Par izpostīto Latvijas zemi

Jānis Riekstiņš, krājuma "Izpostītā zeme" sastādītājs un redkolēģijas vadītājs

Nelikumīgi uzturēdamās Latvijā vairāk nekā 50 gadus, PSRS okupācijas armija nodarījusi milzīgus zaudējumus gan mūsu valsts saimniecībai un cilvēkiem, gan arī tās kultūrvidei. PSRS okupācijas armija Latvijā nedarīja gandrīz neko tādu, kas atšķirtos no tās rīcības citās Padomju Savienības daļās, Krieviju ieskaitot. Tāpēc krājumā publicētie dokumenti raksturo ne tikai okupācijas režīma seju un politiku, bet arī militārisma kā tāda postošo ietekmi uz kultūrvidi vispār.

Jau 1940. gada vasarā Latvijā iebrukušās Sarkanās armijas daļas piesavinājās Latvijas Republikas armijas kazarmas, lidlaukus, mācību laukumus, noliktavas, saimnieciskās un dzīvojamās ēkas, kā arī militāro tehniku, bruņojumu un citu īpašumu. Okupācijas armijas karaspēka daļas Rīgā, provinces pilsētās un pagastos aizņēma arī ļoti daudzus civilobjektus, iestādes, dzīvokļus un lauku mājas. To bija spiests atzīt pat LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs V.Lācis. TKP 1941. gada 13. marta sēdē norādot :

"Bieži gadās, ja kāds komisariāts vai armija kaut ko prasa, tad nobīstas un ir ar mieru dot visu, ko prasa. Kā mēs nodrošināsimies pret tādiem gadījumiem, kas par nožēlošanu notiek diezgan bieži? Izliek laukā skolas, kaut gan nav brīv to darīt." (LVA, 270. f., 1.apr., 39. 1., 8.lp.).

Patiesības labad jāsaka, ka ļoti daudzos gadījumos Latvijas īpašuma sagrābšanu, tātad arī kultūrvides postīšanu, sankcionēja LPSR valdība. Tā, piemēram, LPSR TKP 1941. gada 9. aprīļa lēmums nr.8 noteica:

"1. Nodot PSRS Aizsardzības tautas komisariāta bilancē tās ēkas un celtnes, kuras agrāk piederēja bijušās Latvijas kara iestādēm un tagad aizņem Sarkanās armijas Rīgas garnizona daļas (..).

2. Saskaņā ar PSRS Centrālās izpildu komitejas 1926. gada 25. aprīļa lēmuma 21. punktu "Nolikums par vietējām finansēm" — sadaļa "Ēku nodošana", nodot Baltijas kara apgabalam pagaidu lietošanā kazarmu, štābu, daļu, iestāžu, veterināro un sanitāro iestāžu un pārvalžu izvietošanai ēkas un celtnes, kuras patlaban aizņem Baltijas sevišķā kara apgabala Rīgas garnizona daļas (..).

3. Apstiprināt vasarnīcu nodošanu pagaidu lietošanā Baltijas kara apgabalam pēc pievienotā saraksta (..).

5. (..) 1941. gada aprīlī – jūnijā nodot Rīgas garnizonam dzīvokļus 500 ģimenēm (..)." (LVA, 270. f., 1. s apr., 224.1., 1.lp.)

Lielus zaudējumus šajā laikā okupācijas karaspēks nodarīja arī Latvijas zemniecībai. Kara lidlauku, poligonu, kā arī citu militāro objektu ierīkošanai ar LPSR TKP lēmumiem tika atdotas milzīgas zemes platības, no kurām daudzas zemnieku ģimenes piespiedu kārtā pārcēla uz citām vietām, bet viņu saimniecības nopostīja. Tāpat kā pilsētās, arī lauku apvidos militāristi iepatikušos zemes gabalus bieži vien sagrāba bez jebkādām vietējās varas atļaujām un LPSR TKP piekrišanas. Tā, piemēram, jau 1940. gada 12. decembra iesniegumā LPSR TKP zemkopības tautas komisārs J.Vanags norādīja:

"Valsts aizsardzības vajadzībām Latvijas PSR dažādos rajonos ir atsavināts liels skaits saimniecību ar ēkām, dārziem, dažādām meliorācijām, sējumiem un sakņaugu ražu. Daudzos gadījumos atsavināmo saimniecību bijušie lietotāji ir steidzamības kārtā izlikti jau šī gada vasaras vidū no viņu saimniecībām, nodarot ar to viņiem lielus zaudējumus" (LVA, 270. f., 1. s apr., 50. 1., 2. lp.). Īpaši lielus zaudējumus Latvijas kultūrvidei tolaik nodarīja plaši izvērstā kara lidlauku celtniecība.

Jau šajā laikā visos jautājumos, kuri bija saistīti ar PSRS okupācijas armijas uzturēšanos Latvijā, tās prasību izpildi, tika ievērots ļoti stingrs slepenības režīms. Lai izlemtu mobilizācijas un aizsardzības jautājumus, 1941. gada janvārī izveidoja īpašu TKP "sašaurināto sēdi" (LVA, 270. f., 1. s apr., 20. 1., 31. lp.). Savukārt apriņķu izpildu komitejās ar šiem jautājumiem drīkstēja nodarboties tikai t.s. "sašaurinātie sastāvi".

Vēl plašākos apmēros Latvijas izlaupīšana, tās kultūrvides postīšana turpinājās pēc Otrā pasaules kara. Ierīkojot Latvijas zemē artilērijas poligonus, kara lidlaukus, raķešu bāzes, kā arī citus militāros objektus, un izveidojot t.s. "aizliegtās zonas", zemnieki atkal tika padzīti no dzimtajām vietām, bet viņu saimniecības izpostītas, dzīvojamās un saimniecības ēkas — nojauktas, kādreiz rūpīgi iekoptie lauki pārvērsti šāviņu un bumbu izārdītā postažā vai gadiem ilgi nekoptos, krūmiem aizaugušos līdzenumos. Nesaudzīgi tika izcirsti Latvijas meži. Par to kopšanu un atjaunošanu okupācijas armijas karaspēka daļas nekad nerūpējās. Ierīkojot dažādus militāros objektus, netika saudzētas ne vēsturiskās celtnes, ne kapsētas un dievnami. Daudzviet okupācijas armijas militārpersonas patvaļīgi vai ar varas iestāžu atļauju aizņemtās telpas izlaupīja un izpostīja līdz nepazīšanai.

Saskaņā ar pirmajos pēckara gados pastāvošajiem noteikumiem, ēku un dažādu zemes gabalu piešķiršanu karaspēka daļām varēja izdarīt tikai ar PSRS Ministru padomes atļauju. Taču ļoti bieži zemes gabalus atdeva arī dažādu "izņēmumu veidā". Tā, piemēram, PSRS MP 1951. gada 15. decembrī apstiprināja Baltijas kara apgabala virslimita celtniecības plānu 1952. gadam. PSRS MP 1952. gada 7. maija rīkojums noteica kārtību to zemes gabalu piešķiršanai, kuri bija paredzēti Baltijas kara apgabala speciālās celtniecības plānā. Šajā gadījumā LPSR MP tika dotas tiesības zemes gabalus karaspēka daļām piešķirt divu nedēļu laikā un to nodošanu noformēt vēlāk. PSRS Kara ministrijai tika atļauts sākt militāro objektu celtniecības darbus, nenogaidot pat zemes gabala piešķiršanas apstiprināšanu PSRS Ministru padomē (piemēram, ierīkojot kara lidlauku Tukuma rajonā un izvietojot pretgaisa aizsardzības objektu Priekulē).

Lai pastiprinātu slepenības režīmu, PSRS CK un PSRS MP 1963. gada 14. februārī noteica jaunu kārtību, kādā izdarāma zemes gabalu izraudzīšana un nodošana PSRS Aizsardzības ministrijai un militāro objektu celtniecībai un izvietošanai, bet savukārt ar LKP CK un LPSR MP 1963. gada 12. marta lēmumu "Par slepenības režīma pastiprināšanu" kolhoziem, padomju saimniecībām, kā arī visām citām organizācijām tika stingri aizliegts vest jebkāda veida sarunas un kopsapulcēs apspriest jautājumus par zemes gabalu nodošanu īpaši svarīgu un militāro objektu celtniecības vajadzībām (LVA, 270. f., 1. s apr., 1648. 1., 33. lp.) 1969. gadā PSRS MP ar lēmumu "Par pasākumiem, kas veicami, lai saglabātu valsts noslēpumus, izvēloties un nododot zemes gabalus aizsardzības un militāro objektu celtniecībai", šo slepenības režīmu vēl vairāk pastiprināja (LVA, 270. f., 1. s apr., 1960. 1., 22. lp.). Arī vēlākajos gados tika pieņemti vairāki lēmumi, kuri bija vērsti uz to, lai informācija par militāristu rīcību būtu zināma tikai ļoti šauram personu lokam.

Dokumentus par šiem jautājumiem drīkstēja glabāt tikai LPSR MP Lietu pārvaldes 1. (slepenā) daļa. Tie visi jau sagatavošanas posmā tika apzīmēti ar norādi "slepeni" vai "pilnīgi slepeni". Šāds pats slepenības režīms pastāvēja, pārsūtot šos dokumentus no vienas iestādes uz otru. Tā, piemēram, PSRS Tautas komisāru padomē (vēlāk Ministru padomē) šāda rakstura dokumentus saņēma un izsūtīja citiem adresātiem tikai Lietu pārvaldes slepenā daļa, bet LKP Centrālajā komitejā — sevišķais sektors. Ļoti daudzus ar Latvijas zemes, mežu, ēku un cita īpašuma atdošanu okupācijas armijai saistītos jautājumus izlēma tādu institūciju (faktiski — okupācijas pašpārvaldes iestāžu) kā LPSR TKP (MP), arī apriņķu (rajonu) izpildu komiteju "sašaurinātie sastāvi". Atzīmes dokumentos liecina, ka tā vai cita Latvijas īpašuma likteni ir izšķīrušas arī LPSR TKP (MP) priekšsēdētāja V.Lāča, LK(b)P (LKP) CK sekretāru J.Kalnbērziņa, A.Pelšes vai kāda cita augstu stāvoša funkcionāra rezolūcijas. Bet nav maz arī gadījumu, kad vietējās varas pārstāvji nav piekrituši pilnībā izpildīt militāristu prasības.

Šī arvien pieaugošā slepenība būtiski ietekmējusi dokumentu atlases iespējas, un Latvijas kultūrvidei kopš 60. gadu vidus nodarītie postījumi krājumā tāpēc atspoguļoti nepilnīgāk kā par iepriekšējo periodu.

Dokumentu, kuri tagad glabājas Latvijas valsts arhīvā, izpēte atklāj ne tikai PSRS militāro interešu prioritāti, Latvijas bagātību izplaupīšanu, bet arī nesaudzīgo, noziedzīgo attieksmi pret tās kultūrvidi un cilvēkiem, okupācijas periodā Latviju arvien vairāk pārvēršot par milzīgās impērijas kara bāzi un tās teritoriju pārklājot ar militāro objektu tīklu. Latvijas valsts arhīvā galvenokārt glabājas šo dokumentu oriģināli, taču nereti palikušas tikai kopijas, jo pirmie eksemplāri nosūtīti PSRS Ministru padomei, PSRS Aizsardzības ministrijai, Baltijas kara apgabala pavēlniecībai, dažādām karaspēka daļām, iestādēm un organizācijām. Taču visu šo dokumentu ticamības pakāpe nav apšaubāma, jo tie ir apzīmogoti ar attiecīgo iestāžu zīmogiem un dažādu amatpersonu parakstīti. Krājumā ievietoti arī atsevišķi projekti, priekšlikumi, kuru tālāko risinājumu raksturojošus dokumentus atrast nav izdevies, bet kuri paplašina priekšstatus par militāristu interešu areālu.

Iznīcībai vai postījumiem bija lemtas jau radītās Latvijas kultūrvides vērtības. Tautas materiālās un garīgās dzīves nosacījumu izkopšana līdz noteiktai pilnības pakāpei, ko pieņemts dēvēt par kultūrvidi, tika kavēta vai pat pārtraukta, nācijas mentālo struktūru harmonisku iemiesošanu lietisko parādību pasaulē agresīvais militārisms deformēja. Šos procesus atsedzošie un apliecinošie dokumenti krājumā grupēti 5 nodaļās. Dokumentēta Latvijas izglītības iestāžu telpu pārņemšana PSRS okupācijas armijas vajadzībām, Rīgas un citu Latvijas pilsētu un ciemu sabiedrisko telpu, dzīvokļu fondu pārņemšana un cita veida to kultūrvides postījumi, kā arī nodarījumi Latvijas lauku kultūrvidei — zemnieku saimniecību, mežu un zemes sagrābšana un izpostīšana.

Krājumā ievietoti 162 dokumenti, kas aptver laikposmu no 1940. gada 11. septembra līdz 1987. gada 14. maijam, un tematiskās nodaļās tie sakārtoti hronoloģiskā secībā. Publicēšanai izraudzīti raksturīgākie dokumenti, arī dokumentu kopas, kas visspilgtāk parāda PSRS okupācijas karaspēka interešu realizācijas ceļu un metodes, kuru galarezultāts ir dažādi nodarījumi Latvijas kultūrvidei. Krājumā publicēto dokumentu arheogrāfiskā apdare veikta saskaņā ar vēstures avotu publicēšanas tradīcijām. Katram dokumentam dots virsraksts, norādīts dokumenta autors, veids, adresāts, raksturots materiāla saturs, norādīts sastādīšanas datums. Ja dokumentā tā sastādīšanas datums nav norādīts, datējums veikts pēc satura, atzīmēm dokumentā, dažkārt aptuveni, ar norādi kvadrātiekavās "ne agrāk par" vai "ne vēlāk par". Pēc dokumenta dota tā leģenda ar norādi par dokumenta autentiskumu un par to, kādā arhīva fondā, aprakstā, lietā dokuments glabājas. Neviens no krājumā iekļautajiem dokumentiem līdz šim nav publicēts, tādēļ katram dokumentam atsevišķi norāde "Pirmpublicējums" netiek pievienota. Liela daļa dokumentu ir krievu valodā un publicēti tulkojumā latviešu valodā, par to liecina norāde leģendā "tulkojums". Tiek publicētas tās atzīmes dokumentos, kuras dod papildinformāciju par dokumentu tālāko ceļu, iesaistīto personu loku, problēmas risinājuma gaitu, rezultātiem.

Dokumentus publicējot, saglabāti grifi "slepeni", "pilnīgi slepeni". Divpunkti tekstā nozīmē, ka izlaista krājuma tematam mazsvarīga vai neatbilstoša daļa. Oriģinālā trūkstošās vārdu daļas tekstā ievietotas kvadrātiekavās. Dokumentus publicējot, netiek atdarināti pasvītrojumi un retinājumi, kas dokumentu tekstos bieži lietoti nekonsekventi, un tulkojumos to identisks pielietojums ne vienmēr iespējams. Dokumentu šifros slāvu alfabēta burtu vietā tiek lietoti latīņu alfabēta burti (c–s, cc–ss, pc–rs). Tekstā saglabātas valodas, tāpat stila īpatnības, bet labotas gramatiskās kļūdas, acīmredzama pārrakstīšanās, neprecizitātes ģeogrāfisko nosaukumu rakstībā. Personvārdu rakstībā tiek saglabātas dokumentos lietotās formas un īpatnības gan nolūkā nemazināt informāciju, ko sniedz krievu valodai raksturīgā tēva vārda un iniciāļu lietošana, gan izvairoties no varbūtējas uzvārda deformācijas gadījumos, kad nav iespējams noteikt dokumentā minētās personas dzimti vai uzvārdu pareizrakstību dokumenta sastādīšanas laikā. Ja dokuments ir parakstīts, tiek norādīts tās personas uzvārds, kas dokumentu parakstījusi. Ja dokuments nav parakstīts, bet norādīta persona, kurai tas jāparaksta, šis uzvārds minēts iekavās. Ja uzvārds dokumentā minēts netiek un parakstītāju precīzi noteikt nav iespējams, tiek dota norāde iekavās (paraksts). Krājuma beigās ievietotajā vietvārdu rādītājā ietvertas dokumentos minētās Latvijas apdzīvotās vietas un citas administratīvi teritoriālās vienības, norādot arī organizāciju atrašanās vietu.

Krājumu sagatavojis Latvijas valsts arhīvs. Dokumentu apzināšanu un atlasi veicis arhīva vadošais zinātniskais līdzstrādnieks J.Riekstiņš, bet arheogrāfisko apstrādi — publikāciju nodaļas vadītāja A.Raņķe. No krievu valodas dokumentus tulkojusi vadošā zinātniskā līdzstrādniece I.Andersone. Kopsavilkumu un dokumentu nosaukumus angļu valodā tulkojusi L.Kristovska.