Jau otro gadu iznāk nopietnais vēstures žurnāls "Latvijas Arhīvi", kuru Latvijas Valsts arhīva paspārnē izdod Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Jau ir iznākuši pieci numuri, kas saglabā uzticību saviem sākotnē izvirzītajiem principiem: dot pirmreizējas, oriģinālas vēstures avotu publikācijas, sniegt Latvijas arhīvu fondu apskatus, arhīvu vēstures apceres, arhīvu problēmu uzrādījumus, atsevišķus vēsturiskus pētījumus un ieskatus par Latviju ārzemju arhīvos.

Un nu — žurnāla "Latvijas Arhīvi" redakcija sākusi izdot atsevišķus savus pielikumus, kuros publicē 1949.gada 25.martā un vēlāk uz Sibīriju deportēto Latvijas iedzīvotāju sarakstus.

Savā ievadā žurnāla veidotāji (galvenais redaktors Jānis Riekstiņš, redakcijas kolēģija — Dr.hist. Aivars Beika, Ēriks Jēkabsons, Dr.hist. Aija Kalnciema, Inta Kaņepāja, Daina Kļaviņa, Dr.hist. Valda Pētersone, Dr.hist. Gvido Straube, Sandra Ulpe, redakcijas sekretāre Indra Andresone, literārās redaktores Līga Vītola, Māra Ņikitina un pārējie) atzīstas:

Šīs lielās traģēdijas norise ir jau samērā vispusīgi attēlota vairākās publikācijās zinātniskajos žurnālos un laikrakstos. Bet te publicētais Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļas priekšnieka Benedikta Spridzāna raksts "Latvijas melnākā diena" sniedz būtiski jaunus faktus par daudzu tūkstošu Latvijas iedzīvotāju aizdzīšanu mūža nometinājumā uz tāliem PSRS apgabaliem un zinātņu doktora, bijušā iekšlietu ministra vietnieka Zenona Indrikova materiāls "Traģēdijai nav noilguma" savā skatījumā stāsta par nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas norisi.

Uzsākot šo visai apjomīgo darbu, mēs apzināmies, ka atsevišķos gadījumos sarakstos var būt arī kļūdas vai neprecizitātes. Šos trūkumus laika gaitā darba procesā ar kompetentu speciālistu un lasītāju atbalstu centīsimies novērst. Taču jau tagad sakām savu vislielāko paldies Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļas darbiniekiem par viņu paveikto darbu — šo deportēto pilsoņu sarakstu sagatavošanu.

Pielikumu 1. burtnīca aptver (alfabētiskā secībā) Aizputes, Alūksnes, Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Gulbenes un Ilūkstes apriņķa deportēto iedzīvotāju sarakstus. Tās ir 138 lielformāta lappuses sīkiem burtiem, kas uzrāda visus reģistrētos un apzinātos cilvēkus, kurus skāra šī okupācijas varas nežēlība. Pagastu pēc pagasta, aili pēc ailes mēs skopajā skaitļu un faktu valodā nu varam izsekot šim mūsu tautas Via dolorosa (sāpju ceļam): uzvārds, vārds, tēva vārds, dzimšanas gads, no kurienes (lauku mājas, ielas, mājas numura) izsūtīts, kopš kura datuma, mēneša, gada izsūtījumā, sākotnējā nometināšanas vieta, miršanas laiks izsūtījumā, atbrīvošanas datums, mēnesis, gads no izsūtījuma, izsūtījuma lietas numurs… Dokumentu dokumnets!

Taču vienlaikus, jādomā, ne mazāk saistošs gan vēsturniekiem, gan arhīvu zinātniekiem, gan katram mūsu valsts liktenī ieinteresētam pilsonim būs arī cits vēsturnieka Jāņa Riekstiņa sastādītais un ar kolēģiem izdotais krājums "Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas kultūrvidei", kas tāpat Latvijas valsts arhīva apgādā nesen nācis pasaulē. Šopēcpusdien arhīva ļaudis šos izdevumus, kā arī LNNK entuziastu sagatavoto krājumu "Tauta, zeme, valsts", publiski nodod sabiedrības vērtējumam. Bet tagad, kaut nelielam ieskatam, — šo izdevumu ievadu vārdi.

Par Latvijas melnāko dienu

Benedikts Spridzāns, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļas priekšnieks

1949.gada 25.marts... Šis datums Latvijas valsts un tautas vēsturē paliks kā vistraģiskākais padomju okupācijas 50 gadu periodā. Bija jau 1941.gada 14.jūnijs, 1945. un citi gadi, bet visplašākais represiju apjoms ar cilvēku administratīvu izsūtīšanu notika laikā no 1949.gada 25. līdz 29.martam.

Latvijas iedzīvotāji nemaz nenojauta, ka daudziem šīs ir pēdējās dienas savās dzimtajās mājās vai dzīvokļos, bet tālāk sāksies garš, moku pilns ceļš uz Krievijas Tālo Austrumu novadiem, lielai daļai — uz neatgriešanos.

Bet šo cilvēku liktenis jau bija izlemts 1949.gada janvārī Maskavā Kremlī un februārī Rīgā. 1949.gada 29.janvārī PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepeno lēmumu nr.390-138, kurā tika noteikts, kādas iedzīvotāju kategorijas ir izsūtāmas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tās bija šādas:

1) kulaki un viņu ģimenes;

2) bandītu (Šis termins ņemts no PSRS Ministru padomes lēmuma; tālāk tekstā šai kategorijai atšķirībā no "kulaku" ģimenēm lietots kopējais apzīmējums "nacionālisti" — Sastādītāji.) un nacionālistu, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, ģimenes locekļi, kā arī nošauto un notiesāto bandītu ģimenes locekļi;

3) legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību;

4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi.

Šajā lēmumā norādīts, ka izsūtīšanai tiek pakļauti visi pilngadīgie ģimenes locekļi un tuvi radinieki, kuri dzīvo kopā. Nepilngadīgie un darba nespējīgie izsūtīšanai netika pakļauti, bet varēja brīvprātīgi sekot ģimenei.

Ar šo lēmumu arī apstiprināti apriņķu izpildkomiteju sastādītie izsūtāmo kulaku ģimeņu saraksti, bet izsūtīšanas izdarīšana uzdota Latvijas PSR Valsts drošības ministrijai. Lēmumu ir parakstījis Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs V.Lācis un Ministru padomes lietu pārvaldnieks I.Bastins.

No Latvijas PSR izsūtāmo kulaku sarakstos tika iekļautas 11 000 ģimenes ar kopējo izsūtāmo skaitu vairāk nekā 38 000 cilvēku, tātad zināma rezerve, lai "izpildītu plānu".

To, ka viss, kā jau socialistiskās valstīs, savlaicīgi ticis plānots, liecina PSRS ilggadējā pieredze. Jau 1930.gada 2.februārī PSRS Valsts apvienotās politiskās pārvaldes pavēlē nr.44/21, lai veicinātu lauku kolektivizācijas gaitu, bija noteikts, cik tūkstoši kulaku ģimeņu izsūtāmas no katras PSRS republikas vai novada. Šī "pieredze" tika ņemta vērā arī Latvijas PSR. Kaut arī ne PSRS Ministru padomes, ne arī Latvijas PSR Ministru padomes lēmumā nav norādīts izsūtīšanas iemesls, tomēr tas ir acīmredzams. Tūlīt pēc izsūtīšanas un zemnieku iebaidīšanas arī reāli tika realizēta vienlaidu kolektivizācija Latvijā.

Katram izsūtāmajam — gan no kulaku, gan nacionālistu ģimenēm — Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki noformēja uzskaites lietu. Slēdzienus par kulaku ģimeņu izsūtīšanu apstiprinājis valsts drošības ministrs A.Noviks vai viņa vietnieks, bet nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas slēdzienus sankcionējis arī Latvijas PSR prokurors A.Mišutins vai viņa vietnieks. Šajos slēdzienos kā izsūtāmie paredzēti gan nepilngadīgie bērni, gan arī veci, darba nespējīgi cilvēki.

Formāla ir arī Latvijas PSR Ministru padomes 1949.gada 17.marta lēmuma norāde par it kā apriņķu izpildkomiteju sastādīto izsūtāmo kulaku ģimeņu sarakstu apstiprināšanu. No minētajiem sarakstiem redzams, ka apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji vai to vietnieki šos sarakstus ir parakstījuši laikā no 1949.gada 13. līdz 15.martam. Tajā pašā laikā no izsūtāmo uzskaites lietām redzams, ka slēdzieni par izsūtīšanu ir tikuši sastādīti un apstiprināti vēl 1949.gada februārī un martā pirms šo kulaku sarakstu parakstīšanas un apstiprināšanas.

Arī izsūtāmo kulaku ģimeņu secība šajos sarakstos liek secināt, ka nevis uzskaites lietas sastādītas pēc šiem sarakstiem, bet gan saraksti acīmredzot sastādīti pēc jau noformētām lietām.

1949.gadā no 25.marta līdz 29.martam no Latvijas kā kulaki tika izsūtītas 9147 ģimenes ar kopējo cilvēku skaitu 29 252: latvieši — 28 107, krievi — 482, citu tautību pārstāvji — 663 cilvēki.

Slēdzienus par 9100 ģimeņu vai 29 114 cilvēku izsūtīšanu apstiprinājis Latvijas PSR valsts drošības ministrs A.Noviks, bet pārējos — viņa vietnieki.

Tātad reāli izsūtīto kulaku ģimeņu un cilvēku skaits ir mazāks, nekā ticis plānots. Tajā pašā laikā tas acīmredzot ticis "kompensēts" ar izsūtīto nacionālistu ģimenēm, kuru skaits iepriekš netika noteikts.

Kā nacionālisti tika izsūtīta 3841 ģimene ar kopējo cilvēku skaitu 12 881. 3821 ģimenes (12 832 cilvēki). Izsūtīšanas slēdzienus parakstījis Latvijas PSR valsts drošības ministrs A.Noviks. Un šos slēdzienus vajadzēja sankcionēt Latvijas PSR prokuroram A.Mišutinam, kurš arī ir sankcionējis 3808 ģimeņu jeb 12 789 cilvēku izsūtīšanu.

Turklāt, kad šīs kategorijas izsūtītie jau atradušies izsūtījuma vietās, 1949. gada otrajā pusē sekoja PSRS Valsts drošības ministrijas sevišķās apspriedes lēmumi par šo ģimeņu izsūtīšanu un mantas konfiskāciju. Šajos lēmumos gan iekļauti tikai tie, kuri sasnieguši 16 gadu vecumu. Tātad bērni līdz 16 gadu vecumam izsūtījumā atradušies tikai pēc A.Novika un A.Mišutina parakstītajiem slēdzieniem!

Kā nacionālistu ģimeņu locekļi izsūtītie 12 158 bija latvieši, 293 krievi un 430 citu tautību pārstāvji.

Tā 1949.gadā no 25. līdz 29.martam no Latvijas 33 ešelonos nr.97320 — 97351 un nr.97383 uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem tika izsūtītas 12 987 ģimenes ar kopējo cilvēku skaitu 42 133:

* uz Amūras apgabalu 5487 cilvēki;

* uz Omskas apgabalu 20 844 cilvēki;

* Uz Tomskas pagabalu 15 584 cilvēki;

Ceļā uz izsūtījumu miruši 197 cilvēki.

Galastacijās izsūtītie tika sadalīti pa rajoniem, bet tur savukārt pa kolhoziem vai sovhoziem.

No visiem izsūtītajiem 16 940 ir vīrieši un 25 193 sievietes.

pēc vecuma izsūtīto sadalījums ir šāds:

* bērni līdz 7 gadu vecumam — 3369;

*bērni no 7 līdz 16 gadiem — 7621;

* no 16 līdz 60 gadiem — 23 341;

* no 60 līdz 80 gadiem — 7068;

* vecāki par 80 gadiem — 734.

Pēc pamatnodarbošanās izsūtītie sadalās:

* zemnieki — 32 238;

* strādnieki — 1584;

* kalpotāji — 858, to skaitā:

* skolotāji — 181;

* mācītāji — 4;

* mākslinieki — 5;

* medicīnas darbinieki — 37, no kuriem 4 — ārsti.

Izsūtīto slaitā ir arī 7093 skolēni, 230 studenti un 130 tehnikumu audzēkņi.

Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes 1947.gada 27.augusta lēmumu nr.761 "Par kulaku saimniecību pazīmēm un viņu nodokļu aplikšanas kārtību" tika noteikts, ka par kulaku saimniecībām uzskatāmas tās, kurām pēc Latvijas PSR atbrīvošanas no vācu okupācijas ir viena vai vairākas šādas pazīmes:

a) lauksaimniecībā vai rūpalā pastāvīgi izmantojušas vai izmanto algotu darbaspēku;

b) lauksaimniecībā vai rūpalā sistemātiski izmantojušas vai izmanto sezonas vai dienas strādniekus;

c) sistemātiski izmantojušas citu pilsoņu darbu kā atstrādi uz verdziskiem noteikumiem par lopu, produktu, sēklu vai lauksaimniecības mašīnu izmantošanu;

d) sistemātiski saņēmušas ienākumus naudā vai naturā par lauksaimniecības mašīnu (traktoru, lokomobiļu un kuļmašīnu) izmantošanu citās saimniecībās;

e) sistemātiski saņēmuši vai saņem ienākumus no dzirnavām, pienotavām vai cita rūpala ar mehānisko, ūdens vai tvaika dzinēju, kā arī no to nodošanas nomā;

f) guvuši vai gūst ienākumus no pirkšanas, pārdošanas vai augļošanas.

Tālāk lēmumā noteikts, ka pie kulaku saimniecībām pieskaitāmas arī tās saimniecības, kuras Latvijas PSR okupācijas periodā atguvušas sev 1940. — 1941.gadā zemes reformas laikā atsavināto zemi vai īpašumu un no jauna pēc Latvijas PSR teritorijas atbrīvošanas no vācu okupācijas tikušas pakļautas zemes reformai, kā arī vācu fašistisko okupantu atbalstītāju saimniecības.

Šīs pazīmes ar zināmu patvaļīgu tulkošanu arī ņemtas vērā, noformējot izsūtāmo kulaku lietas.

Par pamatu ņemtas arhīva izziņas par saimniecību kopplatību, lopu skaitu, lauksaimniecības mašīnām un algota darbaspēka izmantošanu pēc stāvokļa uz 1939.gadu. Tātad uz periodu, kad Latvija bija patstāvīga, brīva valsts!

Tajā pašā laikā tāda pazīme kā algota darbaspēka izmantošana minētajā lēmumā bija paredzēta tikai pēc Latvijas PSR atbrīvošanas no vācu okupācijas.

Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes 1949.gada 24.marta pilnīgi slepeno lēmumu nr.297 tika noteikta izsūtāmo īpašuma konfiskācija, izņemot to, ko izsūtāmie ņem līdzi.

Likumā noteikts, ka konfiscējamā īpašuma daļa izmantojama valsts nodevu un nodokļu piedziņai, bet dzīvojamās un saimniecības ēkas, ražošanas uzņēmumi, lauksaimniecības inventārs un mājlopi bez atlīdzības nododami kolhoziem.

Pārējais īpašums un kartupeļi nododami realizācijai finansu orgāniem, bet pārtikas, lopbarības un tehnisko kultūru graudi — valstij.

Izsūtīšanas dienās daudzām ģimenēm no izsūtīšanas izdevās izvairīties, atstājot savas mājas vai dzīvokļus, bet visa manta arī viņām tika

konfiscēta saskaņā ar lēmumu par izsūtāmo mantas konfiskāciju. Juridiski mantas atsavināšana šīm ģimenēm galvenokārt gan tikusi noformēta kā bezsaimnieka manta bez atsauces uz Latvijas PSR Ministru padomes 1949.gada 24.marta lēmumu.

No izsūtīšanas izdevās izvairīties arī atsevišķiem ģimenes locekļiem, kuri izsūtīšanas brīdī neatradās mājās, bet viņu stāvoklis bija beztiesisks. Tajā pašā laikā izsūtīti tika arī tie, kuri nebija iekļauti izsūtīšanas slēdzienos, bet izsūtīšanas dienā atradās izsūtāmo ģimenē. Tika meklēti mācību iestādēs un darbavietās arī tie ģimenes locekļi, kurus bija paredzēts izsūtīt.

Nometinājuma vietās speckomandantūrās uz katru 16 gadus sasniegušo izsūtīto cilvēku tika noformēta izsūtītā personīgā lieta. Izsūtītajam bija jāparakstās gan par to, ka viņš ir iepazīstināts ar PSRS Tautas komisāru padomes 1945. gada 8.janvāra lēmumu nr.35 "Par izsūtītā tiesisko stāvokli", gan par to, ka atrodas mūža izsūtījumā bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā un patvaļīgi atstāt izsūtījuma vietu. Ja viņš pārkāps solījumu, tad tiks saukts pie kriminālatbildības pēc PSRS Augstākās padomes Prezidija 1948.gada 26.novembra dekrēta un notiesāts uz 20 gadiem katorgas darbos.

1949.gadā izsūtītajam divas reizes, bet vēlāk vienu reizi mēnesī vajadzēja ierasties speckomandantūrā un parakstīties personīgā lietā esošajā kontroles lapā.

Bez speckomandantūras atļaujas izsūtītie nedrīkstēja atstāt attiecīgās speckomandantūras apkalpojamo rajonu. Atļauja bija nepieciešama pat izbraukšanai pie ārsta, ja tas atradās ārpus šīs teritorijas.

Līdz 1954.gadam izsūtītā personīgās lietas ar visām no tā izrietošajām sekām tika noformētas, tiklīdz kāds no bērniem sasniedza 16 gadu vecumu.

Saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1954.gada 5.jūlija lēmumu "Par dažu tiesību ierobežojumu atcelšanu izsūtītajiem" tika noteikts, ka izsūtītie, kuri strādā sabiedriski derīgu darbu, nepārkāpj režīmu un sabiedrisko kārtību, ir tiesīgi dzīvot attiecīgā apgabala, novada vai republikas robežās, kur atrodas izsūtījumā, bet dienesta komadējumos ir tiesīgi izbraukt uz jebkuru valsts rajonu vispārējā kārtībā. Arī speckomandantūrās jāreģistrējas reizi gadā, bet, mainot dzīvesvietu, jānoņemas no uzskaites speckomandantūrā un jāstājas uzskaitē jaunajā dzīvesvietā.

Ar šo pašu lēmumu arī tika noteikts noņemt no uzskaites bērnus līdz 16 gadu vecumam un nepiemērot viņiem izsūtīto ierobežojumus, kā arī noņemt no uzskaites bērnus vecākus par 16 gadiem, kuri uzņemti mācību iestādēs, un atļaut viņiem izbraukt uz mācībām jebkurā valsts rajonā.

Ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1948.gada 21.februāra dekrētu bija noteikts, ka par valsts noziegumiem notiesātie lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālisti pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma nosūtāmi izsūtījumā, bet ar 1956.gada 10.marta PSRS Augstākās padomes dekrētu noteikts, ka tie nosūtāmi pie ģimenēm, ja tās atrodas izsūtījumā.

Pēc mūsu rīcībā esošām ziņām, tādu, kuri saistīti ar 1949.gada martā administratīvā kārtā izsūtītām ģimenēm, ir 1392, no tiem 1256 vīrieši un 136 sievietes.

Vēlākos gados pie izsūtītajām ģimenēm piespiedu kārtā, kā arī labprātīgi, lai palīdzētu tām (vai citu iemeslu dēļ), ieradušies 499 cilvēki, kuri 1949.gada martā no izsūtīšanas bija izvairījušies.

Ceļā uz izsūtījuma vietu piedzimuši 23 bērni, bet izsūtījumā līdz 1949.gada 31.decembrim — vēl 144.

Pavisam sakarā ar 1949.gada 25.marta administratīvo izsūtīšanu īsāku vai ilgāku laiku administratīvajā izsūtījumā atradies 44 191 Latvijas iedzīvotājs.

Lēmumu par atbrīvošanu no izsūtījuma pēc izsūtīto vai viņu radinieku lūguma attiecībā uz kulaku ģimenēm bija tiesīga pieņemt Latvijas PSR Ministru padome, bet attiecībā uz nacionālistu ģimenēm — Latvijas PSR Augstākā tiesa.

Jau laikā no 1949.gada līdz 1954.gadam no izsūtījuma tika atbrīvoti 405 cilvēki, kuri pat pēc tā laika likumiem tikuši izsūtīti nepamatoti.

Tā, piemēram, nebija pakļautas izsūtīšanai tās ģimenes, no kurām kāds ģimenes loceklis bija apbalvots ar PSRS ordeņiem un medaļām, bijis Tēvijas kara dalībnieks, dienēja padomju armijā vai kurām bijuši sevišķi nopelni valsts labā.

No izsūtījuma atbrīvoto skaits no 1954.gada sadalās šādi:

1954.gadā no izsūtījuma atbrīvoti 1472,

1955.gadā no izsūtījuma atbrīvoti 3394,

1956.gadā no izsūtījuma atbrīvoti 18434,

1957.gadā no izsūtījuma atbrīvoti 11285,

1958.gadā no izsūtījuma atbrīvoti 2089,

1959.gadā no izsūtījuma atbrīvoti 239,

1960.gadā no izsūtījuma atbrīvoti 1392 cilvēki.

No 1961.gada līdz 1966.gadam no izsūtījuma atbrīvoti vēl 180 izsūtītie.

No mūsu rīcībā esošām arhīva lietām redzams, ka izsūtījumā miruši 5073 izsūtītie. Visvairāk nomiruši 1949. un 1950.gadā — attiecīgi 1478 un 859.

Ar Latvijas PSR Ministru padomes 1988.gada 2.novembra lēmumu nr.350 "Par pilsoņu nepamatotu administratīvo izsūtīšanu no Latvijas PSR 1949.gadā" par nelikumīgu tika atzīta kulaku ģimeņu izsūtīšana, bet ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1989.gada 8.jūnija dekrētu "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju" — arī nacionālistu un citos gados administratīvā kārtā izsūtīto deportāciju.

Saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes 1988.gada 5.decembra lēmumu nr.396 "Par to pilsoņu tiesībām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu", 1989.gada 29.augusta lēmumu nr.190 "Par kārtību, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība pilsoņiem, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu" un tālākiem papildinājumiem noteikta atsavinātās mantas atgriešana vai kompensācijas izmaksa par zaudēto mantu sakarā ar nelikumīgo izsūtīšanu.

Žurnālā "Latvijas Arhīvi" pielikumos publicētajos sarakstos ziņas par represētajiem apkopotas pēc tālaika administratīvā apriņķu, pagastu un pilsētu iedalījuma. Tiek uzrādīts, kad un no kādas adreses ģimene izsūtīta, uz kurieni izsūtīta, kad konkrētā persona atbrīvota no izsūtījuma vai mirusi, atrodoties izsūtījumā.

Šādi saraksti pēc nepieciešamo ziņu apkopošanas un analīzes tiks publicēti arī par 1941.gadā un vēlākos gados represētajiem.

Visi arhīva lietās esošie represiju dokumenti gan Latvijā, gan izsūtījuma vietās sastādīti krievu valodā. Daudzos gadījumos uzvārdi, vārdi un it sevišķi tēvvārdi tikuši pārkkrievoti. Iespējamas kļūdas arī māju nosaukumos. Acīmredzot ne visos gadījumos ir izdevies šīs kļūdas novērst. Tādēļ sarakstu sastādītāji atvainojas par iespējamām kļūdām un neprecizitātēm.

Dr. jur. Zenons Indrikovs

Grūti pārcilāt atmiņā pāgājušos gadus, it sevišķi, ja tie saistīti ar tavas tautas, tavu paziņu, tavu radu traģēdiju. Bērna gados arī man nācās pārdzīvot lielāko un smagāko karu pasaules vēsturē. Šis karš Latvijai saistīts ar nacionālās neatkarības zaudēšanu, 1940. — 1941., 1945. un 1949. gada padomju un 1941.gada vācu okupācijas varas masveida represijām un genocīdu. Padomju laika represijas tika tik veikli un rafinēti slēptas un maskētas, ka par tām pēckara paaudzes zināja gaužām maz. Šeit varbūt tikai jāatsaucas uz 80.gadu otrās puses diskusijām par Molotova-Ribentropa pakta būtību un Latvijas inkorporāciju 1940.gadā PSRS sastāvā (domāju Latvijā dzīvojošos; emigrācijā esošajiem tādas problēmas neradās, jo bija pieejami vēstures avoti, ko papildināja pašu acīm redzētais un pārdzīvotais).

Arī man, tolaik augstam milicijas ierēdnim, personīgās atmiņas un iespaidi jaucās ar oficiālajām kompartijas un padomju varas nostādnēm un versijām par notikušo Latvijā. Iekšlietu ministrijas arhīvos esošos materiālus pārzināja paši 40.gadu represiju līdzdalībnieki, interese par arhīviem ātri kļuva zināma valsts drošības iestādēm, no kurienes nekavējoties sekoja reakcija. Bet 80.gadu otrās puses atmoda iedragāja arī visuvareno valsts drošības iestāžu varu, pārbūve atļāva zināmas vaļības informācijas jomā. Mans dienesta stāvoklis kopš 1985.gada beigām deva papildu iespējas iepazīties ar dažādiem pagājušo laiku oficiālajiem materiāliem (tam varētu pievienot profesionālo pētnieka interesi par padomju tiesību aizsardzības iestāžu vēsturi, tiesību vēsturi).

Arī agrāk man nācās sastapties ar dažādiem represēto iesniegumiem. Ja tādi nonāca milicijas rīcībā, tad tie bija jāpārsūta Iekšlietu ministrijas speciālajai nodaļai, kura tos "izskatīja pēc būtības". Bija arī pārrunas ar darbiniekiem, kuri izskatīja šos iesniegumus. Atbilde bija vienveidīga un nepārprotama: vainīgi, nevainīgie reabilitēti jau 60.gados. Bet 1987.gada rudenī, kad mans vecākais kolēģis, kurš pārzināja Iekšlietu ministrijas speciālās nodaļas (tai laikā informācijas centra) darbu, atradās atvaļinājumā, manās rokās nonāca represēto iesniegumi. Tie mani ieinteresēja, un es panācu, ka arī pēc kolēģa atgriešanās no atvaļinājuma iesniegumi par reabilitāciju turpināja nonākt manā pārziņā. Būtisku iebildumu nebija, jo kolēģis nepārvaldīja latviešu valodu un deportāciju un represiju būtība viņam, nesen atsūtītam uz Latviju no Vladimiras apgabala, bija patāla un sveša.

Iesniegumu 1987.gadā bija maz — pavisam septiņi, tāpēc varēja rūpīgi izpētīt šīs lietas, ievācot arī visu iespējamo papildu informāciju. Tā samērā plānās izsūtīto personu lietas pārvērtās par biezām, materiāliem bagātām lietām, kuras varētu apskaust pat jebkurš izmeklētājs. Bet... pat visrūpīgākā pārbaude neapstiprināja nekādus faktus, kuri varētu būt bijuši par ieganstu represijām pret konkrētajiem cilvēkiem un ģimenēm.

Tai pašā laikā neapstāvēja juridisks procesuāls mehānisms, kā reabilitēt šos nepamatoti cietušos. Pēc iepriekšējo gadu precedenta tādas tiesības bija tikai republikas valdībai. Tā sākumā arī risinājām šīs lietas. Iesniegumu skaits pieauga, un mēs sapratām, ka jāmeklē cits risinājums. 1988.gada 16.aprīlī pēc mūsu lūguma valdība izveidoja komisiju personu iesniegumu izskatīšanai par nepamatotu izsūtīšanu administratīvā kārtā. Varbūt pašlaik tāds komisijas nosaukums un tās nepieciešamība vienam otram var izsaukt smaidu vai neizpratni, bet 1988.gada aprīlī tas bija liels panākums: valdība oficiāli atzina, ka 40.gados bija nepamatoti represēti Latvijas iedzīvotāji, ka jāatjauno to tiesības. Tai laikā tika noraidīta ideja, ka visi administratīvā kārtā izsūtītie ir nelikumīgi represēti. Tāda ideja pat tika uzskatīta par nepieņemamu.

Valdības 16.aprīļa lēmums deva pamatu Iekšlietu ministrijas sastāvā izveidot speciālu darbinieku grupu, kura nodarbotos ar represēto personu iesniegumu izskatīšanu un paātrinātu reabilitācijas procesu. Maijā un jūnijā komisija izskatīja pirmās 12 lietas un reabilitēja Apsīša, Bubindus, Ezernieka, Kļaviņa, Skujas (1941.g.), Dombrovska, Gedovska, Kļaviņa, Māliņa, Pommera, Postaža un Vanaga (1949.g.) ģimenes, pavisam 38 personas. Pēc komisijas izveidošanas sāka ienākt arvien vairāk iesniegumu (1988.gada jūnijā — 342, jūlijā — 267), tāpēc augustā tika izveidota ārštata nodaļa desmit darbinieku sastāvā, kuru vadīt uzņēmās pensionēts milicijas pulkvedis Eduards Lošaks. Ne katrs darbinieks varēja strādāt šai nodaļā — no dažiem nācās šķirties ideoloģisku domstarpību dēļ, daži tīši vilcināja lietu izskatīšanu.

Kad bija izpētītās lietas par vairāk nekā tūkstoš represētajiem, mēs nācām pie secinājuma, ka ir iespējams pierādīt represiju nelikumību un ka ar valdības lēmumu jāreabilitē visi administratīvā kārtā represētie. Tā rādās 1988.gada 2.novembra lēmums, kurš deva tiesības jau pašai Iekšlietu ministrijai izsniegt reabilitācijas rakstus. 1987. - 1988.gadā tika reabilitētas 312 ģimenes un izsniegti reabilitācijas raksti 1209 personām, bet pēc šī lēmuma 1989.gadā Iekšlietu ministrija izskatīja 4133 lietas un izsniedza reabilitācijas rakstus 15 022 personām. Reabilitācijas procesa paātrināšanai sākām pieņemt iesniegumus tieši no cietušajiem (ne tikai pa pastu). Vienlaikus tika pieņemts lēmums par represēto personu civiltiesību atjaunošanu (5.decembrī), vēlāk noteiktas komunistisko terora upuru piemiņas dienas 25.martā un 14.jūnijā. Mūsu to dienu uzskati redzami intervijās 1989.gada 25.martā avīzēm "Literatūra un Māksla" (C.Pelīte ar Z.Spādi) un "Cīņa" (R.Blaumane. No šīs intervijas virsraksta sākumā bija patapināts arī šī ievadraksta nosaukums "Traģēdijai nav noilguma"). Intervija "Cīņā" izsauca pārāk lielu ažiotāžu VDK un Iekšlietu ministrijā no pirmo personu un to pakalpiņu puses. Kādu brīdi pat radās iespaids, ka tie mēģinās nobremzēt reabilitācijas procesu un izrēķināties ar reabilitācijas nodaļas darbiniekiem.

Jāatzīmē atbalsts un lielais ieguldījums reabilitācijas procesā, ko deva Ministru padomes vecākais referents Z.Spāde (normatīvo aktu projektu izstrāde, to virzīšana valdībā), finansu ministra vietnieks M.Skulte un šīs ministrijas juridiskās nodaļas vadītājs V.Eberliņš (kompensācijas praktisko jautājumu risināšana personām, kuras saņēmušas reabilitācijas rakstus), vēsturnieks J.Riekstiņš (plašās publikācijas masu informācijas līdzekļos, dokumentu izzināšana dažādos arhīvos). Jau 1988.gadā tika izveidotas komisijas pie rajonu un pilsētu izpildkomitejām. tās risināja materiālos jautājumus. Šais komisijās strādāja iejūtīgi un nacionāli noskaņoti darbinieki, kuriem rūpēja Latvijas valsts atjaunošana. Vismaz Iekšlietu ministrijai ar šīm komisijām 1988. - 1991.gadā bija laba sadarbība. Laba sadarbība veidojās arī ar valsts arhīviem un to filiālēm.

Bija jārada tiesisks mehānisms, jāatrod līdzekļi, jāpārliecina plaša sabiedrība par reabilitācijas procesa nepieciešamību. Visas šīs problēmas (dokumentu izsniegšana, kompensācijas saņemšana, ēku atgūšana) un daudzas citas ne vienmēr un ne visur tika risinātas operatīvi un taisnīgi.

Reabilitācijas procesa nodrošināšanai nācās pārskatīt visu plašo Iekšlietu ministrijas arhīvu, savākt represēto personu lietas (tai laikā daļa arhīva un kartotēkas atradās Raiņa bulvārī 5, bet represēto personu lietas — Ieriķos), sameklēt telpas un iekārtot tās Stabu ielā 89, kur atradās reabilitācijas nodaļa (šo nodaļu izvietojām šeit, lai tā būtu tālāk no naidīgi noskaņotā ministrijas aparāta daļas), pārvietot uz šejieni represēto personu lietas. Vienlaicīgi tika risināts jautājums ar PSRS Iekšlietu ministriju, attiecīgajām Krievijas apgabalu (novadu) iekšlietu pārvaldēm par represēto personu lietu nodošanu Latvijai (Latvijā atradās tikai ģimenes lieta, no kuras materiāliem nebija iespējams noteikt nometinājuma ilgumu un atrašanās vietu,bet lielākajai daļai represēto nebija saglabājušies dokumenti par atbrīvošanu no nometinājuma). 60.gados personu lietas no Amūras apgabala bija nodotas Latvijai, bet pārējās atradās Omskā, Tomskā, Krasnojarskā un citās vietās. Mums izdevās panākt vienošanos ar Omsku, un represēto lietas no Omskas arhīva pārceļoja uz Latviju; daļēji dabūjām lietas arī no Tomskas, Krasnojarskas un citām vietās, bet iejaucās PSRS Iekšlietu ministrija un 1991.gada sākumā pārtrauca šo lietu izsūtīšanu uz Latviju. tālākās sarunas rezultātus nedeva, jo proimpēriskie spēki PSRS (vēlāk arī jaunizveidotajā Krievijas) Iekšlietu ministrijā saprata šo represēto personu lietu īsto vērtību, impērijas idejas graujošo faktisko materiālu, kas atradās šais lietās. Zināmu daudzumu represēto personu lietu izdevās iegūt arī no Latvijas PSR VDK arhīva.

Katras represētās personas lietā ir bagātīgs materiālu klāsts ne tikai vēsturniekiem, bet arī juristam, izmeklētājam. To mēs ar reabilitācijas nodaļas priekšnieku E.Lošaka kungu sapratām jau 1988.gadā. Katram represētajam izstrādājām kartīti, kurā tika iekļautas ziņas par pašu represēto, tā ģimeni, ceļš uz izsūtījuma vietu, ziņas par nometinājuma vietām, atbrīvošanas laiku, dzīvesvietu pēc atbrīvošanas no nometinājuma, kā arī ziņas par personām, kuras piedalījās represijās (Valsts drošības ministrijā, apriņķa vai pilsētas nodaļā, kas tieši izpildīja izsūtīšanas akciju). Visas šīs ziņas varēja apstrādāt ar elektroniskās skaitļošanas tehnikas palīdzību (kuras gan nebija mūsu rīcībā, bet cerējām to iegūt). Kartotēku varēja viegli noslēpt, ja politiskā situācija mainītos un kādam nāktu prātā iznīcināt represēto lietas. Viens no kartotēkas radīšanas mērķiem bija arī represēto piemiņas grāmatas sastādīšana. tagad (kaut arī septiņus gadus pēc idejas rašanās un materiālu uzkrāšanas sākuma) tā dodas pie lasītājiem. Tomēr radās informācijas noplūde, iejaucās ministrs, tika saņemta kategoriska pavēle par kartotēkas iznīcināšanu. Šī pavēle netika izpildīta, jo reabilitācijas nodaļā tai laikā jau strādāja Latvijai uzticīgi darbinieki. Vēlāk šī kartotēka tika pilnveidota. Kad sāku strādāt Latvijas Policijas akadēmijā, nodevu ministrijas reabilitācijas nodaļai vienu datoru, kas deva iespēju ievadīt elektroniskajā datu bāzē ziņas par represētajiem. Tikai mainoties Iekšlietu ministrijas vadībai 1993.gadā, radās izpratne par piemiņas grāmatas veidošanas nepieciešamību, un reabilitācijas nodaļa tika apgādāta ar datortehniku.

Pēc E.Lošaka pāriešanas 1990.gadā darbā Latvijas Republikas Ministru padomes aparātā par priekšsēdētāja padomnieku reabilitācijas nodaļas valdība tika uzticēta viņa vietniekam B.Spridzānam. Būtisku ieguldījumu nelikumīgi represēto personu reabilitācijā 1988. -1991. g. ar savu pašaizliedzīgo darbu devuši šīs nodaļas toreizējie darbinieki J.Ansons, E.Balvinova, A.Dambrovskis, R.Gžibovskis, P.Ladusāns, A.Laukroze, T.Kupra, I.Kuzņecova, L.Putāns un daudzi citi.

Ko mums izdevās paveikt pirmajos četros gados? Izskatījām 16 878 lietas un izsniedzām 53 385 reabilitācijas rakstus represētajiem, centāmies atvainoties viņiem par padomju varas nodarīto smago pārestību. Lielu daļu reabilitācijas rakstu jau saņēma represēto mantinieki — pašu dzīves gaitas bija jau beigušās ceļā uz izsūtījuma vietu, tur tālajā Sibīrijā vai Tālajos Austrumos, citās vietās svešumā vai pēc atgriešanās dzimtenē. Reabilitācijas darbs turpinās. Daudz paveikts 1992. -1994.g. Šais gados visi administratīvā kārtā represētie ir reabilitēti.

Nelikumīgi represēto saraksti pa apriņķiem, pilsētām, pagastiem mūžīgi liecinās par Latvijas tautas traģēdiju, par tām ciešanām, kuras mūsu tauta izcieta padomju okupācijas gados. Paldies Latvijas Valsts arhīva darbinieku kolektīvam, Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijai, žurnāla "Latvijas Arhīvi" redkolēģijai par svētīgo darbu, uzsākot represēto sarakstu publicēšanu.