Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

 

Zvejniecības likums

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) zivis — visu sugu zivis, šā likuma izpratnē — arī vēži un citi ūdens bezmugurkaulnieki, kā arī nēģi;

2) ūdensaugi — ūdens bioloģisko resursu daļa, kura ir tieši saistīta ar zivju barības resursiem, zivju dabīgo nārstu un ūdens dabiskās attīrīšanās procesu. Šajā likumā uz ūdensaugiem attiecinātas tādas pašas normas kā uz zivīm;

3) zivju resursi — visas zivis, kuras sastopamas Latvijas Republikas iekšējos ūdeņos un teritoriālajos jūras ūdeņos, kā arī visas zivis Latvijas Republikas ekonomiskās zonas ūdeņos, kur Latvijas Republikai ir suverēnas tiesības tās iegūt, izmantot, pētīt, saglabāt un pavairot;

4) zveja — darbība nolūkā iegūt zivis, izmantojot zvejas rīkus un paņēmienus;

5) zvejnieks — fiziskā persona, kas tieši veic zveju, tas ir, rīkojas ar zvejas rīkiem, vai juridiskā persona, kuras vārdā un uzdevumā tiek veikta zveja;

6) tauvas josla — sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām;

7) amatierzveja — makšķerēšana — rekreācijas vai sporta nolūkā veikta darbība, lai ar makšķerēšanas rīkiem iegūtu zivis;

8) rūpnieciskā zveja — darbība nolūkā iegūt zivis, izmantojot rūpnieciskus zvejas rīkus.

2. pants. Likuma darbība

Šis likums regulē Latvijas Republikas iekšējo ūdeņu, teritoriālo jūras ūdeņu (turpmāk — teritoriālie ūdeņi) un ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu iegūšanu, izmantošanu, pētīšanu, saglabāšanu, pavairošanu un uzraudzīšanu.

3. pants. Īpašuma tiesības uz zivju resursiem

(1) Zivju resursi Latvijas Republikas iekšējos ūdeņos un teritoriālajos ūdeņos ir valsts īpašums. Latvijas Republikas ekonomiskās zonas ūdeņos valstij ir suverēnas tiesības iegūt, izmantot, pētīt, saglabāt, pavairot un uzraudzīt zivju resursus.

(2) Zivis, kas izaudzētas specializētās zivkopības un mākslīgās pavairošanas rezultātā, ja to pavairošanai un audzēšanai nav izlietoti valsts budžeta līdzekļi, pieder attiecīgajām juridiskajām vai fiziskajām personām.

4. pants. Zivju resursu izmantošana

Zivju resursu izmantošana Latvijas Republikas iekšējos ūdeņos, teritoriālajos ūdeņos un ekonomiskās zonas ūdeņos veicama saskaņā ar normatīvajiem aktiem, bet ūdeņos, kurus šķērso valsts robeža, — arī saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem.

 

II nodaļa. Zivju resursu un zvejas pārzināšana

5. pants. Zivju resursu pārzināšanas principi

(1) Zivju resursu pārzināšanas principi ietver zivju resursu pārzināšanu un izmantošanu, pamatojoties uz to uzskaiti, ekspertu novērtējumu un zinātniskajām rekomendācijām.

(2) Zivju resursu uzskaiti, novērtēšanu, zinātnisko rekomendāciju izstrādi un zinātnisko ekspertīzi pēc valsts vai juridisko un fizisko personu pasūtījuma veic Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts vai citas juridiskās personas, kuru statūtos ir paredzēts šāds darbības virziens un kuru pētījumu rezultātus un atzinumus izvērtē Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts.

(3) Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldes (turpmāk†— Zivsaimniecības pārvalde) personā valsts pārzina Latvijas Republikas iekšējo ūdeņu, teritoriālo ūdeņu un ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursus.

(4) Zivsaimniecības pārvalde Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var nodot pašvaldībām zivju resursu pārzināšanu ūdeņos, kuri atrodas šo pašvaldību administratīvajā teritorijā vai piekļaujas tai.

(5) Zivju resursu pārzināšana ūdeņos, kuri atrodas vairāku pašvaldību administratīvajās teritorijās vai robežojas ar tām, veicama saskaņā ar šo pašvaldību vienošanos, ja attiecīgo ūdeņu resursu pārzināšana ir nodota pašvaldībām.

6. pants. Zvejas tiesības

(1) Latvijas Republikas ūdeņi zvejas tiesību jomā tiek iedalīti šādi:

1) publiskie ūdeņi (Civillikuma 1.pielikums), kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas tiesības pieder valstij, izņemot šā panta ceturtajā daļā noteiktās zvejas tiesības publiskajās upēs;

2) ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder valstij (Civillikuma 2. un 3.pielikums), ieskaitot tos ūdeņus, uz kuriem neattiecas Civillikuma 1., 2. un 3.pielikums, bet kuri nav arī privātā īpašumā;

3) privātie ūdeņi, uz kuriem neattiecas Civillikuma 2. un 3.pielikums un kuros zvejas tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

(2) Latvijas Republikas ekonomiskās zonas ūdeņos zvejas tiesības pieder valstij.

(3) Latvijas Republikas teritoriālajos ūdeņos un Rīgas jūras līča ūdeņos zvejas tiesības pieder Latvijas Republikā reģistrētām juridiskajām un fiziskajām personām, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

(4) Zvejas tiesības publiskajās upēs pieder katram piekrastes zemes īpašniekam gar viņa īpašuma robežu tajā ūdeņu daļā, kas viņa zemei ir tuvāka nekā cita īpašnieka zemei, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

(5) Zvejas tiesības privātajos ūdeņos (izņemot Civillikuma 2. un 3.pielikumā minētos) pieder ūdeņu īpašniekam, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

(6) Šajā pantā minētās rūpnieciskās zvejas tiesības var izmantot, ja attiecīgajos ūdeņos vai to daļā ir brīvi nozvejas limiti vai zvejas rīku limita daļa rūpnieciskajai zvejai, kā arī brīvas rūpnieciskās zvejas vietas.

(7) Amatierzvejas — makšķerēšanas — tiesības tiek izmantotas saskaņā ar šā likuma 10.pantu.

7. pants. Zvejas tiesību nodošana

(1) Zivsaimniecības pārvalde Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var nodot pašvaldībai valstij piederošās zvejas tiesības ūdeņos, kur zivju resursus pārzina attiecīgā pašvaldība.

(2) Valsts un pašvaldību institūcijas, kurām ir zvejas tiesības, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā tās var nodot (iznomāt) citām juridiskajām un fiziskajām personām.

(3) Privāto ūdeņu īpašnieks savas zvejas tiesības var nodot citām juridiskajām un fiziskajām personām.

(4) Zvejas tiesības ūdenstilpēs var iznomāt atsevišķi, vai arī tās var būt ūdenstilpes nomas daļa, ja šajā nomā ietverta zveja. Ūdenstilpes ekspluatācijas noteikumos, kas ir ūdenstilpes nomas līguma neatņemama sastāvdaļa, tiek atspoguļoti visi ar zveju un citu saimniecisko darbību, kā arī ar vides un zivju resursu aizsardzību un atjaunošanu saistītie jautājumi.

(5) Ūdenstilpju nomas un zvejas tiesību nomas un izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(6) Iznomājot zvejas tiesības, priekšroka dodama vietējā pagasta zvejnieku kooperatīvajām sabiedrībām, vietējām un citām uzņēmējsabiedrībām, kuru pamatdarbība ir saistīta ar zveju un zivju apstrādi, kā arī vietējā pagasta iedzīvotājiem, kas nodarbojas ar individuālo zveju (individuālo darbu), ir pildījuši iepriekš noslēgtā līguma noteikumus un veikuši zvejas regulēšanas pasākumus.

(7) Iznomātās zvejas tiesības nedrīkst nodot tālāk citām juridiskajām un fiziskajām personām.

(8) Zvejas tiesību nomas parauglīgumu apstiprina Zivsaimniecības pārvalde.

8. pants. Iznomāto zvejas tiesību izmantošanas pārtraukšana

(1) Iznomāto zvejas tiesību izmantošanu var pārtraukt, ja:

1) zvejas tiesību nomnieks nepilda līguma noteikumus;

2) zvejas tiesību nomnieks pārkāpj spēkā esošos normatīvos aktus;

3) zvejas tiesību nomnieks pārkāpj šā likuma 7.panta septītās daļas noteikumus;

4) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vai valsts ekoloģiskās ekspertīzes atzinums vai Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūta rekomendācijas paredz zvejas tiesību izmantošanas pārtraukšanu.

(2) Zvejas tiesību izmantošana šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā minētajos gadījumos tiek pārtraukta, pamatojoties uz tiesas spriedumu.

(3) Zvejas tiesību izmantošana šā panta pirmās daļas 3.un 4.punktā minētajos gadījumos tiek pārtraukta ar Zivsaimniecības pārvaldes vai attiecīgās pašvaldības vienpusēju lēmumu pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Vides valsts inspekcijas vai reģionālās vides aizsardzības komitejas ierosinājuma, un šis lēmums stājas spēkā divu nedēļu laikā pēc tā pieņemšanas.

9. pants. Tauvas josla

(1) Ar zveju vai kuģošanu un citām ar to saistītām darbībām gar ūdeņu krastiem ir nosakāma tauvas josla. Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

(2) Tauvas josla gar jūras piekrasti ir norobežojama ar speciālām zīmēm, zemes īpašumu plānos tā apzīmējama kā lietošanas tiesību ierobežojums.

(3) Gar upēm un ezeriem tauvas josla nav jānorobežo ar speciālām zīmēm; zemes īpašumu plānos tā apzīmējama kā lietošanas tiesību ierobežojums.

(4) Tauvas josla gar mākslīgi izbūvētiem kanāliem, hidrotehniskām būvēm un citām būvēm uz ūdens (mākslīgi izbūvēta tauvas josla) nosakāma saskaņā ar šo būvju plāniem. To uztur un apsaimnieko attiecīgie īpašnieki (lietotāji).

(5) Piekrastes zemes īpašniekiem ir tiesības lietot tauvas joslu, ciktāl šīs tiesības neierobežo šis likums, citi likumi un normatīvie akti.

(6) Tauvas joslas bezmaksas lietošana ir paredzēta:

1) kājāmgājējiem;

2) zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai;

3) robežapsardzībai;

4) vides aizsardzībai un ugunsdrošības pasākumu veikšanai.

(7) Tikai vides aizsardzības institūciju speciāli norādītās vietās un pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku tauvas joslā ir atļauta:

1) laivu un kuģu piestāšana, to kravu izkraušana un pagaidu uzglabāšana;

2) laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts;

3) zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības.

(8) Šā panta sestajā un septītajā daļā minētās darbības drīkst veikt, ievērojot vides aizsardzības normas, bet pie robežas ūdenstilpēm — arī valsts robežas režīma prasības.

(9) Dabiskās tauvas joslas platums ir:

1) gar privāto ūdeņu krastiem — 4 metri;

2) gar pārējo ūdeņu krastiem — 10 metru;

3) gar jūras piekrasti — 20 metru.

(10) Zivsaimniecības pārvalde tauvas joslas platumu zvejas vajadzībām un Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments — kuģošanas vajadzībām var noteikt arī šaurāku vai platāku, tomēr tas nedrīkst pārsniegt 40 metrus.

(11) Mākslīgi izbūvētās tauvas joslas platums tiek noteikts attiecīgās būves plānā.

(12) Tauvas joslas platums tiek skaitīts:

1) gar upju un ezeru lēzeniem krastiem — no normālās ūdenslīnijas;

2) gar upju un ezeru kraujiem krastiem — no krasta nogāžu augšmalas, turklāt tauvas joslas platumā ietilpst arī zeme no ūdenslīmeņa līdz krasta nogāzei un pati nogāze;

3) jūras piekrastē — no tās vietas, kuru sasniedz jūras augstākās bangas.

(13) Piekrastes pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās zvejošanai un kuģošanai (ja tāda tur atļauta) tauvas joslu lieto, ievērojot tādus pašus noteikumus kā neapdzīvotās vietās, bet, ja krastmalas apbūvētas ar ēkām tādā mērā, ka nav iespējams izmantot visu šā panta devītajā daļā noteikto platumu, gar ūdeņu krastu atstājama tik plata tauvas josla, lai nodrošinātu ērtu braukšanu pa krastu, ja nepieciešams, izvērtējot atsevišķi katru konkrēto apbūvi.

(14) Atsevišķos gadījumos, kad pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās izbūvē mākslīgās piekrastes, attiecīgo pašvaldību uzdevums ir ierīkot ar Zivsaimniecības pārvaldes piekrišanu zvejas (ja tāda tur atļauta) un kuģošanas (ja tāda tur atļauta) vajadzībām ērti pieejamās vietās un piebraucamo ceļu tuvumā tauvas joslas vietā piemērota garuma un platuma piestātnes un uzturēt tās labā stāvoklī un lietošanai derīgas.

(15) Ja dabiski mainās ūdenslīnija, atbilstoši jaunajai ūdenslīnijai mainās arī tauvas josla. Gadījumos, kad upes gultni groza ar mākslīgiem regulēšanas darbiem, ja nepieciešams, zemes gabali jaunām gultnēm un tauvas joslai atsavināmi uz vispārēja pamata saskaņā ar nekustamās mantas piespiedu atsavināšanas normām.

(16) Šā panta noteikumi neattiecas uz ostas teritoriju, kuras robežas noteiktas saskaņā ar "Likuma par ostām" 3.pantu.

 

III nodaļa. Zveja

10. pants. Amatierzveja — makšķerēšana

(1) Katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības nodarboties ar amatierzveju — makšķerēšanu — visos Latvijas Republikas ūdeņos, ja tajos amatierzveja — makšķerēšana — nav aizliegta, izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena zemes īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder valstij. Pie šādiem ūdeņiem ir jābūt attiecīgām norādēm.

(2) Ja amatierzvejā — makšķerēšanā — konkrētos ūdeņos vai to daļā īpaši vērtīgu zivju sugām pastāvīgi vai uz laiku tiek noteikts nozvejas vai zvejas rīku limits, zvejas tiesības var izmantot saskaņā ar īpašām maksas zvejas atļaujām (licencēm) vai iegūt izsoles kārtībā.

(3) Amatierzveja — makšķerēšana — veicama saskaņā ar makšķerēšanas noteikumiem un citām amatierzveju — makšķerēšanu — regulējošām normām.

(4) Šā panta noteikumi neattiecas uz ūdeņiem, kas tiek izmantoti tikai specializētai zivkopībai un mākslīgai zivju pavairošanai.

11. pants. Rūpnieciskā zveja

(1) Tiesības nodarboties ar rūpniecisko zveju Latvijas Republikas ūdeņos (ja rūpnieciskā zveja tajos ir atļauta) juridiskās un fiziskās personas iegūst, pamatojoties uz zvejas tiesību nomas līgumu ar šo ūdeņu zivju resursu pārzinātāju un saņemot zvejas atļauju (licenci).

(2) Priekšroka saņemt zvejas atļauju (licenci) ir vietējā pagasta zvejnieku kooperatīvajām sabiedrībām, vietējām un citām uzņēmējsabiedrībām, kuru darbība ir saistīta ar zveju un zivju apstrādi, kā arī vietējā pagasta iedzīvotājiem, kas nodarbojas ar individuālo zveju (individuālo darbu) un iepriekšējā laikposmā nav izdarījuši zveju regulējošo normu pārkāpumus.

(3) Zvejas atļauju (licenci) izsniedz Vides valsts inspekcija un reģionālās vides aizsardzības komitejas saskaņā ar Zivsaimniecības pārvaldes iedalītajiem limitiem, norādot zvejas rīku skaitu un to veidu vai nozvejas apjomu.

(4) Kopējais pieļaujamais nozvejas apjoms Latvijas Republikas iekšējos ūdeņos tiek noteikts saskaņā ar zinātniski pamatotām rekomendācijām, bet teritoriālajos ūdeņos un ekonomiskās zonas ūdeņos — pamatojoties arī uz starptautisko zvejniecības organizāciju rekomendācijām.

(5) Kopējais pieļaujamais zvejas rīku skaits un to veidi tiek noteikti, ņemot vērā noteikto nozvejas apjomu.

(6) Ja pieļaujamais nozvejas apjoms, zvejas rīku skaits vai rūpnieciskās zvejas vietu skaits nav pietiekams, lai nodrošinātu attiecīgos ūdeņos vai to daļā juridiskajām un fiziskajām personām ar Civillikumu noteikto vai iznomāto zvejas tiesību izmantošanu, kā arī apmierinātu juridisko un fizisko personu iesniegtos lūgumus par zvejas tiesību nomas līgumu noslēgšanu, var organizēt zvejas tiesību nomas vai zvejas atļauju (licenču) izsoli.

(7) Izsoli var organizēt gan juridiskajām un fiziskajām personām, kurām saskaņā ar šā likuma 7.panta sesto daļu ir dodama priekšroka zvejai attiecīgos ūdeņos vai to daļā (slēgtā izsole), gan visiem interesentiem (atklātā izsole) uz atlikušo nozvejas apjomu, zvejas rīku un zvejas vietu skaitu.

(8) Rūpnieciskā zveja veicama saskaņā ar rūpnieciskās zvejas noteikumiem un citām rūpniecisko zveju regulējošām normām.

(9) Šā panta noteikumi neattiecas uz ūdeņiem, kas tiek izmantoti tikai specializētai zivkopībai un mākslīgai zivju pavairošanai.

12. pants. Zveja īpašos nolūkos un zinātniskās izpētes nolūkos

(1) Zveju īpašos nolūkos (zivkopība, aklimatizācija, kontrolzveja, melioratīvā un cita veida zveja) un zinātniskās izpētes nolūkos veic, pamatojoties uz zinātniskām programmām vai citiem materiāliem, kas nosaka šādas zvejas nepieciešamību, pēc zvejas atļaujas (licences) saņemšanas Vides valsts inspekcijā.

(2) Šāda zveja publiskajos ūdeņos un ūdeņos, kuros zvejas tiesības pieder valstij, veicama, pamatojoties uz darbu grafiku, kas saskaņots ar attiecīgo ūdeņu zivju resursu pārzinātāju, bet privātajos ūdeņos — pamatojoties uz darbu grafiku, kas saskaņots ar ūdeņu īpašnieku.

13. pants. Zvejas noteikumi

Noteikumus par amatierzveju — makšķerēšanu — un rūpniecisko zveju Latvijas Republikas iekšējos ūdeņos, teritoriālajos ūdeņos un ekonomiskās zonas ūdeņos apstiprina Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

 

IV nodaļa. Nozvejas uzskaite,

zvejas regulēšana un ierobežojumi

14. pants. Pienākums sniegt ziņas par nozveju

Juridiskajām un fiziskajām personām, kas nodarbojas ar rūpniecisko zveju, ir pienākums sniegt ziņas par nozveju tādā kārtībā un tādos termiņos, kādi noteikti zvejas tiesību nomas līgumā un rūpnieciskās zvejas noteikumos.

15. pants. Zvejas regulēšana

Zveju Latvijas Republikas ūdeņos regulē, nosakot ikgadēji pieļaujamo nozvejas apjomu, zvejas rīku skaitu un to veidu, kā arī citus zvejas regulēšanas pasākumus, pamatojoties uz zinātniskās ekspertīzes atzinumiem, zinātniskām rekomendācijām, starptautisko organizāciju rekomendācijām, kā arī saskaņā ar amatierzvejas — makšķerēšanas — un rūpnieciskās zvejas noteikumiem.

16. pants. Zvejas ierobežojumi

Lai nodrošinātu zivju resursu saglabāšanu un aizsardzību, Zivsaimniecības pārvalde, pamatojoties uz Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūta rekomendācijām, pēc saskaņošanas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju var noteikt zvejas aizliegumu uz konkrētu laiku, noteikt ierobežojumus vai pilnīgi apturēt zveju atsevišķos ūdeņos vai to daļā un tādu darbību tauvas joslā, kas negatīvi ietekmē ūdeņu hidroloģisko režīmu, piesārņo ūdeņus vai tauvas joslu, maina ūdenslīmeni ūdenstilpē vai rada citus zivju resursiem nelabvēlīgus apstākļus, kā arī noteikt zvejas regulēšanas un limitēšanas pasākumus ūdeņos vai to daļā, kur tiek veikta zveja zivju resursu atražošanas valsts pasūtījuma izpildei.

17. pants. Aizliegtās zvejas metodes, rīki un līdzekļi

(1) Zvejā aizliegts izmantot tādas metodes, zvejas rīkus un līdzekļus, kas nav paredzēti vai ir aizliegti attiecīgajos zvejas noteikumos.

(2) Zivju resursu pārzinātājs atsevišķos gadījumos pēc saskaņošanas ar Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju ir tiesīgs atļaut izmantot zvejas metodes, rīkus un līdzekļus, kas nav paredzēti attiecīgā zvejas veida noteikumos, bet tiem ir jābūt konkrēti norādītiem zvejas atļaujā (licencē).

 

V nodaļa. Zivju resursu aizsardzība un uzraudzība

18.pants. Zivju resursu aizsardzības un uzraudzības valsts institūcijas

Latvijas Republikas iekšējo ūdeņu, teritoriālo ūdeņu un ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu aizsardzību un uzraudzību veic Vides valsts inspekcija un reģionālās vides aizsardzības komitejas.

19.pants. Zivju resursu aizsardzības un uzraudzības valsts institūciju tiesības

(1) Vides valsts inspekcija un reģionālās vides aizsardzības komitejas ir tiesīgas likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā veikt zvejas pārbaudi visos Latvijas Republikas ūdeņos, arī privātajos ūdeņos, kā arī pārbaudīt tirdzniecības un transporta objektus, jebkuras noliktavas un ražošanas telpas, ja ir pamats domāt, ka tiek tirgotas, pārvadātas, uzglabātas vai pārstrādātas nelikumīgi iegūtas zivis.

(2) Vides valsts inspekcija un reģionālās vides aizsardzības komitejas ir tiesīgas savas kompetences ietvaros izsniegt zvejas atļauju (licenci) un pieļauto pārkāpumu gadījumos apturēt zvejas atļaujas (licences) izmantošanu vai to anulēt, sastādīt administratīvos protokolus un uzlikt administratīvos sodus, kā arī veikt citas darbības saskaņā ar amatierzvejas — makšķerēšanas — noteikumiem un rūpnieciskās zvejas noteikumiem.

20. pants. Pienākums piedalīties zivju resursu aizsardzībāun uzraudzībā

Zivju resursu pārzinātājam un zvejas tiesību izmantotājam (arī nomniekam) ir pienākums savas kompetences ietvaros piedalīties attiecīgo ūdeņu zivju resursu aizsardzībā un uzraudzībā.

 

VI nodaļa. Zivju resursu saglabāšana un palielināšana.

Zivju audzēšana

21. pants. Zivju resursu saglabāšana un palielināšana

(1) Zivju resursu pārzinātājam un zvejas tiesību izmantotājam (arī nomniekam) jāveic ar Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu saskaņoti pasākumi zivju resursu saglabāšanai.

(2) Zivju resursu palielināšanas pasākumus, ja tādi ir nepieciešami, norāda ūdenstilpes vai zvejas tiesību nomas līgumā vai veic uz atsevišķas vienošanās pamata.

22. pants. Zivju sugu pārvietošana un jaunu sugu ieviešana

(1) Zivju sugu pārvietošanai un jaunu sugu ieviešanai vai pavairošanai Latvijas Republikas ūdeņos (neatkarīgi no īpašuma veida) nepieciešama Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauja, kas saskaņota ar Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu un Valsts veterināro departamentu.

(2) Informācija par dažādu zivju sugu pārvietošanu, jaunu sugu ieviešanu vai pavairošanu jāiesniedz Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtam.

23. pants. Atļauja zivju audzēšanai un ūdensaugu kultivēšanai

Specializētai zivju audzēšanai un ūdensaugu kultivēšanai Latvijas Republikas ūdeņos (neatkarīgi no īpašuma veida) nepieciešama zivju resursu pārzinātāja atļauja, kas saskaņota ar Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

24. pants. Zivju audzēšana ūdenstilpēs

(1) Par zivju audzēšanas ūdenstilpēm uzskatāmas dabiskās ūdenstilpes vai to daļas, kas pielāgotas zivju audzēšanai, kā arī speciāli šim nolūkam mākslīgi izveidotas ūdenstilpes.

(2) Lai aizsargātu zivju resursus un saglabātu ūdens kvalitāti un daudzumu, Zivsaimniecības pārvalde pēc saskaņošanas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju var noteikt īpašu režīmu tauvas joslā ap šīm ūdenstilpēm.

 

VII nodaļa. Maksa par zvejas tiesībām

un zaudējumu kompensācija

25.pants. Maksa par zvejas tiesībām

(1) Zvejas tiesības Latvijas Republikas iekšējos ūdeņos (neatkarīgi no īpašuma veida), teritoriālajos ūdeņos un ekonomiskās zonas ūdeņos tiek izmantotas par maksu, kas norādīta zvejas tiesību nomas līgumā vai zvejas atļaujā (licencē), ja zvejas tiesību nomas līgums netiek slēgts.

(2) Maksu, kā arī zvejas tiesību nomas vai zvejas atļauju (licenču) izsoles kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Šā panta noteikumi neattiecas uz ūdeņiem, kas tiek izmantoti tikai specializētai zivkopībai un mākslīgai zivju pavairošanai.

26.pants. Atbildība par zivju resursu aizsardzību, uzraudzību un izmantošanu regulējošo normu pārkāpšanu un zivju resursiem nodarītajiem zaudējumiem

(1) Juridiskās un fiziskās personas, kas pieļāvušas šā likuma vai amatierzveju — makšķerēšanu — un rūpniecisko zveju regulējošo normu pārkāpumus, nodarījušas vai varējušas nodarīt zaudējumus zivju resursiem, ir atbildīgas saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem.

(2) Neatkarīgi no uzliktā administratīvā soda vai kriminālsoda vainīgais pilnībā kompensē zivju resursiem nodarīto zaudējumu. Zivju resursiem nodarīto zaudējumu var kompensēt, arī veicot zivju resursu pārzinātāja noteiktos un ar Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju saskaņotos zivju resursu atražošanas pasākumus.

(3) Uzsākot jebkuru saimniecisko vai zinātniskās izpētes darbu, kas var kaitēt zivju resursiem vai mainīt ūdens ekosistēmu, nepieciešama šā darba projekta valsts ekoloģiskā un zivsaimnieciskā ekspertīze, lai noteiktu ietekmes un iedarbības apjomu, darba pamatotību, iespējamo zaudējumu un kompensācijas lielumu un veidu.

 

VIII nodaļa. Zivju fonds

27. pants. Zivju fonda mērķis

Zivju fonda mērķis ir radīt papildu finansu līdzekļus tādu zinātnisko pētījumu finansēšanai, kas saistīti ar zivju resursu izpēti, piesārņojuma un dažādas saimnieciskās darbības ietekmi uz zivju resursiem, kā arī zivju atražošanas un aizsardzības pasākumu nodrošināšanai.

28. pants. Zivju fonda veidošanas avoti

Zivju fondu veido no:

1) maksājumiem par zvejas tiesību izmantošanu [nomas maksa, maksa par zvejas atļauju (licenci)];

2) kompensācijas par zivju resursiem nodarītajiem zaudējumiem;

3) soda naudas daļas, kas saskaņā ar šo likumu un citām zveju regulējošām normām iekasēta par pārkāpuma rezultātā zivju resursiem nodarītajiem zaudējumiem;

4) budžeta līdzekļu daļas, kas tiek piešķirta zivsaimniecības attīstības mērķprogrammām;

5) juridisko un fizisko personu ziedojumiem zivsaimniecības attīstībai;

6) citiem ieņēmumiem.

29. pants. Zivju fonda izmantošana

Zivju fonda līdzekļi tiek izmantoti saskaņā ar Zivju fonda nolikumu, kuru apstiprina Ministru kabinets.

 

Pārejas noteikumi

1. Ministru kabinets mēneša laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā iesniedz Saeimai priekšlikumus par Civillikuma 1., 2. un 3.pielikuma precizēšanu.

2. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.156 "Par zvejniecību" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 17.nr.).

 

Likums Saeimā pieņemts 1995.gada 12.aprīlī.

 

Rīgā 1995.gada 28.aprīlī Valsts prezidents G.Ulmanis