Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

1. pants. 1928. gada 22. novembra Konvencija par starptautiskām izstādēm, kura papildināta ar 1948. gada 10. maija, 1966. gada 16. novembra un 1972. gada 30. novembra protokoliem un 1982. gada 24. jūnija un 1988. gada 31. maija grozījumiem (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2. pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Ekonomikas ministrija.

3. pants. Konvencija stājas spēkā tās 35. pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

4. pants. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un publicējams tās tulkojums latviešu valodā.

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

Likums Saeimā pieņemts 2023. gada 21. decembrī.

Valsts prezidents E. Rinkēvičs

Rīgā 2023. gada 28. decembrī

Šīs konvencijas puses,

ņemot vērā to, ka noteikumi un procedūras, kuras noteiktas 1928. gada 22. novembrī Parīzē parakstītajā Konvencijā par starptautiskām izstādēm, kas grozīta un papildināta ar 1948. gada 10. maija un 1966. gada 16. novembra protokolu, ir izrādījušās lietderīgas un nepieciešamas gan izstāžu rīkotājiem, gan arī dalībvalstīm;

vēloties mūsdienu apstākļiem pielāgot gan šos noteikumus un procedūras, gan noteikumus un procedūras, kas attiecas uz organizāciju, kura ir atbildīga par to piemērošanas nodrošināšanu, un konsolidēt šos un citus noteikumus vienā dokumentā, kas aizstās 1928. gada Konvenciju,

ir vienojušās par turpmāko.

Šā protokola mērķi ir šādi:

a) grozīt noteikumus un procedūras par starptautiskām izstādēm;

b) grozīt noteikumus par Starptautisko Izstāžu biroja darbību.

1928. gada Konvencijā ar šo protokolu ir izdarīti papildu grozījumi saskaņā ar I pantā norādītajiem mērķiem. Šādi grozītās Konvencijas teksts ir izklāstīts šā protokola pielikumā, kas ir tā neatņemama daļa.

1. Šis protokols ir atvērts parakstīšanai 1928. gada Konvencijas pušu valdībām Parīzē no 1972. gada 30. novembra līdz 1973. gada 29. novembrim, un pēc tam tas paliek atvērts, lai tās varētu tam pievienoties.

2. 1928. gada Konvencijas pušu valdības var kļūt par šā protokola pusēm šādos veidos:

a) to parakstot, bet neizdarot atrunu par ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu;

b) to parakstot ratificēšanai, pieņemšanai vai apstiprināšanai, kam seko ratifikācija, pieņemšana vai apstiprināšana, vai

c) pievienošanās ceļā.

3. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentus deponē Francijas Republikas valdībai.

Šis protokols stājas spēkā dienā, kad par tā pusēm saskaņā ar III panta noteikumiem ir kļuvušas divdesmit deviņas valstis.¹

Šā protokola noteikumi neattiecas uz tādas izstādes reģistrāciju, kuras datumu Starptautiskais Izstāžu birojs rezervējis ne vēlāk kā tajā Administratīvās padomes sēdē, kas notika tieši pirms šā protokola stāšanās spēkā saskaņā ar IV pantu iepriekš.

Francijas Republikas valdība informē līgumslēdzēju pušu valdības un arī Starptautisko Izstāžu biroju par:

a) parakstīšanu un ratificēšanas, apstiprināšanas, pieņemšanas un pievienošanās dokumentu deponēšanu saskaņā ar III pantu;

b) datumu, kurā šis protokols stājas spēkā saskaņā ar IV pantu.

Tiklīdz šis protokols stājas spēkā, Francijas Republikas valdība liek to reģistrēt Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariātā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102. pantu.

TO APLIECINOT, šo protokolu ir parakstījušas pienācīgi pilnvarotas personas.

PARAKSTĪTS PARĪZĒ 1972. gada 30. novembrī franču valodā vienā eksemplārā, kas deponēts Francijas Republikas valdībai. Francijas valdība nosūta apliecinātas kopijas visu 1928. gada Konvencijas pušu valdībām.
 

PAPILDINĀJUMS

1. Izstāde ir pasākums, kura galvenais mērķis neatkarīgi no tās nosaukuma ir sabiedrības izglītošana – tajā var tikt izstādīti cilvēka rīcībā esošie līdzekļi civilizācijas vajadzību apmierināšanai vai parādīts progress, kas sasniegts vienā vai vairākās cilvēces darbības jomās, vai parādītas nākotnes izredzes.

2. Izstāde ir starptautiska, ja tajā piedalās vairāk nekā viena valsts.

3. Starptautiskas izstādes dalībnieki ir, no vienas puses, dalībnieki no valstīm, kas ir oficiāli pārstāvētas un sagrupētas valstu sekcijās, un, no otras puses, starptautiskas organizācijas vai dalībnieki no valstīm, kas nav oficiāli pārstāvētas, un, visbeidzot, dalībnieki, kas saskaņā ar izstādes noteikumiem ir pilnvaroti izstādē veikt kādu citu darbību, jo īpaši dalībnieki, kam ir piešķirtas koncesijas.

Šī konvencija attiecas uz visām starptautiskajām izstādēm, izņemot:

a) izstādes, kas ilgst mazāk nekā trīs nedēļas;

b) tēlotājmākslas izstādes;

c) komerciālas izstādes.

"Neatkarīgi no tā, kādu nosaukumu izstādei piešķir tās rīkotāji, šajā konvencijā ir atzīta atšķirība starp reģistrētām izstādēm un atzītām izstādēm."

Tiesības reģistrēties Starptautiskajā Izstāžu birojā, kas minēts 25. pantā turpmāk tekstā, ir starptautiskajām izstādēm, kam ir šādas pazīmes:

A) to ilgums ir vismaz sešas nedēļas un ne vairāk kā seši mēneši;

B) noteikumi, kas reglamentē dalībvalstu izmantotās izstāžu ēkas, ir izklāstīti izstādes vispārīgajos noteikumos. Ja ir jāmaksā nodoklis par īpašumu saskaņā ar uzaicinātājas valsts tiesību aktiem, rīkotāji ir atbildīgi par tā nomaksu. Uz atmaksu var pretendēt tikai tie pakalpojumi, kas ir faktiski sniegti saskaņā ar Biroja apstiprinātajiem noteikumiem;

C) no 1995. gada 1. janvāra starplaikam starp divām reģistrētām izstādēm jābūt vismaz pieciem gadiem; pirmā izstāde varētu tikt sarīkota 1995. gadā. Starptautiskais Izstāžu birojs tomēr var piekrist datumam, kas nav agrāks kā vienu gadu pirms datuma, kurš izriet no iepriekšminētā noteikuma, lai ļautu atzīmēt kādu īpašu starptautiskas nozīmes notikumu, tomēr nemainot sākotnējā kalendārā noteikto piecu gadu starplaiku.

A) Tiesības tikt Starptautiskā Izstāžu biroja atzītām ir starptautiskām izstādēm, kam ir šādas pazīmes:

1) to ilgums ir vismaz trīs nedēļas un ne vairāk kā trīs mēneši;

2) tajās ir jāatspoguļo kāda noteikta tēma;

3) to kopējā platība nedrīkst pārsniegt 25 ha;

4) tām ir jāpiešķir dalībvalstīm rīkotāja uzbūvētās telpas bez nomas maksas, maksājumiem, nodokļiem un izdevumiem, izņemot tos, kas saistīti ar sniegtajiem pakalpojumiem; lielākās kādai valstij atvēlētās telpas platība nedrīkst pārsniegt 1000 m². Tomēr Starptautiskais Izstāžu birojs var atļaut atkāpties no prasības telpas piešķirt bez maksas, ja to attaisno rīkotājvalsts ekonomiskais un finansiālais stāvoklis;

5) laikā starp divām reģistrētām izstādēm drīkst rīkot tikai vienu saskaņā ar šā panta A) daļu atzītu izstādi;

6) vienā un tajā pašā gadā drīkst rīkot tikai vienu reģistrētu vai saskaņā ar šā panta A) daļu atzītu izstādi.

B) Starptautiskais Izstāžu birojs var arī atzīt:

1) Milānas dekorāciju mākslas un modernās arhitektūras triennāles izstādi, pamatojoties uz vēsturisko prioritāti, ar nosacījumu, ka tā saglabā savas sākotnējās iezīmes;

2. A1 dārzkopības izstādi, ko apstiprinājusi Starptautiskā Dārzkopības produktu ražotāju asociācija, ar nosacījumu, ka starp šādām izstādēm dažādās valstīs ir vismaz divu gadu starplaiks un starp pasākumiem vienā un tajā pašā valstī ir vismaz desmit gadu starplaiks,

kas rīkojamas starplaikā starp divām reģistrētām izstādēm.

Izstādes atklāšanas un noslēguma datumi un tās vispārīgās iezīmes tiek noteiktas reģistrācijas vai atzīšanas laikā, un tās var mainīt tikai ar Starptautiskā Izstāžu biroja (BIE) piekrišanu.

1. Tās līgumslēdzējas puses valdība, kuras teritorijā plānota izstāde, kas ietilpst Konvencijas piemērošanas jomā (turpmāk tekstā – uzaicinātāja valdība), nosūta Birojam reģistrācijas vai atzīšanas pieteikumu, norādot tiesību aktus, noteikumus vai finanšu pasākumus, ko tā ierosina noteikt attiecībā uz šo izstādi. Valsts, kas nav līgumslēdzēja, valdība, kas vēlas panākt izstādes reģistrāciju vai atzīšanu, var vērsties Birojā tādā pašā veidā ar nosacījumu, ka tā apņemas ievērot Konvencijas noteikumus, kas izklāstīti I, II, III un IV daļā, un to īstenošanai pieņemtos noteikumus.

2. Reģistrācijas vai atzīšanas pieteikumu iesniedz valdība, kas atbild par tās vietas starptautiskajām attiecībām, kurā tiek plānota izstādes rīkošana (turpmāk tekstā – uzaicinātāja valdība), pat ja šī valdība nav izstādes rīkotāja.

3. Birojs savos obligātajos noteikumos nosaka gan maksimālo laika posmu, uz kuru var rezervēt izstādes datumu, gan minimālo laika posmu reģistrācijas vai atzīšanas pieteikuma saņemšanai; tas arī norāda dokumentus, kas jāpievieno šādam pieteikumam. Tas ar obligātu noteikumu nosaka arī iemaksas summu, kas jāsamaksā pieteikuma izskatīšanas izmaksu segšanai.

4. Izstādi reģistrē vai atzīst tikai tad, ja izstāde atbilst šīs konvencijas nosacījumiem un Biroja pieņemtajiem noteikumiem.

1. Ja divas vai vairākas valstis sacenšas par izstādes reģistrēšanu vai atzīšanu un nevar panākt vienošanos, tās lūdz Biroja ģenerālajai asamblejai izšķirt šo jautājumu. Pieņemot lēmumu, ģenerālā asambleja ņem vērā izvirzītos apsvērumus un pirmām kārtām visus īpašos vēsturiskos vai ētiskos iemeslus, laiku, kas pagājis kopš pēdējās izstādes, un to izstāžu skaitu, ko jau sarīkojušas konkurējošās valstis.

2. Izņemot ārkārtējos apstākļos, Birojs dod priekšroku izstādei, kas tiek rīkota līgumslēdzējas puses teritorijā.

Valsts, kuras plānotā izstāde ir reģistrēta vai atzīta, zaudē jebkuras tiesības, kas izriet no šīs reģistrācijas vai atzīšanas, ja tā maina izstādei rezervēto datumu, izņemot 28. panta d) daļā paredzētajos apstākļos. Ja tā vēlas izstādi rīkot citā datumā, attiecīgā valdība iesniedz jaunu pieteikumu, kas, ja nepieciešams, tiek skatīts 7. pantā noteiktajā konkurējošu prasījumu izskatīšanas kārtībā.

1. Jebkuras nereģistrētas vai neatzītas izstādes gadījumā līgumslēdzējas puses atsakās no dalības un mecenātisma, kā arī atsakās piešķirt jebkādu valsts finansējumu.

2. Līgumslēdzējas puses var nepiedalīties izstādē, kas ir reģistrēta vai atzīta.

3. Ikviena līgumslēdzēja valdība izmanto visus līdzekļus, ko tā uzskata par vispiemērotākajiem saskaņā ar saviem tiesību aktiem, lai vērstos pret viltus izstāžu vai tādu izstāžu rīkotājiem, kurās dalībniekus varētu piesaistīt krāpnieciskā veidā ar nepatiesiem solījumiem, paziņojumiem vai reklāmām.

1. Uzaicinātāja valdība nodrošina, ka tiek ievēroti šīs konvencijas noteikumi un tās īstenošanai pieņemtie noteikumi.

2. Ja izstādi nerīko minētā valdība pati, tā šim nolūkam oficiāli ieceļ rīkotājus un garantē rīkotāju saistību izpildi.

1. Visus uzaicinājumus uzaicinātajai valstij un pārējām uzaicināmajām personām šajā valstī piedalīties izstādē neatkarīgi no tā, vai tie ir adresēti dalībvalstīm vai valstīm, kas nav dalībvalstis, rīkotājvalsts valdība pa diplomātiskajiem kanāliem nosūta tās valsts valdībai, kura tiek uzaicināta. Atbildes, kā arī visus neuzaicināto personu dalības pieprasījumus uzaicinātājai valdībai nosūta, izmantojot to pašu kanālu. Uzaicinājumos ievēro Biroja noteiktos starplaikus un norāda, ka attiecīgā izstāde ir reģistrēta. Uzaicinājumus starptautiskajām organizācijām nosūta tieši.

2. Neviena līgumslēdzēja puse nedrīkst rīkot starptautisku izstrādi vai finansēt dalību starptautiskā izstādē, ja iepriekš minētie uzaicinājumi nav nosūtīti saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem.

3. Līgumslēdzējas puses apņemas neadresēt un nepieņemt nekādus uzaicinājumus piedalīties izstādē neatkarīgi no tā, vai šī izstāde notiek līgumslēdzējas puses vai valsts, kas nav dalībvalsts, teritorijā, ja šādā uzaicinājumā nav norādīts reģistrācijas vai atzīšanas fakts, kas apstiprināts saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem.

4. Jebkura līgumslēdzēja puse var pieprasīt, lai rīkotāji nesūta uzaicinājumus citiem adresātiem tās teritorijā, izņemot pašai pusei. Tā var arī atturēties no tādu pušu uzaicinājumu vai dalības pieprasījumu pārsūtīšanas, kuras nav uzaicinātas.

Uzaicinātāja valdība ieceļ izstādes ģenerālkomisāru reģistrētas izstādes gadījumā vai izstādes komisāru atzītas izstādes gadījumā, kas ir pilnvarots pārstāvēt valdību jebkuriem mērķiem saistībā ar Konvenciju un visos ar izstādi saistītos jautājumos.

Jebkuras tādas valsts valdība, kas piedalās izstādē, ieceļ sekcijas ģenerālkomisāru reģistrētas izstādes gadījumā vai sekcijas komisāru atzītas izstādes gadījumā pārstāvībai sarunās ar uzaicinātāju valdību. Sekcijas ģenerālkomisārs vai sekcijas komisārs ir pilnībā atbildīgs par savas valsts dalības organizēšanu. Viņš informē izstādes ģenerālkomisāru vai izstādes komisāru par šo eksponātu saturu un gādā, lai tiktu ievērotas izstādes dalībnieku tiesības un pienākumi.

14. PANTS (atcelts)

15. PANTS (atcelts)

Starptautiskām izstādēm piemērojamie muitas noteikumi ir izklāstīti pielikumā, kas ir šīs konvencijas neatņemama sastāvdaļa.

Izstādē tikai sekcijas, kas ir izveidotas to ģenerālkomisāru vai komisāru vadībā, kurus saskaņā ar 13. pantu iecēlušas dalībvalstu valdības, uzskata par valstu sekcijām un līdz ar to tikai tādas sekcijas ir tiesīgas saukties par valstu sekcijām. Valsts sekcijā ietilpst visi izstādes dalībnieki no attiecīgās valsts, bet ne koncesionāri.

1. Izstādē dalībnieks vai dalībnieku grupa drīkst izmantot ģeogrāfisko nosaukumu, kas attiecas uz iesaistīto pusi, tikai ar attiecīgās puses valdības sekcijas ģenerālkomisāra vai sekcijas komisāra atļauju.

2. Ja kāda līgumslēdzēja puse nepiedalās izstādē, izstādes ģenerālkomisārs vai komisārs aizliedz iepriekšējā punktā paredzētā nosaukuma izmantošanu attiecīgās līgumslēdzējas puses vārdā.

1. Visam, kas tiek izstādīts valsts sekcijā, ir jābūt cieši saistītam ar valsti, kas to izstāda (piemēram, izstrādājumu izcelsmei jābūt dalībvalsts teritorijā vai tos jābūt radījušiem šīs valsts pilsoņiem).

2. Ar citu attiecīgo valstu ģenerālkomisāru vai komisāru atļauju var rādīt citus izstrādājumus vai produktus, ja tie ir paredzēti tikai, lai izstādes eksponātu klāsts būtu pilnīgs.

3. Ja starp valdībām, kas piedalās, rodas strīds par 1. un 2. daļu, jautājumu nodod izskatīšanai sekciju ģenerālkomisāru vai komisāru kolēģijai, kas to izlemj ar vienkāršu klātesošo balsu vairākumu. Viņu lēmums ir galīgs.

1. Izstādē nedrīkst piešķirt nekādu monopolu, ja vien rīkotājvalsts tiesību aktos nav noteikts citādi. Tomēr reģistrācijas vai atzīšanas laikā Birojs var atļaut monopolu kāda kopēja pakalpojuma sniegšanai. Tādā gadījumā rīkotājiem jāievēro šādi nosacījumi:

a) šāda(-u) monopola(-u) esību norāda izstādes noteikumos un dalības līgumā;

b) monopolam pakļautie pakalpojumi izstādes dalībniekiem ir pieejami saskaņā ar nosacījumiem, kas parastos apstākļos pastāv attiecīgajā valstī;

c) ģenerālkomisāru vai komisāru pilnvaras attiecīgajās sekcijās nekādā gadījumā nav pakļautas nekādiem ierobežojumiem.

2. Izstādes ģenerālkomisārs vai komisārs veic visu nepieciešamo, lai nodrošinātu, ka maksa, ko iekasē no valdībām, kuras piedalās, nepārsniedz maksājumus, kas tiek veikti izstādes rīkotājiem, un nevienā gadījumā – parasto vietējo maksu.

Izstādes ģenerālkomisārs vai komisārs dara visu iespējamo, lai nodrošinātu komunālo pakalpojumu pareizu un efektīvu sniegšanu izstādes teritorijā.

Uzaicinātāja valdība dara visu iespējamo, lai atvieglotu valstu valdību un pilsoņu līdzdalību, jo īpaši attiecībā uz transporta izmaksām un personu un lietu uzņemšanas nosacījumiem.

1. Izstādes vispārīgajos noteikumos norāda, vai neatkarīgi no apliecinošajiem dokumentiem par dalību izstādē, kas vienmēr var tikt piešķirti, dalībniekiem ir jāpiešķir arī balvas. Ja balvas tiek piešķirtas, tās var tikt piešķirtas tikai kādām noteiktām kategorijām.

2. Ja dalībnieki nevēlas sacensties par balvām, tie to paziņo pirms izstādes atklāšanas.

Nākamajā pantā noteiktais Starptautiskais Izstāžu birojs izstrādā noteikumus, kuros tas nosaka vispārīgos nosacījumus attiecībā uz žūriju sastāvu un darbību un lemj par balvu piešķiršanu.

1. Starptautisko Izstāžu birojs tika izveidots, lai uzraudzītu un nodrošinātu šīs konvencijas piemērošanu. Tā locekļi ir līgumslēdzēju pušu valdības. Biroja galvenā mītne atrodas Parīzē.

2. Birojam ir juridiskas personas statuss. Tam ir tiesības slēgt līgumus, iegūt kustamu un nekustamu īpašumu un atbrīvoties no tā, kā arī piedalīties tiesvedībā.

3. Birojam ir tiesības ar valstīm un starptautiskajām organizācijām slēgt līgumus par privilēģijām un neaizskaramību, kas ir nepieciešama to funkciju izpildei, kas tam ir uzticētas ar šo konvenciju.

4. Biroju veido ģenerālā asambleja, priekšsēdētājs, izpildu komiteja, īpašās komitejas, tik daudzi priekšsēdētāja vietnieki, cik ir komiteju, un sekretariāts, kas darbojas ģenerālsekretāra pakļautībā.

Biroja ģenerālajā asamblejā darbojas līgumslēdzēju pušu iecelti pārstāvji – no viena līdz trim pārstāvjiem no katras valsts.

Ģenerālā asambleja rīko regulāras sanāksmes un var sarīkot arī ārkārtas sanāksmes. Tā izlemj visus jautājumus, kas saskaņā ar šo konvenciju ir Biroja kompetencē, kura augstākā struktūra tā ir. Ģenerālā asambleja:

a) apspriež, pieņem un publicē noteikumus, kas attiecas uz starptautisku izstāžu reģistrāciju vai atzīšanu, klasifikāciju un rīkošanu, kā arī Biroja pareizu darbību. Šīs konvencijas noteikumu ietvaros ģenerālā asambleja var pieņemt obligātus noteikumus un arī paraugnoteikumus, kas kalpos par ceļvedi izstāžu rīkotājiem;

b) izstrādā budžetu, kā arī pārbauda un apstiprina Biroja pārskatus;

c) apstiprina ģenerālsekretāra ziņojumus;

d) ja nepieciešams, izveido komitejas un ieceļ izpildu komitejas un citu komiteju locekļus, un nosaka viņu pilnvaru termiņu;

e) apstiprina visus starptautiskos līgumus, kas noslēgti saskaņā ar šīs konvencijas 25. panta 3. daļu;

f) pieņem grozījumu projektus saskaņā ar 33. pantu;

g) ieceļ ģenerālsekretāru.

1. Katras līgumslēdzējas puses valdībai neatkarīgi no tās pārstāvju skaita ģenerālajā asamblejā ir viena balss. Šīs balsstiesības aptur, ja dalības maksas summa, ko līgumslēdzēja valdība ir parādā saskaņā ar šīs konvencijas 32. pantu, pārsniedz to dalības maksas summu, kas tai jāmaksā par kārtējo un iepriekšējo gadu.

2. Ģenerālā asambleja ir kvalificēta savu funkciju veikšanai, ja pārstāvēto dalībvalstu skaits ir vismaz divas trešdaļas no balsstiesīgo dalībvalstu skaita. Ja šis kvorums nav sasniegts, ģenerālā asambleja tiek sasaukta atkārtoti ar tādu pašu darba kārtību pēc vismaz mēnesi ilga pārtraukuma. Tādā gadījumā nepieciešamo kvorumu samazina līdz pusei no balsstiesīgo līgumslēdzēju pušu skaita.

3. Lēmumus pieņem ar to klātesošo pārstāvju balsu vairākumu, kas balso par vai pret, bet divu trešdaļu balsu vairākums ir nepieciešams šādos gadījumos:

a) šīs konvencijas grozījumu priekšlikumu pieņemšana;

b) noteikumu izstrādāšana un grozīšana;

c) budžeta pieņemšana un līgumslēdzēju pušu gada dalības maksas summas apstiprināšana;

d) atļauja mainīt izstādes atklāšanas vai noslēguma datumu saskaņā ar 5. pantu;

e) tādas izstādes reģistrācija vai atzīšana trešās valsts teritorijā, kas konkurē ar kādu izstādi līgumslēdzējas puses teritorijā;

f) šīs konvencijas 3. pantā noteikto starplaiku saīsināšana;

g) saistībā ar grozījumiem līgumslēdzējas puses iesniegto atrunu pieņemšana; saskaņā ar 33. pantu šādus grozījumus atkarībā no gadījuma pieņem vai nu ar četru piektdaļu balsu vairākumu, vai vienprātīgi;

h) jebkura starptautiska līguma projekta apstiprināšana;

i) ģenerālsekretāra iecelšana.

1. Priekšsēdētāju, aizklāti balsojot, ģenerālā asambleja ievēlē uz diviem gadiem no līgumslēdzēju pušu valdību pārstāvju vidus. Amata pilnvaru pildīšanas laikā viņš nedrīkst pārstāvēt savu valsti. Viņu var ievēlēt atkārtoti.

2. Priekšsēdētājs sasauc un vada ģenerālās asamblejas sanāksmes un nodrošina Biroja pareizu darbību. Priekšsēdētāja prombūtnes laikā viņa funkcijas pilda par izpildu komiteju atbildīgais priekšsēdētāja vietnieks vai viņa rīcībnespējas gadījumā – viens no pārējiem priekšsēdētāja vietniekiem viņu ievēlēšanas secībā.

3. Priekšsēdētāja vietniekus ģenerālā asambleja ievēlē no līgumslēdzēju pušu pārstāvju vidus un nosaka viņu pilnvaru veidu un termiņu un jo īpaši komitejas, par kurām tie būs atbildīgi.

1. Izpildu komiteju veido pārstāvji no divpadsmit līgumslēdzējām pusēm, kas katra izvirza vienu pārstāvi.

2. Izpildu komiteja:

a) izveido un pastāvīgi atjaunina to cilvēces sasniegumu klasifikāciju, ko var parādīt izstādē;

b) izskata visus izstādes reģistrācijas vai atzīšanas pieteikumus un iesniedz tos kopā ar ieteikumiem apstiprināšanai ģenerālajā asamblejā;

c) pilda ģenerālās asamblejas uzdotos uzdevumus;

d) var lūgt citu komiteju atzinumu.

1. Ģenerālsekretārs, kuru ieceļ saskaņā ar šīs konvencijas 28. panta noteikumiem, ir kādas līgumslēdzējas puses pilsonis.

2. Ģenerālsekretārs ir atbildīgs par Biroja kārtējo pienākumu veikšanu saskaņā ar ģenerālās asamblejas un izpildu komitejas norādījumiem. Viņš izstrādā budžeta projektu, iesniedz grāmatvedības dokumentus un ģenerālajai asamblejai sniedz pārskatus par savu darbību. Viņš pārstāv Biroju, jo īpaši juridiskos jautājumos.

3. Ģenerālā asambleja lemj par citiem ģenerālsekretāra pienākumiem un atbildību, kā arī par viņa pilnvarām.

Ģenerālā asambleja pieņem Biroja gada budžetu saskaņā ar 28. panta 3. daļas noteikumiem. Budžetā ņem vērā Biroja finanšu rezerves, visu veidu ieņēmumus, kā arī debeta un kredīta atlikumus, kas pārnesti no iepriekšējiem finanšu gadiem. Biroja izdevumus sedz no šiem avotiem un no līgumslēdzēju pušu maksātajām dalības maksām, kuras aprēķina, pamatojoties uz daļu skaitu, kas pieder katrai pusei saskaņā ar ģenerālās asamblejas lēmumiem.

1. Jebkura līgumslēdzēja valdība var iesniegt priekšlikumu Konvencijas grozījumiem. Minētā priekšlikuma tekstu un pamatojumu paziņo ģenerālsekretāram, kurš to iespējami drīz nosūta pārējām līgumslēdzējām valdībām.

2. Priekšlikumu grozījumiem iekļauj tās ģenerālās asamblejas kārtējās sesijas vai ārkārtas sesijas darba kārtībā, kas notiek vismaz trīs mēnešus pēc dienas, kad ģenerālsekretārs to ir izsūtījis.

3. Katru priekšlikumu grozījumiem, ko ģenerālā asambleja ir pieņēmusi saskaņā ar iepriekšējās daļas un 28. panta noteikumiem, Francijas Republikas valdība iesniedz pieņemšanai visu šīs konvencijas pušu valdībām. Tas stājas spēkā attiecībā uz visām pusēm dienā, kad četras piektdaļas no tām ir paziņojušas Francijas Republikas valdībai par tā pieņemšanu; izņēmums paredz, ka priekšlikums grozīt šo daļu, 16. pantu vai 16. pantā minēto pielikumu nestājas spēkā, kamēr visas puses nav Francijas Republikas valdībai paziņojušas par tā pieņemšanu.

4. Ikviena valdība, kas vēlas izdarīt atrunu par grozījumu pieņemšanu, informē Biroju par šīs ierosinātās atrunas nosacījumiem. Ģenerālā asambleja pieņem lēmumu par šīs atrunas pieņemamību. Tā pieļauj tās atrunas, kas veicina to, ka tiek aizsargāta izveidojusies nostāja attiecībā uz starptautiskām izstādēm, un noraida tās, kas radītu kādas priekšrocības. Ja atruna tiek pieņemta, tad, lai aprēķinātu iepriekšminēto četru piektdaļu vairākumu, uzskata, ka puse, kas šo atrunu iesniedza, ir pieņēmusi šos grozījumus. Ja to noraida, valdība, kas to iesniedza, izvēlas starp atteikšanos pieņemt grozījumus vai to pieņemšanu bez atrunas.

5. Kad grozījumi stājas spēkā šā panta trešajā daļā paredzētajos apstākļos, ikviena līgumslēdzēja puse, kas ir atteikusies tos pieņemt, var savā labā izmantot 37. panta noteikumus, ja tā uzskata to par vajadzīgu.

1. Jebkurš tāds strīds starp divām vai vairākām līgumslēdzējām valdībām par šīs konvencijas piemērošanu vai interpretāciju, ko nevar atrisināt iestādes, kurām ir piešķirtas lēmumu pieņemšanas pilnvaras saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, ir strīda pušu sarunu priekšmets.

2. Ja šajās sarunās īsā laikā netiek panākta vienošanās, jebkura puse nosūta šo jautājumu Biroja priekšsēdētājam un lūdz viņam iecelt samierinātāju. Ja samierinātājs nevar panākt strīdā iesaistīto pušu vienošanos par risinājumu, viņš savā ziņojumā priekšsēdētājam ņem vērā un definē strīda būtību un apmēru.

3. Tiklīdz tiek paziņots, ka vienošanās nav panākta, strīds kļūst par šķīrējtiesas prāvas priekšmetu. Šajā nolūkā jebkura puse divu mēnešu laikā no dienas, kad ziņojums tika nosūtīts strīda pusēm, iesniedz Biroja ģenerālsekretāram lūgumu izskatīt jautājumu šķīrējtiesā, nosaucot savu izvēlēto šķīrējtiesnesi. Otrai strīda pusei vai katrai no pārējām strīda pusēm divu mēnešu laikā jānosauc savi attiecīgie šķīrējtiesneši. Ja tas neizdodas, jebkura puse par to paziņo Starptautiskās Tiesas priekšsēdētājam, lūdzot, lai viņš ieceļ šķīrējtiesnesi vai šķīrējtiesnešus. Ja vairākas puses rīkojas vienoti, lai sasniegtu iepriekšējā daļā minētos mērķus, tās uzskatāmas par vienu subjektu. Šaubu gadījumā lēmumu pieņem ģenerālsekretārs. Šķīrējtiesneši savukārt izvirza papildu šķīrējtiesnesi. Ja šķīrējtiesneši nevar vienoties par šo izvēli divu mēnešu laikā, par papildu šķīrējtiesneša izvirzīšanu pēc jebkuras puses paziņojuma saņemšanas ir atbildīgs Starptautiskās Tiesas priekšsēdētājs.

4. Šķīrējtiesas institūcija pieņem lēmumu ar savu locekļu balsu vairākumu, un, ja šķīrējtiesnešu balsis sadalās vienādi, papildu šķīrējtiesnesim ir izšķirošā balss. Šis lēmums galīgi un bez pārsūdzības tiesībām ir saistošs visām strīda pusēm.

5. Jebkura valsts, parakstot vai ratificējot šo konvenciju vai pievienojoties tai, var paziņot, ka iepriekš minētā 3. un 4. daļas noteikumi tai nav saistoši. Citām līgumslēdzējām pusēm šie noteikumi nebūs saistoši attiecībā uz tām valstīm, kas būs izdarījušas atrunas par savu nostāju.

6. Ikviena līgumslēdzēja puse, kas ir izdarījusi atrunu par savu nostāju saskaņā ar iepriekšējās daļas noteikumiem, var jebkurā laikā atcelt savu atrunu, paziņojot par to depozitārei valdībai.

Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts, vai jebkura valsts, kas nav Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts, bet ir Starptautiskās Tiesas Statūtu puse, vai jebkura valsts, kas ir kādas Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētās aģentūras vai Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras dalībvalsts, kā arī jebkura valsts, kuras pievienošanās pieteikumu Biroja ģenerālajā asambleja apstiprina ar divu trešdaļu balsstiesīgo līgumslēdzēju pušu balsu vairākumu. Pievienošanās dokumentus deponē Francijas Republikas valdībai, un tie stājas spēkā deponēšanas dienā.

Francijas Republikas valdība informē parakstītājas valdības un valdības, kas pievienojas Konvencijai, kā arī Starptautisko Izstāžu biroju par:

a) grozījumu stāšanos spēkā saskaņā ar 33. pantu;

b) pievienošanos saskaņā ar 35. pantu;

c) denonsēšanu saskaņā ar 37. pantu;

d) atrunām, kas iesniegtas saskaņā ar 34. panta 5. daļu;

e) Konvencijas darbības izbeigšanu, ja tas notiktu.

37. PANTS

1. Jebkura līgumslēdzēja valdība var denonsēt šo konvenciju, par to rakstiski paziņojot Francijas Republikas valdībai.

2. Šāda denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc šāda paziņojuma saņemšanas.

3. Šī konvencija zaudē spēku, ja denonsēšanas rezultātā līgumslēdzēju valdību skaits ir samazinājies līdz mazāk par septiņām. Ģenerālsekretārs ir atbildīgs par jautājumiem, kas saistīti ar likvidāciju, saskaņā ar jebkuru līgumu, ko līgumslēdzējas valdības var noslēgt par Biroja likvidāciju. Ja vien ģenerālā asambleja nenolemj citādi, aktīvi tiek sadalīti starp līgumslēdzējām valdībām proporcionāli dalības maksām, kas iemaksātas kopš tās ir šīs konvencijas puses. Ja ir kādas saistības, tās pārņem tās pašas valdības proporcionāli kārtējam finanšu gadam noteiktajām dalības maksām.

PARAKSTĪTS Parīzē 1972. gada 30. novembrī.

1928. gada 22. novembra Konvencijai par starptautiskām izstādēm, kura papildināta ar 1948. gada 10. maija, 1966. gada 16. novembra un 1972. gada 30. novembra protokoliem un 1982. gada 24. jūnija un 1988. gada 31. maija grozījumiem

1. PANTS. Definīcijas

Piemērojot šo pielikumu, turpinājumā minētos terminus skaidro šādi:

a) "ievedmuitas nodokļi" nozīmē muitas nodokļus un visas citas nodevas un nodokļus, kas maksājami par ievešanu vai saistībā ar to, un to vidū ir visi akcīzes nodokļi un iekšējie nodokļi, kas jāmaksā par ievestajām precēm, bet ne maksas un atlīdzības; to summa atbilst sniegto pakalpojumu aptuvenajām izmaksām, un to mērķis nav netieša vietējo ražojumu aizsardzība vai aplikšana ar ievedmuitas nodokli fiskāliem mērķiem;

b) "pagaidu ievešana" ir ievešana uz laiku bez ievedmuitas un bez ievešanas aizliegumiem un ierobežojumiem ar nosacījumu, ka notiek atpakaļizvešana.

Atļauj šādu preču pagaidu ievešanu:

a) preces, kas paredzētas izstādīšanai vai demonstrēšanai izstādē;

b) preces, kas paredzētas lietošanai saistībā ar ārvalstu izstāžu eksponātu izstādīšanu izstādē, tostarp:

I) preces, kas nepieciešamas, lai demonstrētu izstādīšanai paredzētās ārvalstu iekārtas vai aparatūru;

II) būvmateriāli, arī izejvielu veidā, apdares materiāli un aprīkojums un elektroiekārtas, kas paredzētas ārvalstu paviljoniem un stendiem izstādē, kā arī ārvalsts, kas piedalās, sekcijas ģenerālkomisāram piešķirtajām telpām;

III) būvniecībā izmantojamie instrumenti un transportlīdzekļi, kas nepieciešami ar izstādi saistītajiem darbiem;

IV) reklāmas vai demonstrēšanas materiāli, kas ir uzskatāms reklāmas materiāls par izstādē eksponētajām ārvalstu precēm, piemēram, skaņu ieraksti, filmas un filmu diapozitīvi, kā arī to parādīšanai vai atskaņošanai nepieciešamās iekārtas;

c) iekārtas, tostarp tulkošanas iekārtas, skaņu ierakstīšanas aparatūra un izglītojošas, zinātniskas vai kultūras filmas, ko paredzēts izmantot izstādes vajadzībām.

Šā pielikuma 2. daļā minētos atvieglojumus piešķir ar nosacījumu, ka:

a) preces var identificēt atpakaļizvedot;

b) dalībvalsts sekcijas ģenerālkomisārs, neaicinot iemaksāt depozītu, garantē to ievedmuitas nodokļu samaksu, ar ko apliekamas preces, ja tās netiks atpakaļizvestas noteiktajā termiņā pēc izstādes noslēguma; pēc izstādes dalībnieku lūguma var pieņemt citas uzaicinātājas valsts tiesību aktos paredzētās garantijas (piemēram, ATA karneti, kas ieviesta ar Muitas sadarbības padomes 1961. gada 6. decembra Konvenciju);

c) pagaidu ievešanas valsts muitas iestādes ir pārliecinātas, ka šā pielikuma nosacījumi tiks izpildīti.

Ja vien tas nav atļauts valsts normatīvajos aktos par pagaidu ievešanu, preces, kuru pagaidu ievešana ir atļauta, nedrīkst aizdot vai jebkādā veidā izmantot nomai vai atlīdzībai, vai izvest no izstādes telpām, kamēr uz tām attiecas atvieglojumi, kas piešķirti saskaņā ar šo pielikumu. Tās atpakaļizved bez liekas kavēšanās un ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc izstādes noslēguma. Muitas iestādes pamatotu iemeslu dēļ var pagarināt šo termiņu pagaidu ievešanas valsts normatīvajos aktos noteiktajās robežās.

a) Neatkarīgi no 4. pantā noteiktās prasības par atpakaļizvešanu, ātrbojīgu preču, stipri bojātu preču vai mazvērtīgu preču atpakaļizvešana nav vajadzīga, ja:

I) šīs preces apliek ar atbilstošu ievedmuitas nodokli vai

II) no šīm precēm atsakās, neradot nekādus izdevumus tās valsts kasei, kurā tās uz laiku bija ievestas;

III) atbilstoši tam, ko var pieprasīt muitas iestādes, šīs preces iznīcina oficiālā uzraudzībā, neradot nekādus izdevumus tās valsts kasei, kurā tās uz laiku bija ievestas. Turklāt atpakaļizvešanas prasības nepiemēro precēm, kuru iznīcināšanu pieprasa attiecīgās sekcijas ģenerālkomisārs, bet iznīcināšanai jānotiek oficiālā uzraudzībā un neradot nekādus izdevumus tās valsts kasei, kurā tās uz laiku bija ievestas.

b) No precēm, kuru pagaidu ievešana ir atļauta, var atbrīvoties citādi, nevis atpakaļizvedot, un tās var izmantot pagaidu ievešanas valstī, ievērojot nosacījumus un formalitātes, kas piemērojamas saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem attiecībā uz šādām precēm, kas ievestas tieši no ārvalstīm.

Uz produktiem, kas izstādes laikā nejauši iegūti no precēm, kuras ievestas uz laiku, demonstrējot izstādītās iekārtas vai aparatūru, attiecas šā pielikuma 4. un 5. panta noteikumi tāpat kā tad, ja būtu atļauta to pagaidu ievešana, ievērojot 7. pantā minētās atrunas.

Ievedmuitas nodokļus neiekasē un ievešanas aizliegumus un ierobežojumus atceļ, un, ja ir atļauta pagaidu ievešana, atpakaļizvešanu nepieprasa attiecībā uz turpmāk uzskaitītajām precēm, ja ievešanas valsts muitas iestādes uzskata, ka to kopējā vērtība un daudzums ir pieņemams, ņemot vērā izstādes veidu, apmeklētāju skaitu un izstādes dalībnieka līdzdalības apmēru:

a) mazi izstādē izstādīto ārvalstu preču (izņemot alkoholiskos dzērienus, tabakas izstrādājumus un degvielu) paraugi, tostarp tādi pārtikas produktu un dzērienu paraugi, kas ievesti šādu paraugu veidā vai ražoti izstādē no ievestajiem izejmateriāliem, ar nosacījumu, ka:

I) tie tiek piegādāti bez maksas no ārvalstīm un tiek izmantoti tikai bezmaksas izplatīšanai izstādes apmeklētājiem, un ir paredzēti to personu individuālai lietošanai vai patēriņam, kurām tie tiek izplatīti;

II) tie ir identificējami kā reklāmas paraugi, un katrs no tiem atsevišķi ir mazvērtīgs;

III) tie nav piemēroti komerciāliem mērķiem un attiecīgā gadījumā ir iepakoti daudzumos, kas ir ievērojami mazāki par vismazāko mazumtirdzniecības iepakojumu, un

IV) pārtikas un dzērienu paraugi, kas netiek izplatīti iepakojumos, kuri minēti iepriekš III) apakšpunktā, tiek patērēti izstādē;

b) ievestie paraugi, ko izstādē izmanto vai patērē žūrija, novērtējot izstādītos izstrādājumus, ja tiek uzrādīts sekcijas ģenerālkomisāra sertifikāts, kurā ir minēts šādi izmantoto vai patērēto paraugu veids un daudzums;

c) preces, kas ievestas tikai demonstrēšanai vai nolūkā demonstrēt izstādē izstādītas ārvalstu iekārtas vai aparatūras darbību un šādas demonstrēšanas laikā tiek patērētas vai iznīcinātas;

d) iespieddarbi, katalogi, tirdzniecības paziņojumi, cenrāži, reklāmas plakāti, kalendāri ar vai bez ilustrācijām un neierāmētas fotogrāfijas, kas acīmredzami ir izstādē izstādīto ārvalstu preču reklāmas materiāli, ar nosacījumu, ka tos bez maksas piegādā no ārzemēm un izmanto tikai bezmaksas izplatīšanai izstādes apmeklētājiem.

Ievedmuitas nodokļus neiekasē, ievešanas aizliegumus un ierobežojumus atceļ, un, ja ir atļauta pagaidu ievešana, atpakaļizvešanu nepieprasa attiecībā uz šādām precēm:

a) precēm, kuras ieved un izlieto, būvējot, uzstādot, dekorējot, animējot vai iekārtojot izstādes ārvalstu dalībnieku stendus, piemēram, krāsām, lakām, tapetēm, rektificētam spirtam, uguņošanas ierīcēm, sēklām, augiem u. c., un no kurām atbrīvojas atbilstoši to izmantošanas veidam;

b) ilustrētiem vai neilustrētiem oficiālajiem katalogiem, skrejlapām, plakātiem un citiem iespieddarbiem, kurus publicē valstis, kas piedalās izstādē;

c) plāniem, rasējumiem, lietas materiāliem, pierakstiem, veidlapām un citiem dokumentiem, kas tiek ievesti izmantošanai izstādē.

a) Gan ievedot, gan izvedot, to preču apskati un muitošanu, ko paredzēts izstādīt vai izmantot izstādē vai kas ir izstādītas vai izmantotas izstādē, veic šīs izstādes norises vietā, kad vien tas ir iespējams un ērti izdarāms.

b) Katra līgumslēdzēja puse, kad tā uzskata to par lietderīgu, ņemot vērā izstādes nozīmi, cenšas uz pieņemamu laiku atvērt muitas iestādi tās teritorijā rīkotās izstādes vietā.

c) Uz laiku ievesto preču atpakaļizvešana var notikt vienā vai vairākās daļās un caur jebkuru muitas iestādi, kas ir atvērta šim nolūkam, pat tad, ja tā nav ievešanas iestāde, ja vien ievedējs nav apņēmies veikt preču atpakaļizvešanu caur ievešanas iestādi, lai varētu izmantot vienkāršotu procedūru.

Šie noteikumi neliedz piemērot:

a) plašākus atvieglojumus, ko līgumslēdzējas puses piešķir vai var piešķirt vienpusēja pasākuma veidā vai saskaņā ar divpusējiem vai daudzpusējiem līgumiem;

b) tādus valsts vai līgumu noteikumus par izstādes rīkošanu, kas nav saistīti ar muitas jautājumiem;

c) aizliegumus un ierobežojumus, kas izriet no valsts normatīvajiem aktiem un ir saistīti ar sabiedrības morāli vai uzvedību, valsts drošību, sabiedrības higiēnu vai veselību, vai veterināriem vai fitopatoloģiskiem jautājumiem, vai ar patentu, preču zīmju, autoru tiesību un autortiesību aizsardzību.

Šā pielikuma izpratnē to līgumslēdzēju valstu teritorijas, kas ir izveidojušas kādu muitas vai ekonomikas savienību, var uzskatīt par vienotu teritoriju.

Ģenerālā asambleja iesaka neiekasēt ievedmuitas nodokļus un atcelt ievešanas aizliegumus un ierobežojumus, un, ja ir atļauta pagaidu ievešana, nepieprasīt atpakaļizvešanu attiecībā uz produktiem, ko ieved sekcijas ģenerālkomisāri, ja ievešanas valsts muitas iestādes uzskata, ka šo produktu kopējā vērtība un daudzums ir atbilstošs, ņemot vērā izstādes veidu, apmeklētāju skaitu un izstādes dalībnieku līdzdalības apmēru, un produkti ir paredzēti:

I) ģenerālkomisāru personiskai lietošanai;

II) lietošanai oficiālu pieņemšanu laikā;

III) piedāvāšanai īpaši svarīgiem apmeklētājiem savā valstī vai uzņemošajā valstī vai tiem, kas ieradušies no kādas citas valsts.

BULGĀRIJA

Atruna:

"Bulgārijas Tautas Republika neuzskata, ka tai ir saistoši Konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi."

Deklarācija:

"Visas pasaules valstis ir pilnīgi vienlīdzīgas, un tām ir tiesības pievienoties šai konvencijai neatkarīgi no ierobežojumiem, kas izriet no Konvencijas 35. panta."

Atruna:

"Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas valdība neuzskata, ka tai ir saistoši Konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi par šķīrējtiesu."

Deklarācija:

"Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas valdība ar šo paziņo, ka grozītās Konvencijas 35. panta noteikumi, saskaņā ar kuriem noteiktam valstu skaitam ir liegts kļūt par Konvencijas pusēm, ir diskriminējoši, un tā uzskata, ka Konvencijai bez jebkādas diskriminācijas vai ierobežojumiem ir jābūt atvērtai visu attiecīgo valstu dalībai saskaņā ar to suverēnajiem tiesību aktiem."

Atruna:

"Ungārija neuzskata, ka Protokola 34. panta 3. un 4. daļa tai ir saistoša."

Atruna attiecībā uz Konvencijas 35. pantu:

"Polijas Tautas Republikas valdība ar šo paziņo, ka neuzskata, ka tai ir saistoši šīs konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi."

Deklarācija:

"Polijas Tautas Republikas valdība uzskata, ka šai konvencijai jābūt atvērtai, lai tai varētu pievienoties jebkura valsts."

Atruna:

"Rumānijas Sociālistiskā Republika ar šo paziņo attiecībā uz 1928. gada 22. novembrī Parīzē parakstītās Konvencijas par starptautiskām izstādēm 34. panta 5. daļu, ka tā neuzskata, ka tai ir saistoši Konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi. Rumānijas Sociālistiskās Republikas nostāja ir tāda, ka strīdi starp divām vai vairākām līgumslēdzējām pusēm saistībā ar Konvencijas interpretāciju vai īstenošanu, kas nav atrisināti sarunu ceļā, var tikt nodoti šķīrējtiesai tikai tad, ja tam piekrīt visas attiecīgā strīda puses."

Deklarācija:

"Rumānijas Sociālistiskās Republikas valdība ar šo paziņo, ka 1928. gada 22. novembrī Parīzē parakstītās Konvencijas par starptautiskām izstādēm 35. panta noteikumi neatbilst principam, kas paredz, ka starptautiskajiem daudzpusējiem līgumiem, kuru nolūks un mērķis ir visas starptautiskās sabiedrības interesēs, jābūt atvērtiem vispārējai dalībai."

Atruna:

"Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas valdība neuzskata, ka tai ir saistoši Konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi par šķīrējtiesu."

Deklarācija:

"Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas valdība ar šo paziņo, ka grozītās Konvencijas 35. panta noteikumi, saskaņā ar kuriem noteiktam valstu skaitam ir liegts kļūt par Konvencijas pusēm, ir diskriminējoši, un tā uzskata, ka Konvencijai bez jebkādas diskriminācijas vai ierobežojumiem ir jābūt atvērtai visu attiecīgo valstu dalībai saskaņā ar to suverēno tiesību aktu principiem."

Atruna:

"Amerikas Savienoto Valstu valdība paraksta Konvenciju, pievienojot atrunu attiecībā uz 10. panta 2. daļu. Šī atruna atbilst nostājai, ko Amerikas Savienoto Valstu valdība ir konsekventi paudusi Starptautisko Izstāžu biroja sanāksmēs un vispārīgu noteikumu izstrādē attiecībā uz izstādēm Amerikas Savienotajās Valstīs par to, ka, lai gan ASV valdība garantē savu saistību izpildi, tā saskaņā ar saviem tiesību aktiem nevar garantēt, ka tās atzītās juridiskās personas izpildīs saistības izstāžu rīkošanas nolūkā. Tomēr Amerikas Savienoto Valstu valdība darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka šādi rīkotāji pilda savas saistības."

Atruna:

"PSRS valdība neuzskata, ka tai ir saistoši Konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi attiecībā uz šķīrējtiesu."

Deklarācija:

"PSRS valdība ar šo paziņo, ka grozītās Konvencijas 35. panta noteikumi, saskaņā ar kuriem noteiktam valstu skaitam ir liegts kļūt par Konvencijas pusēm, ir diskriminējoši, un tā uzskata, ka Konvencijai bez jebkādas diskriminācijas vai ierobežojumiem ir jābūt atvērtai visu attiecīgo valstu dalībai saskaņā ar to suverēno tiesību aktu principiem."

Atruna:

"Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas valdība neuzskata, ka tai ir saistoši Konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi."

25.07.1974.

Atruna:

"Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība neuzskata, ka tai ir saistoši Konvencijas 34. panta 3. un 4. daļas noteikumi."

Deklarācija:

"Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība uzskata, ka šai konvencijai jābūt atvērtai, lai tai varētu pievienoties jebkura valsts."

16.12.1975.