Valsts prezidenta aicinājums Latvijas tautai un Saeimai

Lemjot par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu, tika rūpīgi vērtēti mūsu cilvēku nopelni Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā un stiprināšanā. Pēc Domes lēmuma publicēšanas esmu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieces Lidijas Doroņinas — Lasmanes un šī centra direktora Induļa Zālītes vēstules, kurās pausta neizpratne un sašutums sakarā ar to, ka apbalvoto vidū ir cilvēki, kuru uzvārdi atrodami Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošajā VDK kartotēkā. Vēstuli esmu saņēmis arī no akadēmiķa Jāņa Stradiņa, kas ir viens no apbalvotajiem. Kā viņš tikko noskaidrojis, sarakstos minēts arī viņa vārds. Vēstule parāda arī, kā tikusi veidota šī kartotēka.

Tas viss licis man vēlreiz novērtēt situāciju mūsu sabiedrībā, to garīgo un morālo mantojumu, ko mums atstājusi pagātne.

Padomju imperiālisms piecdesmit kundzības gados neapstrīdami ir veicinājis kolaboracionismu, un tam pakļāvies ne viens vien tagadējais Latvijas pilsonis, toreiz to varbūt uzskatot par nenovēršamu likteni. Noziegumi, ar kuriem tika kaitēts cilvēku dzīvībām, Latvijas un tautas tālākai pastāvēšanai, nevar tik aizmirsti, un vainīgajiem jāsaņem pelnīts sods. Tāpēc nevar būt runa par piedošanu tiem, kas ar savu nodevīgo rīcību izraisījuši līdzcilvēku iznīcināšanu, izsūtīšanu vai citādu represēšanu, bet nedrīkst šos noziegumus piedēvēt katram, kura vārds ierakstīts šajā kartotēkā.

Sabiedrībai būtu jāapzinās, ka okupācijas vara tā saucamos čekas maisus atstājusi mūsu dzimtenē ar tālejošu mērķi — sašķelt un konfrontēt sabiedrību, izraut no mūsu vidus cilvēkus, kas Latvijas labā darījuši un joprojām dara lielu darbu.

Savās prezidenta gaitās esmu ticies un runājis ar daudziem, kas ar šīm problēmām bijuši tieši vai netieši saistīti. Esmu rūpīgi sekojis notikumu attīstībai. Visu pārdomājot, esmu secinājis, ka ar nihilismu un savstarpējiem ķīviņiem uzkurinātā nervozā gaisotne jau ilgstoši ārda un degradē sabiedrību.

Kartotēkas iznīcināšana nekādā ziņā nebūtu risinājums. Tas tikai padziļinātu nepārbaudītu ziņu un baumu izplatīšanos, palielinātu bijušo informatoru atkarību no bijušajiem saimniekiem, arī no ārvalstu struktūrām. Tikpat neauglīga ir kartotēkas "iesaldēšanas" ideja, jo katra nākamā vara varētu atgriezties pie domas par tās "atsaldēšanu". Arī šo maisu ieilgusī glabāšana nepārtraukti palielina spriedzi sabiedrībā. Aiz katras mūsu rīcībā esošās kartītes un aģentu uzskaites žurnāla ieraksta slēpjas konkrēts liktenis, personiska traģēdija. Jā, bija tādi, kas kalpoja komunisma idejai, bet bija arī tādi, kas cieta nežēlīgas represijas un, savas vai savu tuvinieku dzīvības glābdami, pazemojās un pildīja viņiem diktētās prasības. Citus uz to mudināja varbūt vienkārša vēlēšanās strādāt un gūt panākumus savā darbā. Drošības iestāžu varā taču bija veicināt vai pilnīgi noslāpēt cilvēku radošo un profesionālo darbību mākslā, zinātnē, ražošanā un citās jomās. Tautas lielākā daļa tomēr atrada sevī spēku atteikties. Tas nebija viegli un daudzos gadījumos — pat ļoti bīstami.

Manuprāt, ļoti būtiski ir tas, lai sabiedrība spētu objektīvi un taisnīgi novērtēt katru atsevišķu sadarbības faktu. Un, kas ne mazāk svarīgi, — lai katrs no mums pats veidotu savu viedokli.

Sekojot tiesu prāvām, kā arī apspriežot šos jautājumus ar prokuratūras pārstāvjiem, esmu nācis pie atziņas, ka daudzos gadījumos drošu pārliecību varētu gūt vienīgi no Krievijā esošā VDK arhīva lietām. Protams, vislabāk to apzinās bijušie VDK štata darbinieki, kas ir gandrīz vienīgie iespējamie liecinieki. Patiesība viņiem šajā jomā pieder informācijas monopols. Būtu naivi cerēt, ka tas netiks izmantots savtīgās interesēs tagad un arī nākotnē, un ne tikai priekšvēlēšanu cīņā vien. Lai atgūtu VDK arhīvus, esam vairākkārt griezušies pie Krievijas vadītājiem, taču bez rezultātiem. Tātad ar problēmu jātiek galā mums pašiem. Te būs nepieciešama gan grēku nožēlošana un pašattīrīšanās, gan sods, gan izpratne un spēja piedot.

Vēlreiz pārdomājot lēmumu par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu, jāatzīst, ka Ordeņa dome, pamatojoties uz tās rīcībā esošo infomāciju, pieņēmusi pareizu lēmumu, apbalvojot cilvēkus par personīgo ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā un nopelniem Tēvzemes labā, par godprātīgu attieksmi pret darbu. 3.maijā Rīgas pils Valsts svētku zālē tiks godināti visi apbalvotie.

Mūsu valsts atjaunošanas piektās gadadienas priekšvakarā aicinu visus politiskos spēkus, Saeimu, tās frakcijas un atsevišķus deputātus apzināties stāvokļa nopietnību un nekavējoties pieņemt lēmumus, kas palīdzētu tikt skaidrībā par kartotēkas saturu un būtību, un vienlaicīgi izvērtēt šī procesa iespējamās sekas Latvijas nākotnei. Tas mums ļautu turpmāk izvairīties no demagoģijas un pasargātu Latvijas iedzīvotājus no šantāžas un pazemojumiem.

Aicinu visu sabiedrību rūpīgāk iedziļināties šajā mums liktenīgajā situācijā un pārdomāt savu nostāju. Ceru uz atbalstu un sapratni.

Ar cienījamā akadēmiķa Stradiņa kunga atļauju nododu publicēšanai viņa vēstuli, kas adresēta man. Pēc manas pārliecības, Jānis Stradiņš ir un paliek viens no pašiem izcilākajiem, pašaizliedzīgākajiem un dvēselē skaidrākajiem Latvijas dēliem. Un šī vēstule tur nekā nav mainījusi.

1995.gada 28.aprīlī Ar cieņu Guntis Ulmanis.

A.god. Valsts prezidenta kungs,

sekojot L.Doroņinas–Lasmanes kundzes vēstulei, nekavējoties pieprasīju izziņu par sevi Latvijas Republikas Totalitārisma seku dokumentācijas centrā, no kuras izrādījās, ka mans uzvārds ir atrodams centra kartotēkās.

Nekad neesmu uzskatījis sevi par VDK aģentu vai ziņu pienesēju šai komitejai, nedz arī esmu rakstījis ziņojumus ar paša parakstu vai kādu segvārdu ne par vienu no kolēģiem iekš– un ārzemēs. Esmu gan rakstījis zinātniskas atskaites par vairākiem ārzemju komandējumiem, kuras toreiz reglamentētā oficiālā kārtā iesniegtas Latvijas PSR ZA, PSRS ZA, Latvijas PSR Ministru padomes zinātnes un tehnikas nodaļai, tāpat sakarā ar ārzemju braucieniem ir bijušas pārrunas ar attiecīgo resoru darbiniekiem, kas gan nav stādījušies priekšā kā VDK darbinieki. Kādu laiku esmu darbojies Latvijas Kultūras sakaru komitejas zinātnes sekcijā, ko nekad no sabiedrības neesmu slēpis, toreiz neapzinoties šīs komitejas saistību ar VDK. Pārlūkojot tagad savas vecās atskaites par ārzemju komandējumiem uz Šveici, Vāciju, Zviedriju, Somiju, Japānu, tajās pie labākās gribas nespēju atrast nekā kompromitējoša. Taču acīmredzot šie kontakti varēja būt iegansts iekļaušanai kādā VDK kartotēkā, ko esošā likumdošana varētu uzskatīt par apzinātu sadarbību ar VDK. Acīmredzot totalitārisma ēna iesniedzas tālu mūsdienās. Piezīmēju, ka šī iekļaušana kartotēkā ir notikusi bez manas ziņas un piekrišanas.

Nejūtos vainīgs ne pašmāju, ne ārzemju kolēģu priekšā, nedz arī sajūtos darījis kaitējumu Latvijai vai kādu zinātniskās ētikas pārkāpumu. Taču nerodu sevī ne morālus, ne fiziskus spēkus, ne pietiekamu veselību garo un pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai, lai atspēkotu sadarbību, jo atlikušo mūža daļu tomēr vēl vēlos veltīt zinātniskam un literāram darbam.

Labi saprotu, ka šis paziņojums iedragās manu reputāciju. Taču tāds nu acīmredzot ir liktenis, ka par visu kādreiz ir jāmaksā, un tas, kas gribējis pajādelēt uz tīģera muguras, riskē nokļūt tīģera midzenī, kā rakstīja prezidents Dž.F.Kenedijs. Mana kļūda ir tā, ka agrāk neesmu painteresējies Totalitārisma seku dokumentācijas centrā par šo lietu. Ceru, ka tie, kas mani pazīst ilgus gadus, neuzlūkos mani par "stukaču", bet tos, kam ir cits viedoklis, par pretējo pārliecināt netaisos.

Izsaku pateicību gan tiem, kas tika izvirzījuši manu kandidatūru Triju Zvaigžņu ordenim, gan ordeņa Domei un Jums, Valsts prezidenta kungs, par šīs atzinības piešķiršanu, taču nejūtos tiesīgs to pieņemt šajā situācijā, lai nekompromitētu ordeni un tā Domi.

Tāpēc vēlos atlūgties arī no Triju Zvaigžņu ordeņa Domes locekļa pienākumiem.

Viss sacītais tomēr nevar atņemt man apziņu, ka esmu darījis pozitīvu darbu Latvijas labā. Ceru, ka šī vēstule palīdzēs apzināties izlīguma nepieciešamību mūsu sabiedrībā un attīrīties katram no mums, kas šādu nepieciešamību izjūt.

Ar patiesu cieņu, —

Jūsu Jānis Stradiņš

Rīgā 1995. gada 27. aprīlī

Piektdien, 28. aprīli, Valsts prezidents Guntis Ulmanis tikās ar visu Saeimas frakciju pārstāvjiem, lai uzklausītu viņu viedokļus tā dēvēto čekas maisu sakarā.

Valsts prezidents deputātus informēja, ka savu nostāju šajā jautājumā paudīs aicinājumā, kas tiks izplatīts vistuvākajā laikā.

Tikšanās mērķis nebija konkrētu lēmumu pieņemšana, bet gan viedokļu apmaiņa par sasāpējušā jautājuma risināšanas iespējām.

Visi klātesošie bija vienisprātis, ka pašreizējā situācija rada sabiedrībā spriedzi un risinājums jāatrod līdz 6. Saeimas vēlēšanām.

Valsts prezidenta Kanceleja