Jūsu zemē es jūtos patiesi labi

Izraēlas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijas Republikā Izraēlas nacionālajos svētkos,

savas valsts Neatkarības dienā Tova Hercla — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

"Latvijas Vēstneša" intervija ar Izraēlas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā Tovu Herclu (Tova Herzl) Izraēlas nacionālajos svētkos — Neakarības dienā, ko Latvijai draudzīgā Izraēla atzīmē šodien.

— Vispirms, Jūsu ekselence, atļaujiet jums pateikties par laiku, ko veltāt mūsu laikrakstam. Vai jūs būtu tik laipna un paskaidrotu, kā nosaka Izraēlas Neatkarības svinēšanas dienu. Jo pērn, atceros, jūs to atzīmējāt citā datumā.

— O, tas ir labs jautājums! Izraēlas nacionālā Neatkarības diena ik gadu tiek svinēta vienā un tajā pašā datumā, taču tas ir pēc ebreju kalendāra, kas nesaskan ar jūsējo. Mūsu kalendārā ir apvienoti Saules un Mēness kalendāri. Šī diena izvēlēta kopš 1948.gada — šajā dienā mūsu zemē beidzās britu vara, un mēs pasludinājām savu neatkarību. Kā zināms, Lielbritānija pārvaldīja mūsu zemi no 1917. līdz 1948.gadam. 1947.gadā ANO nolēma sadalīt Palestīnu, kas bija zem Lielbritānijas mandāta. Šis lēmums tātad tika pieņemts tikai divus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām. Kara, kurā ebreji bija nesuši milzīgus upurus tik briesmīgajā holokostā. Šādā brīdī ANO nolēma sadalīt Palestīnu un izveidot tajā divas — ebreju un arābu — zemes. Ebreju līderi nolēma akceptēt šo ANO lēmumu, kaut arī šīs mazās zemes robežas, ko piedāvāja ANO, bija pilnīgi nepieņemamas. Mēs gribējām savu valsti un piekritām mums piedāvātajām robežām. Taču arābi nepiekrita šim ANO priekšlikumama un uzbruka mums. Tas bija mūsu neatkarības karš, kas beidzās 1949.gadā un maksāja mums sešus tūkstošus kritušo.

Tobrīd tas bija viens procents no mūsu valsts iedzīvotājiem. Taču savus nacionālos svētkus mēs svinam dienā, kad angļi atstāja mūsu zemi un ebreji pasludināja savas valsts neatkarību. Tā ir mūsu Neatkarības diena.

— Kā Izraēla svin savus nacionālos svētkus?

— Izraēlā ir gan oficiālās, gan neoficiālās svinības. Protams, cilvēku lielākā daļa ir iesaistīti tieši neoficiālajā svinēšanā. Daudzi šajā diena rīko piknikus, jo laiks parasti ir brīnišķīgs. Ir taču silts pavasaris, temperatūra pie mums parasti ir kādi 20 — 25 grādi. Uz svētkiem, kur uzstājas tautas dziesmu ansambļi, cilvēki iet kopā ar draugiem, radiniekiem un dejo arī tieši ielās. Mums ir arī tāda jocīga paraša, ka cilvēki šajā dienā sit cits citam pa galvu ar viegliem plastmasas āmuriem. Tas ir patiešām uzjautrinoši. Es gan neņemos šobrīd pateikt, no kurienes šī tradīcija radusies. Svarīgi arī ievērot, ka šī ebreju svētku diena ilgst no saullēkta līdz saullēktam. Savukārt svētku oficiālā daļa — Neatkarības diena — tiek ievadīta ar piemiņas dienu mūsu kritušajiem karavīriem. Tā tas notiek, kā likums, ik gadu. Jo tūkstoši un atkal tūkstoši ir krituši mūsu neatkarības cīņās. Nupat atkal pasauli aplidoja ziņa, ka kārtējā terorisma aktā nogalināti astoņi cilvēki. Tādēļ mums šī piemiņas diena ir ļoti svarīga. Izraēlā nav nevienas ģimenes, kurā šajā dienā netiktu pieminēts kāds kritušais tuvinieks vai draugs. Tā, dienu pirms mūsu Neatkarības dienas pulksten 10 vai 11 visā valstī divas minūtes pūš sirēnas un viss šajā laikā apstājas. Apstājas autobusi, apstājas cilvēki ielās. Skan sirēnas, mēs šajā laikā pieminam savus kritušos. Šajā dienā notiek arī piemiņas ceremonijas visās karavīru kapsētās, vakarā— ceremonija Hercla kalnā. Hercls bija Ungārijas ebrejs un nodibināja pirmo cionistu organizāciju. Līdz tam daudzi ebreji savās lūgšanās atkārtoja: "Es gribu iet mājās! Es gribu iet mājās!", taču tikai neliels skaits ebreju šo vēlēšanos arī īstenoja. Hercls darbojās laikā, kad nacionālās jūtas modās visā Eiropā. Viņš arī rakstīja par Dreifusa prāvu Austrijā. Kā zināms, šo cilvēku notiesāja par spiegošanu, kaut gan vēlāk atklājās, ka viņš nemaz nav bijis vainīgs. Taču viņš bija ebrejs. Būdams žurnālists, Hercls popularizēja ideju, ka ebrejiem vajadzīga sava zeme un ka par šo mērķi jācīnās politiskiem līdzekļiem. Tā, protams, daudz varētu stāstīt par cionistu kustības rašanos. Šis cilvēks ir apglabāts Hercla kalnā, kur atrodas arī karavīru kapsēta. Katru gadu šeit notiek savdabīga ceremonija, kas sākas tieši pirms saulrieta. Tā ir ļoti savdabīga ceremonija, kas sākas skumjā noskaņā, pieminot kritušos karavīrus. Pēc saulrieta karogi, kas līdz tam bija nolaisti pusmastā, tiek pacelti. Spēlē militārie orķestri, tiek teiktas svinīgas runas. Pirmo runu saka mūsu parlamenta spīkers, katru gadu savai runai izvēloties kādu citu problēmu. Piemēram, izglītība, lauksaimniecība vai demokrātijas jautājumi valstī. Tad vēl runā vienpadsmit citas personas, kas saistītas ar spīkera aplūkoto jautājumu. Pēc tam notiek armijas parāde un svētku uguņošana. Šo ceremoniju televīzija pārraida visā valstī, un to skatās katrs Izraēlas pilsonis. Nākamajā dienā prezidents rīko vairākas pieņemšanas. Vienā no tām viņš pieņem divdesmit labākos Izraēlas karavīrus, kā arī cilvēkus, kuri Izraēlas armiju vadījuši karos kopš mūsu neatkarības pasludināšanas. Pēcpusdienā Valsts prezidents pieņem diplomātisko korpusu. Savukārt Ministru prezidents, kurš pašlaik ir arī aizsardzības ministrs, rīko pieņemšanu Izraēlas armijas vadītājiem, kā arī ārvalstu militārajiem atašejiem. Ir arī vēl viena skaista tradīcija: tā ir starptautiskā Bībeles aptauja, kad ebreju bērni no visas pasaules atbild uz jautājumiem. Arī šo ceremoniju translē televīzija. Neatkarības dienas vakarā Jeruzalemē notiek tā sauktā Izraēlas lūgšana. Taču visi tie ir oficiāli pasākumi, kuros piedalās nedaudz cilvēku. Lielākā daļa izraēliešu, kā jau teicu, mūsu Neatkarības dienu svin piknikos — ar tautas dejām un dziesmām.

— Taču ebreju tautai ļoti nozīmīga ir arī genocīda upuru piemiņas diena, ko Izraēlā atzīmēja pagājušajā nedēļā.

— Jā, šī diena tiek atzīmēta datumā, kad Otrā pasaules kara laikā notika Varšavas geto sacelšanās. Arī šajā dienā Izraēlā skan sirēnas, cilvēki apstājas un piemin genocīda upurus līdzīgi kā kritušo piemiņas dienā.

— Klausoties jūsu stāstījumā, man jādomā par to, cik ļoti sarežģīta bijusi jūsu tautas vēsture.

— Patiešām, tā bijusi ļoti sarežģīta. Un ļoti dramatiska. Var tikai apbrīnot latviešu cilvēku apņēmību, pēc 50 gadiem atjaunojot jūsu valsts neatkarību. Tas bija ļoti ievērojams notikums. Un ļoti svarīgi arī tas, ka daudzi latvieši vai latviešu bērni tagad atgriežas atpakaļ Latvijā no citām valstīm. Viņi jūt, ka šeit ir viņu mājas, un vēlas dot šajā zemē arī savu ieguldījumu. Bet mūsu tautas gadījumā jārunā par deviņpadsmit gadsimtiem! Par 1900 gadiem! Un cilvēki Izraēlā ieradās no desmitiem, ja pat ne simtiem valstu. No visas pasaules. Jo 90 gadus mēs ilgojāmies: atpakaļ uz Jeruzalemi, atpakaļ uz Jeruzalemi! Ikviens ebrejs, neatkarīgi no tā, kurā pasaules vietā viņš dzīvoja — Amerikā, Austrālijā vai Āfrikā — tika aicināts atgriezties Jeruzalemē. Cilvēki atgriezās no dažādām vietām, ar dažādu, tik atšķirīgu kultūru. Viņi arī nerunāja mūsu nacionālajā valodā. Un tomēr mums ir izdevies izveidot vienotu valsti! Piemēram, tikai pēdējos sešos gados vien apmēram 600 tūkstoši cilvēku ieradās Izraēlā no bijušās Padomju Savienības. Turklāt ņemot vērā, ka mūsu valstī ir tikai pieci miljoni cilvēku. Protams, tas nebija viegli. Taču mēs esam laimīgi, ka pēc 19 gadsimtiem Izraēla tagad ir mājas katram ebrejam.

— Kāda ir Izraēlas valdības imigrācijas politika?

— Šī politika ir pavisam vienkārša: ikviens ebrejs, kurš vēlas atgriezties Izraēlā, ir laipni gaidīts.

— Tātad atgriešanās ir ļoti viegla?

— Jā. Mēs nevienam neprasām, cik viņam ir naudas, vai viņam ir darbs. Mēs nevienam neprasām, vai viņam ir mājas. Ja jūs esat ebrejs un vēlaties, lai Izraēla būtu jūsu mājvieta, mēs jūs sagaidām ar atplestām rokām.

— Vienīgais priekšnoteikums — šim cilvēkam ir jābūt ebrejam?

— Jā. Jo mūsu vēsturē ir bijis tik daudz ebreju vajāšanu. Ņemsim kaut vai Spāniju: daudzus gadsimtus runāja par tā saukto "zelta laikmetu", kad ebreji netraucēti dzīvoja Spānijā. Un pēkšņi vienā dienā Spānijas karalis paziņoja, ka ikvienam ebrejam jākļūst par katoli. Tāds bija inkvizīcijas lēmums. Kas nevēlējās kļūt par katoli, tam bija jāatstāj Spānija. Tas notika 1492.gadā, tātad ļoti sen. Taču pavisam īss laiks mūs atdala no holokosta Otrā pasaules kara laikā, kad tika iznīcināti seši miljoni ebreju Eiropā. Tagad Izraēla ir valsts, kur cilvēkam nav jābaidās būt ebrejam. Pret cilvēkiem, kuri nav ebreji, mūsu valsts likumi ir līdzīgi, kā vairumā citu Rietumvalstu. Imigrācija ir iespējama, taču to ierobežo likums. Viens no Izraēlas valsts pastāvēšanas pamatprincipiem ir tas, ka beidzot ebrejiem ir savas mājas. Tas tad arī bija galvenais princips, nodibinot Izraēlas valsti.

— Kā jūs vērtējat savas valsts pašreizējo ekonomisko un politsko situāciju pasaules valstu kontekstā?

— Protams, mūsu valstij, tāpat kā jebkurai valstij, ir savas problēmas. Kopš nodibināta Izraēlas valsts, viena no mūsu lielākajām vēlmēm ir bijusi dzīvot mierā ar saviem kaimiņiem. Taču daudzus gadus kaimiņi nav vēlējušies mūs atzīt. Tomēr es domāju, ka mūsu kaimiņi beidzot sāk saprast, ka Izraēla ir spēcīga un tā neatkāpsies. Ka Izraēla paliks tur, kur tā atrodas. Ļoti svarīgs vēsturisks notikums mums bija 1977.gadā, kad Ēģiptes prezidents Sadats ieradās Izraēlā. Pēc diviem gadiem tika parakstīts miera līgums starp mūsu valstīm. Nupat pirmais Jordānijas vēstnieks Izraēlā iesniedza savu akreditācijas rakstu un tāpat pirmais Izraēlas vēstnieks Jordānijā. Nu mums jau ir divi oficiāli miera līgumi ar arābu kaimiņiem. Tagad mums ir miers ar Ēģipti un ar Jordāniju. Lēni, ar lielām grūtībām notiek mūsu sarunas ar Sīriju. Mēs arī turpinām sarunas ar palestīniešiem. Starp palestīniešiem ir arī tādi spēki, kuri negrib atzīt jebkādu attiecību nokārtošanu ar Izraēlu. Viņi dara, ko vien grib un kas vien ir iespējams. Mēs turpinām sarunas arī ar dažām Persijas līča valstīm. Tās gan nav mūsu tiešie kaimiņi. Tagad Izraēlai ir pārstāvniecība Marokā, un Marokai ir pārstāvniecība Izraēlā. Es teiktu, tas ir liels mērķis — pabeigt savstarpējās atzīšanas procesu ar valstīm, kas ieskauj Izraēlu. Taču, pat ja šeit ir grūtības, un tās patiešām ir, mēs esam virzījušies uz priekšu un guvuši tādus rezultātus, par kādiem daudzi izraēlieši ir gadiem sapņojuši, baidoties šādam rezultātam pat ticēt. Var teikt, ka tagad mēs patiešām jau varam saskatīt mieru. Tas, protams, nenozīmē, ka mums līdzās vairs nav draudu. Pirms trim gadiem, Persijas līča kara laikā, Irāka izdarīja raķešu uzbrukumu Izraēlai. Kā redzams, nav nemaz jābūt tiešai kaimiņvalstij, lai pret jums tiktu izdarīts raķešu uzbrukums. Raķešu tehnoloģija valstis padara daudz tuvākas. Taču mēs patiešām cenšamies panākt Tuvajos Austrumos mieru.

Ekonomiski Izraēla attīstās patiešām ļoti labi. Ekonomikas jomā mums ir daudz sasniegumu. Taču jāņem vērā, ka Izraēlai nav dabas resursu. Mums nav zelta, naftas, nav dimantu. Mums ir vienīgi maza, taču augsti izglītota tauta. Ļoti radoša, ļoti noteikta, un mēs esam daudz sasnieguši dažādās tehnoloģijas jomās, lauksaimniecībā un citās nozarēs. Mēs iegūstam daudz lauksaimniecības produktu. Pie mums ir daudz tūristu, protams, varētu būt vairāk.

— Tūrisms ir ļoti ienesīga nozare.

— Ļoti ienesīga! Es domāju, ka ienākumu ziņā esam tikai nedaudz zemāk nekā Eiropas Kopienas valstis.

— Turklāt jāatceras, ka jūsu valstij ir ļoti maza teritorija.

— Ļoti maza. Tikai 20 tūkstoši kvadrātkilometru. Trīs reizes mazāka nekā Latvija. Pie tam pusi no mūsu valsts teritorijas aizņem tuksnesis. Ko mēs darām? Mēs būvējam augstas celtnes. Jāņem arī vērā, ka Izraēlā nav mežu, kas, kā zināms, aizņem daudz vietas. Mums ir arī jāizvēlas tādas rūpniecības nozares, kam nevajag daudz vietas.

— Kā jūs vērtējat mūsu abu valstu attiecības?

— Es domāju, ka attiecības starp mūsu valstīm ir sekmīgi attīstījušās un turpina attīstīties daudzās jomās. Es gribētu redzēt vēl plašākus tirdzniecības kontaktus, arī plašāku kultūras apmaiņu. Es esmu ļoti iepriecināta par Latvijas lēmumu atvērt savu vēstniecību Izraēlā. Tas ir ļoti svarīgi, lai sekmīgi attīstītos divpusējās attiecības starp mūsu valstīm. Ja palūkojamies vēsturē, tad mūsu kontakti pastāvējuši jau sen. Ebreji Latvijā dzīvojuši daudzus gadsimtus. Traģiski, ka holokosta laikā daudziem no viņiem šeit Latvijā bija ļoti smags liktenis. Taču tagad mēs par to runājam pilnīgi atklāti. Esmu pārliecinājusies, ka lielākā daļa Latvijas oficiālo personu apzinās pagātni. Viņi saprot, ka mums jābūt godīgiem pret pagātni, lai sekmīgi būvētu nākotni. Mēs esam divas mazas valstis, kas atguvušas neatkarību. Es domāju, ka mums ir daudz kopīga. Izraēlā dzīvo daudz cilvēku, kas dzimuši Latvijā. Šeit, Latvijā, ir aktīva ebreju kopiena, kas var tikt izmantota kā tilts šīm attiecībām. Bet arī attiecības starp mūsu valdībām ir visnotaļ labas.

— Ko jūs domājat par ebreju kopienas un atsevišķu bereju situāciju Latvijā?

— Par to vajadzētu runāt viņiem pašiem. Taču, cik man zināms, tā ir patiešām aktīva kopiena, — šeit ir ebreju skola, kas rīko daudz dažādus pasākumus. Kopienai ir sava slimnīca. Šeit ir arī ļoti labs ebreju koris, sinagoga. Atcerēsimies, ka piecdesmit gadus viņiem būtībā nebija iespējams atklāti piekopt savu reliģiju. Domāju, tagad viņi dara visu iespējamo, lai atgūtu ebreju tradīcijas, iepazītu Izraēlas kultūru. Mūsu vēstniecībai ir ļoti labas attiecības ar ebreju kopienu.

— Kā zināms, Rīgas ebreju skola bija pirmā atjaunotā ebreju skola visā Padomju Savienībā (to atklāja vēl pirms oficiālās Latvijas neatkarības atjaunošanas, mūsu Atmodas laikā).

— Vēl vairāk! Rīgā bija pirmā ebreju skola. Pirmais avioreiss ar imigrantiem no Padomju Savienības bija no Rīgas. Kā zināms, cionistu kustība ar devīzi "Ļauj manai tautai iet!" Padomju Savienībā sākās tieši Latvijā. Tā bija ebreju kustība par atgriešanos Izraēlā. Kad daudzi ebreji vēlējās atstāt Padomju Savienību.

— Vai jūs piekrītat savas tautietes Rutas Marjašas vārdiem, ko viņa teica Latvijas parlamentā, ka ebreji Latvijā tagad var justies droši?

— Es tajā laikā nebiju šeit. Ruta Marjaša, protams, ir ļoti gudra sieviete. Taču es domāju, ka fakts, ka ebreju un cionistu aktivitātēm Latvijā vienmēr bijuši stipri pamati, runā par valdošo noskaņojumu Latvijā arī tajā laikā. Tas nebūtu varējis notikt vakuumā.

— Vai drīkstu tagad lūgt jūs pastāstīt par sevi pašu? Kur jūs esat dzimusi, kā kļūvāt par diplomāti?

— Tagad mana profesija, protams, ir diplomātija, jo esmu Ārlietu ministrijas darbā jau kopš 1982.gada.

Mūsu ārlietu dienestā tas vēstniekam ir ilgs laiks. Un esmu arī pati jaunākā — Izraēlas vēstniece. Mans vecums nav nekāds noslēpums — man ir 42 gadi. Esmu dzimusi Belševā. Tā ir maza pilsētiņa Izraēlas dienvidos, kas saistīta ar Ābrama vārdu, — Belševā dzimis viņa dēls Īzaks. Es uzaugu Izraēlā un Dienvidāfrikā, kur mani vecāki strādāja par skolotājiem. Pirms diplomātes darba es biju gide un strādāju ar tūristiem. Esmu beigusi Haifas universitāti, un man ir zinātniskais grāds politoloģijā. Es runāju angļu un ebreju valodās. Nedaudz runāju arī franču un ungāru valodā, jo mani vecāki Izraēlā 1948.gadā ieradās no Ungārijas. Es nedaudz runāju arī jīdišā — tā ir valoda, kurā runā ebreji Viduseiropā un Austrumeiropā. Esmu akreditēta visās trīs Baltijas valstīs — Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Diemžēl es neprotu nevienu no Baltijas valstu valodām. Es varu pateikt "labdien" un "paldies", bet ne vairāk.

— Jūsu vecāki tātad bija skolotāji.

— Jā, mans tēvs, viņš tagad ir miris, bija skolotāju semināra direktors. Man ir arī divas māsas. Vienai māsai ir seši bērni. Otrai māsai, domāju, kad šī intervija tiks publicēta, būs piedzimis jau astotais bērns.

— Skaisti! Es domāju, ka viņām nav laika strādāt.

— Jā, protams, viņas strādā mājās. Tas ir patiešām smags darbs. Man pašai nav ģimenes. Māsas ir arī mana ģimene. Manas māsas, viņu vīri, viņu bērni.

— Kā jūs jūtaties Rīgā?

— Jūtos patiešām labi: Divas trīs reizes mēnesī es braucu uz Igauniju un Lietuvu. Ik reizi uz divām trim, reizēm pat uz četrām dienām — tas atkarīgs no darāmā.

— Vai jums arī Tallinā un Viļņā ir biroja telpas?

— Nē, man mašīnā ir telefons, tā ka mašīna šajā laikā ir arī mans ofiss. Tā ka man nav daudz brīvā laika. taču viens, ko es nesen sāku darīt un par ko es jau sen biju sapņojusi — es mācos gleznošanu. Man ir patiešām labs skolotājs, tas ir Heinrihsona kungs. Vai es esmu laba audzēkne, tas jums jāprasa viņam. Es gan šīs nodarbības esmu sākusi tikai pirms pāris nedēļām. Taču sapņojusi par to esmu jau ilgu laiku.

— Vai mēs Latvijā arī varam redzēt jūsu gleznas?

— O, nē, tas ir tikai pats sākums! Un Latvijā ir tik labi gleznotāji! Tas ir viens no maniem spēcīgākajiem iespaidiem: Latvija ir tik maza valsts, un patiešām nav bagāta. Un ir pārsteidzoši, cik kulturāli ir šejienes cilvēki. Pārsteidzoši, cik daudz pūļu jūsu mazā valsts iegulda, piemēram, operā! Un cik daudz šeit ir izstāžu, teātru, koncertu, baleta izrāžu!

— Jūs Rīgā ieradāties 1993.gada augustā. Vai šajā laikā Rīga jūsuprāt ir mainījusies?

— Noteikti! Viss tiek pārbūvēts. Mainās veikali. Ir mainījies veids, kā cilvēki ģērbjas. Uzlabojas cilvēku angļu valodas zināšanas. Man tas ir īpaši svarīgi. Tiesa, es tūlīt pēc ierašanās Rīgā sāku mācīties latviešu valodu, taču liku savai skolotājai vilties. Tas bija patiešām grūti ņemot vērā, ka man bija jābrauc arī uz Lietuvu un Igauniju. Taču es ar daudziem cilvēkiem varu sarunāties angļu valodā (šajā valodā Viņas ekselence sniedza arī interviju "Latvijas Vēstnesim" — J.Ū.). Tas arī rāda, ka Latvija kļūst aizvien tuvāka un tuvāka Eiropai. Es gan teicu, ka mūsu savstarpējās tirdzniecības apjoms vēl nav pietiekami plašs, taču es Rīgā redzu aizvien vairāk Izraēlas biznesmeņu.

— Mans pēdējais jautājums: kāds ir jūsu horoskops?

— Es esmu Mežāzis. Ko jūs par to domājat?

— Es domāju, ka tas ir patiešām labs horoskops diplomātam. Mežāži ir ļoti enerģiski un pragmatiski. Par to es pārliecinājos arī šajā intervijā.

— O, paldies!

— Paldies jums par interviju "Latvijas Vēstnesim"! Apsveicu jūs un visu izraēliešu tautu jūsu Neatkarības dienā!

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"