Par pašaizliedzību un panākumiem Latvijas labā

Vakar 5. maijā, Ministru prezidents Māris Gailis pasniedza pirmos Ministru kabineta Atzinības rakstus, kas piešķirti vairākām personām par panākumiem Latvijas labā ( skat. Ministru kabineta rīkojumu nr.224 šīsdienas "LV" 2.lpp. ). Apbalvojumus saņēma Ainis Zvirgzdiņš, Egons Lavendelis, Maija Kubli, Vladimirs Januškēvičs, Nellija Nurmika un Jānis Eglītis (attēlā pa kreisi; skat. arī šīsdienas "LV" 7.lpp. ).

Ministru prezidenta Māra Gaiļa uzruna

Cienījamās dāmas un godājamie kungi!

Man ir patiess prieks sveikt jūs savā un Ministru kabineta vārdā šajā pavasara dienā te — mūsu namā.

Jūs būsit pirmie, kas tūlīt saņemsit pavisam nesen iedibināto apbalvojumu — Ministru kabineta Atzinības rakstu par pašaizliedzību un panākumiem, strādājot Latvijas valsts un tautas labā. Pecietīgu un ieinteresētu darbu dienu pēc dienas un gadu pēc gada katrs no jums uzskata par pašsaprotamu savas cilvēciskās būtības izpausmi. Diemžēl gan jūs, gan es itin labi zinām, ka ļoti daudziem tas nemaz tik pašsaprotami nešķiet. Vieglāk taču ir žēloties un prasīt palīdzību no augšas vai no malas, nevis meklēt un atrast veidu, kā ar atdevi darboties to iespēju robežās, kādas pieļauj valsts šābrīža tautsaimnieciskā situācija. Ka šādas iespējas ir, var apliecināt jebkurš no jums.

Es ļoti labi apzinos, ka arī iepriekšējās desmitgadēs jūs un desmitiem tūkstoši citu visdažādāko profesiju pārstāvju strādājāt ne jau tāpēc, lai stiprinātu mums uzspiesto padomju režīmu, bet gan — lai pēc iespējas pilnvērtīgāk izdzīvoto sev atvēlēto dzīvi uz šīs zemes. Un man sāp sirds līdz ar visiem, kuri šobrīd nesaņem godam pelnīto materiālo gandarījumu, bet spiesti dzīvot pieticībā un šaurībā. Cilvēciskās un morāli ētiskās kategorijās vērtējot, šis laiks daudziem jo daudziem ir nežēlīgs, pat traģisks. Bet raugoties ar nākotnes perspektīvu, ieskatoties acīs saviem bērniem un mazbērniem, mums vēl un vēl sev jāuzdod jautājums: "Vai mēs patiešām gribam redzēt brīvu un saimnieciski un garīgi bagātu Latviju?" Ja mēs to gribam (un es ticu, ka mēs visi to patiešām gribam), tad nekas cits neatliek, kā sakost zobus un strādāt.

Strādāt visiem, arī tiem, pret kuru darbu tik bieži dzirdamas pamatotas un nepamatotas iebildes — mūsu likumdevējiem un visu līmeņu izpildvarai. Vecā politiskā un saimnieciskā sistēma bija jāmaina, un mēs to nomainījām radikāli, kosmētiskas operācijas tikai pagarinātu agoniju. Tagad nu viss ir mūsu pašu rokās. Un man gribētos, lai šābrīža spiedīgajos apstākļos mēs nezaudētu pašcieņu un humora izjūtu, lai spētu atšķirt graudus no pelavām un priekšvēlēšanu drudzī neļautos demagoģijas un neizpildāmu solījumu viltus valdzinājumam. Visi populistiskie aicinājumi dalīt un pārdalīt esošās vai iedomātās bagātības ir vienkārši bezatbildīgi. Tie pārlieku atgādina izdaudzināto boļševiku saukli "Laupi salaupīto!". Mēs labi atceramies, kādas sekas radīja sekošana šim un līdzīgiem saukļiem. Ir viegli skaitīt naudu otra kabatā, bet grūti nopelnīt to pašam. tā vienmēr ir bijis. Šajā svinīgajā brīdī, uzrunājot jūs, es aicinu visu latviešu tautu: "Izvēlēsimies grūtāko!"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"