Arī pieci gadi tautas un valsts dzīvē ir ļoti būtisks laika sprīdis

Latvijas Republikas Saeimas 1995.gada 4.maija sēdē, kas veltīta piektajai gadadienai kopš Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas

Saeimas priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova runa

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, augsti godātais Ministru prezidenta kungs, ekselences, godātie deputāti, viesi, dāmas un kungi!

Saeimas Prezidijs saziņā ar Frakciju padomi ir sasaucis Saeimas sēdi, lai atzīmētu 1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas piekto gadskārtu.

Latvijas valsts atdzimšanas ceļā 1990.gada 4.maijam bija izšķiroša un nozīmīga loma, jo Augstākā padome ar Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanu atjaunoja Latviju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti. Un tā pēc Deklarācijas pieņemšanas Latvijas PSR Augstākā padome kļuva par Latvijas Republikas Augstāko padomi — augstāko valsts varas un likumdevēju institūciju, kas par savu galveno mērķi izvirzīja neatkarīgas valsts — Latvijas Republikas — atjaunošanu un atzīšanu de facto , 5.Saeimas ievēlēšanu un sasaukšanu, lai tā savukārt varētu atjaunot Satversmes darbību pilnā apjomā.

Pieci gadi tautas un valsts dzīvē ir pārāk īss laiks, lai, uz to atskatoties, varētu izdarīt visaptverošus secinājumus. Tāpēc īsā uzrunā es nepretendēju uz to, ka varētu dot izvērtējumu visiem notikumiem, kas bija saistīti ar neatkarības atgūšanu.

Tagad, runājot par mūsu valsts atjaunošanu, dažreiz atsaucamies uz likteņa nenovēršamību vai vēsturiskā taisnīguma apliecinājumu. Taču tolaik — astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā — izšķiroša bija nevis kāda liktenīga griba, bet gan konkrētu norišu pamodinātās katra latvieša ilgas pēc savas valsts un izlēmība tās piepildīt. Tāpat arī Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu balsojums par Neatkarības deklarāciju bija šo tautas ilgu un gribas izpausme. Tas bija lēmums, ko noteica gan katra deputāta pilsoniskā drosme un izšķiršanās, gan vienlaikus visu Latvijas cilvēku gaidās saspringtā gatavība likt uz spēles visu, kas katram dārgs, lai vēlreiz uzdrīkstētos apliecināt visai pasaulei, ka mēs vēlamies paši savu valsti un spējam mierīgā, bet pietiekami nelokāmā ceļā to atjaunot. Šodien grūti iedomāties, kas vēl spētu izraisīt tautā tādas gaviles, līksmi, ovācijas, pateicību un vienotību. Tik daudz puķu, dziesmu un karogu!

Runājot par tautas tiekšanos atjaunot savu valsti, nevar nerunāt par tiem, kas šo gribu uzturēja, vairoja un ievirzīja konkrētos uzdevumos un prasībās. Notika it kā sabiedriskās aktivitātes izvirdums. Sabiedrības noskaņojums sakāpinātā veidā atspoguļojās organizācijās un kustībās un impulsēja tās. Tās savukārt spēcīgi iespaidoja un veidoja sabiedrisko domu.

Lai atceramies, kādu milzīgu lomu toreiz nospēlēja radošās inteliģences savienību plēnums! Latvijas Nacionālā neatkarības kustība pieteica sevi kā organizācija, kura konsekventi izvirzīja Latvijas valsts neatkarības ideju kā latviešu tautas tālākās attīstības pamatu. Tāpat jāpiemin Vides aizsardzības klubs, Helsinki-86. Jāmin arī tā kompartijas daļa, kura atšķēlās, nosauca sevi par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju un atbalstīja tautas izraudzīto neatkarības atjaunošanas ceļu. Būtu jāatzīmē arī, ka par Latvijas pilsoņu kopumu kā valsts pamatu un par Satversmes negrozāmību iestājās Latvijas Pilsoņu kongress, kurš gan sevi uzskatīja par alternatīvu un reizē leģitīmu pilsoņu kopuma valstisku pārstāvniecību.

Nepārvērtējama nozīme šajā ceļā uz neatkarības atjaunošanu bija Baltijas vienotībai, neaizmirstamajam Baltijas ceļam. Neraugoties uz PSRS uzsākto Lietuvas ekonomisko blokādi, Lietuva ne tikai spēja to izturēt, bet arī zināmā mērā kļuva par Baltijas nepakļāvības simbolu. Šodien mums ir prieks sveikt mūsu vidū Vītautu Landsberģi, kurš bija šajā zālē arī 1990.gadā. (Aplausi.)

No starptautiskā viedokļa svarīgi bija tas, ka šajā laikā uz jebkuriem politiskiem uzbrukumiem no PSRS puses Igaunija, Latvija un Lietuva atbildēja vienoti — ar Baltijas padomes paziņojumiem un citiem kopīgiem soļiem.

Visiem šiem centieniem apvienojoties, kļuva iespējams Augstākās padomes vēlēšanās iegūt divas trešdaļas vietu un realizēt Latvijas tautas gribu — pieņemt Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Turklāt ir jāatceras, ka vēlēšanās piedalījās visi tolaik Latvijā dzīvojošie, pat PSRS armijas karavīrus ieskaitot. Par Latvijas Tautas fronti, tas ir, par Latvijas neatkarību, toreiz balsoja daudzi nelatvieši, arī nepilsoņi.

Man liekas, ka šodien ir būtiski atcerēties arī ko citu. Ar 4.maija Deklarācijas pieņemšanu sākās atklātas konfrontācijas posms, kas savu apogeju sasniedza asiņainajos 1991.gada janvāra notikumos un augusta dienās. Jau 3.maijā pie Augstākās padomes bija tolaik ierastie PSRS armijas virsnieku piketi ar saukļiem, ka armija nepieļaušot PSRS sabrukumu, tā nosargāšot PSRS konstitūciju, un tā tālāk. Brīžiem konfrontācija kļuva asa un draudīga. Tāda tā bija 4.maijā, kad no Doma laukuma atnāca Interfrontes mītiņa dalībnieki un viņiem pretīm stājās Latvijas Tautas frontes ļaudis, kā arī 15.maijā, kad karaskolas kursanti un virsnieki, pārģērbušies civildrēbēs, mēģināja iekļūt Augstākās padomes ēkā. Taču konfrontācija uz ielas nepārvērtās masu nekārtībās vai nemieros, un Augstākā padome varēja turpināt darbu. Ne mazāka konfrontācija — tikai starp pretējiem uzskatiem — bija arī šajā zālē. Taču jāuzsver viens — lai kādās formās tā izpaudās, Augstākā padome nepārtrauca darbu, uzturot kvorumu gan dienu, gan nakti, kad tas bija nepieciešams, piemēram, 1991.gada janvārī vai augustā.

Šodien interesanti būtu atcerēties arī vairāk nekā 50 deputātu pārstāvētās "Līdztiesības" frakcijas galveno argumentu, kāpēc Augstākā padome vispār nevarot izskatīt tādu jautājumu. Pirmais bija tas, ka neesot bijis dots pietiekami ilgs laiks, lai iepazītos ar Deklarāciju. Tas, protams, bija formāls iegansts, jo pēc būtības Vislatvijas vietējo padomju deputāti savā sanāksmē un Tautas fronte savā priekšvēlēšanu programmā nepārprotami bija pauduši savu pirmo un galveno uzdevumu — atjaunot Latvijas valsts neatkarību.

Opozīcija atsaucās arī uz Latvijas PSR konstitūcijas 107.pantu. Tas ir intereses vērts arguments, jo šajā pantā bija runa par likumprojektiem vai lēmumu projektiem, kas pārkāpj Latvijas PSR suverenitāti vai ierobežo latviešu nācijas tiesības uz pašnoteikšanos. Viņuprāt, pēc Deklarācijas pieņemšanas varēja sekot atbildes reakcija no Maskavas, tas ir, prezidenta pārvaldes ieviešana, kas nozīmētu Latvijas suverenitātes samazināšanos.

Un trešā iebilde — Deklarācija esot pretrunā ar PSRS konstitūciju. Šo argumentu vēlāk izmantoja PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, atceļot Deklarāciju kā nelikumīgu.

Bet Latvijas Republikas Augstākā padome no 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarācijas neatteicās un turpināja veidot neatkarīgas valsts struktūras. Konfrontācijā ar Maskavu sākās citi posmi.

Lai referenduma rezultāti par PSRS saglabāšanu visā tās teritorijā netiktu attiecināti arī uz Latviju un nevarētu tikt izmantoti kā iegansts sankcijām pret Latviju, Augstākā padome un vietējās padomes organizēja aptauju par Latvijas iedzīvotāju atbalstu neatkarībai. Atcerēsimies, ka toreiz nebija nevienas Latvijas pilsētas un rajona, kas nebūtu atbalstījis Latvijas neatkarību. Tas bija papildu arguments par labu neatkarības atjaunošanai, ko sevišķi pozitīvi novērtēja Rietumu demokrātiskās valstis.

Kaut arī Deklarācijā tika pasludināta Latvijas neatkarība, tā tomēr paredzēja pārejas periodu valsts atjaunošanai de facto, un pučs Maskavā vēl nebija pilnīgi beidzies, kad tie paši Augstākās padomes deputāti izstrādāja un 1991.gadā 21.augustā pieņēma konstitucionālo likumu par valsts statusu un lūdza ārvalstis atzīt Latvijas neatkarību. Un tūlīt to izdarīja Lietuva un Igaunija, Islande, Dānija un Somija.

Tāpat tūlīt pēc puča izgāšanās arī Krievija, un, atzīmēsim, te īpaši nopelni bija Borisam Jeļcinam, kā viena no pirmajām valstīm atzina Latviju un aicināja to darīt arī PSRS un citas pasaules lielvalstis. Kā zināms, tam sekoja neaizmirstamā Latvijas valsts atjaunošanas starptautiskā atzīšana.

Reizē jāatzīst, ka faktiski tuvā saskarsmē, pat paralēli, norisēja divi pretēji procesi — neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana un vecās varas sabrukšana Maskavā. Vecā vara neatkāpās bez cīņas. To pierādīja notikumi puča laikā. Tāpēc apstākļos, kad spēka struktūras Latvijā tika pārvaldītas no Maskavas, mūsu valstij risks tikt ierautai grimstošā vraka atvarā toreiz bija ļoti liels.

Ja šodien atzīmējam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas piekto gadadienu un runājam par deputātiem, kuri balsoja par to, tad apliecināsim mūsu cieņu arī šīs Deklarācijas izstrādātājiem. Tie bija Augstākās padomes deputāti Romāns Apsītis, nelaiķis Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards, kā arī toreiz vēl ārzemēs dzīvojošie Egils Levits un Jānis Ritenis. Protams, palīdzēja arī daudzi citi.

Neiztika arī bez diskusijām par Deklarācijas tekstu, dažbrīd mēģinot mazināt Deklarācijas nozīmi un vērtējot to kā publicistisku sacerējumu bez noteiktām juridiskām sekām. Bet Latvijas Tautas frontes frakcijas sēdē pēc Andreja Krastiņa ziņojuma par Deklarāciju tika pieņemts lēmums akceptēt tās sākotnējo tekstu, un 4.maija plenārsēdē Ivars Godmanis frakcijas vārdā ierosināja Deklarāciju pieņemt. Ar ziņojumu par to uzstājās Romāns Apsītis.

Liela nozīme Deklarācijas pieņemšanā bija tam, ka arī Lietuvā un Igaunijā bija jau pieņemti analoģiski dokumenti.

No tiem 138 Latvijas Tautas frontes deputātiem, kuri toreiz balsoja par Neatkarības deklarāciju, mūsu vidū šodien nav jau pieminētā kolēģa Viļņa Eglāja un Augstākās padomes Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājas deputātes Itas Kozakevičas, kuras piemiņu glabā arī viņas vārdā nosauktā Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija.

Pārcilāt vēsturiskos faktus ir daudz vienkāršāk nekā tos izvērtēt. Un nenoliedzami, tos vērtējot, šīsdienas politiskie uzskati uzliek arī savus akcentus. Lai tas tā nenotiktu, īpaši gribu pasvītrot vienu. Mūsu valsts atdzimšanu un 4.maiju, kad tika pasludināta Neatkarības atjaunošanas deklarācija, protams, nekādā gadījumā nevar pacelt pāri pašas valsts dzimšanas dienai — 18.novembrim. Ir divas lietas, kas apliecina tautas valstiskās gribas identitāti, un tās ir 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts un 1922.gada Latvijas Republikas Satversme. Par šo identitāti ir jādomā un tā jāatceras vienmēr, kad mēs runājam par savas valsts atdzimšanu un tālāku attīstību.

Šodien Latvijas valsts var pastāvēt un attīstīties, pateicoties latviešu strēlniekiem, kuri 1918.—1920.gadā izcīnīja un nosargāja Latvijas neatkarību, pateicoties visiem tiem, kas par Latvijas neatkarību atdevuši savas dzīvības. Pateicoties tiem, kas nav samierinājušies ar Latvijas okupāciju, par to ir cietuši, represēti, devušies trimdā un gājuši bojā. Tāpēc lai apliecinām viņiem mūsu cieņu un godinām viņu piemiņu ar klusuma brīdi! (Klusuma brīdis.) Paldies!

Godātie deputāti! Un tālāk es tomēr nedaudz gribētu šajā uzrunā skart ļoti vienkāršu jautājumu — kas padarīts šajos piecos gados? Bet reizē tas ir arī ļoti sarežģīts jautājums.

Vispirms — mēs esam noturējušies kā valsts. Laiks un mūsu padarītais ir apstiprinājis mūsu izvēli, attaisnojis risku, ko mēs neapšaubāmi toreiz uzņēmāmies. To atzinusi arī pasaule un Eiropa, uzņemot mūs kā līdztiesīgu partneri arvien jaunās starptautiskās sadarbības organizācijās.

Daudzās bijušās PSRS teritorijās ir uzliesmojuši vai izprovocēti asiņaini konflikti. Padomju sistēmas atstātais smagais mantojums un tā radītā sarežģītā demogrāfiskā situācija arī Latvijā nav ļāvusi atrast vieglas atbildes uz dzīves izvirzītajiem jautājumiem. Bet sabiedrības un parlamenta diskusiju rezultātā, ejot grūtu daudzpusēju kompromisu ceļu, mums ir izdevies noturēt sabiedrību līdzsvarā šajā Latvijai varbūt vissmagākajā jautājumā.

Neatkarība — tas ir ilgstošs process, un tomēr ir zināmi atskaites punkti, kas liecina, ka šis process ir neatgriezenisks. Krievijas armija ir atstājusi Latviju, un līdz ar to arī pasaules uztverē mūsu neatkarībai šodien ir cits svars.

Skrundas lokatora uzspridzināšana ir loģiska deokupācijas procesa daļa, bet tas, ka šī uzspridzināšana notika tieši šodien, ir arī simboliska ķīla tam, lai 1998.gada 4.maijā varētu konstatēt lokatora darbības pilnīgu izbeigšanos.

Mūsu ekonomiskā attīstība ļāvusi Latvijai atrauties no PSRS telpas un nostāties līdzās tādām Austrumeiropas valstīm, kuras reformu ceļu uzsāka daudz agrāk un no daudz labākām starta pozīcijām. Laikā, kad citās valstīs ir konstitucionāla krīze, mums darbojas Satversme, kurā ir izsvērti un sabalansēti varas sadalījuma akcenti. Sākusi darboties reāla daudzpartiju demokrātija; mazākuma valdības apstākļos ir pieņemti valstij svarīgi politiski un ekonomiski likumi.

Tā ir, protams, mana personīgā pārliecība, ka mūsu dzīvē šajos piecos gados labā ir bijis daudz vairāk nekā sliktā. Un tomēr neapmierinātība ar valdības un Saeimas paveikto un nepaveikto, kā jūs paši, godātie deputāti, zināt, ir liela un izskan visai asā formā. Šos akcentus nenoliedzami pastiprina jau uzsāktā vēlēšanu cīņa, kas, protams, ir visai saprotama. Bet neatkarīgi no vēlēšanu tuvuma pensijas vēl nenodrošina iztikas minimumu, skolotāju, ārstu un kultūras darbinieku algas ir nepietiekamas. Ar investīcijām infrastruktūra un ražošana tiek balstīta minimāli, šogad budžetā paredzētās subsīdijas zemnieki arī nav saņēmuši. Reformas vēl nav uzlabojušas dzīves kvalitāti cilvēku vairākumam.

Sabiedrībā ir daudz tādu cilvēku, kuri jūtas nedroši. Ar nedrošību es domāju ne tikai bailes, atgriežoties vakarā mājās, atrast dzīvokli izlaupītu vai, izejot uz ielas, neatrast savu automašīnu tur, kur tā bija novietota, nemaz nerunājot par uzbrukumiem un citiem satraucošiem faktiem. Es domāju drošību par šodienu un savu nākotni plašākā nozīmē.

Cilvēki ļoti jūtīgi, pat sakāpināti jūtīgi uztver netaisnību.

Turpinājums 4.lpp.