Arī pieci gadi tautas un valsts dzīvē ir ļoti būtisks laika sprīdis

Turpinājums no 1.lpp.

Saeimas priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova runa

Negribot jāatzīst, ka daļēji tas ir arī tāpēc, ka esam tie paši, kas piedzīvojām 1990.gadu. Jā, toreizējā valsts iekārta gan reāli visiem nodrošināja minimumu, gan propagandiski šo efektu pastiprināja. Visiem daudzmaz vienādi, visiem daudzmaz minimāli. Neko vairāk. Bet arī neko daudz mazāk. Kaut cilvēku spējas, protams, kā toreiz, tā tagad ir atšķirīgas. Tagad šīs spējas var plaši likt lietā, taču arī risks ir lielāks. Neveiksmes gadījumā, kā arī tad, ja cilvēks kļūst slims vai vientuļš, šis valsts garantētais minimums ir nepietiekams. Un, ja vēl uz šā fona atklājas, ka valdības garantētais kredīts ir izsaimniekots un valdība nevar to pilnā mērā piedzīt, tad ir dabiski, ka cilvēks, kura ienākumi mērāmi dažos desmitos latu, ļoti jūtīgi reaģē uz šiem faktiem par desmitiem un simtiem tūkstošu latu izsaimniekošanu. Tāpēc likumsakarīgs ir arī saasinātais prasīgums gan pret valdību, gan arī pret Saeimu.

Par to, kā situāciju uzlabot, no šīs tribīnes izsakās katrs deputāts, katra frakcija un arī, kad mēs tiekamies ar vēlētājiem, — mūsu vēlētāji. Un tomēr es centīšos varbūt pateikt tikai to, kas ir acīm redzams un par ko iestājas visas Saeimas frakcijas.

Vispirms — par sociālās nodrošināšanas reformu un tās tālāku attīstību. Tiešām ir jārada sistēma, lai līdzās valsts minimālajam nodrošinājumam mums, nākamajiem tuvākā vai tālākā laika pensionāriem, būtu iespējams kaut ar nelielām iemaksām, bet jau tagad uzkrāt līdzekļus speciālos pensiju fondos. Konceptuāli Saeima pensiju reformu ir izskatījusi, tagad tiek gaidīti valdības sagatavotie likumprojekti. Apzinoties nepieciešamību pakāpeniski paaugstināt pensijas vecumu, lielas daļas deputātu pārliecība ir, ka sievietēm tas varētu būt nevis 65, bet 60 gadi un vīriešiem — 65 gadi. Jāsaka, ka tas ir arī mans kā Saeimas deputāta viedoklis. Bet vēlreiz gribas pasvītrot — tas neskars pensijā esošos, un pensijas vecums palielināsies lēni un pakāpeniski.

Turpināsies īpašuma attiecību sakārtošana, lai sāktu reāli darboties īpašuma un zemes tirgus un, galvenais, lai katram īpašumam būtu saimnieks un iestātos atbildība par tā uzturēšanu kārtībā un efektīvu izmantošanu. Dzīvokļu privatizācijas likums, kuru Saeima pieņems trešajā lasījumā, šādas iespējas vistiešākajā nozīmē pavērs vai ikvienam.

Tomēr vispārējā privatizācijas prakse rāda, ka slikti ir ne tik daudz Saeimas pieņemtie likumi, bet slikta, ja ne pat savtīga, dažreiz ir to piemērošana. Privatizācijas gausie tempi pagaidām liecina arī par to, ka organizatoriskajā ziņā šis process ir neefektīvs. Līdzēt var vienīgi tāda prakse, kur pirmajā vietā ir atklātība un ierēdņu personiskā atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Nedrīkst būt tā, ka Saeimas deputātu komisijas, kuras nodibinātas, lai izmeklētu sabiedrību satraucošas lietas, atklāti izsaka savu dažkārt strīdīgo viedokli un argumentus, kamēr ministrijas ierēdņi, valsts, tas ir, sabiedrības, vārdā lemjot par lielu objektu privatizāciju, balso aizklāti un līdz ar to faktiski izvairās no tiešas atbildības.

Kaut arī valdību sastādījuši vieni un pašvaldībās uzvaru guvuši citi politiskie spēki, pateicoties pēdējiem Saeimas likumiem par pašvaldībām, to kompetenci un budžetu, ir novērsta konfrontācija, kas bija vērojama jau labu laiku. Ir radīta laba bāze, uz kuras var pilnveidot un tālāk saskaņot indivīda, vietējās varas un valsts intereses.

Saeimā ilgi neaizkavēsies arī Iekšlietu ministrijas sagatavotie labojumi Kriminālkodeksā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas vērsti uz to, lai sabiedrības cīņa pret noziedzību un nelikumību kļūtu efektīvāka. Kaut arī laika līdz vēlēšanām ir atlicis maz, protams, turpināsies intensīvs Saeimas likumdošanas darbs.

Ne bez bažām cilvēki mums jautā: kāds būs nākamais skandāls Latvijā? Un viņus var saprast. Acīmredzot skandāli būs — gan saistībā ar bankrotiem, gan dažādām nelikumībām. Bet var būt, ka tieši tas liecina, ka Valsts kontrole un tiesību aizsardzības iestādes ir sākušas darboties efektīvāk. Manuprāt, ir sācis darboties nosodījuma nenovēršamības efekts, kas, protams, nevar nedot rezultātus nākotnē. Taču arī katram atsevišķam cilvēkam ir jāatrod sevī drosme un atbildība iestāties par likumību un aizstāvēt to. Citādi ir tā — pamana, ka kaimiņu apzog, zagli dažreiz pat aiztur, bet vēlāk nav liecinieku.

Saeimas mēģinājumi atrisināt VDK kartotēkas jeb tā saukto maisu problēmu līdz šim, kā jūs zināt, nav devuši tos rezultātus, kurus gaidījām, pieņemot šos likumus un dokumentus. Saeimas pieņemtie lēmumi un arī likums sabiedrību nav tuvinājuši nedz skaidrībai par šo lietu, nedz izlīgumam. Valsts prezidents Guntis Ulmanis ir lūdzis Saeimu rast kardinālu risinājumu. Atklātība, tas ir, publicēšana, protams, var ieviest zināmu skaidrību. Bet vai šis risinājums būs taisnīgs un mazinās spriedzi? Kas ir vajadzīgs tiem, kuri alkst pēc apsūdzības, — neapzinātas sadarbības upuru vārdi vai patiesa skaidrība par saviem kādreizējiem apsūdzētājiem, kurus var noskaidrot pēc attiecīgajām represiju lietām? Tikai kartotēku publicēšana vien taču tik un tā atstās vienkopus gan tos, kas sadarbojušies apzināti, gan tos, kuri to darījuši neapzināti, kā arī tos, kuriem ar to vispār nav bijis nekāda sakara.

Vai Latvijas sabiedrība radīs sevī spēku virzīt šo procesu uz izlīgumu vai arī — tieši pretēji — virzīs to uz jaunām, tostarp nepamatotām, apsūdzībām? Tie, protams, ir tikai daži jautājumi, kurus katrs no mums var uzdot, bet uz kuriem mums būs jāatbild visiem kopā. Bet acīmredzot ir pienācis tas brīdis, kad vilcināties ar atbildēm uz šiem jautājumiem nevar ne Saeima, ne Valsts prezidents, ne arī valdība, ne Latvijas sabiedrība kopumā. Nenodosim taču šo jautājumu kā mantojumu 6.Saeimai! Tai netrūks arī citu aktuālu uzdevumu.

Lēdurgā "Lauku Avīzes" dienā man uzdeva jautājumu: vai Saeimas deputāti ievēro visus desmit Dieva baušļus? Es biju spiests atbildēt, ka ne visi un ne visus. Bet, manuprāt, deputāti, tas ir, mēs, neesam nedz labāki, nedz sliktāki par visu mūsu sabiedrību kopumā. Kaut arī diezin vai varētu prasīt, lai deputāti būtu ideāli, tomēr sabiedrības prasīgums ir pamatots un ar to jārēķinās gan tagadējiem deputātiem, gan nākamajiem deputātu kandidātiem, un priekšvēlēšanu laikā šis prasīgums nevis mazināsies, bet pieaugs. Un tas ir pareizi.

Kritikas tiešām ir daudz, un arī neiecietīgas. Bet tā tomēr ir arī aktivitātes un zināmā mērā tautas optimisma pazīme, kura vērsta uz nākotni. Līdz ar to mēs taču mācāmies domāt, vērtēt un savus uzskatus izteikt publiski.

Analizējot kritiku, kas tiek izteikta visai Saeimai, redzam, ka viens jautājums — vismaz presē un radio — izskan īpaši spilgti. Proti, Saeima neņemot vērā gandrīz 90 procentu pilsoņu vēlmi, lai vēlētājiem tiktu dota iespēja katram balsot par savu deputātu un nevis par partiju listēm ar nepazīstamiem cilvēkiem, un ka Saeimas partijas to darot, domādams par savu kreklu, nevis par valsti un demokrātijas tālāku attīstību.

Ko es šai sakarā gribu teikt kā Saeimas priekšsēdētājs? Acīmredzot visi ir vienisprātis, ka partijas Latvijā tikai veidojas. Šis process nav bezcerīgs un nevar vilkties bezgalīgi. Gluži otrādi, partijas nevis skaldās, bet apvienojas. Kaut gan — partiju apvienošanās pati par sevi nav nedz pozitīvs, nedz negatīvs process. Tie ir meklējumi ceļā uz tradicionāli spektrētu partiju nostabilizēšanos. Un Latvija, manuprāt, tuvākajā laikā nepāries uz tādas valsts modeli, kur viena otru nomaina divas trīs lielas partijas, bet drīzāk gan uz Skandināvijas valstu praksi, kur no piecu sešu partiju vidus veidojas mazākuma vai vairākuma koalīcijas valdības.

Partijas, kuras aizstāvēs savu vēlētāju intereses, var veidoties tikai praktiskā darbībā, veidojot valdību vai atrodoties opozīcijā. Domāju, ka mums visiem kopā ir jāveido un jāatbalsta partijas, kas var uzņemties savu vēlētāju interešu aizstāvību un reizē arī valstisku atbildību. Vienīgi partija, kura gūst vēlētāju atbalstu un kura spēj izvirzīt komandu valdībai, var vadīt valsti un atbildēt par sociālo grupu interešu saskaņošanu un aizstāvēšanu. Patlaban Latvijas sabiedrības politiskais spektrs, manuprāt, ir tāds, ka neviens atsevišķu personību kopums, kā arī neviena atsevišķa partija viena pati nevar nodrošināt politisko stabilitāti.

Reformu laikā, un Latvijā ir šāds laiks, baidos, ka ārpus partijām esošie deputāti, neraugoties uz solījumiem, atbildību uzņemties nespēs. Vēlētāji prasīs no sava deputāta, bet viņš teiks: "Es jau esmu "par", bet man ir tikai viena balss." Tāpēc, manuprāt, kamēr izveidojas un nostabilizējas partijas, citas alternatīvas nav — ir jābalso par saviem uzskatiem atbilstošu partiju un savukārt partijas sarakstā — par tiem deputātiem, kuriem vēlētāji uzticas. Tāpēc partiju uzdevums, savukārt, ir iepazīstināt vēlētājus ar saviem deputātu kandidātiem, lai šo uzticību gūtu un, galvenais, attaisnotu.

Jācer, ka līdz 7.Saeimas vēlēšanām šī problēma būs kļuvusi mazāk aktuāla. Partijas izaugs un nostiprināsies, un tad lielākajām no tām nebūs grūtību, piemēram, ja tāds lēmums tiks pieņemts, 100 vēlēšanu apgabalos izvirzīt savus kandidātus. Tad vēlētājs tiešām varēs balsot gan par savu partiju, gan par savu deputātu. Pagaidām to nevaram, un arī situāciju pāris mēnešos mainīt vairs, kā mēs zinām, nav iespējams.

Godātie deputāti! Gan iekšpolitiskie demokrātijas attīstības procesi, gan ekonomisko reformu tempi ir ļāvuši Latvijai visai straujos soļos tuvoties starptautiskajām organizācijām, kuras veido un koordinē Eiropas politisko, ekonomisko un drošības vidi. Tagad, Latvijai esot Eiropas Padomes dalībvalsts statusā, Latvijas parlamentārieši uzsākuši aktīvu līdzdalību Eiropas Padomes komisiju darbā. Ar to ir nostiprinājusies saikne starp Eiropas politiskā viedokļa veidošanos Strasbūrā un Latvijas politisko domu.

Sarunās ar Eiropas Savienību par Latvijas asociēto statusu ir panākts progress. Un, kaut arī līgums par to tiks parakstīts tikai maija beigās vai jūnijā, visu Saeimas frakciju delegācijai viesojoties Eiropas parlamentā, jau faktiski tika uzsākts politiskais dialogs, ko paredz šis Eiropas asociācijas līgums.

Vizīte un līdzšinējās diskusijas Saeimā ir apliecinājušas, ka neviens no Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem nesaredz alternatīvu mūsu tālākai integrācijai Eiropā. Integrācija — tā ir iesaistīšanās ar savu darbu valsts, pilsētas, pagasta līmenī. Integrācija — tas ir arī liels likumdošanas saskaņošanas darbs, kas būs jāveic nākotnē Saeimai.

Mūsu dalībstatuss tādās organizācijās kā Eiropas Savienība, Rietumeiropas Savienība un NATO nebūt nav uzskatāms par pašmērķi. Tā ir vienīgā reālā iespēja Latvijai attīstīt tālāk savu demokrātiju, pilnveidot ekonomisko likumdošanu un līdz ar to panākt cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos, un, galvenais, stiprināt savu drošību. Jo drošība ne vienmēr ir jēdziens ar militāru saturu. Latvijas politiska un ekonomiska iekļaušanās Eiropas attīstības procesos jau pati par sevi ir drošības garantija mūsu nākotnei.

Godātie deputāti! Vēsturē, kā zināms, nekas neatkārtojas tiešā veidā. Un tomēr mazai tautai, kura patiesi grib piedzīvot savas valsts pastāvēšanu, vienotība ir tas virsuzdevums, kam jāapvieno visi, kuri ciena sevi kā šīs valsts pilsoņus. Un lai apziņa par savas valsts esamību ir tā, kas gandarī savos uzskatos dažādus pilsoņus un vieno viņus kopējam darbam, veidojot un attīstot savu valsti!

Es jums pateicos par uzmanību un aicinu noslēgt Saeimas sēdi ar Latvijas valsts himnu "Dievs, svētī Latviju!". (Skan Latvijas valsts himna.)

Godātie kolēģi! Tagad, pēc svinīgās sēdes, jūs visi tiekat laipni aicināti uz 5.Saeimas deputātu kopējo fotografēšanos šeit, pie mūsu nama. Aicinām valdību, Valsts prezidentu būt kopā ar mums!