Vēsturisks notikums mūsu pašu un citu tautu pārstāvju skatījumā

Reportāža

Ir lieli notikumi, kuriem nevajag lielu vārdu. Pie tādiem noteikti pieder arī 4. maija miermīlīgais sprādziens Kurzemē, kas pārvērta drupu kaudzē Skrundas monstru, kādreizējo Padomju Savienības militārās varenības simbolu.

Laikam Latvijā būs maz cilvēku, kuri šim notikumam nesekoja tiešajā televīzijas reportāžā. Tūkstošiem cilvēku vēlējās vēsturisko notikumu skatīt tieši, un automašīnu virkne gar Skrundas — Kuldīgas šosejas malu pēdējā stundā pirms sprādziena bija izstiepusies vairāku kilometru garumā. Līdz ar to nācās rēķināties ar stingrajiem drošības apsvērumiem, un lokatora ēku un tās tuvāko apkaimi bija aplenkušas vairākas policistu un zemessargu ķēdes, bet drošības dienesta vīri modri raudzījās, lai žurnālisti atrastos tikai un vienīgi viņiem norobežotajā aizgaldā. Gaisā riņķoja helikopters un neliela lidmašīna, kas dažiem ļāva vēsturisko notikumu iemūžināt no putna lidojuma...

Un tā — Jāņa Ērenštreita vadītais zēnu koris dzied Oskara Šepska "Ozianna". Pulksten 9 sākas TV reportāža, ko vada žurnālists Ojārs Rubenis. Viņš atgādina, ka mūsu tauta pirms pieciem gadiem, vēsturiskajā 1990.gada 4.maijā, bija vienota — jo mums tad bija vienots mērķis un ienaidnieks. Tagad mēs diemžēl esam šķelti. Bet "ir brīži, kad mēs varam atkal sadoties rokās kā Baltijas ceļā. Paskatīties viens otram acīs un nenodot viens otru. Būt vienoti," spriež žurnālists un saka: "šodien ir brīdis, kad mēs atkal visai pasaulei varam pateikt, ka mēs esam stipri."

Runā Kuldīgas rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Kalviņš:

— Mēs šeit stāvam, un, domāju, nebūtu īstais brīdis spriedelēt, vai šo ēku vajadzēja spridzināt, demontēt vai 19.stāvā putna pienu tirgot. Tam nav nozīmes vairāk. Sapratīsim to kā zīmi, ka šī svešās armijas nepabeigtā militārā objekta nolīdzināšana ar zemi būs simbols tam, ka Latvijas teritoriju nekad vairs nemīdīs okupantu zābaki. Un tur nav zāle jāiesēj. Nākošajā pavasarī visi kopā, es arī jūs uzaicinu, iestādīsim tur mežu. Un mežs visu sakārtos, saliks pa vietām bez gudriem padomiem no malas. Mēs šeit stāvam, bet tur, mežā, no mūsu skatieniem noslēpies īstais monstrs, kurš turpina darboties. Turpina kaitēt cilvēkiem, dabai. Tas ar savu klātbūtni spiež uz mūsu psihi. Ak, šīs lielās politiskās spēles! Tikai tāpēc, lai svešas armijas karaspēks aizietu no Latvijas, šeit bija jāatļauj darboties šim lokatoram vēl krietnu laiku. Tas šeit vēl būs ar visu demontāžu līdz 2000.gadam. Un tāpēc, šeit stāvot, es gribu lūgt jūs visus atcerēties to, ka šis augonis Latvijas, Kuldīgas rajona miesā ir, un mums viņš ir jāpacieš Latvijas labā. Vienmēr, vienmēr to atcerēsimies! Un īstu gandarījuma prieku es jutīšu tikai tad, kad pēc kāda laika mēs atkal visi kopā tā lokatora vietā iestādīsim vēl vienu mežu. Tad būs īstie svētki!

"Skandinieki" ar savām skanīgajām balsīm dzied senus latvju buramvārdus, attīrot šo vietu, un izpilda sensenu šķīstīšanas rituālu, izkvēpinot visus mošķus no apkaimes.

Runā Valsts prezidents Guntis Ulmanis (skat. augstāk). Tad — reportāžas vadītājs: "Šeit uzbūvētais monstrs ļāva kamiņu lielvalstij vērot pasauli no agresijas pozīcijām. Šodien mēs šo agresijas logu aizveram. Nu mēs nojaucam vēl vienu sienu, kas atdalīja mūs no Eiropas. Mēs apliecinām savu labo gribu pasaules acīs."

Ieskanas Zigmāra Liepiņa skaņdarbs "Liberatio" ("Atbrīvošana"), kam jāpavada Skrundas lokatora nograušana. Taču, kā jau tas dažkārt arī lielos notikumos mēdz būt, mūzikas skanējums uz brīdi jāpārtrauc — mazā lidmašīniņa, kas notikumu vēro no gaisa, ielidojusi profesionāļu noteiktajā riska joslā, bet risks šādā reizē nav paredzēts.

Tad atkārtoti atskan Zigmāra Liepiņa "Liberatio". Un, akordiem augot spēkā, kā gigantiski instrumenti līdzi "sāk spēlēt" arī amerikāņu graušanas meistaru monstrā iemontētie spridzekļi un pēc sekundes vienā no lokatora augšējiem logiem izšaujas sarkans ugunsputns. Tad nelielu sprādzienu liesmas "izlec" te vienā, te otrā logā. Pēc brīža kroplīgi iespaidīgā būve vienā malā nobrūk visā augstumā un vēl pēc mirkļa sagrūst gigantiskā drupu kaudzē. Vien milzīgs putekļu mākonis paceļas virs kādreizējās varenības.

Mūzikas skaņām un sprādzienu dunas atbalsij pievienojas aplausi. Prieks politiķu un ārvalstu diplomātu, prieks žurnālistu, visu klātesošo sejās. Šim notikumam ir patiešām varena atbalss visā pasaulē.

Kā tad Skrundas miera sprādzienu vērtē cilvēki, kurus es uzrunāju tūlīt pēc šī neaizmirstamā mirkļa?

Ints Siliņš , ASV ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā atbildēja:

— Brīnišķīgs moments, man tas ļoti patika. Es ceru, ka tagad tiem, kas dzīvo šeit, Skrundas rajonā, ir vieglāk ap sirdi, kad tas monstrs beidzot ir pazudis.

— Man liekas, cilvēki visā Latvijā tagad jūtas vieglāk.

— Ha-ha, jāatzītas, es arī jūtos vieglāk.

— Kā jūs vērtējat šīs amerikāņu spridzinātāju firmas darbu?

— Viņi ir ļoti labi profesionāļi ar lielu pieredzi, un viņi zina, ko dara.

Ričards Ralfs , Lielbritānijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā:

— Ir ārkārtīgi liels gandarījums redzēt šī objekta sagraušanu. Tam ir ārkārtīgi liela simboliska nozīme.

Jaroslavs Lindenbergs , Polijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā:

— Šis, protams, ir vēsturisks notikums. Esmu ļoti priecīgs par iespēju būt šeit klāt. Domāju, tas ir simbolisks notikums ne vien Latvijai, bet visām bijušā komunistiskā bloka valstīm, tai skaitā arī Polijai. Tas ir brīvības simbols. Liecība tam, ka okupācija un totalitārais režīms nekad vairs neatkārtosies.

Vans Fensjans , Ķīnas Tautas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā:

— Patiešām liels notikums Latvijas Republikai. Man ir saprotamas jūtas, ko jūs izjūtat sakarā ar šo notikumu.

Anti Juhani Lasila , Somijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā:

— Ļoti iespaidīgs notikums! Ļoti labi noorganizēts. Tas ir notikums ar lielu simbolisku un vēsturisku nozīmi latviešu nācijai. Priecājos, ka es kā Somijas vēstnieks varēju būt šī unikālā notikuma liecinieks. Vēlu latviešu tautai visu to labāko!

Žanna Debenē , Francijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā:

— Domāju, ka šī ir brīnišķīga diena! Ikviens šeit ir ļoti aizkustināts.

Knuts Torasens , Norvēģijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā:

— Šī ir ļoti simboliska diena. Šodien Eiropā beidzas vesels periods. Un tā ir patiešām liela diena Latvijai.

Andreass Adāls , Zviedrijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā:

— Es domāju, šis bija cieņas pilns notikums. Tas rāda valsts patieso līmeni: valsts, kas šo darbu veica bez atriebības. Veids, kā tas tika izdarīts, pasvītroja šī notikuma vēsturisko svarīgumu. Viss bija izdarīts tā, lai neciestu šīs norises kvalitāte. Domāju, šis pasākums nemaz nevarēja būt izdarīts labāk un mākslinieciskāk.

Aļģirds Žvirēns , Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā:

— Šis notikums ir maza mūsu kopīgās atbrīvošanas vēstures daļa.

Pulkvedis Andžejs Filēvičs , Polijas militārais atašejs Latvijā un Lietuvā:

— Cilvēki līdz šim ir būvējuši piramīdas, bet šī ir piramīda, ko cilvēki sagrauj. Kā es vērtēju šo notikumu no militārā viedokļa? Ļoti svarīgs notikums! Krieviem bija divas šādas radarstacijas. Viena – Skrundā, otra – tālu Austrumos. Tagad viena no tām ir sagrauta. Tas ir liels notikums.

Kapteinis Ēriks Daige no ASV militārās sadarbības grupas Rīgā atbild skaidrā latviešu valodā:

— Man liekas, šī ir ļoti svarīga diena. Pasaule ir ļoti mainījusies, lai šāda diena šeit varētu notikt. Mums, amerikāņiem, ir liels gods būt šeit un to redzēt.

Vītauts Landsberģis , pazīstamais lietuviešu Atmodas līderis, kaimiņvalsts parlamenta opozīcijas vadītājs:

— Ļoti satraucošs moments! Sabrucis ārvalsts kundzības simbols. Tas ir mūsu kopīgās cīņas rezultāts. Tā ir arī atbrīvošanās no kārdinājuma dažam labam šeit vēlreiz atgriezties. Jo mazāk paliek šādu vilinājumu, jo brīvāki mēs esam.

Gunārs Meierovics , Baltijas valstu un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs:

— Ko es jūtu šajā brīdī? Kaut ko ārkārtīgi lielu. Tas ir tāds pārdzīvojums! Domāju, tas bija traips, kas mums bija jānovāc nost no kājām, lai mēs atkal varētu brīvi staigāt pa mūsu zemi. Un arī drošāk justies. Kā jau prezidents teica, mums vēl ir darbs darāms. Bet šis ir sākums. Domāju, ka tas arī visai pasaulei dos tādu zināmu grūdienu, ka lietas sāk kustēties uz priekšu.

Helmi Stalte , "Skandinieku" vadītāja un priekšdziedātāja:

— Man šis monstrs likās tāds ļaunuma simbols. Tāds tiešām rēgs. Un mums atkal bija tas spēks, kas mūzikā, dziesmā. Un mēs tikām ar to galā.

Zigmars Liepiņš , komponists:

— Es domāju, vienreiz to vajadzēja izdarīt. Labi, ka tagad viņš "uzgāja gaisā".

— Sprādziens ļoti precīzi sabalsojās ar jūsu mūzikas akordiem.

— Protams, tā bija ne "pilnīga nejaušība" (ha–ha–ha!). Nē, protams, protams, tas viss tā bija izkalkulēts un izrēķināts līdz pēdējam.

Helmi Stalte (iesaistās sarunā):

— Tas tikai pierāda, ko mūzika var izdarīt ar tām "krievu lietām".

Valdis Birkavs , ārlietu ministrs (speciāli "Latvijas Vēstnesim"):

— Viens darbiņš ir atkal padarīts, un tas nav pēdējais. Jo diezgan daudz kas ir palicis nepadarīts. Zeme ir piesārņota ar raķešu degvielu 17 bijušajās bāzēs, un tā ir jāattīra. Kanādas valdība mums nāks palīgā. Skrundas vecais objekts vēl darbojas.

Protams, man bija gandarījums, kad es redzēju, kā šī celtne krīt. Bet pilna apmierinājuma izjūtas jau nekad nav, jo tad jau nebūtu virzības uz priekšu. Gandarījums ir tas, ka pagājušā gada 4.maijā es pārņēmu šo objektu un teicu: "Būs gar zemi." Un ir gar zemi.

— Šeit bija daudz ārvalstu vēstnieku, bet nebija vienas lielas kaimiņvalsts vēstnieka (radiolokatora spridzināšanas ceremonijā nebija klāt Krievijas Federācijas vēstnieka – J.Ū.). Viņš arī bija aicināts. Bet, protams, katras valsts diplomāts rīkojas tā, kādas instrukcijas saņem no savas ministrijas un kā uzskata par nepieciešamu. Tāpēc... Atklāti sakot, es arī necerēju viņu šeit ieraudzīt. Bez tam šo notikumu ļoti labi varēja redzēt arī televīzijā...

Daudzie notikuma vērotāji, pošoties atceļam, vēlreiz pārlaiž skatienu priežu mežam, virs kura vairs neslejas nospiedošais siluets. Putekļu mākonis nosēdies, un ainava ir atguvusi miermīlīgi zaļus toņus. Atkal dzied Jāņa Ērenštreita zēnu koris. Pāri klajumiem un pāri Kurzemes mežiem skan viens no Mocarta skaistākajiem skaņdarbiem: "Šī vieta mums no Dieva dota..."

Ir 1995.gada 4.maijs. Skrundā. Latvijā. Manā un Tavā, mūsu visu Tēvzemē!

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors,

speciālkomandējumā