Latvijā, Skrundā, 1995. gada 4. maijā pulksten 9:43

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

Šodien pāri Latvijai aizskanēs Otrā pasaules kara atbalss. Šī svarīgā brīža liecinieki esam ne vien mēs, kas pašlaik atrodamies Skrundā, bet pie televizoru ekrāniem — visi Latvijas iedzīvotāji. Skrunda šodien ir notikumu degpunktā. Šeit simboliski atvadāmies no okupācijas mantojuma. Kaut gan šis lokatora milzenis būvēts jau miera laikā, Latvijai tas vienmēr ir bijis kara, okupācijas un globālas konfrontācijas simbols. Mazās un pieticīgās Skrundas vārds bija ierakstīts pasaules stratēģiskajās kartēs un tad, kad lēma tās likteni,— arī visas pasaules avīzēs.

Uzvaras fanfaras nav skanējušas mums. Šajā pasaules karā mēs esam tikai zaudējuši: vispirms savu valsti, tad lielu daļu savas tautas, tiklab kaujas laukos un partizānu cīņās, kā arī divu lielvaru koncentrācijas nometnēs. Ikviens, kas sevi dēvējis par atbrīvotāju, ir cirtis dziļas brūces Latvijas miesā un cilvēku dvēselēs.

Mums ir vēl daudz smaga mantojuma — gan vecais lokators, kas saskaņā ar līgumu joprojām darbojas, gan Krievijas militārpersonas, kuras nesteidzas Latviju atstāt (nesaskaņā ar līgumu), gan mūsu pagaidu robeža austrumos. Vēl mēs neesam simtprocentīgi saimnieki savā zemē.

Taču mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki, un mums te jāsaimnieko. Valstiskā neatkarība ir tikai formāls juridisks statuss, ja mēs to nepiepildām ar patriotisku, pašaizliedzīgu darbu. Atgādinājums par vēl nepabeigto nav domāts nomāktības vai pesimisma vairošanai. Šodienas demontāža ir stingrs solis pretī mūsu neatkarības piepildījumam. Tā, soli pa solim, vienmēr paturot prātā mūsu Latvijas nākotni, mēs to ceļam un stiprinām. Ja mēs to apzināmies, tad mēs varam izšķirties arī par grūtiem un nepopulāriem lēmumiem, būt gatavi neatlaidīgai, nogurdinošai rīcībai.

Šobrīd visaktuālākais, vissvarīgākais darbs ir garantēt Latvijas drošību, nosargāt savu valstisko suverenitāti. Vispirms mums ir jābūt gataviem aizstāvēt savas tautas un sava paša godu. No mūsu gatavības būs atkarīgs, vai mums grūtā brīdī būs palīgi un sabiedrotie. Mums jāvairo Latvijas gods un slava, jāprot atgādināt par sevi kā par miermīlīgu, bet bezbailīgu tautu.

Viens no mūsu drošības galvenajiem stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecīga un stabila valsts dzīve — saimnieciskā, sociālā un politiskā. Mums enerģiskāk jāpārvar krīzes situācija privatizācijas gaitā, tiesību sargāšanas un izglītības sistēmā, jāpaceļ rūpniecība un lauksaimniecība, jānodrošina nodokļu ievākšana un jāsagādā cilvēcīga dzīve bērniem, invalīdiem un sirmgalvjiem. Sociālās spriedzes novēršana mūs padarīs stiprākus un vienotākus.

Mums jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamentārās debates neatsvešinātu un nesanaidotu dažādi domājošos. Mums pārdomāti un bez kaislībām jāintegrē Latvijas dzīvē cittautieši, jāaudzina viņos Latvijas patriotisms un pilsoņa apziņa. Tad nelūgti aizgādņi nevarētu tik vienkārši izspēlēt etniskas aizstāvības kārti.

Uz Skrundu mūs ir atvedis pirms gada ar Krieviju noslēgtais līgums. Daudzi politiķi tagad izsakās, ka tagad Krievija droši vien nepiekristu izvest savu karaspēku un uzspridzināt šo lokatoru. Diez vai šodien tāds līgums vairs būtu iespējams.

Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Lai drīzāk uz šī monstra drupām sāk zaļot zāle mūžam spirgtajā cerību krāsā! Lai cerība dod spēku Latvijas grūtajā, bet skaistajā gaitā uz nākamību!

Ministru prezidenta Māra Gaiļa uzruna

Valsts prezidenta kungs,

Saeimas priekšsēdētāja kungs,

Jūsu ekselences,

Godājamie Latvijas valdības viesi,

Cienījamie Skrundas un Raņķu pagasta iedzīvotāji,

dāmas un kungi!

Mēs visi esam liecinieki — tas nu ir noticis! Tas, ko tautā dēvēja par Skrundas monstru, ir gar zemi. Tieši pirms gada — 1994.gada 4.maijā — toreizējā Latvijas valdība pārņēma savā īpašumā šo būvi. Tā tagad ir gruvešu kaudze, kas arī drīz pazudīs. Šī vieta būs tīra.

Atļaujiet man jūs un mūs visus apsveikt šajā Latvijas tautai divkārt svarīgajā dienā. Neatkarības deklarācijas pasludināšana pirms pieciem gadiem ir loģiski novedusi pie šodienas lielā notikuma, kam par godu mēs esam šeit pulcējušies. Ir noslēgts rēķins ar vienu daļu no vēsturiskā mantojuma, ko mēs saņēmām kopā ar neatkarību.

Es vēl arvien esmu dziļa pārdzīvojuma varā. Šīs celtnes drūmais siluets ir izdzisis no Latvijas apvāršņiem, bet ne no mūsu atmiņas. Iespaidīgs ir arī notikušā simboliskais dziļums, un esmu pārliecināts — jūs visi, kas esat klāt, kā arī tie, kas redzējāt šo notikumu televīzijas ekrānos, esat saviļņoti tāpat kā es. Tādēļ, ka notikušais ir neatgriezenisks.

Neatgriezenisks ir arī Latvijas valsts veidošanas ceļš. Šajos piecos gados daudz kas jau ir palicis aiz muguras. Kā īpaši svarīgu datumu gribu atzīmēt pagājušā gada 31.augustu, kad Krievijas karaspēks tika izvests no Latvijas saskaņā ar līgumiem, kuri paredz arī vēl darbojošās Skrundas radio lokācijas stacijas darbības izbeigšanu 1998.gadā. Šīsdienas notikums ir uzskatāms piemērs, ka mūsu virzība ir pareiza un ka mēs gūstam starptautisku atbalstu Latvijas attiecību sakārtošanas procesā ar Krieviju. Un mēs droši varam solīt apkārtējo pagastu iedzīvotājiem, ka līgumi tiks pildīti un noteiktajā laikā darbību pārtrauks arī tikko minētā lokācijas stacija.

Gribu izmantot izdevību izteikt savu gandarījumu par atbalstu un par palīdzību, ko esam saņēmuši no starptautiskās sabiedrības, vispirms jau no Amerikas Savienotajām Valstīm. Līdzekļi Latvijas zemes atbrīvošanai no šīs nevajadzīgās celtnes nāca no ASV Aizsardzības departamenta. Mums pašiem pietrūka resursu okupācijas seku likvidēšanai, toties mums bija un ir politiskā griba novest procesu līdz galam. Arī Zviedrija deva savu ieguldījumu, lai mūsu zeme ātrāk sadziedētu vēsturiskās brūces.

Šodien atskanējušais "Sprādziens Mieram" iezvana jaunu laiku Latvijā un pasaulē. Tas ir skatāms kopsakarībā ar pasaules politiskajiem procesiem — mēs nedzīvojam uz vientuļas salas, no pārējās pasaules mūs vairs nešķir dzelzs priekškars — mēs esam tās sastāvdaļa. Ar savu pienākumu pret sevi un pret pasauli un ar atbildības daļu par nākotni.

Nākamo gadsimtu mēs gribam veidot labāku par aizejošo. Jauna politiskā domāšana ir nepieciešama, lai padarītu neiespējamu brutālu spēka politiku un asinsizliešanu un lai tā vietā sāktos dialoga un savstarpējas saprašanās laikmets. Esmu pārliecināts, ka var runāt tā, lai sadzirdētu, un var klausīties, lai saprastu.

Atbruņošanās un vides aizsardzība — tas ir temats, ko Latvija piedāvā risināt nākamajā gadsimtā. Mēs vēlamies organizēt Rīgā ANO galotņu konferenci ar šādu nosaukumu 2001. gadā, mēs gribam dot savu taustāmu ieguldījumu globālo jautājumu risināšanā. Šīs drupu kaudzes vietā būs zaļojošs dārzs. Lai tā ir mūsu ķīla šī dialoga panākumiem. Es ticu, ka saprāts uzvarēs, kā to apliecina šodienas notikums.

Lai top miers!

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"