Bijušajā Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē 23.aprīlī :

Zaksenhauzene bija vieta, kur mājoja ciešanas, šausmas, nāve. Šeit tika noslepkavoti 104000 cilvēku: mokās, pazemoti, vientulībā, bez mierinājuma. Viņiem bija ģimenes, piederīgie, draugi. Visi pārdzīvoja neizsakāmas ciešanas. Lai arī to cilvēku brūces, kuri izdz^voja, ārēji ir sadzijušas, tomēr daudzi upuri mūžīgi cietīs no toreiz gūtajiem ievainojumiem.

Kāpēc, kādēļ? Vāciešu vārdā notikušais ir briesmīgs, neaptverams. Mums atliek šausmas, kauns un pienākums.

Nekad vairs!

Mēs, vācieši, notikušo nedrīkstam aizmirst un neaizmirsīsim. Zaksenhauzenes vārds saistījās ar šausmām visai Eiropai. 1938.gada augustā tur tika nogādāti pirmie Austrijas pilsoņi. Dažus mēnešus vēlāk nāca pirmie upuri no Čehoslovakijas — bez šķirošanas pēc demonstrācijām Prāgā un Brinnā saņemtie studenti. 1939.gada novembrī sekoja pirmais lielais gūstekņu transports no Polijas. Lai kur arī nonāca nacisti, visur plosījās viņu ķērāju komandas. Ar īpašu naidu nacisti vērsās pret Vācijas un Polijas ebrejiem, sintiem un čigāniem, padomju karagūstekņiem. Vardarbība skāra visu Eiropu. Otrais pasaules karš, kurš sākās kā teritoriāls iekarošanas karš, jau sen bija izvērties par nepieredzēti šausmīgu iznīcināšanas un sagrāves karu. Zaksenhauzenes drausmā vēsture prasīja upurus no visām Eiropas valstīm. Visas šīs zemes pašlaik ir mūsu partneri, sabiedrotie un draugi. Priecājamies, ka īpaši draudzīgas attiecības mums izveidojušās ar Izraēlu.

Mēs vērsāmies pret pagātni, un tādēļ mūs atkal uzņēma tautu saimē. Izšķiroša loma te bija tiem, kuri izdzīvoja nometnē, viņu piederīgajiem un draugiem. Vai kāds viņus nebūtu sapratis, ja tie nocietinātos riebumā un naidā? Bet tieši šajā gadījumā redzams nacionālsociālistu īstenais zaudējums — par spīti neierobežotajai vardarbībai un vajāšanām viņiem neizdevās atņemt cilvēkiem dvēseli, cilvēcību, ticību jaunai, labākai pasaulei. Tieši visvairāk cietušie bija to vidū, kuri pirmie panācās mums pretī un sāka celt jaunus tiltus.

Ne visi spēja piedot. Mēs to saprotam.

Šodien mēs pieminām 1945.gada 23.aprīlī notikušo atbrīvošanu. Bet Zaksenhauzeni toreiz neslēdza, tur atkal nonāca gūstekņi. Un sekoja jaunas ciešanas. Arī to mēs nedrīkstam aizmirst.

Mēs ar godbijību pieminām tos, kuri Zaksenhauzenes ellē neaizmirsa cilvēcības baušļus, kuri dalījās tajā mazumiņā, kas viņiem piederēja. Tos, kuri, paši būdami sargājami, rada spēkus sargāt citus, kuri izrādīja pretestību, neļaujot atņemt viņiem cieņu. Kad Eiropā bija vistumšākā nakts, cerības liesmiņa spīdēja visspožāk.

Tas, kas mūs kā cilvēkus saista, ir spēcīgāks par visu to, kas mūs citu no cita atšķir. Mūsu, vāciešu, uzdevums ir izpildīt no tā izrietošo pienākumu. Pagātne uzliek mums īpašu atbildību par nākotni. Mēs nedrīkstam nevienu izslēgt no jaunās Eiropas celtniecības. It īpaši mums jāpalīdz tiem, kuri mūsu dēļ ir smagi cietuši.

Visai Eiropai ir jāizvēršas par vietu, kur valda miers, partnerattiecības un draudzība. Mums ir jāliek lietā visi savi spēki, lai mazinātu un izgaisinātu tautu un cilvēku dzīvē naidu. Nacistu ideoloģija bija ienaidnieka tēla ideoloģija; ienaidnieka tēls pret pārliecību, pret ticību, pret dzīvesveidu, pret nacionālo piederību. Bet visbriesmīgākais bija rasu politikas neprāts. Kāds no izdzīvojušajiem Zaksenhauzenes ieslodzītajiem savā grāmatā rakstīja: "Ļaunums ir kā uguns, kas pārmetas no viena sausa koka uz nākamo." Tas ir brīdinājums, kas mums jāatceras uz visiem laikiem.

Zaksenhauzene ir vieta, kur visspilgtāk atklājas mūsu vēstures tumšās lappuses. 1992.gada septembrī ļaunprātīgas dedzināšanas rezultātā tika iznīcināta "ebreju baraka". Tieši pēc šī uzbrukuma es pirmo reizi biju Zaksenhauzenē. Kopā ar mani bija Ignacs Bubis un Makss Vilners, kurš vairāk nekā astoņdesmit gadu vecumā pirmo reizi atgriezās vietā, kur bija izcietis pazemojumu un mocības.

Nacisti savā brutalitātē un necieņā pret cilvēkiem bija neiedomājami ciniski. "Darbs dara brīvu" – tā rakstīts virs nometnes vārtiem; "Atgriešanās nevēlama" – piezīme personāla kartiņās. Iznīcināšanas mašinērija saucas "Z stacija" – jo tas ir alfabēta pēdējais burts. Vārdiem "sports" un "ietērps" Zaksenhauzenē bija baisma, bailes iedvesoša nozīme. Šo valodu no jauna izmanto neonacisti. Ar tikpat lielu cinismu un necieņu pret cilvēkiem. Sargieties jau pirmsākumos! Mums jāsaglabā modrība!

Es uzaicinu tos, kurus pārņēmis ļaunais neonacisma gars: atbrīvojieties no tā, atbrīvojieties no naida un varmācības, no rasisma un trula skatiena. Atzīstiet, ka esat par cilvēka cieņas ievērošanu. Tai jāpaliek neaizskaramai. Mums saglabājas brīdinājums: no šīs zemes nekad vairs nedrīkst izplatīties naids pret ārzemniekiem, neiecietība un antisemītisms!

Nekad vairs!