Piecdesmit gadi kopš Otrā pasaules kara beigām Iekšpolitiskā un ārpolitiskā pagātnes mācība

Diseldorfas universitātē 21.aprīlī :

1945.gada 8.maijā Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Strīds par šī datuma noteikšanu diemžēl jau ir pieņēmis necienīgu formu. Atmiņas par 8.maiju nedrīkst šķelt apvienoto Vāciju, tām mūs jāvieno "nekad vairs" vārdā. Tā vietā, lai izlīgtu, kara upuru sīkumaina saskaitīšana, samērojot ar atbrīvošanas faktu, rada tikai jaunas šķirtnes.

8.maiju visā pasaulē svin kā Atbrīvošanas dienu, un tā arī mums, vāciešiem, ir Atbrīvošanas diena. Tā iezīmē noziedzīga, cilvēku necienīga režīma beigas un jaunas nākotnes sākumu. Tā nesa Rietumiem brīvību un demokrātiju; Austrumiem — apspiešanu un diktatūru. To neviens nav aizmirsis. Tikai 1989.gada 9.novembrī, kad krita Berlīnes mūris, bijušās VDR pilsoņiem brīvība kļuva par īstenību. Bīskapam Engelhardtam, Vācijas Evaņģēliskās baznīcas padomes priekšsēdētājam, ir taisnība: ja atbrīvošana nebūtu notikusi, tad mūs, vāciešus, Hitlera kundzība ierautu tādā kultūras trūkumā un beztiesībā, kādu mēs sev vistumšākajos krāsu toņos nevaram iedomāties. Katra diena, kurā pāri Vācijai un Eiropai gūlās šī režīma slogs, bija viena diena par daudz.

8.maijs atgādina mums arī 1944.gada 20.jūliju. Vācijas atbrīvošanas dēļ Pretestības kustība uzņēmās visu — vajāšanu, nāvi un pie karoga dota zvēresta laušanu, kas daudziem no viņiem bija svēts. Taču mēs nespējām atbrīvoties pašu spēkiem, mēs tikām atbrīvoti. Par to mums bija jāmaksā augsta cena.

Tie vīri un sievas, kuru rokās pēc Otrā pasaules kara bija Vācijas jaunizveide, skatījās nevis atpakaļ, bet gan uz priekšu. Viņi bija cieši apņēmušies radikāli saraut saites ar pagātni un visu veikt pilnīgi citādi. Pagātnes mācības saglabā savu nozīmi, lai veiktu nākotnes darbus, jo Otrais pasaules karš bija briesmīgs karš, tā holokaustam vēsturē nav līdzīgu.

Svarīgākajam mērķim bija jābūt demokrātijas un tiesiskas valsts ciešai nostiprināšanai. Tas šodien pārsvarā jaunākajai paaudzei ir pats par sevi saprotams. Bet par demokrātiju un tiesisku valsti ir jārūpējas. Cik svarīga ir brīvība, to pamana tikai tad, kad tā ir zaudēta. Un brīvība, demokrātija un tiesiska valsts ir jau gandrīz zaudēta, ja aizmirst, cik tās ir svarīgas. Brīvību nodrošina ar atdevi, uzmanību, aktīvu iesaistīšanos. Valsts nav nekas svešs, kas ir pretstatā mums, pilsoņiem; tai jābūt mūsu kopējai lietai. Tādēļ, tas ir tik svarīgi: skatītāju tribīne nav pareizā vieta. Nepietiek, ja tikai citi vienmēr tiek iesaistīti. Šai valstij ir nepieciešama sabiedrības aktīva līdzdalība un to tā ir arī pelnījusi.

Otrai pagātnes mācībai mums jābūt šādai: mākslas, zinātnes un zinību brīvība, to es apzināti arī šeit, universitātē uzsveru, tā ir liela vērtība. Rakstniekus, māksliniekus, profesorus un intelektuāļus nacisti pirmos padzina no valsts. Visas universitātes tika vienādotas un pakļautas nacionālsociālisma ideoloģijas diktātam. Visi totalitārie režīmi visvairāk baidās no atklāta kritiska gara. Brīvās, demokrātiskās sabiedrībās tas ir tieši otrādi — tās dzīvo no šī gara. Izglītība un zinātne ir mūsu lielākais kapitāls; tieši mūsu jaunajā vispasaules konkurences laikā ar jaunajiem konkurentiem Āzijā, Latīņamerikā un arī Austrumeiropā. Bet universitātēm pašām jāstājas šai sacensībā. Mūsu sistēma ir pārāk birokrātiska, sastingusi, novecojusi. Sekmīgiem un visspējīgākajiem cilvēkiem nedrīkst likt šķēršļus ceļā, tie ir pelnījuši veicināšanu un atbalstu.

Pirms neilga laika Berlīnē tika rādīta luga "Tas nebiju es. Tas bija Hitlers". Totalitāras valstis apspiež katru indivīdu, taču vienlaicīgi tās atbrīvo viņu no jebkuras atbildības. Tā kļūst saprotams, kādēļ bijušo VDR daži uztvēra kā aizsargājošu. Mūsu konceptam jābūt diametrāli pretējam: mēs negribam kolektīvu, masu, mēs gribam indivīda brīvību. Mēs negribam pasauli, kas padara trulu un vienaldzīgu, pasauli, kas it kā aprūpē un norāda, kā būt laimīgiem. Mēs neuzrunājam tos, kas vislabprātāk saliek rokas klēpī un ļauj rīkoties citiem. Mēs gribam uzrunāt tos, kam brīvība un atbildība ir nedalāmi viena ar otru saistītas.

Labdarības valsts bija reakcija uz pagātni, kurā daudzi bezdarba un izolācijas dēļ krita par upuri demagoģiskam vilinājumam. Šodien mums ar skaidru skatu jādomā par to, kā mēs varam modernizēt un nākotnē iedzīvināt sociālo valsti.

Bet vissvarīgākā mācība ir: no šīs valsts nekad vairs nedrīkst izplūst naids pret ārzemniekiem, neiecietība un antisemītisms.

Es runāšu Zaksenhauzenē koncentrācijas nometnes atbrīvošanas 50. gadadienā. Zaksenhauzene ir vieta, kurā sevišķi skaidri redzama ir mūsu vēstures tumšā daļa. Sākumā tur bija nacistu koncentrācijas nometne ar drausmīgu nežēlību un vairāk nekā 100 000 upuru, tad tur bija padomju NKVD nometne ar badu un patvaļu; pirms trim gadiem ļaunprātīgi neonacisti nodedzināja "ebreju baraku". Toreiz es tur biju kopā ar Ignacu Bubi un Maksi Vilneru, kurš vairāk nekā 80 gadu vecumā pirmo reizi atgriezās agrāko mocību un ciešanu vietā.

Iepriecinoši ir tas, ka iepriekšējā gada laikā ir samazinājies pret ārzemniekiem vērsto vardarbības aktu skaits. 1993. gadā notika 6 700 noziegumi, bet 1994. gadā to bija aptuveni 3 500. Samazināšanās par 50 procentiem. Tas nenozīmē trauksmes atsaukšanu, nedz arī pamatu teikt, ka tie ir nekaitīgi. Taču tas ir pierādījums tam, ka atdeve, izskaidrošana, audzināšana un bargi sodi sāk iedarboties. Bet aizvien vēl tiek izplatīta neonacistiskā inde — mūzikas, komiksu, kompjūterspēļu un tā saukto anekdošu par ārzemniekiem veidā. Nepieļaujiet to, aizsargājieties!

Nacisma ideoloģija dzīvoja, pamatojoties uz ienaidnieka tēlu — rasi, pārliecību, ticību, dzīvesveidu, nacionālo piederību. Patlaban dzird melšam par kultūru sadursmi. Absolūti bezatbildīgā veidā šeit tiek veidoti jauni ienaidnieku tēli. Islamu nedrīkst pielīdzināt fundamentālismam un terorismam. 23 procenti no cilvēces ir islamticīgie, tas ir ievērojami vairāk nekā miljards cilvēku. Mums tie jāuztver nopietni, mēs nedrīkstam tos nošķirt.

Uzbrukumu sērija pret turku iestādēm skar arī mūs. Tiesiska valsts neatzīst atšķirības, ja ir runa par aizsardzību pret spēka pielietošanu un teroru. PKK ir teroristu organizācija. Tādēļ mēs to aizliedzām. Kas lauž mieru, tam jāizjūt viss likuma bargums. Un kurš viesmīlību izmanto, lai veiktu vardarbību, tos ir jāizraida! Neļaujieties apvārdoties, ka runa esot par taisnīgu, legālu vardarbību. Neļaujieties sevi iejūgt to ratos, kuri citu ideālismu izmanto savu cilvēkus noniecinošo mērķu sasniegšanai.

Mūsu attiecības ar Turciju patlaban apēno militārā akcija Ziemeļirākā. Turcijai ir tiesības aizstāvēties pret teroristiem. Bet starptautiskās tiesības, cilvēktiesības un nevainīgo civiliedzīvotāju aizsardzība ir jānodrošina. Es Ankarā un Turcijas ārlietu ministra vizītes laikā Bonnā neklusēju. Katra militārās klātbūtnes diena Ziemeļirākā palielina Turcijas politiskos zaudējumus, arī attiecībā uz Muitas ūnijas ratificēšanu Eiropas Savienības parlamentā. Kurdu problēmai jārod politisks risinājums. Citādi Ankara šo jautājumu neatrisinās. Spēka pielietošanas ceļš nav ceļš uz Eiropu! Tie signāli, kas mūs tagad sasniedz no Ankaras, nav viennozīmīgi. Es ceru, ka saprāts un tiesiskā virzība ņems virsroku.

Mūsu ārpolitiku kopš 1949. gada ļoti būtiski iezīmē kara laikā gūtā mācība. 1933. gadā uzreiz pēc tam, kad Hitlers sagrāba varu, Vācija izstājās no Tautu Savienības, tā bija pirmā zīme tam, kam bija jāseko. Pēc kara mēs soli pa solim radām atpakaļceļu uz tautu kopību. Mēs atkal tikām uzņemti tajā, jo pasaule izprata, cik nopietna bija mūsu apņēmība panākt izlīgumu, partnerattiecības un draudzību.

Pirmā izšķirošā palīdzība nāca no ASV. Mēs neesam aizmirsuši ne leģendu apvītās humānās palīdzības pakas, ne Maršala plānu, ne arī gaisa tiltu uz apdraudēto Berlīni. ASV ir un paliek viens no mūsu uzticamākajiem un svarīgākajiem sabiedrotajiem. Arī politikai jāpazīst pateicība! Pārveidotajā pasaulē tagad jānodarbojas ar mūsu kopējās nākotnes jaunradi. Es piedāvāju uzsākt jaunu nodaļu vācu un amerikāņu attiecībās ar Transatlantisko kopienu — 2000.

Pēc veiksmīgā Urugvajas sarunu raunda noslēguma tagad būtu nopietni jāizskata Transatlantijas brīvās tirdzniecības zonas (TAFTA) izveidošanas iespēja.

Eiropā Vācijas un Francijas draudzība kļuva par Eiropas integrācijas dzinējspēku. Asiņaini kari un tā dēvētais pārmantotais naidīgums bija novedis abas mūsu tautas pie šķietami neatrisināma konflikta. Bet pirmās stundas valstsvīri Konrāds Adenauers un Šarls de Gols bija apņēmības pilni padzīt pagātnes rēgus. Mēs neesam tikai struktūru un vēstures procesu upuri. Nē, arī katrs pats var veikt daudz. Nepieciešama ir drosme, spēks un iztēle. Politika var un tai jāiekustina procesi, bet izšķirošā nozīme ir tam, ka cilvēki ar ekonomikas, kultūras, satiksmes, jauniešu apmaiņas palīdzību un partnerattiecībām starp pilsētām rod ceļu viens pie otra.

Mūsu austrumu kaimiņiem mēs esam nodarījuši ļaunumu. Ir svarīgi, ka mēs arī par to domājam 8. maijā. Un mūsu centieniem jābūt virzītiem uz to, lai ar mūsu austrumu kaimiņiem — Poliju un Čehijas Republiku — rastu tādas pašas draudzīgas partnerattiecības, kādas mēs spējām izveidot ar Franciju.

Visgrūtākais: attiecības ar Izraēlu. Pirms 30 gadiem, 1965. gada 13. maijā, tika izveidotas diplomātiskās attiecības. Mūsu apņēmība sniegt kompensāciju par ebrejiem nodarīto netaisnību to izšķiroši sekmēja. Tagad uz Tuvo Austrumu miera procesu, ko saviem spēkiem atbalsta Eiropas Savienība, liek lielas cerības, neskatoties uz terora aktiem. Arī aparteīda pārvarēšana Dienvidāfrikā vieš cerības pasaulē, kas, beidzoties konfrontācijai starp Austrumiem un Rietumiem, nav kļuvusi miermīlīgāka.

Vācijas ārpolitikas pamatelementus veido atteikšanās no nacionāliem vienpatņa gājieniem un uz vērtībām orientētas ārpolitikas veidošana. Eiropas Savienība ir patiesā atbilde uz Otro pasaules karu. Mēs nedrīkstam tik pašsaprotami uztvert Eiropas priekšrocības un izvirzīt priekšplānā tikai trūkumus, kuri neapšaubāmi ir arī Eiropā. Mēs, vācieši, Eiropas integrācijai esam pateicīgi par vairāk nekā 40 gadus ilgu politisku un ekonomisku stabilitāti un Vācijas vienotību. Starp Pirmo un Otro pasaules karu pagāja tikai 21 gads, arī to mums nevajadzētu aizmirst.

Otrs ievērojamais stabilitātes faktors Eiropā ir NATO. Šogad Vācija svin 40. gadadienu, kopš tā uzņemta Ziemeļatlantijas Savienībā. Šī drošības kopsavienība, kura jau no iesākuma tika uztverta kā vērtību kopība, ir nemainīgi svarīga. Ir un paliek spēkā atziņa: bez drošības brīvība nevar plaukt.

Eiropas Savienība un NATO ir gatavas uzņemt jaunus dalībniekus. Tas ir ilgtermiņa process, kuru nedrīkst sasteigt. Izšķiršanās par jautājumu "vai" ir izdarīta, tagad jālemj par to, "kā". Šeit ir runa par drošības arhitektūras radīšanu visai Eiropai, kuras kodolu veido NATO. Krieviju mēs gribam šajā arhitektūrā iesaistīt, ne izolēt. Aukstais karš ir nepārprotami beidzies. Tādēļ es ļoti nožēloju, ka no Maskavas atskan dažas balsis, kas atgriežas pie pagājušo gadu žargona. Es izteikti tās atvairu. Krievijas reformu kursu ticamība tiek pārbaudīta Čečenijā. Krievijas konstitūcija pieļauj autonomiju, tas tagad jāīsteno arī politiski, miermīlīgi un demokrātiski.

Ar konfliktu bijušajā Dienvidslāvijā karš ir atkal atgriezies Eiropā. Šeit nebūs vienkārša risinājuma, bet it īpaši nav iespējams atrisinājums, kas panākts ar militāru spēku. Atbildīgajiem Belgradā un Pālē ir jāsaprot, ka viņiem nav nākotnes bez piekrišanas kontaktgrupas miera plānam un bez Bosnijas starptautiskās robežas atzīšanas. Laiks spiež. Draud jaunas militāras sadursmes. Tādēļ ir tik svarīgi, lai kontaktgrupā pārstāvētās valstis, kas vienojušās par kopēju ieguldījumu krīzes risinājumā, neļautu sevi sadalīt.

Lai gan ir neapmierinātība par līdz šim sasniegto, mums nevajadzētu novērtēt par zemu to, ka NATO īsteno aizliegumu lidot pār Bosniju un kopā ar RES — embargo Adrijā. Mums nebūtu jāaizmirst mūsu lidotāju drosme un ieguldījums, kuri dienā un naktī apgādā civilos iedzīvotājus ar palīdzības sūtījumiem. Bundesvēru labprāt redz visur Eiropā gan mācību, gan vizīšu laikā. Tas ir liels panākums, ja domājam par tām šausmām, kuras izplatīja Hitlera armija. Pilsoņi uniformā — tie ir un tādi vēlas būt mūsu kareivji.

Es ierados tieši no Ņujorkas. Tur tiks pieņemts lēmums par kodolieroču neizplatīšanas līguma pagarināšanu. Tas ir cilvēces nākotnes jautājums! Vācija vienpusēji un negrozāmi atteicās no visiem kodolieročiem. Apvienoto Nāciju Organizācijā es teicu: īstās cilvēces problēmas jaunā gadsimta priekšvakarā nevar atrisināt ar kodolieroču palīdzību. Kodolieroči nepalīdz pret bēgļu plūsmu, terorismu, dabas katastrofām, nabadzību un pārapdzīvotību. Pretēji tam ilgstošs izplatīšanas aizliegums un ilgstoša kodolieroču valstu apņemšanās atbruņoties ir būtisks priekšnoteikums šo problēmu veiksmīgam risinājumam. Alternatīvas nav: kodolieroču neizplatīšanas līgums ir pagarināms bez ierobežojumiem un noteikumiem. Masu iznīcināšanas ieroči teroristu rokās un ar kodolieročiem izcīnīti pilsoņu kari ir apokaliptiski priekšstati. Es palieku pie mērķa par pasauli bez kodolieročiem. Hirosima un Nagasaki brīdina!

Lai novērstu vardarbību, izņēmuma gadījumos var būt nepieciešama vardarbība. Tieši īpaši bīstamos agresorus citādi nevar apturēt. Taču galīgi vardarbību var pārvarēt tikai tiesiskā ceļā. Tādēļ starptautisko tiesību ievērošana un cīņa par cilvēktiesību ievērošanu ir mūsu ārpolitikas galvenie mērķi.

Cilvēktiesību aizsardzība man ir tuva ne tikai kopš esmu ārlietu ministrs. Tagad es katru dienu tieku konfrontēts ar to cilvēku likteņiem, kuri tiek izsekoti, spīdzināti un vajāti. Es esmu daudz sarunājies ar Salmanu Rašdī un Taslimu Nasrinu. Esmu ļoti iepriecināts par to, ka viens no Ķīnas svarīgākajiem cilvēktiesību aizstāvjiem — Lins Kuings — tikko apliecināja, ka mans ieguldījums politisko gūstekņu labā devis rezultātus. Upuru lielākās bailes ir tik aizmirstiem. Un vainīgie visvairāk baidās no uzmanības un sabiedrības intereses. Svarīgs ir saziņas līdzekļu, nevalstisko organizāciju un privāto iniciatīvu izraisītais spiediens. Kas spīdzina, tas nedrīkst gulēt mierīgi!

Man sarunās ar disidentiem atkal un atkal iesaka nepārraut ekonomiskās saites. Tas kaitētu tikai iedzīvotājiem, nevis režīmiem. To ļaunumu, ko nodara nepārdomātas prasības un akcijas, bieži vien izpērk tie, par kuriem ir runa.

Mūsu ārpolitikas lielākais sasniegums ir Vācijas vienotība. Tā bija iespējama, jo mūsu partneru un kaimiņu nacionālsociālistiskā režīma izraisītās bailes no Vācijas bija zudušas. Viņi ir pārliecināti, ka mūsos tie ir raduši uzticamu, svarīgu sabiedroto, gatavu dot ieguldījumu miera un drošības vārdā. Mums ir jāatbilst šīm cerībām un pieaugošajai atbildībai. Mēs nedrīkstam tagad izvairīties.

Mūsu priekšā ir divi galvenie uzdevumi. Vispirms aktīvāk jāpiedalās Apvienoto Nāciju Organizācijas miera misijās. 1945. gada 26. jūnijā Sanfrancisko kā secinājums pēc Otrā pasaules kara tika parakstīta Apvienoto Nāciju Harta. Dot īpašu ieguldījumu šajā kopīgajā lietā tieši mums, vāciešiem, būtu jābūt pašam par sevi saprotamam. Pie tā pieder arī piedalīšanās "zilo ķiveru" operācijās. Tīrā pacifisma vadītiem atstāt cilvēkus citādi nenovēršamā nelaimē vienus — tas nevar būt morāles bauslis.

Mūsu otrais uzdevums ir tuvināt Viduseiropas un Austrumeiropas reformu valstis Eiropai. Tām ir nepieciešama palīdzība tāpat kā mums 1945. gadā. Vācijas vēsture nesastāv tikai no Vācijas Federatīvās Republikas vēstures un nacionālsociālisma. Ar mūsu austrumu kaimiņiem mūs saista gadu simtiem ilgas attiecības. Tur radies daudz kas labs, ko mēs tagad varam bagātināt, un, tieši sekojot to gribai, kuri krita par upuri karam un nacionālsociālismam, mums tas ir jādara.

Ja mēs konsekventi un noteikti sekosim šai ārlietu politikai, mēs kalposim ne tikai mieram un brīvībai pasaulē, bet arī veiksim to labāko mūsu pašu interesēs, kuras mums, tāpat kā jebkurai citai valstij, arī ir. Kopā ar mūsu partneriem un sabiedrotajiem var paveikt daudz, vienatnē un ar skaļiem vārdiem nenotiek nekas. Tas mums bija jāiemācās no pagātnes un īpaši jāatceras 8. maijā.