Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 15.februārī

Intervija Latvijas Radio 15. februāra raidījumā "Kāpnes"pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Kā ik ceturtdienu viesis ir Ministru prezidents A.Bērziņš. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Jūs esat tikko no pastaigas pa Vecrīgu iznācis.

A.Bērziņš: — Jā, jā. Reti kad izdodas pastaigāties darba laikā.

— Jo es saprotu, ka viesis ir atbraucis no Beļģijas un jūs esat pa vidu mūs atradis, vēl ieplānojis vizīti šeit, Latvijas Radio, lai varētu atkal pēc tam tikties ar Beļģijas premjeru.

A.Bērziņš: — Tieši tā. Beļģijas premjers ir mans viesis, un viņa brauciena būtība uz šejieni ir tā, ka tūlīt, no 1.jūlija, Beļģija pārņem Eiropas prezidentūru. Ir ļoti svarīgi nodibināt tādas ciešākas attiecības, un, galvenais, lai viņš atbrauc un apskatās reāli, kā mēs šeit dzīvojam, lai viņam kādi priekšstati rodas par to valsti, ar kuru viņam būs jāsadarbojas un kura drīzumā būs Eiropas Savienības dalībvalsts.

— Kā tad izskatās - būs labi priekšstati?

A.Bērziņš : — Izskatās, ka vajadzētu būt labiem.

— Jums jau sarunas vēl nav bijušas? Būs?

A.Bērziņš : — Mēs esam paēduši kopā pusdienas, esam pastaigājuši, papļāpājuši. Katrā gadījumā viņam ļoti patīk, viņš ir iespaidots ar to, kā šeit ir.

— Pāris jautājumu mums ir atlikuši — pat ne pāris, mazliet vairāk — no pagājušās reizes klausītājiem, tāpēc mēs sāksim noteikti ar tiem, kurus mēs nepaspējām uzdot pagājušajā ceturtdienā, un mēģināsim uz tiem atbildēt. Pirmais jautājums ir par to pašu kuģa lietu - vienkārši klausītājs īsti nesaprot. Viņš saka: sākumā bija privāts uzņēmums, pirka, gribēja sev. Kāpēc tā ir kļuvusi par valsts lietu?

A.Bērziņš : — Nu, tāpēc, ka šis privātais uzņēmējs atsaucās uz līgumu par savstarpējo investīciju aizsardzību, kas ir noslēgts starp Latvijas valsti un Zviedriju, un šajā kontekstā tie līgumi tiešām paredz, ka tiek aizsargātas jebkuras investīcijas — gan privātas, gan valsts, ja tās ir veiktas. Un tā pirmā lieta, par ko mēs diskutējam, — mēs sakām, ka šis kuģis nav investīcija tāpēc, ka nav ieguldīts neviena uzņēmuma pamatkapitālā, tādējādi tā nevar uzskatīt, bet šķīrējtiesa ir lēmusi nedaudz savādāk. Tā nav pateikusi, ka tā ir investīcija, bet ir pateikusi, ka par kuģi ir jāmaksā.

— Hm. Bet nu jāmaksā ir tomēr Latvijas valstij? Kas tad īsti šo kuģi ņēma šeit, Latvijā, kas pirka?

A.Bērziņš : — Latvijā to neviens nav pircis. Tātad tie ir divi zviedru uzņēmēji, kas par aptuveni 140 tūkstošiem, ja tā ir pareiza informācija, nopirkuši to kā kuģi, kurš izņemts no kuģu reģistra, kuram izņemtas dzenskrūves un viss pārējais, un ieliets iekšā trīs tūkstoši tonnu betona, lai vispār neapgāztos, lai būtu sava veida balasts. Tās ir privātpersonas, kuras sarunājušas šeit, Latvijā, ar dažām privātām personām...

— Ar dažām privātām personām?

A.Bērziņš : — Tieši tā, piereģistrējuši vienā dzīvoklī uzņēmumu, kura pamatkapitāls ir atbilstošs tālaika likumiem, ļoti maziņš — laikam divi tūkstoši rubļu tanī laikā bija pamatkapitāls, ja es pareizi atceros, un vienkārši mēģinājuši šeit taisīt tādā veidā biznesu.

— Un tomēr nebūs tā, ka mēs maksāsim no nodokļu kabatas? Būs kāds, kas par to varēs atbildēt, vai nebūs?

A.Bērziņš : — Pat ja mums būs jāsamaksā, mēs to naudu mēģināsim piedzīt no tiem cilvēkiem, kuri tā vai citādi ir vainīgi. Un es jau stāstīju, ka pret piecām amatpersonām — vismaz prokuratūra tā ir informējusi, ka,tiek izskatīts jautājums, vai pret piecām amatpersonām nav jāierosina krimināllieta, — neatkarīgi no tā, ko dara prokuratūra, valdībai neapšaubāmi ir jāvēršas tiesā pret personām, kuras tā vai citādi ir bijušas līdzdalīgas, un mēs, protams, to darīsim.

— Starp citu, mēs runājām iepriekš par Beļģijas premjera vizīti, un te man viens jautājums par Eiropas Savienību. Tas cilvēks, kurš zvanīja, sacīja tā: bet ko mēs personiski iegūsim, iestājoties Eiropas Savienībā? It sevišķi kas būs tad, ja visas sadaļas tiks pabeigtas, nauda izdota par to iestāšanos Savienībā un beigu beigās mēs neiestāsimies?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka līdz ar mūsu uzaicināšanu uz Eiropas Savienību mēs saņemam no Eiropas Savienības daudz, daudz vairāk, nekā mēs tērējam šim pasākumam, tas ir pirmais. Otrais — mēs katrs iegūsim mieru, stabilitāti un garantijas ilgtermiņa attīstībai. Es esmu vairākkārt teicis, ka Latvijā pēdējos simt gados ir bijusi tāda situācija, ka neviena paaudze nav varējusi sevis sakrāto atdot mierīgā ceļā saviem bērniem, lai tie tagad to vairotu, sakrāto attīstītu tālāk — vienalga, vai tas ir kāds uzņēmums vai privātmāja, vai kas cits. Vienmēr ir atnācis kāds un teicis: nē, es esmu stiprāks, vai — redzi, man ir vairāk karaspēka, tas ir mans, un tu tagad, mīļais, būsi man kalps... Tātad, pirmkārt, tās ir drošības garantijas, nākotnes attīstības perspektīva. Un, otrkārt, esot kopā ar stipriem un bagātiem, mēs arī paši ātrāk kļūsim stipri un bagāti.

— Jautājums bija arī no Limbažu rajona, kāda kundze sacīja tā: savulaik, kad te nācis premjers, vēl Šķēle, viņš mudinājis: pērciet akcijas, nepārdodiet tur par 50 santīmiem sertifikātus. Un viņa to ir noklausījusies un secinājusi — jā, tas viss būtu ļoti labi. Viņa arī nopirkusi "Latvijas balzama", "Krājbankas" un "Ventspils naftas" akcijas, un nu ir pagājis kāds zināms laika periods, un viņa cer, ka kaut ko varētu tātad atgūt atpakaļ no tā. Viņai reizēm esot kādi pāris vai trīs lati, ko ieguvusi dividendēs no "Ventspils naftas", vienkārši nav nekādas peļņas. Viņa saka: kāda jēga bija šādā veidā tās akcijas pirkt?

A.Bērziņš: — Nu, jebkura akciju pirkšana, tāpat kā uzņēmējdarbība, ir sava veida risks, un risks ne jau tādā veidā, ka tas uzņēmums varētu, teiksim, pārstāt funkcionēt, bet risks attiecībā uz to, ka varētu būt ekonomiskā konjunktūra vai ekonomiskā situācija tāda, ka šis uzņēmums kādu brīdi nepelna. Un tiešām Krievijas krīze stipri ietekmēja visus tos uzņēmumus, par kuriem runā šī kundze. Un tā tiešām ir taisnība, ka "Ventspils naftā" peļņa ir krasi samazinājusies, es to redzu pēc uzņēmuma ienākuma nodokļa, kurš aizvien mazākā un mazākā straumītē tiek maksāts valsts kasē — tur jau izskatās , ka "Ventspils nafta "drīz vispār neko nemaksās valsts kasē. Līdz ar to, ja nav peļņas, tad acīmredzot arī nav dividenžu. Bet pagājušogad naftas produktu konjunktūra un cena bija augsta, un tai peļņai vajadzētu būt. Tā kā šai sievietei vienkārši kā akcionāram ir jāraksta uz uzņēmuma vadību, ka viņa grib redzēt savu peļņas daļu tur. Šī rīcība, pērkot akcijas, ir ļoti pareiza, pēc manām domām, un izvēle, kas ir izdarīta, pērkot tieši šo uzņēmumu akcijas, arī, pēc manām domām, ir pareiza. Te nevar gribēt, ka visas šīs akcijas strādā tā, ka katru gadu milzīgi liela nauda nāk.

— Jautājums par valsts pilnvarniekiem. Valdība otrdien gandrīz teju, teju skatīja Finansu ministrijas sagatavoto projektu par kādu vienotu pilnvarnieku atalgojumu. Neizdevās tāpēc, ka vienkārši laika jums nepietika, jūs tur aizsēdējāties ar citām lietām, bet tas jautājums tiks skatīts atkal nākamajā.

A.Bērziņš : —Tas ir otrdienas darba kārtībā — nākamo otrdien, un es ceru, ka mēs to izskatīsim, jo faktiski konceptuāli tas jautājums jau ir izlemts, kā es te vairākkārt esmu teicis, un mēs vienkārši gribam nolikt ļoti precīzu shēmu, kā šie pilnvarnieki saņems atalgojumu atbilstoši tam, cik liels ir uzņēmums, cik daudz tajā cilvēku strādā, vai uzņēmums strādā ar peļņu vai ar zaudējumiem. Tātad jābūt arī kaut kādai atbildībai šiem cilvēkiem, kas tur valsts vārdā pārstāv valsts kapitālu.

— Dažu, būtisku Latvijas institūciju amatpersonas ir paudušas viedokli, ka šis likums būtībā neko īsti nemainīs, tikai sakārtos sistēmu.

A.Bērziņš : — Tas sakārto sistēmu, jā, tiešām tā ir.

— Bet valsts kontrolieris ir nācis ar savu ideju klajā, ka varbūt vispār vajadzētu likvidēt šo pilnvarnieku institūciju kā partiju institūciju, radīt pilnīgi neatkarīgu.

A.Bērziņš : — Nekur jau nav teikts, ka tai jābūt partiju institūcijai, tas jau nevienā likumā nav pateikts, vienkārši partijas tā kaut kad iepriekšējos gados ir vienojušās. Tur ir teikts, ka jābūt valsts pilnvarniekam, nav teikts, ka viņam jābūt no partijas vai ka viņš nedrīkst būt partijā. Kalvīša kungs man ir apsolījis, ka viņš nāks klajā ar saviem priekšlikumiem, valsts kontrolieris ir nācis klajā ar saviem priekšlikumiem, un tur ir jāgroza divi likumi. Vienu no tiem, ja es pareizi atceros, sauc "Likums par valsts kapitāla daļu pārvaldi valsts un pašvaldību uzņēmumos". Tātad, ja parlaments to pieņems, tad arī pašvaldību uzņēmumiem būs jāturas pie tādas līdzīgas pārvaldes sistēmas. Savukārt tas lēmums, ko mēs pieņemsim par pilnvarnieku atalgojumu, pašvaldībām būs tikai rekomendējošs.

— Jūsu paša vērtējums tādai iespējamai idejai kā piedāvā Černaja kungs?

A.Bērziņš : — Es domāju, ka ideja, uzlikta uz papīra, izklausās labi, bet Latvijas Satversme ļauj katram cilvēkam būt kādā politiskā partijā. Un tad acīmredzot likumā ir jāieraksta, ka tam cilvēkam ir jāapstādina sava darbība partijā uz to laiku, kamēr viņš pilda valsts pilnvarnieka pienākumus, tāda varētu būt izeja. Pretējā gadījumā cilvēki būs kaut kādā veidā represēti neatbilstoši Latvijas Satversmei.

— Jūs jau gan to varētu izvērtēt?

A.Bērziņš : — Nu, protams, tas ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē, un tur nevajadzētu lauzt šķēpus, strīdēties un mēģināt kaut ko uz ātru roku izdarīt. Uzmanīgi jāizvērtē tā, lai pie šī likuma nav jāķeras katru pusgadu.

— Jautājums vēl par otrdienas valdības sēdes lēmumu par apsardzes jautājumu. Ko tad jūs īsti nolēmāt — apsardze tiek likvidēta Iekšlietu ministrijā?

A.Bērziņš : — Mēs nelēmām ne par kādiem laikiem, mēs runājām par to, ka policijai vajadzētu tās funkcijas, kas nav raksturīgas un nav policijas funkcijas, kaut kādā veidā nodalīt. Par to, kādā veidā nodalīt, sagatavotajā lēmumprojektā nekas nebija teikts. Mēs vienkārši esam lūguši Iekšlietu ministrijai trīs mēnešu laikā sagatavot dažādus iespējamos modeļus jeb projektus, kādā veidā šīs funkcijas nodalīt, kādā veidā pārstrukturēt, kādu viņi redz to laika grafiku, kā to darīt. Un tad Ministru kabinetam ir jābūt kādām alternatīvām, kā lemt, un šāda veida alternatīvas nebija uz to brīdi iesniegtas.

— Vēl viens jautājums varbūt, pirms pārējie jautājumi, kas nāk no šīsdienas tālruņiem. Jūs rīt dodaties vizītē uz Liepāju un uz Ventspili, un es saprotu, ka tur bija savas zināmas — vismaz presē tā parādījās — bija kādas zināmas debates par to, ka jūs Ventspilī īsti neesot gaidīts.

A.Bērziņš : — Nu, grūti man pateikt. Es zinu, ka man ir programma sakārtota, un neatkarīgi no tā, vai es tur esmu gaidīts vai neesmu, es uz Ventspili braukšu. Un es gribu visiem teikt, ka es jau pats jūtos daļēji ventspilnieks, jo man vecmāmiņa ir dzimusi Ventspilī, Ventspilī pabeigusi skolu, tā ka man vienkārši ir interesanti — es tiešām kādus gadus piecus neesmu bijis Ventspilī.

— Tā būs privāta vizīte?

A.Bērziņš : — Nē, es kā Ministru prezidents braucu. Es plānoju apmeklēt Ventspils Augstskolu, paskatīties, kas tur notiek; es plānoju apmeklēt Ventspils domi, plānoju aizbraukt uz Ventspils ostu - apskatīties, kas tur notiek.

— Jautājumi no klausītājiem, kas šodien zvanījuši, un pirmais jautājums ir tāds, pie kura mēs atgriežamies patiešām no Krištopana un Šķēles laikiem vēl, par invalīdiem, kuri ir no bērnības invalīdi, un līdz ar to nekad nav varējuši strādāt. Viņiem saka, ka viņiem ir minimālā pensija tāpēc, ka viņiem nav darba stāža, bet, lai viņi dabūtu lielāku pensiju, viņiem vajadzīgs šis darba stāžs, kuru viņi vienkārši nevar dabūt. Tas likums ir absurds, un jau kuri premjeri ir solījuši mainīt, bet nekad nekas nenotiek.

A.Bērziņš : —Ziniet, es, nevaru atbildēt uz šo jautājumu, lūgšu labklājības ministram skaidrojumu, un nākamo reizi mēs varam atgriezties pie šī jautājuma.

— Nākošreiz tad mēs atgriezīsimies pie šiem jautājumiem. Citi jautājumi — par "Lattelekom", cilvēkam ir pretenzijas — slikti pakalpojumi, kaut kādi rēķini, kurus viņš reizēm nesaprot. Ko darīt šajā situācijā?

A.Bērziņš : — Griezties "Lattelekom" servisa centrā un lūgt skaidrojumu. Tātad, ja ir kādi pakalpojumi, kurus cilvēks nav izmantojis, tad vienkārši viņam jāapliecina, ka tā ir, un, ja viņam liek maksāt par sarunām, kuras nav bijušas, tad ir speciāla izdruka, kur var redzēt to visu. Šīs lietas jākārto ar attiecīgo kompāniju.

— Mēs vēlreiz atgriežamies - Daina Šķiezna ir jautājusi, kā Ministru prezidents tomēr skaidro, ka Lemberga kungs nevar viņu uzņemt savā pilsētā? Nepieklājīgi...

A.Bērziņš : —Latvijā nav nevienas tādas pilsētas, kura būtu slēgta un kurā būtu aizliegts Ministru prezidentam iebraukt, tā ka neatkarīgi no tā ko pašvaldību vadītāji saka, man ir tādas tiesības. Un es ļoti labprāt gribētu tikties ar Lemberga kungu, uzklausīt viņa problēmas, kas pilsētā notiek un kā, ko varbūt vajadzētu kopīgi parisināt. Bet, ja tādas vēlēšanās nav, man tas absolūti netraucē.

— Cīrules kundze no Rīgas jautā par kompensācijas sertifikātiem — vai tiks apmaksāti un kad?

A.Bērziņš : — Kompensācijas sertifikāti ir jāizmanto privatizācijas procesā. Represētajiem likums saka, ka viņiem tiek apmaksāti kompensācijas sertifikāti, pārējos visus es aicinu ar saviem kompensācijas sertifikātiem negaidīt atkal sertifikātu beigu termiņus, bet aktīvi piedalīties sertifikātu tirgū, nekustamā īpašuma tirgū, uzņēmumu privatizācijas procesā.

— Vilciņas kundze jautā - kādi ir ekonomiskie un politiskie iemesli plaisai starp valdību un tautu? Jūs savulaik teicāt, ka jūs gribētu to mazināt. Kādas tad ir šīs jūsu ieceres?

A.Bērziņš : — Tas tāds ļoti plašs jautājums, bet es domāju, ka pēdējos 50 vai 60 gadus vispār pret varu ir bijusi attieksme kā pret ko svešu, kas ir naidīga cilvēkiem. Šai konkrētā situācijā es gribu teikt, ka, pēc manām domām, Latvijā vara kopš neatkarības atjaunošanas nekad nav bijusi naidīga tās valsts cilvēkiem, kurā šī vara strādā. Bet tai pašā laikā, protams, varai ir bijis jāpieņem dažādi nepopulāri

lēmumi, kas varbūt tajā konkrētajā gadījumā katram konkrētam cilvēkam rada kādas problēmas, bet kas nodrošina valsts attīstību kopumā. Pieņemu, ka ļoti daudzos gadījumos šī vara nav pietiekami skaidrojusi cilvēkiem savu pozīciju, savu viedokli, kāpēc tiek pieņemts tāds lēmums un kur ir tas labums, tie ieguvumi un kādi būs zaudējumi, tāpēc ir izveidojusies šī plaisa. Šī plaisa ir jādeldē, precīzi skaidrojot sabiedrībai un, galvenais, darbojoties sabiedrības labā. To mēs arī mēģinām darīt.

— Izdodas pilnīgi?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka pilnīgi izdoties tas nekad nevar, bet, ja mēs salīdzinām kaut vai to uzticēšanās reitingu, kāds bija tad, kad es atnācu valdībā, un kāds ir pašlaik ...Ja cilvēkiem jautā: kam jūs uzticaties vai cik lielā mērā jūs uzticaties Ministru kabinetam? — tad, protams, mēs vēl nekādā veidā nevaram sacensties ne ar radio, ne ar televīziju, ne ar baznīcu. Bet es gribu teikt, ka mums šis negatīvais reitings ir nodeldēts par 28 procentiem, un, es domāju, tas nemaz nav tik slikti.

— Par to, ka jums vēl liela daļa neuzticas, liecina visi pārējie mūsu jautājumi. Bērziņas kundze zvanīja, viņa saka: VEF, Rīgas Vagonu rūpnīca, "Aurora", RAF — viss tas ir privatizēts un — kā ir privatizēts, bet jūs vēl ķeraties klāt "Latvijas kuģniecībai"!

A.Bērziņš: — Nu ko nozīmē VEF? VEF pārstāja ražot ne jau tāpēc, ka tika privatizēts, bet drīzāk otrādi — tāpēc, ka tas, ko ražoja VEF padomju laikā, vairs nevienam nebija vajadzīgs pēc mūsu neatkarības atgūšanas. Dzelzs aizkars tika noņemts, un radās iespējas nopirkt daudz lētākas, labākas, efektīvākas telefona centrāles, daudz labākus, modernākus, trīs četras paaudzes jaunākus telefona aparātus, daudz lētākus un kvalitatīvākus radioaparātus. Tā jau ir tā problēma, ka tas, kas kādreiz tika ražots, vairs neatbilda nekādiem standartiem un nespēja izturēt konkurenci, tāpēc faktiski notika tas, ka papriekš VEF apstājās un tikai pēc tam tika privatizēts. Es domāju, ka tas ir neizbēgams process konkrēti VEF gadījumā. Kas attiecas uz Vagonu rūpnīcu — es varu piekrist, ka šeit privatizācija nebija īpaši veiksmīga, un principā arī Vagonu rūpnīca šobrīd ir tādā situācijā, kādā tā ir, jo gan šeit, Latvijā, gan arī citur bijušajā padomju telpā ne valdībām, ne pašvaldībām nebija pietiekamu līdzekļu, lai pasūtītu jaunus vilcienus un par tiem samaksātu. Līdz ar to reāli tos vilcienus nevarēja saražot. Es gribētu teikt tā, ka ražot ir labi un ražošana ir jāattīsta, bet šobrīd pasaulē daudz lielāka māksla nekā saražot ir pārdot to, ko tu esi saražojis.

— Un droši vien arī saražot tā, lai pēc tam var pārdot.

A.Bērziņš : — Tieši tā — saražot tā, lai varētu pārdot. Tātad ražot nevis ražošanas pēc, bet ražot tikai tik daudz un tikai to, ko var pārdot. Tāpēc es saku — tā ir ļoti liela māksla, arī labi saražotu preci ir jāprot pārdot. Šeit ir jābūt tādai saprātīgai bilancei, un tās ir problēmas, ar kurām mums jātiek galā. Es zinu, ka pašlaik Vagonu rūpnīcā notiek nopietni procesi, tur ir nopietni investori, kas pašlaik mēģina šo uzņēmumu atdzīvināt, lai tas normāli varētu strādāt un ražot varbūt vagonus, varbūt tramvajus — es nezinu.

— Varētu teikt tā, ka tā privatizācija bija tieši nokavēta, jūsuprāt?

A.Bērziņš : —Es domāju, ka privatizācija varēja būt straujāka sākumā. Otrs — ka privatizācijā nevajadzēja ļaut piedalīties sertifikātiem. Vispār es domāju — ekonomiski sertifikāti nebija vajadzīgi. Tie bija vajadzīgi kā zināms sociālais amortizators, lai it kā sadalītu to, ko padomju laikā mēs bijām šeit radījuši, vienlīdzīgi starp cilvēkiem, dot viņiem iespēju būt līdzdalīgiem šajā padomju laikā saražotās mantas sadales procesā.

— Šobrīd daudzi ir to negodīgi izmantojuši.

A.Bērziņš : — Godīgi vai negodīgi — to es neņemos spriest, tāpēc mums ir tiesas un prokuratūras, policijas — lai tie izmeklē, bet es gribu teikt tā, ka faktiski mēs ar sertifikātu līdzdalību visā šinī procesā esam privatizācijas procesu vēl vairāk pagarinājuši. Jo daudzviet ir noticis tā: papriekš mūsu pašu cilvēki par sertifikātiem nopērk kādu uzņēmumu — un uzņēmuma privatizācijas būtība jau ir ne tikai pārdot kādam šo uzņēmumu, bet gan panākt, lai uzņēmumā ienāk iekšā jauni līdzekļi, jaunas investīcijas, jaunas tehnoloģijas, un tad kāds no mūsējiem nopērk par sertifikātiem; līdzekļu, ko investēt, protams, viņiem nav. Tad viņi sagaida, kamēr atnāk kāds, kam šo uzņēmumu var pārdot par skaidru naudu, pārdod, un tikai tad tajā uzņēmumā dažkārt sākas attīstība. Diemžēl, ja tā globāli palūkojas uz visu to procesu atpakaļ, tad jāsaka, ka arī politiķiem ir jāuzņemas daļa atbildības par to, ka šis privatizācijas process ir ievilcies tik ilgi, — mēs desmit gadus mokāmies ar privatizāciju.

— Un ja mēs Kuģniecību neprivatizētu vispār?

A.Bērziņš: — Nu, ja Kuģniecību mēs neprivatizētu, tad pēc dažiem gadiem mums būtu jādomā, ko mēs ar šiem kuģiem darīsim, jo pēc dažiem gadiem tie faktiski vairs kuģot nevarēs. Tūlīt Eiropas Savienībā tiks pieņemta tāda norma, ka kuģot var tikai ar kuģiem, kuriem ir dubultdibens, un lielākajai daļai mūsu tankkuģu flotes šādas dubultaizsardzības nav. Otrs — šie kuģi jau ir salīdzinoši veci, milzīgi kapitālieguldījumi ir nepieciešami to atjaunošanā... Un, treškārt, es neredzu iemeslu, kāpēc šos kuģus neprivatizēt, jo šobrīd vienīgais ienākums no Kuģniecības ir tas, ko šobrīd kā ienākuma nodokli un sociālo nodokli samaksā "Latvijas kuģniecības" vadības ēkā strādājošie cilvēki, cits jau nekas Latvijā nenonāk. Tās ir ļoti niecīgas summas.

— Vienīgi jūs to koncepciju tagad pieņēmāt par kuģošanu.

A.Bērziņš: — Tas, ka kuģi ir jāatgriež atpakaļ zem Latvijas karogiem, bija jāizdara stipri sen. Man ir grūti teikt, kāpēc tā netika izdarīts, bet ko nu te māt uz atpakaļu. Es domāju, mazāk vajag skatīties atpakaļ, vairāk jālūkojas uz priekšu.

— Katrā gadījumā Kuģniecības privatizēšana dos valstij lielāku peļņu nekā neprivatizēšana?

A.Bērziņš: — Protams, protams, protams.

— Un visbeidzot — vēl arī par "Latvijas ceļa" reklāmu. Kāda radioklausītāja saka par reklāmām, kas ir izliktas, ka tur esot citiem acis izdurtas un vēl daudz kas tamlīdzīgs, varbūt vienkārši tādā gadījumā visa tā reklāma neveiksmīga?

A.Bērziņš: — Nu, es domāju, ka jebkurā reklāmas kampaņā ir jārēķinās ar to, ka kādam kaut kas nepatīk un kāds kaut ko dara. Tie, protams, ir pārkāpumi, tāpēc ir kompānija, kas nodarbojas ar šo plakātu atjaunošanu, viņiem vienkārši tie ir jāatjauno. Ar to ir jārēķinās.

— Paldies! Paliek vēl neatbildēti jautājumi un —, kā mēs vienmēr sakām — rakstiet, zvaniet, bet tie, kas ir palikuši neatbildēti, paliks uz nākamo reizi. Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš. Paldies jums!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā