27. aprīļa sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr.67., 68.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Lūdzu ieņemiet vietas, turpināsim darbu! Lūdzu reģistrāciju kvorumam! Reģistrējamies! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 45, 46... (Starpsauciens no zāles: "Nervozu zvanu!") 47, 48... 50 deputāti ir ieradušies. Turpinām darbu! Likumprojektu "Par dabas resursu nodokli pirmajā lasījumā izskatām. Vai referente savu uzrunu pabeigusi un gaida debates? Un debatēs ir arī pieteikušies deputāti. Pirmajam vārds Jevgēnijam Zaščerinskim, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Pēc tam - Edvīns Inkēns.

J.Zaščerinskis (TPA). Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka Latvijā diez vai atradīsies cilvēks, kas būtu pret dabas un dabas resursu saglabāšanu. Tāpēc nevar noliegt šāda likuma nepieciešamību un nevar konceptuāli to neatbalstīt. Tomēr katra nodokļa izmaiņa, katrs jauns nodoklis, šā nodokļa tarifi būtu obligāti jāizvērtē arī no tautsaimnieciskā viedokļa, no tā, kā tas iespaidos tautsaimniecības attīstību, kā tas iespaidos atsevišķu tautsaimniecības nozaru attīstību. Atļaujiet man varbūt nedaudz pakavēties pie tā, kādas problēmas es saskatu tieši lauksaimniecības attīstībā sakarā ar šo nodokli. Jūs visi zināt, cik nopietna un sarežģīta pašlaik ir ekonomiskā situācija laukos. Praktiski ražotājiem nav motivācijas ražot preču produkciju lielākajā, gandrīz lielākajā daļā lauksaimniecības produkcijas veidu. Tajā pašā laikā turpina sadārdzināties minerālmēsli. Ja vēl rudenī, piemēram, slāpekļa minerālmēsli maksāja 50 latus tonnā, tad tagad jau 100 latus maksā. Sadārdzinās rezerves daļas, sadārdzinās ķimikālijas. Tas vēl vairāk samazina ražošanas motivāciju jebkuram ražotājam. Pie kā tas viss noved? Tas noved pie tā, ka mēs ar katru gadu redzam vairāk neapsētu lauku. No 1945.gada lauksaimnieciski izmantojamās zemes platība jau tā ir samazinājusies vairāk nekā par miljonu hektāru. Un 1945.gadā, 1946.gadā, 1947.gadā, kolēģi, nebija neizmantotu lauku tādos apjomos, kā tas ir tagad. To nevar uzskatīt par normālu. Vēl arvien turpina samazināties lopu skaits, un pēc lopu skaita lauksaimniecībā esam nonākuši jau 1920.gada līmenī. Produkcijas bruto apjoms un produkcijas ražošana uz vienu iedzīvotāju ir krietni mazāka par pēckara līmeni. Tālāka ekonomiskās situācijas pasliktināšana laukos nav piedodama un nav pieļaujama. Un tā var izsaukt pilnīgi neatgriezeniskas sekas.

Kāpēc es varbūt to tā mēģinu uzsvērt? Es parēķināju, ko nozīmē dabas resursu nodoklis ar tādiem tarifiem, kādi ir pašlaik projektā, vienai uzņēmējsabiedrībai. Pietiekoši lielai uzņēmējsabiedrībai, kas strādā pietiekoši produktīvi. Šai uzņēmējsabiedrībai ir 1840 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 430 slaucamas govis ar vairāk nekā 4000 kilogrammu izslaukumu, tā ik gadus realizē no 600 līdz 800 tonnām pārtikas kviešu. Vidējā ražība pārsniedz 30 centnerus. Dabas resursu nodokļa maksa tai pašreiz ir aptuveni 50 lati. Projektā paredzētie tarifi prasa šai uzņēmējsabiedrībai no 6000 līdz 7000 latiem. Ko tas varbūt nozīmē praktiski šai uzņēmējsabiedrībai? Lai nodrošinātu šī nodokļa samaksu, uzņēmējsabiedrībai jāatdod peļņa, ko dod 200 govis jeb 46 procenti no visa ganāmpulka. Vai arī peļņa, ko dod 300 tonnu pārtikas kviešu realizācija. Gribu vēl uzsvērt, ka no kopējās šā nodokļa maksājumu summas — 6 līdz 7 tūkstošiem latu — 4,5 tūkstoši sastāda nodoklis par eļļām, rēķinot, ka eļļas veido aptuveni 6 procentus, kā tas ir normatīvos, no patērētās degvielas daudzuma. Praktiski tarifs jeb nodokļa summa, likme par eļļām sastāda 70 procentus no pašreizējās eļļu cenas. Lētākās eļļas maksā ap 35 santīmiem litrā, nodoklis ir 25 santīmi litrā.

Otrs variants. Vajadzētu tarifus izvērtēt arī no tāda viedokļa, lai mēs ar tiem nepanākam pilnīgi pretēju rezultātu. Pašlaik ir jāmaksā 10 santīmi par katru lauksaimniecībā izmantojamās kūdras tonnu. Šādos sarežģītos apstākļos, nelietojot kūdru pakaišiem un tālāk lauku augsnes uzlabošanai, mēs varam panākt to, ka tieši vairāk sabojāsim dabu ar to vircu, ko kūdra nespēs uzsūkt, kā saka, ko ar kūdru nesavāksim un neaizlaidīsim augsnes auglības uzturēšanai. To pašu var teikt par kaļķošanas materiāliem. Tāpēc konceptuāli varbūt atbalstot šo likumprojektu, Tautsaimnieku politiskā apvienība uzskata, ka noteikti ir precizējamas tās likmes, kas paredzētas atsevišķiem produkcijas veidiem.

Vēl varbūt gribētu vērst, kolēģi, jūsu uzmanību uz vienu lietu. Degvielai paredzētais dabas resursu nodoklis tiks pievienots pie cenas. Pie tam benzīnam likme ir 0,003 santīmi. Ja tā tiks pievienota degvielas cenai, tad var gandrīz droši apgalvot, ka degvielas tirgotāji šo summu noapaļos un noapaļos bez šaubām uz augšu. Un tādā gadījumā tā veidosies nevis 0,001 vai 0,003 santīmi, bet acīmredzot, ja es pirkšu, kā saka, 10 vai 20 litrus benzīna, tā vismaz līdz santīmam tiks noapaļota uz augšu, un tas pat ir vairāk nekā dabas resursu nodokļa likme. Domāju, ka šie ekonomiskie nosacījumi, šie tarifi būtu obligāti jāizvērtē uz otro lasījumu, bet tādā veidā, kā viņi pašlaik paredzēti, atkārtoju, sevišķi par eļļām, sevišķi varbūt par kūdru un citiem lauksaimniecībā izmantotajiem materiāliem, tie nebūtu pieļaujami. Vai arī tādā gadījumā otrs variants — lauksaimniekiem jādod nodokļa atlaide 3-4 lati uz katru lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru. Es saprotu, ka citādas atlaides nevar būt, jo, ja atsevišķi nodokļu veidi tiek pievienoti pie produkcijas cenas, nu, nevar lauksaimniekiem tādā veidā, kā saka, kaut kādu samazinājumu radīt, bet katrā gadījumā ar nodokļu atlaidi uz izmantojamās zemes hektāru varētu. Kaut gan domāju, ka kopumā varētu precīzāk pārskatīt visas tās likmes, kas tagad ir paredzētas. Konceptuāli atbalstot, lūdzu tomēr jūsu atbalstu mūsu priekšlikumiem otrajā lasījumā par atsevišķiem konkrētiem tarifiem un citiem priekšlikumiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Edvīns Inkēns, "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Ēriks Kaža.

E.Inkēns (LC). Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Es runāju šeit Vides un sabiedrisko lietu komisijas vārdā. Mēs jau pirmajā reizē atbalstījām šo likumprojektu par dabas resursu nodokli pirmajam lasījumam. Tas bija toreiz brīdis, kad tika gatavota kopējā nodokļu pakete, tāpēc mēs arī piekritām. Kā jūs atceraties, tika ierosināts izdarīt precizējumus šajā likumprojektā, daļa no šiem precizējumiem arī ir izdarīti, bet joprojām ir vairāki neatbildēti jautājumi un, kā man šķiet, arī nepilnības, kas ir saglabājušās uz šo pirmo lasījumu.

Pirmkārt jau varētu vēlēties, lai pati likuma uzbūve būtu atbilstošāka tai formai un izkārtojumam, kas ir pieņemts, rakstot likumus Saeimai.

Un tagad par dažiem konkrētiem neskaidriem jautājumiem. 4. un 7. pantā mēs saskaramies ar divām neskaidrībām, kā man šķiet. Pirmkārt nav dots pat aptuvens priekšstats par īpašumu robežām, it sevišķi, ja mēs runājam par ūdens un gaisa robežu, kas ir salīdzinoši nosacīta piesārņojuma gadījumā. Tāpat nav skaidrs, vai šis ir nozares likums vai "jumta likums" limitēšanā. Tajā pašā 7. pantā ir atsauce uz likumu par zemes dzīlēm, kura vienkārši vēl nav. Nav ņemtas vērā normas, kas ir parādījušās jaunajā nodokļu paketē, piemēram, pants par nodokļu likmju indeksāciju. 1993. gadā Emša kungs solīja likumus par gaisa aizsardzību un par ūdeņu aizsardzību. Pašreizējā brīdī, apspriežot šo likumu pirmajā lasījumā, mēs pilnīgi skaidri redzam, ka šo divu likumprojektu ne tikai nav, bet ka viņi ir dzīvīgi nepieciešami, lai iedzīvinātu šo likumu. Man gan jāatzīst, ka likumā ir ievērotas labas jaunas normas, piemēram, dabas resursu nodokļu kreditēšana, bet nav skaidrs mehānisms un nav skaidrs, ar ko tā atšķiras no nodokļu parāda.

Viena no acīm redzamām likuma problēmām ir šī nodokļa administrēšana un Valsts ieņēmuma dienesta iespēja šo administrēšanu kontrolēt. Piemēram, pirmajā pielikumā nodoklis ir saistīts ar resursu lietošanas raksturu. Kā Valsts ieņēmumu dienests kontrolēs, kam ir izmantoti māli - ķieģeļu ražošanai vai keramikai? Un, ja arī konstatēs, vai tad šī administrēšana nebūs dārgāka par potenciāli iespējamo iegūto naudas summu?

Bez tam ir skaidri redzams, ka šī likuma realizācijai trūkst likuma par ķīmiskajām vielām. Visādā gadījumā nav pat atsauces uz iespējamo normatīvo sarakstu, kur var iegūt informāciju, lai klasificētu šīs ķīmiskās vielas. Varētu uzskaitīt vēl vairākas tāda veida neprecizitātes. Vai varbūt pareizāk būtu to visu kvalificēt kā neskaidrus jautājumus, uz kuriem likums pašreizējā brīdī, pašreizējā tā kvalitātē nedod atbildes. Bet ir arī skaidrs, ka būtībā visus šos jautājumus var sakārtot otrajā un trešajā lasījumā, tāpēc mūsu komisija konceptuāli turpina atbalstīt šo likumu pirmajā lasījumā.

Un tomēr ir dīvaini, ka parlamentam jādara tas, kas būtībā uz pirmo lasījumu bija jāsagatavo tomēr nozares ministrijai, it sevišķi, ja likums jau vienreiz bija izskatīts. Mēs atkal esam saņēmuši negatavu likumu, kurā nav pamanīts, ka starpposmā ir pieņemti arī jauni likumdošanas akti par nodokļiem, un viņi nez kāpēc šajā likumā atkal nav ņemti vērā. Nav ne mazāko šaubu, ka mums tieši pašreiz ir unikāla iespēja nepieļaut tās kļūdas un to piesārņojuma līmeni, kāds pašreiz ir attīstītajās Rietumeiropas valstīs. Šajā ziņā saimnieciskā krīze izdara mums pakalpojumu. Šis ir tas brīdis, kad jāsakārto attiecīgie nodokļi un normatīvi, lai mēs nekad nesasniegtu Rietumeiropas līmeni.

Un tomēr, atbalstot šo domu kā tādu, nezinu, vai ir pareizi izmantot aktualitāti un mēģināt radīt nevis sistēmu, bet trieciena tempā pieņemt vienu likumu, nevis visu sistēmu kopumā. Var strīdēties, vai nepilnīgs likums ir labāks nekā nekāds. Un tomēr, manuprāt, tas nav mērķis - pieņemt tikai vienu likumu. Mērķis ir radīt sistēmu. Pašreizējā brīdī diemžēl tie likumi, ko mums divus gadus ir solījusi ministrija, nav parlamentā, un diezin vai mēs paspēsim viņus pieņemt. Līdz šim mūsu komisija vairāk ir barota ar solījumiem par likumiem nekā ar pašiem likumprojektiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ēriks Kaža, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

Ē.Kaža (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienītais Prezidij, cienītie kolēģi! Es jau vienreiz runāju par šo likumprojektu un es arī cerēju, ka varbūt patiešām ministrija kaut ko uzlabos un pēc tās kritikas, kas tika izteikta, viņa arī kaut ko izdarīs. Šajā gadījumā es redzu tikai to, ka mēs šeit varam par kaut ko runāt, bet, vienalga, ierēdņi taisīs to, ko viņi grib. Es nezinu, vai vispār kaut viens cilvēks ir domājis par to, kādas sekas būs šī likumprojekta pieņemšanai tādā redakcijā, kā viņš ir. Es jau vienreiz teicu, ka mēs uzreiz redzēsim apmēram 15 procentu inflāciju, un, ja šodien kaut viens cilvēks šajā zālē domā, ka, piemēram, mums tautas dzīve ir ļoti laba, visiem pietiks naudas, es tā, piemēram, nedomāju. Un vajag saprast, par ko iet runa šajā likumā, kuram ir ļoti labs nosaukums - par dabas resursu nodokli. Šeit iet runa atkal par akcīzes nodokli vai par apgrozījuma nodokli uz pārtiku. Kungi, ko mēs visvairāk pērkam? Pārtiku. Tas nozīmē, ka mēs viņu pirksim par dārgāku cenu.

Ko mēs vēl izmantojam šodien tāpēc, ka mums varbūt nav tik daudz naudas kā visiem, piemēram, lai pirktu mašīnas vai kaut kādu dārgu preci. Vēl mēs maksājam par komunālajiem pakalpojumiem. Šeit jau ir arī tāds pats nodoklis uz komunālajiem pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka uz ūdeni, uz kurināmo, uz gāzi, tas nozīmē, ka mēs visi vairāk maksāsim par siltumu. Tas ir ļoti liels prieks, ka, piemēram, būs kaut kāda naudiņa, kuru pēc tam mēs varēsim izmantot, piemēram, dabas aizsardzībai. Bet es domāju, ka to vajag arī finansēt no budžeta. Un es domāju, ka šeit ir mūsu deputātu atbildība - cik vēl mēs varam pacelt nodokļus. Es varu pateikt, ka tie cilvēki, kuri normāli nopelna naudu, necietīs no šī likuma. Cietīs tie paši pensionāri, kuriem pensija nebūs palielināta, bet tāpat inflācija būs. Un viņi tāpat maksās par komunālajiem pakalpojumiem un par to pašu pārtiku, bez kuras viņi nevar dzīvot.

Ja mēs šodien atbalstām to, ka mēs gribam pasliktināt dzīves līmeni valstī, kurš šodien arī nav tik augsts, tad es aicinu patiešām atbalstīt šo likumprojektu. Bet, ja mēs nesam kaut kādu atbildību vispār par nākotni, tad mums arī vajag saprast, ka šodien patiešām — par to jau runāja — valstī ir diezgan dziļa krīze, par kuru pagaidām nerunā. Es domāju, ka vasarā mēs jau sāksim par to runāt tāpēc, ka jau tagad šūpojas banku sistēma, vienalga, nestrādā rūpniecība, lauksaimniekiem arī nav tik viegli, tā ka es nesaprotu, no kurienes mēs ņemsim naudu. Tas, ko mēs šodien redzam valsts budžetā, — tas ir tikai sākums. Tāpēc, ka mēs savulaik pieņēmām tādu lēmumu, ka mums būs diezgan milzīga, tā var teikt, ražošanas apjoma palielināšanās, un par pusotru reizi palielinājām ieņēmumu daļu budžetā, un šodien mēs to nevaram izpildīt. Ar šo likumprojektu mēs vēl palielināsim nodokļu skaitu. Un es tāpat gribu prasīt — kurš maksās šo nodokli? Es nezinu. Mēs nesīsim kaut vienu reizi atbildību patiešām par ekonomiku? Nevajag domāt visu laiku no ierēdņu pozīcijām — labi, mēs tagad savāksim naudu, un viss būs kārtībā, atrisināsim visas problēmas. Padomājiet par cilvēkiem! No kurienes jūs saņemsiet to naudu? Un vai viņi varēs pēc tam izdzīvot? Es jau dzirdēju šeit tādus vārdus, ka, piemēram, nu, ja tā ir pudele, tas nozīmē, ka viņu vajag kaut kādā veidā izmantot. Lūdzu! Bet kāda ir starpība, piemēram, starp konjaka pudeli un piena pudeli? Piemēram, es saprotu, ka vērtība ir viena un tā pati, gandrīz vienāda, bet šajā likumprojektā, kā es saprotu, par konjaka pudeli mums vajag maksāt nodokli apmēram 20 santīmus un par piena pudeli laikam kaut kur divus vai trīs santīmus. Kaut no piesārņojuma viedokļa viņas ir vienādas. Un kā mēs varam vērtēt, piemēram, tādu ļoti labu gājienu, es saprotu, tas laikam bija no ministrijas puses, ka viņa noņēma nodokli par šo te krātuves izmantošanu un pielika vēl nodokli uz gāzi. Nu, paldies, tas ir viens un tas pats! Tikai skats no sāna. Bet, vienalga, mēs to maksāsim. Es nezinu, vai var kāds cilvēks šodien šeit dzīvot bez apkures. Tas nozīmē, ka mēs maksāsim, un šeit neiet runa par to, vai šis pats mazuts ar normāli iztaisītu katlumāju piesārņos gaisu vai nē. Iet runa par to, vai mēs izmantosim mazutu vai neizmantosim. Par to iet runa. Tas nozīmē, ka šeit uzreiz vajag svītrot divas vai trīs daļas, bet, ja mēs svītrosim divas vai trīs daļas, tas nozīmē, ka puse no šī likumprojekta nav vajadzīga. Es jau tā savulaik prasīju neatbalstīt šo likumprojektu, tas nav nopietni no jebkura viedokļa. Un es arī cerēju, ka, piemēram, komisija vai tā pati ministrija kaut kādā veidā pārskatīs savu viedokli un mēs varbūt pieņemsim normālu lēmumu. Šeit es redzu, ka mums, deputātiem, atgriezts tas pats likumprojekts un prasa vēlreiz to atbalstīt. Jau vienreiz mēs to neatbalstījām, bet šodien tāds pats spiediens — atbalstiet vēlreiz. Nu, ko, mēs esam muļķi? Nu nevajag tā darīt! Es lūdzu visus neatbalstīt un noraidīt šo likumprojektu, lai viņu izstrādā normālā veidā, lai patiešām tas nebūtu akcīzes nodokļa likums, un lai strādā ministrija. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis, "Latvijas ceļš". Lūdzu! Pēc tam - Indulis Emsis - vides aizsardzības valsts ministrs.

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Neapšaubāmi var piekrist Zaščerinska kungam, ka mums rūpīgāk būtu jāpārskata atsevišķi tarifi, un tik tiešām iespējams, ka atsevišķās pozīcijās otrajā un trešajā lasījumā šis nodoklis ir jāsamazina. Nu, piemērs varētu būt kaut vai minerāleļļas. Tāpat es piekrītu arī vārdiem par zināmu likuma nesakārtotību, ko teica Inkēna kungs. Tomēr, atgriežoties pie tā, ko teica Kažas kungs, ka mums ir jāuzņemas atbildība par nākotni, es arī gribu apgalvot, ka mums ir jāuzņemas atbildība par nākotni un tieši tāpēc mums konceptuāli šis likumprojekts ir jāatbalsta. Jo kur ir šī likumprojekta sāls? Sāls ir tur, ka dabas resursu izmantošana ir jāpadara racionāla un efektīva, un tāpēc arī neapšaubāmi šie nodokļi ir vajadzīgi. Mums šīs lietas ir jāsakārto. Un tāda arī ir šī likumprojekta autoru iecere. Tādējādi, lai cilvēks, pērkot videi nedraudzīgu vai kaitīgu vielu, vai, teiksim, autoriepas, kas vēlāk ir kaut kādā veidā jāiznīcina, samaksātu šo nodokli. Bet pēc tam, kad šis produkts ir izlietots, tā pati minerāleļļa ir izlietota... Viņa taču kaut kur ir jāliek, lai viņu vienkārši lauku cilvēks neizlietu mežā vai krūmos, vai, kas vēl trakāk, kādā upītē, lai cilvēki būtu ieinteresēti šo izlietoto kaut vai, teiksim, minerāleļļu nodot atpakaļ, lai šo eļļu kaut vai otrreizēji pārstrādātu vai iznīcinātu, vai noglabātu poligonā, tur, kur tā neapdraud apkārtējo vidi. Un neapšaubāmi ar laiku šī sistēma Latvijā iestrādāsies. Cilvēks samaksās nodokli, bet lielāko daļu no šī nodokļa viņš dabūs atpakaļ, jo viņš šo izlietoto produktu nodos, un viņš nodos acīmredzot biznesa struktūrām, jo neapšaubāmi atradīsies cilvēki, kas gribēs nodarboties ar otrreizējo izejvielu savākšanu, ja viņi par to saņems kādu procentu no šī nodokļa. Lielāko daļu saņems atpakaļ tas izlietotājs, tas produkta pircējs, un daļu peļņas veidā saņems tie cilvēki, kas nodarbosies ar šo otrreizējo izejvielu savākšanu. Un tāpēc, neapšaubāmi vēlreiz atbalstot to, ko teica iepriekšējie runātāji, ka atsevišķas normas ir jāpārskata un atsevišķi nodokļa lielumi ir jāpārskata, neapšaubāmi domājot par tālāku nākotni, mums jāapzinās, ka, pirmkārt, mēs taču gribam būt civilizēta 20.gadsimta valsts, mēs taču gribam tomēr būt Eiropas valsts, un Eiropā šāda nodokļu sistēma darbojas. Un mēs taču gribam Eiropas Savienībā iestāties. Un tiešām, domājot arī ar tālāku perspektīvu, mēs taču gribam, lai mūsu tagadējo zemnieku bērni arī varētu veiksmīgi uz šīs zemes saimniekot un ražot produkciju, kam būtu noiets Rietumu tirgū, kurš šodien jau ir pārpilns. Bet, pateicoties tam, ka šodien vēl Latvijā ligzdo tūkstošiem stārķu pāru, kas pierāda, ka mums vide ir relatīvi tīra, mums būs daudz lielāka iespēja ielauzties šajā tirgū. Tāpēc es aicinu rūpīgi pie šī likumprojekta strādāt, bet neapšaubāmi kā civilizētai valstij, kā civilizētas valsts deputātiem nobalsot konceptuāli par šo likumu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Indulis Emsis - vides aizsardzības valsts ministrs. Lūdzu! Pēc tam — Vilnis Edvīns Bresis.

I.Emsis (vides aizsardzības valsts ministrs). Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Tiešām ar šo likumprojektu mēs nepiedāvājam vieglu risinājumu, jo man jāsaka, vieglu risinājumu vides aizsardzības ekonomiskajos regulēšanas mehānismos nemaz nav. Risinājums ir sarežģīts, un tieši tādēļ es piekrītu, ka mēs varam viņu vēl uzlabot. Es piekrītu, ka var strādāt un ir jāstrādā pie konkrētajiem skaitļiem. Lai deputātiem atvieglotu šo darbu, mēs esam sagatavojuši īpašu datorprogrammu, kurā, izmainot jebkuru no nodoklī paredzētajiem skaitļiem, mēs varam redzēt gala iznākumu attiecībā uz iedzīvotāju patēriņa grozu.

Ja mēs runājam par tiem skaitļiem, kas šobrīd ir iekļauti sarakstā, tad arī tāda programma ir radīta un ir smalki aprēķināts, cik tas izraisa sadārdzinājumu. Te es varu atbildēt pilnīgi precīzi. Pavisam patēriņa groza sadārdzinājums ir par 1,51 procentu, kas sastādās nepārtikas daļā 2,12 procentus un pārtikas daļā 0,91 procentu. Komunālo pakalpojumu sadārdzinājums ir visaugstākais, un tas sasniedz 3,06 procentus. Transportam — 0,75 procentus, apģērbiem un apaviem — 1,2 procentus un citām precēm — 1 procentu. Tā kā mums šī datorprogramma ir spējīga darboties, tas atvieglos mums izskatīt deputātu priekšlikumus otrajā lasījumā. Un jau priekšlaikus es varu teikt, ka Zaščerinska kunga teiktais, protams, ir jāņem vērā. Un es piekrītu, ka stāvoklis laukos ir tik sarežģīts, ka lauku iedzīvotāju situācija ir izvērtējama īpaši, un tāpēc vēl būtu ieviešamas korekcijas ciparos, lai nepadarītu šo stāvokli sliktāku. Proti, būtu iespējams samazināt šeit šos maksājumus par eļļām. Un vienlaikus man jāsaka, ka tas mums pēc tam ļoti sarežģīs šī likuma ieviešanu, jo ekonomiskie likumi ir nepielūdzami un interese atgriezt vienreiz izlietoto produktu pie zināma sliekšņa zūd. Ja mēs būsim slieksni noteikuši tik zemu, ka zudīs šī interese, mehānisms vienkārši nedarbosies. Proti, mēs, pērkot šo produktu, it kā samaksāsim gan attiecīgu piemaksu, bet nevarēsim iedarbināt pārstrādes rūpniecības iedzīvināšanu. Un lūk, tas ir tas otrs slieksnis, jo mūsu mērķis ir iedzīvināt pārstrādes rūpniecību otrreizēji izmantojamām izejvielām, galvenokārt eļļām, papīram, stiklam, metālam un tamlīdzīgi, kā arī izslēgt to, lai cilvēkam nebūtu interesanti izsviest izgāztuvēs vai, vēl sliktāk, kaut kur mežā videi bīstamus produktus, piemēram, akumulatorus, dzīvsudraba lampas un tamlīdzīgas lietas. Un tikai pie zināmas ekonomiskās ieinteresētības sliekšņa, pilsoņu ieinteresētības sliekšņa šis mehānisms strādā. Un tā ir mūsu rūpe. Es piekrītu Zaščerinska rūpei, un mums ir jāmeklē kopsaucējs. Es ceru, ka mēs tādu atradīsim.

Es gribu vēl vienu lietu pateikt, kā mēs nākam ar šo nodokli pretī lauku iedzīvotājiem, — mēs pirmo reizi Latvijā ieviešam nemuitas barjeru. Tie ir tie Ministru kabineta noteikumi, kas regulēs dažādas pārtikas preces, kuras ienāk Latvijā, proti, regulēs šo taru. Un mēs varēsim aplikt ar papildu maksājumiem videi nedraudzīgu taru un tādējādi, es gribu šeit atklāti pateikt, radīt "zaļo gaismu" vietējiem ražojumiem. Likumā mēs to rakstīt nedrīkstam, bet ideja ir tieši tāda, un Ministru kabineta noteikumos tas būs iestrādāts melns uz balta.

Par vēl vienu priekšrocību lauku iedzīvotājiem. Es uzskatu, ka ir iespējams iestrādāt normu atvieglojumu daļā, ka kūdra un sapropelis, kas ir izmantots lauku auglības atjaunošanai, varētu tikt atbrīvots vispār no šiem maksājumiem. Tādā veidā mēs it kā stimulētu šādu lauku auglības atjaunošanu, jo, teiksim, tas paliek turpat Latvijas zemē un ir pozitīvs rezultāts no tā.

Jūs prasīsiet, kāpēc mēs šos priekšlikumus jau neesam iestrādājuši. Es atbildu — tāpēc, ka ir ļoti grūti iestrādāt pretrunīgus priekšlikumus, ja, tā teikt, viņi nav formulēti rakstiski un ja mēs nevaram viņus izsvērt no dažādiem politiskiem skatījumiem. Un tāpēc tas ir tieši otrā lasījuma uzdevums, lai mēs nepazaudētu kaut ko no ļoti, ļoti būtiskiem priekšlikumiem vai kādam priekšlikumam pretargumentus. Tāpēc mēs gribam, lai tas tiktu izdarīts otrā lasījuma laikā.

Vēl viena piezīme. Tiešām, šis likums ļoti korespondējas ar likumu par zemes dzīlēm, ko mēs jau esam iesnieguši šeit, Saeimā, un es rosinātu arī šo likumu pēc iespējas ātri izskatīt, lai šo korespondēšanos varētu padarīt pilnīgi nesaraujamu.

Par atsauci uz Inkēna kunga minētajiem likumiem par gaisa aizsardzību, par ūdeņu aizsardzību, par ķīmiskajām vielām es gribu teikt, ka šeit mēs ļoti stingri pieturamies pie nule kā Ministru kabinetā apstiprinātā vides politikas plāna. Un šajā vides politikas plānā mums ir paredzēta ļoti konkrēta rīcība likumdošanas izstrādāšanā, noteikts, kurš likums kuram seko. Mēs principā pieturamies pie šīs shēmas, un šī shēma ir pieejama, un tieši tā mēs kārtojam. Tātad, es pasvītroju, likumi tiek izstrādāti sistēmā, kurā ir skaidri izteiktas prioritātes — kas vispirms tiek izstrādāts un kas — pēc tam. Šis grafiks tiek ievērots. Ir daži gadījumi, kad mēs iekavējamies, piemēram, pēc mūsu grafika bija paredzēts, ka šis nodoklis jau būs stājies spēkā. Tagad mēs esam atvieglojuši pārejas noteikumus un paredzam, ka šis nodoklis varētu tikt ieviests ar 1996.gadu tikai, pie tam viņa 7.pielikums tikai ar 1996.gada vidu varētu tikt ieviests.

Un, nobeidzot,— kāda gan ir starpība starp piena pudeli un konjaka pudeli? Tiešām, no pārstrādes viedokļa starpība nav sevišķi liela, bet mēs saskatām lielu sociālo starpību starp tiem cilvēkiem, kas pērk un dzer pienu, un tiem cilvēkiem, kas pērk un dzer konjaku. Un tāpēc mēs esam atļāvušies šeit ielikt zināmu nelinearitāti, proti, pārstrādes veicināšanai drusku vairāk paprasīt no tiem cilvēkiem, kas dzer konjaku. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vilnis Edvīns Bresis, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu!

V.E.Bresis (TPA). Augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Es aicinātu padomāt par to, kādu mēs ieliekam iekšējo loģiku nodokļu politikā, un piekristu tam, ka, sagatavojot, varbūt pat radikāli izmainot šī likuma būtību, mēs pievērstu uzmanību šai iekšējai loģikai un arī šīm nodokļu likmēm. Es domāju, ka tie mūsu kolēģi, kuri runā, ka jebkurš šāds nodoklis izraisīs zināmu inflāciju, ir ļoti tuvu patiesībai, jo, pieņemsim, ja mēs skatāmies kaut vai tādu rādītāju kā, teiksim, nodokļa likme par etilu saturošu benzīnu, kas šeit ir paredzēta 1 santīms uz litru, un tad mēs dzirdam katru rītu un vakaru pa televizoru, ka nupat ir jāpalielina akcīzes nodoklis vēl šai pašai degvielai par 8 — 9 santīmiem, lai varētu salabot ceļus un tā tālāk, tad, lūk, šie visi aicinājumi ved uz to, tīri vienkārši piemetot, ka inflācija mūsu valstī var patiešām palielināties par 20 — 30 procentiem tikai no tā, ka mēs neapdomīgi izvērsīsim šo nodokļu politiku.

Otra mana doma ir tāda, ka šeit nav pietiekami akcentēta progresīvā tehnoloģija. Pieņemsim, es atradu tikai vienu vietu — ja automobilim ir katalizators, tad pusi no reģistrācijas summas pie tehniskās apskates, cik es saprotu, atmaksā par šo katalizatoru. Protams, tas nesegs ne desmito daļu no tiem izdevumiem, ko šis katalizatora automobiļa lietotājs maksās par benzīnu kopā ar šo dabas resursu nodokli. Bet es absolūti nezinu, kāda starpība būs starp tiem akmeņogļu un, teiksim, šķidrā kurināmā lietotājiem, no kuriem viens, teiksim, pielietos augstvērtīgu tehnoloģiju un viņam vispār praktiski nebūs nekādu dabas piesārņojumu, bet otram būs varbūt uz robežas, viņš varēs kurināt šo katlumāju, bet tie piesārņojumi būs ievērojami lielāki. Likums diemžēl nav pietiekami argumentēts šajā virzienā, un manā uztverē viņš līdz ar to faktiski pilda tikai fiskālo būtību. Tāpat man nav īsti saprotama iekšējā loģika daudziem atsevišķiem rādītājiem. Piemēram, pielikuma pirmajā daļā, pareizāk sakot, pirmajā pielikumā es lasu tādu rādītāju, ka ar dabas resursu nodokli tiks aplikta kūdra pie 40 procentu mitruma. Kas tad šo kūdru lieto? Tie ir zemnieki, tie ir lauksaimnieki. Kam viņi lieto šo kūdru? Faktiski lieto augsnes ielabošanai, lieto tur, kur ir jāaptur erozija, vai nu, teiksim, vēja vai ūdens erozija, un es domāju, ka mūsu kā likumdevēju pienākums būtu piemaksāt tam cilvēkam, kas patiešām izmanto kūdru, aptur eroziju, aizsargā augsnes auglīgo virskārtu un līdz ar to aizsargā ainavu un visu pārējo mūsu valstī, mūsu dabas bagātības. Šeit iznāk pilnīgi pretējais. Mēs viņu sodām, lai viņš to nedarītu. Es domāju, ka tas pats acīmredzot ir ar sapropeli. Sapropeli mēs iegūsim aizaugušos ezeros, kurus praktiski vairs neviens nevar izmantot. Bet cilvēks grib attīrīt šo ezeru, viņš iegulda kapitālu, viņš izsmeļ šo sapropeli, uzlabo atkal augsnes auglību, un nu iznāk, ka viņu mēs par to sodām. Es domāju, no šī viedokļa ir stingri jāpadomā, vai būtu pareizi mums tā tīri fiskāli dzīties pēc daudziem tādiem rādītājiem, no kuriem es lielu jēgu neredzu. Es teikšu atklāti, tie drīzāk varbūt grautu mūsu ekonomiku, nekā palīdzētu attīrīt dabu. Tas pats nav īsti saprotams par virsūdeņiem. Ja tie ir komunālajām vajadzībām, man nav nekādu jautājumu. Protams, tiem ir šie 0,02 santīmi jāliek. Bet, ja tas ir vajadzīgs, teiksim, atkal lauksaimniecībā — ražošanai, laistīšanai, dārzniecībās un tā tālāk, diez vai vispār kāds to varēs atšifrēt, vai tāds ūdens tiek izmantots vai ne. Līdz ar to tās lietas ir stingri jāreglamentē.

Un pēdējais, ko es gribētu teikt, kolēģi! Tagad, pavasarī, kad mēs skatāmies, kā skaisti norit palu ūdeņu tecēšana mūsu upēs un viss pārējais, kā atmostas daba, jāsaka atklāti, es arī bieži tajā uzturos, mūsu acīm paveras bieži vien šausmīgi skati. Man tā liekas pārspīlējot, ka laikam pēc gadiem 10 vai 15, ja mēs kaut ko nedarīsim, mūsu upēs skaisto balto burbuļu vietā tecēs nepārtraukta krāsaino limonādes un dažnedažādu plastmasas pudeļu straume. Tāpat arī mūsu skaistākajās vietās, kur mēs varam atpūsties, kur arī, protams, apstājas tūristi, ir nepārtrauti sadauzīto ārzemju alkohola pudeļu stiklu kalni, visvisādi plastmasas maisiņi un tādas cūcības, kādu, atklāti sakot, nekur nav. Tad man ir jautājums: vai tad mēs ieiesim ar šo likumu Eiropā, vai ieiesim Eiropā ar to kārtību, kurai patiešām būtu jāvalda mūsu Latvijas vidē? Tad es mēģinu saskatīt, kā tad tiks risināts šis jautājums, kā mēs apkarosim šo nežēlīgo, pašreiz manā uztvērē vislielāko dabas piesārņošanu, kāda vien ir pēdējos gados Latvijā bijusi. Ar šīm krāsainajām pudelēm, ar šīm ārzemju stikla alkohola pudelēm, kuras neviens nekur nevar nodot? Vienkārši tās automātiski izmet dabā. Es atbildi uz šo jautājumu šeit neredzu. Es ļoti lūdzu, kolēģi, mūsu likumdevēju komisijai, Budžeta komisijai, kura strādās tālāk pie šiem jautājumiem, – tas tomēr šeit ir jāatspoguļo. Varbūt tiešām no šiem alkohola tirgotājiem, ja mēs nebijām spējīgi iekasēt akcīzes nodokli, jāiekasē dabas resursu nodoklis, arī no tiem limonādes pircējiem. Mums bezdarbnieku Latvijā pietiek. Dibināsim tādas pārvietojamās brigādes, kas tad tās ceļmalas iztīrīs. Un aizvedīsim nodot tās plastmasas, un viņiem atkal būs naudiņa, un varbūt par kādiem pāris tūkstošiem bezdarbnieku Latvijā kļūs mazāk. Es domāju, no tā arī mūsu alkohola tirgotāji un krāsaino pudeļu ievedēji mūsu Latvijā daudz nabadzīgāki nepaliks. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Gunārs Resnais, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Pēc tam - Leonards Stašs.

G.Resnais (LZS). Cienījamais priekšsēdētāj! Kolēģi! Laikam zemnieka pienākums liek runāt bez puķēm un ne starp rindām. Es citādi šo likumprojektu nevaru nosaukt kā par ļoti skaistā zaļā dabas krāsas priekšautiņā ietītu grabošu naudas kasti. Lai piesegtu šo naudas kastes tukšumu, naudas trūkumu valsts kasē, kārtējais nodoklis maskēts ar svētu jēdzienu - dabas aizsardzība. Tā ir mana izpratne šajā jautājumā. Nenoliedzami kasē naudas trūkst tāpēc, ka nav peļņas, nav ražošanas, un mēs nevienu šeit nevainojam. Nedz ministru, nedz esošo valdību, nedz bijušo valdību. Tas ir likumsakarīgs process, kas ir noticis. Bet vainojam laikam paši sevi un arī valdību, ka nepietiekoši cīnāmies, lai atjaunotu ražošanu, lai būtu šī peļņa. Šodien segt šo deficītu budžetā ar šo likumu, ar šo dabas aizsardzības nodokli — es tam neticu. Un aicinu jūs arī padomāt, vai ir vajadzīgs ticēt. Jā, šeit ir skaisti vārdi. Plastmasas pārstrādāšana, atkritumu pārstrādāšana. Līdzekļi tur tiks novirzīti. Kas liedz šodienas valdībai ar savu budžetu būvēt šīs rūpnīcas bez šā nodokļa, ja būtu kasē nauda? Kas liedz Vides aizsardzības reģionālās attīstības ministrijai izstrādāt savus projektus, norādīt, kur tas ir nepieciešams, un uzsākt celtniecību? Tikai tas, ka nav šīs naudas. Es tā to saprotu. Faktiski, ja šī nauda ir vajadzīga un tās ražošanas tuvākajā laikā nebūs, vai nebūtu godīgāk tūlīt pacelt akcīzes nodokli, pacelt vēl mazliet pievienotās vērtības vai bijušo apgrozības nodokli? Meklēsim to naudu, bet ne ar šiem paņēmieniem, mānot sevi, mānot visus pārējos. Jo, proti, kāpēc es piedāvāju pacelt atceltos nodokļus? Nepalielinātos kaut vai ierēdņu skaits. Šodien apgrozības nodokli apkalpo zināms ierēdņu skaits. Akcīzes nodoklim arī ir savs zināms ierēdņu skaits. Vai viņi spēs iekasēt 1000 latu vai 3000 latu, viņu skaits nebūtu jāpalielina. Šeit es citu neko neredzu kā jaunu ierēdņu skaita palielināšanu šā nodokļa ieviešanai, kontrolei, kā tiek izpildīts, revīzijām, apmācībām un tā tālāk. Nekas cits šeit neiznāks. Faktiski neliela summa no iekasētā aizies tur, kur tas tiek mērķēts.

Es gribu runāt vēl atklātāk. Nav ciparu, bet ir pamatotas aizdomas. Un, ja nav aizdomu, tad faktiski šis likums mērķtiecīgi virza visus mūsu lauku ražotājus uz to, lai viņi vēl ilgstoši nebūtu konkurētspējīgi ar ievesto pārtiku. Tas sadārdzina šodienas pārtiku. Bet mēs gribam runāt, ka vajag atjaunot savu ražošanu un vajag atjaunot savu pārstrādi. Jā, runājam. Bet darām gluži pretējo. Ar kādiem līdzekļiem, es gribu redzēt, mēs sāksim konkurēt tirgū ar savu ražoto produkciju, ja nepārtraukti piestrādājam pie tā, lai tā nepaliktu lētāka.

Es negribu atkārtoties. Šeit iepriekš runājušie laukus pieminēja. Un arī ministrs to teica jau. Tas vispār absurds ir — atnest šo likumu šeit, Saeimā, tādā situācijā, ka lauki pat nav pieminēti. Šodien pat nelauciniekam, pēdējam diletantam, ja var izteikties tā asāk, lauku jautājumos ir saprotams, ka augsne tiek kaļķota no budžeta līdzekļiem, ka tas nav pa kabatai nevienai saimniecībai, ka tas ir valstiski izdevīgi, bet kūdrai mēs pieliksim vēl cenu klāt. Tur, starp citu, valsts budžets šodien nepalīdz. Katrs pērk, kā var, lai kūtīs izmantotu to pakaišiem, faktiski lai labāk izmanatotu organisko mēslojumu. Tieši kaisa uz laukiem, lai palielinātu organisko vielu saturu. Mums jau vajadzētu šodien risināt jautājumu, lai zemnieki, lauku saimniecības, vienalga, kādā formā tās eksistē, šo kūdru saņemtu par brīvu kā dabas velti un varētu pielietot to. Mēs to nedarām tagad. Rodas tāds iespaids. Žēl, ka nav Gaiļa kunga. Ne tikai šajā jautājumā, kad mums valdībā nav orķestra, kad šie "muzikanti" pūš katrs savā stabulē to melodiju, kas katram ir tuvāka, bet ne to, kas ir paredzēta programmā, kuru diriģē viņu diriģents. Acīmredzot šai pašai valdībai ir jātiek mazliet skaidrībā, kopsakarībā, vienam ministram ir jāpalīdz otra ministra resoram, bet nevis šeit mūs izvilkt.

Es nezinu, man negribas šeit asumu. Par savu pienākumu uzskatu strādāt un darboties, un darīt to, kas veicinātu kaut kādu jēgu darbam, bet nevis pretnostāties. Tomēr es šodien uzskatu, ja šāds likums no valdības šeit ir ienācis, tas nav jāvirza nākošajam lasījumam, nav ko pārslogot Saeimas komisijas. Valsts aparātā ir pietiekoši daudz tūristu un speciālistu, kas šo likumu izstrādāja, lai ņem to atpakaļ, pārstrādā, iestrādā tur šīs tēmas, par kurām runāja deputāti, arī par laukiem, pārdomā šīs likmes un tad nāk par jaunu pie mums runāt. Ar to es gribu nobeigt savu uzrunu. Piedāvāju likumprojetu noraidīt šodien, jo mūsu pieredze ir rādījusi, ka tas ir tā kā jaunībā, kad meitās iet, — vajag tikai kāju durvīs ielikt, gan jau tad tiks iekšā pats arī. Lai durvis nevarētu deguna priekšā aizvērt. Tā šeit ir ar to pirmo lasījumu. Vajag dabūt tikai cauri pirmajam lasījumam, tad jau kaut kā nomudžinās. Es piedāvāju tomēr, tik klaji vienpusīgu un nepārdomātu, kāds tas ir, to noraidīt, atdot valdībai, lai pēc iespējas ātrāk viņi izlabo un iesniedz. Jo visumā tas teksts, zemteksts, uz kura šis likums ir veidots, ir ļoti labs, bet tas, kas šodien darāms, ir darāms arī ar citiem līdzekļiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu! Pēc tam - Aivars Kreituss.

L.Stašs (TPA). Cienījamie kungi un dāmas! Šodien man otru reizi ir tas gods dzirdēt gudras runas no šīs augstās tribīnes, gudrus valdības priekšlikumus, kas veicina naudas ieplūšanu valsts kasē. Kā cienījamais Ēriks Kaža to teica, tas viss notiks no mūsu un mūsu sabiedrības locekļu kabatām. Mēs izpumpējam beidzamos santīmus, beidzamo, kas mums ir. Mums nav nekādas koncepcijas, mēs ne vienu reizi neesam apsprieduši tādu jautājumu, kur to naudu dabūt, lai valsts kase tomēr nebūtu tukša. Mēs neesam apsprieduši jautājumu, kā intensificēt ražošanu vispār kā tādu, kā samazināt ražošanas izdevumus un padarīt ražošanu konkurētspējīgu. Mēs tikai zinām un saprotam, sevišķi Finansu ministrija un Budžeta komisija, kā tikai mums izpumpēt naudu no cilvēku kabatām, kurās tās jau sen vairs nav. Nu, ko mēs šodien darām! Tas ir manā uzskatā pilnīgs absurds. Tas ir pilnīgs absurds. Sevišķi tas attiecas uz lauksaimniekiem, bet arī uz rūpniecību, uz visu ražošanu. Es tikai saprotu, ka šis likumprojekts ir dzimis absolūti nekompetentas rīcības rezultātā. Vārdu sakot, mums ir tā — kurpnieks cep pīrāgus un pīrādznieks taisa kurpes. Citādi es nekādi to nevaru izskaidrot.

Tikai dažus piemērus. Mums tikko uzstājās Ābiķa kungs. Izskatās ļoti gudri un ļoti labi. Nekas liels nenotiks. Jūs taču varat tās izejvielas, kas paliek, nodot atpakaļ. Jūs dabūsit par to naudu atpakaļ, un tā tālāk, un tā tālāk. Tas it kā kompensēs mūsu izdevumus. Cienījamais Ābiķa kungs! Ko mēs varam nodot... (No zāles deputāts Dz.Ābiķis: "Šodien nevar, bet varēs!") Pagaidiet, nepārtrauciet mani! Ko mēs varam nodot, sadedzinot akmeņogles? Vai tos dūmus? Ko mēs varam nodot atpakaļ, sadedzinot kūdru? Vai to smaku, kas nāk pēc kūdras? Ko mēs varam nodot atpakaļ, sadedzinot mazutu? Vai atkal tos dūmus vai to smirdoņu, kas nāk pēc tā? Mēs neko nevaram nodot. Mēs, lielākais, varam nodot 50 vai 60 procentus pārstrādātās eļļas, kuru arī var izmantot turpat saimniecībā. Vai mēs šlagu pēc akmeņoglēm nodosim? Vai tas ir vajadzīgs? Mums tā šlaga ir derīga arī uz vietas ceļu un laukumu salabošanai. Ko mēs varam nodot? Tā ir vienīgi cilvēku... Vārdu sakot, izvelkam atkal kārtējo naudu no kabatām. Es paredzu, ka pie šādas saimniekošanas kā šodien, ticiet man, ja nekas nemainīsies turpmākajās Saeimās, mūsu "zaļais kronis" - meži pēc 10 - 15 gadiem būs pa tīro. Un kūdras arī mums nebūs, tad mēs sāksim transportēt un eksportēt kūdru uz Rietumiem. To es jums galvoju. Tas ir vienīgais, kas mums paliek. Varbūt mālus vai dolomītu kaut kur vēl no mums ņems. Vairāk mums resursu nav. Vairāk resursu nav. Ko mēs šodien darām? Es negribu runāt ilgi, bet tas likumprojekts ir noraidāms, tas ir pilnīgi pārstrādājams, pilnīgi otrādi tas ir jāiztaisa, tad varbūt vēl kaut kas būs.

Šodien jau runāja labklājības ministrs Bērziņš. Tās aptieciņas, tas ir Eiropas standarts, lai tās aptieciņas būtu. Es saprotu ļoti labi — ir Eiropas standarts. Bet tad mums arī jāsaņem Eiropas standarta algas cilvēkiem. Un, kad būs Eiropas algas cilvēkiem, tad varēs pielietot arī Eiropas standarta aptieciņas. Mēs šodien propagandējam, ka Norvēģijā, Anglijā un Vācijā par dabas piesārņošanu jāmaksā ļoti lielas naudas summas un tā tālāk. Bet mēs aizmirstam, ka Norvēģija ir lielākā naftas eksportētāja Eiropā. Mēs aizmirstam daudz ko. Mēs tikai tiecamies uz Eiropu un pielietojam Eiropas standartus, paši atrodoties trešās pasaules valstu līmenī. Labākajā gadījumā.

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss, Demokrātiskā partija. Lūdzu! Pēc tam - Māris Graudiņš.

A.Kreituss (DP). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Tā ļoti interesanti ir dzirdēt un klausīties, ka tiešām viens runātājs, viens no pēdējiem nupat teica, ka šeit regulāri kāpj tribīnē cilvēki ar priekšlikumiem un sarakstītiem gariem projektiem, kā palielināt nodokļus. Nekur, nevienā vietā neviens šeit nenāk no Ekonomikas ministrijas. Te nav redzēts ekonomikas ministrs, piemēram, kas nāktu ar kādu koncepciju un stāstītu, ko tad mēs darīsim, lai mēs valsts kasē iekasētu kaut ko. Kādā veidā? Visi te kaut kā piemin, protams, visi saprot, ka rūpniecībā nekas nenotiek, ka viss tur jau sen stāv uz vietas. Es tikai lasu tādus papīrus un izteikumus ministru runās, ka stabilizējies viss te esot, tautsaimniecībā esot stabilizācija. Un viens otrs mēģina teikt, ka par kaut kādu procentu kaut kas iet uz augšu. Es šajā dokumentā redzu ļoti vienkāršu lietu. Ministrija domā, kā iekasēt naudu. Viņai būtībā ir vienalga, ar kādiem līdzekļiem to darīt. Mums visiem skaidrs ir viens, proti, ka no budžeta viņiem nevar izdalīt nekā. Vai, ja arī kaut kas ir izdalīts, tad ir izdalīts ļoti maz. Tātad atliek domāt, kā un no kurienes kaut ko iekasēt. No kurienes tad varēs iekasēt? Visi sacenšas asprātībā, izdomājot nodokļus un nākot priekšā vienmēr ar vienu teikumu. Sākot stāstīt, kā tas ir Eiropā un cik tur ir skaisti un kārtīgi.

Es te gribu atbildēt varbūt Ābiķa kungam, kurš pieminēja, ka visi mēs gribam Eiropas Savienībā. Es negribu Eiropas Savienībā. Jo es labi zinu, kas tur mūs sagaida. Eiropas Savienības ideja ir tieši tā pati ideja, kas ir Padomju Savienības ideja. Tikai tā ir uz augstāka sakārtotības līmeņa. Eiropas Savienība, tas ir, es atļaujos teikt, bardaks bez robežām. Tas nozīmē, ka rīt te būs bariem kurdu un turku iekšā, ka turki te būs varbūt vairāk nekā pašreiz ir krievu tautības iedzīvotāju, kurdi taisīs savu parlamentu, un viņi savā starpā te Rīgā, pils priekšā kausies. Kā mēs viņus ārā dabūsim? Tā ir Eiropas Savienība. Saprotiet, Eiropas Savienība nav tikai kaut kāda absurda reklamēta laimība. Eiropas Savienība - tā ir pilnīga lauksaimniecības iznīcināšana Latvijā. Un to vienreiz godīgi vajag pateikt visiem lauksaimniekiem. Nesen jau bijušais lauksaimniecības ministrs Kinnas kungs, es atvainojos, zemkopības ministrs, teica, ka Latvijai arī vajadzētu saprast, ka laukos jāiziet uz 3 procentiem laucinieku. Uz 3 procentiem. Tātad es domāju, ka viss ir skaidrs, kas mūs sagaida, ja šeit nāktu Eiropas Savienības laimība iekšā. Tas nozīmē, ka lauki kā vide pilnīgi beidz eksistēt. Protams, viss te ir pārplūdināts ar Eiropas produkciju, kā tas tagad notiek, un man ir interesanti dzirdēt ministra runā kā kaut kādus pievilktus citātus, ka kaut kā tikšot atbalstīts lauksaimniecības produkcijas ražotājs. Ar to, ka šeit kaut kādu pudeli, kaut kādu taru, kuru šeit var slikti savākt un iznīcināt, nelaidīšot iekšā. Līdz ar to tas lauksaimnieks šeit varēšot kaut liet stikla pudelē un tirgot.

Tās ir pilnīgi absurdas runas, jo lauksaimnieks šeit vispār nevar neko saražot. Mēs neesam izdomājuši, kā viņam kredītu iedot, un mēs neesam izdomājuši, kā palētināt degvielu. Mēs liekam pašreiz priekšā punktu (7.pielikums), kurā skaidri un gaiši ir rakstīts, ka mūsu enerģētikas resursu cenas pieaugs. Tas ir tādā zemē, kurā ir aukstas ziemas. Es jums varu pateikt, ka lauku cilvēkam mājā vidēji ir jāpērk 5 tonnas ogļu. Ogļu cena pašreiz ir 45 lati — vidējā. Jūs liekat priekšā tātad 15 latus, nē, vēl vairāk, 15 latus mierīgi pielikt klāt šai cenai. Nu tad šajā 7.tabulā vispār ir tādi interesanti absurdi vēl iekšā. Te ir tādi absurdi kā šķidrais kurināmais, kam, teiksim, par tonnu pielikšot 2,50 latus, kas tad utilizācijas, atkārtotas izmantošanas gadījumā atmaksāti tikšot. Man nav skaidrs, kā šķidro kurināmo var atkārtoti izmantot. Kā tad to darīs? Te vajadzētu kādus paskaidrojumus. Tad tālāk tiek runāts, un tas jau tika pagājušoreiz runāts, kā gāzi vajagot izmantot visur šāda kurināmā vietā. Tad vajadzētu papriekšu skaidri un gaiši parādīt, kā tad tie gāzes vadi pa to Latviju tiks savilkti, kas to darīs un kas par to maksās. Tāpat kā pašreiz Rīgā divās vai trijās vietās ir papildus uzstādītas kaut kādas atkritumu kastes, kurās , kā stāsta, vajagot diferencēti mest iekšā — vienā pudeli, otrā — kaut kādus varbūt dārgmetālu atkritumus

Bet par to uzstādīšanu jau papildus nauda tiek no cilvēka iekasēta. Kurā vietā tad kaut kas dabas sakārtošanā Latvijā tiek darīts savādāk? Meži visi ir piemesti pilni ar tiem pašiem akumulatoriem, kurus bijušajā laikā, Padomju Savienības laikā, mēs visi paši stiepām nodot, jo bija izstrādāta kārtība, ka, nododot akumulatoru, par zināmu svina daļu, kas tur ir iekšā, mēs varējām par dažām kapeikām lētāk nopirkt jaunu akumulatoru. Par šādu kārtību un šādām lietām vajadzētu domāt arī šai ministrijai — kā iestrādāt un kā ieviest dzīvē, lai mēs tos akumulatorus tagad nemestu visās malās, lai pudeles nemestu visās malās. Par šīm lietām nekādu priekšlikumu nav, bet ir priekšlikumi, kas pilnīgi nepārprotami palielinās inflāciju. Un es šeit varu piekrist tikai Kažas kungam un Breša kungam. Es neņemos pateikt, vai par 15 vai par 30 procentiem, bet, ja palielina enerģētikas resursu cenu, tad ir visiem skaidrs, ka palielinās visu pārējo produktu cena. Un pēc tam mēģina iestāstīt, ka tas kalpos lauksaimnieku labā... Man ir to visai grūti saprast.

Tāpēc es pilnīgi viennozīmīgi esmu pret šāda likumprojekta virzīšanu tālāk. Mēs varam, protams, teikt, kas mums tas ir vajadzīgs, bet man liekas, ka mums no šīs tribīnes ir vajadzīga skaidra valoda. Mums ir skaidri jāpasaka, ka Latvijā tanī un tanī vietā ir tāda un tāda nekārtība un netīrība un tāpēc ir vajadzīgs iekasēt to un to, un budžets mums dod tik un tik. Tas viss skaidri un gaiši ir jāparāda, bet nevar būt tā, ka šajā tribīnē nāk un vienkārši stājās priekšā pēc kārtas deputāti un sacenšas asprātībā, kā pamatot nodokļu palielināšanu, pilnīgi neievērojot un neparādot reālo algu šodien Latvijā. Ne reālo algu, ne reālo pensiju. Es jau teicu - 5 tonnas ogles, tas ir 10 lati klāt pie to cenas cilvēkam, kam viņas ir jāpērk, un tas ir pensionāram ar 30 latiem mēnesī. Es domāju, ka tiešām mums vajadzētu šeit vienoties par to, ka jāsāk ir runāt, kur un kādā veidā naudu budžetā dabūt iekšā, un tad lai nāk Emša kungs un nāk citi ministri un saka — jā, man vajag vairāk, man ir tādas un tādas prasības. Bet citādi mēs varam tikai palielināt dzīves dārdzību, pēc tam nerēķinoties ar visu pārējo. Šodien mēs zinām, kas ir tas pārējais. Tas pārējais ir tas, ka, sasaistot mūsu latu ar starptautisko valūtas grozu, mūsu preces cena inflācijas augšanas dēļ jau šeit ir trīs reizes lielāka nekā Vācijā. Tāds ir mūsu pašreizējās ekonomiskās saimniekošanas rezultāts. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Māris Graudiņš, "Latvijas ceļš". Lūdzu!

M.Graudiņš (LC). Cienījamie kolēģi! Es gribētu pievienoties faktiski tai skepsei, kuru ir izteikuši deputāti Kaža, Bresis, Stašs un Kreituss, bet es nekādā ziņā negribētu pievienoties tam negatīvismam un tam pesimismam, kuru jūs esat izteikuši. Man kaut kā gribētos tomēr domāt, ka mēs gribam tomēr pietuvināties tīrai videi, kura atrodas Eiropā, un es negribētu pievienoties deputātam Stašam un teikt, ka, lūk, mēs samierināmies ar mūsu it kā trešās pasaules valsts statusu. Es domāju, ka Latvijā mums ir lielākas prasības, lai gan mēs, gan mūsu bērni elpotu tīrāku gaisu un dzertu tīrāku ūdeni. Un šajā ziņā es domāju, ka daļu no šī likuma pat varētu pataisīt stingrāku. Bet tagad attiecībā uz to, kur varbūt ir bijusi pamatota kritika un kur vajadzētu drusciņ precizēt šīs sadaļas.

Varētu teikt tā, ka likums ir pārāk plašs un varbūt nepārdomāts atsevišķās daļās, bet nudien es gribētu teikt, ka nav cita varianta kā tomēr pieņemt un laist otrajā lasījumā, jo vienreiz šis likums jau ir bijis pārstrādāts. Ir zināmas bažas, ka inflāciju varētu veicināt, ir zināmas bažas, ka birokrātiskais administratīvais aparāts varētu pārlieku paplašināties, un tāpēc varētu pamatoti izskatīt sadaļas, kur, piemēram, ir ļoti minimāli nodokļi pielikti — pie smilšu māla un mālsmilts izmantošanas viens santīms par kubikmetru. Kādēļ vispār ķēpāties ar tik maziem pielikumiem? Varbūt vajadzētu sašaurināt apjomu, lai mums nerodas pārlieku liela birokrātija. Dīzeļdegvielai arī 0,1 santīms par litru. Pirmām kārtām, vai mums jāapliek zemnieks kaut vai ar šo niecīgo nodokli dīzeļdegvielai, kas ir vajadzīga traktoriem, un, otrām kārtām, atkal kādēļ rūpēties par tik sīkiem ienākumiem, ja tie kopumā gan valsts budžetam, gan šim fondam varbūt vērā ņemamus pienesumus nedos. Es domāju, varētu arī pārskatīt likumu, kā tas saskan ar izteiktajiem mērķiem, kas šeit tiek proponēti. Proti, varbūt vienā ziņā ir paradoksāli, ir paradokss: ja mēs gribam veicināt tīrā kurināmā resursu - gāzes, malkas un tamlīdzīgi — izmantošanu, tad kādēļ arī gāzei nepiešķirt nulles likmi, nevis 0,15, jo, lūk, ja šī reālā starpība neeksistēs starp akmeņoglēm, starp netīrajiem kurināmajiem un relatīvi tīro kurināmo vielu - gāzi, tad tas samazinās patērētāju, es drīzāk teiktu, rūpnieku gribu izmantot šos tīros enerģētikas resursus. Tāpēc es domāju, ka vajadzētu stimulēt tieši šos tīros resursus arvien vairāk. Gluži tāpat kā Latvijas valdība jau to ir darījusi. Gaiļa kunga Ministru kabinets, piemēram, jau ir piešķīris dubulttarifu mazajām hidroelektrostacijām, lai mēs varētu tieši šos vietējos, atjaunojamos, tīros resursus izmantot. Kūdru nevaram pie tiem gluži pieskaitīt, bet kūdra arī galu galā tomēr ir mūsu vietējais resurss, tāpēc šeit nevarētu gan it īpaši pie ieguves, gan arī pie patēriņa — abos galos — aplikt kūdru ar nodokli, kas varētu daudzos gadījumos varbūt iznīcināt šīs industrijas dzīvotspējīgumu Latvijā.

Kā pēdējo es gribētu teikt to, ka likums ir jāatbalsta un atsevišķas sadaļas pat ir jāpastiprina. Piemēram, sadaļa par svinu nesaturošo benzīnu. Tie, kuri nebraukā nešoferētās mašīnās uz darbu, kā Kreitusa kungs līdz šim ir darījis, var manīt Valdemāra ielā, Brīvības ielā un arī mūsu mazākās pilsētās — Daugavpilī, Liepājā, Valmierā un citur, ka gaiss ir netīrs. Un bērniem, ejot uz skolu, neizbēgami nākas smagākās satiksmes laikā ieelpot šos dūmus. Es domāju, tāpēc atsevišķas sadaļas, kas tieši mazinātu šo postu mūsu visu plaušām, tur, kur ir kājnieki un cilvēki, kuriem jābrauc ar sabiedrisko transportu, to it īpaši vajadzētu pastiprināt un ieviest šajā likumā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Indulis Emsis - valsts ministrs, otrreiz. Lūdzu! Pēc tam - Gundars Bērziņš.

I.Emsis (vides aizsardzības valsts ministrs). Cienījamie deputāti! Es vienkārši dažas uzziņas. Pirmkārt, šis nodoklis jau eksistē. Līdz ar to nekādi jauni administrēšanas izdevumi nebūs vajadzīgi. Šis nodoklis jau eksistē kopš 1992.gada, un daudzas lietas, kuras jūs pieminējāt un kuras attiecas uz dabas resursiem, jau šodien tiek maksātas, un šeit nav problēmu. Tātad ne administrēšanā, ne šīs lietas sakārtošanā. Tālāk - šis resursu nodoklis ir Ministru kabineta nodokļu paketes jautājums un kā tāds tas ir iesniegts, un kā tāds tas arī ir izskatāms, proti, tur ir panākta vienošanās starp dažādu ministriju interesēm, un tāpēc to nekādi nevar uzskatīt par mūsu ministrijas, teiksim, gara darbu, kas mūsu intereses apmierinātu kaut kā īpaši. Ienākumu daļā, šeit kopējā ienākumu daļā, par kuru mēs gribētu runāt, kopējais pieaugums ir par kādiem 7 miljoniem latu. Tātad mūsu mērķis nebija savākt vairāk naudas budžetā. Šajā ziņā mums būtu daudz vienkāršāks ceļš - griezties tieši pie valsts budžeta un saņemt attiecīgas dotācijas. Mūsu mērķis bija ieviest ekonomisko regulēšanas mehānismu un panākt atšķirību starp preču cenām atkarībā no tā, vai šī prece, produkts vai ražošanas process ir videi draudzīgs vai nav, radīt diferenci, radīt atšķirību, lai cilvēkam un uzņēmējam būtu iespējams līdzdarboties vides aizsardzības procesā un ar savu izvēli vai nu izdarīt labu videi, vai arī videi nedraudzīgāku preci izvēlēties, bet tad vairāk par to samaksāt. Šis ir regulēšanas mehānisms, galvenais šeit ir radīt interesi par šīm lietām, radīt atšķirību, un tāpēc es nevaru piekrist, ka tas nenāks par labu mūsu vietējai produkcijai. Tas nāks par labu, jo netiešās barjeras Latvijā neviens nez kāpēc nemīl, neviens nemīl, ka visām precēm jābūt latviešu uzrakstiem un vispār citādas preces nevarētu tirgū parādīties. Tā ir nemuitas barjera, ko visur pielieto ļoti sekmīgi, pret to neiebilst neviena Eiropas Savienība, neviena GATT, ne citas starptautiskas institūcijas. Šādu rosinošu ideju atbalstīs visas starptautiskas institūcijas, turpretī, ja jūs mēģināsiet palielināt muitas barjeras, - pret to iebildīs. Tāpēc šis ir netiešais regulēšanas mehānisms par labu vietējam ražotājam, kurš, cerams, rakstīs latviski un izmantos mūsu ekspertīzes ieteikto taru un līdz ar to maksās ļoti minimālu vai daudz zemāku nodokli nekā tie, kas ievedīs šeit ārkārtīgi grūti pārstrādājamā tarā iepakotu produkciju.

Un tādēļ arī atbildu uz vēl vienu jautājumu — kādēļ rūpēties par tik sīkiem ienākumiem? Tiešām, šeit ir ļoti nelielas summas nosauktas, kuras nekādi neuzlabo pēc būtības valsts ekonomisko situāciju. Tieši tādēļ, lai radītu šo interesi pircējam un ražotājam aizdomāties, ko viņa produkts vai prece rada vides aizsardzības problēmās. Tiešām nevar atrisināt jautājumu ar vienu simtdaļu santīma par litru, tās taču ir smieklīgas piemaksas, bet šeit diference starp šo svina benzīnu un nesvina benzīnu ir ļoti būtiska. Un, lūk, šī diference mums ir vajadzīga, šī atšķirība mums ir vajadzīga, lai mēs varētu sākt izprast, kāpēc pie mums nestrādā pārstrādājošā rūpniecība un vēl citas sarežģītas ekonomiskās regulēšanas sviras. Tādēļ es aicinātu deputātus šodien atbalstīt pirmajā lasījumā šo likumprojektu un gribētu nomierināt jūs, ka mēs neesam īsu gabalu gājēji, ka šī vides aizsardzības ideja Latvijā tiks uzturēta nepārtraukti un arvien no jauna mēs izmēģināsim jaunus regulēšanas mehānismus, kas ļautu saglabāt cilvēkam labu vidi un nekādā veidā nebremzētu mūsu ražošanu un attīstību. Tas nav mūsu mērķis. Gluži otrādi, ar ražošanu regulējošām svirām mēs gribam veicināt attīstību, sabalansēt to, kā mēs sakām, ilgspējīgi attīstīt. Tieši tāpēc tas ir vajadzīgs.

Un vēl es gribētu pieminēt Breša kunga teikto, ka viņš nevar saprast, kā ar tām pudelēm tikt galā. Tad tieši šajā likumprojektā ir ļoti skaidri parādīts, kā ar viņām tikt galā, un tas ir atrodams 8.pielikuma 6.punktā. Jūs redzēsiet, ka visas šīs pudeles varēs bezdarbnieki un skolnieki salasīt, nodot pieņemšanas punktā un par to saņemt atpakaļ zināmu naudas summu. Un tā nav jauna prakse, tā patiešām eksistē jau daudz kur pasaulē, daudzviet pasaulē, un mēs tikai mēģinām to arī šeit ieviest, tur nav nekā jauna šajā aspektā. Es aicinu vēlreiz uzmanīgi iepazīties ar šo likumu, nākt mums talkā to uzlabot, bet pirmajā lasījumā atbalstīt šo likumu. Bez šī likuma ekonomiskās regulēšanas sviras vides aizsardzībā nedarbojas. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai Gundars Bērziņš izmantos deviņas minūtes? Lūdzu! Gundars Bērziņš, Latvijas Zemnieku savienība.

Turpinājums nākamajos numuros

G.Bērziņš (LZS). Sākšu varbūt no tā, par ko runāja Emša kungs, par šīm netarifu regulēšanas metodēm lauksaimniecības produkcijai. Manuprāt, šinī likumā tiešām šīs netarifu metodes ir lietotas, bet es baidos, vai Saeimā šī importa regulēšana gūs atbalstu, jo atcerēsimies, cik smagi mums gāja ar muitas tarifiem un kāds bija atbalsts likumam par pārtiku. Mēs savējos ķidājam līdz pēdējam krekliņam, bet importu mēs nekontrolējam. Tirdzniecības kodekss tā arī stāv, rupji sakot, norakts. Manuprāt, pašreiz diemžēl Saeima pārsvarā, vismaz darbībā, ir strādājusi kā importa lobijs. Un arī šeit es baidos, ka šinī likumā paredzētā shēma daudziem šķiet nepieņemama, viņu uzņēmējdarbību ierobežojoša. Protams, ir pirmsvēlēšanu laiks. Mums gribētos neuzlikt nekādus nodokļus, esošos samazināt, palielināt pensijas, risināt ceļu problēmas un visas pārējās problēmas. Vai tas kopumā tomēr ir savienojams? Manuprāt, lai arī šinī likumā ir daudz nepilnību, visinteresantākā, protams, man šķita ministra Breša uzstāšanās, jo viņš varbūt stāstīja par saviem nepadarītajiem darbiem. Jo šis ir Ministru kabineta likumprojekts. Un Zemkopības ministrija ir savu slēdzienu devusi. Ja šodien viņš tās problēmas redz, kāpēc viņš nerisina tās savā tiešajā darbā? Protams, savs nepadarītais ir labāk zināms. Es ceru, ka mēs Saeimā arī tās dažas nepilnības, ko nav izdevies atrisināt, atrisināsim. Kas bija varbūt arī pamatotas.

Un, runājot, piemēram, par degvielu, savā laikā, kad bija akcīzes nodoklis, arī es iesniedzu šo priekšlikumu, jo uzskatu tiešām par būtiski svarīgu etilētas un neetilētas degvielas diferenciāciju, nodokļu diferenciāciju. Toreiz akcīzes nodoklī varbūt pamatoti tas tika noraidīts, bet tātad šo jautājumu ir iespējams risināt šinī likumā. Un te ir jautājums - vai mēs iesim tālāk uz kaut kādu sakārtotību, valstij attīstoties? Tomēr es gribu cerēt, ka arī Saeima citos likumos izdarīs pietiekami, lai valsts varētu sākt attīstīties, lai nacionālais kopprodukts attīstītos. Tad sevišķi šajos kaut kādos pirmajos attīstības posmos ir vērojama ievērojama resursu izsaimniekošana un vides piesārņošana. Manuprāt, jābūt šai sistēmai gatavai un jābūt, kas regulē šo te procesu.

Vēl jautājums par nodokļu palielināšanu uzņēmējiem ir, protams, būtisks. Bet tikai nevajag aizmirst arī tomēr, ka, skatot kopumā nodokļu paketi, daudz kur nodokļu slogs tika samazināts. Tika peļņas nodoklī ieviesta daudz civilizētāka aprēķināšanas formula, kas stimulē investīcijas, kas liedz varbūt patvaļīgu nodokļu iekasēšanu nepamatotos gadījumos, uz kaut kāda Finansu ministrijas rīkojuma pamata. Manuprāt, šo ceļu Saeima jau gāja, un nodokļu paketē šīs dažas normas ir ietvertas. Ja paskatīsieties, piemēram, tirdzniecībai nodokļu likme tika samazināta, un, manuprāt, arī pamatoti, jo diemžēl, redziet — arī lielās tirdzniecības firmas bankrotē pietiekami lielā skaitā, nav vairs šīs milzīgās peļņas. Palielinoties konkurencei, šīs superpeļņas tirdzniecībā nav. Bet ir jautājums, vai, piemēram uzņēmēji, tirgotāji no tā kļuvuši godīgāki, vai pareizi sapratuši to, ka, samazinot šos nodokļus, arī viņu darbībā šai legālajai biznesa daļai būtu jāsastāda varbūt lielāka daļa, viņiem jāiet uz šo legālo biznesu. Diemžēl mani vērojumi liecina, ka, tāpat kā visas šīs iespējas apiet nodokļus tika izmantotas pie šīs augstās likmes, tās tiek izmantotas arī pie šīs zemākās. Tāpēc, piemēram, tikai augsta vai zemākā nodokļu likme, protams, nenosaka to, cik godīgi maksā šie nodokļu maksātāji nodokļus. Tas ir saistīts gan ar maksāšanas pieredzi, gan ar valstisku attieksmi, katra pilsoņa un uzņēmēja apzinīgumu un atbildību pret valsti. Es domāju, ar nodokļu samazināšanu vien arī šī problēma kopumā netiek risināta.

Vēl viens jautājums, kas saistīts ar kaut kādu nodokļu sloga lielāku vai mazāku palielināšanu, neapšaubāmi ir arī tas, kāda ir iespēja šo nodokli iekasēt, kāds ir iekasēšanas mehānisms, vai šis varbūt labi domātais nodoklis veicina godīgu konkurenci, vai, tieši otrādi, dod atkal papildu peļņas iespējas negodīgai konkurencei. Diemžēl pēdējā laika prakse šinī jautājumā tomēr ir diezgan bēdīga, jo gan degvielas akcīzes iekasēšana, kas, manuprāt, ir apmēram 30 procentu līmenī, gan alkohola akcīzes iekasēšana, kas arī ir ļoti zemā līmenī, neļauj atzīt, ka šo grūtāk iekasējamo nodokļu veidu iekasēšana uzlabojas. Un tad šim nodoklim, piemēram, nodokļa likmes palielināšanai, ir tieši otrāds efekts. Un neapšaubāmi pie akcīzes nodokļa, manuprāt, ir viens ceļš tikai ejams. Ja tuvāko mēnešu laikā tiešām situāciju neizdodas uzlabot, tad ir ejams otrs ceļš. Tad ir ejams akcīzes nodokļa samazināšanas ceļš, lai ļautu godīgā konkurencē strādājošiem uzņēmējiem izdzīvot, godīgi strādāt, un pēc tam, kad tiks sakārtota sistēma, palielināta iekasēšanas bāze vismaz līdz 70 procentiem, varēs iet runa par šī nodokļa palielināšanu vismaz līdz iepriekšējam līmenim vai tālāk. Arī ar dabas resursu nodoklī šī problēma, manuprāt, ir ļoti aktuāla. Ja iekasēšana, šī bāze būs ap 50 procentiem, zem 50 procentiem, tad šim nodoklim arī no šī labi domātā mērķa,maz kas paliek pāri. Manuprāt, viņš strādā tieši otrādi - veicina negodīgu konkurenci. Un, manuprāt, šinī likumā šīs iekasēšanas kontrole un tā tālāk vēl pilnībā nav atrisināta. Bet, tā kā es arī pats strādāju Budžeta komisijā, es esmu redzējis ļoti daudzus likumus. Un daudzi no viņiem bija ievērojami, vairākas pakāpes vājāki, un mums tomēr, būtiski strādājot, izdevās viņus uzlabot un izveidot pietiekami pieņemamus. Manuprāt, kā izejas materiāls, lai turpinātu šo likumu uzlabot un izveidotu atbilstošu valsts interesēm, pirmajam lasījumam šis likumprojekts ir pieņemams.

Vēl par jautājumu, ka daļa šā nodokļa likmju, kā Emša kungs teica, paliek tādā pašā līmenī, kādā jau pašreiz tiek iekasētas, jo šis nodokļa veids arī pašreiz eksistē. Tanīs nodokļu veidos, kur likmes tiek palielinātas, manuprāt, ir ejams ļoti apdomīgs un pakāpenisks šī nodokļa piemērošanas mehānisms, jo, kā es teicu, pirmais un galvenais ir panākt šīs sistēmas darboties spēju, un tad varēs runāt par kaut kādu noteiktu nodokļa iekasēšanu.

Vēl viens būtisks jautājums - no kā mēs finansēsim šīs atveseļošanas programmas, atkritumu pārstrādes programmas? Protams, ir šis kopējais budžets. Bet tas ir pietiekami saspringts, un ļoti lielu daļu šinī budžetā aizņem sociālie maksājumi. Pāri par 110 miljoniem izglītībai, pensijām, pabalstiem. Vai tad tiešām mēs ņemsim naudu šīm programmām no šīm summām? Vai arī meklēsim un mēģināsim veidot mehānismu, lai varētu šo valsti sakārtot, atveseļot no šiem speciālajiem ieņēmumiem? Tāpēc, lai arī šeit ir daudz, pietiekami daudz nepilnību un daudz problēmu, es tomēr aicinu atbildīgi izšķirties un pirmajā lasījumā pieņemt šo likumprojektu kā pamatu akceptēt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Turpinām sēdi! Lūdzu reģistrēties! Reģistrācija! Lūdzu rezultātu! 64 deputāti.

Godātie deputāti! Es ceru, ka deputāts Bukovskis piedos man, es esmu pieteicis Pēteri Tabūnu, bet pēc reģistrācijas jūs bijāt, kuram bija jārunā. Bet, tā kā es esmu pieteicis Pēteri Tabūnu, tad, lūdzu, Pēterim Tabūnam vārds!

P.Tabūns (LNNK). Cienījamie deputāti! Likumu par dabas resursu nodokli vajadzēja jau sen sagatavot, precīzi sagatavot, izstrādāt un pieņemt, par to nav šaubu. Es domāju, ka šis likums ir viens no tiem, kuru es vispirms gribētu atbalstīt, bet diemžēl ne velti šodien daudzas iebildes šeit skan no tribīnes sakarā ar šo nodokli. Un skan, lūk, kāpēc. Tāpēc, ka šī nodokļu nasta vienkāršam cilvēkam, maznodrošinātam cilvēkam, nemaz nerunāsim par pensionāru, ir vienkārši nepanesama.Un tāpēc šodien no deputātiem izskan šīs iebildes arī pret dabas resursu nodokli, lai gan tas palīdzētu saglabāt mūsu dabu, paglābt, jo glābjamā arī ir daudz, ja mēs pieminēsim kaut vai tikai to, ko atstājusi padomju armija simtos un tūkstošos hektāru platībā Latvijā, kur ir drausmīgs skats. Bet, lūk, šī nodokļu nasta, kura pienāk atkal un atkal, kļūst nepanesama, kļūst nesamaksājama, un tāpēc šodien skan šīs iebildes. Jo mēs dzirdam presē, radio, televīzijā un izjūtam katrs ik dienas, ka atkal draud jauni tarifu paaugstinājumi. Nupat ir ievēlēts jauns "Latvenergo" prezidents — Birkāna kungs, un viņš uzreiz sāk ar to, ka būs tarifu paaugstinājums. "Lattelekom" — arī ar tarifu paaugstinājumiem par ikdienas vienkāršajām sarunām. Draudi no visām pusēm. Dzīvokļu īre būšot četrreiz lielāka... Redziet, tiek uzspiestas pat kaut kādas aptieciņas traktoristiem, par kurām mēs runājām šorīt un kuras, protams, būtu vajadzīgas, bet ne jau tādā veidā uzspiežamas un ne arī tādā saturā. Un tā vēl un vēl.

Ne man jums atgādināt, jūs ļoti labi zināt šo nodokļu nastu. Bet mēs šodien no valdības puses dzirdam, ka iestājusies stabilitāte, iestājusies attīstība un augšupeja un gandrīz vai ļoti tuva laime. Diemžēl cilvēks, kurš saņem 20, 30, 50 un vēl vairāk latu, nejūt šo laimi un nejūt šīs laimes tuvošanos. Diemžēl.

Redziet, nelaime ir, lūk, kur! Par to es esmu no šīs Saeimas tribīnes runājis vismaz desmitiem reižu. Netiek domāts par to, lai valsts budžetā būtu līdzekļi, būtu nauda. Redziet, bēg jau, raujas uz amatiem un pēc tam bēg muitas priekšnieks, ieņēmumu nodaļas priekšnieks.... Kāpēc? Mēs zinām, ka pirmajā ceturksnī ir apmēram mīnus 40 miljoni budžetā, tas ir drausmīgs skaitlis. Mēs nobalsojām pērn, 1995. gada budžetu apstiprinot, par 14 miljoniem medicīnai, bet ko medicīnas darbinieki saka? Viņi saka, ka drīz vien, pēc dažiem mēnešiem, ja šie līdzekļi neienāks , bet tie neienāk, netiek iekasēti no šī akcīzes nodokļa par spirtu, par spirta tirdzniecību un ievešanu, tad viņi par katru apmeklējumu pieprasīs no ikviena cilvēka pietiekami nopietnu naudu, kuru vienkāršs cilvēks nespēs samaksāt un tātad nesaņems medicīnisko palīdzību. Es allaž un mēs, LNNK cilvēki, vienmēr esam atgādinājuši un norādījuši tās vietas, kur tad var paņemt naudu, un ne tikai mēs. Tad, kad apspriedām arī budžetu 1995. gadam... Un paskatieties par to pašu alkoholu, par tiem pašiem 14 miljoniem, kuri netiek ieņemti budžetā! Šodien "Neatkarīgajā Cīņā" Kiršteina kungs min skaitļus par to, ka "Turība", maksājot nodokļus budžetā, iemaksā gadā 25 miljonus latu. Bet šī tirdzniecība sastāda tikai 10 procentus no visa lielā spirta tirdzniecības apjoma. Tie pārējie 90 procenti tirgotāju budžetā iemaksā tikai 2 miljonus. Tātad garām budžetam iet gandrīz 240-250 miljoni. Tikai šeit. Lūk, par ko mēs uztraucamies. Ne jau par šo dabas resursu nodokli, kurš būtu vajadzīgs. Bet, kad vadzis ir pilns, tas lūst, un tas kuru katru brīdi var lūzt . Jo saprotiet, kāda šobrīd ir situācija ar cilvēku.!