VIDES AIZSARDZĪBAS POLITIKAS PLĀNS LATVIJAI

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāts, iesniegts Ministru kabineta izskatīšanai

un akceptēts MK 1995.gada 25.aprīļa sēdē (prot.nr.22, §23),

iesakot to izmantot par pamatu Vides aizsardzības rīcības programmas sagatavošanai

Par "Vides aizsardzības politikas plānu Latvijai"

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta vadībā izstrādāts "Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai". Šī dokumenta izstrādāšana tika uzsākta 1994.gada janvārī un tajā piedalījās vairāk nekā 80 speciālistu no dažādām institūcijām un organizācijām, tai skaitā - no Ekonomikas, Finansu, Zemkopības un Satiksmes ministrijas, Latvijas Universitātes, Latvijas Lauksaimniecības Universitātes, Zinātņu akadēmijas un citām zinātniskajām un mācību iestādēm, Latvijas Dabas fonda, VARAM struktūrvienībām un pakļautajām reģionālajām organizācijām. Politikas plāns tapa, konsultējoties ar Nīderlandes Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrijas un Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūras speciālistiem. Nīderlandes valdība atbalstīja šī projekta izstrādāšanu.

Vides aizsardzības politikas plāns ir stratēģisks dokuments, kurā formulēti vides aizsardzības politikas mērķi tuvākajiem gadu desmitiem, principi, kuri ievēroti, izstrādājot šo stratēģiju, un uzskaitīti līdzekļi, kuri piemērojami stratēģijas ieviešanai.

Politikas plāna izstrādāšanas gaitā tika noteiktas prioritārās vides problēmas Latvijā, veikta to analīze un izstrādāti risinājumi. Tāpat tika norādīti līdzekļi problēmu risināšanai.

Vides aizsardzības politikas plāns ir pirmais mēģinājums izklāstīt galvenos stratēģiskos virzienus vides aizsardzībā. Tas nepieciešams, lai:

- attīstītu vides aizsardzības sistēmu Latvijā;

- izstrādātu pamatotu Vides aizsardzības rīcības programmu, kurā nepieciešamie vides aizsardzības pasākumi būtu sarindoti prioritāšu kārtībā. Tas savukārt ļautu efektīvi plānot ierobežoto līdzekļu izlietojumu;

- uzlabotu sadarbību ar ārvalstu partneriem, skaidri parādot, ka Latvijai ir konsekventa un pamatota vides aizsardzības stratēģija. Tas vienkāršotu sadarbību ar kaimiņvalstīm kopējo vides problēmu risināšanā un atvieglotu ārvalstu palīdzības saņemšanu vides aizsardzības projektiem;

- savlaicīgi informētu ražotājus un sabiedrību par pieaugošajām vides aizsardzības prasībām un nodrošinātu sabiedrības līdzdalību vides problēmu risināšanā;

- izveidotu pamatu turpmākai vides aizsardzības politikas attīstībai.

Nākotnē, Latvijas sabiedrībai un tautsaimniecībai attīstoties, mainīsies vides problēmu kopums un prioritātes, mainīsies arī problēmu risināšanas iespējas, būs aizvien plašāk jāiesaista gan sabiedrība, gan tautsaimniecības nozaru ministrijas, gan uzņēmēji.

Vides aizsardzības

valsts ministrs I.Emsis

 

Saturā

1. Ievads

2. Esošās situācijas apskats: sabiedrība un vide

2.1. Vides aizsardzības sistēmas attīstība Latvijā

2.2. Vides stāvokļa īss pārskats

2.2.1. Dabas apstākļi

2.2.2. Urbanizācijas līmenis

2.2.3. Augšņu kvalitāte

2.2.4. Ūdeņu kvalitāte

2.2.5. Gaisa kvalitāte

2.2.6. Atkritumi

3. Vides aizsardzības politikas mērķi un politikas principi

3.1. Politikas mērķi

3.2. Politikas principi

3.3. Politikas priekšnosacījumi

3.3.1. Vides informācijas sistēma. Monitorings.

3.3.2. Vides aizsardzības institūcijas un organizācijas.

3.3.3. Sabiedrības apziņa.

4. Vides aizsardzības politikā izmantojamie līdzekļi

4.1. Likumdošanas aktu sistēma

4.2. Vides aizsardzības infrastruktūra un institūcijas

4.3. Ekonomiskie līdzekļi

4.4. Kontrole vides aizsardzībā

4.4.1. Valsts kontrole vides aizsardzībā

4.4.2. Valsts vides ekspertīze

4.4.3. Cita veida kontrole vides aizsardzībā

4.5. Ietekmes uz vidi novērtējums (EIA)

4.6. Teritoriālā plānošana

4.7. Agrās brīdināšanas monitorings

4.8. Brīvprātīgās vienošanās

4.9. Nacionālās programmas

4.10. Vides izglītība

4.11. Saziņa

5. Prioritāro vides problēmu apskats un analīze

5.1. Piesārņojuma pārrobežu pārnese

5.1.1. Gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnese

5.1.1.1. Ozona slāņa noārdīšanās

5.1.1.2. Siltumnīcas efekta gāzu izraisītās klimata izmaiņas

5.1.1.3. Gaisa piesārņojuma pārrobežu pārneses reģionālās problēmas

5.1.2. Ūdens piesārņojuma pārrobežu pārnese

5.2. Ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija

5.3. Saimnieciskās darbības izraisītais risks

5.3.1. Rūpniecisko un transporta avāriju risks

5.3.2. Akumulētā piesārņojuma risks

5.3.3. Piesārņojuma pārrobežu pārneses risks

5.4. Atkritumu ietekme uz vidi

5.5. Transporta ietekme uz vidi

5.6. Lauksaimniecības ietekme uz vidi

5.6.1. Augšņu piesārņošana

5.6.2. Augšņu erozija

5.7. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās

5.8. Ainavu degradācija

5.9. Dabas resursu neracionāla izmantošana

5.10. Dzeramā ūdens zemā kvalitāte

6. Ieteikumi Vides aizsardzības rīcības programmas izstrādei.

Pielikumi

1. 1990.-1994. gadā pieņemto likumu īss pārskats

2. Starptautiskās vides aizsardzības konvencijas, kas ir jau ratificētas vai tiek

gatavotas ratificēšanai

3. Fizikālās ietekmes

4. Personas, kas piedalījās Vides aizsardzības politikas plāna izstrādāšanā

 

1. nodaļa. Ievads

Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības dzīvot kvalitatīvā dzīves vidē un prasīt, lai kompetentas valsts institūcijas, juridiskās personas un to amatpersonas, kā arī fiziskās personas izbeidz tādu darbību vai bezdarbību, kas šo vidi pasliktina, kaitē iedzīvotāju veselībai vai apdraud viņu dzīvību, intereses un īpašumu. (Latvijas Republikas likuma "Par vides aizsardzību" 11. pants)

 

Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes celšana nav iedomājama bez vides stāvokļa uzlabošanas. Vides kvalitātei pazeminoties, zaudē gan sabiedrība, gan tautsaimniecība - vides problēmas negatīvi ietekmē cilvēka veselību, dabisko ekosistēmu stabilitāti, kā arī dabas resursu pieejamību un kvalitāti. Degradēta vide postoši ietekmē arī sabiedrības apziņu kopumā. Lai samazinātu nevēlamo ietekmi uz vidi, kardināli jāmaina gan lēmumu pieņemšanas ceļi tautsaimniecībā, gan sabiedrības attieksme pret vidi kopumā, jo kvalitatīva vide un mazpārveidota daba ir cilvēka pilnvērtīgas dzīves, valsts un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības neatņemami priekšnosacījumi.

Vides aizsardzībai kā jebkurai valsts saimniecības nozarei nepieciešama skaidri noteikta attīstības stratēģija. Šādu stratēģiju piedāvā izstrādātais Vides aizsardzības politikas plāns (VAPP), kura nepieciešamību nosaka vairāki apsvērumi. Pirmām kārtām, VAPP norāda attīstības virzienus pašai vides aizsardzības sistēmai, jo VAPP formulēti vides aizsardzības politikas mērķi nākamajiem 20-30 gadiem, uzskaitīti principi, uz kuriem šai politikai jābalstās, un līdzekļi, ar kuriem tā ieviešama. VAPP tiek apskatītas arī prioritārās problēmas un veikta to analīze. Jāatzīmē, ka ir noteiktas dažāda līmeņa prioritātes gan laikā, gan telpā.

Ņemot vērā, ka Latvijas valsts pārvaldes sistēma, tautsaimniecība un sabiedrība patlaban atrodas pārejas periodā, skaidras vides aizsardzības prasības varētu tikt ņemtas vērā gan lielāku valsts pārvaldes reformu veikšanā, gan jaunu likumdošanas aktu sagatavošanā, gan arī nozīmīgu saimniecisko projektu ieviešanas gaitā. Tādēļ VAPP varētu izmantot atsevišķas nozaru ministrijas savu stratēģiju izstrādāšanā. VAPP dod priekšstatu arī konkrētiem līdzekļu ieguldītājiem par to, kādas izmaiņas gaidāmas vides aizsardzības prasībās tuvāko gadu laikā.

Daudzu vides problēmu risinājumos nepieciešama aktīva sabiedrības līdzdalība. Dažādas sabiedriskās organizācijas, formālas un neformālas grupas, kā arī atsevišķi iedzīvotāji Vides aizsardzības politikas plānā var atrast savu spēku pielikšanas punktus vides problēmu risināšanai.

Vides aizsardzības stratēģija ir vajadzīga ne tikai Latvijai, - tas ir arī būtisks solis kopējās Eiropas vides aizsardzības sistēmas veidošanā. Nacionālo vides aizsardzības stratēģiju un rīcības programmu nepieciešamību atzina Eiropas vides aizsardzības ministru konferences Dobrišā (1989) un Lucernā (1993). Latvija, parakstīdama Lucernas deklarāciju, uzņēmās atbildību par nacionālās stratēģijas un rīcības programmas izstrādi. Tādēļ, veidojot VAPP, ņemtas vērā arī atziņas un principi, ko satur "Vides aizsardzības rīcības programma Vidus- un Austrumeiropai" (apstiprināta Lucernā). Plāns arī lielā mērā balstās uz Apvienoto Nāciju Vides un attīstības konferences (Riodežaneiro, 1992.) slēdzieniem par ilgtspējīgas attīstības nepieciešamību. Tādējādi, pieņemot VAPP par Latvijas valsts stratēģiju vides aizsardzībā, tiek sperts vēl viens solis pretī Latvijas integrācijai Eiropā.

Vides aizsardzības stratēģija ir nopietns arguments, uz kā balstīties sarunās ar potenciālajiem ieguldītājiem, jo pierāda, ka Latvija ir drošs sadarbības partneris, kurš zina, ko grib. Tā dod iespēju novirzīt līdzekļus neatliekamāko problēmu risināšanai, kā arī pamatot projektu nepieciešamību.

Vides aizsardzības politikas plāna realizācijai un turpmākai vides aizsardzības politikas izstrādei nepieciešams:

• garantēt vides aizsardzības politikas integrāciju kopējā valsts attīstības politikā;

• iesaistīt sabiedrību prioritāšu noteikšanā un vides problēmu optimālu risinā-jumu izvēlē;

• piešķirt prioritāti visefektīvākajiem problēmu risinājumiem;

• izvēlēties katrai problēmsituācijai un mērķgrupai atbilstošus politikas līdzekļus;

• iesaistīt vides politikas īstenošanā mērķgrupas un visu līmeņu pašvaldības;

• vajadzības gadījumā nodrošināt, ka valsts sedz daļu vides aizsardzības vai atveseļošanas izdevumu;

• radīt nosacījumus videi draudzīgas rīcības stimulēšanai.

Vides aizsardzības politikas plāns tapa, VARAM Vides aizsardzības departamentam sadarbojoties ar vairākām institūcijām un organizācijām. Kopumā pie plāna strādāja vairāk nekā 80 speciālistu - no Ekonomikas, Finansu, Zemkopības un Satiksmes ministrijām, zinātniskām un mācību iestādēm, Latvijas Vides centra (ECAT), Latvijas Dabas fonda, kā arī VARAM struktūrvienībām un pakļautajām organizācijām. Vērtīgus padomus un komentārus sniegušas Reģionālās vides aizsardzības komitejas. Liela loma VAPP izstrādāšanas procesa organizēšanā bija Nīderlandes Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrijas atbalstam, kā arī padomam, ko sniedza Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūra. Bez starptautiskā atbalsta nebūtu iespējams sagatavot šo plānu tik īsā laikā, tomēr Vides aizsardzības politikas plāna saturu izstrādāja tieši Latvijas speciālisti.

VAPP nebūt nav vides aizsardzības politikas plānošanas procesa noslēgums. Tas ir sākums nepārtrauktam vides aizsardzības politikas veidošanas un īstenošanas procesam. Latvijas sabiedrībai un tautsaimniecībai attīstoties, mainīsies vides problēmu kopums un prioritātes, mainīsies arī problēmu risināšanas iespējas, tādēļ vides aizsardzības stratēģijai jābūt elastīgai, - jāņem vērā gan pamanītās kļūdas, gan attīstības tendenču izmaiņas, lai pēc iespējas īsākā laikā un ar iespējami nelieliem līdzekļiem panāktu būtiskus vides kvalitātes uzlabojumus.

 

2. nodaļa. Esošās situācijas apskats:

sabiedrība un vide

 

Kopsavilkums. Šī nodaļa dod īsu pārskatu par vides aizsardzības sistē-mas attīstību Latvijā un vides stāvokli valstī. Tā kā nav iespējams atrisināt visas vides problēmas vienlaicīgi, tika definētas prioritārās vides problēmas. Ar to pilnīgāku analīzi var iepazīties 5. nodaļā. Fizikālās iedarbības, tai skaitā radiācijas un kodoldrošības jautājumi, sīkāk apskatītas 3. pielikumā.

 

2.1. Vides aizsardzības sistēmas attīstība Latvijā

Vides aizsardzības sākotnējā periodā dabas aizsardzības vēsturē Latvijā izdalāmi vairāki posmi.

Pirmais saistīts ar dabas un kosmosa elementu pielūgsmi, bijību pret Dabu un tās procesiem. Tā sakņojās atziņā, ka cilvēks ir tikai nenozīmīgs dabas struktūras elements. Tas bija dabas dievību cieņas un pielūgsmes laiks. No šī pirmskristietības laika mantoti svētavoti, svētbirzis, svētalas un svētakmeņi. Tas ir Māras, Jumja, Ūsiņa un citu latvju dievību laiks. No šā perioda latvju zemnieks iemantojis godbijīgu attieksmi pret zemi, sauli, ūdeni un visu dzīvo. Godpilnā, cieņas un mīlestības caurstrāvotā attieksme pret dzīvību ir ieausta mūsu dvēselēs kā Lielvārdes raibajā jostā; šis raksts jāattīsta mūsu sirdīs, jāatsvabina un jāmācās to šifrēt, pacietīgi un ilgtspējīgi nododot mantojumā nākamajām paaudzēm.

Otrais posms saistīts ar cilvēka izpratni par dabas materiālu taupīšanas nepieciešamību, lai sabiedrības vajadzību apmierināšanai to pietiktu iespējami ilgākam laikam vai arī paspētu atjaunoties. Šādi likumi Latvijā parādās jau XVII gadsimtā, tā saucamajos zviedru laikos, kad tiek noteikti ierobežojumi medībām un arī kuģubūvei un celtniecībai noderīgo cieto lapkoku ciršanai.

Trešais posms saistīts ar izpratni par dabas aizsardzību kā dabas elementu saglabāšanu. Ierobežojumi tiek attiecināti uz atsevišķiem objektiem vai teritorijām - t. s. dabas pieminekļiem. Līdzīgā veidā tiek organizēta arī genofonda un reto augu aizsardzība. Mēs lepojamies ar Moricsalas rezervātu, kas dibināts jau 1912. gadā, Slīteri un citiem rezervātiem, Gaujas nacionālo parku, liegumiem un citām īpaši saudzējamām teritorijām, joslām un objektiem.

Ceturtais posms - mūsdienu vides aizsardzības ideoloģija - ir relatīvi jauna un sakņojas izpratnē, ka no atsevišķu dabas elementu aizsardzības resursu taupīgas izmantošanas ir nepieciešams pāriet uz ekosistēmu visaptverošu aizsardzību , cilvēka dzīvesvides kvalitatīvo parametru nodrošināšanu un tādu vides politiku, kas nodrošinātu ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību .

 

1. atkāpe. Dižkoki Latvijā. Latvijā valsts vai pašvaldību aizsardzībā ir 2554 dižkoku, no kuriem 1269 atzīti par valsts nozīmes dižkokiem. 71% visu dižkoku sastāda ozoli, priedes, egles un kadiķi. Pašu varenāko dižkoku - ozolu - Latvijā ir 1502, turklāt 642 no tiem atrodas valsts aizsardzībā. Skujkokiem šie skaitļi ir attiecīgi: priede - 217 un 150, egle - 29 un 17, kadiķis - 71 un 45.

 

Sabiedrības demokratizācija un vides politikas progress

Vides politikas attīstībā Latvijā ir periodi, kad notikušas būtiskas un progresīvas izmaiņas sabiedrības izpratnē par dabu un vidi. Raksturīgi, ka vēsturiski progress vides politikā sakrīt ar sabiedrības straujas demokratizācijas periodiem, Latvijā - arī ar nacionālās neatkarības atgūšanas centieniem. Tā piemēram, Latviskās apziņas pirmās atmodas laikā 19. gadsimta beigās Rīgas Dabas pētnieku biedrība panāk pirmo dabas rezervātu izveidošanu toreizējās cariskās Krievijas impērijā - 1910. g. Vaikas salas rezerevāts Igaunijā un 1912. g. Moricsalas rezervāts Latvijā.

Pēc neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanās 1918. gadā strauji paplašinājās īpaši aizsargājamo dabas objektu skaits, platība un daudzveidība. Valsts aizsardzībā tika ņemtas mežiem klātās ezeru salas, parki, alejas, izveidoja Siguldas nacionālo parku. Tagad Sigulda ir viena no Gaujas nacionālā parka aktīvās atpūtas zonām.

 

Trešā atmoda un vides aizsardzība

Latviskās valstiskās apziņas trešās atmodas uzplaukuma periodā 70-to gadu beigās un 80-to gadu sākumā par īpašu politisku spēku kļuva Vides aizsardzības klubs. Kluba akcijas pievērsa sabiedrības uzmanību kritiskajam vides stāvoklim Latvijā un citās totalitārā režīma valstīs. Vides aizsardzības problēmsituāciju analīzes aizsegā tiek veikti ļoti nozīmīgi pasākumi valstiskās neatkarības atgūšanai.

Milzīgu rezonansi sabiedrībā ieguva vides aizsardzības neformāļu cīņa pret Rīgas metro celtniecības ideju. Toreiz sabiedrība metro būvniecību uztvēra kā Maskavas varas nostiprināšanas un kolonizācijas procesa savdabīgu paātrināšanas paņēmienu. Nevalstisko organizāciju paustais viedoklis uzvarēja un metro būvniecība netika uzsākta.

Nākamā ""divkauja"" starp totalitārā režīma centralizētās plānošanas ideologiem un vides aizstāvjiem saistāma ar ļoti plašo sabiedrības, īpaši inteliģences, pretestību Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecībai. Vides aizsardzības un sociālie apsvērumi lika celtniecību pārtraukt. Šī un daudzas citas nevalstisko organizāciju un Latvijas inteliģences uzvaras sadursmēs, kuru pamatā bija vides aizsardzības un sociālās problēmas, iedrošināja iedzīvotājus un kaldināja tautā pārliecību, ka ir iespējams izvirzīt un īstenot Latvijas neatkarības ideju.

Zīmīgi, ka tieši neatkarības centienu periodā pirmo rieizi Latvijas vēsturē izveido valsts vides aizsardzības institūciju - Valsts dabas aizsardzības komiteja (1988. g. 17. marts).

 

Ilgtspējīgas attīstības un modernas vides politikas

tapšanas loģika

Šobrīd Latvijā jārisina divas problēmu grupas. Pirmā saistās ar smago totalitārā režīma mantojumu: neefektīvu, videi nedraudzīgu, resursus izšķērdējošu valsts sektora rūpniecību; pārstrukturēšanās fāzē esošu zemkopību, enerģētiku un transportu; neattīstītu vides un komunālo sektoru; piesārņotām, sanācijai pakļautām okupācijas armijas atstātajām un vēl neatstātajām teritorijām; paaugstinātu avāriju risku un nepietiekamu vides kvalitāti vairākos reģionos.

Otrā problēmu grupa saistīta ar tautsaimniecības pārstrukturēšanu uz tirgus ekonomiku. Ir nepietiekams ieguldījumu apjoms straujam situācijas uzlabojumam (0,8% iekšzemes kopprodukta). Neskaidrības nacionālo tautsaimniecības nozaru attīstībā traucē preventīvās vides politikas realizāciju. Ir nelabvēlīga juridiskā vide normatīvo dokumentu pretrunīguma un nepietiekamības dēļ.

Vienlaikus jāuzsver arī nozīmīgas pašreizējās situācijas priekšrocības. Ražošanas pārstrukturēšanas gaitā iespējams nomainīt novecojošo ražošanas bāzi ar modernu, videi draudzīgu tehnoloģiju. Latvijā ir augsts bioloģiskās daudzveidības līmenis un salīdzinoši zema vides piesārņotība lauku apvidos. Reāls ir attīstīto valstu atbalsts un gatavība palīdzēt, ir iespēja izanalizēt pasaules pieredzi un realizēt nacionāli efektīvāko vides politikas scenāriju.

Latvijai šobrīd ir unikāla iespēja atjaunot valsts tautsaimniecību, pielietojot līdzsvarotas un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Tas ir iespējams tādēļ, ka mums tautsaimniecība jāatjauno un jāpārkārto atbilstoši tirgus ekonomikas regulām. Atjaunot ir grūti, bet ceļot no jauna ir viena priekšrocība: to var izdarīt videi un cilvēkam draudzīgā veidā. Mēs sakām: līdzsvaroti un ilgtspējīgi.

 

2.2. Vides stāvokļa īss pārskats

Iepriekšējo gadu desmitu valsts pārvaldes struktūra un saimniekošanas sistēma ļāva saglabāties dabīgiem mežiem, pļavām, purviem, kuros tagad sastopamas bagātas dzīvnieku un augu populācijas. Daudzas šīs sugas Eiropas rietumu un ziemeļrietumu rajonos atrodas uz iznīcības robežas.

Lielākā daļa vides problēmu ir koncentrēta t.s. "karstajos punktos"- lielākajos rūpniecības centros, transporta mezglos vai Krievijas armijas atstātajās teritorijās. Tikai dažas vides problēmas izpaužas visā valstī kopumā: eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija, dažu dabas resursu pārmērīga izsmelšana, piesārņojuma pārrobežu pārnese, sadzīves un rūpniecisko atkritumu uzkrāšanās. Vairākas smagas vietējas nozīmes problēmas radījusi pārmērīga un bieži vien haotiska urbanizācija.

No otras puses, Latvija pašreiz var lepoties ar savu salīdzinoši mazpārveidoto dabu, lielām meža platībām, neapbūvētu jūras piekrasti un zemu piesārņojuma fona līmeni.

 

2.2.1. Dabas apstākļi

Latvija atrodas pārejas joslā no ziemeļu skujkoku mežiem uz mērenās zonas lapkoku mežiem, no okeāniskā klimata uz kontinentālo. Zonālais veģetācijas tips šeit ir jauktie meži.* Latvijas teritoriju šķērso daudzu augu un dzīvnieku izplatības robežas. Pēdējo 13000 gadu laikā mainoties dabas apstākļiem, katrs klimata un veģetācijas periods atstājis savas pēdas - retas sugas, unikālus biotopus, reliktus dabas pieminekļus.

(* - Ahti, T., Hēmet-Ahti, L., Jalas J., 1968, Vegetation zones and their sections in northwestern Europe.-- Ann. Bot. Fenn. 5:169-211

- Laasimer, L., 1959, The position of Estonia in phytogeographical and geobotanical partitions of North Europe. - Eesti NSV Teaduste Akadeemia Toimetised, 2:95-112)

 

1. tabula. Sugu daudzveidība un aizsardzība Latvijā

	Kopējais sugu	Baltijas Sarkanajā grāmatā
	skaits	Sugu skaits	% no kopējā sugu skaita
AUGI
Ziedaugi	1600	256	16
Paparžaugi	48	19	39,6
Sūnas	485	203	41,9
Ķērpji	500	34	6,8
Aļģes	2680	-	-
Sēnes	3600	38	1,1
DZĪVNIEKI
Mugurkaulnieki
Zīdītāji	62	24	38,7
Putni	325	78	24
Rāpuļi	7	3	42,9
Abinieki	13	6	46,2
Zivis	106	-	-
Apaļmutnieki	3	-	-
		Latvijas Sarkanajā grāmatā
Bezmugurkaulnieki
Kukaiņi	20000	9	0,045
Zirnekļi	430	-	-
Ērces	15000	-	-
Vēžveidīgie	250	2	0,8
Tārpi	3000	1	0,3
Moluski	185	1	0,5
Pārējie	200	-	-

 

2.2.2. Urbanizācijas līmenis

Urbanizācijas (rūpniecības un iedzīvotāju koncentrēšanās) rezultātā 70% Latvijas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, tai skaitā, Rīgas aglomerācijā - 34%. Rūpniecības pilsētas kļuvušas par lieliem atmosfēras piesārņojuma, notekūdeņu un cieto atkritumu avotiem. Tas, savukārt, izraisījis iedzīvotāju veselības stāvokļa un vides pasliktināšanos ne tikai šajās pilsētās, bet arī ārpus tām.

Kā degradēta kvalificējama tāda pilsētvide, kas veidojusies, vienpusīgi (kvantitatīvi) risinot dzīvokļu problēmu celtniecības hiperindustrializācijas laikā. Tā ir cilvēka vajadzībām neatbilstoša, nehumāna vide ar zemu būvniecības un teritoriju labiekārtojuma kvalitāti. Šādu teritoriju daudzums ir nepieļaujams. Tikai Rīgas aglomerācijā vien humanizācija ir nepieciešama 15 dzīvojamajiem rajoniem jeb 2/3 pēdējos 50 gados radītās dzīvesvides. Šis mantojums būtiski ietekmē cilvēku apziņu, radot papildus sociālās un vides problēmas.

 

2.2.3. Augšņu kvalitāte

Latvijas augsnes ir uzskatāmas par salīdzinoši tīrām, tādēļ tās jāvērtē kā Latvijas nacionālā bagātība.

Lielākajā daļā Latvijas augšņu smago metālu saturs ir dabīgā fona līmenī (skat. 2.atkāpi).

 

2. atkāpe. Smago metālu saturs dažāda mehāniskā sastāva augsnēs Latvijā un Holandē, (mg/kg).

Metāls	Smilts	Mālsmilts	Smilšmāls
Latvijā	Holandē	Latvijā	Holandē	Latvijā	Holandē
Hroms	0,7-2,3	60,0	4,0-7,7	76,0	3,7-7,7	106
Niķelis	1,0-3,2	15,0	2,1-4,2	23,0	3,0-5,0	38
Varš	0,9-3,3	19,0	2,3-3,4	24,0	3,0-4,5	33
Cinks	5,3-9,3	67,0	11-17	91,0	11-18	137
Kadmijs	0,3-0,6	0,5	0,2-0,4	0,5	0,22-0,42	0,6
Svins	2,9-9,1	56,0	5,3-7,0	65,0	5,4-8,6	80

 

Latvijā vēja erozijas apdraudēto lauksaimniecībā izmantojamo zemju platība ir 230 tūkst. ha jeb 14,7 %, ūdens erozijai pakļauts 380 tūkst. ha jeb 24,3 % kopējās aramzemju platības. Tā kā lauksaimnieciskā ražošana būtiski ietekmē dabīgās ekosistēmas un vienlaikus ir ievērojama Latvijas tautsaimniecības nozare, kas dod līdz 40 % nacionālā kopprodukta, šīs nozares ilgtspējīga attīstība ir pamats gan ekonomikas uzplaukumam, gan dzīvās dabas un veselīgas vides saglabāšanai.

 

2.2.4. Ūdeņu kvalitāte

Latvijā ir 777 upes, kuru garums pārsniedz 10 km, bet kopējais ūdensteču skaits ir aptuveni 12 000. Bez tam ir vairāk nekā 3000 ezeru, no kuriem 802 ir lielāki par 0,1 km2.*

(* Latvijas PSR Ģeogrāfija. R., Zinātne, 1971; Latvijas PSR ezeru un ūdenskrātuvju un apkārtējo platību kompleksās izmantošanas un aizsardzības shēma. R., Meliorprojekts, 1975.)

Saskaņā ar hidrobioloģiskajiem un hidroķīmiskajiem datiem, 85% visu virszemes ūdeņu ir viegli piesārņoti vai piesārņoti. Vissmagākā problēma ir eitrofikācija, kuru izraisa biogēnās vielas un kura strauji palielinās. Galvenie biogēno vielu avoti ir pilsētu neattīrītie notekūdeņi un notece no lauksaimniecībā izmantotajām zemēm. Atsevišķās vietās konstatēts ūdeņu piesārņojums ar bīstamām vielām (piem., smagajiem metāliem, hlororganiskajiem savienojumiem, naftas produktiem) un to uzkrāšanās. Taču jāatzīmē, ka pēc 1990. gada gan notekūdeņu daudzums, gan notece no lauksaimniecības platībām un līdz ar to - kopējais ūdenstilpēs nonākošais piesārņojuma daudzums ir būtiski samazinājies, kas saistīts galvenokārt ar Rīgas pilsētas un arī citu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu nodošanu ekspluatācijā, kā arī ražošanas sašaurināšanos valstī (1. un 2. att.). Sagaidāms, ka tuvākajā nākotnē notekūdeņu daudzums nepalielināsies, bet gan stabilizēsies sasniegtajā līmenī.

 

1.attēls. Notekūdeņu apjomi Latvijā 1990.-1993.gadā (VARAM dati)

 

2.attēls. Galveno piesārņojošo vielu daudzums Latvijas iekšējos ūdeņos (VARAM dati)

 

Īpaši jāuzsver Rīgas jūras līča un Baltijas jūras stāvoklis. Relatīva izolētība un ievērojama upju notece padara antropogēnā faktora ietekmi līcī sevišķi nozīmīgu.

Analizējot daudzgadīgo datu rindas, var secināt, ka fosfora un slāpekļa piesārņojums Rīgas līcī pēdējo 20 gadu laikā nepārtraukti pieaug. Biogēno vielu koncentrāciju daudzgadīgās izmaiņas Rīgas līcī var vērtēt kā uzskatāmu ūdens baseina eitrofikācijas piemēru (sk. 3. att.). Eitrofikācijas rezultātā vasaras mēnešos ūdenī pakāpeniski pazeminās skābekļa saturs, taču pēdējos gados skābekļa koncentrācijas samazināšanās vasarā nav novērota. To noteica labvēlīgi hidroloģiskie procesi, kā arī nitrātu piesārņotības krasa samazināšanās, ko var izskaidrot ar slāpekļa sāļu ieplūdes samazināšanos no upēm sakarā ar apsīkumu lauksaimnieciskajā ražošanā.

 

 

3. attēls. Kopējā fosfora (pa kreisi) un nitrātu (pa labi) koncentrācijas daudzgadīgās izmaiņas Rīgas jūras līcī 0-10 m slānī 1973.-1993. g. februārī, (µmol/l) (dati: Hidrometeoroloģijas pārvalde, Jūras monitoringa centrs, 1994. g.).

 

Daudzgadīgie fosfora un hlorofila koncentrāciju novērojumi liecina, ka Rīgas jūras līcī eitrofikācija turpinās. Slāpekļa un silīcija koncentrācijas izmaiņas analīze ļauj paredzēt tās apsīkšanu jau tuvākajos gados, ja vien nepaātrināsies biogēno vielu ienese līcī. Esošie hidroķīmisko un bioloģisko novērojumu rezultāti nenorāda uz eitrofikācijas tālāku attīstību arī centrālās Baltijas Latvijas zonā.

Pašreiz Baltijas jūras Latvijas ekonomiskās zonas ūdeņi kopumā ir mēreni piesārņoti, vietām ar lokāliem piesārņojuma rajoniem. Ekoloģiskā riska zonas ir piekrastes rajoni upju grīvu, komunālo un rūpniecības notekūdeņu izplūdes vietu tuvumā, derīgo izrakteņu ieguves un grunts izgāztuvju vietās, kā arī rajoni ap ostām.

 

2.2.5. Gaisa kvalitāte

Ievērojamāko daļu (65-68%) uzskaitītā gaisa piesārņojuma rada transports (4.attēls). Salīdzinot ar 1992. gadu, 1993. gadā transporta radītais piesārņojums pieaudzis par 11%. Tas izskaidrojams ar to, ka 1993. gadā reģistrētais autotransporta vienību skaits Latvijā attiecībā pret 1992.gadu pieaudzis par 48000. Pieaudzis ir arī katlumāju radītais piesārņojums, kas izskaidrojams ar kurināmā struktūras izmaiņām: sadedzināts vairāk mazuta ar augstu sēra saturu un mazāk - dabasgāzes.

Deviņdesmit piecus masas procentus visu 1993. gadā uzskaitīto stacionāro avotu izmešu Latvijā sastādīja sēra dioksīds (50.2%), slāpekļa oksīdi (10%), oglekļa oksīds (24%), un cietās daļiņas - pelni (10.8%).

Vairāk nekā 200 pārējo uzskaitīto kaitīgo vielu sastādīja tikai 5%.

 

4. attēls. Izmešu sadalījums pa avotiem 1992. un 1993. gadā (VARAM dati)

 

3. atkāpe. Galvenās gaisa piesārņojuma problēmas. Cietās daļiņas (pelni, putekļi, u.c.) - kaitīgi iedarbojas uz cilvēka veselību un vidi, it sevišķi, ja to sastāvā ir smagie metāli un kancerogēnās vielas.

Sēra dioksīds un slāpekļa oksīdi - veicina skābo nokrišņu rašanos, skābina augsni, bojā ēkas un būves, arī arhitektūras pieminekļus.

Oglekļa oksīds - pārvēršoties par CO2, veicina siltumnīcas efektu, kā arī kopā ar slāpekļa oksīdiem un ogļūdeņražiem veicina smoga rašanos pilsētās.

5.attēls. Stacionāro avotu izmeši Latvijā 1983.-1993.gadā (VARAM dati)

 

6.attēls. Lielāko rūpniecisko pilsētu gaisa piesārņojums 1993.gadā no stacionāriem avotiem (VARAM dati)

 

Sešas lielākās rūpnieciskās pilsētas dod lielāko daļu (57%) stacionāro avotu radītā piesārņojuma (6. attēls).

Šajā aspektā sevišķi izdalās Rīga (ieskaitot TEC-2), kura viena pati dod gandrīz trešo daļu kopējo Latvijas izmešu. Jāatzīmē, ka šajos skaitļos nav iekļautas mazās katlu mājas un individuālie patērētāji. Aprēķinu ceļā noteikts, ka neuzskaitītie izmešu avoti palielina kaitīgo vielu izmetes Rīgā vēl par 18-20%, it sevišķi cieto daļiņu piesārņojumu par 137% un CO - par 37%. Analoga situācija sagaidāma visā Latvijā.

 

2.2.6. Atkritumi

Pēc Latvijas Republikas Vides aizsardzības komitejas datiem (1992), Rīgas aglomerācijā veidojas ap 266 000 tonnu sadzīves atkritumu gadā jeb 240 kg atkritumu uz vienu iedzīvotāju. Latvijā šis skaitlis ir 200 kg ( Europe's Environment, 1995 ). Salīdzinājumam ar citām valstīm skat. 7.attēlu.

 

7.attēls. Relatīvais atkritumu daudzums dažādās valstīs ( Europe's Enviroment, 1995 )

 

Pašreizējā sadzīves atkritumu rašanās intensitāte varētu kļūt daudz augstāka, pārsvarā importa pieauguma dēļ no Rietumu valstīm. Tas veicinās atkritumu masas pieaugumu, palielinot izlietotā iepakojuma materiāla daudzumu. Otrs iemesls ir otrreizējo izejvielu izmantošanas sašaurināšanās, ko radīja pēdējo gadu pārmaiņas ražošanas un valsts pārvaldes struktūrās. Latvijā vēl nav arī attīstītas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas.

Bīstamie atkritumi jāmin atsevišķi. Kaut gan tie veido tikai nelielu daļu kopējā atkritumu daudzuma, tomēr rada ļoti lielu risku videi un cilvēka veselībai. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanu parasti kontrolē valsts, nevis pašvaldības. Latvijā 1989. un 1990. gadā ik gadu veidojās ap 200 000 t bīstamo atkritumu; pēc 1992. gada datiem, šis daudzums bija 30 000 t, 1993 - 42 000 t.* Salīdzinājumam: Zviedrija saražo ap 500 000 t, bet Dānija ap 130 000 t bīstamo atkritumu gadā.

(* Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas dati)

 

3. nodaļa. Vides aizsardzības politikas

mērķi, principi un priekšnosacījumi

 

Kopsavilkums. Nodaļā izvirzīti četri ilgtermiņa vides aizsardzības politikas mērķi:

• vides kvalitātes būtiska uzlabošanās teritorijās, kur tā rada paaugstinātu risku cilvēka veselībai un ekosistēmu stabilitātei, vienlaikus nepieļaujot vides kvalitātes pasliktināšanos pārējā teritorijā;

• esošās bioloģiskās daudzveidības un Latvijai raksturīgās ainavas saglabāšana;

• dabas resursu ilgtspējīga izmantošana;

• vides aizsardzības politikas integrācija visās nozarēs un dzīves sfērās (tautsaimniecībā kopumā un nozaru stratēģiskajos plānos, likumdošanā un sabiedriskajā apziņā), tādējādi radot pamatu sabiedrības un valsts ilgtspējīgai attīstībai.

Šajā nodaļā aplūkoti arī galvenie principi un priekšnosacījumi, uz kuriem jābalstās vides aizsardzības politikai Latvijā. Atsevišķi principi ir mūsu valstij specifiski, taču lielākā daļa, tādi kā piesardzības princips, labākās pieejamās tehnoloģijas princips, aizvietojamības princips vai piesārņotājs maksā, ir pasaulē plaši pieņemti un lielā mērā nosaka arī citu Eiropas valstu vides aizsardzības politiku.

 

Vides aizsardzības politikas veidošana nav iedomājama bez skaidri noteiktiem politikas mērķiem, kā arī bez principiem, kas nodrošina politikas konsekvenci. Galvenais, kādēļ tika gatavots Vides aizsardzības politikas plāns, bija izvirzīt ilgtermiņa politikas mērķus un saskaņot paredzēto darbību ar atbilstošiem politikas pamatprincipiem.

Šajā nodaļā izskaidroti izvēlētie mērķi un pamatprincipi, uz kuriem balstīta turpmākā plāna veidošana, - prioritāro problēmu, risinājumu un līdzekļu izvēle un analīze, kā arī priekšnosacījumi, no kuriem būtiski atkarīga vides politikas izstrādāšanas un ieviešanas efektivitāte.

 

3.1. Politikas mērķi

Politikas mērķi izvirzīti, balstoties uz diviem galvenajiem apsvērumiem. Pirmkārt, pašreizējā vides kvalitāte Latvijā, salīdzinot ar lielāko daļu Eiropas valstu, ir kopumā augsta, lai arī jāsaduras ar vairākām akūtām vides problēmām, galvenokārt - lielās pilsētās, rūpnieciskos rajonos, kā arī atsevišķās īpaši piesārņotās vietās, piemēram, Krievijas armijas atstātajās teritorijās.

Otrkārt, Latvija ir pārejas posmā uz tirgus ekonomiku, tāpēc jāņem vērā ierobežotie resursi, salīdzinoši zemais dzīves līmenis, ticamu turpmākās ekonomiskās attīstības prognožu trūkums un izmaiņas sociālajā struktūrā. Vēl kā sekas jāmin sabiedrības vienaldzība attiecībā pret vidi, tendence pārāk daudz izmantot jau tā ierobežotos dabas resursus, nepilnīgā un strauji mainīgā likumdošanas aktu sistēma un organizētu mērķgrupu trūkums (skat. 6. atkāpi).

Tādējādi viens no politikas mērķiem ir

• panākt vides kvalitātes būtisku uzlabošanos teritorijās, kur tā rada paaugstinātu risku cilvēka veselībai un ekosistēmu stabilitātei, vienlaikus nepieļaujot vides kvalitātes pasliktināšanos pārējā teritorijā.

Otrais ilgtermiņa mērķis attiecas uz dzīvās dabas daudzveidības saglabāšanu Latvijā. Straujās izmaiņas zemes reformas gaitā, lauksaimniecības un mežsaimniecības intensifikācija, modernu transporta sistēmu veidošana, krasta zonu un gleznainu apgabalu izmantošana atpūtai un it īpaši apbūvei, var novest pie ekosistēmu un sugu daudzveidības straujas samazināšanās, traucēt daudzu sugu migrāciju, kā arī noplicināt Latvijas dabisko un kultūrainavu. Tas būtu tradicionālās tautas kultūrvides un nacionālās identitātes zaudējums. Tādēļ vides politikas mērķis ir

• saglabāt pašreizējo bioloģiskās daudzveidības līmeni un Latvijai raksturīgo ainavu.

Pašreiz Latvijā pastāv tendence sociālistiskajai tautsaimniecībai raksturīgo dabas resursu neefektīvu izmantošanu vai vienkārši izšķērdēšanu aizstāt ar esošo resursu pārmērīgu izsmelšanu, piemēram, tādi resursi kā mežs un derīgie izrakteņi bieži vien ir šķietami vienīgais potenciālais sākuma kapitāls zemes īpašniekiem un pašvaldībām. Līdz zināma labklājības līmeņa sasniegšanai visā sabiedrībā dabas resursi var pilnībā tikt izmantoti vienīgi kapitāla uzkrāšanai, tādēļ vides aizsardzības politikas mērķis ir

• dabas resursu ilgtspējīga izmantošana.

 

4. atkāpe. Ilgtspējīga attīstība. Pazīstamāko definīciju ilgtspējīgai attīstībai ir apstiprinājusi Pasaules Vides un attīstības komisija 1987. gadā, proti, ka tā ir attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. ( WCED - World Commission for Environment and Development, 1987 )

 

Vides stāvoklis atspoguļo visas sabiedrības attīstību. Zems apziņas līmenis attiecībā uz vidi ir raksturīgs katrai valstij, kas saduras ar smagām saimnieciskām problēmām. Dotajam attīstības posmam ir raksturīgs pamatotu tautsaimniecības un sociālās attīstības prognožu trūkums un īstermiņa interešu dominēšana pār ilgtermiņa mērķiem. Gan sabiedrībai kopumā, gan diemžēl arī vairumam lēmēju ilgtspējīgas attīstības koncepcija nav pazīstama.

Ir neiespējami iedomāties sasniegt kādu no trim augstāk minētajiem mērķiem bez

• vides aizsardzības politikas integrācijas visās nozarēs un dzīves sfērās (tautsaimniecībā kopumā un nozaru stratēģiskajos plānos, likumdošanā un, visbeidzot, sabiedriskajā apziņā), tādējādi radot pamatu sabiedrības un valsts ilgtspējīgajai attīstībai.

 

3.2. Politikas principi

Vides aizsardzības politikas plāna izstrādāšanā un vides politikas veidošanā izmantotie principi ir sadalīti divās grupās. Vienā grupā apvienoti vispārīgie principi, kuri izmantoti prioritāro problēmu noteikšanā, to risinājumu meklēšanā un galveno politikas līdzekļu klāsta veidošanā. Tie apskatīti vispirms. Otrajā grupā apvienoti principi, kuri pielietojami, lai formulētu konkrētus risinājumus un izvēlētos tiem atbilstošus politikas līdzekļus.

Pie vispārīgajiem vides aizsardzības politikas veidošanas principiem pieder:

Vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšana . Tas nozīmē, ka tautsaimniecības attīstībai jānotiek, ņemot vērā ekosistēmu ietilpību. Sabiedrības attīstībai jāatbilst ekoloģiskajiem cikliem (vielas un enerģijas apritei dabā). Tas nozīmē, ka

• materiālu izmantošanas cikliem jābūt noslēgtiem;

• enerģija un materiāli ir maksimāli jātaupa;

• preču un pakalpojumu kvalitātei jābūt svarīgākai par kvantitāti.

Piesārņojuma novēršana jau tā rašanās avotā . Piesārņojuma cēloņu novēršanai jāvelta vairāk uzmanības nekā cīņai ar piesārņojuma sekām. Ja agrāk vides aizsardzība bija vērsta galvenokārt uz esošās piesārņotības samazināšanu, pielietojot attīrīšanas iekārtas vai ierobežojot ražošanu, tad tagad jāpievēršas problēmu cēloņiem. Tas nenozīmē atteikšanos no attīrīšanas iekārtu pielietošanas vai īpaši piesārņotu vietu sanācijas. Piesārņojuma novēršana "caurules galā"* ir izdevīgs, taču īstermiņa risinājums. Piesārņošanas novēršana vienmēr izmaksā lētāk un ilgākā laika posmā ir acīmredzami efektīvāka nekā jau radušās vides problēmas risināšana.

(* Piesārņošanas novēršana "caurules galā" ir neradoša pieeja piesārņojuma novēršanā, neitralizējot atkritumproduktus tikai tajā brīdī, kad tie jau tiek izvadīti vidē, nevis meklējot tehnoloģiskus un citādus risinājumus, kas samazinātu atkritumproduktu iznākumu.Risinājumi "caurules galā" un sanācija jāveic tikai tajos gadījumos, kad pastāv tieši draudi cilvēka veselībai vai ekosistēmu stabilitātei.)

Individuālās atbildības princips . Tas nozīmē, ka katrs - privātpersonas un amat-personas - uzņemsies individuālu atbildību par vidi un atbilstoši mainīs savu uzvedību.

Vides aizsardzības pasākumiem jābūt vēsturiskā pieredzē sakņotiem, nacionāli pieņemamiem un lokāli ieviešamiem . Pēdējo 50 gadu laikā Latvijā pieņēma lēmumus un veica darbības, kas bieži vien nebija pieņemamas sabiedrībai kopumā, un nākotnē tas nebūtu pieļaujams. Lai sekmīgi risinātu vides problēmas, jāizvairās no nesagatavotu, vāji izstrādātu lēmumu pieņemšanas tautsaimniecībā.

Atklātības princips . Ikvienam ir tiesības būt informētam par vides stāvokli un piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kuriem varētu būt ietekme uz vidi.

Problēmu risinājumu formulēšanai un politikas līdzekļu izvēlei jābalstās uz šādiem principiem:

Kompleksa pieeja problēmu risināšanai . Nepieciešams izraudzīties pasākumus, kas risinātu vairākas problēmas vienlaicīgi, nevis jāpārbīda problēmas no vienas fiziskās vides citā. Tā kā dažkārt vairākas vides problēmas rada viens un tas pats avots, tad nepieciešams veikt pasākumus, kas samazinātu vairāku veidu piesārņotību vienlaicīgi.

Šis princips ietver arī visu pieejamo resursu mobilizāciju un pūliņu koncentrāciju, lai atrisinātu konkrētu problēmu. Šādas pieejas piemērs atrodams 5. atkāpē.

 

5. atkāpe. Liepājas vides projekts. Šis kompleksais projekts ietver ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas pārveidošanu un modernizāciju Liepājā, Rietumkurzemes jūras piekrastes attīstības plānošanu, dabas aizsardzības jautājumus un tūrisma attīstību. Tas ir arī lielisks piemērs, kā var tikt mobilizēti nacionālie un starptautiskie naudas līdzekļi. Pētījumiem, kurus finansēja PHARE, seko ieguldījumi no nacionālā un Liepājas pilsētas budžetiem, Pasaules Bankas un NEFCO aizdevumi, kā arī Zviedrijas, Somijas un Dānijas atvēlētie līdzekļi.

 

Pakārtotības princips . Vides aizsardzības pasākumi jāveic vietējā un reģionālā līmenī. Valdībai jāiejaucas tikai gadījumos, kad zemāks administrācijas līmenis nevar atrisināt kādu konkrētu problēmu vai vēlamo efektivitāti var panākt tikai ar augstāka līmeņa administrācijas palīdzību.

Piesārņotājs maksā . Produktu un pakalpojumu cenām ir jāatspoguļo patiesās izmaksas (ieskaitot arī vides aizsardzības izmaksas). Tas ietver arī piesārņotāja pienākumu samazināt vai neradīt piesārņojumu un draudus videi un segt visus izdevumus, kas ar to saistīti. Valsts budžeta līdzekļu pielietošana pilnīgai vides aizsardzības izmaksu segšanai nav vēlama. Ja ieguldījumus vides aizsardzībā pārejas periodā jāizmanto īpaši piesārņotu vietu sanācijai, par kuru piesārņošanu nevienam nav iestājusies atbildība, tad šo principu nevar piemērot pilnībā.

Piesardzības princips. Tas ir galvenais princips preventīvajā vides aizsardzībā. Vides problēmas risināšana ir jāuzsāk vēl pirms pilnīgu zinātnisku pierādījumu saņemšanas par tās cēloņiem.

" No šūpuļa līdz kapam ". Jāseko bīstamajām vielām no to ražošanas līdz pat to galējās apstrādes** brīdim.

(** Galējā apstrāde - katram atkritumproduktam piemērota tā neitralizācija (sadedzināšana, bioloģiskā sadalīšana, izgāšana u.t.t.). Šā termina saturs attiecībā uz katru atkritumproduktu var mainīties atkarībā no tehnoloģijas attīstības līmeņa.)

Labākās pieejamās tehnoloģijas un vispiemērotāko risinājumu princips . Draudi videi jānovērš (brīvprātīgi, vai, ja nepieciešams, ar likuma palīdzību), nomainot tehnoloģijas vai piemērojot videi draudzīgus risinājumus, kur vien iespējams. Tas nozīmē arī veicināt videi draudzīgu tehnoloģiju attīstību un ieviešanu.

Aizvietošanas princips . Kur vien iespējams, videi nedraudzīgas vielas un procesi jāaizstāj ar mazāk kaitīgiem. No ilgtspējīgas attīstības viedokļa arī videi draudzīgas vielas, kuru resursi ir ierobežoti, jāizņem no saimnieciskās aprites un jāaizvieto ar citām.

 

3.3. Politikas priekšnosacījumi

Vides aizsardzības politikas pamatotai veidošanai un veiksmīgai īstenošanai ir nepieciešami trīs galvenie priekšnosacījumi:

• labi attīstīta informācijas sistēma,

• vides aizsardzības institūcijas un organizācijas,

• sabiedrības apziņa.

 

3.3.1. Vides informācijas sistēma. Monitorings.

Jebkuru lēmumu pieņemšana, īstenošana un rezultātu novērtēšana vides aizsardzībā nav iespējama bez informācijas par vides stāvokli, dabas procesiem un sociāli ekonomiskajām norisēm. Vides aizsardzības politikas efektivitāte ir tieši atkarīga no informācijas kvalitātes, tādēļ valstī nepieciešama labi attīstīta vides informācijas sistēma, kura, balstoties uz atklātības principa (skat. 3.2), nodrošina ar informāciju gan lēmumu pieņēmējus, gan sabiedrību.

Galvenie vides informācijas avoti ir zinātne, visu veidu monitorings, statistikas un kadastru dati, kurus nepieciešams apkopot, Latvijā izveidojot vienotu vides datu sistēmu.

Zinātniskajiem pētījumiem Latvijā ir senas tradīcijas. Mainoties tehnoloģijām un cilvēka ietekmei uz vidi, rodas jaunas problēmas, un būtu nepieciešams, lai zinātne spētu operatīvi reaģēt un dot pamatojumu šo problēmu risinājumiem. Pašreiz fundamentālos zinātniskos pētījumus finansē no valsts bužeta, starptautiskajām programmām un - atsevišķos gadījumos - no privātiem avotiem. Izveidota Latvijas dabas resursu un ekoloģiskās stabilitātes programma, kura paredz pielietojamo pētījumu finansējumu.

Ļoti svarīga ir gan fundamentālo, gan pielietojamo pētījumu koordinēšana atbilstoši aktuālajām vajadzībām, it īpaši, lai maksimāli efektīvi izmantotu ierobežotos finansu resursus un zinātnisko potenciālu. Vides aizsardzības politikas plāns uzskaita prioritārās problēmas un to iespējamos risinājumus, norādot virzienus zinātniskajiem pētījumiem. Zinātne arī nodrošina pamatu vides izglītībai un tās sistēmas pilnveidošanai.

Monitorings funkcionāli iedalāms trīs blokos: vides stāvokļa monitorings, politikas ieviešanas monitorings un agrās brīdināšanas monitorings.

Vides stāvokļa monitorings ir sistemātisku novērojumu veikšana dažādās dabas vidēs, lai konstatētu un novērtētu pārmaiņas, ko izraisa dabas procesi vai antropogēnā ietekme. Tas iekļauj sevī piesārņojošo vielu emisiju, izplatības un koncentrāciju novērošanu un ekosistēmu stāvokļa monitoringu.

Vides stāvokļa monitoringa mērķi ir:

• nepārtraukti novērot vides kvalitāti, tādējādi radot pamatu dažādu pētījumu veikšanai un vides kvalitātes tendenču izvērtēšanai;

• novērtēt piesārņojuma ietekmi uz cilvēkiem un vidi kopumā un noteikt iespējamās cēloņsakarības.

Vides stāvokļa valsts monitoringa sistēmai jābūt kompleksai un vienotai, un tās vadībai un atbildībai par sistēmas efektīvu darbību jābūt apvienotai vienas valsts institūcijas ietvaros. Būtiski ir attīstīt arī lokālus monitoringa tīklus, kas aptvertu noteiktu administratīvo vai fizioģeogrāfisko rajonu, lai nodrošinātu detalizētu informāciju par vides stāvokli kopumā.

Politikas ieviešanas monitorings ir sistemātiska vides stāvokļa pārmaiņu novērtēšana saistībā ar politikas līdzekļu darbību, balstoties uz cēloņsakarību: antropogēnā ietekme uz vidi - vides stāvokļa izmaiņas - sociālā (t.sk. valsts pārvaldes institūciju) reakcija. Tādējādi vides stāvokļa monitorings ir viens no galvenajiem elementiem vides politikas veidošanā un tās efektivitātes novērtēšanā.

Agrās brīdināšanas monitorings ir viens no vides aizsardzības politikas līdzekļiem un ietver vides kvalitātes bīstamu izmaiņu agrīnu konstatēšanu; tā funkcijas ir operatīva informācijas sniegšana un īstermiņa prognožu izstrādāšana (skat. 4.7).

Bez iepriekš minētajiem informācijas avotiem vides aizsardzības politikas veidošanā un īstenošanā būtiski ir arī resursu uzskaites dati (kadastri), informācija par valsts sociāli ekonomisko stāvokli un attīstības tendencēm, ko sniedz valsts statistika, un sabiedriskās domas izpēte.

Reālajai situācijai atbilstošu un efektīvu lēmumu pieņemšana vides aizsardzībā ir iespējama tikai tad, ja tiek analizēta visa šī informācija kopumā.

 

3.3.2. Vides aizsardzības institūcijas

un organizācijas

Ņemot vērā, ka vides aizsardzības problēmas skar ikvienu valsts pārvaldes līmeni, ikvienu tautsaimniecības jomu, ikvienu uzņēmumu, organizāciju vai iedzīvotāju atsevišķi, vides jautājumu risināšana var būt veiksmīga tikai integrējot tos visās tautsaimniecības un sociālajās sfērās. Lai to panāktu, nepieciešams vides aizsardzības institūciju un organizāciju kopums, kas ir viens no vides aizsardzības politikas priekšnosacījumiem un ietver valsts pārvaldes institūcijas (skat. 4.2), nevalstiskās vides un dabas aizsardzības organizācijas un dažāda veida starpnozaru struktūras atsevišķu problēmu vai problēmu grupu risināšanai.

Valsts pārvaldes institūcijas nevar dot uzdevumus nevalstiskajām organizācijām, taču šo institūciju pienākums ir nodrošināt informāciju par vides stāvokli, un tās var norādīt galvenās problēmas un virzienus darbam.

Vides aizsardzības struktūras vienas pašas nevar panākt vides stāvokļa būtisku uzlabošanos, jo te noteicošā loma ir mērķgrupām (skat. 6. atkāpi) .

 

6. atkāpe. Mērķgrupas. Par mērķgrupu sauc konkrētā gadījumā apskatāmu sabiedrības daļu, kuru vieno kādas kopējas intereses (rūpniekus, lauksaimniekus, patērētājus u.c.) un kura kopumā kā vienots avots noteiktā veidā ietekmē vides stāvokli. Viena un tā pati persona var piederēt dažādām mērķgrupām gan dažādos gadījumos, gan arī vienlaicīgi (piem., reizē lauksaimnieks un patērētājs). Atkarībā no tā, cik plašs kopīgo interešu klāsts ir svarīgs, var izdalīt plašākas (piem., enerģētika) vai šaurākas (piem., ķīmiskā rūpniecība vai zvejnieki) mērķgrupas. Tā kā valsts nevar atrisināt vides problēmas viena pati, tai ir svarīga sadarbība ar visām mērķgrupām, pareizāk sakot, ar lēmējiem, kuri pārstāv savas mērķgrupas intereses, vienlaikus pārstāvot valdības intereses savā mērķgrupā. Politikas mērķus var sasniegt tikai tad, ja visas sabiedrības grupas atbalsta šo politiku.

Pārejas perioda sabiedrībā sadarbība ar mērķgrupām ir apgrūtināta. Daudzas svarīgas grupas (piem. rūpnieki, zemnieki, mājsaimnieces vai patērētāji) vēl nav pietiekami organizētas, lai varētu būt pārstāvētas valstiskā līmenī. Līdz ar to vides politikas veidotājiem nav atbilstošu sarunu partneru, lai ar tiem pārspriestu problēmas, risinājumus un rīcību.

 

3.3.3. Sabiedrības apziņa

Sabiedrības apziņa ir vēl viens priekšnosacījums vides aizsardzības politikas veidošanai un īstenošanai, jo vides problēmu risinājuma efektivitāte ir tieši atkarīga no šajā procesā iesaistīto cilvēku zināšanu līmeņa, situācijas izpratnes un atbildības sajūtas. Tādēļ ārkārtīgi būtiska nozīme ir vispārējai izglītošanai vides aizsardzības jomā un sabiedrības apziņas veidošanai. Jo augstāks būs sabiedrības apziņas līmenis, jo plašāka un iedarbīgāka būs tās līdzdalība vides politikas veidošanā un īstenošanā.

Galvenie sabiedrības apziņas veidošanas līdzekļi ir vides izglītība un saziņa (skat. 4.10, 4.11).

 

4. nodaļa. Vides aizsardzības politikā

izmantojamie līdzekļi

 

Kopsavilkums. Par politikas līdzekļiem jeb instrumentiem sauc līdzekļus, ar kuru palīdzību var ieviest dažādas vēlamas izmaiņas un sasniegt noteiktus mērķus. Parasti izdala šādas politikas līdzekļu grupas:

• likumdošanas aktu sistēma,

• vides aizsardzības infrastruktūra un institūcijas,

• ekonomiskie līdzekļi,

• kontrole vides aizsardzībā,

• ietekmes uz vidi novērtējums,

• teritoriālā plānošana,

• agrās brīdināšanas monitorings,

• brīvprātīgās vienošanās,

• nacionālās programmas,

• vides izglītība,

• saziņa.

Nodaļā īsumā apskatītas katras politikas līdzekļu grupas īpatnības, iepriekšējā pieredze un pašreizējais stāvoklis to lietošanā, kā arī nepieciešamā rīcība esošās sistēmas pilnveidošanai.

 

Galvenā atbildība par vides piesārņojumu jāuzņemas vaininiekiem, t.i. ražotājiem un patērētājiem. Tās ir vides aizsardzības politikas mērķgrupas, kurām jāmaina sava rīcība tā, lai mazāk kaitētu videi. Valsts pārvaldes institūcijām, savukārt, jānodrošina visi tam nepieciešamie nosacījumi. To var panākt, izmantojot politikas līdzekļus.

Politikas līdzekļu klāsts ir diezgan plašs, taču, tos pielietojot, jāievēro, kādām mērķgrupām un vides problēmām tie paredzēti. Līdzekļu kombinācijai pēc iespējas jāsamazina visi traucēkļi, kas varētu kavēt vides problēmu risināšanu. Lai izvērtētu, kuri no visa plašā klāsta būtu jālieto, piemērojami šādi kritēriji:

• efektivitāte (pirmām kārtām jāizmanto tie līdzekļi, kuri vienlaicīgi risina vairākas vides problēmas);

• lietderība (efektivitāte salīdzinājumā ar izmaksām);

• pieņemamība gan lēmējiem, gan sabiedrībai.

Visus vides politikas līdzekļus var iedalīt vairākās grupās, kuras aplūkotas turpmāk šajā nodaļā.

 

4.1. Likumdošanas aktu sistēma

Viens no vissvarīgākajiem un vairāk pieminētajiem vides aizsardzības politikas īstenošanas līdzekļiem ir likumdošana un tās rezultātā veidojamā vides aizsardzības likumdošanas aktu sistēma. Tiesību aktu sistēmu vides aizsardzības tiesībās, tāpat kā jebkurā citā tiesību nozarē, var iedalīt divās daļās: likumi un likumpamatotie akti.

Likumu vidū visaugstākais juridiskais spēks piemīt Satversmei, taču diemžēl Satversme kā sen pieņemts dokuments (1922) sevī neietver nevienu normu, kas būtu tieši attiecināma uz vides aizsardzību. Latvijas Republikas konstitucionālajā likumā "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" (1991) ir šāds formulējums: "Dabas, kultūrvides, ainavu, vēstures un arhitektūras pieminekļu un vides aizsardzība ir katras personas, visas sabiedrības un valsts pienākums. Likumi vides aizsardzībā Latvijā nosaka parasti vispārīgās prasības šajā jomā, kuras tālāk tiek konkretizētas pārējos tiesību aktos (MK lēmumos, noteikumos, rīkojumos u.t.t., Ministru Prezidenta rīkojumos, citos valsts pārvaldes institūciju to kompetences robežās izdotajos Tiesību aktos, pašvaldību normatīvajos aktos u.c)."

Latvijā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, vides aizsardzības tiesības sākotnēji ir bijušas cieši saistītas ar dabas resursu izmantošanas reglamentāciju. Tādēļ ļoti daudzas vides aizsardzības prasības jāmeklē dabas resursu izmantošanu reglamentējošajos tiesību aktos. To vidū svarīgākie ir:

• "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" (1991),

• Zemes dzīļu kodekss (1976) (patlaban tiek izstrādāts jauns zemes dzīļu izmantošanas likums),

• Ūdeņu kodekss (1972),

• "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" (1994),

• "Par dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu" (1981),

• "Par atmosfēras gaisa aizsardzību" (1981).

Deviņdesmitajos gados Latvijā ir iesākts darbs īpaši vides aizsardzības problēmu risināšanai nepieciešamu likumu izstrādāšanā. Šajā laikā pieņemti likumi:

• "Par vides aizsardzību" (1991),

• "Par valsts ekoloģisko ekspertīzi" (1990),

• "Par LR Vides aizsardzības komiteju" (1990; atcelts 1993. g. sakarā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidošanu),

• "Par dabas resursu nodokli" (1990),

• "Par bīstamajiem atkritumiem" (1993),

• "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" (1993),

• "Par radiācijas drošību un kodoldrošību" (1994), un

• nolikums "Par LR Vides aizsardzības valsts inspekciju" (1990).

Īsus komentārus par iepriekš minētajiem likumiem skat. 1. pielikumā.

Ļoti svarīga tādu likumu grupa, kuri nav tieši saistīti ar vides aizsardzību, bet ir nepieciešami speciālo vides aizsardzības tiesību aktu izpildes garantēšanai, ir likumi, kuri paredz atbildību par dažādiem, tai skaitā arī vides aizsardzības likumpārkāpumiem. Tie ir:

• Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss (1984) - paredz administratīvo atbildību,

• Latvijas kriminālkodekss (1961) - nosaka kriminālatbildību,

• Civillikums (1937) - tā darbība atjaunota 1992. gadā, nosaka pamatprincipus civiltiesiskajai atbildībai, šī atbildība piemērojama, parasti ņemot vērā citos tiesību aktos, piem., MK noteikumos un lēmumos, noteiktās zaudējuma atlīdzības aprēķināšanas takses. Diemžēl tajā nav iestrādātas normas, kas tieši saistītas ar vides aizsardzību, tādēļ ir nepieciešams to pilnveidot,

• Latvijas darba likumu kodekss (1972) un Ministru Kabineta noteikumi "Par ierēdņu disciplinārsodiem" (1994) - paredz disciplināro atbildību.

Lai vides aizsardzības jautājumu risināšana būtu efektīvāka, nepietiek ar iepriekš nosauktajiem likumiem. Tikai daļēji ir veikta un tādēļ nepieciešama vides aizsardzības prasību iestrādāšana citos tiesību aktos, īpaši tajos, kas reglamentē uzņēmējdarbību, piemēram, likumā "Par uzņēmējdarbību" (1990), "Par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību" (1991) u.c., kā arī privatizāciju reglamentējošos tiesību aktos, piemēram, likumā "Par zemes reformu" u.c..

Šobrīd ļoti daudzi vides aizsardzības jautājumi likumu līmenī netiek reglamentēti nemaz vai arī esošie likumi ir novecojuši un tie jāpārstrādā. Ir iesākts darbs pie šādu likumu izstrādāšanas:

• "Par zemes dzīlēm" (likumprojekta koncepcija ir apstiprināta Ministru Kabinetā),

• "Par sugu un biotopu aizsardzību",

• "Par ķīmiskajām vielām",

• "Par gaisa aizsardzību",

• "Par aizsargjoslām" (likumprojekts ir akceptēts Ministru Kabinetā, pašlaik tiek izskatīts Saeimā),

• "Par atbildības obligāto apdrošināšanu par videi nodarīto kaitējumu",

• "Par sadzīves atkritumiem".

Ļoti nepieciešami likumi, pie kuriem darbs diemžēl vēl nav iesākts, ir par

• ūdeņu aizsardzību un izmantošanu,

• ražošanas atkritumiem,

• zemes resursu racionālu izmantošanu un aizsardzību,

• ainavu aizsardzību un kopšanu u.c.

Līdz ar šiem likumiem, kas tieši attiecas uz vides aizsardzību, ir arī virkne tiesību aktu, kas šo jomu skar netieši: likums "Par reģionālo attīstību" (tiek izstrādāta koncepcija), "Par tūrismu" (tiek izstrādāts), "Par pārtiku" (tiek izstrādāts), "Būvniecības noteikumi" (pieņemti Ministru Kabinetā 1995.g.; pašlaik tiek pārstrādāti par likumu) u.c.

Daudzas konkrētas vides aizsardzības problēmas ir risinātas agrāk Ministru Padomes, tagad Ministru Kabineta pieņemtajos normatīvajos aktos. Tās ir dabas aizsardzība, medības, zveja, ūdeņu aizsardzība, piesārņojums, mežu aizsardzība, riska objekti. Kā piemēru varētu minēt Latvijas PSR Ministru Padomes 1987. gada 10. aprīļa lēmumu Nr. 107 "Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem Latvijas PSR teritorijā", ar kuru apstiprināti īpaši aizsargājamo teritoriju un objektu saraksti, īpaši aizsargājamo sugu saraksti, šo teritoriju, objektu un sugu aizsardzības pamatprasības (pamatnoteikumi) un Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslu režīmi.

Tuvākajā nākotnē iecerēts izstrādāt jaunus Ministru Kabineta noteikumus radiācijas drošības un kodoldrošības jautājumos, par vides monitoringu, par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem un teritorijām u.c..

Joprojām (līdz atcelšanai vai citu likumdošanas aktu pieņemšanai) tiek piemēroti LPSR likumdošanas akti, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas 1991. gada konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Tas noteikts ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 29.augusta lēmumu "Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā", kā arī ar Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".

Piemērojami arī Latvijas PSR un PSRS standarti un normatīvi līdz jaunu izstrādei vai veco īpašai atcelšanai saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1992. gada 14. augusta lēmumu Nr. 337 "Par standartu, tehnisko normatīvu un noteikumu piemērošanu Latvijas Republikā". Jaunu normatīvu izstrādāšana ir darbietilpīgs un dārgs pasākums, tādēļ to nomaiņa prasa laiku.

Saskaņā ar Latvijas Republikas politisko orientāciju uz Eiropas Savienību paredzama likumdošanas aktu (arī standartu un normatīvu) saskaņošana ar Eiropas Savienības direktīvām. Līdz 2005. gadam Latvijas Republikā jāievieš Eiropas Savienības standartu un normatīvu sistēma. Tas ir, jāizstrādā trūkstošie un jāuzlabo esošie standarti un normas. Atsevišķos gadījumos esošie standarti un normatīvi ir stingrāki nekā Eiropas Savienībā piemērojamie. Šādos gadījumos tie netiks mīkstināti.

 

7. atkāpe. Notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņu kvalitātes normatīvi. Notekūdeņu dūņu kvalitātes normatīvi Latvijā ir vairākkārt stingrāki par Eiropas Kopienā un Vācijā pieņemtajiem normatīviem: Ni - 3…4 reizes, Cr - 4,5 reizes pārsniedz Vācijas normas, Cu - 2…4 reizes pārsniedz Eiropas Kopienas normas, Cd - 1…3 reizes pārsniedz Eiropas Kopienas normas. Šādu normatīvu mīkstināšana nav paredzēta.

 

Latvijas vides aizsardzības likumdošanu ietekmē arī starptautisko līgumu noslēgšana. Latvija ir pievienojusies vairākām konvencijām, dažas citas konvencijas ir parakstītas un tiek gatavotas ratificēšanai. To starptautisko vides aizsardzības konvenciju sarakstu, kas ir ratificētas vai tiek gatavotas ratificēšanai, skat. 2. pielikumā.

Konvenciju prasības iestrādā arī Latvijas likumdošanas aktos.

Ja starpvalstu līgumā, kas ir spēkā Latvijas Republikas teritorijā, noteiktas citādas prasības nekā Latvijas Republikas likumos, spēkā ir starpvalstu līguma prasības, izņemot gadījumus, kad Latvijas likumdošanas aktos noteiktās prasības ir stingrākas.

Latvija ne tikai pievienojas starptautiskajām konvencijām vai ratificē tās, bet slēdz arī starpvaldību vai starpresoru starptautiskos līgumus par sadarbību vides aizsardzībā. Tādi ir noslēgti ar Vāciju, Zviedriju, Somiju, Igauniju, Baltkrieviju u.c. valstīm. Ir uzsākts darbs pie līgumu noslēgšanas ar Lietuvu, Kazahiju, Krieviju, Poliju, kā arī pie trīspusēja līguma starp Igauniju, Lietuvu un Latviju.

Kā redzams, Latvijā ir jau daļēji izveidojusies vides aizsardzības tiesību aktu sistēma, taču jāatzīst, ka ne visas tajos ietvertās prasības vai noteikumus šobrīd iespējams realizēt. Daudzviet trūkst likumpamatoto aktu, kas precizētu likumos ietvertos noteikumus, prasības u.t.t.. Likumu piemērošanai un to darbības efektivitātei nepieciešamas atbilstošas garantijas: vides aizsardzības valsts pārvaldes institūciju sistēma, materiāli tehniskais nodrošinājums (piem., līdzekļi no valsts budžeta), vides izglītība, valsts un cita veida kontrole vides aizsardzībā u.c.. Tādēļ jāsecina, ka, kaut arī likumdošanas akti neapšaubāmi ir ļoti svarīgs un ietekmīgs vides aizsardzības politikas īstenošanas līdzeklis, tie vieni paši nevar nodrošināt šīs politikas realizāciju, tāpēc ir piemērojami kopā ar citiem vides aizsardzības politikas līdzekļiem.

 

4.2. Vides aizsardzības infrastruktūra

un institūcijas

2. nodaļā īsi apskatīti vides aizsardzības institūciju izveidošanas pirmssākumi. 1993. gadā nodibināta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar nolūku tuvināt vides aizsardzības un valsts saimnieciskās dzīves attīstības jautājumu risināšanu, un, apvienojot līdz šim pielietotos vides aizsardzības politikas līdzekļus ar citiem, t.sk. teritoriālplānošanu, sekmētu valsts ilgtspējīgu attīstību. Ministrijai ir labi attīstīta pakļauto organizāciju sistēma un reģionālo pārvalžu tīks, taču nenoliedzami vēl ir nepieciešamas izmaiņas institūciju darbības mehānismos un struktūrā. Kā prioritātes šajā ziņā ir jāmin:

• visu nozaru institūciju darbības saskaņošana atbilstoši vides aizsardzības prasībām: vides aizsardzības politikas lietderību var nodrošināt tikai mērķtiecīga sadarbība starp nozaru institūcijām, lai nepieļautu visaptverošu saimniecisku mērķu izvirzīšanu neatkarīgi no to ietekmes uz vidi;

• Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas struktūras pilnveidošana un darbības efektivitātes palielināšana;

• vienotas vides datu sistēmas izveidošana, pievēršot īpašu uzmanību vides piesārņojuma kontroles laboratoriju sistēmas pilnveidošanai;

• vides aizsardzības decentralizācija, pašvaldību struktūru un citu organizāciju aizvien pilnīgāka iesaistīšana vides aizsardzībā;

• vides aizsardzības institūciju sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, t.sk. ekspertu un sabiedrisko konsultatīvo struktūru veidošana.

 

4.3. Ekonomiskie līdzekļi

Pēdējā laikā pasaulē vides aizsardzības politikas īstenošanā līdzās tiesiski administratīvo līdzekļu pielietošanai paplašinās ekonomisko līdzekļu pielietošana. Tie bieži vien ir efektīvāki, jo nekavējoties iespaido piesārņotāja budžetu. Ekonomisko līdzekļu nozīmi palielina aizvien pieaugošā preču ražošana un patēriņš, kā arī piesārņojuma novēršanas izmaksu pieaugums.

Ekonomisko līdzekļu mērķis ir panākt piesārņotības samazināšanos, pārliecināt kā piesārņotāju, tā patērētāju brīvprātīgi izdarīt videi vislabvēlīgāko izvēli. Būtībā tie veido finansiālas saites starp piesārņotāju un sabiedrību. Bez tam ekonomiskajiem līdzekļiem būtu jānodrošina papildus finansiālie līdzekļi vides aizsardzības projektu realizācijai.

Galveniem principiem šo līdzekļu izvēlē jābūt:

• "piesārņotājs maksā",

• lai tie veicinātu piesārņošanas kavēšanas pasākumus,

• būtu pietiekami vienkārši un elastīgi,

• būtu taisnīgi pret dažādiem piesārņotājiem,

• par piesārņojumu iekasētā nauda tiktu izmantota investīcijām vides aizsardzībā tajos apgabalos, kas cieš konkrētā piesārņotāja dēļ,

• maksājuma summa tiktu noteikta, balstoties uz mērījumu rezultātiem, ne uz teorētiskiem aprēķiniem.

Kopš 1990. gada ir ieviests dabas resursu nodoklis, kura mērķis bija ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošana un vides piesārņošanu, kā arī uzkrāt līdzekļus vides aizsardzības pasākumu finansēšanai. Nodoklis sastāv no divām daļām: no maksas par dabas resursu izmantošanu un iesaistīšanu saimnieciskajā apritē un par vides piesārņošanu limitos noteiktajos ietvaros, kā arī sankcijām par virslimita piesārņojumu un resursu pārtēriņu.

Nodoklis neveicina piesārņojuma samazināšanas un resursu taupīšanas pasākumus, jo likmes, kaut arī vairākkārt pārskatītas, ir devalvējušās. Tas nekompensē arī kaitējumu videi. Pašreizējā situācijā piesārņotājam izdevīgāk samaksāt sodu par virslimita piesārņojumu, nekā tērēt naudu tā novēršanai.

Pašlaik nodokļa maksājuma lielums tiek noteikts aprēķinu, nevis mērījumu ceļā, un bieži neatspoguļo reālo situāciju.

Ir izstrādāts jauna dabas resursu nodokļa projekts, kurā paredzēts, ka nodokli maksā par dabas resursu ieguvi (izmantošanu), piesārņojošo vielu ievadīšanu vidē, vides vai resursu degradāciju un videi kaitīgu preču un produktu realizāciju vai ievešanu.

Nodokļa projekts paredz arī vairāku jaunu ekonomisku līdzekļu pielietošanu. Tajā ir

• paplašināts dabas resursu lietošanas jēdziens, ieviešot terminu videi kaitīga prece vai produkts ; par šādu produktu un pakalpojumu izmantošanu paredzēts maksāt akcīzes nodokli. Pie šādām precēm pieskaitīts kurināmais (akmeņogles, šķidrais kurināmais, gāze, kūdra), degviela, baterijas un akumulatori, ozona slāni noārdošas vielas, dzīvsudraba (luminiscentās) lampas, dažāda veida tara u.c.,

• paaugstinātas un sīkāk izstrādātas nodokļu likmes par dabas resursu lietošanu un vides piesārņošanu, kā arī

• ieviesta emisijas licenču tirdzniecība, nodokļa kreditēšana un CO2 nodoklis, ko iekasēs caur akcīzes nodokli kurināmajam.

Bez dabas resursu nodokļa pašlaik Latvijā ir paredzēti un bieži tiek izmantoti šādi ekonomiskie līdzekļi:

• subsīdijas, kā piemēram dotācijas no valsts budžeta, Vides aizsardzības fonda vai dažādiem ārvalstu donoriem, kredīti ar atvieglotiem noteikumiem;

• valsts garantijas kredītu saņemšanai. Valsts garantē tikai tādu projektu īstenošanai nepieciešamos kredītus, kas risina valsts noteikto prioritāro problēmu vides aizsardzībā, ja turklāt atbilstošā pašvaldība ir spējīga šo projektu īstenot (atsaucoties uz vienu no vides aizsardzības politikas principiem par nacionāli pieņemamiem un lokāli risināmiem projektiem);

• nodokļu atvieglojumi ieguldījumiem vides aizsardzībā, kuru patreizējā nodokļu sistēma neparedz;

• administratīvie maksājumi par atļauju un licenču izsniegšanu;

• Vides aizsardzības fonds maksājumiem par videi nodarītu kaitējumu;

• videi nodarīto zaudējumu atlīdzība.

Līdztekus dabas resursu nodoklim viens no visvairāk pielietotajiem ekonomiskajiem līdzekļiem ir videi nodarīto zaudējumu atlīdzināšana jebkurā gadījumā. Tas ir arī viens no atbildības veidiem par likumpārkāpumiem pret vidi. Zaudējumu atlīdzību parasti nosaka saskaņā ar īpašām zaudējumu aprēķināšanas taksēm, kuras veido, ņemot vērā dabas resursu nosacīto vērtību un to atjaunošanas vai sakopšanas darbu izmaksas, kā arī ietverot tajās sodu par pārkāpumu elementu. Zaudējumu aprēķināšanas takses ir noteiktas vai nu ar Ministru Kabineta lēmumiem, vai atsevišķu ministriju lēmumiem vai rīkojumiem. Zaudējumu atlīdzību parasti piemēro kopā ar citiem atbildības veidiem par likumpārkāpumiem pret vidi, bet, ja videi nodarīts kaitējums, tad zaudējumi jāatlīdzina neatkarīgi no tā, vai vainīgais ir saukts pie cita veida atbildības vai nē. Zaudējumus vainīgā persona var atlīdzināt brīvprātīgi, pretējā gadījumā tos piedzen pēc tiesas lēmuma.

Nākotnē preču un pakalpojumu cenās jāietver arī vides aizsardzības izmaksas. Patlaban tas netiek darīts. Jāizstrādā vides aizsardzības un vides sakopšanas izmaksu noteikšanas (aprēķināšanas) metodes. Kopumā ekonomisko līdzekļu nozīme aizvien pieaugs.

Galvenais mērķis Latvijas vides aizsardzības ieguldījumu politikā būtu stimulēt videi draudzīgus ieguldījumus. Tas attiecas gan uz ieguldījumiem no valsts budžeta, gan uz ārvalstu ieguldījumiem. Galvenā uzmanība tiek pievērsta vietējo problēmu risināšanai, paturot prātā reģionālās un starptautiskās problēmas.

 

4.4. Kontrole vides aizsardzībā

4.4.1. Valsts kontrole vides aizsardzībā

Valsts kontroli pār vides aizsardzības un reģionālās attīstības prasību ievērošanu Latvijas Republikas teritorijā veic Vides valsts inspekcija (VVI), reģionālās Vides aizsardzības komitejas, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrācija. VVI realizē vides aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un būvniecības valsts kontroli LR teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras LR ekonomiskajā zonā. VVI galvenais uzdevums ir kontrolēt, lai LR teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras LR ekonomiskajā zonā visas juridiskās un fiziskās personas ievērotu vides aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un būvniecības tiesību aktu prasības, kā arī izpildītu vides aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un būvniecības valsts programmas, plānus, projektus un veiktu citus nepieciešamos pasākumus.

 

4.4.2. Vides valsts ekspertīze

Vides valsts ekspertīzes uzdevums ir izvērtēt saimnieciskās vai cita veida darbības ietekmi uz vidi, novērtēt tās pieļaujamību un potenciālo bīstamību videi, kā arī veikt būvprojektu ekspertīzi. Šim vērtējumam pakļauti ne vien saimnieciskās darbības objektu vietas izvēles, celtniecības, rekonstrukcijas u.c. projekti, bet arī saimniecisko darbību reglamentējošie tiesību dokumentu projekti, dažādi nozaru un teritoriālās attīstības plāni, pētniecības programmas u.c., kas varētu ietekmēt vidi. Projektējot un rekonstruējot objektus, tiek izvērtēti arī ainavas un vēsturiskās apbūves aizsardzības jautājumi.

Vides valsts ekspertīze veic kompleksu novērtējumu un dod atzinumu. Tā rezultāts ir ietekmju izvērtējums konkrētajā situācijā gan no vides aizsardzības, gan no būvniecības viedokļa. Patreiz Latvijā galīgo atzinumu par projekta ietekmi uz vidi apstiprina Vides aizsardzības valsts ministrs. Atbilstoši pastāvošai likumdošanai, sabiedrībai ir tiesības izteikt savu viedokli par paredzamo saimniecisko darbību, taču ne vienmēr šīs tiesības tiek izmantotas.

Ekspertīzes veikšanai atvēlēti ne vairāk kā trīs mēneši. Šobrīd vēl netiek veikta pēcprojekta ekspertīze. Saimnieciskās darbības objektiem parasti tiek izvērtēta projekta dokumentācijas atbilstība dotajam ekoloģiskajam uzdevumam, ko izsniedz prims projektēšanas uzsākšanas, un pastāvošajiem tiesību aktiem.

 

4.4.3. Cita veida kontrole vides aizsardzībā

Kontroli pār vides aizsardzības prasību ievērošanu savās teritorijās var veikt arī pašvaldības. Nākotnē pašvaldību kontrolei varētu būt diezgan liela nozīme, jo īpaši tad, ja tām deleģēs tiesības un uzliks pienākumu savā pārvaldes zonā risināt vides aizsardzības problēmas.

Liela nozīme ir piesārņošanas radītāju (emisiju, tehnoloģiju, produkcijas) paškontrolei, kas nākotnē līdz ar sabiedrības apziņas paaugstināšanos un orientāciju uz Eiropas Savienības standartiem un tirgu aizvien vairāk pieaugs. Ļoti svarīga ir arī sabiedrības un atsevišķu iedzīvotāju iesaistīšana kontrolē.

 

4.5. Ietekmes uz vidi novērtējums (EIA*)

(* EIA - Environmental Impact Assessment : tā kā nav vēl precīza tulkojuma latviešu valodā, turpmāk tekstā tiks lietots saīsinājums no angļu valodas.)

EIA ir procedūra, kuras mērķis ir noteikt potenciālo saimnieciskās darbības ietekmi uz vidi, bioloģisko daudzveidību, cilvēka veselību un uz sociālajiem procesiem. Šai procedūrai pakļauj ne vien saimniecisko objektu celtniecības, rekonstrukcijas u.c. projektus, bet arī ietekmes, ko varētu radīt paredzētās izmaiņas normatīvajos aktos, dažādu nozaru politikā, programmās u.t.t.. Parasti EIA rezultāts ir ietekmju izvērtējums un alternatīvo variantu salīdzinājums, lēmumu pieņemšanu atstājot vietējo pašvaldību vai valdības ziņā. Būtiska vieta EIA procesā ierādīta sabiedrības līdzdalībai gan projektēšanas gaitā, gan gatavā projekta novērtēšanā.

Nākotnē paredzēts izveidot ietekmes uz vidi novērtējuma institūciju, kura nodarbotos ar EIA veikšanu, projektu saskaņošanu (t.i., līdzšinējā prakse) un kontroli pār EIA prasību un rekomendāciju ievērošanu. Šī institūcija saskaņotu vides aizsardzības, veselības aizsardzības un reģionālās attīstības prasības. To veiktu licencēti eksperti un projektētāji. Šādas institūcijas izveidi noteiktu likums par EIA un tajā jānosaka, ka jāvērtē arī iespējamā ietekme uz cilvēku veselību, projektu sociālās sekas, kā arī ieviešamo un ieviesto vides aizsardzības pasākumu rezultāti.

 

4.6. Teritoriālā plānošana

Teritoriālplānošana ir attīstības plānošanas neatņemama sastāvdaļa. Tā ir konkrētas teritorijas teritoriālplānojuma izstrāde, ņemot vērā prognozes, kas balstās uz sociālās un ekonomiskās attīstības programmas un sabiedrības un vides attīstības likumsakarībām, un nosakot prasības teritorijas izmantošanai. Teritoriālplānojumā, kas izstrādāts nacionālā, reģiona vai pašvaldību līmenī, tiek līdzsvaroti izvērtēti plānojamās teritorijas pašreizējās izmantošanas veidi, tautsaimnieciskais raksturojums, dabas apstākļi, vides aizsardzības prasības, kā arī katras plānotās darbības ietekme uz vidi.

Teritoriālā plānošana, tātad, ir vides aizsardzības politikas īstenošanas līdzeklis, ar kura palīdzību iespējams regulēt sabiedrības mijiedarbību ar vidi, izvirzīt nosacījumus un prasības atsevišķu vides aizsardzības problēmu risināšanai. Īpaši lielu nozīmi tas iegūst saistībā ar tādām prioritārajām vides problēmām kā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, ainavu degradācija un dabas resursu neracionāla izmantošana. Šajā nozīmē teritoriālā plānošana cieši saistās ar EIA jaunajiem projektiem (skat. 4.5.). Teritoriālā plānošana veic preventīvās vides aizsardzības funkcijas.

Iespēju robežās Latvijas teritorijai kopumā, tās atsevišķiem reģioniem, pilsētām un pagastiem nepieciešams izstrādāt teritoriālplānojumus.

Latvijā teritoriālās plānošanas veikšanas kārtību nosaka MK noteikumi "Par teritoriālplānošanu" (1994).

 

4.7. Agrās brīdināšanas monitorings

Monitorings funkcionāli iedalāms trīs veidos: vides stāvokļa monitorings, politikas novērtēšanas monitorings un agrās brīdināšanas monitorings. Par politikas līdzekli uzskatāms tikai agrās brīdināšanas monitorings. Pārējie ir vides aizsardzības politikas priekšnosacījumi (skat. 3.3).

Agrās brīdināšanas monitoringa galvenais uzdevums ir nodrošināt atbildīgās institūcijas un sabiedrību ar operatīvu informāciju un īstermiņa prognozēm par vides kvalitātes bīstamām izmaiņām, lai būtu iespējams operatīvi novērst draudus cilvēka veselībai un ekosistēmu stabilitātei vai arī jau radušās sekas.

Pašreiz Latvijā agrās brīdināšanas monitorings pamatā ir balstīts uz vides stāvokļa novērojumu sistēmas. Nepieciešams vairāk attīstīt pārrobežu piesārņojuma monitoringa sistēmu, kā arī lokālus monitoringa tīklus riska zonās un bīstamajos objektos (skat. 5.1 un 5.3).

Palielinātas bīstamības apgabalos monitorings ir absolūti nepieciešams līdzeklis avārijas iespēju novēršanai vai seku mīkstināšanai.

 

4.8. Brīvprātīgās vienošanās

Vides aizsardzības praksē attīstītajās valstīs aizvien plašāk izmanto brīvprātīgās vienošanās starp divām vai vairākām ieinteresētajām pusēm: valsts pārvaldes struktūrām, pašvaldībām, atsevišķu ražošanas nozaru pārvaldes struktūrām, mērķa grupām, privātiem uzņēmumiem u.c.

Brīvprātīgās vienošanās sniedz vairākas priekšrocības vides aizsardzības mērķu sasniegšanā.

Ja vienošanās noslēgta apstākļos, kad konkrētā vides aizsardzības jautājuma risināšanas nosacījumus reglamentējošā normatīvu sistēma ir atbilstoši sakārtota, tā dod iespēju paātrināt nepieciešamo pasākumu ieviešanu un nosprausto mērķu sasniegšanu.

Ja vienošanās noslēgta apstākļos, kurus tiesību aktu sistēma vēl pilnībā nereglamentē, tā dod iespēju ātri veikt nepieciešamos pasākumus, tieši iesaistot ieinteresētās puses (piem. ES direktīvu prasību ieviešana). Ar šādiem līgumiem ieinteresētās puses var iesaistīt arī standartu noteikšanā un ieviešanā. Tādā gadījumā politiķi kļūst atbildīgi tikai par vides kvalitātes mērķu un uzdevumu noteikšanu atsevišķām mērķgrupām. Atbildību par šo uzdevumu sasniegšanu uzņemas ieinteresētās puses.

Brīvprātīgo vienošanos statuss no juridiskā viedokļa pagaidām vēl nav pilnībā skaidrs. Šā līdzekļa pielietošana pašreiz Latvijas tiesību aktos nav paredzēta, taču ir jau atsevišķi gadījumi, kad tos izmanto, - piemēram, līgumi starp zemes lietotāju un pašvaldību par zemju apsaimniekošanu aizsargājamajās teritorijās. Veiksmīgs šādas vienošanās piemērs ir arī 1995. gada martā parakstītais protokols par Abavas ielejas aizsardzības un attīstības programmas izstrādi.

Šā politikas līdzekļa nozīme nākotnē varētu aizvien vairāk pieaugt.

 

4.9. Nacionālās programmas

1993. gada Latvijas Republikas Ministru Kabineta Deklarācijā par iecerētajiem ekonomiskās programmas īstenošanas pasākumiem paredzēts izstrādāt un pakāpeniski ieviest nacionālās programmas.

Arī 1994. gada Latvijas Republikas Ministru Kabineta deklarācijā nacionālās programmas minētas kā galvenais attīstības veicināšanas līdzeklis. Līdz ar to šis politikas līdzeklis jāizmanto arī nākotnē.

Ekonomikas ministrijā izstrādātās nacionālās programmas koncepcijā minēts, ka "svarīgāko valdības ekonomiskās politikas uzdevumu veikšanai tiek izstrādātas nacionālās programmas".

Šobrīd tiek izstrādātas:

• Latvijas lauku attīstības nacionālā programma, kas paredz panākt bezdarba samazināšanos laukos, infrastruktūras un ražošanas blakusnozaru attīstību.

• Baltijas jūras vides aizsardzības nacionālā programma, kuras mērķis ir mobilizēt lokālos, nacionālos un starptautiskos intelektuālos, finansiālos un materiālos resursus, lai, vēlākais, līdz 2000. gadam vismaz desmit videi un veselībai bīstamākajos Baltijas jūras baseina vides punktveida piesārņojuma avotos īstenotu Helsinku komitejas un Eiropas Savienības rekomendācijām un noteikumiem atbilstošus projektus.

• Valsts investīciju programma: pašreiz Latvijas ekonomiskā reforma vērsta uz privātā sektora attīstību, taču tā nav iedomājama bez attīstītas infrastruktūras. Lai plānotu, koordinētu un izvērtētu piešķiramās valsts ieguldījumi valsts sektorā, ņemot vērā pieejamos resursus un valsts ekonomiskās attīstības un nozaru attīstības prioritātes, Ekonomikas ministrijas Valsts investīciju departamentā, pamatojoties uz nozaru ministriju izstrādātajām stratēģijām un iesniegtajiem projektiem, izstrādāta Valsts investīciju programma.

• Nacionālā indikatīvā programma: programmas uzdevums ir ārvalstu tehniskās (neatmaksājamās) palīdzības piedāvājuma un pieprasījuma apzināšana un tās efektīvas un mērķtiecīgas izmantošanas nodrošināšana, atbilstoši valdības noteiktiem prioritāriem attīstības virzieniem. Programma 1995.-1997. gadam izstrādāta Finansu ministrijas Ārējo ekonomisko sakaru departamentā, sadarbībā ar nozaru ministrijām.

Nākotnē programmas varētu izvērsties par vienu no galvenajām vides aizsardzības politikas realizācijas formām, kā tas ir daudzās valstīs, kur katra politiska mērķa īstenošanai vai prioritāras problēmas risināšanai tiek veidota speciāla programma ar noteiktu pasākumu plānu, organizatorisko struktūru, laika grafiku un regulāru finansējumu no valsts budžeta.

Latvijā tās varētu būt šādas programmas:

• Baltijas jūras baseina ūdens objektu aizsardzība,

• gaisa aizsardzība,

• atkritumu saimniecības sakārtošana,

• biotopu aizsardzība,

• tīru tehnoloģiju veicināšana,

• ražošanas riska samazināšana,

• pārrobežu piesārņojuma novēršana,

• vides izglītība,

• zemes dzīļu izmantošana.

 

4.10. Vides izglītība

Izglītība ir viens no svarīgākajiem sabiedriskās apziņas veidošanas līdzekļiem. Kā vides aizsardzības politikas līdzeklis izglītība ir nepieciešama, lai

• paaugstinātu zināšanu līmeni sabiedrībā par procesiem un tendencēm vidē;

• palielinātu sabiedrības interesi un zināšanas par vides saglabāšanas un atveseļošanas problēmām;

• paaugstinātu atbildības sajūtu sabiedrībā;

• palielinātu sabiedrības praktisko atbalstu atbildīgajām valsts institūcijām vides saglabāšanas un atveseļošanas problēmu risināšanā.

Pastāvošajām izglītības programmām jāsniedz pietiekamas zināšanas vides jautājumos skolu jaunatnei un augstskolu studentiem, kuru specialitāte nav tieši saistīta ar vides jautājumiem. Vajadzīgi kvalificēti kadri vides jautājumu pasniegšanai. Nepieciešams rūpīgi plānot vides aizsardzības speciālistu sagatavošanu.

Vienlaikus nopietni jādomā par visu līmeņu amatpersonu kvalifikācijas celšanu vides jautājumos.

Vides izglītības mērķi ir:

• sabiedrības ilgtspējīgas attīstības veicināšana - garīgo un materiālo vajadzību un interešu saskaņošana;

• sabiedrības atbildības sajūtas būtiska paaugstināšana, aktīva sabiedrības iesaistīšana vides saglabāšanā un atveseļošanā;

• sabiedrības vispārēja izglītošana vides jautājumos, zināšanu līmeņa paaugstināšana, pašizglītības iespēju paplašināšana;

• atbildīgo organizāciju, mācību iestāžu, speciālistu un entuziastu iesaistīšana vides izglītības procesā, vietējās iniciatīvas atbalstīšana.

 

4.11. Saziņa

Latvijas Republikas likums "Par vides aizsardzību" nosaka, ka Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības saņemt pilnīgu un patiesu informāciju par jebkuras fiziskās vides - zemes, zemes dzīļu, augsnes, ūdeņu, mežu, atmosfēras gaisa u.c. - faktisko stāvokli visā republikā; noteiktas arī iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju tiesības vides aizsardzības pasākumu īstenošanā.*

(* Latvijas Republikas likums "Par vides aizsardzību", 12.,13. pants)

Saziņa ir pastāvīga divpusēja informācijas apmaiņa starp lēmumu pieņēmējiem un plašu sabiedrību. Tā ir svarīgs politikas līdzeklis, kuram ir liela nozīme visā politikas īstenošanas norisē. Katrā politikas veidošanas un īstenošanas posmā saziņai ir citāda loma, taču šiem posmiem jābūt savstarpēji saistītiem.

Saziņas funkcijas ir:

• padarīt informāciju pieejamu plašai sabiedrībai;

• izvirzīt atsevišķas problēmas vai problēmu kopumus sabiedrības uzmanības centrā, padarot tās par politiskajām prioritātēm;

• iesaistīt sabiedrību atsevišķu problēmu apspriešanā un risināšanā;

• informēt par jaunumiem dažādās sfērās, veicināt domu un zināšanu apmaiņu;

• ietekmēt sabiedrības uzvedības un attieksmes maiņu.

Sabiedrībai jābūt centrālai lomai vides aizsardzības likumdošanas aktu un politikas izstrādāšanā un ieviešanā. Sabiedrība, pamatojoties uz indivīdu personīgo pieredzi, apzinās vidi un tās problēmas daudz vispusīgāk, nekā valsts pārvaldes institūcijas.

Vides aizsardzība ir process, kas prasa visu iesaistīto pušu plašu sadarbību. Tas attiecas gan uz valsts pārvaldes dažādiem līmeņiem, gan uz tautsaimniecību, gan uz iedzīvotājiem. Sabiedrības iesaistīšana var sniegt labumu ikvienai no šīm grupām, kā arī sabiedrībai kopumā.

Sabiedrības ieguvums, iesaistoties vides aizsardzībā, ir iespēja atsevišķiem iedzīvotājiem ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Galvenais ir pārliecība, ka katrs atsevišķi var ietekmēt pieņemamo lēmumu.

Sabiedrības iesaistīšana no uzņēmuma prasa detalizētu pārskatu par ražošanas procesiem un piesārņojuma rašanās avotiem; sabiedrības līdzdalība palīdz rūpniecības uzņēmumiem atklāt trūkumus ražošanā, neracionālu izejvielu vai enerģijas izlietojumu, ko novēršot var panākt būtisku pašizmaksas samazinājumu un atteikties no dārgu iekārtu uzstādīšanas piesārņojuma samazināšanai. Otrs būtisks guvums ražotājiem ir plašāka informācija par patērētāju vēlmēm un potenciālajiem noieta tirgiem.

Arī valsts pārvaldes institūcijas gūst labumu no sabiedrības iesaistīšanas vides aizsardzības procesos. Veidojot domu apmaiņu ar sabiedrības grupām par procesiem to dzīves vietu tuvumā, valdība iegūst precīzāku informāciju, kas ļauj izvairīties no vidi apdraudošiem lēmumiem. Sabiedrības iesaistīšana vides aizsardzības pasākumos veido vides aizsardzības institūciju lobiju.

Jo agrāk politikas veidošanā iesaistīsies sabiedrība, jo agrāk un pilnīgāk tiks ievērotas sabiedrības vēlmes. Iesaistot sabiedrību, parādās jebkura jautājuma dažādie aspekti. Pat ja galīgais lēmums ne gluži atbilst tam, ko sabiedrība būtu vēlējusies redzēt, tā vismaz sapratīs, kāpēc lēmums ir tāds un ne citāds. Un, ja sabiedrības iesaistīšana var aizkavēt lēmuma ātru pieņemšanu, tas tomēr dod iespēju nākotnē ietaupīt laiku un līdzekļus, izvairoties no smagām un ilgstošām diskusijām pēc lēmuma pieņemšanas.

Sabiedrības līdzdalību ir vieglāk nodrošināt, sadarbojoties ar attiecīgajām mērķgrupām (skat. 6. atkāpi).

 

5. nodaļa. Prioritāro vides problēmu

apskats un analīze

 

Kopsavilkums. Nodaļā detalizēti apskatītas un analizētas prioritārās vides problēmas. To atlasei izmantoti trīs kritēriji:

• problēma rada nopietnus draudus cilvēka veselībai;

• problēma var radīt neatgriezeniskas izmaiņas ekosistēmās, tādā veidā samazinot bioloģisko daudzveidību vai degradējot ainavu;

• Latvijas starptautiskās saistības paredz mūsu valsts aktīvu darbību problēmas risināšanā.

Apskatot vides situāciju Latvijā, tika noteiktas 45 problēmas, no kurām par prioritārām atzītas:

• piesārņojuma pārrobežu pārnese;

• ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija;

• saimnieciskās darbības izraisītais risks;

• atkritumu ietekme uz vidi;

• transporta ietekme uz vidi;

• lauksaimniecības ietekme uz vidi;

• bioloģiskās daudzveidības samazināšanās;

• ainavu degradācija;

• dabas resursu neracionāla izmantošana;

• dzeramā ūdens zemā kvalitāte.

Katrai no šīm problēmām piedāvāti vairāki iespējamie risinājumi un to īstenošanai izmantojamie politikas līdzekļi. Norādīts arī laika posms, kurā problēma atrisināma (īss - līdz pieciem gadiem, vidējs - pieci līdz piecpadsmit gadi, ilgstošs - vairāk par piecpadsmit gadiem), kā arī vispiemērotākais līmenis politikas formulēšanai: starptautiskais, nacionālais vai vietējais. Problēmas ir sakārtotas virzienā no ilglaicīgajām un starptautiskajām uz tūlītējām un vietējām.

 

Vides problēmas Latvijā ir daudzveidīgas, savstarpēji saistītas un diezgan sarežģītas (sk. 8. atkāpi), taču nav iespējams atrisināt visas vides problēmas valstī vienlaicīgi, tādēļ ir izdalītas prioritārās vides problēmas, kuras būtu jārisina nekavējoties un uz kurām valdībai jākoncentrē visa uzmanība, pūliņi un resursi.

 

8. atkāpe. Vides problēma. Šeit un tālāk par vides problēmu sauktas nevēlamas pārmaiņas vidē, kuras rodas cilvēka darbības rezultātā un kurām ir negatīva ietekme uz cilvēka veselību, ekosistēmām vai vides spējām pildīt cilvēkam nepieciešamās funkcijas.

 

Prioritāro problēmu noteikšanai izmantoti šādi kritēriji:

• nopietni draudi cilvēka veselībai;

• neatgriezenisku izmaiņu iespēja ekosistēmās, tādā veidā samazinot bioloģisko daudzveidību vai degradējot ainavu;

• Latvijas starptautiskās saistības paredz mūsu valsts aktīvu darbību problēmas risināšanā.

Ar šo kritēriju palīdzību noteiktas desmit prioritārās vides problēmas. Turpmāk šajā nodaļā sekos katras problēmas analīze.

Katras problēmas analīzei seko piemēroto risinājumu apraksts. Daži no tiem ir vērsti uz problēmas cēloni (cēloņiem), un tādēļ ir visefektīvākie. Citi ir piemērojami seku novēršanai, tādēļ tiek uzskatīti par papildus risinājumiem, un pielietoti tikai gadījumos, kad to pielietošana neizmaksā dārgi un dod nozīmīgu rezultātu.

Radiācija un kodoldrošība nav uzskatāma par prioritāru problēmu, jo Latvijai nav savas kodolprogrammas un tās teritorijā nav lielu kodolobjektu, taču, ņemot vērā lielu sabiedrības interesi par šiem jautājumiem, kā arī nepieciešamo kapitālieguldījumu lielumu, šīs problēmas izvērsts apskats dots 3. pielikumā.

 

5.1. Piesārņojuma pārrobežu pārnese

Kaut arī vides problēmām ir lokāla izcelsme, tās parasti izpaužas daudz plašākā teritorijā un bieži vien summējoties pārtop par reģionālas (šajā gadījumā ir domāts Baltijas reģions, Viduseiropa u.tml.) vai pat globālas nozīmes problēmām. Kā piemēru šeit var nosaukt jūras piesārņojumu un eitrofikāciju, skābos lietus, klimata izmaiņas, ozona slāņa noārdīšanos, u.c.. Protams, šo problēmu atrisināšana atstās savu iespaidu ne tikai reģionālā vai globālā, bet arī lokālā līmenī. Tādējādi, risinot konkrēto problēmu, jāsaskaņo valsts iekšējās intereses ar starptautiskajām; jāveido saprātīga saimnieciskā un vides politika, koncentrējoties uz vietējām problēmām, vienlaikus ierobežojot arī piesārņojuma pārrobežu pārnesi no Latvijas.

Šajā sadaļā aplūkotas problēmu grupas, kas saistītas ar gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi (ieskaitot arī globālās klimata izmaiņas un ozona slāņa noārdīšanos) un ūdens piesārņojuma pārrobežu pārnesi.

 

5.1.1. Gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnese

 

Uzdevums: kavēt pārrobežu pārnesei pakļautā piesārņojuma rašanos un pārvietošanos starp Latviju un kaimiņvalstīm.

 

Gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnese ietekmē gan mūsu valsts gaisa baseina kvalitāti, kas atstāj iespaidu arī uz cilvēku veselību un ekosistēmu stāvokli, gan kaimiņvalstis, taču sākumā jāpiemin arī divas globāla rakstura problēmas, kurām pēdējos gados tika nopietni pievērsta starptautiskās sabiedrības uzmanība: ozona slāņa noārdīšanās un siltumnīcas efekta izsauktās klimata izmaiņas. Abas šīs problēmas radījusi cilvēka saimnieciskā darbība.

 

5.1.1.1. Ozona slāņa noārdīšanās

Patlaban ozona slāņa noārdīšanās ir viena no nopietnākajām globālajām vides problēmām. Septiņdesmito gadu vidū tika novērots, ka strauji kļūst plānāks stratosfēras ozona slānis, kas absorbē cilvēka veselībai un dabai kaitīgo ultravioleto saules starojumu. Uzskata, ka ozona slāņa noārdīšanās iemesls ir cilvēka sintezētās ķīmiskās vielas, kas nonāk stratosfērā.

Ozona slāņa noārdīšanās iespējamās sekas ir fotosintēzes ātruma samazināšanās, kaitējumi augu un dzīvnieku valstij, paaugstināts risks saslimt ar ādas vēzi, kā arī gaisa piesārņojuma problēmu aktivizācija saistībā ar fotoķīmiskajiem procesiem.

Lai aizsargātu ozona slāni, 1985. gadā Vīnē parakstīšanai tika atklāta konvencija ""Par ozona slāņa aizsardzību"", kuras dalībvalstis apņēmās veikt nepieciešamos politiskos, zinātniskos un tehniskos risinājumus tālākas ozona slāņa noārdīšanās novēršanai.

1987. gadā Monreālā parakstīšanai tika atklāts protokols ""Par ozona slāni noārdošām vielām"". Šajā protokolā ir noteiktas vielas, kas noārda ozona slāni, kā arī termiņi šo vielu izslēgšanai no saimnieciskās aprites.

Lai realizētu Monreālas protokola prasības, 1994. gadā VARAM ir sākusi darbu pie valsts programmas ""Par ozona slāni noārdošo vielu (OSNV) izņemšanu no saimnieciskās aprites"". Šīs programmas izstrāde ir pabeigta, un tā tiks apstiprināta Ministru Kabinetā.

Paredzams, ka Latvija pievienosies Vīnes konvencijai un tās Monreālas protokolam 1995. gadā.

Vienīgais ozona slāņa noārdīšanās problēmas risinājums ir OSNV izņemšana no saimnieciskās aprites . Šā risinājuma realizācijai ir piemēroti šādi līdzekļi:

• tiešs OSNV lietošanas un tirdzniecības (OSNV Latvijā netiek ražotas) aizliegums (vēlams pakāpenisks). Tādu aizliegumu sistēmu jau paredz iepriekšminētās starptautiskās vienošanās;

• tehnoloģijas nomaiņa, kas ļautu izskaust OSNV lietošanu. Starptautiskās vienošanās paredz, ka šādas tehnoloģijas valstīm pārejas periodā ir nododamas ar atvieglotiem noteikumiem. Gadījumā, ja valsts pārejas periodā pievienojas Monreālas protokolam, tad tai ir pieejami starptautiskā finansējuma avoti. Daļu izdevumu, kas nepieciešami OSNV aizvietošanai ar ozona slānim nekaitīgām vielām, paredzēts segt ar dabas resursu nodokli;

• darbs ar patērētājiem: sabiedrības informēšana, vienlaikus paaugstinot OSNV nesaturošu produktu popularitāti.

 

9. atkāpe. OSNV izmantošana Latvijā. Latvijas tautsaimniecībā plaši izmanto Vīnes konvencijas Monreālas protokolā minētās Ozona slāni noārdošās vielas (OSNV). Sevišķi plaši OSNV izmanto Latvijas aerosolu (rūpnīcas ""LARS-M"", ""AEROSOLS"" un ""ALATA"") un kompresoru ("KOMPRESORS") ražotāji. Bez tam OSNV izmanto arī saldēšanas iekārtu uzpildei, porolona un putuplasta ražošanā, graudaugu fumigācijā, ugunsdzēsības aparātu uzpildē un šķīdinātājos.

Pēc 1993. gada datiem lielāko daļu OSNV Latvijā izmanto aerosolu ražošanai (apmēram 75…80%), saldēšanas iekārtās (15…18%) un cieto un elastīgo putu (porolonu) materiālu ražošanā 3…5% (VARAM dati).

 

5.1.1.2. Siltumnīcas efekta gāzu (SEG) izraisītās

klimata izmaiņas

 

10. atkāpe. Siltumnīcefekta gāzes. Siltumnīcefekta gāzes ir ūdens tvaiks, oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4), slāpekļa oksīds (N2O) un troposfēras ozons (O3), kā arī oglekļa oksīds (CO), slāpekļa oksīdi (NOx), nemetāna gaistošie organiskie savienojumi (NMGOS) un freoni, kas ķīmisko reakciju rezultātā veido siltumnīcefekta gāzes.

 

Par ""siltumnīcefekta gāzēm"" sauc tās atmosfēras gāzveida sastāvdaļas - gan dabiskās, gan antropogēnās -, kas absorbē un reemitē infrasarkano starojumu. Uzskata, ka šo gāzu daudzuma pieaugums gaisā pastiprina dabisko siltumnīcas efektu, kas, savukārt, izraisa Zemes virsmas un atmosfēras papildu sasilšanu, tādējādi nevēlami iespaidojot dabiskās ekosistēmas un cilvēci: temperatūras izmaiņas tieši ietekmē nokrišņu daudzumu, vēju virzienu un ūdens cirkulāciju okeānos.

Apvienoto Nāciju vispārējā konvencija "Par klimata pārmaiņām" tika izstrādāta siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas nolūkā. Tās mērķis ir sasniegt siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas neradītu bīstamu antropogēno ietekmi uz klimata sistēmu.

 

Uzdevumi *: Līdz 1999. gadam jāpanāk, lai gaistošo organisko savienojumu izmešu gada apjoms valstī atbilstu 1988. gada līmenim;

2000. gadā jāatgriežas pie 1990. gada CO2 un citu Monreālas protokolā neiekļauto SEG antropogēno izmešu līmeņa;

 

(* Uzdevumi ir formulēti, pamatojoties uz Ženēvas 1979. gada konvenciju "Par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi lielos attālumos" un Riodežaneiro 1992. gada AN vispārējo konvenciju "Par klimata izmaiņām".)

Siltumnīcas efekta radīto klimata izmaiņu problēmas risinājumi tiks aplūkoti vienkopus ar reģionālajām gaisa piesārņojuma pārrobežu pārneses problēmām.

 

5.1.1.3. Gaisa piesārņojuma pārrobežu pārneses

reģionālās problēmas

Saskaņā ar EMEP MSC-EAST * atskaitēm ienestais sēra un slāpekļa oksīdu sārņu daudzums 1991. gadā bija 2 reizes un 1992. gadā - 4 reizes lielāks par Latvijā radīto piesārņojumu.

(* Co-operative Programme for Monitoring and Evaluation of the Long Range Transmission of Air pollutants in Europe Meteorological Synthesizing Center - EAST )

Aptuveni 80 % sēra oksīdu un 90 % slāpekļa oksīdu, kas izmešu veidā nokļūst gaisā, tiek pārnesti uz kaimiņvalstīm: Krievijas Federāciju, Lietuvu, Igauniju, Zviedriju, Baltkrieviju un Ukrainu, kā arī uz Baltijas jūru.

 

Uzdevumi: valstī izveidojušos NOx izmešu līmenim un ienestajam piesārņojumam 1994.gada 31. decembrī un turpmāk jāatbilst 1987. gada līmenim; kopējam sēra oksīdu izmešu līmenim 2000. un turpmākajos gados jābūt zemākam par 1980. gada līmeni.

 

Šai problēmai iespējami vairāki risinājumi, kā piemēram:

Enerģijas taupīšanas politika un efektīva energoresursu izmantošana . Vispirms sakārtojama esošā energosaimniecība un energoresursu izlietošana. Ražošanā un sadzīvē jāievieš jaunas, enerģiju taupošas tehnoloģijas un aparāti. Jāorganizē darbs ar enerģijas patērētājiem pieprasījuma precizēšanas un regulēšanas jomā.

Lai to paveiktu, ir nepieciešams

elektroenerģētikā:

veikt elektroenerģijas plūsmu optimizāciju ;

samazināt zudumus enerģijas ražošanas ciklos, elektriskajos tīklos un

saimnieciskajā darbībā;

lietot modernas un ekonomiskas tehnoloģijas, iekārtas un materiālus ,

būvējot jaunus un rekonstruējot esošos energoobjektus;

izmantot esošo katlu māju siltumenerģijas potenciālu arī elektroenerģijas

ražošanai (ja ir tehniskās iespējas un ekonomiskais pamatojums);

siltumenerģētikā:

uzlabot esošo siltuma tīklu tehnisko stāvokli , samazinot siltuma un ūdens zudumus;

optimizēt un darbināt optimālajos režīmos siltumapgādes sistēmas ,

apgādāt sistēmas un atsevišķus abonentus ar siltummērītājiem un

regulēšanas aparatūru ;

izstrādāt un ieviest jaunus standartus ēku būvkonstrukcijām un siltumtīklu izbūvei;

attīstīt siltumizolējošo materiālu ražošanu .

Pāreja uz kurināmo, kura sadegšanas rezultātā veidojas mazāk kaitīgu izmešu .

Pāreja uz alternatīviem enerģijas ražošanas avotiem . Plašāk jāievieš vēja ģeneratori un hidrospēkstacijas uz mazajām Latvijas upēm. Siltumenerģijas ražošanā - vietējā kurināmā resursu ilgtspējīga izmantošana. Taču, šo risinājumu realizējot, jāņem vērā sadaļās 5.2., 5.7. un 5.9. minētie apsvērumi.

Efektīvu attīrīšanas iekārtu ieviešana . Energoražojošo iekārtu apgāde ar atbilstošām attīrīšanas ietaisēm SO2 un NOx uztveršanai.

Ātrās brīdinājuma sistēmas un efektīvas reaģēšanas sistēmas ieviešana.

Gaisa monitoringa sistēmu vajadzētu savienot ar ātrās brīdināšanas sistēmu iespējamo avāriju gadījumam.

Šo risinājumu ieviešanai ir nepieciešami šādi politikas līdzekļi:

• starptautiskā sadarbība un līgumi:

• AN vispārējās konvencijas "Par klimata izmaiņu" ieviešana;

• pievienošanās četriem Ženēvas konvencijas protokoliem "Par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi lielos attālumos" (skat. 2. pielikumu);

 

11. atkāpe. Ženēvas konvencija. Lai atrisinātu gaisa piesārņojuma pārrobežu pārneses problēmas, kas ir aktuālas daudzām pasaules valstīm, 1979. gadā Ženēvā pieņēma konvenciju "Par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi lielos attālumos". Latvija šai konvencijai pievienojās 1994. gadā. Tagad Latvijai jāiekļaujas starptautiskās vides aizsardzības politikas prasībās un jāsamazina gaisa piesārņotība valsts robežās. Viens no galvenajiem gaisa piesārņošanas avotiem ir siltuma un elektroenerģijas ražošana. Tā kā Latvija 30ū40 % elektroenerģijas iepērk no ārvalstīm, tad jāsecina, ka mūsu izmantotās enerģijas ražošanā radītais piesārņojums tiek emitēts ārvalstīs, visvairāk Igaunijā, kur ražo enerģiju, dedzinot degakmeni.

 

• starpvalstu līgumi ar kaimiņvalstīm, it īpaši ar Lietuvu, vides aizsardzības jomā. Līgumos jāietver arī sadaļa par gaisa piesārņojuma problēmām.

• nacionālā likumdošana, tai skaitā

• likums par enerģētiku (izstrāde un ieviešana);

• diferencētais dabas resursu nodoklis;

• diferencētie tarifi par energoresursu izmantošanu;

• likums par gaisa aizsardzību (jāizstrādā).

• monitorings.

 

5.1.2. Ūdens piesārņojuma pārrobežu pārnese

Lielākās Latvijas upes sākas kaimiņvalstīs, un 53% Latvijas upju noteces Baltijas jūrā veidojas aiz Latvijas robežām, līdz ar to nesot līdzi kaimiņvalstīs radīto piesārņojumu un tiešus draudus iedzīvotāju veselībai lielu rūpniecisko avāriju gadījumos.

Kā lielākās Latvijas pārrobežu ūdensteces ir jāatzīmē Daugava, no kuras sateces baseina Latvijā atrodas 29%, Lielupe (50%), un Venta (50%). Minētās upes ir ietvertas AN/EEK* sastādītajā Eiropas lielāko robežšķērsojošo ūdensteču sarakstā.

(* Apvienoto Nāciju Eiropas Ekonomiskā Komisija)

Daugavas izteka atrodas Krievijas teritorijā, tomēr lielāko iespaidu uz tās tīrību atstāj Baltkrievijas posms (skatīt atkāpi 12). Šajā posmā Daugavu piesārņo visvairāk, un tieši šeit ir arī vislielākais vienreizējā piesārņojuma risks, jo Vitebskā, Polockā un Novopolockā ir lieli rūpniecības (arī ķīmiskās rūpniecības) uzņēmumi, kuru notekūdeņi un izplūdušās bīstamās vielas nonāk Daugavā, kuras ūdeņus izmanto dzeramā ūdens apgādei Latvijā.

 

12. atkāpe. Novopolockas avārija. 1990. gada novembrī Novopolockas (Baltkrievija) ķīmiskās ražošanas apvienībā "Polimir", uzpildot dzelzceļa cisternas, notika avārija, kā rezultātā Daugavas ūdeņi tika piesārņoti ar stipri toksisku vielu - acetonciānhidrīnu (ACH) un tā sadalīšanās produktiem - cianīdiem. Pēc Latvijas speciālistu vērtējuma, izplūda 128 t ACH. Piesārņojuma rezultātā Daugavā posmā no Baltkrievijas robežas līdz Koknesei tika novērota zivju masveida bojāeja. Iedzīvotāju veselības garantēšanai 6.-9. novembrī Daugavpilī un 8.-15. novembrī Rīgā tika slēgta ūdens padeve no Daugavas.

Latvija iesniegusi prasību Baltkrievijai par zaudējumu atlīdzināšanu - 13.3 milj. rbļ. (1990. gada cenās). Saņemtās kompensācijas summa ir 0.58 milj rbļ. (1990. gada cenās). Lieta patlaban ir apturēta, jo nav izstrādāta kārtība par zaudējumu kompensāciju pārrobežu piesārņojuma gadījumā. Arī divpusējā līgumā starp Latviju un Baltkrieviju šādi gadījumi nav paredzēti.

 

Ventas un Lielupes baseina upēs ieplūst ievērojams Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas, citu rūpniecības uzņēmumu, mazo pilsētu notekūdeņu un intensīvās zemkopības radītais piesārņojums no Lietuvas teritorijas.

Jāatzīmē, ka valdošo straumju un vēju ietekmē arī jūras piekrastes piesārņojums no Lietuvas ( Klaipēda, Palanga) nonāk Latvijas teritoriālajos ūdeņos un negatīvi ietekmē Kurzemes piekrastes ūdeņu biotopus. Šajā sakarā jāmin Lietuvas valdības lēmums par naftas termināla būvi Būtinģē. Šā projekta realizācija būtiski palielinās Kurzemes piekrastes ekosistēmu degradācijas un iznīcināšanas risku.

Ņemot vērā, ka Latvija atrodas Baltijas jūras piekrastē, mēs esam atbildīgi par piesārņojumu, kas ieplūst jūrā no valsts teritorijas. Jāatzīmē, ka ap 50% no tā sastāda pārrobežu piesārņojums. Latvija 1994. gadā ir ratificējusi Helsinku konvenciju par Baltijas jūrasvides aizsardzību un 1992. gada martā parakstījusi konvenciju "Par pārrobežu ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu", kura tiek gatavota ratifikācijai. Abas minētās konvencijas Latvijai ir ļoti svarīgas. Tās uzliek arī mūsu kaimiņiem Baltkrievijā un Lietuvā lielākas saistības robežšķērsojošo ūdeņu aizsardzībā, monitoringā un sabiedrības informēšanā.

Galvenie risinājumi šai problēmai varētu būt sekojoši:

Samazināt sārņu ieplūšanu no citām valstīm Latvijas teritorijā , tādējādi pasargājot valsts iekšējos ūdeņus un Baltijas jūru. Iespējamie līdzekļi šā risinājuma īstenošanai:

• sadarbība starp vienas upes baseina reģionālajām pārvaldes iestādēm dažādās valstīs;

• Helsinku 1992. gada konvencijas "Par pārrobežu ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu" ratificēšana un tās prasību ievērošana;

• divpusējie līgumi ar Lietuvu par Ventu un Lielupes baseina upēm;

• divpusējais līgums ar Baltkrieviju (vai trīspusējais - ar Baltkrieviju un Krieviju) par Daugavu;

• divpusējie līgumi ar Igauniju un Krieviju par mazajām upēm un ezeriem.

Panākt Latvijas iedzīvotāju drošību gadījumos, kad kaimiņvalstīs notiek avārijas, kas būtiski palielina Latvijas ūdeņu piesārņotību. Pārsvarā var piemērot jau iepriekš uzskaitītos līdzekļus, kā arī

• automātiskā monitoringa posteņa ierīkošana Piedrujā Daugavas krastā pie Baltkrievijas robežas;

• starpvalstu agrās brīdināšanas sistēma;

• robežšķērsojošo ūdeņu kvalitātes monitoringa sistēmas izveidošana;

• pāreja uz pazemes ūdeņu izmantošanu dzeramā ūdens apgādē.

Samazināt piesārņojuma noplūdi no Latvijas teritorijas Baltijas jūrā . Šā risinājuma ieviešanai ir piemērojami praktiski visi līdzekļi, kas minēti nākošajā sadaļā ( 5.2. Eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija ), it īpaši

• reģionālo ūdensbaseinu pārvaldes institūciju izveidošana;

• starpvalstu darba grupas pa upju baseiniem; un

• Baltijas jūrasvides aizsardzības nacionālās programmas izstrāde un īstenošana.

 

5.2. Ūdenstilpju eitrofikācija

un ūdens ekosistēmu degradācija

Intensīva cilvēka darbība upju un ezeru krastos un sateces baseinos ievērojami palielina biogēno vielu pieplūdumu Latvijas ezeros un upēs, un gala rezultātā Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā, stipri paātrinot dabiskās eitrofikācijas gaitu.

 

13. atkāpe. Eitrofikācija. Eitrofikācija ir ūdenstilpju bagātināšanās ar augu barības (biogēnajām) vielām. Samazinās ūdens caurredzamība, palielinās organisko vielu sedimentācijas ātrums un nogulšņu daudzums, samazinās skābekļa koncentrācija, izmainās sugu sastāvs (daudzgadīgās aļģes aizstāj viengadīgās pavedienaļģes, zilaļģes, zaļaļģes, kļūst nabadzīgāks bentosa sugu sastāvs, izmainās zivju barības bāze un līdz ar to arī zivju sugu sastāvs), notiek strauja ūdenstilpju aizaugšana.

Hipertrofās ūdenstilpēs stāvoklis nevar uzlaboties bez radikālu pasākumu veikšanas to akvatorijā.

 

Eitrofikācijas tempi Latvijā ievērojami pieauguši, sākot ar piecdesmito gadu otro pusi. Šā paātrinājuma galvenais cēlonis ir pilsētu un ciematu neattīrīto komunālo notekūdeņu ievadīšana virsūdeņos (noteicošais fosfora avots) un lauksaimniecības radītais punktveida un izkliedētais piesārņojums gan no lielfermām, gan nepareizas un nekontrolētas minerālmēslu lietošanas (noteicošais slāpekļa avots), kā arī ūdens objektu un to piekrastes joslu atbilstošas apsaimniekošanas trūkums. Minēto faktoru izraisītais pastiprinātais barības vielu pieplūdums ne tikai palielināja to noteci Baltijas jūrā, bet arī radīja milzīgus biogēno vielu uzkrājumus ūdens augos un dūņās, kas rada sekundāro piesārņojumu visos iekšējos ūdeņos.

Caur Latvijas teritoriju Baltijas jūrā un Rīgas līcī ieplūst ap 5% kopējās saldūdens pieteces. Šis ūdens savukārt ienes vairāk nekā 10% kopējā Baltijas jūrā ieplūstošā fosfora un līdz 10% slāpekļa. Ņemot vērā, ka Baltijas jūra ir gandrīz noslēgta, sekla jūra ar iesāļu ūdeni, kas pilnībā nomainās 30 gadu ciklā, biogēnu pieplūduma samazināšana iegūst sevišķu nozīmi. Pēdējos gadu desmitos vērojamā antropogēnās slodzes palielināšanās izraisījusi ekoloģiskā līdzsvara traucējumus un eitrofikācijas procesa kāpinājumu Baltijas jūrā, tādēļ šīs problēmas risinājums ieņem vienu no centrālajām vietām gan Baltijas jūras krastos izvietoto valstu nacionālajā vides aizsardzības politikā, gan Baltijas jūras reģiona līmenī.

Neapdomātas un nesaudzīgas saimnieciskās darbības rezultātā Latvijas ūdeņu dabīgās ekosistēmas ir stipri cietušas. Eitrofikācija ir tikai viens no ūdeņu ekosistēmu degradācijas cēloņiem.

Lielu kaitējumu Latvijas ūdeņu dabīgajām ekosistēmām un dzīvotnēm ne vien pašās ūdenstilpēs, bet arī to krastos nodarījusi hidroceltniecība un meliorācija. Šajā sakarā jāmin Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde, kuras izbūves gaitā iznīcināja dabiskos biotopus milzīgās platībās gan Daugavā, gan tās senlejā. Aizsprosti ir pilnībā slēguši migrācijas ceļus lašiem, zušiem, vimbām un nēģiem, jo tajos nav izveidoti zivju ceļi (izņemot Ķeguma HES, kuras zivju ceļš zaudēja nozīmi līdz ar Rīgas HES izbūvēšanu). Bez tam, izejot caur elektrostaciju turbīnām, iet bojā planktona organismi un zivju mazuļi; ūdens līmeņa svārstību rezultātā iet bojā ūdensaugi, bentosa organismi, zivju ikri un mazuļi. Tas pats, tikai mazākā mērogā atttiecināms uz mazajām hidroelektrostacijām, kuras pašreiz ir uzsākts atjaunot.

Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes izbūve radījusi arī citas nopietnas vides problēmas:

• ūdenskrātuvju krastu izskalošana nenostiprinātajos posmos (50% krastu kopgaruma);

• pieguļošo platību applūšana un gruntsūdens svārstības tajās;

• ledus sastrēgumi pavasara palos Daugavā pie Jēkabpils un Ogrē;

• riska faktori Rīgai un Ogres aizsargbūvju pārrāvumi.

Vēl viens faktors, kas graujoši iedarbojas uz Latvijas ūdeņu ekosistēmām un biotopiem, ir mazo un daudzos gadījumos arī vidējo upju regulēšanas un iztaisnošanas kampaņa 50.- 60. gados, kad vairums mazo upju tika pārvērstas grāvjos un kanālos. Šo iedarbību uz ekosistēmu vēl pastiprināja plaši izvērstā, bieži vien nepārdomātā un nekvalitatīvi veiktā lauksaimniecības zemju un mežu meliorācija. 1986. gadā regulēto upju kopgarums sasniedza 2 814 km, bet nosusinātājgrāvju, regulētājgrāvju un maģistrālo grāvju kopgarums - 66 350 km. (Salīdzinājumam Latvijas upju kopējais garums ir 37 500 km) Tā rezultātā masveidīgi iznīka ūdeņu dabīgās ekosistēmas un stipri vājinājās ūdensteču pašattīrīšanās spējas.

Latvijas ūdenstilpju eitrofikācijas un ūdeņu ekosistēmu noplicināšanās problēma ir atrisināma, veicot virkni konkrētu risinājumu, kuri iedalāmi divās grupās - uz cēloni vērstie un uz sekām vērstie risinājumi.

Risinājumi cēloņu novēršanai:

Sadzīves piesārņojuma slodzes samazināšana . Risinājumu kopa, kuri samazina galvenokārt fosfora un slāpekļa slodzi, vienlaicīgi ierobežojot arī sintētisko virsmas aktīvo vielu, smago metālu, naftas produktu u.c. bīstamo vielu noplūdi ūdeņos.

 

Uzdevums: Līdz 2010. gadam samazināt kopējo slāpekļa ieplūdi no punktveida avotiem ūdeņos par 50%.

 

Šo risinājumu kopu veido:

Sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu tehnoloģiju un kanalizācijas tīklu tehniskā stāvokļa un ekspluatācijas uzlabošana . Noteicošie līdzekļi šo jautājumu risināšanā ir atbilstoša investīciju un kredītu politika, patiesajām izmaksām atbilstošu ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumu (ŪNAU) pakalpojumu cenu ieviešana, ŪNAU pārvaldes sistēmas uzlabošana, kas var būt saistīta arī ar īpašuma veida maiņu.

Jaunu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecība un kanalizācijas sistēmu paplašināšana . Arī šajā gadījumā jāpielieto augstāk minētie līdzekļi. Bez tam būtiski būtu jautājumu risināt kompleksi, ko nodrošinātu pareiza teritoriālā plānošana (likums "Par teritoriālo plānošanu") un vispusīgs ietekmes uz vidi novērtējums, izvēloties izplūdes vietu un notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģiju.

Ūdens resursu taupīšana un patēriņa samazināšana gan ražošanas un pakalpojumu sfērā, gan sadzīvē . Īstenojama, izmantojot tādus līdzekļus kā dabas resursu nodoklis, ar ūdens Izmantošanu saistīto cenu politika, kā arī iedzīvotāju (patērētāju) izglītošana un audzināšana, t.i., sabiedriskās domas veidošana.

Videi draudzīgu tehnoloģiju un sadzīves ķīmijas ieviešana sadzīves pakalpojumu jomā un mājsaimniecībā. Īpaša vērība pievēršama muitas nodevu politikai un sadzīves ķīmijas sertifikācijai, Vides valsts ekspertīzes izmantošanai, kā arī sabiedriskās domas veidošanai.

Izkliedētā piesārņojuma samazināšana . Risinājumu kopa, kurus īstenojot, samazinātos biogēno vielu (slāpeklis, fosfors, organiskās vielas) izkliedētā noplūde ūdeņos no lauksaimniecības zemēm, fermām un mēslu krātuvēm, transporta nozares radītā difūzā piesārņojuma, kas nonāk ūdenstilpēs ar lietus ūdeņiem no satiksmes maģistrālēm un ceļiem, kā arī no gaisa (gan lokālā, gan pārrobežu) piesārņojuma.

Šī risinājumu kopa ietver:

lauksaimniecības radītā piesārņojuma samazināšanu (sk. 5.6);

transporta radītā piesārņojuma samazināšanu ( sk. 5.5);

gaisa piesārņojuma samazināšanu (sk. 5.1);

piekrastes aizsargjoslu ieviešana un tajās noteikto prasību ievērošana;

meliorācijas sistēmu sakārtošana, uzlabošana un videi draudzīga ekspluatācija.

Rūpnieciskā piesārņojuma samazināšana . Risinājumu kopa toksisko vielu noplūdes apjomu samazināšanai no ražošanas objektiem.

Šī risinājumu kopa ietver:

Videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešanu , balstoties uz labākās pieejamās tehnoloģijas un aizvietošanas principiem. Tas panākams, pielietojot pareizu ieguldījumu, kredītu un nodokļu politiku, muitas nodevas par videi bīstamām izejvielām, produkcijas sertifikāciju;

Industriālo notekūdeņu attīrīšanu un priekšattīrīšanu, kā arī attīrīšanas iekārtu toksisko dūņu utilizēšanu vai videi drošu uzglabāšanu;

Ražošanas atkritumu utilizēšanu vai videi drošu uzglabāšanu (sk. 5.4).

Hidrotehniskās slodzes samazināšana : Risinājumi hidrotehnisko būvju negatīvās ietekmes uz ūdens kvalitāti un ūdeņu ekosistēmām mīkstināšanai. Hidrotehnisko būvju projektēšanas, celtniecības un ekspluatācijas noteikumu un normatīvu pārstrādāšana un ieviešana, pastiprinot prasības pret to ietekmes uz vidi novērtējumu, zivju migrācijas nodrošināšanu un vidi saudzējošu ekspluatācijas režīmu.

Ūdeņu bioloģisko resursu racionāla izmantošana , nodrošinot šo resursu lietotāju intereses un nepieļaujot ekosistēmu destabilizāciju un biotopu degradāciju (skat. 5.7 un 5.9).

Risinājumi seku mīkstināšanai:

Risinājumu grupa ūdens objektu atveseļošanas un ūdeņu pašattīrīšanās spēju paaugstināšanai:

iztaisnoto upju renaturalizācija;

ar bīstamām vielām stipri piesārņoto nogulšņu un grunts izvākšana no

ūdenstilpju gultnēm;

aizaugušo ezeru atjaunošana;

ūdenstilpju un to krasta zonu kopšana (dūņu izvākšana, ūdensaugu

izpļaušana, aizaugšanas regulēšana, gultnes un krastu daudzveidības

veidošana, zivju nārsta un mazuļu barošanās vietu atjaunošana).

 

5.3. Saimnieciskās darbības izraisītais risks

Saimnieciskās darbības attīstības rezultātā ir parādījušās jaunas, kompleksas vides problēmas, kas iepriekš netika izdalītas un kuras nav iespējams raksturot ar vienu noteiktu vides kvalitātes rādītāju. Lai varētu raksturot šīs problēmas būtību, ir ieviesti jēdzieni: bīstamība un risks.

 

14. atkāpe. Risks. Bīstamība ir vielai, enerģijas avotam vai situācijai piemītoša raksturīga īpašība, kas spēj izraisīt nevēlamas sekas.

Risks ir cilvēka darbības vai dabas procesu izraisīta, nevēlama notikuma realizācijas varbūtība noteiktā laika periodā un šī notikuma radīto seku iespējamo apjomu apvienojums. Vienmēr pastāv negadījuma iespējamība - riska pakāpe nekad nav vienāda ar nulli.

 

Eiropā nacionālo "riska" koncepciju izveidošanu, likumdošanas pilnveidošanu un riska novērtējumu ieviešanu stimulēja Eiropas Savienības direktīvu prasības. Tomēr vienota pieeja riska novērtēšanai vēl nav izveidota. Latvijā arī nav izstrādāta vienota koncepcija šai jautājumā, nav noteikta riska novērtējuma procedūra un pielietojamās metodes. Šobrīd "bīstamības noteikšanu" un "bīstamo objektu" kontroli veic dažādas institūcijas savas kompetences robežās.

1992 gadā Latvija parakstīja konvenciju "Par rūpniecisko avāriju robežšķērsojošo iedarbību". Šī konvencija paredz, ka katrai dalībvalstij jāveic nepieciešamie pasākumi, lai samazinātu rūpniecisko avāriju risku.

Pastāv trīs riska veidi:

• rūpniecisko un transporta avāriju jeb negadījumu risks;

• akumulētā piesārņojuma risks;

• pārrobežu piesārņojuma risks.

Galvenos saimnieciskās darbības izraisīto risku cēloņus Latvijā var iedalīt šādās grupās:

• vecas, nolietojušās un tādējādi nedrošas rūpniecības uzņēmumu iekārtas, tehnoloģijas, transporta līdzekļi, infrastruktūras un inženiertehniskās būves;

• ražošanas uzņēmumu un zemes privatizācijas gaitā bez kontroles atstātie ražošanas izejmateriāli, blakusprodukti, pesticīdi, mākslīgie minerālmēsli un citi ķīmisko vielu krājumi;

• Krievijas armijas atstātie atkritumi;

• automātisko brīdināšanas sistēmu un kontrolaparatūras trūkums;

• zems cilvēku atbildības līmenis;

• informētības trūkums par dažādu vielu kaitīgām ietekmēm, kā arī par tehnoloģisko procesu stingras neievērošanas iespējamajām sekām;

• rūpniecisko, transporta un kodolavāriju robežšķērsojošā iedarbība un piesārņojuma pārrobežu pārnese.

Vispārīgie risinājumi:

Vadāmā riska koncepcijas izstrāde . Te nepieciešama gan riska novērtējuma procedūra, gan pielietojamo riska aprēķina metodiku izvēle, gan riska kritēriju akceptēšana.

Riska avotu jeb "bīstamo" objektu apzināšana un atbildības precizēšana.

Līdzekļi šī risinājuma realizācijai ir:

• likums "Par ķīmiskajām vielām" (tiek izstrādāts);

• likumi "Par vides aizsardzību", "Par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību";

• noteikumi "Par riska aprēķina procedūru un kritērijiem", standarti, normatīvi (jāizstrādā);

• likums "Par bīstamajiem atkritumiem";

• uzskaite, atļauju sistēma, monitorings;

• riska novērtējums, "drošības" atskaites;

• starptautisko vienošanos rekomendāciju un prasību ieviešana;

• vides valsts ekspertīze, ietekmes uz vidi novērtējums.

"Saimnieka rokas" pasākumu īstenošana (skat.17. atkāpi).

Šeit galvenā atbildība jāuzņemas pašiem uzņēmumiem, tomēr nepieciešama arī attiecīga likumdošana un nodokļu politika, kas veicinātu šī risinājuma īstenošanu. Būtiskākais līdzeklis ir

• informācija un uzņēmuma vadības, darbinieku, pašvaldību izglītošana.

Pašvaldību atbildības paaugstināšana riska avotu apzināšanā.

Modernu tehnoloģiju un iekārtu ieviešana, veco iekārtu aizvietošana ar jaunām un bīstamo izejvielu aizvietošana ar mazāk bīstamām . Tas ir viens no visefektīvākajiem risinājumiem, jo apvieno gan uzlabojumus tehnoloģiju jomā, gan samazina piesārņojošo vielu izmešus un avāriju risku. Nepieciešamie līdzekļi būtu:

• likumi, noteikumi, standarti un normas, kuri veicinātu tehnoloģiju un nolietojušos iekārtu nomaiņu;

• labvēlīga nodokļu politika, aizdevumi ar samazinātu procentu likmi;

• valdības subsīdijas iekārtu un tehnoloģiju kvalitātes uzlabošanai ārkārtējā situācijā, kad uzņēmums ir ekonomiski ļoti nozīmīgs un rada paaugstinātu risku lielākā teritorijā;

• jaunu uzņēmumu plānošanā vienmēr pielietojams labākās pieejamās tehnoloģijas princips;

• riska novērtējums;

• jauno iekārtu un uzņēmumu ietekmes uz vidi novērtējums (skat. 4.5).

 

5.3.1. Rūpniecisko un transporta avāriju risks

 

15. atkāpe. Ventspils pieredze. Vislielāko avāriju risku Ventspilī apkārtnes iedzīvotājiem rada Ventspils ostas rūpnīcas amonjaka uzglabāšanas, pārkraušanas un eksporta termināls ar divām amonjaka krātuvēm, katra 30 000 m3.

Pilsētā tiek uzglabātas un pārkrautas šādas bīstamas vielas: akrilskābes nitrils, izobutanols, metiletilketons, 2-etilheksanols.

Ventspilī ir veikts komplekss riska novērtējums, izmantojot Nīderlandes un Anglijas pieredzi.

 

Risinājumi avāriju seku novēršanai un samazināšanai:

Agrās brīdināšanas sistēmu pilnveidošana un radīšana, kā arī automātisko drošības sistēmu ieviešana bīstamām instalācijām (skat. arī 4.7).

Iedzīvotāju glābšanas dienesta un individuālās aizsardzības sistēmas izveidošana . Īpaši jāatzīmē labāka materiāltehniskā nodrošinājuma un individuālo aizsardzības līdzekļu nepieciešamība ķīmisko avāriju gadījumos. Jāuzlabo arī pašvaldību, to operatīvo komisiju un civilās aizsardzības ātrās reaģēšanas spēku un speciālo dienestu darbība.

Seku likvidēšanas sistēmas izveide ķīmisko avāriju gadījumos:

speciāla dienesta izveidošana seku likvidācijai ķīmisko avāriju gadījumos

(republikas mērogā);

īpašu brigāžu izveidošana un citu pasākumu veikšana bīstamajos objektos

seku likvidācijai avāriju novēršanai uzņēmumā;

Šo risinājumu īstenošanas līdzekļi ir

• likumi "Par LR Civilo aizsardzību" un "Par ugunsdrošību". Par drošības risinājumu ieviešanu bīstamajā objektā ir atbildīgs objekta īpašnieks vai apsaimniekotājs. Pašvaldību, Civilās aizsardzības centra un Ugunsdzēsības un glābšanas departamenta kompetencē ietilpst ārkārtējā reaģēšana avāriju situācijās un iedzīvotāju glābšana;

• valsts un pašvaldību sudsīdijas;

• iedzīvotāju informēšanas kārtības uzlabošana;

• regulāri ziņojumi par drošības stāvokli bīstamajos uzņēmumos;

• iedzīvotāju speciāla izglītošana;

• riska novērtējums.

Aizsargjoslu ieviešana vai paplašināšana ap riska objektiem . Šim risinājumam izmantojamie līdzekļi ir:

• likums "Par aizsargjoslām", MK noteikumi "Par teritoriālplānošanu" u.c. normatīvie dokumenti;

• teritoriju plānošana un projektēšana (zonēšana) atkarībā no riska novērtējuma rezultātiem.

Transporta avāriju gadījumos sekas var būt ļoti nopietnas, jo tās notiek

biežāk nekā lielas rūpnieciskas avārijas un to riska vadīšana ir sarežģītāka. Latvijā transporta avāriju risks saistīts ar bīstamo kravu tranzītu un pārkraušanu, kā arī bīstamo kravu pārvadājumiem valstī. Piemēram, katru gadu ar dzelzceļa transportu pārvadā aptuveni 1 milj. tonnu amonjaka (t.i.,120 vagoni dienā).

Risinājumi, kurus var izmantot īpaši transporta avāriju riska samazināšanai:

Bīstamo kravu maršrutu ierobežošana caur apdzīvotām vietām vai aizsargājamām teritorijām . Nepieciešamie līdzekļi:

• satiksmes ministrijas pagaidu instrukcija "Bīstamo kravu pārvadājumiem ar autotransportu";

• atbilstošu Eiropas normu (ADR,RID)* pieņemšana, pievienošanās Londonas principiem** ;

(* ARD - European Agreement concerning the international carriage of dangerous goods by road

RID - European Agreement concerning the international carriage of dangerous goods by railway

** London Guidelines for the Exchange of Information on Chemicals in International Trade, 1989)

Obligātās ekoloģiskās apdrošināšanas koncepcijas izstrāde.

Autotransporta vadītāju apmācība darbībai ar bīstamajām kravām.

Ceļu seguma stāvokļa uzlabošana.

Bīstamo kravu apdrošināšanas sistēmas radīšana.

 

5.3.2. Akumulētā piesārņojuma risks.

Dažādas ķīmiskās vielas (pesticīdi, minerālmēsli, augšanas stimulatori, krāsvielas, stabilizatori, monomēri un polimēru materiālu destrukcijas produkti u.c.) saimnieciskās darbības rezultātā nonāk vielu apritē. Daudzas no tām uzkrājas augsnē, augos un citos dzīvajos organismos. Ilgstoša šo vielu iedarbība var izraisīt cilvēku veselības traucējumus, paaugstinātu jutīgumu pret dažādām slimībām, kā arī ekosistēmu degradāciju. Pieaugot starptautiskai tirdzniecībai ar ķīmiskām vielām un tehnoloģijām, to nekontrolēta izmantošana var radīt grūti prognozējamas negatīvas sekas.

 

16. atkāpe. Metālu akumulēšanās cilvēka organismā. Valsts uzņēmumā "Latvijas keramika", kur darba procesā apkārtējā vidē izdalās svina savienojumi, konstatēts paaugstināts svina daudzums strādājošo organismā - asinīs, urīnā, matos. Matos tas ir vidēji 4 reizes augstāks nekā Jelgavas pilsētas iedzīvotājiem un 6 reizes - nekā Staļģenes ciemata iedzīvotājiem. Atsevišķām profesijām (fritētāji, apdedzinātāji, mākslinieki) svina līmenis asinīs pārsniedz normālo 1,5 līdz 2 reizes. 38% kaitīgos apstākļos strādājošo konstatēts paaugstināts svina daudzums urīnā (pat 10 reizes).

Paaugstināts smago metālu - mangāna un hroma - daudzums atrasts celtniecības materiālu ražotnes darbinieku audos un sekrētos. To izraisa cementa putekļu, kas satur hromu, un metināšanas aerosola pastiprināta iekļūšana organismā no darba vides.

Metālu akumulēšanas cilvēku organismā konstatēta tipogrāfijas, kuģu remonta rūpnīcas un depo strādniekiem. Metālu izraisītā patoloģija 1992. gadā arodslimību struktūrā sastādīja 2%.

 

Latvijā akumulētā piesārņojuma riska problēmas apzināšana ir tikko uzsākta. Latvijas teritorijā neatrodas daudz lielu ražotņu, tomēr vides un veselības aizsardzības prasību ilgstoša neievērošana palielina ar akumulēto piesārņojumu saistīto risku.

Akumulētā piesārņojuma problēma visaktuālākā ir tieši blīvi apdzīvotās industriālās teritorijās.

Specifiskie risinājumi:

Vielas "kaitīguma" un "bīstamības" novērtēšana, kā arī sertificēšana, izmantojot starptautiski pieejamo informāciju un pētījumu rezultātus.

Riska avotu apzināšana un novērtēšana . Nepieciešama gan bīstamo objektu uzskaite un novērtējums, gan kaitīgo akumulēto vielu daudzumu apzināšana cilvēka organismā, augos, augsnē, ūdeņos, kā arī to ietekmes novērtējums.

Piesārņoto vietu sanācija un piesārņojuma izplatīšanās ierobežošana.

Pārējie risinājumi vairāk saistīti ar veselības aizsardzību. Tie ir:

Darba apstākļu uzlabošana un slimību savlaicīga diagnostika.

Piesārņojuma līmeņa darba telpās samazināšana.

Cilvēka veselībai kaitīgo vides faktoru noteikšana.

Kaitīgai ietekmei pakļauto iedzīvotāju (riska) grupu noteikšana.

Vides veselības epidemioloģisko pētījumu veikšana.

Likumsakarību izvērtēšana starp vides piesārņojuma datiem un reģistrētajām slimību diagnozēm (nepieciešamības gadījumos organizējot pētījumu veikšanu apgabalos, kuros datu analīze uzrāda riska iespēju).

Datu banku izveidošana, lai prognozētu kaitīgo faktoru iedarbības, pirms tie izraisījuši patoloģiskas izmaiņas cilvēka organismā.

Veselības programmu izstrāde.

 

5.3.3. Piesārņojuma pārrobežu pārneses risks

Rūpniecisko avāriju savlaicīgu novēršanu, izziņošanu un seku likvidāciju nosaka Helsinku 1992. gada konvencija "Par rūpniecisko avāriju robežšķērsojošo iedarbību", bet jautājumus, kas saistīti ar pārrobežu piesārņojuma un tā radītā riska samazināšanu, risina citas konvencijas (skat. 2. pielikumu).

Tuvāk šī problēma, nepieciešamie risinājumi un līdzekļi ir apskatīti sadaļā 5.1.

Augstu riska situāciju Latvijā rada kaimiņvalstīs esošās atomelektrostacijas, it īpaši Lietuvas Republikas AES Ignalinā. Bīstamību rada arī Krievijas (Sanktpēterburgas "Sosnovij bor"), Zviedrijas, Somijas, Ukrainas u.c. atomelektrostacijas, kuru riska zonā atrodas Latvijas teritorija (skat 3. pielikumu). Galvenie risinājumi ir:

Starpvalstu līgumi par informēšanu un sadarbību iespējamās avārijas gadījumā.

Tuvējo rajonu iedzīvotāju apmācība darbībai ekstremālās situācijās.

 

5.4. Atkritumu ietekme uz vidi

Sadzīves atkritumu daudzums pieaug uz importēto preču, it īpaši iesaiņojamā materiāla, rēķina.Tā kā tuvākajā nākotnē Latvijā ir paredzama ražošanas jaudu palielināšanās, gaidāms arī bīstamo atkritumu daudzuma pieaugums. Ņemot vērā, ka vēl nav pieejamas ražošanas attīstības prognozes, kopējais bīstamo atkritumu daudzuma pieaugums nav nosakāms.

Atkritumu deponēšanas vietas ir ievērojams ūdens, gaisa un augsnes piesārņojuma avots apkārtējā teritorijā. Tas pasliktina dzīves apstākļus vietējiem iedzīvotājiem un daudzos gadījumos piesārņo dzeramo ūdeni (skat. 5.10). Atkritumu izgāztuves parasti ir ļoti slikti plānotas un aprīkotas, turklāt tiek pārslogotas. Bez sadzīves atkritumiem tajās bieži vien tiek izgāzti arī bīstamie atkritumi, jo atkritumu izgāšana netiek pienācīgi kontrolēta.

Nekontrolētā atkritumu izgāšana visā Latvijas teritorijā rada nopietnas bažas. Tā izraisa mežu piesārņošanu, ainavu degradāciju un rada simtus vietējo nelegālo atkritumu izgāztuvju ar nezināma satura un izcelsmes atkritumiem. Vecās atkritumu izgāztuves, kuras jau ir slēgtas, turpina piesārņot pazemes ūdeņus. Šis process var turpināties daudzus gadus, ja netiks veikti nepieciešamie pasākumi (skat. 5.3).

Šķidrie ražošanas atkritumi, ieskaitot toksiskās vielas, bieži vien tiek tieši novadīti sadzīves kanalizācijas tīklos, tādējādi kaitējot ūdens attīrīšanas iekārtu darbībai un papildus piesārņojot ūdeni (skat. arī 5.2, 5.3).

Ražošanas uzņēmumu un zemes privatizācijas gaitā nekontrolēti tiek atstāti ražošanas izejmateriālu un blakusproduktu, pesticīdu, mākslīgo minerālmēslu un citu ķīmisko vielu krājumi. Tas pats attiecas arī uz daudziem Krievijas armijas atstātajiem materiāliem. Lielākoties tie uzskatāmi par atkritumiem, bieži vien par bīstamajiem. Bieži vien to uzglabāšanas apstākļi ir nepieņemami un tieši var apdraudēt cilvēku veselību un ekosistēmas.

Atkritumi ir zaudēti derīgie materiāli, ko lietderīgāk būtu bijis pārstrādāt.

Ar atkritumiem saistītām problēmām ir vairāki svarīgi cēloņi, no kuriem būtiskākie ir:

• politikas trūkums atkritumu samazināšanā un pārstrādē;

• neattīstīta atkritumu pārvaldes sistēma un attiecīgas infrastruktūras trūkums;

• sociālistiskās tautsaimniecības mantojums ražošanā, lauksaimniecībā un municipālajās sistēmās.

Tā kā problēmai ir kompleksa izcelsme, jāņem vērā vairāku līdzīgas dabas risinājumu grupas.

Atkritumu daudzuma samazināšana:

Uz cēloni vērstu risinājumu grupa, kam būtu jārada būtisks, noturīgs efekts. Sadzīves atkritumu daudzuma samazināšanai ir nepieciešami ilgtermiņa risinājumi, bet bīstamo atkritumu salīdzinoši īsāka laika risinājumi (jāņem vērā, ka šeit vadošo lomu spēlēs jaunie uzņēmumi). Šī risinājumu grupa tiek sadalīta atkarībā no atkritumu veida:

Sadzīves atkritumu apjoma samazināšanai izmantojamie līdzekļi:

• Sabiedrības izglītošana, bieži vien ar masu mēdiju vai sabiedrisko organizāciju starpniecību. Valsts pārvaldes institūcijām būtu jānodrošina sabiedriskās organizācijas ar attiecīgu informāciju, jo tieši šīs organizācijas varētu veikt būtiskus pasākumus un izplatīt informāciju tālāk masu mēdijos utt..

• Pašvaldību atbildība par atkritumu savākšanu. Ja atkritumu saimniecībā tiktu piemērotas patiesās atkritumu savākšanas un pārstrādes izmaksas, tās varētu veicināt patērētājus mainīt savu rīcību.

• Dabas resursu nodoklis iesaiņojamajiem materiāliem un maksājumi par iepakojumiem.

Ražošanas atkritumu daudzuma samazināšana:

Tā kā ražošana ir galvenais bīstamo atkritumu avots, tādējādi radot īpašus draudus cilvēka veselībai un ekosistēmām, ražošanas atkritumu samazināšanai ir jāpiešķir prioritāte. Piemērotākie risinājumi šajā grupā ir:

Jaunu tehnoloģiju un iekārtu ieviešana:

Šo risinājumu pietiekams izklāsts atrodams sadaļās 5.1 - 5.4, tāpēc šeit tiks uzsvērti tikai paši svarīgākie līdzekļi:

• Izmēģinājuma un demonstrācijas projekti.

• Aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem un vietējo un rajonu pašvaldību garantijas šādiem aizņēmumiem.

• Jaunu iekārtu plānošana un to projektu sagatavošana, kas jābalsta uz labākās pieejamās tehnoloģijas principa.

• Valsts ieguldījumi (izņēmuma gadījumos).

Pāreja uz mazāk bīstamiem vai tīrākiem izejmateriāliem (skat. aizvietošanas principu).

Stimulu sistēmas veidošana atkritumu iznākuma samazināšanai:

Līdzekļi:

• Samaksa par atkritumu galējo apstrādi. Līdzeklis jāpielieto uzņēmumos, kas ir specializējušies atkritumu pārstrādē;

• Nodokļu samazināšana tīrākai ražošanai;

• Pieeja "saimnieka roka" dod būtiskus ietaupījumus ražotājam un ieguldījumu vides kvalitātes uzlabošanā. Šeit svarīga loma ir izglītībai un informācijai.

 

17. atkāpe. "Saimnieka roka". Salīdzinoši lēti un ļoti lietderīgi pasākumi ar dubultatdevi, kuri paaugstina uzņēmumu ražību un mazina kaitējumu videi. Tie ietver rūpīgu ēku uzturēšanu, sūču aizlāpīšanu, attīrīšanas iekārtu pilnveidošanu, stingrāku normu uzstādīšanu telpu apsaimniekošanā un saimnieciskajās norisēs, u.t.t.

 

Ievestie atkritumi:

Ar likumu "Par bīstamajiem atkritumiem", kurš aizliedz jebkādu bīstamo atkritumu ievešanu, jautājums par ievestiem bīstamajiem atkritumiem ir juridiski atrisināts. Vides aizsardzības pārvaldes struktūrām īpaša vērība būtu jāpievērš kontrolei, lai novērstu šīs kategorijas atkritumu nelegālu ievešanu.

Jautājums par ievestajiem sadzīves atkritumiem daļēji aplūkots sadaļā "Sadzīves atkritumu apjoma samazināšana". Taču pastāv iespēja ievest sadzīves atkritumus, lai tos pārstrādātu vai izvietotu Latvijā.

Tāpēc ir nepieciešams steidzami izstrādāt likumu "Par sadzīves atkritumiem", lai radītu būtiskus šķēršļus šāda veida atkritumu ievešanai.

Attiecībā uz ražošanas atkritumiem, kuri nav pieskaitāmi bīstamo atkritumu kategorijai, jāizstrādā likums "Par ražošanas atkritumiem".

Atkritumu otrreizēja izmantošana:

Gan uz cēloni, gan uz sekām vērsti risinājumi, kurus var ieviest gan īsā, gan vidēji ilgā laika posmā kā nacionālā, tā vietējā līmenī. Tas parasti attiecas uz stikla un cietās plastmasas traukiem, polietilēna izstrādājumiem, mašīnu riepām, metāllūžņiem, papīru u.t.t.. Stikla iesaiņojuma (pudeļu un burku) otrreizējā izmantošana bija pietiekoši labi organizēta vēl līdz 90. gadu sākumam. Līdz ar importa un jauno iesaiņošanas tehnoloģiju izvēršanos, iesaiņojuma otrreizējās izmantošanas sistēma ir faktiski izzudusi. Nepieciešams veikt pasākumus, kas tuvākajā nākotnē atjaunotu šo sistēmu.

 

Uzdevumi: Līdz 1998. gadam atjaunot iesaiņojuma otrreizējās izmantošanas sistēmu, kas varētu aptvert līdz 75% izmantojamā iesaiņojuma.

 

• Šis risinājums galvenokārt balstās uz ekonomiskās stimulēšanas. Pamatprincipi jāiekļauj likumā "Par dabas resursu nodokli" (skat. 4.3);

• Informācija sadzīvei - kāpēc un kā otrreiz izmantot lietas ikdienas dzīvē. Tas ir galvenokārt nevalstisko organizāciju, masu mēdiju un arī vietējo pašvaldību pārziņā.

Šo risinājumu var pielietot arī attiecībā uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņam, izmantojot tās kā mēslošanas līdzekli, taču tikai tad, ja radīta iespēja kontrolēt smago metālu saturu tajās.

Atkritumu galējā apstrāde . Ietver vairākus risinājumus, kas būtiski samazina atkritumu daudzumu un līdz ar to arī negatīvo ietekmi uz vidi. Piemērotākie risinājumi ir:

Atkritumu pārstrāde . Risinājums, kas vērsts gan uz cēloni, gan uz sekām. Attiecībā uz bīstamajiem atkritumiem nepieciešams apsvērt arī sadarbības iespējas ar citām Baltijas valstīm. To var ieviest ar vairākiem līdzekļiem:

• Nodokļu samazināšana uzņēmumiem, kas nodarbojas ar atkritumu pārstrādi;

• Nodokļu samazināšana otrreizēji izmantotajām precēm;

• Atbalsts no reģionālā un vietējā budžeta uzņēmumiem, kas nodarbojas ar atkritumu pārstrādi;

Informācija sabiedrībai, lai veicinātu sadzīves atkritumu - papīra, stikla, organikas - dalītu savākšanu (skat. arī Atkritumu dalītas savākšanas sistēmas izveidošana .)

Bioloģiskā pārstrāde , kas ietver kompostēšanu, bioloģisko ūdens attīrīšanu, organisko atkritumu izmantošanu kā barību mājdzīvniekiem, biogāzes ražošanu, utt.

Atkritumu dalītas savākšanas sistēmas izveidošana ir jebkura atkritumu pārstrādes risinājuma gadījumā nepieciešams solis. To daļēji izmantoja pirms 1990. gada, kad pārtikas atkritumus atdalīja un izmantoja kā barību mājdzīvniekiem, un to var realizēt kā sadzīvē, tā arī ražošanā. Nepieciešamie līdzekļi ir:

• standarti un normas ražošanas atkritumiem;

• "saimnieka roka" ražošanas uzņēmumos;

• sabiedrības informēšana un izglītošana sadzīves atkritumu šķirošanā. Tai jābūt pašvaldību pārziņā un tās realizēšanā var iesaistīt arī vietējās un nacionālās nevalstiskās organizācijas.

Sadedzināšana . Diezgan sekmīgs risinājums kopējā atkritumu daudzuma samazināšanā. Diemžēl tas rada citas problēmas, kā, piemēram, gaisa piesārņojumu un otrēju cieto atkritumu radītu piesārņojumu (izdedži un pelni). Sadedzināšanu vajadzētu izmantot kā piedevu visiem augstāk minētajiem risinājumiem un tikai tur, kur ir ievērojami atkritumu daudzumi, piemēram, pilsētās.

Sadzīves un rūpniecisko atkritumu sadedzināšanai jābūt vietējo pašvaldību pārziņā, kas uzņemtos rūpes arī par visiem sadedzināšanas produktiem. To, protams, varētu pielietot arī atsevišķi uzņēmumi vai uzņēmumu grupas. Bīstamo atkritumu sadedzināšanai jābūt valsts pārziņā. Atkritumu sadedzināšanas sistēmas ieviešanai vajadzīgi šādi līdzekļi:

• subsīdijas no vietējiem budžetiem;

• aizņēmumu garantijas;

• aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem no nacionāliem un starptautiskiem avotiem;

• rietumu valstu pieredzes pārņemšana.

Organizēta atkritumu izgāšana . Šo risinājumu var īstenot vidēji ilgā un ilgā laikā, jo tas prasa lielus ieguldījumus jaunu, labi aprīkotu atkritumu savāktuvju celtniecībā, jau esošo savāktuvju rekonstrukcijā un savākšanas sistēmu projektēšanā.

Sadzīves un netoksisko ražošanas atkritumu savākšana īstenojama vietējā un rajonu līmenī, bīstamo atkritumu savākšana - galvenokārt nacionālā līmenī. Šeit pielietojami vairāki politikas līdzekļi, no kuriem piemērotākie būtu:

• Noteikumi, standarti un normatīvi atkritumu izgāztuvju celtniecībā, pārbūvē, kā arī atkritumu izgāšanā, lai nodrošinātu vides aizsardzības pārvaldes struktūru un pašvaldību kontroli pār atkritumu izgāztuvju izmantošanu (sīkāk skat. sadaļu 4.4);

• dažāda līmeņa teritoriālplānojumi;

• plānošanas risinājumi, ģeoloģisko datu praktiska pielietošana un pētījumi jaunu atkritumu izgāztuvju veidošanā, lai novērstu tādas problēmas kā bīstamo vielu izkliede (sk.5.3), bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ainavu degradācija (5.7, 5.8) un zema dzeramā ūdens kvalitāte (5.10);

• brīvprātīgās vienošanās un sadarbība starp dažādiem valsts pārvaldes līmeņiem (starp nacionālo un vietējo - bīstamo atkritumu gadījumā; starp dažāda līmeņa pašvaldībām attiecībā uz sadzīves atkritumu izgāztuvēm);

• bīstamo atkritumu vienotas savākšanas un izgāšanas nacionālās sistēmas izstrādāšana;

• izgāztuvju ietekmes uz vidi novērtējums;

• jaunu izgāztuvju izveidošanas gadījumā izmanto ieguldījumus no pašvaldību budžeta. Izgāztuves apsaimnieko pašvaldības ar iespēju nodot tās privātuzņēmumu pārziņā. Šādi uzņēmumi var saņemt aizdevumu ar samazinātu procentu likmi vai garantijas no vietējām pašvaldībām (bīstamo atkritumu gadījumā valsts garantijas);

• maksājumi par atkritumu izgāšanu pārvaldes un rekonstrukcijas vai celtniecības finansēšanai; tiem jāstimulē atkritumu daudzuma samazināšana un pārstrāde;

• atkritumu rašanās avotu inventarizācija.

Veco atkritumu deponēšanas vietu sanācija . Svarīgs risinājumu kopums, kurš rada atrisinājumu arī problēmām, kas apskatītas sadaļās 5.3, 5.8 un 5.10. Šā risinājuma ieviešana parasti ir vietējo pašvaldību pārziņā, bet izņēmuma gadījumos valdības pārziņā (nopietnu draudu gadījumā cilvēku veselībai un ekosistēmām, vai ja vietējās pašvaldības nespēj risināt jautājumu). Te galvenie risinājumi ir bioloģiskā pārstrāde (biogāzes ražošana), difūzā piesārņojuma ierobežošana, sadedzināšana , u.t.t.. Būtiskākie līdzekļi ir:

• monitorings;

• ietekmes uz vidi novērtējums;

• finansēšana no vietējā vai nacionālā budžeta.

 

5.5. Transporta ietekme uz vidi

Transportam ir svarīga loma valsts tautsaimniecības attīstībā un iedzīvotāju labklājības celšanā. Augstas kvalitātes transporta infrastruktūra veido adekvātu tautsaimniecības attīstības bāzi.

Latvijai kā tiltam starp Austrumiem un Rietumiem jāveicina transporta infrastruktūras (ceļu, tiltu, dzelzceļu, lidostu, ostu) un transporta servisa efektīva darbība. Lielu transporta plūsmu koncentrācija, īpaši lielajās pilsētās, rada ievērojamus draudus videi un cilvēka veselībai. Kopumā transporta sistēma rada arī negatīvus globālus vides efektus (skat. 5.1, 5.7, 5.8).

Pašlaik mūsu valsts transporta infrastruktūra, transporta līdzekļi un kravu pārvadāšanas procesi neatbilst attīstītajās valstīs pieņemtajiem vides kvalitātes normatīviem. Par to liecina Latvijā novērotā gaisa kvalitātes pasliktināšanās un trokšņa palielināšanās vietās, kur ir intensīva transporta kustība. Tādās vietās gaisa piesārņotība ar slāpekļa oksīdiem (NOx), tvana gāzi (CO), gaistošajiem organiskajiem savienojumiem (GOS) un svinu ir ievērojami palielināta un reizēm pārsniedz maksimāli pieļaujamās koncentrācijas (pēc Valsts Hidrometeoroloģijas pārvaldes Vides piesārņojuma novērojumu centra datiem).

 

2. tabula. Galveno transporta līdzekļu skaita dinamika Latvijā:

Transporta līdzekļu skaits (gada beigas)	1990	1991	1992	1993
jūras transporta kuģi	111	111	107	129
kravas automobiļi, tūkst.	67	71	75	85
autobusi, tūkst.	12	13	18	20
vieglie automobiļi, tūkst.	283	328	350	391
dzelzceļa lokomotīves	484	471	431	411
trolejbusi	416	401	365	360
tramvaju vagoni	402	421	406	403

 

No šīs tabulas redzams, ka iekšdedzes dzinēju transporta līdzekļu (vieglie un smagie automobiļi, autobusi) skaits pēdējo gadu laikā palielinās, turpretī elektroenerģiju patērējošo transporta līdzekļu (trolejbusi, tramvaji) skaits samazinās. Arī turpmāk paredzams, ka strauji palielināsies iekšdedzes dzinēju transporta līdzekļu skaits.

Risinājumi un līdzekļi:

Lai samazinātu transporta radīto kaitējumu videi un cilvēku veselībai, nepieciešama:

Transporta infrastruktūras attīstīšana:

• Visu līmeņu teritoriālplānojumu izmantošana ceļu tīkla un transporta infrastruktūras objektu plānošanā;

• Transporta infrastruktūras objektu EIA;

• Efektīvu horizontālo saikņu veidošana starp institūcijām, kuras pieņem lēmumus transporta infrastruktūras veidošanā;

• Atklāta sabiedrības iesaistīšana transporta problēmu risināšanā un lēmumu pieņemšanā.

Transporta veidu un plūsmu regulēšana un optimizācija

Lai transporta sistēma attīstītos, mazāk kaitējot videi un cilvēku veselībai, ir iespējami vairāki risinājumi:

sabiedriskā transporta sistēmas uzlabošana;

videi draudzīga transporta (velosipēdu, elektriskā u.c) popularizēšana un priekšnoteikumu radīšana tā īpatsvara palielināšanai;

individuālā transporta ierobežošana pilsētās;

tranzīta ierobežošana blīvi apdzīvotos rajonos;

cauruļvadu transporta sistēmas uzlabošana;

telekomunikāciju uzlabošana kā alternatīva transporta izmantošanai.

Šo risinājumu īstenošanai var pielietot šādus līdzekļus:

• teritoriālplānošanu;

• normatīvus, ierobežojumus un aizliegumus;

• nodokļus, licences un sodus;

• subsīdijas un ieguldījumus;

• sabiedrības informēšanu, izglītošanu un iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā.

Kaitīgo vielu emisijas un trokšņa samazināšana no transporta līdzekļiem

• stingri degvielas kvalitātes normatīvi, kas prasītu izmantot augstas kvalitātes degvielu, un to ievērošanas efektīva kontrole;

• stingri degvielas, dažādu smērvielu un citu transporta ekspluatācijā izmantoto ķī-misko vielu uzglabāšanas un izmantošanas tehnoloģiskie un vides aizsardzības normatīvi;

• sodi par neatļautas kvalitātes degvielas un citu transporta ekspluatācijā izmantoto ķīmisko vielu realizāciju;

• nodokļu pielietošana, lai veicinātu videi draudzīga transporta, mazkaitīgu degvielu (piem., bezsvina benzīns) un katalizatoru izmantošanu;

• sabiedrības vispusīga informēšana par videi mazāk kaitīgu produktu lietošanu;

• ES normatīviem atbilstošu transporta atgāzu un radītā trokšņa normatīvu ieviešana un to ievērošanas efektīva kontrole;

• ES normatīviem atbilstošu transporta līdzekļu (tai skaitā cauruļvadu) konstrukciju un ekspluatācijas normatīvu ieviešana (attiecībā uz sabiedrisko transportu arī sanitāro normatīvu ieviešana) un to ievērošanas efektīva kontrole;

• MK noteikumu "Par transporta līdzekļu tehnisko stāvokli" ieviešana un to izpildes kontrole.

Ekspluatācijas gaitā izmantoto ķīmisko vielu (smērvielu, dzesēšanas šķidrumu u.c.), transporta līdzekļu un detaļu galējās apstrādes sistēmas izveidošana (skat. arī 5.4).

Šā risinājuma īstenošanai pielietojami šādi līdzekļi:

• teritoriālplānošana;

• normatīvi, ierobežojumi un aizliegumi;

• subsīdijas un ieguldījumi;

• sabiedrības informēšana, izglītošana un iesaistīšana lēmumu pieņemšanā.

• iesaiste starptautisko konvenciju darbībā (skat. 2. pielikumu);

• Eiropas Savienības vides un transporta likumdošanas prasību ievērošana.

Transporta avāriju riska samazināšana (skat. 5.3)

 

5.6. Lauksaimniecības ietekme uz vidi

Lauksaimnieciskā ražošana ir būtiska tautsaimniecības daļa, kura kā tāda arī būtiski ietekmē vides stāvokli un izraisa lielu daļu vides problēmu:

• augšņu piesārņošanu un eroziju,

 

18. atkāpe. Potenciāli piesārņojošie faktori lauksaimniecībā 1994. gadā attiecībā pret 1986. gadu (%)

Minerālmēslu pielietošana 40

Organisko mēslu pielietošana 30

Pesticīdu pielietošana 13

Lopu skaits 42

 

• ūdeņu, t. sk. Baltijas jūras eitrofikāciju un piesārņošanu ar pesticīdu atliekām un smagajiem metāliem,

• bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un lauku ainavu noplicināšanos.

Pašreizējā tautsaimniecības attīstības posmā ir svarīgi līdzsvarot vides aizsardzības prasības ar modernas lauksaimniecības attīstību. Tādēļ vides aizsardzības politika lauksaimniecībā jākoordinē ar valsts agrāro politiku un lauku attīstības nacionālo programmu.

Sabrūkot sociālistiskajai lielražošanai lauksaimniecībā, tās produkcijas kopapjoms kopš 1990. gada samazinājies par 50%. Līdz ar to ir samazinājusies arī tās radītā slodze uz vidi (skat. 18. atkāpi).

 

5.6.1. Augšņu piesārņošana

Izmantojot lauksaimniecībā intensīvās ražošanas metodes stabilu un augstu ražu iegūšanai, lieto ievērojamas organisko un minerālmēslu, pesticīdu un citu lauksaimniecības preparātu devas. Agroekoloģiski nepamatoti un nepareizi pielietojot šos līdzekļus, notiek augšņu ekosistēmu degradācija.

 

Uzdevumi: Līdz 2010. gadam samazināt slāpekļa, fosfora un citu biogēno vielu zudumus no lietotā mēslojuma daudzuma lauksaimniecības zemēs līdz 50% 1994. gada apjoma.

Nepieļaut augšņu agroķīmiskā un bioloģiskā stāvokļa pasliktināšanos.

 

Risinājumi cēloņu novēršanai:

Zinātniski pamatotas kultūraugu mēslošanas un integrētas augu aizsardzības prognožu un rekomendāciju sistēmas izstrāde un īstenošana:

Nepieciešamie līdzekļi:

• vispusīga augsnes agroķīmiskā un ekoloģiskā stāvokļa izpēte;

• videi draudzīgu mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu devu un paņēmienu pielietošanas prognožu un rekomendāciju izstrāde (sistēma "Augsne - Raža");

• augu barības vielu bilances modeļu izstrāde un ieviešana;

• mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu pielietošanas normatīvu un kontroles sistēmas izveidošana, augsnes standartu izstrādāšana;

• selekcijas un sēklkopības sistēmas pilnveidošana un attīstība;

• HELCOM rekomendāciju izpilde;

• nacionālās programmas "Par Baltijas jūrasvides aizsardzību" izstrādāšana un ieviešana;

• likums "Par zemes resursu racionālu izmantošanu un aizsardzību", standarti un normatīvi (jāizstrādā);

• valsts budžeta līdzekļi un ārvalstu ieguldījumi esošās zinātniski tehniskās bāzes pilnveidošanai;

• lauksaimniecības profesionālās un vides aizsardzības izglītības integrācija visos izglītības sistēmas līmeņos, tai skaitā arī zemnieku izglītošana.

Mēslošanas līdzekļu un agroķimikāliju aprites sistēmas optimizācija:

videi draudzīgu lauksaimniecības metožu un paņēmienu izstrādāšana un ieviešana;

novecojušu tehnoloģiju un tehnikas nomaiņa ar modernām, vides aizsardzības prasībām atbilstošām tehnoloģijām un tehniku;

novecojušu mēslošanas līdzekļu un agroķimikāliju noliktavu un krātuvju rekonstrukcija un jaunu būvju celtniecība;

lopu skaita optimizācija, lai limitētu lopu skaitu uz lauksaimniecībā izmantojamās platības vienību.

Šo risinājumu īstenošanas līdzekļi:

• mēslošanas līdzekļu un agroķimikāliju importa, tirdzniecības, transporta, glabāšanas, lietošanas un galējās apstrādes noteikumi;

• HELCOM rekomendāciju izpilde;

• lauku attīstības nacionālās programmas un kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas izstrāde un ieviešana;

• likums "Par augu aizsardzību";

• likums "Par pārtiku";

• standarti, sertifikāti un normatīvi;

• stimulējoša nodokļu politika;

• sodi, kontrole un uzskaite;

• informācija un izglītošana.

Risinājumi seku novēršanai:

Lauksaimniecības radītā piesārņojuma mazināšana, turklāt neļaujot tam nokļūt ūdeņos (arī Baltijas jūrā), gaisā un pārtikā:

pasākumu sistēma augsnes auglības celšanai un buferspējas palielināšanai;

augšņu kaļķošana un videi draudzīgas meliorācijas pasākumu sistēmas ieviešana;

ar agroķimikāliju atliekām stipri piesārņotu augšņu atveseļošana un rekultivācija;

upju un ūdenstilpju piekrastes aizsargjoslu projektēšana un ierīkošana;

intensīvās lauksaimniecības ražošanas uzņēmumu un objektu nodrošināšana ar iekārtām, kas nepieļauj piesārņojuma noplūdi;

valstī uzkrājušos neizlietoto, novecojušo agroķimikāliju galējā apstrāde.

Līdzekļi:

• Helsinku 1992. gada konvencijas "Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu" ratificēšana;

HELCOM rekomendāciju izpilde,

• likums "Par aizsargjoslām";

• likums "Par pārtiku";

• likums "Par meliorāciju";

• kontrole, uzskaite un sodi;

• informācija un izglītošana.

 

5.6.2. Augšņu erozija

Lauksaimniecībā, lietojot augšņu īpatnībām, reljefam un klimatiskajiem apstākļiem neatbilstošas tehnoloģijas, smago tehniku un agrotehniski nepamatotu augu seku, tiek izraisīta augšņu degradācija:

• agrotehniskā un tehnogēnā erozija,

• vēja erozija,

• ūdens erozija.

Augšņu erozijas rezultātā iet bojā augsnes auglīgā virskārta, degradējas ainava un samazinās bioloģiskā daudzveidība, kā arī notiek ūdens ekosistēmu eitrofikācija.

Risinājumi cēloņu novēršanai:

Zinātniski pamatotas preteroziju pasākumu sistēmas izstrāde un ieviešana:

preterozijas augu sekas un sējumu struktūras pilnveidošana;

atbilstošu mēslošanas un augu aizsardzības sistēmu izstrāde un ieviešana;

piemērotu tehnoloģiju un augsnes apstrādes tehnikas ieviešana .

Šiem risinājumiem nepieciešamie līdzekļi ir:

• likums "Par zemes resursu racionālu izmantošanu un aizsardzību" (jāizstrādā);

• Ministru Kabineta noteikumi "Par erodēto augšņu racionālu izmantošanu un aizsardzību" (jāizstrādā);

• normatīvā bāze erozijas apdraudēto augšņu racionālai izmantošanai un aizsardzībai (jāizstrādā);

• erodēto augšņu monitoringa ierīkošana;

• izglītošana.

Risinājumi seku novēršanai:

erozijas procesu aizkavēšana un erodēto augšņu pamatielabošana:

pasākumu sistēmas izstrādāšana erodēto augšņu auglības un buferspējas uzlabošanai;

meliorācijas un hidrotehnisko pasākumu sistēmas uzlabošana un kontrole;

lauku ainavas plānošana un ierīkošana .

Līdzekļi šo risinājumu īstenošanai:

• valsts bužeta līdzekļi, aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem;

• stimulējoša nodokļu politika un ārvalstu ieguldījumi;

• rekomendācijas un plānošana;

• izglītošana.

 

5.7. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās

 

19. atkāpe. Bioloģiskā daudzveidība. Bioloģiskā daudzveidība nozīmē dzīvo organismu daudzveidību visos ekoloģiskajos kompleksos uz sauszemes, jūrā un citās ūdens ekosistēmās; tā aptver daudzveidību sugas ietvaros, starp sugām un starp ekosistēmām.*

 

(* Riodežaneiro 1992. gada Konvencija "Par bioloģisko daudzveidību")

Bioloģiskā daudzveidība, Latvijas augu un dzīvnieku valsts sastāvs, augu sega un ekosistēmas veidojušās pēcledus laikmetā, aptuveni 12 000 gadu laikā. Pirms pāris tūkstošiem gadu šajos procesos iesaistījās arī cilvēks, sākotnēji izmantojot pieejamos dabas resursus, vēlāk ieviešot mājdzīvniekus, kultūraugus. Radās apdzīvotas vietas, tīrumi, pļavas, ganības, ceļmalas. Līdzās kultūraugiem ieviesās arī nezāles un adventīvās sugas. Gadsimtu gaitā atbilstoši vēsturiskajai situācijai Latvijā mainījās iedzīvotāju skaits, blīvums, ietekmes intensitāte uz apkārtējo dabu un ainavu kopumā. Svārstījās apstrādāto un neapstrādāto zemju platības.

Bioloģiskās jeb dabas daudzveidības samazināšanās problēma ir prioritāra, jo:

• tautas nacionālā apziņa un kultūra veidojusies daudzveidīgā dabas vidē un kultūrainavā;

• ikvienas sugas izzušanai kā ķēdes reakcija seko negatīvas, grūti paredzamas izmaiņas visā dabā;

• nevienai paaudzei nav morālu tiesību samazināt bioloģiskās daudzveidības līmeni, ko tā atstāj nākošajām paaudzēm.

 

20. atkāpe. Melnā stārķa uzskaites dati**. Latvijā pašlaik ligzdo 900…1300 melno stārķu, Lietuvā - 300…400, Dānijā - 1 pāris, Zviedrijā, Holandē - 0.

 

(** Tucker, G.M., Health, M.F. (1994) Birds in Europe: Their Conservation Status, Cambridge, U.K.: Bird Life International (Bird Life Conservation Series Nr. 3) )

Kultūras un dabas mantojuma ciešā savstarpējā saistība izvirza priekšplānā ētiskos, estētiskos un morālos argumentus, izšķiroties par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Sociāli ekonomiskās sistēmas apstākļos, kas pastāvēja Latvijā kopš 1940. gada, kad daļa teritorijas tika intensīvi izmantota, bet pārējo izmantoja neefektīvi vai pameta novārtā, saglabājās ekosistēmas, biotopi un sugas, kuras citur Eiropā jau izzudušas vai kļuvušas ļoti retas. Šis fakts paaugstina Latvijas starptautisko atbildību dabas daudzveidības saglabāšanā kontinenta mērogā.

Galvenie dabas daudzveidības samazināšanās iemesli ir:

• biotopu noplicināšanās un izzušana . Intensīvas lauksaimniecības, mežsaimniecības un urbanizācijas sekas ir dabīgo biotopu - vecu mežu, purvu, palieņu pļavu aizstāšana ar intensīvi izmantojamām, unificētām platībām. Strauji izzūd ar tradicionālajām zemkopības metodēm apsaimniekotas pļavas un ganības un ar tām saistītās augu un dzīvnieku sugas (griezes, laukirbes u.c.);

• populāciju izolētība . Atbilstošu biocenožu izzušana izolē augu un dzīvnieku populācijas. Tiek pārtraukta gēnu apmaiņa īpatņu starpā, samazinās iekšsugas ģenētiskā daudzveidība un līdz ar to - sugu pielāgošanās un izdzīvošanas spējas;

• migrācijas ceļu pārtraukšana . Ekoloģisko apstākļu izmaiņas migrējošo putnu barošanās, ligzdošanas, spalvu maiņas un atpūtas vietās var novest pie šo sugu izzušanas plašā areālā. Problēmas var radīt arī putnu un sikspārņu migrācijas ceļu aizšķērsošana ar nepārdomāti izvietotiem vēja ģeneratoriem. Zivju ceļu aizšķērsošana ar hidrotehniskajām būvēm jau nesusi lielus zaudējumus Latvijas zivsaimniecībai.

• ūdens un gaisa piesārņotība . Biogēno vielu daudzuma palielināšanās ūdens ekosistēmās izraisa kvalitatīvas un kvantitatīvas izmaiņas biocenozēs. Plaši izplatītas un ekspansīvas sugas izspiež tās, kuru ekoloģiskā amplitūda ir šaurāka un konkurences spēja - ierobežota. Piemēram, barības vielām nabadzīgos ezeros ar smilšainu dibenu šā gadsimta sākumā Latvijā vēl bija salīdzinoši plaši izplatītas ezereņu un Dortmana lobēlijas audzes. Pašlaik vairākos ezeros šīs sugas pilnīgi izzudušas vai saglabājušās niecīgas to populācijas. Ezerus klāj niedru, meldru un vilkvālīšu audzes.

• toksisko vielu izmeši ūdenī izraisa dzīvnieku masveida bojāeju, toksīnu uzkrāšanos barības ķēdēs un populāciju novājināšanos.

• gaisa piesārņojums ar slāpekļa un sēra savienojumiem izsauc nokrišņu paskābināšanos, kas izraisa tiešus augu, īpaši skujkoku bojājumus, kā arī augsnes reakcijas izmaiņas un augsnes mikroorganismu sastāva izmaiņas;

• svešu sugu introdukcija . Aklimatizētu dzīvnieku sugu ievešana un izlaišana savvaļā izraisījusi ievērojamus zaudējumus vietējo sugu populācijās. Piemēram, jenotsuns, Amerikas ūdele. Amerikas ūdele pēc izplatīšanās savvaļā gandrīz pilnībā izkonkurējusi Eiropas ūdeli. Sosnovska latvānis, kurš sākotnēji tika ieviests kā dekoratīvs un medus augs, pārejot savvaļā, izplatās pļavās, sētos zālājos, kļūstot par grūti apkarojamu nezāli. Tas izraisa ādas un gļotādu apdegumus, īpaši apdraudot bērnus. Neapzinātas un paviršas attieksmes dēļ ievestas arī daudzas citas bīstamas nezāles un augu kaitēkļi.

• uzskaites un informācijas trūkums . Latvijas vietējās kultūraugu un mājdzīvnieku šķirnes, kā arī mikroorganismu kultūras ir nozīmīgs selekcijas materiāls nākotnē. Šīs genofonda daļas apzināšana ir pamatā tās kolekciju komplektēšanai un saglabāšanas nodrošināšanai.

Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas risinājumi Latvijā

1) sugu aizsardzība:

sugu aizsardzība dabā (in situ)

Latvijas augu un dzīvnieku valsts sugu daudzveidības aizsardzība jānodrošina gan ar jau aprobētām metodēm, tādām kā aizsargājamo teritoriju izveidošana, gan ieviešot jaunas, tādas kā sugu aizsardzība ārpus aizsargājamajām teritorijām. Sugu aizsardzības nodrošināšanas līdzekļi būtu šādi:

• LR likums "Par sugu un biotopu aizsardzību", kurā paredzēts izstrādāt gan savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzības vispārējos principus, gan noteikumus tirdzniecībai ar šīm sugām, gan arī iestrādāt Latvijas likumdošanā starptautisko konvenciju prasības;

• Ministru Kabineta noteikumu izstrādāšana "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un objektiem", kuros tiks paredzēti aizsargājamo sugu atradņu apsaimniekošanas vispārējie noteikumi un apstiprināti jaunie saraksti;

• vietējo pašvaldību un zemes lietotāju līgumu un saistību rakstu slēgšanas un izpildes kontrole par aizsargājamo sugu atradnēm;

• nodokļu atlaižu ieviešana, lai ieinteresētu zemes īpašniekus un lietotājus dabas vērtību saglabāšanā;

• regulāru inventarizāciju nodrošināšana un monitoringa sistēmas izveidošana visvairāk apdraudētajām sugām, lai izstrādātu to aizsardzības metodes;

• regulāra Latvijas Sarkanās grāmatas pārskatīšana un revidēšana, atbilstoši izmaiņām dabā un tautsaimniecībā;

• Bernes 1979. g. konvencijas "Par Eiropas augu, dzīvnieku un to dabīgo biocenožu saglabāšanu" ratificēšana un tās prasību ieviešana likumā "Par sugu un biotopu aizsardzību" un "Medību likumā";

• Bonnas 1979.g. konvencijas "Par savvaļas dzīvnieku migrējošo sugu aizsardzību" ratificēšana un tās prasību ieviešana;

• Vašingtonas 1973.g. konvencijas "Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas augu un dzīvnieku sugām" ratificēšana un tās prasību ieviešana, pilnveidojot atļauju izsniegšanas kārtību, ieviešot pasaules reto augu un dzīvnieku sugu uzskaiti, dokumentēšanu un marķēšanu;

• Riodežaneiro 1992. g. konvencijas "Par bioloģisko daudzveidību" ratificēšana un tās prasību ieviešana, iestrādājot konvencijas principus nacionālajā politikas plānā un starpministriju grupas izveidošana;

• saudzīgas un izprotošas attieksmes pret dabu ieaudzināšana, sākot ar pirmsskolas bērnu iestādēm, skolu un augstskolu mācību programmu pārskatīšana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas principu iestrādāšana mācību programmās (īpaši specialitātēs, kas saistītas ar lauksaimniecību, mežkopību, enerģētiku);

• dabas aizsardzības speciālistu sagatavošana, iekļaujot mācību programmās jaunākās atziņas par biotopu apsaimniekošanu un ekonomiski pamatotu apsaimniekošanas plānu izstrādāšanu. Vietējo valsts vides aizsardzības struktūru nodrošināšana ar kvalificētiem kadriem.

• izglītojošā un informācijas darba organizēšana sabiedrībā, masu saziņas līdzekļu iesaistīšana.

sugu aizsardzība kolekcijās (ex situ)

Līdz ar apdraudēto sugu aizsardzību dabā jāveido arī aizsardzības sistēma tai genofonda daļai, kura dabā nav sastopama vai kuras aizsardzību iespējams nodrošināt vienīgi ar īpašām metodēm (mājdzīvnieki, kultūraugi un mikroorganismu kultūras). Saglabājot iepriekšējo paaudžu selekcionāru veikumu, mēs nodrošinām pamatu darbam nākotnē. Šeit, atbilstoši objektu īpatnībām, jāpielieto atšķirīgi aizsardzības līdzekļi:

• kultūraugu, mājdzīvnieku un mikroorganismu kolekciju uzskaite un izvērtēšana, nacionālo kolekciju atestēšana un finansējuma nodrošināšana;

• reto un izzūdošo nezāļu sugu saraksta sastādīšana, etalonsaimniecību izveidošana;

• Riodežaneiro 1992.g. konvencijas "Par bioloģisko daudzveidību" ratificēšana un tās prasību ieviešana;

• likumdošanas aktu izstrādāšana kolekciju aizsardzībai, dzīvnieku šķirņu saglabāšanas nodrošināšanai;

• likumdošanas izveidošana aizsardzībai pret piesārņojumu ar ģenētiski modificētiem organismiem. Šie likumdošanas akti jāveido sadarbībā ar LR Labklājības ministriju, atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām;

• izņēmuma gadījumos - savvaļas sugu saglabāšana botāniskajos un zooloģiskajos dārzos, lai nodrošinātu sugu izdzīvošanu un to reintrodukciju;

• atbalstīt Latvijas botānisko dārzu un zooloģiskā dārza iesaistīšanos starptautiskajās sugu aizsardzības programmās.

2) biotopu aizsardzība:

Lai nodrošinātu sugu daudzveidības saglabāšanu dabā, ļoti nozīmīga ir savvaļas augu un dzīvnieku dabisko un ar tradicionālajām saimniekošanas metodēm radīto biotopu aizsardzība. Lai to sekmīgi sasniegtu, Latvijā jālieto sekojoši līdzekļi:

• saudzējošu saimniekošanas metožu izstrādāšana un ieviešana mežsaimniecībā un lauksaimniecībā;

• jāizveido biotopu klasifikācija un apdraudēto biotopu saraksts jeb Latvijas "Zaļā grāmata";

• apdraudēto biotopu identificēšanas un apsaimniekošanas instrukciju sastādīšana zemes ierīkotāju, lietotāju, īpašnieku un vides aizsardzības darbinieku vajadzībām;

• vietējo pašvaldību un zemes lietotāju līgumu un saistību rakstu slēgšanas un izpildes kontrole, nodokļu atlaižu ieviešana, lai nodrošinātu apdraudēto biotopu pareizu apsaimniekošanu;

• LR likums "Par sugu un biotopu aizsardzību", kurā būs noteikta kārtība, kādā jāizdala aizsargājamie biotopi un atbildība par to aizsardzību un pareizu apsaimniekošanu;

• LR likums "Par teritoriālplānošanu" un "Teritoriālplānošanas noteikumi". Šajos likumdošanas aktos jāparedz aizsargājamo biotopu iekļaušana teritoriālplānojumā, neatkarīgi no projektējamā objekta lieluma un novietojuma;

• Ramsāres 1971.g. konvencijas "Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīvesvidi" ratificēšana un šajā konvencijā deklarēto mitrāju racionālas izmantošanas principu ieviešana Latvijā;

• Eiropas Kopienas Biotopu direktīvas pieņemšana un ieviešana Latvijas likumdošanā;

• izglītības un audzināšanas darba saskaņošana ar jaunākajām atziņām zinātnē un izmaiņām tautsaimniecībā

3) migrācijas ceļu aizsardzība un atjaunošana:

Latvija un Baltija kopumā ir īpaši nozīmīga teritorija migrējošo putnu, sikspārņu, tauriņu, spāru u.c. Palearktikas pārlidojumu ceļā. Starptautiskā atbildība par putnu migrācijas nodrošināšanu Eiropas un Āfrikas mērogā liek īpaši pievērst uzmanību vides kvalitātes uzturēšanai un biotopu saglabāšanai Latvijā. Savukārt, zivju migrācijas ceļu saglabāšana un ūdens kvalitātes nodrošināšana ir svarīgs faktors nacionālās zivsaimniecības attīstībai nākotnē, arī visa Baltijas reģiona mērogā (21. atkāpe).

 

21. atkāpe. Lašu kāpuru bojāeja. Baltijas jūras lašu populāciju pēdējos gados nopietni apdraud M-74 sindroms, jeb lašu kāpuru masveida bojāeja. Par tās iespējamo iemeslu tiek uzskatīts piesārņojums, kas uzkrājies Baltijas jūras dienvidrietumu daļā. Austrumbaltijas, tai skaitā Latvijas, lašu populācijas saglabāšana līdz ar to iegūst īpašu nozīmi šīs tautsaimnieciski nozīmīgās zivju sugas aizsardzībā.

 

Ne mazāk svarīgi ir saglabāt arī augu sugu dabīgo izplatības ceļu veselumu, lai garantētu nepārtrauktību dabiskajos floroģenētiskajos procesos.

Migrācijas ceļu nodrošināšanai būtu jāizmanto šādi līdzekļi:

• dzīvnieku sugu migrācijas ceļu kartēšana, mezglpunktu noteikšana un aizsardzība;

• augu sugu migrācijas ceļu kartēšana un nozīmīgo upju ieleju un jūras piekrastes joslu aizsardzība;

• Bonnas 1979.g. konvencijas "Par savvaļas dzīvnieku migrējošo sugu saglabāšanu" ratificēšana un tās prasību ieviešana;

• Ramsāres 1971.g. konvencijas "Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīvesvidi" ratificēšana un tās prasību ieviešana;

• LR likums "Par aizsargjoslām", kurā paredzēta Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes aizsargjoslas, kā arī ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslu noteikšanas kārtība un statuss. Šis likums ir īpaši svarīgs migrējošo sugu biotopu saglabāšanā un migrācijas ceļu nepārtrauktības nodrošināšanā, kā arī ūdens kvalitātes saglabāšanā. Paredzēts izstrādāt arī Ministru Kabineta noteikumus par pieļaujamajām un nepieļaujamajām darbībām šajās joslās;

• ekoloģisko gaiteņu tīkla koncepcijas izstrādāšana Latvijai un tās ieviešana teritoriālplānošanā;

• LR likums "Par reģionālo attīstību" un MK noteikumi "Par teritoriālplānošanu", kuros jāparedz aizsargjoslu un ekoloģisko gaiteņu projektēšana, izstrādājot ikvienas teritorijas teritoriālplānojumu vai ģenerālplānu;

• informācijas izplatīšana par migrējošo dzīvnieku bioloģijas īpatnībām migrāciju laikā un noteikumiem, kas jāievēro apkārtējo apdzīvoto vietu iemītniekiem. Vietējo iedzīvotāju, īpaši skolnieku iesaistīšana uzskaišu darbā.

 

22. atkāpe. Balto stārķu uzskaites. Balto stārķu uzskaitēs, kuras organizē Latvijas Ornitoloģijas biedrība, bez speciālistiem un ornitologiem amatieriem piedalās arī Latvijas lauku vispārizglītojošās skolas, mežniecību un pasta darbinieki.

 

4) aizsargājamo teritoriju tīkla pilnveidošana:

6,8 % Latvijas teritorijas pašlaik aizņem dažādu kategoriju aizsargājamās teritorijas, kuras izveidotas gandrīz gadsimta laikā. Valsts aizsardzībā tika ņemti dažādi objekti, ar dažādiem aizsardzības mērķiem.

• Ministru Kabineta noteikumu izstrādāšana "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un objektiem", kas apstiprinās aizsargājamo teritoriju vispārējos apsaimniekošanas noteikumus;

• esošo aizsargājamo teritoriju izvērtēšana, izpētes un apsaimniekošanas prioritāšu noteikšana;

• individuālo apsaimniekošanas plānu izstrādāšana un ieviešana īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām;

• vietējo pašvaldību un zemes lietotāju līgumu un saistību rakstu slēgšanas un izpildes kontrole;

• nodokļu atlaižu ieviešana, lai ieinteresētu zemes īpašniekus un lietotājus dabas vērtību saglabāšanā;

• aizsargājamo teritoriju tīkla optimizācija, kas ietver zinātniski pamatotu esošo teritoriju un robežu pārskatīšanu un jaunu teritoriju veidošanu.

 

5.8. Ainavu degradācija

 

23. atkāpe. Ainavas definīcija. Ainava ir gan fizioģeogrāfisks komplekss, gan vēsturiski pārmantotu tradīciju, paražu un estētisko īpašību kopums, kultūras mantojums, kuram piemīt noteikta struktūra un funkcijas. Tā liecina par vēsturiskajām un mūsdienu attiecībām starp cilvēku un vidi.

 

Cilvēka saistība ar dzīves telpu ir divējāda:

• caur vielas un enerģijas apritēm, izmantojot nepieciešamās barības vielas, materiālus un enerģiju;

• caur izjūtām, ainavas fiziskajiem elementiem atspoguļojoties apziņā, saņemot informāciju un garīgo enerģiju.

Saimnieciskā darbība izmaina dabisko vielas un enerģijas apriti, pārveido ainavas elementus un procesus. Latvijā praktiski nav sastopama neskarta, pirmatnēja ainava. Tā veidojusies līdztekus sabiedrības un saimniekošanas veidu attīstībai. Vēsturiski Latvijā izveidojās raksturīgā mozaīkveida ainava, tradicionālais zemes izmantošanas veids, lauksaimniecības mežkopības un zvejniecības metodes gadsimtu gaitā izstrādāja un bagātināja ainavas elementu klāstu. Latvijas kultūrainava veidoja vidi, kurā attīstījās nācijas garīgā un materiālā kultūra un veidojās tautas pašapziņa. Vēsturisko sakņu apzināšanās ir svarīgs priekšnoteikums ilgtspējīgas attīstības plānošanai un individuālās atbildības izstrādāšanai.

Pēckara gados, veidojoties lielsaimniecībām laukos un strauji palielinoties pilsētām, īpaši Rīgas aglomerācijai, tika noārdīta tradicionālā ainaviskā struktūra. Industrializēta sabiedrība ar tai raksturīgo standartizāciju, augstu tehnoloģisko procesu koncentrāciju ierobežotā telpā, masveida ražošanas apjomiem un patēriņu strauji degradēja ainavu noteicošās īpašības, jo tā:

• samazināja dabisko telpisko daudzveidību;

• pārveidoja dabiskās materiālās un enerģētiskās plūsmas;

• samazināja informativitāti un estētisko pārdzīvojumu.

Ainavu degradāciju Latvijā visbūtiskāk ietekmējušas pārmaiņas laukos, kad zemnieki tika atrauti no tradicionālā viensētu dzīvesveida un koncentrēti ciematos vai pie kopsaim-niecību ražošanas objektiem. Cilvēki atsvešinājās no zemes, no savām vēsturiskajām saknēm.

Ainavu elementu un procesu noplicināšana, piesārņojums un vienveidība rada uztveres un novērošanas spēju vājināšanos un stresu. Tas, savukārt, iedragā sabiedrības adaptācijas spējas un veselības stāvokli.

Pēc būtības visu šo izpausmju pamatā ir nekvalitatīva saimnieciskā darbība, ar kvalitāti saprotot ne tikai fizisko, bet arī plānošanas kvalitāti, visu saimnieciskajā darbībā iesaistīto personu atbildības un kultūras līmeni.

Risinājumi seku novēršanai:

degradēto ainavu sakārtošana un reģenerācija:

Ainavu degradācija visuzskatāmāk parādās kā piesārņoti ūdensbaseini, nekvalitatīvas meliorācijas būves, pamesti karjeri, Krievijas armijas atstātās teritorijas.

• zemes lietotāju un īpašnieku atbildības noteikšana par pārvaldīšanā nodoto īpašumu stāvokli;

• pašvaldību iesaistīšana ainavu sakopšanā, izstrādājot vietējos noteikumus, norādot izgāztuves, organizējot atkritumu savākšanu (skat. 5.4), nosakot atvieglojumus un sodus;

• subsīdijas (to skaitā ārvalstu) rekultivācijas projektu izstrādāšanai un īstenošanai, īpaši Krievijas armijas atstātajās teritorijās;

• degradēto ainavu inventarizācija, prioritāšu noteikšana;

• aizsargājamās dabas un vēsturiskās pilsētvides teritoriju inventarizācija, prioritāšu noteikšana;

• ainavas plānošana;

• atveseļošanas projektu izstrādāšana un īstenošana.

dzīvojamās vides humanizācija:

• dzīvojamās vides humanizācijas programmas un pilsētprojektu izstrādāšana;

• mājokļu koncepcijas izstrādāšana atbilstoši Riodežaneiro Vides un attīstības konferences noteiktajiem virzieniem mājokļu politikā.

Risinājumi cēloņu novēršanai:

saimnieciskās darbības līdzsvarošana:

• likumdošanas papildināšana un sakārtošana valsts, pašvaldību, juridisko un fizisko personu saimnieciskās darbības tiesību un pienākumu jomā;

• zemes izmantošanas efektīva kontrole;

• attīstības plānošana, teritoriālplānošana, tās sistēmas izstrādāšana un ieviešana;

• teritoriju nodrošināšana ar teritoriju plāniem kā saimnieciskās darbības regulēšanas pamatinstrumentu;

• sabiedrības līdzdalības nodrošināšana teritoriālplānošanā, attīstības projektu izstrādāšanā un ietekmes uz vidi novērtējumā.

ainaviskās struktūras saglabāšana un optimizācija:

Mozaīkveida struktūras saglabāšana ir svarīga gan cilvēku emocionālās uztveres un psiholoģiskās labsajūtas saglabāšanai, estētisko vajadzību apmierināšanai, gan bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai teritorijā (skat. 5.7). Tikai mozaīkveida ainavā spēj saglabāties biocenožu spektrs, kas dod mājvietu dažādiem organismiem. Svarīga ir arī ģeoloģisko struktūru un dabiskā reljefa saglabāšana.

• LR likuma "Par reģionālo attīstību" izstrādāšana, kurā būtu paredzēta katram Latvijas novadam raksturīgās ainavas kopšana un saglabāšana;

• ekoloģisko gaiteņu tīkla koncepcijas izstrādāšana Latvijai un ieviešana teritoriālplānošanā;

• ainavisko resursu racionāla izmantošana, īpaši rekreācijas un tūrisma vajadzību apmierināšanai (skat. 5.9);

• ieteikumu izstrādāšana nozaru ministrijām.

tipisko un unikālo ainavu un ainavu elementu aizsardzība:

Latvijā kopš 1977. gada ir izdalīti 5 aizsargājamo ainavu apvidi, kuri izveidoti krāšņākajās vietās ar tradicionālu Latvijas lauku ainavu. Diemžēl pat šajās teritorijās pēdējos gadu desmitos zaudēts daudz vērtību.

• kritēriju izstrādāšana ainavisko vērtību noteikšanai;

• aizsargājamo ainavu klasifikācijas izstrādāšana un tīkla izveidošana;

• ekoloģisko un vēsturisko ainavu elementu klasifikācijas izstrādāšana;

• apsaimniekošanas noteikumu un plānu izstrādāšana aizsargājamo ainavu apvidiem;

• instrukciju un rokasgrāmatu izstrādāšana reģionālo vides aizsardzības institūciju darbiniekiem;

• LR likums "Par reģionālo attīstību", kurā jāparedz ainavu aizsardzība un ainavu elementu saglabāšana;

• īpaši aizsargājamo dižakmeņu, dižkoku un ģeoloģisko objektu uzskaites un aizsardzības nodrošināšana.

4) integrālā piesārņojuma samazināšana (skat. 5.1, 5.2, 5.3, 5.5, 5.6).

 

5.9. Dabas resursu neracionāla izmantošana

Visa sabiedrības eksistence, īpaši saimnieciskā darbība un labklājības līmenis, ir saistīts ar dabas resursu izmantošanu. Resursu krājumu ierobežotība un nevienmērīgais ģeogrāfiskais sadalījums vēsturiski ir izraisījis daudzus politiskus, sociālus un ekonomiskus pārmaiņu procesus - valstu, nāciju un tautu savstarpēju sadarbību, konkurenci, kā arī izzušanu. Dabas resursu saprātīga lietošana ir valsts neatkarības un tautsaimniecības ilgtspējīgas attīstības pamats. Latvija nav bagāta ar stratēģiskiem resursiem, tā viemēr būs atkarīga no citu valstu resursiem, īpaši naftas, dabas gāzes, ogļu, metālu un minerālsāļu resursu importa.

 

24. atkāpe. Dabas resursi. Neizsmeļamie dabas resursi ir resursi, kuru daudzums, tos lietojot, nesamazinās, taču izmainās to īpašības. Raksturīgākais šādu resursu piemērs ir ūdens.

Izsmeļamie dabas resursi ir resursi, kuru krājumi samazinās, tos izmantojot. Tie, savukārt, iedalāmi: neatjaunojamos, daļēji atjaunojamos un atjaunojamos.

Pie neatjaunojamiem dabas resursiem pieskaitāmi galvenokārt derīgie izrakteņi - nafta, akmeņogles, ģipsis, dolomīts, māls u.c..

Daļēji atjaunojamie dabas resursi ir daži organiskas izcelsmes resursi, piemēram, augsne, kūdra, sapropelis. Šo resursu atjaunošanās laiks mērāms gadu simtos.

Atjaunojamie dabas resursi ir augi, dzīvnieki un citi bioloģiskie resursi, kas atjaunojas gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, ja vien to attiecīgās sugas nav novestas līdz izzušanas robežai. Augu un dzīvnieku resursu izmantošana pieļaujama tikai noteiktās šo organismu atjaunošanās robežās.

 

Dabas resursu izmantošana ir aplūkojama no tautsaimnieciskā un vides aizsardzības aspekta.

Daudzas tautsaimniecības nozares balstās uz neatjaunojamo un daļēji atjaunojamo resursu izmantošanu, tāpēc tās ir pilnībā atkarīgas no resursu krājumiem un kvalitātes.

Neatjaunojamo un daļēji atjaunojamo resursu saimnieciska ieguve saistīta ar radikālu iejaukšanos dabiskajās vides struktūrās, kas izraisa būtiskas izmaiņas bioģeocenozēs, ieskaitot pat pilnīgu to iznīcināšanu - gruntsūdeņu režīma izmaiņas, augšņu paātrinātu eroziju un karsta procesus. Jāatzīmē, ka parasti šī izmaiņas vidē ir neatgriezeniskas.

Pārmērīga atjaunojamo resursu lietošana izsauc to noplicināšanu jeb atjaunošanās līdzsvara izjaukšanu, kā rezultātā resursu krājumi strauji samazinās un iespējams pat, ka resursa dabiskā atjaunošanās spēja pilnībā zūd. Bez tam viena dabas resursa pārmērīgas izsmelšanas rezultātā tiek negatīvi ietekmēti arī citi dabas resursi, t.i., tiek izjaukts bioloģiskais līdzsvars un radīti ekonomiski konflikti.

Risinājumi dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai:

Resursu apsaimniekošanas sistēmas izveidošana .Tas panākams, izmantojot šādus līdzekļus:

• Valsts kadastra ieviešana, uzsverot tehnisko un informācijas nodrošinājumu. Valsts kadastram objektīvi jāatspoguļo visu dabas resursu esošais stāvoklis. Lai to varētu realizēt, nepieciešams radīt stabilu un vispusīgu monitoringa un inventarizācijas sistēmu, kas prasīs likumu pilnveidošanu un arī finansiālos ieguldījumus;

• resursu kvotas un limiti. Neatjaunojamiem un daļēji atjaunojamiem dabas resursiem ikgadējās kvotas un limiti ir vairāk vai mazāk stabili un to samazināšana ir atkarīga galvenokārt no iespējām ieviest modernas un ekonomiskas tehnoloģijas. Atjaunojamajiem dabas resursiem ikgadējās kvotas un limiti ir elastīgi un atkarīgi galvenokārt no saimnieciskās darbības;

• jāievieš diferencēts dabas resursu nodoklis;

• muitas nodevas atjaunojamajiem dabas resursiem. Tām ir jābūt elastīgām atkarībā no konkrētā dabas resursa stāvokļa un iespējām to izmantot vai pārstrādāt Latvijā. Kā pozitīvs piemērs minama Meža ministrijas izstrādātā muitas nodevu sistēma, kuru pārskata reizi trijos mēnešos. Muitas nodevu lielums kokmateriālu eksportam ir atkarīgs ne tikai no vietējām pārstrādes un izmantošanas iespējām, bet arī no esošajām cenām pasaules kokmateriālu biržās. Nepieciešams izstrādāt muitas nodevas arī citiem atjaunojamajiem dabas resursiem;

• likuma "Par zemes dzīlēm" un tam pakārtotu likumdošanas aktu pieņemšana. Tas tieši ietekmē neatjaunojamo un daļēji atjaunojamo dabas resursu izmantošanu;

• atjaunojamo dabas resursu atjaunošanas stimulēšana un neatjaunojamo dabas resursu jaunu krājumu meklēšana un izvērtēšana;

• vides aizsardzības prasību iestrādāšana ar dabas resursu izmantošanu saistītajos likumdošanas aktos, piemēram, "Par zvejniecību", "Par mežsaimniecību", "Par medībām";

• dažāda mēroga teritoriālplānojumu izstrādāšana, kuros noteikta dabas resursu, t. sk. teritorijas un rekreācijas resursu izmantošana.

ražošanas struktūru optimizācija un nozaru programmu izstrādāšana , kas ietver resursu taupīšanu, izsmeļamo dabas resursu aizstāšanu ar neizsmeļamajiem, piemēram, alternatīvo enerģijas avotu izmantošana. Šeit jāmin arī tāds svarīgs resursu taupīšanas veids kā izejvielu otrreizēja izmantošana (skat. 5.4). Ražošanas struktūru optimizāciju būtiski ietekmē resursu valsts apsaimniekošanas sistēmas izveidošana un ieviešana dzīvē. Turpmāk minētie risinājumi attiecas uz visu dabas resursu izmantošanu. Izņēmums ir "Zaļā sertifikāta" sistēmas ieviešana, kura attiecas vienīgi uz atjaunojamiem dabas resursiem (25. atkāpe).

 

25. atkāpe. "Zaļais sertifikāts". "Zaļais sertifikāts" nozīmē, ka attiecīgā produkcija iegūta, nekaitējot videi. Kā vieni no galvenajiem sertfikācijas kritērijiem minami bioloģiskās daudzveidības, ainavas mozaīkas un dabas resursu rezervju saglabāšana. Bez "zaļā sertifikāta" marķējuma produkcijas eksports uz ārvalstīm jau tuvākajā nākotnē būs ievērojami apgrūtināts.

 

• efektīvas iegūstošās un pārstrādājošās tehnoloģijas;

• atjaunojamo dabas resursu atjaunošanās stimulēšana un neatjaunojamo dabas resursu ieguves licencēšana, jaunu krājumu meklēšana un izvērtēšana;

• subsīdijas mazietilpīgu, neatjaunojamos dabas resursus aizvietojošu un materiālus atkārtoti izmantojošu tehnoloģiju izstrādei;

• aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem vidi saudzējošu tehnoloģiju iegādei;

• "Zaļā sertifikāta" sistēmas izveidošana un ieviešana produkcijas marķēšanai.

videi draudzīga patēriņa popularizēšana un ieviešana:

• resursu taupības nozīmīguma un "Zaļā sertifikāta" sistēmas izskaidrošana un popularizēšana starp patērētājiem;

• izglītošanas darbs. Nepieciešams izstrādāt jaunas mācību programmas visam apmācību periodam.

 

5.10. Dzeramā ūdens zemā kvalitāte

Latvijā ūdens resursu krājumi pilnībā nodrošina iedzīvotājus ar nepieciešamo daudzumu dzeramā ūdens. Mūsu galvenais uzdevums ir pietiekamas dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšana un ūdens resursu racionāla izmantošana.

Latvijas lielpilsētās vidēji 95%, bet mazpilsētās vidēji 50% iedzīvotāju dzeramo ūdeni centralizēti piegādā pa ūdensvadu. Ūdensapgādei izmanto gan virszemes (53%), gan pazemes ūdeņus (47%).

Centralizētajā ūdensapgādē galvenos draudus dzeramā ūdens kvalitātei rada:

1. Cilvēka darbības rezultātā piesārņoto virszemes ūdeņu izmantošana. Virszemes ūdeņus dzeramā ūdens apgādē daļēji izmanto Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī, Olainē un dažās citās pilsētās, kurās kopā ir aptuveni viens miljons iedzīvotāju.

Šajās pilsētās ir uzbūvētas lielas dzeramā ūdens sagatavošanas būves, kurās veic virszemes ūdeņu iepriekšējo hlorēšanu, koagulēšanu, filtrēšanu, nostādināšanu un atkārtotu hlorēšanu, tomēr tas nevar pilnībā garantēt iedzīvotāju drošību pret bīstamu ķīmisko piesārņojumu, īpaši pret to, kas var parādīties avāriju vai piesārņojuma pārrobežu pārneses rezultātā.

Bez tam arī paši dzeramā ūdens sagatavošanas uzņēmumi piesārņo vidi, ievadot tajā lielu daudzumu izmantotā koagulanta. Atklāts paliek arī jautājums par hlorēšanas ietekmi uz dzeramā ūdens kvalitāti un uz patērētāju.

2. Ūdens apgādes sistēmu un iekārtu neapmierinošais tehniskais stāvoklis, kā arī to pavirša un bezatbildīga ekspluatācija, kas bez visa iepriekš minētā rada arī bakteriālā piesārņojuma draudus.

Latvijas pazemes ūdeņiem ir raksturīgs paaugstināts dzelzs un nepietiekams fluora saturs. Vērtējot pēc šiem rādītājiem, aptuveni trešā daļa urbumu neatbilst pastāvošajiem normatīviem.

Kopumā pazemes ūdeņi nav piesārņoti, to bakterioloģiskā kvalitāte ir apmierinoša un dezinfekcija nav nepieciešama. Ūdens attīrīšana pirms piegādes pasūtītājam vērtējama kā lokāls pasākums.

Atsevišķos reģionos ļoti intensīvas pazemes ūdeņu izmantošanas rezultātā ir izveidojušās pazemes ūdeņu depresijas piltuves. Rīgas apkaimē ūdeni nesošā slāņa līmenis ir 7 m zemāks par normālo, Liepājā tas ir pazeminājies par 15…18 m, kas izraisījis jūras ūdens intrūziju šajā horizontā. Lokālas depresijas ir arī Ogres, Tukuma, Jelgavas un Siguldas ūdens ņemšanas vietās.

Runājot par ūdens kvalitāti individuālajā ūdensapgādē , t.i., lauku viensētās, ciematu un pilsētu individuālajā apbūvē, kas nav pieslēgta komunālajiem ūdensapgādes tīkliem, kā arī vasarnīcu un dārzkopības sabiedrību rajoni, jāatzīmē, ka galvenais dzeramā ūdens avots ir raktās akas, vai arī seklie urbumi. Dominē akas ar dziļumu 2…6m.

Aku un seklo urbumu ūdenī bieži ir paaugstināts organisko vielu saturs, kas saistīts ar apvidus pārpurvotību vai arī humusvielu ieskalošanos. Īpaši jāatzīmē paaugstināts slāpekļa savienojumu saturs aku ūdenī. Tas saistāms ar akas nepareizu izbūvi un tuvējās vides nesakoptību. Par nopietnu problēmu uzskatāms bioloģiskais piesārņojums - aku ūdeņos konstatēti vienšūņi, aļģes un mikroroganismi pat visai augstās koncentrācijās. Kopumā 15ū20 % kopējā aku skaita uzskatāmas par piesārņotām, un šā ūdens izmantošana var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību* .

(* LU Aku ūdeņu apsekojums Latvijā, 1994. Rīga)

Dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanā Latvijā iespējami šādi risinājumi:

 

pāreja uz pazemes ūdeņu izmantošanu centralizētajā dzeramā ūdensapgādē, vienlaicīgi nodrošinot šo ūdeņu racionālu izmantošanu un taupību . Nepieciešamie līdzekļi:

• ieguldījumi no valsts un pašvaldību budžetiem;

• ārvalstu kredīti, atsevišķos gadījumos valsts garantijas;

• ūdens izmantošanas tarifu optimizācija.

 

ūdensapgādes sistēmu sakārtošana, pilnveidošana un paplašināšana . Nepieciešamie līdzekļi:

• ūdens tarifu optimizācija;

• ūdens ņemšanas atļauju sistēmas pilnveidošana;

• ārvalstu kredīti;

• ieguldījumi no pašvaldību budžetiem;

• vietējā līmeņa attīstības plānošana;

• dabas resursu nodokļu piemērošana individuālajiem patērētājiem • bez centralizētas ūdensapgādes;

• nacionālā dzeramā ūdens standarta izstrāde atbilstoši ES prasībām.

 

dzeramā ūdens ņemšanas vietu aizsardzība. Nepieciešamie līdzekļi:

• likuma "Par aizsargjoslām" ieviešana un noteikto aizsardzības prasību ievērošanas nodrošināšana;

• iedzīvotāju informēšana un izglītošana;

• administratīvie sodi.

 

individuālo un lokālo ūdensapgādes sistēmu uzlabošana un virsējo slāņu gruntsūdeņu aizsardzība pret piesārņošanu . Nepieciešamie līdzekļi:

• lokālo ūdensapgādes sistēmu attīstības programmas;

• ūdens lietotāju informēšana un izglītošana;

• teritoriālā plānošana;

• subsīdijas no pašvaldību budžetiem un aizdevumi ar atvieglotiem noteikumiem;

• lokālo gruntsūdeņu piesārņošanas avotu sanācija, piesārņojuma izplatīšanās ierobežošana.

 

6.nodaļa. Ieteikumi Vides aizsardzības

rīcības programmas izstrādei

 

Vides aizsardzības rīcības programma Vidus- un Austrumeiropai, uz kā daļēji balstījušies Vides aizsardzības politikas plāna izstrādātāji, ir plaša spektra dokuments, kur vienuviet apspriestas gan stratēģiskās nostādnes, gan konkrēta rīcība konkrētu problēmu risināšanai. Vides aizsardzības rīcības programmā Vidus- un Austrumeiropai izvirzīti īslaicīgi, ātri sasniedzami mērķi, bet ir gādāts arī par to, lai pasākumi iekļautos ilglaicīgās saimnieciskās, sociālās un vides aizsardzības mērķprogrammās.

Izstrādājot VAPP koncepciju, tika nolemts veidot atsevišķus dokumentus, t.i., ilgtermiņa mērķus, politikas principus un prioritāro problēmu risinājumus apskatīt Vides aizsardzības politikas plānā , - savukārt, konkrēto problēmu risināšana tiks aplūkotas Vides aizsardzības rīcības programmā (VARP). Tas bija nepieciešams, jo Latvijā mēģinājums formulēt vides aizsardzības politiku tika veikts pirmo reizi, taču daudz bija jau padarīts praktiskajā vides aizsardzībā. Lai sāktu rīcības pārskatīšanu, sākumā bija jāvienojas par stratēģijas mērķiem, principiem un pamatvirzieniem.

Stratēģija un konkrēta rīcība nav atdalāma viena no otras. Stratēģijas īstenošanai nepieciešamas konkrētas rīcības, bet rīcību optimālai izvēlei nepieciešama stratēģija.

VAPP, kā jau to norāda nosaukums, apskata tikai vides problēmas un to risinājumus, kas uzlabo vides kvalitāti, taču rīcība bieži saistīta ar izmaiņu nepieciešamību likumdošanas aktu sistēmā, jaunu institūciju veidošanu vai jau esošo iestāžu reorganizāciju. VARP tiks atsevišķi apskatīti trīs rīcības veidi:

• vides problēmu risināšanai. Parasti viens risinājums sevī ietver daudzveidīgas rīcības. (piem., attīrīšanas iekārtu būve, tehnoloģiju nomaiņa, aizsargājamo teritoriju veidošana, u.tml.);

• vides aizsardzības politikas līdzekļu ieviešana. Pie prioritāro problēmu risinājumiem pieminēto likumu, standartu, normatīvu izstrādāšana, dažādu ekonomisko līdzekļu pilnveidošana, vai pārrunas ar mērķgrupu pārstāvjiem;

• vides aizsardzības priekšnoteikumu radīšana: vides monitoringa sistēmas stiprināšana, zinātniskie pētījumi atsevišķu vides problēmu pilnīgākai apzināšanai, vai sabiedrības apziņas veidošana.

Lai noformulētu skaidru rīcības programmu, jāveic vairāki pasākumi.

Pirmkārt, jāsasaista pašreizējā vai plānotā rīcība ar VAPP paredzētajiem vides problēmu risinājumiem. Vienlaicīgi būtu jānoskaidro, kādas problēmas tiek risinātas, kādi uzdevumi pildīti un kādi ir rīcības sagaidāmie rezultāti. Jāapzinās rīcības programmas vēlamā struktūra, tās elastība un konkrētība. Jāaplūko un jāizanalizē arī rīcības iespējas ārpus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbības sfēras, iesaistot pārējās ministrijas, reģionālās struktūras un citas organizācijas. Darbības rezultāts varētu dot pietiekoši skaidru priekšstatu par esošajām un nākotnē paredzētajām aktivitātēm vides aizsardzības jomā un būtu labs pamats turpmākai sadarbībai.

Otrkārt, skaidri jānodefinē, kādā veidā ir ieviešama VAPP formulētā vides aizsardzības politika. Darba sākumā līdz ar veicamajiem pasākumiem jāparedz un jāizstrādā arī trūkstošo un nepieciešamo pasākumu plāns, jāparedz to rezultāti, kā arī iespējamie izpildītāji, termiņi un aptuvenas izmaksas. Jāvienojas arī par kritēriju sistēmu, kā noteikt prioritātes kopējā iespējamo rīcību klāstā. Pārsvarā tas attiecas uz rīcību, kas līdz šim bijusi mazāk populāra, piemēram, sabiedrības izglītošana,"saimnieka rokas" pasākumi ražošanā vai darbs ar patērētājiem.

Kā redzams, jāveido mehānisms, kas saistītu diezgan teorētisku VAPP ar konkrētu rīcību vides aizsardzībā un vēl vairāk veicinātu Latvijas ilgtspējīgu attīstību.

VARP tiks pārskatīta gan saistībā ar kārtējo finansu gadu, gan ik pa 2-3 gadiem. Tas vajadzīgs, pirmkārt, lai labāk izmantotu vides aizsardzībai atvēlētos līdzekļus, tos novirzot neatliekamākajām rīcībām, otrkārt, VARP tiks izmantota kā pamatojums gan budžeta līdzekļu, gan ārvalstu palīdzības pieprasījumam.

Tā kā VARP sagatavošana sākas ar jau esošo pasākumu apzināšanu un izvērtēšanu, šo programmu pašreiz veidos galvenokārt VARAM speciālisti. Ar laiku VARP izstrādē un ieviešanā jāiesaista aizvien vairāk ieinteresēto pušu: citu ministriju, rūpniecības un lauksaimniecības pārstāvji, mērķgrupas, sabiedriskās organizācijas, u.c. Tādējādi VARP atbilstu visas sabiedrības interesēm.

Atrisinot neatliekamās prioritārās problēmas un sakārtojot vides aizsardzības sistēmu valstī, būtu iespēja vairāk pievērsties ilgtermiņa uzdevumu risināšanai. Tādējādi ar laiku nepieciešamība pēc diviem atsevišķiem dokumentiem - VAPP un VARP - mazināsies, un tos aizstās integrēts vides aizsardzības plāns.

 

1. pielikums

1990. - 1994. gadā pieņemto likumu īss pārskats

 

• Likums "Par vides aizsardzību" (1991): uzskatāms par pamatlikumu vides aizsardzībā. Ietver pamatnoteikumus un programmaātiskas vadlīnijas par iedzīvotāju tiesībām uz kvalitatīvu dzīves vidi, informāciju par vides stāvokli, daudzu vides aizsardzības problēmu risināšanu, vides aizsardzības kontroli, atbildību par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā, par starptautisko sadarbību vides aizsardzībā, kompetences sadali vides aizsardzībā u.c. jautājumus. Šajā likumā pirmo reizi runāts par vairākiem jauniem vides aizsardzības līdzekļiem: par obligāto ekoloģisko apdrošināšanu un ekoloģisko sertifikāciju. Taču vēl nav izstrādāts mehānisms šo līdzekļu ieviešanai.

• Likums "Par valsts ekoloģisko ekspertīzi" (1990): reglamentē valsts ekoloģiskās ekspertīzes veikšanas kārtību, mērķus, objektus u.c. pamatnoteikumus. Ar šo likumu tika iedibināts ļoti nozīmīgs un ietekmīgs vides aizsardzības politikas realizācijas instruments; šobrīd daudzu plānu, programmu realizācija, objektu būvniecība, rekonstrukcija u. tml. nav iespējama bez pozitīva valsts ekoloģiskās ekspertīzes slēdziena.

• Likums "Par LR Vides aizsardzības komiteju" (1990; atcelts 1993. g. sakarā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidošanu): radīja likumīgu pamatu daudzām vides aizsardzības valsts pārvaldes institūciju tiesībām un rīcības līdzekļiem (informācijas saņemšana, tiesības apmeklēt jebkuru objektu Latvijas teritorijā vides aizsardzības prasību ievērošanas kontroles nolūkā, ražošanas u.c. objektu darbības apturēšana u.c). Likums līdz ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidošanu spēku ir zaudējis, taču daudzas tajā ietvertās idejas līdz jaunu normatīvo aktu pieņemšanai ietekmē vides aizsardzības institūciju darbību vēl šobrīd.

• Likums "Par dabas resursu nodokli" (1990): līdz ar šā likuma ieviešanu Latvijā pirmo reizi tika radīts īpašs nodoklis par dabas resursu iesaistīšanu saimnieciskajā apritē un vides piesārņošanu. Dabas resursu nodoklis ir viens no ietekmīgākajiem ekonomiskajiem līdzekļiem vides aizsardzībā. Pašlaik tiek izstrādāts jauna likuma "Par dabas resursu nodokli" projekts, kurā paredzēts paplašināt to dabas resursu izmantošanas gadījumu skaitu, par kuriem nodoklis jāmaksā, kā arī ieviest dabas resursu nodokļa maksāšanu par videi kaitīgu preču un produktu patēriņu (sīkāk skat. 4.39).

• Likums "Par bīstamajiem atkritumiem" (1993): reglamentē kārtību, kādā veicamas darbības ar bīstamajiem atkritumiem. Latvijai ļoti nozīmīgs izrādījies likumā ietvertais nosacījums par aizliegumu ievest Latvijā bīstamos atkritumus.

• Likums "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" (1993): nosaka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas, izveidošanas un aizsardzības kārtību u.t.t. Likumā ir reglamentētas arī zemes īpašuma un lietošanas tiesības īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās. Tas ir pamats šo teritoriju saglabāšanai zemes reformas laikā un privātīpašuma uz zemi atjaunošanas apstākļos.

• Likums "Par radiācijas drošību un kodoldrošību" (1994): pagaidām jaunākais likums vides aizsardzībā, kā arī pirmais likums Latvijā šajā jomā. Likums nosaka kārtību darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem (uzņēmējdarbības licencēšanu, atļauju saņemšanas kārtību citu darbību veikšanai ar jonizējošā starojuma avotiem), kā arī citu pasākumu veikšanu, kas nodrošina cilvēku dzīvības, veselības, mantas, kā arī vides saudzēšanu.

• Nolikums "Par LR Vides aizsardzības valsts inspekciju" (1990); nolikumā ir noteikts vides aizsardzības valsts inspektoru statuss un kompetence. Nolikums daļēji reglamentē arī daudzu dabas resursu izmantošanas atļauju saņemšanas kārtību.

 

2. pielikums

Starptautiskās vides aizsardzības konvencijas,

kas ir ratificētas vai tiek gatavotas ratificēšanai

 

Latvijā ratificētās starptautiskās vides aizsardzības konvencijas:

Bāzeles 1989. gada konvencija "Par bīstamo atkritumu pārrobežu transporta kontroli un to galējo apstrādi" (1992)

Helsinku 1974. gada konvencija "Par Baltijas jūras vides aizsardzību" (1994)

Helsinku 1992. gada konvencija "Par Baltijas jūras vides aizsardzību" (1994)

Vīnes 1963. gada konvencija "Par civilo atbildību par kodolkaitējumiem" (1994)

Vīnes 1988. gada kopējais protokols "Par Vīnes un Parīzes konvenciju pielietojumu" (1994)

Vīnes 1985. gada konvencija "Par ozona slāņa aizsardzību"

• 1987. gada Monreālas Protokols par ozona slāni noārdošajām vielām

Riodežaneiro 1992. gada AN vispārējā konvencija "Par klimata pārmaiņām" (1995)

Ramsāres 1971. gada konvencija "Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīvesvidi" (1995)

Starptautiskās vides aizsardzības konvencijas, kas tiek gatavotas ratificēšanai:

Gdaņskas 1973. gada konvencija "Par zvejniecību un dzīvās dabas resursu aizsardzību Baltijas jūrā un piekrastes joslā"

Londonas 1973. (1978.) gada starptautiskā konvencija "Par preventīvo aizsardzību pret piesārņojumu no kuģiem" (MARPOL Konvencija)

Vašingtonas 1973. gada konvencija "Par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām"

Bernes 1979. gada konvencija "Par Eiropas savvaļas augu, dzīvnieku un to dabiskās dzīvesvides saglabāšanu"

Bonnas 1979. gada konvencija "Par savvaļas dzīvnieku migrējošo sugu saglabāšanu"

Ženēvas 1979. gada konvencija "Par gaisa piesārņojuma pārrobežu pārnesi lielos attālumos"

• Protokols par gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos Eiropā novērošanas un novērtēšanas kopīgas programmas ilgstošu finansēšanu (EMEP protokols), 1984. gads, Ženēva;

• Protokols par NOx izmešu vai to pārrobežu pārneses samazināšanu, 1988. gads, Sofija;

• Protokols par gaistošo organisko savienojumu (GOS) emisiju vai to pārrobežu pārneses ierobežošanu, 1991. gads, Ženēvā;

• Protokols par turpmāko sēra izmešu samazināšanu (2. sēra protokols), 1994. gads, Oslo.

Espoo 1991. gada konvencija "Par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā"

Riodežaneiro 1992. gada konvencija "Par bioloģisko daudzveidību"

Helsinku 1992. gada konvencija "Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu"

Helsinku 1992. gada Konvencija "Par rūpniecisko avāriju robežšķērsojošo iedarbību"

 

3. pielikums

Fizikālās ietekmes

 

1. Saistībā ar kodolobjektiem

1.1. Potenciālais radioaktīvais piesārņojums avāriju gadījumā

Kodolobjektu ekspluatācijā ir iespējamas avārijas, kuru rezultātā apkārtnē var nonākt radionuklīdi gan gāzes, gan aerosolu formā. Parasti projektētā avārijas varbūtība nepārsniedz 10-6/g., t.i., 1 avāriju miljons gados vienā kodolobjektā. Ja avārijas lielums pārsniedz maksimālo projektēto šādam objektam, kā tas notika 1986.gadā Černobiļas AES, tad apkārtējā vidē nonāk ievērojams daudzums radionuklīdu. Šāda līmeņa avārijām raksturīga to seku pārrobežu pārnese. Projektā paredzētas avārijas gadījumā aizsardzības sistēmām jālokalizē sekas AES teritorijā.

Galvenie bīstamie faktori ir: 131I aerosolos, inertās radioaktīvās gāzes, citi radionuklīdi. Joda izotopi un inertās gāzes rada īslaicīgu bīstamību, bet citi radionuklīdi var izmainīt globālo g-fonu un a, b piesārņojumu.

Latvijai bīstamākie kodolobjekti ir Ignalinas AES un Sankt-Pēterburgas AES; protams, bīstamas sekas var būt arī lielām avārijām citās AES Krievijā, Zviedrijā u.c.

1.2. Sistemātiskais radioaktīvais piesārņojums

Kodolobjektu ekspluatācija ir saistīta ar niecīgu daudzumu radionuklīdu izmešu vidē no gāzu un ūdens attīrīšanas iekārtām. Šie daudzumi vidi praktiski neietekmē, izņemot radioaktīvās inertās gāzes, kas jonizācijas gaitā lēnām izmaina gaisa vadītspēju, kā rezultātā gaidāmas globālas klimata izmaiņas tālā nākotnē. Bijušajās PSRS AES inerto gāzu uztveršana praktiski netika risināta, arī daudzās Rietumvalstīs šī problēma vēl nav pilnībā novērsta.

Visu AES, tāpat kā jebkuru termoelektrostaciju izmantošana, izraisa tuvāko ūdens baseinu siltuma piesārņojumu. Latvijas apstākļos tas nav būtisks.

1.3. Potenciālais piesārņojums avāriju gadījumā transportoperācijās

Kodolobjektu ekspluatācija saistīta ar kodolmateriāla un radioaktīvo atkritumu transportēšanu. Kā jebkurai transportoperācijā, arī šādu materiālu transportēšanā jāpieļauj noteikta avārijas varbūtība. Rezultātā jārēķinās ar teritorijas lokālu kodolpiesārņošanu. Ja svaigas un izlietotas kodoldegvielas transportēšanai izmantojamie konteineri garantē atbilstošu drošību, tad pārvadājot vidējas aktivitātes radioaktīvos atkritumus, it sevišķi šķidrā veidā, avārijas gadījumā vide tiek piesārņota.

Latvijā šādas transportoperācijas ir saistītas ar Salaspils pētnieciskā atomreaktora ekspluatāciju. Līdzšinējā periodā - kopš 1962.gada - šādas avārijas nav notikušas.

1.4. Izlietotā kodoldegviela

Tā ir valsts nozīmes problēma, kurai jāmeklē starptautisks risinājums. Būvējot atomreaktoru, netika paredzēta iespēja izlietoto kodoldegvielu apglabāt Latvijā.

1.5. Kodolreaktora darbības izbeigšana

Valsts nozīmes problēma, kuras risināšanai ir sagatavots speciāls MK lēmums, lai vienlaicīgi risinātu šādus uzdevumus: izveidot fondu, kas uzkrātu nepieciešamos līdzekļus (apm. Ls 20 milj.), saglabāt noteiktu nepieciešamo personālu, kā arī maksimāli izmantot starptautisko palīdzību.

2. Saistībā ar radioaktīvo vielu lietošanu

2.1. Potenciālais radioaktīvais piesārņojums avāriju gadījumā

Latvijā radioaktīvās vielas atklātā formā, t.i., šķidras, pulverveida vai gāzveida, lieto tikai dažās medicīniskās, zinātnskās un izglītības iestādēs. Ugunsgrēks šādā radioķīmiskajā laboratorijā var izraisīt šo vielu nonākšanu apkārtnē. Šādas avārijas apdraud tuvākās teritorijas.

Radioaktīvās vielas galvenokārt izmanto slēgtu starojuma avotu formā, t.i., to konstrukcija nodrošina radionuklīdu noturēšanu konteinerā (metāla ampulā) arī avārijas gadījumā.

2.2. Sistemātiskais piesārņojums

Izmantojot radioaktīvās vielas atklātā formā, nenozīmīgi to daudzumi nokļūst apkārtējā vidē no gāzu un ūdens attīrīšanas iekārtām. Pastāv neliela varbūtība, ka vairākas iestādes atrodas tiešā tuvumā, katra izmet apkārtējā vidē atļauto nonozīmīgo radionuklīdu daudzumu, bet kopējā kanalizācijas kolektorā var tikt pārsniegti maksimāli pieļaujamie daudzumi attiecīgajiem radionuklīdiem. Lai izslēgtu tādu varbūtību, atļaujā tiek noteikti izmešu daudzumi gada laikā un katrā konkrētajā operācijā, ņemot vērā iestādes atrašanās vietu un iespējamo izmešu summēšanos.

2.3. Potenciālais piesārņojums pēc avārijām transportoperācijās

Tāpat kā kodolreaktora ekspluatācija, radionuklīdu izmantošana ir saistīta ar transportu. Izmantojamie transporta veidi nav vienlīdz droši. Piemēram, jaunu medicīnisko preparātu piegādē plaši izmanto lidmašīnas, kuru avārijas varbūtība ir lielāka, bet šo vielu radioaktivitāte ir relatīvi nenozīmīga.

Būtiskāka problēma ir radioaktīvo atkritumu pārvešana no to lietošanas vietām uz galējās apstrādes vietu. Avārijas gadījumā var tikt piesārņotas tuvākās ūdenstilpes un rasties lokāls teritorijas piesārņojums.

3. Nejonizējošais starojums

3.1. Gaismas piesārņojums.

3.1.1. Infrasarkanais starojums augsttemperatūras procesos ir darba aizsardzības problēma.

3.1.2. Infrasarkano starojumu zemtemperatūras procesos jeb siltuma piesārņojumu var raksturot kā globālu problēmu, kas netieši ietekmē vidi. Tas ir tieši saistīts ar enerģijas ražošanu - kā zudumi. Līdz ar to šī problēma jāapskata atsevišķi saistībā ar enerģijas ražošanu, transportēšanu un izmantošanu.

3.1.3. Ultravioletais starojums augsttemperatūras procesos ir darba aizsardzības problēma.

3.1.4. Ultravioletais starojums caur nevienmērīgi blīvu ozona slāni - globāla problēma, kuru tieši var ietekmēt tikai izmantojot ozona slāni saudzējošas vielas. Šī problēma jāapskata kontekstā ar ozona slāņa aizsardzību.

3.2. Troksnis.

3.2.1. Trokšņa piesārņojums visos ražošanas procesos ir darba aizsardzības problēma, kā arī dzīvesvides problēma rūpniecības rajonos; specifiskās situācijās (remontdarbos, celtniecībā) tas rada cilvēkos diskomfortu. Lokāla problēma, kas jārisina katrā individuālā gadījumā, bieži saistībā ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem.

3.2.2. Trokšņa piesārņojums transportā - problēma pie autoceļiem, dzelzceļiem, lidostām. Problēma ir aktuāla, bet risinājums prasa noteiktu finansiālās nodrošinātības līmeni. Daļēji tiek risināta aviācijā, piemērojot lidaparātiem starptautiskas prasības.

3.2.3. Trokšņa piesārņojums sadzīvē ir maznozīmīga problēma, ja nav saistīta ar rūpniecisko vai transporta radīto troksni. Var risināt, paaugstinot sabiedrisko un individuālo kultūras līmeni.

3.3. Vibrācija.

3.3.1. Vibrācija tehnoloģiskos procesos ir darba aizsardzības problēma.

3.3.2. Vibrācija saistībā ar transporta līdzekļiem - problēma kultūrvēsturiskām celtnēm, it sevišķi vecpilsētās.

3.4. Elektromagnētiskie lauki.

3.4.1. Elektromagnētiskie lauki no tehnoloģiskām iekārtām, kuras ģenerē konstantas enerģijas starojumu, ir lokāla problēma, parasti saistīta ar darba aizsardzību.

3.4.2. Elektromagnētiskie lauki no raidītājiem, radariem - mainīgie lauki un impulsla veida starojums. Problēma nav pilnībā apzināta, ir norādes uz negatīvu ietekmi, tāpēc jāizmanto optimizācijas metode: ja nav pierādīts nekaitīgums, tad ietekme saprātīgi jāsamazina. Kā risinājums varētu būt pāreja uz ultraaugstu frekvenču izmantošanu, vienlaicīgi paceļot raidītājus augstāk virs zemes.

3.5. Elektrostatiskie lauki.

3.5.1. Elektrostatisko lauku kaitīgā iedarbība elektrības pārvades līniju tuvumā nav pilnībā izpētīta. Ja iespējams, jāpielieto optimizācija.

3.5.2. Elektrostatiskais lauks (virsmas lādiņš) avārijas gadījumā ir cilvēku un dzīvnieku aizsardzības problēma. Pamatrisinājums - maksimāli ātri atklāt avāriju un likvidēt elektrības noplūdi.

3.5.3. Elektrostatiskie lauki ražošanā ir darba aizsardzības problēma, kas vienlaicīgi paaugstina avāriju (ugunsgrēks, sprādziens) iespējamību. Specifiskās ražotnēs jāizmanto statiskās elektrības neitralizatori - pasīvie vai aktīvie.

3.5.4. Elektrostatiskie lauki sadzīvē ir cilvēka dzīvesvides problēma, kas kļūst aktuālāka, pielietojot sintētiskos materiālus.

 

4. pielikums

Vides aizsardzības politikas plāna izstrādāšanā

piedalījās:

 

Ēriks Aleksejevs	Zivsaimniecības laboratorija
Andris Andrušaitis	Bioloģijas institūts
Rudīte Aņikejeva	Ģeoloģijas dienests
Ingrīda Apene	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Kristīne Āboliņa	LU Ekoloģiskais centrs
Māra Baķe	Darba medicīnas institūts, Vides ķīmijas grupa
Māris Baltakmens	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Andrejs Baļčūns	Pašvaldību savienība
Indriķis Barkāns	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Rolands Bebris	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Vairis Bergmanis	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Arkādijs Bērziņš	Finansu ministrija, Valsts uzņēmumu departaments
Edgars Bērziņš	E. Bērziņa arhitektu birojs
Eva Birzniece	Tūrisma koledža
Una Blumberga	VARAM, Juridiskais un ekonomikas departaments
Jānis Bruņenieks	VARAM, Juridiskais un ekonomikas departaments
Rolands Bruzgulis	ECAT (Environmental Centre for Administration and
	Technology)
Zigfrīds Brūvers	VARAM, Projektu departaments
Raitis Bukovskis	Ekonomikas ministrija
Jānis Butnors	Zivsaimniecības departaments
Uldis Cekulis	VARAM, Projektu departaments
Sandra Celma	E. Bērziņa arhitektu birojs
Mihails Čeburaškins	ECAT (Environmental Centre for Administration and
	Technology)
Ainārs Čunčulis	Ekonomikas ministrija, Enerģētikas attīstības un
	resursu bilances departaments
Larisa Drozdova	Vides veselības centrs
Līga Drozdovska	ECAT (Environmental Centre for Administration and
	Technology)
Augusts Dzerkalis	HOETICA
Andris Egle	Vides problēmu analīzes centrs
Māris Ēlerts	Ekonomikas ministrija,
	Valsts investīciju departaments
Indulis Emsis	VARAM, Valsts ministrs
Valdis Felsbergs	SIA Gandrs
Ronald Flipphi	Nīderlande,
	Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrija
Velta Feodorova	Zemkopības ministrija,
	Zinātnes un izglītības departaments
Baiba Gaile	VARAM, Projektu departaments
Vladimirs Gāga	Civilās aizsardzības centrs
Biruta Garanča	Latvijas Universitāte, Ekonomikas fakultāte
Uldis Georgs Gavrilovs	Zemkopības ministrija, Meža departaments
Maija Grase	VARAM, Ministra padomniece
Silvis Grīnbergs	E. Bērziņa arhitektu birojs
Wim Groen	Nīderlande,
	Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrija
Andris Gulbis	VARAM, Projektu departaments
Gastons Gūtmanis	Rīgas pils. Vides aizsardzības pārvalde
Dzidra Hadoņina	VARAM, Dabsaimniecības un valsts kadastru nodaļa
Nathalie Harrems	Nīderlande,
	Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrija
Marianna Heislere	Satiksmes ministrija
Allen Hickling	Lielbritānija, AH&A
Arnis Jaunzemis	Finansu ministrija, Budžeta departaments
Jānis Jurģis	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Ivars Kabucis	Bioloģijas institūts
Gerard Kaijzers	Nīderlande,
	Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrija
Uldis Kalnietis	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Aija Kokorēviča	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Lūcija Konošonoka	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Dorian van der Kooj	Nīderlande,
	Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrija
Māris Kreilis	Latvijas Dabas Fonds
Ināra Krūmiņa	Rīgas reģionālā Vides aizsardzības komiteja
Laila Kūle	Vides problēmu analīzes centrs
Andris Leitass	Rīgas pils. Vides aizsardzības pārvalde,
	Gaisa monitoringa nodaļa
Vīgants Liepiņš	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Inga Linde	VARAM, Juridiskais un ekonomikas departaments
Dace Lodziņa	Latvijas Universitāte, Eonomikas fakultāte
Ilona Lodziņa	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Nikolajs Lucāns	Vides datu centrs
Ināra Marana	E. Bērziņa arhitektu birojs
Gaida Matisone	Valsts Hidrometeoroloģijas pārvalde
Miķelis Mazmačs	Jūras monitoringa centrs
Kathrin Mehr	Zviedrija, Vides aizsardzības aģentūra
Visvaldis Mucenieks	Civilās aizsardzības centrs
Alda Nikodemuss	VARAM, Reģionālās attīstības departaments
Aivars Ornicāns	Floras un faunas inspekcija
Jānis Osis	Valsts Meža dienests
Gatis Pāvils	VARAM, Dabsaimniecības un valsts kadastru nodaļa
Zanda Penēze	VARAM, Reģionālās attīstības departaments
Andris Plaudis	Ministru Kabineta padomnieks vides aizsardzības
	jautājumos
Armands Plāte	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Jānis Pļavinskis	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Jānis Poprockis	Zemkopības ministrija
Jānis Priednieks	Latvijas Universitāte, Bioloģijas fakultāte,
	Latvijas Dabas Fonds
Jānis Prols	"Latvijas Ģeoloģija"
Guntis Puķītis	Vides datu centrs
Pāvils Raudonis	VARAM, Projektu departaments
Ieva Rode	VARAM, Projektu departaments
Andris Roska	Ķīmisko vielu un bīstamo atkritumu inspekcija
Mārtiņš Roze	Zemkopības ministrija
Ausma Rudzīte	Projekts par SEG
Uģis Rusmanis	VARAM, Valsts sekretāra vietnieks
Sandra Ruža	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Gita Rūtiņa	VARAM, Valsts sekretāre
Māris Segliņš	Ģeoloģijas dienests
Valdis Segliņš	Latvijas Universitāte
Andris Sekste	Valsts Meža dienests
Ivans Semjonovs	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Bent Sųholm Jepsen	Latvijas Dabas Fonds
Oskars Spurdziņš	Pašvaldību savienība
Ināra Stalidzāne	VARAM, Projektu departaments
Jānis Švarcbahs	Latvijas Lauksaimniecības Universitāte
Inese Tērauda	Vides Valsts Inspekcija
Ilona Tesnova	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Arnis Tomsons	Meliorprojekts
Ginta Tora	Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Andris Urtāns	Ziemeļvidzemes RDAK
Sophie van Veelen	Nīderlande,
	Vides, fizikālās plānošanas un dzīvokļu ministrija
Inger Vilborg	Zviedrija, Vides aizsardzības aģentūra
Valts Vilnītis	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Ilze Vilka	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Signe Zakka	VARAM, Projektu departaments
Lilija Zandersone	Vides valsts ekspertīze
Gunnar Zettersten	Zviedrija, Vides aizsardzības aģentūra
Dace Zirnīte	VARAM, Vides aizsardzības departaments
Jānis Zirnītis	VARAM, Projektu departaments

Vides aizsardzības un reģionālās aizsardzības ministrija