Baltijas valstu vienprātībai

Pirms pieciem gadiem, trauksmainajā 1990. gada maijā, kad Latvijas parlamenta deputāti tikko kā bija pieņēmuši mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas Deklarāciju, kaimiņvalsts Igaunijas galvaspilsētā Tallinā tika pieņemts vēl kāds vēsturisks dokuments, kas lielā mērā iespaidoja visu trīs Baltijas valstu turpmāko likteni. Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas un Igaunijas Republikas Augstāko padomju priekšsēdētāji Anatolijs Gorbunovs, Vītauts Landsberģis un Arnolds Rītels parakstīja Deklarāciju par Baltijas valstu vienprātību un sadarbību. Vakar, 12. maijā, bija šī dokumenta piektā gadskārta.

Pieci gadi — šķiet, neilgs posms valsts dzīvē. Bet cik gan daudz svarīgu notikumu bijis šajā laikā! Tobrīd, Deklarācijas parakstīšanas dienā, mūsu trīs valstis taču formāli vēl atradās PSRS sastāvā. Priekšā vēl bija 1991. gads ar sarkano fašistu sakurto asinspirti Viļņā, ar cildenajām barikāžu dienām Rīgā, ar padomju komunistiskās nomenklatūras un revanšistisko militāristu puču augustā. Pēc tam vēstures rats sāka griezties Baltijas valstu neatkarības starptautiskās atzīšanas virzienā. Tagad visas trīs Baltijas valstis jau ceturto gadu ir ANO locekles, arī Eiropas Padomes locekles. No visām trim mūsu valstīm izvesta Krievijas armija, un Latvijas Neatkarības deklarācijas piektajā gadskārtā Skrundā tika uzspridzināts bijušās PSRS militārās varenības simbols. Kopš 1990. gada Latvija, Lietuva un Igaunija soli pa solim gāja pretī savai valstiskajai neatkarībai. Visas kopā — tāpēc arī panākumus varējām gūt ātrāk. Tagad, atskatoties uz šo kopīgi ieto ceļu, nāk prātā arī paguruma un šaubu brīži. Par to atgādina arī to gadu laikrakstu komplekti. "Baltijas valstu Padome: vairāk secina nekā prasa," rakstīja "Latvijas Jaunatne" pēc Baltijas valstu Padomes apspriedes Jūrmalā 1992. gada martā, izsakot visai pesimistiskas prognozes par Krievijas armijas aiziešanu no mūsu zemēm. Trauksmaina bija arī Baltijas valstu Padomes sēde 1992. gada novembrī Viļņā, kas tika sasaukta pēc Krievijas prezidenta rīkojuma apturēt Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm. Tagad, pēc pieciem gadiem, redzams, ka ar patiešām lielām diplomātiskām pūlēm sasniegts konkrēts rezultāts — mūsu zemēs vairs nav sveša karaspēka. Spilgts visu trīs Baltijas valstu starptautiskās autoritātes un valstiskās pašcieņas apliecinājums bija arī Skrundas monstra uzspridzināšana 4. maijā. Zīmīgi šajā kontekstā bija Vītauta Landsberģa, viena no Baltijas valstu vienprātības Deklarācijas parakstītājiem, tagadējā Lietuvas parlamenta opozīcijas līdera, vārdi ekspresintervijā "Latvijas Vēstnesim": "… Sabrucis ārvalsts kundzības simbols. Tas ir mūsu kopīgās cīņas rezultāts…" Protams, šie vārdi attiecināmi arī uz triju Baltijas valstu diplomātisko cīņu — visām trim kopā — Baltijas valstu Padomē.

Šajās dienās, kad dažbrīd mūsu ekonomisko interešu atšķirību nianses ļauj žurnālistiem pa brīdim runāt par "reņģu" un "naftas kariem", būs vietā vēlreiz pārlasīt pirms pieciem gadiem parakstīto vēsturisko dokumentu. Un pārdomāt šo piecu gadu vēsturisko pieredzi.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors