Lai turam svētus tautas un valsts dārgumus!

Lietpratēji un zinātāji — speciāli "Latvijas Vēstnesim" par Valsts prezidenta standarta vietu

Tuvojoties tai dienai, kad par valsts galvas rezidenci atkal kļūs Rīgas pils, aktualizējas jautājums — kur plīvos Prezidenta standarts (karogs)? No tā dibināšanas 1923.gadā līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā Prezidenta standarts, kā zināms, rotāja Svētā Gara torni. Patlaban tornī atrodas sarkanbaltsarkanais valsts karogs, ko tur 1988.gada vasarā pacēla tautas atmodas vilnis. Kad toruden pēc daudziem noklusēšanas gadiem pirmo reizi atkal tika atzīmēta Lāčplēša diena, karoga pacelšanas rituālu pavadīja visu baznīcu zvani un kora "Tēvzeme" dziedātā tautas lūgsna "Dievs, svētī Latviju!" Tā nu tagad it kā saduras divas tradīcijas. Vai Valsts prezidenta standarts ieņems savu kādreizējo vietu un valsts karogs, kā tas bija brīvvalsts gados, atkal plīvos pie pils fasādes, vai varbūt tiks meklēti citi risinājumi, par to lems Saeima, kas gatavojas pavisam drīz trešajā lasījumā pieņemt likumu "Par Valsts prezidenta standartu, Saeimas priekšsēdētāja karogu un Ministru prezidenta karogu"?

Pirms likumdevēji teiks izšķirošo vārdu, uzklausījām dažus viedokļus šajā jautājumā.

Valodnieks un literatūrzinātnieks, ZA goda loceklis Konstantīns Karulis :

Prezidenta standartam jādod atpakaļ tā vieta, kas tam tika ierādīta ar nodibināšanas brīdi. Kad prezidents atradās valstī, Svētā Gara tornī plīvoja standarts. Atceros, kad Gustavs Zemgals devās vizītē uz Zviedriju, standartu pils tornī noņēma un pacēla uz kuģa. Tā bija arī citos gadījumos, kad prezidenti izbrauca ārpus valsts. Viņiem atgriežoties, standartu atkal uzvilka mastā pils tornī. Pati karoga pacelšana un arī nomaiņa tika izdarīta bez īpašas ceremonijas. Tas bija tīri tehnisks darbs. Šķiet, arī pirmais standarts ticis pacelts bez svinīgas ceremonijas, vismaz es nekur tā laika periodikā vai citur rakstos par to nekā neesmu lasījis.

Rīgas pils pārvaldnieks Dainis Fārts :

Manuprāt, valsts karogs varētu palikt līdzšinējā vietā. Tur tas plīvoja bermontiādes dienās, tur atkal tika pacelts pašā atmodas sākumā. Esmu piedzīvojis neaizmirstamus brīžus, saņemot uzvilkšanai tornī gan ilgi glabātus, gan pašu šūdinātus karogus no sirmām māmuļām un jauniem cilvēkiem. Tie bijuši darināti gan tepat Latvijā, gan Amerikā, Kanādā un citās zemēs. Tagad karogus pasūtām plaši pazīstamā dāņu firmā, kuras izgatavotie karogi plīvo gan pie pilīm, gan kuģu mastos un ir ļoti izturīgi. Arī torņa augstumos Daugavas un jūras vējos karogs tiek pamatīgi pluinīts un pat visizturīgākie ir ar laiku jāmaina. Savu svētsvinīgo noskaņu šī nomaiņa pamazām zaudējusi, kā vēsturei pieder jau daudz kas no atmodas laiku pacilātības. Mākslīgi to varbūt nevajadzētu uzturēt, taču lielāko valsts svētku reizēs šī ceremonija varbūt būtu atjaunojama.

Rīgas pils rekonstrukcijas ģenerālprojekta galvenais arhitekts Juris Gertmanis :

Nezinu, vai būtu labi, ja virs vienas pils plīvotu divi karogi, taču, ja tā padomā — Svētā Gara tornis pieder pie pils vecākās, tā sauktās konventa daļas, bet prezidenta apartamenti atradīsies priekšpilī. Tas gan nav dokumentāri apstiprināts, taču tiek minēts, ka arhitekts Eižeins Laube, trīsdesmito gadu otrajā pusē pielāgojot pili Valsts prezidenta rezidences vajadzībām, Triju Zvaigžņu torni esot iecerējis tieši Prezidenta standarta pacelšanai. Patlaban pats tornis, kas ir dzelzsbetona konstrukcija ar vara apšuvumu, ir relatīvi labā stāvoklī, bet tā ažūrā augšdaļa zem vara apšuvuma ir galīgi izrūsējusi un būtu atjaunojama. Pašreizējos rekonstrukcijas plānos tas nav paredzēts, tāpēc pašlaik to standarta pacelšanai nav iespējams izmantot, taču nākotnē tas varētu būt zināms risinājums. It sevišķi tad, ja Svētā Gara tornis tiktu atjaunots savā sākotnējā izskatā, kad tam bija slīps konusveida jumts ar dakstiņu segumu.

Valsts prezidenta kultūras padomnieks Raimonds Pauls :

Tradīcijas ir labas un vajadzīgas. Tikai jāievēro, ka dzīve nestāv uz vietas, daudz kas ir mainījies. Sava vēsture ir Prezidenta standartam Svētā Gara tornī, sava — sarkanbaltsarkanajam. Būtu aplam sacelt šajā lietā kādu ažiotāžu. Vairāk vajadzētu domāt par to, vai mēs vispār uzturam pienācīgā augstumā savas tautas un savas valsts svētumus. Kad vācām parakstus un gājām uz Daugavmalu, mēs savu karogu līdz ar Baumaņu Kārļa tautas lūgšanu aizstāvējām kā savas tautas svētākos simbolus. Vai tagad tiem vienmēr tiek parādīta pienācīga cieņa? Vai karogs tiek pacelts pie sakopta nama, un vai mūsu domas ir tīras, skatoties uz to? Kur turpmāk būs vieta valsts karogam un kur — Prezidenta standartam, to nu mierīgi var izlemt speciālisti un likumdevēji. Godu tiem neparādīs ne tornis, ne fasāde vai varbūt speciāli uzbūvēts masts, kā karogus redz plīvojam daudzās valstīs. Godu tam varam parādīt vienīgi mēs paši.

Gluži tāpat domā arī vīri, kas atmodas pirmajās dienās būvēja troses karoga uzvilkšanai, rūpējās par ceremoniju un daudz ko citu, tie daudzie entuziasti, ko tolaik saucām par karoga grupu. Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks, Dainu tēva mazdēls Pauls Barons un VEF darba veterāni Vija un Austris Ozoli , cits citu papildinot, atzīst: "Ideja pacelt sarkanbaltsarkano karogu Svētā Gara tornī radās, gatavojot izstādi "Latvija starp diviem pasaules kariem", kur skatītāju tūkstošiem tika parādīts daudz kas no tām Latvijas brīvvalsts patstāvības un uzplaukuma liecībām, ko mūsu vēstures un literatūras muzeju ļaudis bija pamanījušies saglabāt, kad bargi tika pavēlēts nodot to visu iznīcībai un aizmirstībai. Visai sarežģīto mehānismu karoga uzvilkšanai gatavojām kopā ar studentiem, uz pili nesām dziedādami. Neviens karogs netika pacelts neiesvētīts. Lielākos svētkos tas notika tornī, citkārt — baznīcā. Vienmēr tika dziedāts "Svēts mantojums" un citas latviešu dziesmas, bet, kad karogs uzvijās mastā,— "Dievs, svētī Latviju!" Šais svētbrīžos piedalījušies mūsu sirmie gara aristokrāti Roberts Akmentiņš, Arturs Kaminskis un Augusts Ālers, Haralds Mednis un Leonīds Vīgners, daudzi brīnišķīgi cilvēki." Lidija Freimane pēc vienas šādas ceremonijas mūsu karoga grupas dienasgrāmatā ierakstīja: "Tas bija skaistākais brīdis manā mūžā!" Vai mums šķistu pareizi, ja turpmāk šis tornis tiktu atvēlēts Prezidenta standartam? Nekā slikta mēs tur neredzam. Vienlīdz godājams ir gan karogs, gan standarts. Galvenais ir apzināties to svētumu, neikdienišķumu. Liekas, jau Augusts Saulietis mūs savulaik brīdinājis: "Latviešiem draud trīs nelaimes — pārkrievošana, pārvācošana un dvēseles bagātību izlaupīšana." Par to pēdējo mums visiem laikam vajadzētu visvairāk domāt.

Droši vien tiks izteikti arī citādi viedokļi. Par to tad — citreiz.

Aina Rozeniece

Skat. arī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Jāņa Lagzdiņa un Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iesniegumus Saeimas materiālu kopā (3/4.lpp.).