18. maija sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr.77.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Nākamais jautājums. Skolotāju kvalifikācijas dalījums, šī tabula. Pavisam konkrēti. Ko šodien Latvijā nozīmē termins "augstākā izglītība"? Cik es zinu, visiem kam ir augstākās izglītības diploms un nav doktora vai habilitēta doktora grāds, lai iegūtu maģistra grādu, kas dod augstāku algu, tagad bija jāiet vēlreiz par maksu, par maksu, es atkārtoju, studēt vai mācīties maģistratūrā. Cik es zinu, tad šodien augstskolu sistēmā ir divas gradācijas — bakalaurs un maģistrs. Vai patiešām tagad mēs atzīsim tos augstskolu diplomus un atvainosimies tiem, kam mēs likām iet divus gadus maģistratūrā? Vai tas ir kaut kas cits? Kas šeit ir domāts? Un te jau ir visa tā lielākā problēma, kurā rodas šīs domstarpības. Universitātē šodien ir degradēts bakalaura un maģistra grāds. Kāpēc? Tāpēc, ka skolā maģistrs saņem vairāk nekā bakalaurs, lai gan skolā maģistrs — tā jau ir zinātniskā pakāpe — lielākajai daļai pedagogu vispār nav vajadzīgs. Tieši šī neizpratne un haoss, kāds ir izveidots izglītības sistēmā, rada arī šo nesapratni algu saņemšanā. Un arī tas, kas tiek maksāts cilvēkiem. Ja šīs pretrunas netiek novērstas, ja Izglītības ministrijā turpina strādāt 331 cilvēks, tā mēs paši esam budžetu apstiprinājuši, es atkārtoju, 331, ja turpina eksistēt visi šie nevajadzīgie zinātniski pētnieciskie institūti, rajonu optimizācijas institūti un tā tālāk, kur ierēdņi saņem tieši divreiz lielāku algu nekā skolotājs skolā, tad nekas arī nevar izmainīties.

Otrs moments. Mums ir atbildē uzrādīts, ka algu likme paredzēta 68,2 lati, tas ir, tieši uz pusi mazāka nekā prognozētā vidējā alga Latvijā. Latvijā 1995.gadā vidējā alga ir prognozēta 117 lati. No tādas summas "Lattelekom" rēķina samaksu par telefonu — 5,16 lati, kas, iespējams, šogad tiks ieviesta. Tad kāpēc skolotājs ir nolikts šādā situācijā? Vai tikai tāpēc, ka ierēdņu ir par daudz un viņi savstarpēji nevar koordinēt savu rīcību.

Un vēl pēdējais moments šajā atbildē. Te ir rakstīts, ka skolotājiem palielināsies par 31 procentu šī alga. Bet, kā mēs zinām, ja veic inflācijas aprēķinu par 1994.gadu pēc pasaules standartiem, tad mums inflācija bija nevis 26, bet 36 procenti, un rezultātā atbildē būtu jāieraksta, ka diemžēl skolotāju algas pielikums, nevis paaugstināšana, pielikums, par 5 procentiem atpalicis no inflācijas pieauguma Latvijā 1994.gadā. Bet jautājums šodien paliek atklāts — nevis vairs par to, kā skolotājiem pielikt algas, bet par to, vai skolotāji maijā vispār saņems algas. Un es domāju, ka to vajadzētu šodien tādā veidā pagriezt. Un būtu ļoti patīkami, es vēlreiz atkārtoju, ja šeit nāktu tribīnē premjerministrs un pateiktu mums, vai skolotāji saņems vai nesaņems, un, ja arī ekonomikas ministrs uzskatītu par vajadzīgu pateikt, kas tuvākajā laikā mainīsies ekonomikā, lai skolotāji šīs algas saņemtu.

Sēdes vadītājs. Deputāte Kušnere, pie frakcijām nepiederoša deputāte. Lūdzu! Pēc tam — Māris Grīnblats.

J.Kušnere (pie frakcijām nepiederoša deputāte). Cienījamā Saeima! 1994.gada 13.decembrī valdība uzņēmās saistības risināt problēmas, kuras izglītību novedušas krīzes situācijā. Taču, ja paanalizējam izdarīto, tad redzam, ka faktiski realizēts nav pat minimums. Atļaušos atgādināt cienījamai Saeimai, ka bez ciparu trikiem ap skolotāju algām Ministru kabinets ir ignorējis priekšlikumus par pensiju izmaksāšanu strādājošiem skolotājiem, kā arī par skolu tehnisko darbinieku štatu normatīviem. Protams, ir vēl citi priekšlikumi, lai uzlabotu šo krīzes situāciju, kuri arī nav ņemti vērā. Taču ir pilnīgi pretēji, ja runa iet par kādu noteikumu vai likumu atcelšanu, kas bija domāti, lai palīdzētu lauku ļaudīm pirmām kārtām. Un te es domāju šo slaveno likumu, kuru mēs atcēlām pēc Ministru kabineta priekšlikuma, pēc otrreizēja priekšlikuma, kas bija saistīts ar vispārizglītojošo skolu skolēnu bezmaksas braukšanu transporta līdzekļos. Tādējādi ir skaidri redzams, ka Ministru kabinets dara visu, lai lauku ļaudis padarītu vēl nabadzīgākus. Mēs visi labi zinām un varam šodien nosaukt desmitiem pagastu, kur bezdarbs ir 80 procentu līmenī. Tāda, lūk, ir reālā situācija, un tai savukārt pretī valdības darbība un rīcība. Ja runājam par atbildi uz deputātu pieprasījumu, tad tur mēs varam saskatīt tikai vārdus un frāzes. Jāsaka gan, ka šie teikumi ir pietiekami daiļskanīgi, kas rada iespaidu, ka valdība to vien dara kā rūpējas par izglītību. Citēšu dažus no šiem izpušķojumiem. "Darba samaksas sistēmas pilnveide turpinās." Nākamais — "budžeta līdzekļi aprēķināti atbilstoši nepieciešamībai". Nu, tiešām, tā kā pasaku zemē Leiputrijā. Nu, redziet taču, nepateicīgie ļaudis, kā valdība strādā, bet, lūk, pagaidām nesanāk, vajag paciesties. Arī šajā atbildē nav aizmirsti Eiropas standarti, tie tiek pieminēti pietiekami bieži no valdības puses. Tādējādi šoreiz Izglītības un zinātnes ministrija neaizmirst sevi paslavināt, jo, lūk, Dānijā, Norvēģijā un citās Eiropas valstīs ir daudz vairāk ierēdņu ministrijās nekā pie mums. Tomēr mēs aizmirstam vienu, proti, ka salīdzināt var tikai to, kas ir salīdzināms, nevis to, kas nav salīdzināms. Taču mēs visi labi zinām, ka tas paņēmiens, ar kuru operē valdība, ir princips, ka visas metodes ir pieņemamas, lai attaisnotu savu rīcību.

Te jau pieminēja, ka, runājot par izglītības problēmām, šodien būtu jārunā par aizkavēto darba algu izmaksu. Man šajā sakarā ir jautājums — vai arī ierēdņiem, kuriem algas divkārt un vienam otram arī vairāk pārsniedz pedagogu algas, tiek aizkavētas šīs izmaksas? Domāju, ka ne, jo citādi jau nebūs to atbalstītāju un "Latvijas ceļa" aizmugures partijas gara uzturētāju.

Atgriežoties vēlreiz pie skaitļiem, jāpiemin darba algu fonds. Atbildē minēts, ka tas ir pieaudzis par 37,2 procentiem. Taču atkal šeit jāuzdod jautājums, uz kuru skaidri un gaiši valdībai ir jāatbild, — kam un kā tiek izmantots šis pieaugušais darba algu fonds, ja skolotāju algu reālais pieaugums ir tikai 12 procenti solīto 16 procentu vietā. Kur ir izsludinātā izglītības prioritāte? Pēc ministrijas izpratnes tā tiek saistīta ar reformu realizāciju. Solījumi tiek bārstīti pa labi un pa kreisi, taču darbi parāda valdības īsto seju. Diemžēl šodien šis valdības rīcības rezultāts ir izmisums invalīdiem, pensionāriem, zemniekiem, skolotājiem, kultūras darbiniekiem, visiem tiem, kas ar godīgu darbu ir nopelnījuši vai arī vēlas nopelnīt, apzinīgi strādājot, cilvēka cienīgu dzīvi. Ņemot vērā visus iepriekš minētos valdības darbības principus, kā arī cinisko attieksmi pret cilvēkiem, nodokļu maksātājiem, kas ir valdības blēžu un krāpnieku uzturētāji, viena ministra nomaiņa ar citu neko nemainīs. Kā jau teicu, šai valdības nespējai vai, pareizāk, negribēšanai darīt pēc Eiropas standartiem, cienījamie valdības vīri, parasti jābeidzas ar Ministru kabineta demisiju.

Sēdes vadītājs. Māris Grīnblats, "Tēvzemei un brīvībai". Lūdzu!

M.Grīnblats (TB). Godātie deputāti! Godātie valdības locekļi! Es negribētu, lai šī saruna pārvēršas par skolotāju algu jautājumu, jo ne jau skolotāju dēļ pastāv skola, skola pastāv bērnu un jauniešu dēļ, un mums jāredz, kādā kopsakarībā izglītība ir iesaistīta. Katrs lats, kas tiek ieguldīts izglītībā, netiešā veidā tiek ieguldīts gan valsts aizsardzībā, gan ierēdņu apmācībā, gan visās citās tautsaimniecības un valsts pārvaldes nozarēs. Pašlaik reālā situācija ir tāda, kā mums stāstīja Jelgavas ģimnāzijas direktors, kvalificēts skolotājs piepelna 50 procentu. Piemēram, šajā skolā skolotāji veic arī citu darbu, un skolas vadībai nav īpaša iemesla to aizliegt, jo pretējā gadījumā šie cilvēki skolu pametīs. Arvien grūtāk skolās, sākot jauno mācību gadu, ir aizpildīt brīvās darba vietas ar cilvēkiem, kas ieguvuši augstāko izglītību. Tiek prognozēts, ka daudzos gadījumos tie būs bijušie vidusskolu audzēkņi, kā tas jau bieži vien ir. Tātad šī izglītības lejupslīde atsauksies ne jau uz situāciju 1995. gadā, tā daudz spilgtāk būs redzama 2000. gadā un 2005. gadā. Jāizdara tikai secinājumi, kā pareizi bija sacījis viens ekonomists, kurš teicis, ka katra valdība plāno reformas tā, lai šo reformu labie augļi būtu redzami laikā līdz vēlēšanām un reformu sliktās sekas parādītos jau pēc vēlēšanām, nākamo valdību laikā. Es domāju, tādu situāciju mums nevajadzētu pieļaut. Gribu iesniegt desmit Saeimas deputātu vārdā šī pieprasījuma nobeigumā Saeimas lēmumu, jo nebūtu tiešām nekādas jēgas, ja mēs šeit būtu gari runājuši un beigu beigās secinājuši, ka lietas ir sliktas, bet ko tur var darīt, gandrīz neko nevar darīt. Vajadzētu tomēr darīt… Pirmām kārtām vajadzētu darīt to, ko valdība jau bija solījusi. Tātad:

1. Uzdot Ministru kabinetam iztrādāt noteikumu nr.51 "Par darba samaksu no budžeta finansējamo iestāžu pedagoģiskajiem darbiniekiem" jaunu 4. pielikuma redakciju, nosakot pedagoģisko darbinieku amata algas likmi no 44 līdz 66 latiem ar tādu aprēķinu, lai pedagoģisko darbinieku darba samaksa palielinātos vidēji par 16 procentiem salīdzinājumā ar 1994. gada decembri. Tā kā jau arī bija solīts.

Otrām kārtām — uzdot Ministru kabinetam pieņemt lēmumu par pensiju izmaksu pilnā apmērā strādājošajiem pedagoģiskajiem darbiniekiem. Tā tiešām nebūtu pārmērīga prasība, redzot to, ka kvalificētu pedagogu skolās pietrūkst un ka nekvalificētu cilvēku ar neatbilstošu izglītības līmeni strādāšana skolās neatrisina galveno jautājumu — jautājumu par to, ka izglītībai nevis vienkārši ir jānorisinās, bet ir jāsniedz zināms līmenis. Un šo līmeni garantē ar kvalifikāciju.

Trešām kārtām — ierosinājums Ministru kabinetam iesniegt noteiktā laikā grozījumus 1995.gada valsts budžetā, lai izpildītu šos divus iepriekš minētos punktus.

Un ceturtais — jau saistībā ar 1996.gada valsts budžeta projekta koncepciju, kura pašlaik tiek gatavota, jo mums jāsaprot ļoti labi, ka gadījumā, ja nekādas būtiskas izmaiņas valsts budžeta veidošanā nenotiks, tad 1996.gadā attiecībā uz skolotāju algām un izglītību būs tieši tāda pati situācija kā šobrīd, un atkal notiks cīņa par procentu desmitdaļām, par santīmiem un par dažiem latiem, kas principiāli situāciju neizmainīs. Jaunās Saeimas vēlēšanas notiks šā gada 30.septembrī un 1.oktobrī. Plānots, ka pirmā Saeimas sēde notiks 7.novembrī. Tātad jaunā valdība sanāks kopā labākajā gadījumā novembra beigās vai decembra sākumā. Lai līdz Ziemassvētkiem pieņemtu 1996.gada valsts budžetu, skaidrs ir tas, ka šī jaunā valdība, lai kādas politiskās partijas to veidotu, spēs tikai pielabot atsevišķus punktus tajā 1996.gada budžeta projektā, ko būs sagatavojusi pašreizējā valdība, un nekas principiāli nemainīsies, ja šī gada budžets tiks veidots pēc tāda paša principa, pēc kāda budžets veidots iepriekšējā gadā. Tādēļ arī mūsu ierosinājums — 4.pants šajā lēmuma projektā uzdot Ministru kabinetam pārskatīt 1996.gada valsts budžeta projekta koncepciju, paredzot pedagoģisko darbinieku algas un sociālās garantijas pielīdzināt civildienesta ierēdņu algām un sociālajām garantijām, jo ir grūti pamatot, kāpēc valsts skolotājs vai valsts pedagogs tiek nostādīts sliktākā stāvoklī nekā valsts policists, valsts diplomāts vai valsts ierēdnis. Katrā gadījumā, ja izglītībai ir vajadzīgi papildu līdzekļi, tad šie līdzekļi jāiegūst nevis uz kādas atsevišķas nozares vai ministrijas rēķina, bet uz visu pārējo rēķina, jo, kā es jau teicu, izglītība, ieguldījums izglītībā būtībā vienlaicīgi ir ieguldījums arī visās pārējās nozarēs — gan tautsaimniecības nozarēs, gan valsts pārvaldes nozarēs. Ja arī šī pāreja nevar notikt dažu mēnešu laikā, tad, protams, var būt kādi īpaši pārejas noteikumi, kas paredz to, kādā veidā, kādos tempos un kādās kategorijās pedagoģisko darbinieku statuss tiek pielīdzināts valsts civildienesta ierēdņu statusam. Ja šis jautājums principā tiek izlemts pozitīvi, tad detaļas, kādā tempā un kādiem soļiem to var veikt, jau ir diskusijas objekts.

Tātad es iesniedzu Prezidijam šo Saeimas lēmuma projektu un lūdzu arī to pavairot un izdalīt visiem deputātiem, lai jautājuma apspriešana beigtos konstruktīvi, nevis ar vienkāršu parunāšanu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti ir pieteikušies debatēs? Nav. 130.pants. "Ne mazāk kā desmit deputāti vai Pieprasījumu komisija var iesniegt lēmuma projektu sakarā ar pieprasījumu, arī par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam, atsevišķam ministram vai valsts ministram." Šajā gadījumā nav piemērojams 117.panta noteikums par lēmuma projekta apspriešanas atlikšanu uz nākamo sēdi vai nodošanu komisijām. Līdz ar to — vienu mirklīti, man jāapspriežas! Cik ilgi pavairot? Desmit minūtes ir vajadzīgas, lai lēmuma projektu pavairotu.

Godātie deputāti! Ļoti žēl, ka frakcija neiesniedza savlaicīgi, lai varētu iepazīties ar šo lēmuma projektu, apspriest to un lemt. Vienīgais, ko Kārtības rullis paredz sēdes vadītājam, ir ierosināt pārtraukumu uz desmit minūtēm, bet arī par to ir jālemj Saeimai. Jo, lai pārtrauktu jautājuma izskatīšanu uz kādu laiku, ir vajadzīgi 20 deputātu paraksti. Sēdes vadītājam nav tādu tiesību ierosināt. Lūdzu balsot par priekšlikumu sēdi pārtraukt uz desmit minūtēm! Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par priekšlikumu pārtraukt sēdi uz desmit minūtēm, lai varētu pavairot un izsniegt lēmuma projektu un turpināt izskatīt iesākto jautājumu. Vai visi ir balsojuši? Lūdzu rezultātu! Par — 60, pret — 7, atturas — 4. Pārtraukums sēdē līdz pulksten 9.50. Bez 10 minūtēm desmitos atsākam sēdi.

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Pulkstenis ir 9 un 50 minūtes. Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Vēlreiz lūdzu, ieņemiet vietas! Vai visi deputāti ir saņēmuši lēmuma projektu, kuru iesnieguši deputāti Grīnblats, Straume, Sinka, Ilmārs Dāliņš, tālāk diemžēl nesalasāms paraksts, Aleksandrs Pētersons, Prēdele, Brūvers, Rugāte, Grīgs. Vai piektais nebija Gundars Bērziņš? Nav Gundara Bērziņa zālē? Nav. Tātad es atsaucu, nav salasāms paraksts.

Lūdzu, sākam apspriest šo Saeimas lēmuma projektu. Deputāts Panteļējevs, "Latvijas ceļš". Lūdzu!

A.Panteļējevs (LC). Cienījamais Prezidijs! Cienījamie deputāti! Respektējot iesniedzēju labo nodomu un tiešām sagaidot, ka šis lēmuma projekts nav iesniegts ar domu sasniegt kaut kādus ātrus populistiskus rezultātus, kas nav izpildāmi, bet tiešām panākt rezultātus, man ir priekšlikums tomēr 136.panta kārtībā šodien atlikt šī lēmuma pieņemšanu un iekļaut to nākošās plenārsēdes darba kārtībā, jo šeit ir četri punkti, no kuriem katrs ir saturiski visai komplicēts, saistīts ar budžeta labojumiem, saistīts ar budžeta izdevumiem. Mums vajadzētu tos visus rūpīgi izskatīt, vajadzētu arī dot deputātiem iespēju sagatavot labojumus šiem lēmuma projekta punktiem, papildinājumus, grozījumus. Patiešām es domāju, ka ir nopietna tēma aizskarta. Un tas būtu nenopietni, ja par lēmuma projektu, kas satur šādus jautājumus un kas tiek izsniegts burtiski pāris sekunžu atpakaļ deputātiem, mēs tūlīt visi balsojam. Tas nostāda mūs visai jocīgā situācijā. Tāpēc man ir lūgums, faktiski priekšlikums, tātad par balsošanu 136. panta kārtībā, bet reizē arī lūgums iesniedzējiem. Atkārtoju vēlreiz — respektējot tieši viņu nopietnos nodomus, es domāju, ka būtu ļoti labi, ja deputātiem būtu iespējas vēl par šo lēmumu padomāt, iesniegt iespējamos labojumus, tāpēc es lūdzu atlikt balsošanu par šo jautājumu 136. punkta kārtībā papildu ziņu ievākšanai, jo šeit tiešām ir budžeta jautājumi, un iekļaut burtiski jau šodien šī lēmuma projekta izskatīšanu, piemēram, nākošās plenārsēdes darba kārtībā, lai te nebūtu nekādu pārpratumu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Māris Grīnblats, frakcija "Tēvzemei un brīvībai". Lūdzu!

M.Grīnblats (TB). Godātie deputāti un godātie valdības locekļi! Šī lēmuma projekta iesniegšana bija paredzēta jau pagājušās sēdes beigās, taču debates par šo jautājumu pārtrauca sēdes noslēgums. Tobrīd deputāti būtu varējuši ātrāk ar to iepazīties. Kā redzams no šiem četriem pantiem, jo tie ir konkrēti, šo pantu mērķis nav izcelt kādu politisko spēku, bet gan palīdzēt izglītības sistēmai, tai skaitā skolotājiem. Ja iet runa par to, ka tiešām gan valdība, gan deputāti varētu pamatīgāk iepazīties ar šī lēmuma saturu, tad varētu arī galīgo balsošanu atlikt uz nedēļu, tikai, protams, konkrēti vienojoties, kāda būs iesniegšanas procedūra, kur šie priekšlikumi tiek iesniegti, kāda komisija tos izskatīs, lai nebūtu tā, ka kaut kas paliek nenorunāts un nākamajā sēdē atkal kāda tīri formāla procedūras punkta dēļ šo jautājumu vispār neizskata. Jo skaidrs ir tas, ka šis 1. jūnijs tagad varētu būt problemātisks tāpēc, ka nākošo ceturtdien būs 25. maijs un tad valdība varēs teikt, ka piecu dienu laikā izdarīt grozījumus budžetā arī nevar. Tātad droši vien varētu 1. jūniju aizstāt ar kādu 10. jūniju vai tamlīdzīgi. Ja mēs vienojamies tā, ka nākamajā sēdē tas ir darba kārtībā un ir procedūra, kādā veidā tiek šie priekšlikumi izskatīti, lai varbūt izdarītu dažus redakcionālus grozījumus, tad es domāju, ka nevarētu būt iebildumu, jo tiešām nebūtu jēgas noraidīt, balsot un noraidīt tikai tāpēc, ka kāds atbalsta principā šo projektu, bet neatbalsta kādu šī projekta detaļu, teiksim tāpēc, ka tur kaut kas būtu jāpielabo. Es domāju, ja mēs vienojamies, tad varbūt tas tā arī varētu būt.

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti ir pieteikušies runāt? Nav pieteikušies runāt. Godātie deputāti! Par procedūru. Tātad 117. panta kārtībā noraidīt izskatīšanu, tāpēc ka jautājums iesniegts šodien, kā es jums skaidroju, nevar, un tas arī netika darīts, bet 136. pants paredz, ka pirms balsošanas pēc būtības izšķirami priekšlikumi par lietas atlikšanu, nodošanu atpakaļ komisijai, papildu ziņu ievākšanai, un tie vārdiņi "un tamlīdzīgi". Runā viens "par", viens "pret", un balsojam. Deputāts Grīnblats runāja par procedūru priekšlikumu iesniegšanai, pat atsevišķiem šā lēmuma punktiem. Mums diemžēl Saeimas Kārtības rullī nav noteikta procedūra lēmumu projektu izskatīšanai, Saeimas lēmumu projektu izskatīšanai, papildinājumu un grozījumu iesniegšanai atsevišķiem punktiem. Mums ir precedenti, un jūs paši atceraties, ka lēmumu projektiem grozījumi un papildinājumi tiek iesniegti tajā pašā sēdē, un tie tad arī tiek izskatīti, protams, pavairojot un izsniedzot deputātiem. Ierosinājumu nodot kādai no komisijām nebija, tāpēc ir priekšlikums balsot par to, par ko šeit ierosināja no tribīnes, tas ir, atlikt lietas izskatīšanu papildu ziņu ievākšanai un iekļaut nākamās sēdes darba kārtībā. Tāds bija priekšlikums. Ja es neesmu pareizi jūs sapratis, tad lūdzu nāciet un… Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par priekšlikumu atlikt balsošanu par Saeimas lēmuma projektu sakarā ar atbildi uz Saeimas deputātu pieprasījumu, kādā veidā ir (vai nav) paredzēts praktiski īstenot valdības deklarācijā minēto izglītības prioritāti un kad tiks novērsta pedagogu reālā diskriminācija darba samaksas jautājumos, uz nākamo sēdi. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 54, pret — 14, atturas — 8. Priekšlikums pieņemts.

 

Tagad, lūdzu, sākam izskatīt 18. maija sēdes darba kārtību. Prezidijā ir viens iesniegums. Frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti lūdz Saeimu 1995. gada 18. maija sēdes darba kārtībā izdarīt izmaiņas un darba kārtībā iekļauto likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts civildienestu"" izskatīt V sadaļā "Pastāvīgais priekšlikums". Pirms darba kārtības 11. punkta. Iebildumu nav? Līdz ar to šis priekšlikums ir pieņemts. Citus priekšlikumus par izmaiņām darba kārtībā Prezidijs nav saņēmis.

 

Prezidija ziņojumi par saņemtajiem likumprojektiem.

Likumprojekts "Par Latvijas Republikas valdības un Kanādas valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību un līguma pielikumu". Iesniedz Ministru kabinets. Attiecībā uz Saeimas Prezidija atzinumu ir kādas iebildes vai papildinājumi? Nav. Līdz ar to Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Ārlietu komisijai un nosaka, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija.

 

Nākamais. Likumprojekts "Papildinājums Latvijas Republikas Augstākās padomes likumā "Par svētku un atceres dienām" . Iesniedz deputāti Prēdele, Rugāte, Lakševics, Brūvers, Sinka. Deputātiem nav iebilžu? Līdz ar to Saeima nolemj nodot likumprojektu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Cilvēktiesību komisijai un Vides un sabiedrisko lietu komisijai un nosaka, ka Cilvēktiesību komisija ir atbildīgā komisija.

 

Likumprojekts "Par grozījumiem likumā "Par pievienotās vērtības nodokli"" . Deputāti Kiršteins, Stalts, Lambergs, Krastiņš, Karnups. Nav iebilžu? Līdz ar to Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

 

Likumprojekts "Grozījumi likumā par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" . Iesniedz Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija.

Lūdzu, Jānis Lagzdiņš — Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs, "Latvijas ceļa" deputāts!

J.Lagzdiņš (LC). Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti! Ņemot vērā, ka šos nelielos grozījumus likumā "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" sadarbībā ar Rīgas pilsētas pašvaldību un citu lielāko pilsētu pašvaldībām izstrādājusi Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, es aicinu šo likumprojektu nodot Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, nosakot, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīga par šā likumprojekta tālāku virzīšanu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Man jāatvainojas, jo man... Diemžēl it sevišķi man jāatvainojas deputātam Lagzdiņam. Jūsu uzrunas laikā es šeit, runājot ar citu kolēģi, diemžēl nedzirdēju jūsu priekšlikumu. Jūs papildinājāt? Esiet tik laipns, vēlreiz! Skaļāk nevajag. Es tikai lūdzu kolēģus netraucēt sēdes vadītāju un, ja kādi priekšlikumi tiek izteikti no tribīnes...

J.Lagzdiņš . Godātie kolēģi! Tātad es aicinu šo likumprojektu nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, kā arī Juridiskajai komisijai, nosakot, ka atbildīgā ir nevis Juridiskā komisija, bet gan Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai deputātiem ir iebildes pret šo priekšlikumu? Nav. Līdz ar to Saeima nolemj likumprojektu "Grozījumi likumā "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā"" nodot Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija.

 

Tālāk — par deputāta mandāta atjaunošanu . Mums ir Vaivada kunga iesniegums "Sakarā ar to, ka šā gada 8.maijā esmu iesniedzis Ministru prezidentam Mārim Gaiļa kungam iesniegumu par atkāpšanos no ministra amata, lūdzu atjaunot manu mandātu kā 5.Saeimas deputātam, kuru esmu nolicis uz ministra amata pildīšanas laiku."

Tātad Saeima bija pieņēmusi lēmumu un šā gada 5.oktobra sēdē apstiprinājusi deputāta Jāņa Bordāna mandātu uz laiku, kamēr deputāts Jānis Vaivads pilda izglītības un zinātnes ministra pienākumus. Atļaujiet, godātie deputāti, jums atgādināt Kārtības rulli. "Ministrs, kurš šajā pantā noteiktajā kārtībā ir nolicis deputāta mandātu, var to atjaunot, ja viņš atkāpjas no ministra amata vai ja atkāpjas valdība. Attiecīgais ministrs iesniegumu par deputāta pilnvaru atjaunošanu var iesniegt Prezidijam nedēļas laikā no dienas, kad viņš atkāpsies no ministra amata vai atkāpusies valdība. Par šā panta otrajā daļā minēto iesniegumu Prezidijs ziņo nākamajā Saeimas sēdē, un ar šo brīdi izbeidzas šā panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā uzaicinātā deputāta pilnvaras un ir atjaunots deputāta mandāts Saeimas loceklim, kurš to nolicis uz ministra amata pildīšanas laiku." Līdz ar to šis jautājums ir izskatīts.

Lūdzu, Aivars Endziņš!

A.Endziņš (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es gan tā nedomāju, ka līdz ar to jautājums ir izskatīts. Ja ir pareiza informācija presē, tad viņš ir iesniedzis šo atlūgumu, bet viņš pašreiz vēl ir atvaļinājumā. Tātad vēl pilnībā viņš savas saistības kā ministrs nav izbeidzis. Līdz ar to vajag precīzu informāciju. Ja viņš ir atvaļinājumā, viņš ir atvaļinājumā kā ministrs. Tātad pavēles, ka viņš ir atbrīvots no ministra pienākumiem praktiski vēl nav. Līdz ar to arī šī pārmaiņa nevar notikt.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Es jums gribu atgādināt un Endziņa kungam gribu atgādināt likumu "Par Ministru kabinetu". Endziņa kungs, likumā "Par Ministru kabinetu" teikts, ka ministrs, kurš ir nolicis savas pilnvaras vai, precīzāk sakot, atkāpies no amata, var turpināt pildīt savus pienākumus, ja viņam to uzliek Ministru prezidents vai vispār neuzliek, bet nav stājies amatā nākošais. Bet, kā jūs zināt, pašā Kārtības rullī ir runa par deputātu. Šeit ir tiešām ierakstīts nevis tas, ka viņš turpina pildīt savus amata pienākumus, bet ir rakstīts... Es vēlreiz jums nolasīšu: "Ja viņš atkāpjas no ministra amata..." Ministrs ir iesniedzis savu iesniegumu, ka viņš atkāpjas no ministra amata, un Prezidijam Kārtības rullis uzdod nedēļas laikā par šo lietu ziņot Saeimai.

Ja jums ir kaut kādas iebildes, jūs varat iesniegt pieprasījumu Ministru prezidentam, bet Prezidijam ir iesniegums, ka ministrs ir atkāpies no amata. Cik ilgi Ministru prezidents liks viņam vēl pildīt šos pienākumus? Tie visi ir jautājumi. Lūdzu, uzdodiet tos Ministru prezidentam! Bet Prezidijs rīkojas saskaņā ar iesniegumu, kurā Vaivada kungs paziņo, ka viņš atkāpjas no amata, un tālāk Saeimas Prezidijs ziņo Saeimai, ka viņš ir bijis atteicies no deputāta mandāta uz šo laiku, kamēr viņš bija ministrs. Līdz ko viņš paziņo, ka viņš atkāpjas no ministra pienākumiem vai amata — vēlreiz atgādinu jums, — Prezidijs ziņo par to nākamajā Saeimas sēdē, un ar šo brīdi izbeidzas šā panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā uzaicinātā deputāta pilnvaras un tiek atjaunots deputāta mandāts Saeimas loceklim, kurš to nolicis uz ministra amata pildīšanas laiku. Līdz ar to nekādi balsojumi šeit nav paredzēti, un tāpēc es nevaru ņemt vērā Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Endziņa iebildumus.

Tālāk. Godātie deputāti, ņemot vērā, ka ir atjaunots deputāta mandāts Vaivada kungam, šajā sakarā, ja Saeima neiebilst, gribu ziņot, ka Prezidijā ir iesniegti arī citi dokumenti, kas ir Saeimas izlemšanā. Vai ir pavairoti un visiem deputātiem izsniegti šādi materiāli: "Es, Andris Piebalgs, pamatojoties uz Saeimas Kārtības ruļļa 5.panta pirmo daļu, uz ministra amata pildīšanas laiku nolieku savu deputāta mandātu." Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs mums ziņo, ka deputāta Andra Piebalga vietā stājas nākamais kandidāts no tā paša deputātu kandidātu saraksta — Jānis Bordāns.

Jāņa Bordāna iesniegums: "Ar šo paziņoju, ka piekrītu iestāties Saeimas sastāvā uz laiku, kamēr deputāts Andris Piebalgs pilda finansu ministra amatu."

Ir Saeimas lēmuma projekts. "Apstiprināt Jāņa Bordāna deputāta mandātu uz laiku, kamēr deputāts Andris Piebalgs pilda finansu ministra amatu." Kā mani informēja, Saeimas Mandātu komisijai šajā jautājumā nekādu iebilžu nav. Par to es saņēmu mutisku informāciju. To apstiprina Māris Budovskis — komisijas priekšsēdētājs. Arī tagad.

Vai deputātiem ir iebildes, ja mēs izskatām šo jautājumu? Nav iebilžu. Tad, lūdzu, balsosim par lēmuma projektu "Apstiprināt Jāņa Bordāna deputāta mandātu uz laiku, kamēr deputāts Andris Piebalgs pilda finansu ministra amatu". Balsojam! Lūdzu rezultātu! 64 — par, 1 — pret, 6 — atturas. Lēmums pieņemts.

Pirms izskatām nākošo jautājumu, Prezidijs ir saņēmis priekšlikumus par darba kārtības izmaiņām. Frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti ierosina 18. maija sēdes darba kārtībā izdarīt izmaiņas: 51. un 52. punktā paredzētos likumprojektus "Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā" izskatīt pēc likumprojekta "Par vērtspapīru tirgus komiteju", darba kārtības VII sadaļas 24. punkta. Lūdzu, apskatieties! Pēc likumprojekta "Par vērtspapīru tirgus komiteju"... Nav iebilžu deputātiem? Nav. Pieņemts.

 

Nākamais jautājums par deputāta amata savienošanu ar citu algotu amatu, un ir iesniegts lēmuma projekts: "Pamatojoties uz Saeimas Kārtības ruļļa 10. panta 2. punktu, atļaut deputātam Zaščerinskim savienot deputāta amatu ar algotu komisijas locekļa darbu Labības produktu pārstrādes un glabāšanas uzņēmuma privatizācijas komisijā." Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par šo lēmuma projektu! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 55, pret — 6, atturas — 3. Pieņemts.

 

Deputātu jautājumi un atbildes. Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Gaiļa atbilde uz Latvijas Republikas Saeimas deputātu Gundara Bērziņa, Rugātes, Novakšānova, Tomiņa un Mārtiņa Ādama Kalniņa jautājumu par atvaļinājuma piešķiršanu J.Ā.Tupesim. Lūdzu, Ministru prezidents Māris Gailis!

M.Gailis (Ministru prezidents). Priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! Paldies par jautājumu! Tiešām esmu kļūdījies. Lai gan likums, Darba likumu kodekss neaizliedz dot atvaļinājumu avansā, esmu parakstījis dokumentu, kas atļauj Tupeša kungam aiziet atvaļinājumā par vienu dienu vairāk, nekā viņš būtu izpelnījis, nostrādājot līdz novembrim. Tātad, saņemot aprēķinu, no viņa tiks atrēķināta atvaļinājuma nauda par šo vienu dienu. Atvainojos! Paldies!

Sēdes vadītājs. Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Gaiļa atbilde uz Latvijas Republikas Saeimas deputātu Kides, Lucāna, Novakšānova, Zaščerinska, Jurkovska un Staša jautājumu par valsts kredītpolitiku.

Andris Piebalgs — finansu ministrs, lūdzu!

A.Piebalgs (finansu ministrs). Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti un deputātes! Tātad, atbildot uz deputātu pieprasījumu, jums ir izdalīts atbilstošs materiāls. Es nezinu, vai man vajadzētu atbilstoši nolasīt, bet es esmu gatavs tomēr pamatvilcienos atbildēt arī uz šiem jautājumiem.

Tātad pirmais jautājums ir par Unibankas privatizāciju. Tātad valsts akciju sabiedrība "Latvijas Universālā banka" nodibinājās pēc Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisijas lēmuma, kas bankas sastāvā iekļāva Latvijas Bankas 21 bijušo nodaļu ar visām to saistībām un arī ar sliktajiem kredītiem. Slikto kredītu apjomu novērtēja Šveices banku ekspertu grupa, atkārtoti to vērtēja starptautiskā Kūpera un Laibranka auditorfirma. Unibankas rehabilitācijai Finansu ministrija pēc valdības pilnvaras 1994. gada 15. aprīlī emitēja valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmes par kopējo summu 25 miljoni latu. Ar šīm parādzīmēm aizstāti Unibankas bilancē ienākumus nenesošie aktīvi — sliktie kredīti. Slikto kredītu uzskaiti, apkalpošanu un piedziņu saskaņā ar 1995. gada 15. aprīlī noslēgto pilnvarojuma līgumu veic Unibanka. Piedziņas rezultātā iegūtos resursus 85 procentu apmērā novirza valsts parādzīmju dzēšanai. Uz šā gada 1. maiju sliktie kredīti ir piedzīti par summu apmēram 2 miljoni latu. Slikto kredītu atlikums sastāda 23 miljonus latu. Apmēram 70 procenti no šiem sliktajiem kredītiem ir valsts uzņēmumu un valsts akciju sabiedrību saistības.

1994. gadā Unibanka no valsts budžeta kā procentu maksājumus par valsts ilgtermiņa obligācijām saņēma 3,4 miljonus latu. 1994. gadā Unibanka samaksāja valsts budžetā peļņas nodokļa veidā 1,4 miljonus latu, kā arī ar atgūto slikto kredītu summām dzēsa valsts ilgtermiņa obligācijas par 1,5 miljoniem latu.

Kopumā vērtējot Unibankas privatizācijas noteikumus, valdība uzskata, ka Privatizācijas aģentūrai ir pareiza pieeja, jo te tā ir tā būtiskā problēma izvēlēties starp vairākām lietām būtiskāko. Viens jautājums, protams, ir tas, ka būtu ļoti labi iegūt šo naudu, bet naudas iegūšanai šeit ir divas būtiskas problēmas.

Pirmais. Tik lielu naudu nevar piedāvāt Latvijā esošās komercbanku sistēmas. Un mēs tātad ļoti rūgti redzam, ka liela nauda, kas tiek piesaistīta kaut kādam konkrētam pasākumam, tikpat ātri arī aiziet projām. Un tas rada valsts ekonomikā ārkārtīgi kritisku situāciju.

Otra lieta ir privatizācijas sertifikāti. Privatizācijas sertifikātu jautājums var faktiski kaut kādā mērā tikt risināts pēc likuma "Par dzīvokļu privatizāciju" iedarbināšanas. Un tomēr problēmas ar privatizācijas sertifikātiem paliks. Tādējādi jebkurš lēmums, kas mēģina izstumt privatizācijas sertifikātus no likumdošanā noteiktās aprites, manā skatījumā ir kļūdains, jo tas rada precedentu, jo tomēr sertifikāts ir valsts vērtspapīrs. Jāsaka, ka šobrīd sertifikātu cena ir diezgan zema un Latvijas Banka arī pārāk augstu nevērtē šos privatizācijas sertifikātus, ja tie ir iekšā bankā. Tāpēc es gribu teikt, ka es domāju, ka tas ir kompromisa lēmums, kas pieņemts. Un es domāju, ka šādā veidā varētu arī turpināt strādāt.

Otrais. Kā Ministru kabinets reaģējis uz Valsts kontroles slēdzienu par nepieciešamību mainīt Unibankas privatizācijas noteikumus kā valstiski neizdevīgus? Tātad Valsts kontroles Saimnieciskās darbības revīzijas departamenta kolēģijas slēdzienu par tematiskās pārbaudes rezultātiem Unibankā apstiprināja 1995. gada 22. februārī. Šajā slēdzienā bija ierosinājums griezties Saeimā ar priekšlikumu izstrādāt speciālu likumu Unibankas privatizācijai, izmantojot naudu kā vienīgo maksāšanas līdzekli. Šāda metode ir pretrunā ar pašreiz spēkā esošo likumdošanu par privatizācijas kārtību un tās gaitā izmantojamiem maksāšanas līdzekļiem. Unibankas privatizācijas pamatnoteikumi tika apstiprināti Latvijas Privatizācijas aģentūras valdes sēdē 1995. gada 5. aprīlī, kurā piedalījās un savu viedokli izteica arī Valsts kontroles pārstāvji.

Vienlaicīgi jāatzīmē, ka savā pārbaudes aktā Valsts kontrole Unibankas privatizācijas noteikumus nav novērtējusi kā valstiski neizdevīgus, bet es vēlreiz atkārtoju jau tāpat kā pirmajā jautājumā — kādi manā skatījumā ir tomēr galvenie argumenti, kāpēc mēs nevaram pieņemt atsevišķu likumu par Unibankas privatizāciju.

Trešais. Vai pie atbildības ir sauktas personas, kuras pēc Valsts kontroles slēdziena pārkāpušas likumu, izlaižot un pārdodot Unibankas darbiniekiem personālakcijas ar 75 procentu atlaidi? Ar Unibankas padomes un valdes 1993. gada 25. marta lēmumu apstiprināti otrā akciju laidiena noteikumi, saskaņā ar kuriem tika izlaisti 50 tūkstoši akciju ar nominālvērtību 100 lati, no kurām 46 tūkstoši ir parasto akciju ar balsstiesībām, kuru īpašniece ir valsts, un 4 tūkstoši ir personālakcijas bez balsstiesībām. Personālakcijas Unibankas darbiniekiem tika realizētas par naudu. Personālakciju izdošanas likumību gada audita ietvaros ir pārbaudījusi Kūpera un Laibranka auditorfirma, nekādi pārkāpumi ne no Latvijas likumdošanas, ne starptautisko grāmatvedības standartu viedokļa nav konstatēti. Auditoru ziņojuma 24. un 25. piezīmē ir apliecināts, ka likumā par akciju sabiedrībām paredzētā atlaide personālakciju iegādei tika segta no bankas sadalāmajām rezervēm uz 1994. gada 31. martu, kas ietvēra rezerves prēmijām.

Ceturtais jautājums. Vai valdības locekļu vidū ir kāda persona, kas saņēmusi Unibankas personālakcijas par sertifikātiem ar atlaidi?

Tātad personālakcijas tika realizētas 73 Unibankas darbiniekiem — valdes locekļiem, filiāļu un pārvalžu vadītājiem, viņu vietniekiem, galvenajiem grāmatvežiem. Pārtraucot darba attiecības ar banku, personālakcijas saskaņā ar likumu tiek atsavinātas, tā ka nav iespējams, ka tās varētu būt saņēmis un paturējis kāds, kas nav bankas darbinieks. Šis noteikums ir spēkā arī attiecībā uz padomes locekļiem, kas nav bankas personālā. Tā ka neviens valdības loceklis nav saņēmis personālakcijas ne par sertifikātiem, ne par naudu, ne ar atlaidi, ne bez tās.

Piektais jautājums. Kāds ir jūsu viedoklis par to, vai laikā, kad komercbanku sistēma valstī vēl ir nestabila un nespēj kaut daļēji garantēt noguldījumu drošību, vispār ir lietderīgi privatizēt lielāko valsts kredītbanku Unibanku — ar visplašāko banku nodaļu tīklu valstī, kas spēj pieņemt iedzīvotāju noguldījumus ar valsts garantu, akumulējot līdzekļus valsts kredītpolitikas realizēšanai?

Tātad bankas īpašuma forma — valsts vai privātais īpašums — gluži negarantē tās finansu darbības stabilitāti un neoptimizē kredītdarbības risku. Tikai bankas vadības un speciālistu profesionalitāte nodrošina tās darba stabilitāti. Zaudējumus cieš gan privātbankas, gan valsts bankas. Piemēram, 1994. gadā ar vienu miljardu ASV dolāru lielu zaudējumu ir pabeigusi lielākā Eiropas banka "Credit Lyonnais", un tās īpašniekiem — Francijas valdībai — nākas uzņemties šīs saistības.

Savukārt tēze par noguldījumu akumulēšanu ar valsts garantiju valsts kredītpolitikas realizēšanai ir valsts sociālisma teorijām atbilstoša, taču ir pretrunā ar tirgus ekonomiku, jo valsts nevar uzņemties visas saimnieciskās darbības saistības, kļūstot par katras nesaimnieciskās darbības garantu. Tajā pašā laikā, protams, ja mēs skatāmies laika griezumā, tad šodien varbūt situācija ir mainījusies pašā būtībā pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par Unibankas privatizāciju, jo likās, ka Latvijas Banka droši tur komercbanku uzraudzību savās rokās, ka faktiski nav būtiskas starpības, kā jau es teicu, starp valsts un privātajām komercbankām, ka šādā situācijā viss risinās tikai uz konkurences pamata un Latvijas Banka jebkurā brīdī kontrolē situāciju. Šodien, protams, vairs šī situācija tāda nav. Mēs redzam, ka Latvijas Banka nav varējusi kontrolēt šīs komercbankas. To akcionāru un vadības vainas dēļ veidojas būtiskas problēmas banku sektorā, un tādēļ valdībai ir jāpieņem sarežģīti lēmumi ļoti sarežģītās situācijās.

Tajā pašā laikā darboties pretējā virzienā, apturēt Unibankas privatizāciju, kura ir izsludināta un kurā ir paredzēta noteikta kārtība, manā skatījumā šodien nebūtu lietderīgi. Unibanka ir parādījusi, ka šobrīdējā vadība ir spējīga darboties, ka Unibanka šobrīd ir viena no drošākajām darba bankām, un es domāju, ka šādā veidā tā turpinās darboties arī pēc privatizācijas.

Cits jautājums ir par krājbanku. Acīmredzot šajā situācijā mēs nevaram ne mazākajā mērā domāt vai vispār runāt par kaut kādu tās privatizēšanu vai daļēju privatizēšanu. Tādējādi paliek viena banka, šī kā krājbanka, un es domāju, ka tā ir pilnīgi normāla situācija, ka mēs procesu turpinām, bet neforsējam attiecībā uz krājbanku, kā bija sākotnēji paredzēts iepriekšējo gadu sarunās ar valūtas fondu.

Sestais. Kādi ir mehānismi, kas pasargātu noguldītājus no neattaisnoti lielā riska zaudēt savus ieguldījumus, ieguldot tos pašlaik finansi nestabilās komercbankās?

Lai pasargātu iedzīvotāju ieguldījumus no riska tos zaudēt, nepieciešams pilnveidot likumus un normatīvos aktus, kuri regulē kredītiestāžu darbību, kā arī paaugstināt prasības attiecībā uz banku darbības uzraudzību, veidojot speciālu uzraudzības un sanācijas institūtu. Viena no banku drošības paaugstināšanas metodēm būtu banku rekapitalizācija. Tā nodrošinātu tikai stabilas bankas. Nākošais pasākums, protams, būtu iedzīvotāju noguldījumu apdrošināšana.

Nākošajā nedēļā Ministru kabinetā atkārtoti tiks izskatīts likumprojekts "Par komercbanku sanāciju un bankrotu", un atbilstoši šim likumam šeit būs vairāki mehānismi, kas pasargās noguldītājus no riska, noguldot naudu komercbankās.

Septītais. Kad valdība paredz izstrādāt un iesniegt Saeimai kredītlikumu, kas noteiktu valsts kredītpolitiku? Tātad ir izstrādāts likumprojekts par kredītiestādēm, kurš aizvietos esošo likumu par bankām un pildīs arī kredītlikuma uzdevumus. Notiek likumprojekta saskaņošana, pilnveidošana un sasaiste ar citiem likumdošanas aktiem. Plānots iesniegt likumprojektu Saeimā 1995. gada ceturtajā ceturksnī. Mēs, ņemot vērā esošo situāciju, šobrīd forsējam darbu pie šī likumprojekta un domājam, ka mēs varēsim to izdarīt jau vasaras beigās. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ir desmit deputātu iesniegums par debašu atklāšanu... Pilnīgi pareizi... pieprasījumam nav vajadzīgs... Ir iesniegts šis desmit deputātu priekšlikums, bet to izskatīsim pēc pārtraukuma. Tagad līdz pulksten 11.00 būs pārtraukums.

Tā kā vajadzētu reģistrēties. Lūdzu reģistrēties! Irēnu Folkmani, sekretāra biedri, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies, un deputātu zināšanai: pārtraukumā Prezidija sēžu zālē notiks Prezidija sēde.

Lūdzu uzmanību!

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Andris Ameriks, Inese Birzniece, Igors Bukovskis, Andris Grots, Andris Gūtmanis, Viesturs Pauls Karnups, Ēriks Kaža, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Kokins, Larisa Laviņa, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Velta Puriņa, Andrejs Siliņš, Juris Sinka, Jānis Ārvaldis Tupesis, Jānis Vaivads.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Reģistrācija kvorumam! Reģistrējamies! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies 54 deputāti... 55. Turpinām izskatīt jautājumu — Ministru prezidenta Māra Gaiļa atbilde uz Latvijas Republikas Saeimas deputātu Kides, Lucāna, Novakšānova, Zaščerinska, Jurkovska un Staša jautājumu par valsts kredīt politiku.

Ir iesniegts desmit deputātu priekšlikums atklāt debates. Lūdzu zvanu! Viens deputāts runā "par", viens — "pret", un Saeima lemj. Deputāta Gundara Bērziņa izteiktā iebilde, ka tas ir pieprasījums un līdz ar to jautājums nav balsojams, nav izskatāms pēc būtības, jo tas nav pieprasījums, bet tā ir atbilde uz jautājumu, un saskaņā ar Kārtības rulli desmit deputāti iesniedz priekšlikumu atklāt debates, un Saeima lemj par to. Lūdzu, Jānis Lucāns, Tautsaimnieku politiskā apvienība!

J.Lucāns (TPA). Cienījamie kolēģi! Es aicinu mazliet padebatēt par šo jautājumu un neaprobežoties ar vienkāršu pogas nospiešanu, uzskatot, ka šeit nekas nav apspriežams un runājams. It īpaši šajā situācijā, kādā mēs esam šodien. Jautājums par Unibankas privatizāciju ir ļoti nopietns jautājums. Problēmas tur ir ļoti nopietnas, un šī atbilde nepavisam neizsmeļ jautājuma dziļāko būtību. Tāpēc man ir lūgums nobalsot par debašu atklāšanu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsosim par debašu atklāšanu! Lūdzu rezultātu! Par — 53, pret — 8, atturas — 5. Saeima nolemj atklāt debates.

Jānis Lucāns, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu! Pēc tam — Edvīns Kide.

J.Lucāns (TPA). Cienījamie deputāti! Vispirms varbūt mazliet par situāciju, kādā mums šodien ir jāapspriež šis jautājums. Tātad, no vienas puses, mēs runājam par lielas valsts bankas privatizāciju, no otras puses, šajā pašā laikā valdība lemj pēc būtības par otras lielas privātbankas, nu, teiksim, nacionalizāciju.

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, deputāt Lucān! Deputāt Krištopān un pārējie kolēģi... vai nu ieņemiet vietas, vai izmantojiet blakustelpas.

J.Lucāns. Kaut vai šīs situācijas, nu, neviennozīmība vien šajā brīdī, es domāju, var vedināt uz pārdomām, ka šis solis tomēr ir dziļāk, nopietnāk apsverams. Jo nopietnāka šī problēma kļūst tā iemesla dēļ, ka taisni šogad mēs ieejam tādā stadijā, kad masveidīgi, varētu teikt, sākas šie komercbanku bankroti. Es saprotu, ka tas ir periods, kurš ir jāpārdzīvo, un tur nekā nevar darīt, bet tajā pašā laikā valsts nav tam gatava, valstij nav izpildmehānismu, lai realizētu šos bankrotus ar pēc iespējas mazāku kaitējumu valsts ekonomikai, jo katra banka, katrs bankrots ir tādā vai citādā veidā kaitējums valsts ekonomikai. Lūk, šī iemesla dēļ šobrīd nevar tik viennozīmīgi skatīties uz Unibankas privatizāciju. Vispirms par šo privatizācijas projektu, kas, tiesa gan, jau ir apstiprināts un sākts realizēt, par dažām tā sīkajām lietām. Par šo projektu savu slēdzienu ir izdarījusi Valsts kontrole, kas konstatējusi, ka ar šo privatizācijas projektu ir pārkāpti likumi.

Pirmais likums, par ko iet runa, ir likums "Par akciju sabiedrībām". Jebkura banka pagaidām Latvijā ir akciju sabiedrība un pakļaujas likumam "Par akciju sabiedrībām". Tātad sāksim atkal, es teicu, ar tām sīkajām lietām. Šīs personālakcijas, kas tika dalītas. Tātad tās tika dalītas, pārkāpjot divus šī likuma "Par aciju sabiedrībām" punktus. Vispirms 29.panta 2. punktu, kas skan sekojoši: " personālakciju pārdošanas atlaides jāsedz no peļņas." Tātad no uzņēmuma peļņas. Un otrs. Šādi darījumi — tas ir 41.panta 1.punkts — ir jādara pēc tam, kad ir noslēgta gada bilance, jo tikai tad ir redzams, vai uzņēmums ir strādājis ar peļņu vai ar zaudējumiem. Un tad varbūt drusciņ iedziļināsimies dažos skaitļos, kas varbūt zināmā mērā atklās šo bankas reālo situāciju.

Jūs zināt, ka šajā bankā, ja kāds ir lasījis šo atbildi — tur bija diezgan skaidri izklāstīts, — šajā bankā ir ap 25 miljoniem slikto kredītu, par kuriem savukārt valsts ir uzņēmusies saistības, teiksim, katru gadu bankai maksāt apmēram 3,5 miljonus aptuveni par to, ka šādi kredīti tur ir, lai bankas darbība, teiksim, varētu turpināties. Lūk, jautājums ir par šiem sliktajiem kredītiem. Tātad par šiem sliktajiem kredītiem Universālā banka pagājušā gadā ir saņēmusi no valsts 3,4 miljonus no valsts budžeta — 3,4 miljonus. Bankai, tiesa, ir izdevies arī nedaudz iekasēt šos sliktos kredītus par to, ka viņa saņēmusi atkal no valsts budžeta apmēram 0,3 miljonus. Tātad no valsts budžeta banka ir saņēmusi nosacīti, teiksim, dāvinājumu 3,7 miljonu latu apmērā. Tajā pašā laikā kopējā bilancē, visu skaitot, Unibankas peļņa ir 2,8 miljoni. Ja mēs esam objektīvi, tad jāuzstāda jautājums — kur ir tā peļņa? Pēc būtības šeit ir runa par vienu miljonu zaudējumu, ja neskaita, teiksim, iemaksas no valsts budžeta. Kur ir tā peļņa, no kuras jārēķina šīs personāla akcīzes? Lūk, šeit ir tas pārkāpums, par kuru iet runa un uz kuru,diemžēl atbilde uz mūsu jautājumu nebija sagatavota pārliecinoši, lai neteiktu vairāk. Redziet, ja šādu stāvokli bankā novērtē kā stabilu un uzskata, ka par to, teiksim, attiecīgajiem darbiniekiem jāmaksā prēmijas tādā veidā ka, teiksim, 75 procentus no tām personālakcijām, ko darbinieki saņēmuši, maksā no bankas peļņas, lūk, tad man rodas pirmā lielā neskaidrība. Kā tas īstenībā notiek? Vai ir, teiksim, pārliecinoši tie argumenti, par kuriem šeit Piebalga kungs runāja?

Otrs. Privatizācijas aģentūras noteikumi paredz banku privatizēt par sertifikātiem. Tātad otrais etaps — paredz 50 procentus bankas akciju pārdot par sertifikātiem. Ir taisnība, ka privatizācijas likums paredz, teiksim, pārdot par sertifikātiem 50 procentus. Bet tajā pašā laikā banka nav parasts pirkšanas un pārdošanas objekts. Banka, atkal es uzsveru, ir akciju sabiedrība, un akciju sabiedrību likumā ir savukārt šāds stingrs un nepārkāpjams nosacījums, ka bankas akcijas pārdod tikai par naudu.Izņēmuma gadījumos ar valsts bankas piekrišanu varētu notikt pārdošana... nevis pārdošana, bet akcijām pretī varētu stāvēt kaut kāda reāla manta. Sertifikāts nav ne nauda, ne manta, tātad šajā gadījumā ir runa par to, ka tiešā veidā atkal tiek pārkāpts likums "Par akciju sabiedrībām". Vispār gribas teikt tā, ka šie privatizācijas noteikumi ir sastādīti diezgan īpatnēji. Ja kāds tos ir lasījis, tas būs redzējis, ka katrs privatizācijas etaps ir sastādīts pēc noteiktiem likumiem un noteiktiem pantiem. Bet dažādos etapos šie likumi un panti ir dažādi. Taču visvairāk šajos privatizācijas noteikumos ir pārkāpts likums "Par akciju sabiedrībām", ko pēc manām domām bankas gadījumā nu nekādā veidā nedrīkstētu pārkāpt. Lūk, šeit arī izriet Valsts kontroles uzstādītā prasība, ka banka ir jāprivatizē par naudu, lai vismaz šajā daļā būtu skaidrība, kā tas notiks tālāk. Diemžēl šī prasība ir kaut kur, nu, izčibējusi varas gaiteņos. Bet pats galvenais jautājums Unibankā ir cits. Pats galvenais jautājums Unibankā ir tas, ka, mainot bankas valdījumu, veidojas ļoti interesanta situācija. Līdz šim Unibankas kā valsts īpašuma darbība bija viena. Ja Unibanka kļūs privātīpašums, tās darbība būs, teiksim, citādāk vērsta, un šeit ir jautājums par to, kas ir šīs bankas klienti un kādas ir viņu attiecības ar šo banku. Tātad Unibankā ap 70 procentu slikto parādu pieder valsts īpašuma uzņēmumiem, ap 70 procentu slikto parādu valsts īpašuma uzņēmumiem. Vispār Unibankas klienti ir ļoti daudzi valsts īpašuma uzņēmumi. Lūk, vienkārša situācija ir tad, ja tā ir valsts banka un ja ir runa par valsts uzņēmumiem, kas ir šīs bankas parādnieki. Tad valsts var spēlēties ar dažādiem, teiksim, nu, vērtspapīriem, kurus ieķīlā šajā bankā, ja, un par kuriem no budžeta maksā procentus, jo pēc būtības, ja šis uzņēmums izķepurojas, tad caur nodokļiem to var saņemt atpakaļ vai citādā veidā, teiksim, nokompensēt, jo no vienas valsts kabatas līdzekļi pāriet otrā valsts kabatā. Tik tālu šī rīcība ir loģiska, un šo rīcību, kāda līdz šim ir bijusi, varētu uzskatīt par normālu, tāda tā varēja būt, un tur nekā nevar darīt. Cits jautājums, ka varēja varbūt labāk saimniekot, kam arī ir pierādījumi. Bet, nu, šobrīd neapstrīdēsim šo lietu. Taču, lūk, kāda veidojas situācija tad, kad šī banka kļūst privātīpašums. Lūk, tad veidojas pavisam īpatnēja situācija. Redziet, šajā gadā jūs izlasījāt, pareizāk sakot, tas ir,par pagājušo gadu, ka daļa no šiem piedzītajiem sliktajiem kredītiem ir izlietoti, lai samazinātu šo parādzīmju daudzumu, kas pašreiz budžetam gulstas virsū kā slogs, par apmēram miljonu latu. Ja šinī brīdī, kad tā ir valsts banka un valsts īpašums, tad viss tas ir ļoti loģiski. Bet ar tikpat lielu skaidrību varu pieņemt, ka tajā pašā brīdī, kad šī banka kļūs par privātīpašumu, tam īpašniekam jābūt lielam muļķim, kurš turpinās, teiksim, šādā veidā dzēst šos parādus. Viņam ir izdevīgāk visus šos septiņus gadus ekspluatēt valsts budžetu, jo no turienes katru gadu viņš saņemtu trīsarpus miljonus, nevis dzēst parādus, strādāt. To var izdarīt citādākā veidā. Jo vairāk tāpēc, ka daudzos gadījumos var izrādīties, ka bankas klienti ir atbildīgi uzņēmumu vadītāji kā privātpersonas, varbūt kā bankas akcionāri. Un tajā pašā laikā, teiksim, viņu vadītais uzņēmums ir bankas parādnieks. Iedomājieties šo situāciju! Pēc būtības, šādi privatizējot banku, mēs radam jaunu privatizācijas aģentūru valsts īpašumam, kas būs ārpus valsts kontroles. Un šie valsts uzņēmumi, piemēram, "Dzintars", es domāju, visā drīzumā kļūs par privātīpašumu. Vienkārši tiem uzņēmumiem, kas ir spējīgi jau strādāt un labāk strādā, tas būs visvienkāršākais veids, kā viņus privatizēt. Viņi kļūs bankas parādnieki, un pēc tam, teiksim, ar savu kapitālu attiecīgi segs šo parādu, tādā veidā kļūstot par kāda cita īpašumu. Lūk, tāda izskatās situācija Unibankā un ap Unibankas problēmām. Tāpēc ne par velti Tautsaimnieku politiskā apvienība ar tādu lielu centību un ar dažiem varbūt pat liekas, pretīgu centību,cenšas šo jautājumu vēlreiz un vēlreiz cilāt, lai būtu skaidrība, kā tad tās lietas beigu beigās notiks. Jo šobrīd, ja kāds izsekojis teiktajam līdz, jūs sapratīsiet, ka šeit ir fantastiskas iespējas valsts īpašumu bez jebkā, pat bez sertifikātiem un bez naudas, pārvērst par privātīpašumu.

Un pēdējais jautājums. Vai Unibanku vispār vajag privatizēt? Es gribu atgriezties pie 1934.gada, kad bija valsts ekonomikā apmēram līdzīgs stāvoklis kā pašreiz. Regulāri banku bankroti, pilnīga iedzīvotāju neuzticība komercbankām, iedzīvotāji nezināja, kur likt savus naudas uzkrājumus, lai tie būtu kaut cik drošībā. Lūk, šajā situācijā valdība izšķīrās par valsts komercbankas, valsts kredītbankas radīšanu, kuras funkcijas bija, lūk, šīs likvidatora funkcijas, kas saistītas ar, teiksim, dažādu citu privāto komercbanku bankrotiem, sanācijas funkcijas, ja tas ir vajadzīgs. Šī banka uzkrāja valsts budžeta līdzekļus. Atcerēsimies, ka mūsu valsts budžeta līdzekļi pašreiz daudzos gadījumos ir apdraudēti un mēs patiesībā īsti nemaz nezinām, cik no tiem jau ir reāli pazuduši. Tātad šī banka uztvēra šos budžeta līdzekļus, šī banka realizēja valsts kredītpolitiku, jā, valsts realizēja kredītpolitiku. Atcerēsimies atkal nelaimīgos G—24 kredītus, par kuriem daudzos gadījumos nav zināms, kur tie palikuši un kāda būs šī atdeve. Un arī iedzīvotāju naudas uzkrājumus. Jo, redziet, šajā bankā bija sakoncentrēti konti visiem valsts īpašuma uzņēmumiem. Tātad aiz šīs bankas bez budžeta, bez privātieguldījumiem vēl stāvēja valsts reālais kapitāls. Lūk, tas piešķīra šai bankai stabilitāti. Šobrīd mēs darām tieši pretējo, likvidējot Unibanku, šo iestādījumu, kas pēc būtības ir aicināts veikt visas šīs funkcijas, jo vienīgi Unibankai no atlikušajām bankām ir reāls tīkls, kas spēj apkalpot visu Latviju. Šo banku mēs tagad ņemam un likvidējam tādā veidā. Lūk, vajadzētu padomāt par šīm lietām. Ne par velti mūsu zinātnieki, ekonomisti brīdina, ka ir vajadzīga valstij viena šāda valsts kredītbanka, kas var visas šīs funkcijas realizēt. Vakar mūsu frakcijai bija saruna Valsts Bankā, un tur ir šī pati neziņa, kas tad nodarbosies ar šo banku sanāciju un likvidāciju, kuras bankrotē pašreiz. Latvijas Banka ar to nodarboties nedrīkst. Tas ir pārāk riskanti. Tā nevar iesaistīties komercdarbībā. Tātad tas jādara kādai citai valsts kredītiestādei, kas var to darīt un kam šis risks ir relatīvi mazāks. Lūk, tie ir visi apsvērumi, kuru dēļ mēs esam mēģinājuši par šo jautājumu vēlreiz un vēlreiz runāt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Edvīns Kide, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu! Pēc tam — Aivars Kreituss.

E.Kide (TPA). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi deputāti! Lucāna kungs jau sīki izstāstīja Tautsaimniecības politiskās apvienības viedokļus par šo bankas privatizāciju. Kas gribēja uzklausīt, varēja pārdomāt un izdarīt secinājumus. Es atļaušos tikai pieskarties dažām atbildēm, ko mums šodien Piebalga kungs nolasīja. Kaut kā šīs atbildes man atgādina kurlā sarunu ar aklo, kur kurlais nedzird, ko viņam jautā, un aklais nesaredz, kas tur ir uzrakstīta par atbildi.

Konkrēti par jautājumiem premjeram. Pirmais jautājums — vai premjera kungs uzskata Unibankas privatizāciju par valstiski izdevīgu? Jā vai nē? Atbilde nav dota. Mēs personīgo atbildi gribējām. Piebalga kungs gan pateica, ka par pareizu, bet, protams, ne par valstiski izdevīgu.

Par otro jautājumu — kā ir reaģēts uz Valsts kontroles slēdzienu par nepieciešamību mainīt Unibankas privatizācijas noteikumus kā valstiski neizdevīgus — atbilde ir vēl interesantāka. Vispār nemaz netiek ņemts vērā Valsts kontroles slēdziens, bet tiek izspriests, ka Valsts kontrole neko nav aizrādījusi. Valsts kontrole savā slēdzienā lika priekšā izskatīt privatizācijas noteikumus Saeimā un, ja nepieciešams, ar likumu ļaut privatizēt šo banku par naudu. Ne par sertifikātiem. Vai tad tas nav priekšlikums, Piebalga kungs? Un vai tas neliecina, ka pašreizējā privatizācija par sertifikātiem, kas maksā vienu latu gabalā, ir neizdevīga valstij? Valsts kase ir tukša. Mēs nezinām, kā subsidēt lauksaimniecību, mēs nezinām, kā pensijas noindeksēt, mēs nezinām, kā skolotājiem algas samaksāt, bet vienkārši mēs pašlaik pārdodam par šiem papīriņiem, nedomādami par naudas uzkrāšanu valsts kasē. Bet es gribu pieskarties vēl vienam aspektam. Kā tā var būt, ka vispār nereaģē uz Valsts kontroles ieteikumu? Visā civilizētajā pasaulē valsts kontrole ir tāda institūcija, uz kuras atzinumiem reaģē momentāni, un tā ir barga institūcija. Šeit es neredzu, ka vispār būtu dota atbilde. Tur bija Valsts kontroles slēdzienā dots secinājums, ka ir pārkāpts likums. Uz nākošo, trešo jautājumu tiek atbildēts, ka likums vispār nav pārkāpts. Es neredzu arī, ka Valsts kontrole būtu par šo secinājumu noraidīšanu uztraukusies. Tātad Valsts kontrole ir kā tāds puisēns, kas no malas pakrata pirkstu, bet viņu pabīda malā. Tie ir precedenti, ka Valsts kontrole vispār vairs nav jāuzklausa.

Un vēl viena īpatnēja situācija. Lucāna kungs kā Privatizācijas padomes loceklis sakarā ar to, ka Saeima neuzklausīja iepriekšējā reizē viņa secinājumus, iesniedza atlūgumu un aizgāja no Privatizācijas padomes. Vai bija kāds uztraukums, tāpat kā par Valsts kontroles slēdzienu? Nekāda. Nu, ejiet prom, un arī jūs, kā saka, varat palikt maliņā. Tātad nav dota atbilde, vai pie atbildības ir saukti šie cilvēki, kas ir pārkāpuši privatizācijas noteikumus.

Tālāk. Par ceturto jautājumu, kas skan — vai valdības locekļu vidū ir kāda persona, kas saņēmusi akcijas par atlaides sertifikātiem? Atbildē nav tas uzrakstīts. Piebalga kungs gan pateica mutiski, ka neviena tāda valdības locekļa nav. Tas mūs apmierina.

Par piekto jautājumu rakstīts atbildē, ka bankas īpašuma forma, valsts vai privātais īpašums, negarantē tās finansu darbības stabilitāti un neoptimizē kredītdarbības risku. Piebalga kungs vakar pārliecinājās, ka šī tēze, kas šeit ir uzrakstīta, nav pareiza. Jo, proti, valstij vajadzēja pārņem Baltijas Banku, lai garantētu iedzīvotāju noguldījumus. Tātad formai ir nozīme, un tā nav tukša forma. Aiz valsts slēpjas valsts īpašums, un ar šo īpašumu tiek garantēti šie noguldījumi. Un, ja Piebalga kungs raksta nākošajā atbildē, ka noguldījumu akumulēšana ar valsts garantiju, valsts kredītpolitikas realizēšana ir no valsts sociālisma teorijas ņemta un ir pretrunā ar normālu tirgus ekonomiku, tad, Piebalga kungs, nav mums normālas tirgus ekonomikas Latvijā. Lūk, tāpēc jums arī vajadzēja no šīs sociālisma tēzes atteikties un iestāties ar šo tēzi, lai noregulētu 500 tūkstošu iedzīvotāju noguldījumus. Un tas ir pavisam pareizi. Lucāna kunga jautājums par to, vai Unibanku vajadzētu vispār privatizēt, ir tapis it kā šodien, uz šodienas fona. Vakar, tiekoties ar Valsts Bankas darbiniekiem un interesējoties par to, kāda tad rehabilitācijas sistēma pastāv vispār Latvijā attiecībā uz visām bankām, kas varētu kaut cik nodrošināt noguldījumu drošību, mēs saņēmām atbildi, ka vispār nepastāv nekāda apdrošināšanas sistēma, ne garantiju sistēma, tikai valsts var iet palīgā vienai vai otrai bankai faktiski ārpus likuma. Nav mums likuma, ka valsts var iet palīgā. Mēs, Tautsaimnieku politiskā apvienība, atkārtoti likām priekšā izdarīt izmaiņas likumā "Par Valsts banku" un likumā "Par bankām", lai iesaistītu Valsts Banku zināmā atbildībā par tautsaimniecības stabilitāti un tautsaimniecības attīstību. Šie visi mūsu priekšlikumi tika noraidīti kā sociālistiski. Atkal kā sociālistiski, uzskatot, ka banku nedrīkst regulēt. Es pilnīgi piekrītu. Ja Valsts Banka būtu tikusi kārtībā ar savām uzraudzības funkcijām pār komercbankām, tad tā arī būtu, bet tas ir normālos apstākļos. Varbūt var arī Valsts Banku saprast, ka arī tai nav tādas pieredzes, bet tie jau ir tie nenormālie brīvā tirgus apstākļi, kad pieredze vēl nav uzkrāta un kaut kur ir jābūt arī valsts garantijām.

Runājot par banku rehabilitāciju, vēl gribu izteikt vienu papildinājumu pie pašreiz teiktā. Vai tas ir normāli, ka finansu ministram ar Latvijas Bankas vadību, strādājot droši vien arī pa naktīm, septiņu dienu laikā jāizstrādā rehabilitācijas plāns, kas nav nodrošināts pat ar likumu. Mums ir arī citas bankas, kuras tāpat, nu, mēs varam saprast, var nonākt grūtā situācijā. Ko tad darīsim ar tām? Mūsu priekšlikums ir tāds, ka vajadzētu vispār ar likumdošanu noteikt zināmu rehabilitācijas sistēmu šajā pārejas periodā, kad komercbanku sistēma vēl nav nostiprinājusies. Noteikt to ar likumu. Varbūt rehabilitācijas kredīti, kas nāk no Pasaules bankas un kas ir paredzēti šādām vajadzībām, būtu attiecināmi ne tikai uz vienu banku — Baltijas Banku, varbūt tie būtu attiecināmi kā drošības garantija no valsts puses arī uz tām bankām, kuras mēs uzskatām par stabilām, par darboties spējīgām un par tādām, kas būtu atbalstāmas. Es domāju, ka mūsu Saeimai jābūt ir ļoti steidzīgai šajā jautājumā, jo prese publicēja, ka 10 miljonu noguldījumu ir zaudēts no iedzīvotāju puses tikai tajās bankās vien, kuras jau ir bankrotējušas. Un, ja runā presē un saka, ka arī pārējās, nu daļa no tām, ir ar zināmām grūtībām, tad mums jāsteidzas ar šo rehabilitācijas sistēmu, lai arī nepakļautu pārējos šai noguldījumu nedrošībai. Jo es nekādi neredzu, kāda starpība ir starp Baltijas Bankas noguldītāju un kādas citas, teiksim, Zemes un hipotēku bankas noguldītāju. Mums ir jādomā par banku sistēmas rehabilitāciju. Un mūsu ierosinājumi uz Unibankas nodaļu privatizācijas bāzes faktiski var izraisīt arī pārdomas deputātiem un speciālistiem par to, ko tad mums darīt. Jo galarezultātus pašreiz mēs redzam, un šie rezultāti mums nav pieņemami. Es domāju, ka arī opozīcijai nevajadzētu, kā saka, politiski skatīties uz šo lietu, bet vajadzētu mums visiem likt galvas kopā un domāt par mūsu nacionālo finansu sistēmu, lai to nostiprinātu, lai būtu droši gan iedzīvotāji, gan arī juridiskās personas.

Varbūt tas neattiecas uz tēmu, tomēr tas šodien ir aktuāli. Par valsts palīdzības sniegšanu Baltijas Bankai. Es domāju, ka valdība rīkojas pareizi, jo pakļaut riskam bezgalīgi daudzo juridisko personu loku, kas kārto rēķinus caur šo banku, nozīmētu faktiski paralizēt tautsaimniecību un radīt neiedomājamu uztraukumu tajos cilvēkos, kuri pēdējo santīmiņu ir noguldījuši. Šeit valdībai jāizsaka par viņas attieksmi, manuprāt, atzinība, kaut arī šīs funkcijas bija stingri Valsts Bankas funkcijas. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss, Demokrātiskā partija "Saimnieks". Lūdzu!

A.Kreituss (DPS). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es gribu parunāt tādā vienkāršākā veidā ar praktiskiem piemēriem. Ir pašreiz Latvijā divi tādi lieli skaisti piemēri, kas parāda, kā un kādā veidā ir jārīkojas, lai no budžeta izvilktu lielu naudu.

Pirmais ir tas, kura vilciens jau praktiski ir diezgan tālu aizgājis. Tas ir "Lattelekom" jautājums. Ja kāds grib kādā veidā valstij — Latvijai šajā gadījumā — uzspiest tai neizdevīgu līgumu, kas galarezultātā no budžeta velk daudz naudas ārā un, protams, arī no cilvēku kabatām, kas tad ir jādara? Tad pretējiem politiskajiem grupējumiem ir jāiedod kaut kāda sponsorēšana. "Lattelekom" gadījumā iedeva vienai pusei 60 tūkstošus dolāru uz vēlēšanām, LNNK pusei — 40 tūkstošus dolāru. Un, kā jūs tagad redzat, nekāda komisija nekādus rezultātus noskaidrot nevar, tikai pavisam drīz budžeta iestādes maksās lielu naudu par telefona pakalpojumiem. Un viss tas ies progresijā, protams. Protams, būs nākošās komisijas, kas strīdēsies tālāk.

Pašreizējais piemērs ar Unibanku ir otrs liels piemērs, kā, es varētu teikt, no valsts budžeta grib izvilkt 50 miljonus latu. Kā tad tas ir jādara? Te ir labs piemērs atkal citiem, kas grib nākt ar lieliem projektiem. Ir jāuztaisa Unibankas padome no trijiem lielajiem politiskajiem spēkiem, kuros, protams, ir pretējo pušu — gan pozīcijas, gan opozīcijas — pārstāvji šajā gadījumā. Šādu jautājumu vispār negrib pielaist Saeimas tribīnē apspriešanai. Šoreiz jau tikai izdevās panākt tā apspriešanu pēc otrreizēja mēģinājuma. Tātad, ja jau visi ir ieinteresēti, ja Saeima darbojas un politiķi ir paņemti kā lobiji, tad var mēģināt tādu lielu projektu "dabūt cauri". Kāpēc es saku — 50 miljonus latu izvilkt no valsts budžeta? Es jums pateikšu, kāpēc es tā saku. Tāpēc, ka bija Privatizācijas aģentūras sēde, kurā bija klāt šīs padomes priekšsēdētājs. Unibankas padomes priekšsēdētājs Edmunds Krastiņa kungs. Un es teicu tā. Redziet, "Cīņa" visu laiku publicē kompromitējošus materiālus par Unibankas privatizācijas gaitu. "Neatkarīgā Cīņa". Pēdējā lielajā rakstā norādīts, kā vairāku gadu laikā valdībai, šajā gadījumā Latvijas Bankai, uz saviem pleciem paņemot sliktos kredītus 25 miljonu latu apmērā un maksājot par tiem vēl procentus septiņu gadu laikā, tas sastāda kopā tuvu pie 50 miljoniem latu. Tur bija rakstīts, kā šādu summu izvelk no budžeta. Es teicu tā. Nu, ja tā nav taisnība, jūs to varat apstrīdēt. Protams, tajā sēdē Edmunds Krastiņa kungs to visādi mēģināja apstrīdēt. Tad, lūdzu, uzrakstiet "Neatkarīgajai Cīņai" vai citām avīzēm, visām avīzēm izskaidrojošu atbildi, lai cilvēkiem, kas runā tādas muļķības kā es šajā gadījumā, par ko man daudzi uzreiz tā grib pateikt, būtu skaidrība. Es arī gribētu dzirdēt no šīs bankas pārstāvjiem skaidrību par šiem 25 miljoniem — kāpēc tie ir paņemti uz valsts pleciem, vai tos varēja iekasēt no tiem parādniekiem slikto kredītu veidā, kā tie ir nosaukti, vai nevarēja. Šeit ir parādīts tikai viens cipars, proti, ka ir iekasēti divi miljoni un par šo divu miljonu iekasēšanu vēl banka ir paņēmusi sev par labu 15 procentus, tātad kādus 300 tūkstošus. Interesanti, par ko tad ir jāprasa. Labi. Bankai ir attaisnojums, ka šos sliktos kredītus tai uz pleciem ir uzlikusi iepriekšējā sistēma un iepriekšējie parādu taisītāji. Bet tas jau nesamazina to slogu, kas budžetam ir uzlikts. Kā mēs redzam pēc šodien minētajiem cipariem, tad banka pagājušajā gadā no valdības, no valsts budžeta, nevis no valdības, bet no valsts budžeta, no tiem, kas maksā procentus par obligācijām, ir saņēmusi 3,4 miljonus. Plus vēl šos 300 tūkstošus un 3,7 miljonus. Mēs tā mierīgi piekrītam, ka no valsts budžeta 3,7 miljonus piemaksā vienai bankai, kas veiklā veidā sliktos kredītus ir pārlikusi, dabūjusi no sevis nost. Pēc tam šī banka taisa veiklas operācijas, saka, ka tai esot kaut kāda peļņa, bet viņa ir 3,4 miljonus latu paņēmusi no valsts budžeta. Viņai tie ir iedoti. Un 3,4 miljoni latu nozīmē 5 latus mēnesī katram Latvijas skolotājam, jo Latvijā ir 70 tūkstoši skolotāju. Šeit mēs nekādi nevaram atrast naudu, dažus desmitus tūkstošu, kad sākas kaut kādi projekti, bet ar ļoti vieglu roku varam no budžeta iedot 3,8 miljonus vienai bankai procentu veidā tāpēc vien, ka tur ir iztaisīta veikla operācija. Es saku, es tā nerunātu, ja es būtu kaut kādā vietā skaidru paskaidrojumu dabūjis ar cipariem. Es dabūju tikai emocionālas atrunas, un pēc tam, kad, piemēram, Krastiņa kungs solīja avīzēs ielikt šos skaidros paskaidrojumus, tie nekur nav parādījušies. Atkal ir pagājis mēnesis, nekur nekādu paskaidrojumu nav, ir tikai tas, ko es pašreiz saku. Un emociju veidā mani daži mēģinās atspēkot. Tātad 50 miljonu izvilkšana no valsts budžeta.

Kas ir šie sliktie kredīti? Šie 25 miljoni? Pēc pavisam vienkāršiem aprēķiniem var parādīt, ka no tiem 11 miljoni nav slikti kredīti. Ka 11 miljonos ir iekšā tādas rūpnīcas kā "Dzintars" ar ļoti lielu summu un vēl citas veiksmīgi strādājošas rūpnīcas, no kurām šos sliktos kredītus varētu piedzīt, ja vien gribētu. Bet to ir izdevīgi darīt tajā brīdī, kad šī banka jau būs privatizēta. Vēl starp šiem sliktajiem kredītiem ir 7 miljoni latu parāds. Pašvaldību parāds. Un, ja pašvaldības var dzīvot tādā veidā, kā, piemēram, Kurzemes priekšpilsētas pašvaldība, kas iekasē no cilvēkiem 60 un 70 procentus naudas par siltumu un pēc tam samaksā tikai 7,8 procentus, tos nevar regulēt neviens. Ne Rīgas dome, ne valdība. Tad nav brīnums, ka bankām šādas pašvaldības paliek parādā milzīgas summas. Bet, ja valdība gribētu precīzi un konkrēti strādāt, nevis nodarboties tikai ar populistiskiem gājieniem, bet precīzi un normāli strādāt, tad valdība skatītos, kā izdot kādu rīkojumu valdības kompetences ietvaros vai arī panākt caur Saeimu, lai nevarētu pašvaldības šādus parādus sataisīt un lai šīs summas atmaksātu. Atkal 7 līdz 8 miljoni. Es jums tikko pateicu. 3,4 miljoni sastāda piecus latus katram skolotājam klāt. 7,8 miljoni sastāda 10 latus katram skolotājam gadā klāt. Mēs šādu summu mierīgi pametam un pat necenšamies iekasēt. Un šajā gadījumā, protams, teiksim, ka tur ir vainīgas pašvaldības un visi citi. Bet priekš kā tad ir valdība? Es šeit nepārmetu Piebalga kungam. Piebalga kungs ir kārtējais finansu ministrs, kas mēģina no šī te, kā saka, šausmīgā haosa, no šīm grūtībām iziet. Bet viņš viens nevar to izdarīt. Tas ir pilnīgi acīm redzami.

Tātad Unibanka būtībā, un tas jau te tika pateikts, ir pagājušogad strādājusi ar 0,5 miljonu un pat vairāk latu lielu zaudējumu. Un nav par ko šo banku slavēt, ir jāskatās pavisam konkrēti — cik banka ir iemaksājusi budžetā un cik tā ir no budžeta saņēmusi. Un šie divi cipari ir pievesti šajā atbildē. Es nedomāju, ka šeit vajag nodarboties ar daiļrunību. Nāks nākošie runātāji un mēģinās ar daiļrunības palīdzību iestāstīt, ka faktiski kaut kas ir darīts tautas labā. Es nosaucu ciparus. Ir izvilkti no budžeta 3,4 miljoni plus 0,3 miljoni pagājušajā gadā vien. Un šogad tas turpinās. Vēl sliktos kredītus es parādīju. Tā uz priekšu maksājot, tie sastādīs 50 miljonus. Protams, šī 50 miljonu summa samazināsies, jo kāda daļa no sliktajiem kredītiem tiks atmaksāta. Tagad nākošais runātājs, kas runās no šiem Unibankas padomes cilvēkiem, mēģinās šo lietu kaut kādā veidā pasniegt savādāk.

Tāpēc man būtu lūgums, lai nākošie, kas runās, pasaka, vai viņi ir Unibankas padomes locekļi vai nav. Lai pasaka šeit pa mikrofonu. Nākošie runātāji, kas nāks. Es neesmu un ne tuvumā neesmu stāvējis.

Par sertifikātiem. Šeit tika mēģināts atspēkot, ka pusi vajagot privatizēt par sertifikātiem un tas atbilstot likumam. Nē. Tas likumam par bankām neatbilst. Mēs tikai varam attiecināt uz šo privatizācijas procesu kādu speciālu likumu vai kādu labojumu un tādā gadījumā teikt, ka atbilst. Neatbilst, mīļie! Banku privatizācijā šāds process varētu nebūt. Ir izdoti speciāli noteikumi, kur šis punkts ir ielikts iekšā. Ko tas nozīmē? Šodien jūs labi zināt, ka privatizācijas sertifikātu reālā cena jau ir zem viena lata. Zem viena lata! Nevis vēl tā vērtība, kuru nupat publicēja "Dienas Bizness", proti, 1,31 lats. Parunājiet ar biznesmeņiem! Jau zem viena lata! Tātad starpība starp nominālo vērtību un šo reālo vērtību jau ir 26 vai 27 lati. Lūdzu, ja cilvēku loks, pie kura nelaiž klāt pārējos, visus gribētājus, bet tikai izredzētos - bankas klientus vai bankā strādājošos darbiniekus, ja šie cilvēki tiešām grib ar sertifikātiem kaut ko privatizēt, tad lai viņi šo starpību starp pirkšanas vērtību un sertifikātu nominālvērtību iemaksā, piemēram, pensiju fondā. Un šī starpība sastāda ne vairāk un ne mazāk pret visiem Latvijas pensionāriem kā 5 latus katram pensionāram klāt mēnesī veselu gadu. Mēģiniet šos ciparus atspēkot! Protams, sākot pierādīt, ko drīkst un ko nedrīkst, ko darīs un ko nedarīs. Bet vai būs reāls rezultāts, runājot par to, ko šeit teica no tribīnes, ka tik ļoti svarīgi ir sertifikātus iekļaut šajā privatizācijas procesā kaut vai tāpēc vien, ka tad kaut kāda viņiem vērtība būšot? Nē, mīļie klausītāji! Nebūs. Kā parāda reālā prakse, tas nebūs kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka šim privatizācijas procesam šajā bankā visi gribētāji klāt netiek.

Radīts tāds privatizācijas projekts, lai klāt tiktu tikai tie, kas par lētu cenu ir sapirkuši un savu kolektīviņu uztaisījuši. Un privatizācijas sertifikātu reālā cena strauji iet lejā. Ja šī valdība grib strādāt tautas labā, man ir priekšlikums steidzami iznākt ar priekšlikumu privatizācijas sertifikātu nominālvērtību pacelt uz 50 latiem. Lūk, jums ir reāls paņēmiens, kā privatizācijas sertifikātu cenu tirgū mazlietiņ pacelt. Ne jau briesmīgi daudz, bet uz sešiem, septiņiem latiem pacelt, mazlietiņ. Un kāpēc šajā Unibankas privatizācijas projektā nav paredzēti 5 procenti pensiju fondam kā bija sākumā pie visiem skaistajiem privatizācijas plāniem, ka katrā privatizējamo objektu gadījumā jāparedz 5 procenti pensionāru fondam. Šajā gadījumā tā lieta pavisam ir aizmirsta. Protams, es varētu runāt par to, ka nevajadzētu privatizēt tādus objektus, kas ir saimnieciski izdevīgi, bet vajadzētu sākt ar sliktām rūpnīcām un privatizēt tās kaut vai par vienu latu. Bet tas nav šodienas temats. Tātad par sertifikātiem es pateicu — cik daudz varētu cilvēki dabūt, ja jautājumam pieietu tā, ka nedāvinātu iespēju banku par brīvu paņemt cilvēku grupai. Šeit es gribētu dzirdēt no runātājiem, kas godīgi pateiks, ka viņi ir Unibankas padomes locekļi, valdes locekļi, ja tādi ir deputātu vidū. Lai viņi pasaka, kādā veidā un kurš no viņiem par šo bankas privatizāciju maksās. Cik maksās, reālu summu. Tikko mēs no finansu ministra atbildes redzējām, ka patiesībā jau akcijas, personālakcijas, ir izdalītas nelikumīgi. Šis ir atsevišķs temats, tam varētu pieskarties un pierādīt, ka tās ir izdalītas nelikumīgi. Un šeit atrunāšanās nelīdz, iepriekšējie runātāji jau to pateica. Tātad gribētos dzirdēt no šiem padomes locekļiem, cik kurš reāli maksās, lai privatizētu banku. Tauta domā tā — ja kaut ko privatizē, tad kāds maksā. Tauta šodien nezina, ka daudz ko privatizē, neko nemaksājot. Šajā gadījumā arī grib privatizēt, neko nemaksājot un vēl izņemot lielu summu no budžeta. Ja nav tā, kā es saku, lūdzu, avīzē dodiet skaidrus paskaidrojumus, cienījamie šīs bankas padomes locekļi, par visiem miljoniem, kā tas sastāv gados, kā tas notiks un cik jūs katrs maksāsiet iekšā. Nu, būtībā es domāju, ka ir pilnīgi pietiekami, ja var parādīt, ka šādas privatizācijas rezultātā, ja viņa būtu notikusi ne tā, kā paredzēts pēc šī privatizācijas projekta, vismaz netiktu zaudēti 13 lati mēnesī no katra pensionāra pensijas Latvijā, no 650 tūkstošu pensionāru pensijas vismaz netiktu zaudēti. Varbūt varētu tikt iegūti, ja atrastos tādi, kas gribētu pirkt. Un mēs labi zinām, ka šeit ir bijusi runa par tādiem, kas gribētu pirkt, bet no tribīnes atradīsies teicēji, kas teiks, nē, ziniet, viņi nevar nopirkt. Jā, atradīsies tādi, kas mēģinās parādīt, ka banku grupa, kāda cita banka, kas grib piedalīties privatizācijas procesā ar naudu, nedrīkst pirkt, jo viņai, redz, esot par mazu statūtkapitāls vai kaut kādas citas summas. Bet vai tas var būt iemesls, lai tai vai citai grupai atdotu banku par brīvu un lai budžets vēl piemaksātu? Es domāju, ka ne. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Voldemārs Novakšānovs, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

V.Novakšānovs (LZS). Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Atsaucoties uz iepriekšējo runātāju, jāziņo, ka es neesmu nevienas bankas padomes loceklis, ne arī valdes loceklis, (Starpsauciens no zāles: "Skaļāk!") bet es šo lietu saskatu ne tikai vienā Unibankā. Pamatā mēs varēsim ilgi runāt N Saeimās, kamēr mums Latvijā nebūs ražošanas. Ar visādām matemātiskām metodēm un vienādojumiem mēs to mantas daudzumu tautai nepacelsim, kamēr mēs nesāksim strādāt un savu produkciju tirgot. Un kamēr nav tirgus un rūpnīcas ir speciāli noturētas, stāv uz vietas un noveco, tikai tāpēc, ka mākslīgi tika paceltas bankās likmes jeb procenti uz kredītiem. Un rezultātā rūpniecība ir nogremdēta, visi slīkst parādos, procenti bankās aug, un, lūk, šie 23 miljoni ir Unibankā. Patiesībā šīs rūpnīcas jau ir šīs bankas īpašums, kuras par tādu kļuva tikai ar triju cilvēku parakstu dažus gadus atpakaļ, un tas turpinās šodien. Un, ja mēs šodien šo Unibanku privatizēsim, tad arī visa Latvijas rūpniecība nokļūs 25 rokās. Pasekojot uzmanīgi privatizācijas procesam, arī redzams, kas šī par grupu ir. Es tikai baidos, ka agri vai vēlu šis burbulis plīsīs un arī rūpniecība nokļūs ārzemnieku, nu, dod Dievs, rokās. Man liekas, ka tā vispār padosies. Un tā mūsu rūpniecība, Latvijas tautsaimniecība aizies bojā. Es uzskatu, ka rītdien, redzot ārkārtas sēdi, kur būs runa par Latvijas banku kredītpolitiku un tālākas atveseļošanas gaitu, nevajadzētu mums rītdien teikt, ka, lūk, Latvijas Bankai savā darbībā ir jāveicina Latvijas tautsaimniecība jeb, precīzi sakot, ražošana. Un šodien man ļoti patīk Piebalga rakstā teiktais, ka tā esot viena no valsts sociālisma teorijām. Tad man šodien ir jautājums, kāda tad teorija ir šodien ar "Baltiju"? Un es uzskatu, ka šodien ministra teiktais, ka, lūk, šī ir viena no drošākajām bankām... Es vēlētos vienīgi tikai teikt, cienījamais Piebalga kungs, ka tas jums kā ministram ir tīri izteikts lobisms par šo banku, jo jūs, vienu izceļot, pārējās kaut kur novietojāt savādāk. Un, es lūdzu, cienījamie deputāti, rītdienai sagatavoties! Lūk, banku procenti bija tie, kas sagrāva Latvijas ražošanu, un arī šī vaina jāsāk ārstēt tieši tur, kur viņa sākās — banku sistēmā, banku likumā un ar Latvijas Banku. Un domāju, ka tikmēr, kamēr mēs nesāksim ražot, mēs laikam Saeimā, es pat domāju par 6.Saeimas plenārsēdēm, neko citu nerunāsim kā tikai par traģisko stāvokli mūsu finansiālajā sistēmā. Bez darba, bez sviedriem, bez domāšanas mēs nekur tālu netiksim, un mēs patiešām tad paliksim ļoti ļoti... Vai mums piedos mūsu bērni par mūsu šodienas darbiem? Es aicinu šo banku nekādā gadījumā neprivatizēt, bet atstāt kā valsts banku, kura patiesi būtu viena no veicinātājām atsākt ražošanu, lai nebūtu tā, ka pašreiz ātri vien katrā zemnieku saimniecībā būs bankas filiāle, jo viņi to kūti, ko uzcēluši par procentiem zemniekam, neaiznesīs nekur, vienīgi varēs ielikt savu darbinieku, kurš atkal aģitētu par procentu izsniegšanu ar augstām likmēm. Ceru, ka tā nenotiks, un lūdzu būt saprātīgiem un tomēr uzsākt Latvijā ražošanu arī ar sociālisma metodēm. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti ir pieteikušies debatēs? Nav. Debates pabeidzam, un līdz ar to jautājums ir izskatīts.

Nākamais — Latvijas Republikas tieslietu ministra R.Apsīša atbilde uz Latvijas Republikas Saeimas deputātu Prēdeles, Rugātes, Lakševica, Brūvera un Sinkas jautājumu par Latvijas valsts tieslietu orgānu rīcību gadījumos, ja tiek konstatēta garīga vardarbība pret personību. Romāns Apsītis — tieslietu ministrs. Lūdzu!

R.Apsītis (tieslietu ministrs). Godātā Saeima! Pirms nedēļas es saņēmu piecu Saeimas deputātu jautājumu, kas attiecas uz reliģisko kustību darbību Latvijā. Mana pirmā doma, kad es saņēmu šo jautājumu, bija tāda, ka laikam jau Tieslietu ministrija ir tikai viena no adresātiem. Un tā tas arī bija, jo, kad es iedziļinājos šajā jautājumā, es sapratu, ka tāda problēma pastāv un mūsu ministrija var daļēji uz šo jautājumu atbildēt. Galu galā kaut vai tikai tāpēc, ka mūsu ministrijā darbojas Reliģisko lietu nodaļa. Un, starp citu, šī nodaļa arī palīdzēja sagatavot atbildi. Taču tik tiešām šis jautājums, šī problēma pārsniedz mūsu ministrijas kompetenci, un tāpēc es tūdaļ arī griezos pēc palīdzības, ja tā varētu teikt, pie radnieciskām institūcijām — pie Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras, pie mūsu valsts Iekšlietu ministrijas. Un arī saņēmu no šīm institūcijām atbildes, kas, protams, daļēji ir iestrādātas šajā kopīgajā atbildē. Bez šaubām, jautājums ir vēl plašāks. Ja mēs gribētu, tā sakot, izzināt visas valdības viedokli, tad būtu jāaptaujā, bez šaubām, arī Izglītības ministrija. Un es pat gribētu teikt, ka tas ir visas mūsu sabiedrības jautājums, kas līdz šim varbūt nav tā īsti aktīvi risināts, jo mūsu likumi faktiski nedod ne mums — Tieslietu ministrijai, nedz arī tām valsts institūcijām, kuras es šeit pieminēju, nu, tādu iespēju efektīvi rīkoties pret tām reliģiskajām kustībām, organizācijām un atsevišķiem šo kustību vai organizāciju locekļiem, kas tiešām, nu, dažkārt pat varētu teikt, uzbāzīgi vai vismaz nekorekti vervē savām kustībām piekritējus mūsu tautas vidū. Un tāpēc Tieslietu ministrija, atbildot uz šo jautājumu, ir vaļsirdīgi pateikusi, ko mēs darām, kas, kādi līdzekļi ir mūsu rīcībā, kādus līdzekļus mēs varētu lietot, bet vienlaikus man jāatzīst, ka tie nav bijuši īpaši efektīvi. Un tāpēc arī, papildinot šo rakstveidā iesniegto atbildi, kuru es negribētu vienkārši nolasīt, šis dokuments ir jūsu rīcībā, tas ir dokuments nr.488a, es varētu to vēl nedaudz komentēt un arī papildināt. Šajā atbildē jūs varat saskatīt piecus tādus punktus, un es nedaudz gribētu komentēt 5.punktu, kurā ir pieminēti arī mormoņi. Lieta ir tāda, ka Tieslietu ministrija ir saņēmusi vēstuli no Amerikas Savienoto Valstu senatora Heča, un šajā savā vēstulē šis senators, arī pats būdams mormoņu kustības dalībnieks, izsaka zināmā mērā neizpratni par to, kāpēc Latvijas Republikā attiecīgās valsts institūcijas, šeit domāta noteikti arī Tieslietu ministrija, kavējas ar šīs kustības reģistrāciju. Mums faktiski nav cita iemesla kā tikai tas, kas ir noteikts likumā. Un likumā, spēkā esošajā likumā, vēl par reliģiskajām organizācijām ir pateikts, ka, nu, tādas netradicionālas organizācijas mēs varam reģistrēt tikai pēc trim gadiem. Un mēs šo likumu, šo likuma normu gribam izpildīt, un šeit nav nekāda cita zemteksta, kaut gan arī 5.punktā jūs redzat, ka varbūt mormoņi, nu, ir nolikti it kā vienā rindā ar Jehovas lieciniekiem, ar krišnaitiem un tā tālāk. Bet es gribētu nedaudz šo punktu arī precizēt un teikt, ka pret katru jaunu, netradicionālu, Latvijai netradicionālu reliģisku kustību laikam mums ir jāizturas individuāli. Individuāla pieeja ir vajadzīga, jo ne visas viņas ir, tā sakot, vienlīdz kaitīgas. Vai šī vienlīdzības zīme būtu liekama, teiksim, starp sātanistiem un visiem pārējiem? Šo atbildi, lai tā būtu objektīvāka, mēs esam lūguši palīdzēt sastādīt, izstrādāt arī Saeimas Cilvēktiesību komisijai, un Cilvēktiesību komisija ir atsaukusies uz to. Un pašlaik šī atbilde ASV senatoram top. Katrā ziņā mūsu, Latvijas, izpratnē mormoņu kustību jeb pēdējo dienu svētā Jēzus Kristus baznīca ir netradicionāla reliģiska kustība mūsu izpratnē. Amerikas Savienotajās Valstīs tā esot ļoti izplatīta, it sevišķi republikāņu partijā. Man ir tāda informācija, un viņiem tāpēc arī varbūt liekas dīvaini, kāpēc mēs esam tik atturīgi pret šo mums visai pasvešo reliģisko kustību. Bet mēs gribam izzināt visu, iegūt visu nepieciešamo informāciju, kas uz šo kustību attiecas, un tad izvērtēt un, protams, darboties saskaņā ar likumu.

Mēs esam savā atbildē minējuši vairākus gadījumus, kādā veidā Tieslietu ministrija vai citas institūcijas ir spējušas rīkoties. Arī Iekšlietu ministrija, sniedzot mums palīdzīgu roku, lai atbildētu uz šo piecu deputātu jautājumu, mums norāda, ka pirms nedēļas, 11. maijā, Iekšlietu ministrija ir nosūtījusi mūsu Tieslietu ministrijas nodaļas vadītājam Mārim Krūmiņa kungam pieprasījumu par Jehovas liecinieku Rīgas draudzes darbību Latvijā un vienlaikus arī par Kultūras draugu biedrības Latvijā reģistrāciju.

Es gribētu pieminēt šo gadījumu arī tajā ziņā, ka ir atsevišķas reliģiskas kustības vai organizācijas, kuras, ja tās netiek pēc viņu domām, nu, tā nekavējoties reģistrētas, bet, kā es teicu, šo reģistrācijas kārtību jau nosaka likums, tādā gadījumā lieto dažādas, varētu pat teikt, diezgan viltīgas metodes, kā uzsākt savu legālo darbību. Un šī Jehovas liecinieku draudze ir tieši tādā veidā rīkojusies, jo mūsu nodaļas vadītājs Krūmiņa kungs man paskaidroja, ka pagājušā gada 12. maijā Tieslietu ministrijā ir reģistrēta Kultūras draugu biedrība Latvijā ar tādu nosaukumu un ka faktiski tā ir tā pati Jehovas liecinieku Rīgas draudze, jo abu šo sabiedrisko veidojumu statūti ir burtiski vienādi. Tikai vienas organizācijas statūtos norādīts, ka tā ir sabiedriska organizācija, bet otras organizācijas statūtos vārdi "sabiedriska organizācija" ir aizstāti ar vārdu "draudze" un nedaudz izmainīti organizācijas mērķi un uzdevumi. Arī abu organizāciju dibinātāji ir vienas un tās pašas personas. Faktiski, kā viņš raksta, ir neiespējami šīs abas organizācijas atdalīt vienu no otras, jo, kad viņiem tas ir izdevīgi, tie uzstājas kā sabiedriska organizācija, bet citos gadījumos - kā reliģiska organizācija.

Kas attiecas uz sabiedrisko organizāciju Kultūras draugu biedrība Latvijā, tad šīs organizācijas vadība ir oficiāli brīdināta par statūtos neparedzētu reliģisku darbību. Es to varētu minēt tikai kā tādu papildu piemēru un kā komentāru. Pateicos jums par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti ir pieteikušies? Es atvainojos... vai ir iesniegumi par debašu atklāšanu? Nav. Līdz ar to jautājums ir izskatīts.

Godātie deputāti, pirms izskatām nākamo jautājumu, Prezidijs ir saņēmis trīs iesniegumus par darba kārtības izmaiņām. Lūdzam uzklausīt šos iesniegumus!

Budžeta un finansu (nodokļu) komisija lūdz izdarīt izmaiņas 18. maija Saeimas sēdes darba kārtībā un likumprojektus "Par grozījumiem likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu"", "Par valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju", "Par grozījumiem likumā "Par apdrošināšanu"" un "Par zvērinātiem revidentiem" izskatīt pēc darba kārtības 19. punkta — likumprojekta "Par grozījumiem likumā "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju"" izskatīsanas. Deputātiem nav iebilžu? Līdz ar to šo priekšlikumu Saeima pieņem.

Tālāk. Saeimas frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti lūdz Saeimu iekļaut 18. maija sēdes darba kārtībā jautājumu par Jāņa Vaivada ievēlēšanu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un šo jautājumu izskatīt sadaļā "Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata". Iet runa par šī jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Nav iebildes? Priekšlikums pieņemts.

Tālāk. Frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti lūdz Saeimu iekļaut 18. maija sēdes darba kārtībā jautājumu par Jāņa Bordāna ievēlēšanu "Lattelekom" darbības izvērtēšanas Saeimas izmeklēšanas komisijā un šo jautājumu izskatīt pēc VI sadaļas "Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata". Jādomā, ka līdz ar deputāta Vaivada pilnvaru atjaunošanu jeb mandāta atjaunošanu acīmredzot deputāts Bordāns šajā komisijā ir jāievēlē no jauna. Kaut gan tā ir formāla lieta, bet deputāti to ir iesnieguši, un tāpēc ir jālemj par iekļaušanu darba kārtībā. Es atvainojos par savām pārdomām! Pret iekļaušanu darba kārtībā nav iebilžu? Nav.

Vairāk citu iesniegumu par darba kārtību nav? Ir tomēr. Saeimas frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti lūdz Saeimu 18. maija sēdes darba kārtībā iekļaut jautājumu par deputāta Jāņa Bordāna ievēlēšanu Saeimas Juridiskajā komisijā un šo jautājumu izskatīt pēc sadaļas "Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata". Nav iebilžu? Līdz ar to iekļaujam darba kārtībā.

Vēl ir kādi iesniegumi par darba kārtību? Nav. Turpinām izskatīt darba kārtību.

 

Sākam izskatīt V sadaļu — "Patstāvīgie priekšlikumi". Lēmuma projekts "Par pilsonības piešķiršanu Vladlenam Dozorcevam par īpašiem nopelniem Latvijas labā." Lūdzu, komisijas vārdā Dzintars Ābiķis!

Dz.Ābiķis (LC). Augsti godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Es aicinātu jūs paņemt dokumentu nr. 479. Šajā dokumentā ir Vladlena Dozorceva autobiogrāfija, kā arī pievienoti tie dokumenti, ko prasa Pilsonības likums. Es aicinu jūs izteikt savu nostāju par šo sagatavoto Saeimas lēmuma projektu balsojot. Varu jūs tikai informēt, ka, izskatot komisijā šo jautājumu, komisija nolēma priekšlikumu neatbalstīt, respektīvi, pieņēma negatīvu lēmumu. Tā ka es aicinu jūs balsot.

Sēdes vadītājs. Eduards Berklavs, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība.

E.Berklavs (LNNK). Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es vispirms gribētu atgādināt jums, ka šajā komisijā ietilpst visu Saeimā pārstāvēto politisko frakciju cilvēki. Otrs, ko es gribētu atgādināt, — šī komisija cenšas būt ļoti objektīva, un par to jūs varējāt pārliecināties, izskatot runas iepriekšējās sēdēs, kad mēs atbalstījām pilsonības piešķiršanu par patiešām īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā. Un tur bija dažādu tautību pārstāvji.

Bet šinī gadījumā mēs arī ļoti cītīgi apspriedām Dozorceva jautājumu, vai viņam ir tiešām šie īpašie nopelni, par ko varētu piešķirt pilsonību. Nu, un arī šinī gadījumā izteicās simtprocentīgi visi klātesošie tajā sēdē, kurā izskatīja šo jautājumu, visi komisijas dalībnieki. Un man jāatzīmē arī tas vēl, ka pret šīs pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem balsoja ne tikai nu Berklavs šinī gadījumā, kas pārstāv Nacionālo neatkarības kustību... Jā, mums tiešām ar Dozorceva kungu ir bijuši pretēji viedokļi visās tajās lietās, kur mēs kopā esam bijuši, tas ir, Tautas frontes valdē. Mēs bijām arī Savienoto Valstu Ārlietu ministrijā, kur vairāku televīzijas kameru priekšā spriedām par situāciju, par politisko situāciju Latvijā, un tur mums atkal bija pilnīgi pretēji viedokļi... Nu, tas bija 1989. gadā, var teikt, tas jau diezgan sen atpakaļ bijis. Mēs sēdējām kopā arī šinī zālē Augstākajā padomē un dzirdējām... Nu, es ar to gribu teikt tikai to, ka mums arī komisijā visi komisijas dalībnieki atzina, ka par Dozorceva kungu jau nav grūti spriest. Visi, arī komisijas locekļi, komisijas dalībnieki, ļoti labi pazinām viens otru. Un ko nu konstatējām? Kāpēc tikai trīs komisijas locekļi nobalsoja par to, ka ir šie sevišķie nopelni? Tikai trīs. Nu, ar ko motivēja pārējie, kas nepiekrita tādiem sevišķiem nopelniem? Nu, vispirms jau ar to, ka patiešām, redzot Dozorceva kunga darbību Augstākajā padomē un redzot jau manis pieminētajā Ārlietu ministrijā Savienotajās Valstīs, kur mēs spriedām un pat iepriekš tā vienojāmies, tur Meierovica kungs, Jurkāna kungs piedalījās arī, un mēs tā vienojāmies — nu, diez vai tanī laikā būtu Latvijas interesēs, ja mēs parādītu visas tās lielās domstarpības, runāsim par to, ka mēs patiešām gribam to neatkarīgo Latviju. Es arī tādu domu tur paudu, bet Dozorceva kungs, pretēji pat tādai mūsu norunai — nepacelsim šo strīda jautājumu vairāku televīzijas kameru priekšā, Meierovica kungs taisni to tā vēlējās, lai tas būtu, bet Dozorceva kungs vienreiz jau teica: "Man ar Berklavu ir pilnīgi pretēji viedokļi... Es nedomāju, ka mums vajag izstāties no tās Padomju Savienības un patiešām tur tādu to neatkarīgo Latviju." Es, turoties pie norunas, arī nereaģēju uzreiz, bet kad to atkārtoja vēl vienu reizi, tad es patiešām biju spiests, lai nerastos tāds iespaids visā ... nu, ne tikai Savienotajās Valstīs, es nezinu, kā īpašnieki bija tie... tās televīzijas kameras, kas filmēja šo sarunu un ierakstīja, es biju spiests pateikt, ka tiešām, jā, mums ir dažādi viedokļi... Vai tad šādu nostāju vajadzētu uzskatīt par tiem sevišķajiem nopelniem?

Piemēram, vēl vienu gadījumu es gribu atgādināt. Dozorceva kungs bija ievēlēts Augstākajā padomē no Jūrmalas. Un, kad Dozorceva kungs un Silāra kungs, arī no Jūrmalas ievēlēts, tikās ar vēlētājiem, un, kad pacēlās atkal šis jautājums, ka mums tomēr ir gan militāristi, gan civilie kolonisti, nu, ka vajadzētu risināt, protams, likumīgiem līdzekļiem, lai atbrīvotos no šiem, tā sakot, kolonistiem un civilajem... Tad Dozorcevs teica — i neceriet, ka kāds brauks projām, un, ja kāds mēģinās piespiest mūs to darīt, tad plūdīs asinis, un ne maz. Vai tas būtu tas sevišķais nopelns, par ko varētu dot Dozorcevam par īpašiem nopelniem? Par šo jautājumu, starp citu, ir rakstisks iesniegums. Man ļoti žēl, ka šodien sēdē nevarēja būt klāt Kokina kungs, kas ir šīs komisijas vadītājs, pie viņa ir šie dokumenti, un ne tikai viens vien, man žēl, ka nav klāt Laviņas kundzes, kas komisijā ir no "Līdztiesības", tātad nevarētu domāt, ka viņai ir kāds sevišķs nacionālistisks viedoklis, arī viņa balsoja pret priekšlikumu Dozorcevam atzīt tos sevišķos nopelnus. Es varētu vēl minēt veselu rindu tādu piemēru, bet es vēl tikai divus momentus gribu atgādināt. Jūs atminaties, ka savā laikā Latvijas Republikas iedzīvotāju aptaujas biļetens bija par Latvijas nepilsoņu pārstāvniecības orgānu izveidošanu — Latvijas apatrīdu līgu. Lūk, starp tiem, kas dibināja šo līgu, kura atzina, ka viņa visu laiku ir strādājusi taisni pret neatkarīgo Latviju kā valsti, šīs līgas dibinātāju sarakstā ir arī Dozorceva kungs. Kas vēl ir šīs līgas dibinātāju sarakstā? Es nolasīšu tikai dažus. Vladimirs Bužajevs, Vladimirs Bikovs, Aleksejs Grigorjevs, Sergejs Jegorjenoks, Igors Žoludjevs, Vladislavs Kučinkovs un vesela rinda citu. Lūk, tā ir tā kompānija, ar kuru kopā Dozorceva kungs dibināja šo ne jau Latvijas kā neatkarīgas valsts draugu organizāciju.

Un, beidzot vēl, gari nerunājot, es gribu atgādināt vēl vienu lietu. Vēlākā laikā, teiksim, tā varētu teikt, tas bija 1989. vai 1990.gads, un tā tālāk. Nē, 1992.gada 22.novembrī avīzē "Moskovskije Novosti" nr.47 ir garš raksts "Tragedija pobedi", "Dve vstreči v oseņņei Rige", kur, starp citu, Dozorceva kungs pieskaras atkal šīs pilsonības jautājumam. Un Dozorcevs tur saka tā: "Čto do mojego graždanstva, to ja jego ņeprimu, jesļi dadut." Tulkojumā — es šo pilsonību nepieņemtu, pat ja man viņu piedāvātu. Tad par ko mēs runājam? Par kādiem sevišķiem nopelniem mēs runājam, lai piešķirtu šo pilsonību? Es vēl atgādināšu pēdējo. Arī šīsdienas darba kārtībā vēl vienu reizi mēs atgriezīsimies pie jautājuma par pilsonības piešķiršanu par sevišķiem nopelniem dažādu tautību pārstāvjiem. Un šī komisija nolēma, ja nemaldos, trijiem vai diviem piešķirt šo pilsonību, bet ne Dozorcevam. Lūdzu to ņemt vērā! Paldies! Aicinu, protams, noraidīt priekšlikumu piešķirt Dozorcevam pilsonību par sevišķiem nopelniem. Tādu nav.

Sēdes vadītājs. Sēdes vadītājs nebija uzlicis laiku, nevis 17, bet 15 minūtes runāja. Sāka 12.04... (No zāles deputāts J.Urbanovičs: "Vienalga slikti!") Es saprotu, ka ir slikti, ka nebija laiks uzlikts. Šajā ziņā es protestu pieņemu.

Nākamais — deputāts Līgotnis, "Latvijas ceļš". Lūdzu!

A.Līgotnis (LC). Vladlenam Dozorcevam ir jākļūst par Latvijas pilsoni, un nevis kaut kad nākotnē, nevis rīt uz brokastlaiku, bet šodien pat, tūlīt. Es neesmu internacionālists, drīzāk gan es sevi uzskatu par nacionālistu, taču es labi apzinos, ka šodien nacionālu valsti mēs varam celt tikai tādēļ, ka 1990.gada 4.maijā par Latvijas neatkarību bez latviešiem balsoja arī nelatvieši un nepilsoņi. Pateicoties viņiem, mēs toreiz, šajā liktenīgajā balsojumā, spējām pārsniegt tās liktenīgās 134 balsis, pēc kuru nosaukšanas šeit uz ielas, Jēkaba ielā, visa tauta uzgavilēja. Latvijai ar to dienu sākās jauns laikmets. Man personīgi nav sevišķi lielu simpātiju pret to partiju, kuru patlaban pārstāv Dozorceva kungs, taču mums, deputātiem, ir jāspēj stāvēt pāri sīkajam un personiskajam. Mums ir jāredz lielais un jāspriež valstiski. Nepilsoņa krieva Dozorceva lomu latviešu tautas trešajā atmodā, Tautas frontes izveidē neredzēt un nenovērtēt var tikai aklais. Un pat tad, ja mēs visi šodien reizē vienlaicīgi kļūtu akli, arī tad mums tomēr ir jāatzīst, ka pat tikai līdzdalība liktenīgajā neatkarības balsojumā daudzkārt pārsniedz tūlītējas pilsonības cenu. Jau sengrieķu skolotājs Solons ir mācījis: "Nepateicīgs cilvēks ir riebīgs. Nepateicīga tauta nebūs laimīga." Es negribu būt riebīgs, izdarot balsojumu "pret". Es gribu, lai mana tauta ir laimīga, tādēļ es balsošu par Dozorceva pilsonību tikpat nešaubīgi, cik nešaubīgi viņš 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Paldies Dozorceva kungam par to, un lai viņam laba veselība!

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns, Tautas saskaņas partijas frakcija. Vai jūs izmantosiet piecas minūtes? Lūdzu!

J.Jurkāns (TSP). Godātie kolēģi! Es arī biju kopā ar Berklava kungu toreiz Valsts departamentā un pirmkārt es neredzēju nevienas kameras, jo tā bija tanī laikā tāda situācija, ka mēs gājām iestādēs bezmaz vai pa aizmugures durvīm, un Valsts departaments tanī laikā nebūt nebija ieinteresēts bojāt savas attiecības ar Gorbačovu un popularizēt pa visu Ameriku, ka tas uzņem Tautas frontes pārstāvjus. Tā ir viena patiesība.

Otra patiesība, Berklava kungs, ir tāda, ka mēs bijām Latvijas Tautas frontes pārstāvji un pārstāvējām tanī laikā Tautas frontes programmu. Un, ja tanī laikā Tautas frontes programmā nebija ierakstīts, ka mēs cīnāmies par Latvijas pilnīgu neatkarību un atdalīšanos no Padomju Savienības, tad mūsu uzdevums nebija braukt uz Ameriku un pārstāvēt varbūt savus personiskos viedokļus. Mēs pārstāvējām ļoti godprātīgi Latvijas Tautas fronti tanī situācijā, Tautas frontes pozīciju. Un es domāju, godprātīgi Dozorcevs to darīja. Dozorcevs bija tas, ko vadāja pa visu pasauli un rādīja visā pasaulē, un es biju klāt, kad teica, ka, lūk, skatieties, mēs, ne tikai latvieši, kaut kāda nacionāla saujiņa, gribam Latvijas neatkarību. Neatkarību grib arī krievi, kas dzīvo mums līdzās. Un, lūk, šeit ir viens no labākajiem Krievijas tautas pārstāvjiem, kas jums apliecinās, ka viņš grib šo neatkarību. Un varbūt atcerēsimies 1991.gada 24.augustu, kad Dozorceva kungs bija kopā ar Gorbunova kungu pie Jeļcina. Kad Jeļcins būtībā pavēra mums ceļu uz neatkarību un kad Jeļcins prasīja, kā tad jūtas krievi šinī situācijā, vai viņi grib būt neatkarīgā Latvijā. Tad Gorbunova kungs deva vārdu Dozorcevam, un Dozorcevs pateica to, ko viņš atkārtoja pie Brīvības pieminekļa. Man liekas, apspriest Dozorceva pilsonības jautājumu būtībā ir amorāli šeit. Ja nu kāds ir pelnījis pilsonību, tad tas ir Vladlens Dozorcevs. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai vēl ir pieteikušies deputāti? Nav. Lūdzu zvanu! Kā referents? Kā referentam vārds Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis. Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es tikai gribētu izteikt aizrādījumu diemžēl savam kolēģim Berklavam, kurš ir pārkāpis likumu, jo Kārtības ruļļa 168. pants paredz, ka ziņas par komisijas slēgtajām sēdēm atklātībai var sniegt vienīgi ar komisijas priekšsēdētāja, priekšsēdētāja biedra un sekretāra kopēju piekrišanu. Diemžēl tāda piekrišana nav dota, tā kā... Es aicinu izteikt attieksmi balsojot.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Ir saņemts iesniegums no 10 deputātiem. "Pamatojoties uz Kārtības ruļļa 140.pantu, lūdzam aizklātu balsošanu par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem Vladlenam Dozorcevam." Par 140.pantu mēs jau esam debatējuši ļoti daudz, un mūsu precedents ir tāds, ka, ja ir iesniegts priekšlikums par aizklātu balsošanu, tad mēs pielietojam 54.pantu, ja tas nav noteikts ar likumu, protams. Šajā situācijā ar likumu nav noteikts, tāpēc vispirms ir jābalso par deputātu priekšlikumu par aizklātu balsošanu. Deputāti Laviņa, Puriņa, Stalts, Prēdele, Kokins, Gundars Bērziņš, Rugāte, Tomiņš, Grīgs, Resnais. Es teicu — deputāte Laviņa, deputāte Puriņa, Stalts, Prēdele, Kokins, Gundars Bērziņš, Rugāte, Tomiņš, Grīgs, Resnais. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Viņi lūdz aizklātu balsošanu. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par — 23, pret — 42, atturas — 8. Priekšlikums nav pieņemts.

Tagad, lūdzu, balsosim par Saeimas lēmuma projektu! Saeimas lēmuma projekts "Par uzņemšanu pilsonībā". Saeima nolemj Vladlenu Dozorcevu, rakstnieku, uzņemt Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Lūdzu, balsojam par šo lēmuma projektu! Lūdzu rezultātu! Par — 46, pret — 11, atturas — 7. Vladlens Dozorcevs uzņemts Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Lūdzu zvanu reģistrācijai. Lūdzu, reģistrēsimies! Irēna Folkmane, lūdzu, nosauciet tos deputātus, kuri nav reģistrējušies!

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Es ļoti lūdzu uzmanību! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Andris Ameriks, Inese Birzniece, Igors Bukovskis, Andris Grots, Andris Gūtmanis, Viesturs Pauls Karnups, Jānis Kokins, Larisa Laviņa, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Andrejs Siliņš, Juris Sinka, Dainis Stalts, Jānis Ārvaldis Tupesis un Jānis Vaivads.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, lūdzu, ieņemiet vietas! Reģistrācija kvorumam! Reģistrējamies! Lūdzu rezultātu! 39 deputāti. Sakarā ar to, ka zālē nav kvoruma, ka piedalās tikai 39 deputāti, paziņoju pārtraukumu uz piecām minūtēm.

 

Pārtraukums

 

Sēdes vadītājs. Plenārsēdes darbā bija pasludināts pārtraukums sakarā ar to, ka zālē bija nepietiekams deputātu skaits, lai plenārsēdē varētu izskatīt jautājumus, tas ir, nebija kvoruma. Pārtraukums ir beidzies. Lūdzu reģistrēties! Reģistrējamies! Lūdzu rezultātu! 60 deputātu ir zālē. Turpinām izskatīt darba kārtību. "Amatpersonu ievēlēšana un atbrīvošana no amata" . Par tiesnešu pirmstermiņa atbrīvošanu no amata.

Aivars Endziņš — Juridiskās komisijas priekšēdētājs, "Latvijas ceļa" deputāts. Lūdzu!

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēgas! Juridiskā komisija ir izskatījusi vairākus rajonu tiesu tiesnešu iesniegumus par pirmstermiņa atbrīvošanu no amata.

Vispirms Juridiskā komisija izskatīja un akceptēja Kuldīgas rajona tiesas tiesneses Dainas Rones iesniegumu par pirmstermiņa atbrīvošanu no amata un atbalsta šo iesniegumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par Dainas Rones atbrīvošanu no Kuldīgas rajona tiesas tiesneses amata pēc pašas vēlēšanās! Lūdzu rezultātu! 50 — par, 2 — pret, 4 — atturas. Priekšlikums ir pieņemts. Tālāk!

A.Endziņš . Ir griezusies ar iesniegumu par atbrīvošanu pirms termiņa no Rīgas rajona tiesas tiesneses amata Viviana Zipa. Arī šo iesniegumu Juridiskā komisija ir atbalstījusi.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, balsosim par tiesneses Zipas pirmstermiņa atbrīvošanu no amata! Balsojam! Rezultātu! Par — 49, pret — 3, atturas — 4. Priekšlikums pieņemts. Tālāk!

A.Endziņš. Juridiskā komisija izskatīja arī Jelgavas rajona tiesas administratīvās tiesneses Initas Križevicas iesniegumu par atbrīvošanu no šī amata pēc pašas vēlēšanās. Lūdzam atbalstīt!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, balsosim par administratīvās tiesneses Križevicas pirmstermiņa atbrīvošanu no amata pēc pašas vēlēšanās! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 47, pret — 2, atturas —3. Priekšlikums pieņemts.

A.Endziņš. Juridiskā komisija izskatīja arī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas administratīvās tiesneses Irēnas Lavrinovičas iesniegumu par atbrīvošanu no administratīvās tiesneses amata pēc pašās vēlēšanās. Mēs uzaicinājām iesniedzēju uz komisijas sēdi, jo bija tiesas priekšsēdētājas iebildumi, ka viņa iebilst pret atbrīvošanu. Bet acīmredzot, ja cilvēks nevēlas strādāt, tad mēs neko šeit darīt nevaram. Lūdzam atbalstīt!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, balsosim par lēmuma projektu atbrīvot no amata pirms termiņa Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas administratīvo tiesnesi Lavrinoviču pēc pašas vēlēšanās! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 46, pret — 5, atturas — 5. Priekšlikums ir pieņemts.

A.Endziņš. Paldies!

Sēdes vadītājs. Tālāk ir jautājumi, kurus mēs iekļāvām darba kārtībā, proti, par deputāta Vaivada ievēlēšanu Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. Lēmuma projekts. "Ievēlēt Jāni Vaivadu Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā." Lūdzu, balsojam par šo lēmuma projektu! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 47, pret — 3, atturas — 6. Jānis Vaivads ievēlēts Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. Tālāk, lūdzu!

Lēmuma projekts: "Ievēlēt Jāni Bordānu "Lattelekom" darbības izvērtēšanai izveidotajā Saeimas izmeklēšanas komisijā." Lūdzu, balsosim par šo lēmuma projektu! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 45, pret — 1, atturas — 4. Jānis Bordāns ievēlēts šajā komisijā.

Nākamais Saeimas lēmuma projekts — "Ievēlēt Jāni Bordānu Saeimas Juridiskajā komisijā". Balsojam! Lūdzu rezultātu! Zālē nav kvoruma. Lūdzu, balsojam vēlreiz! Lūdzu, visi kolēģi balsojiet! Lūdzu rezultātu! Par — 53, pret — 1, atturas — 6. Jānis Bordāns ievēlēts Saeimas Juridiskajā komisijā.

Tālāk — lēmumprojekts "Par A.Glāzīša deputāta mandāta apstiprināšanu". Vispirms ir dokuments nr.481. "Sakarā ar to, ka esmu saņēmis Saeimas uzticību un iecelts Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā, kurš nav savienojams ar deputāta statusu, paziņoju, ka ar šā gada 8.maiju nolieku 5.Saeimas deputāta mandātu. Ar cieņu deputāts Lainis Kamaldiņš. "

Tālāk ir Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja informācija. Deputāta Laiņa Kamaldiņa vietā stājas nākamais kandidāts no tā paša deputātu kandidātu saraksta — Andris Glāzītis. Es atvainojos, mums vēl ir arī citi dokumenti jāpieņem zināšanai. Nākamais deputāta kandidāts pēc tā paša saraksta ir Raitis Černajs. Tā kā Raitis Černajs ir iesniedzis iesniegumu par to, ka viņš atsakās pildīt deputāta pienākumus Latvijas Republikas 5. Saeimā, un, kā zināms, viņš ir valsts kontrolieris, Centrālā vēlēšanu komisija mūs informē, ka stājas vietā nākamais kandidāts no tā paša kandidātu saraksta — Andris Glāzītis. Tālāk ir Andra Glāzīša piekrišana pildīt deputāta pienākumus Latvijas Republikas 5.Saeimā, un kā pēdējais ir Saeimas lēmuma projekts — "Apstiprināt deputāta Andra Glāzīša mandātu". Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par Saeimas lēmuma projektu "Apstiprināt deputāta Andra Glāzīša mandātu". Balsojam! Lūdzu rezultātu! 60 — par, pret — nav, atturas — 2. Andra Glāzīša mandāts ir apstiprināts. Vēlam sekmes jūsu darbā!

Nākamais ir lēmuma projekts "Par Andreja Krastiņa ievēlēšanu Nacionālās drošības komitejā". Komisijā, es atvainojos!

Lūdzu, paņemiet dokumentu nr. 492! Tur ir arī lēmuma projekts "Ievēlēt deputātu Andreju Krastiņu Nacionālās drošības komisijā". Klāt pievienoti ir arī citi dokumenti ar Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Andreja Panteļējeva parakstu.

Lūdzu, balsosim par šo lēmuma projektu! Balsojam! Lūdzu rezultātu! 57 — par, pret — nav, 3 — atturas. Andrejs Krastiņš ievēlēts Nacionālās drošības komisijā.

Godātie deputāti! Saeimas Prezidijs ir saņēmis iesniegumu, kur frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti lūdz Saeimu 18.maija sēdes darba kārtībā iekļaut jautājumu par deputāta Glāzīša ievēlēšanu Sociālo un darba lietu komisijā un šo jautājumu izskatīt VI sadaļā "Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata". Tā kā šī sadaļa mums jau ir izsmelta, tad ir pēdējais laiks izskatīt šo iesniegumu. Ja deputātiem nav iebilžu, tad mēs varam izskatīt to. Nav iebilžu. Ja deputātiem nav iebilžu, tad mēs varam izskatīt to. Nav iebilžu? Nav. Līdz ar to mums ir jābalso par lēmuma projektu — "Saeima nolemj ievēlēt deputātu Andri Glāzīti Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā". Balsojam, lūdzu! Lūdzu rezultātu! Par — 61, pret — nav, atturas — 1. Andris Glāzītis ievēlēts Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā.

 

Nākamais ir 56.jautājums. 56. jautājums pēc kārtas. Sameklējiet, lūdzu! Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par valsts civildienestu" . Trešais lasījums.

Jānis Lagzdiņš — Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs. Lūdzu! "Latvijas ceļa" deputāts.

J.Lagzdiņš (LC). Godātais Saeimas priekšsēdētāj!