Jaunie nodokļi : nepieciešamība un būtība

Uzņēmumu ienākuma nodoklis

— Pagājušoreiz komentējāt jaunās nodokļu paketes "jumta likumu", tas ir, "Par nodokļiem un nodevām". Sarunu varbūt turpināsim ar likumu "Par uzņēmumu ienākuma nodokli", kas kopš 1.aprīļa aizstājis līdzšinējo peļņas nodokļa likumu. Kādi iemesli mudināja to izstrādāt un pieņemt?

— Mēs redzējām, ka, sākot ar 1993. gada otro pusgadu, ja analizējam peļņas nodokļa maksājumu dinamiku par ceturkšņiem, notiek straujš erozijas process:

ar katru nākamo ceturksni ieņēmumi no peļņas nodokļa bija arvien mazāki. Apskatot rūpīgāk šo nodokli, mēs drīz vien secinājām, ka tas praktiski ir zināmā veidā labprātīgs nodoklis. Bija ļoti maz normu, kas ierobežoja uzņēmējus variēt ar peļņu. Ar dažādu paņēmienu palīdzību viņiem bija iespēja ļoti viegli novirzīt peļņu tur, kur bija izdevīgāk: vai nu uz tiem uzņēmumiem, kuriem bija kāds nodokļa atvieglojums, sevišķi uz uzņēmumiem ar ārvalstu kapitāla līdzdalību, kuriem bija nodokļu atvieglojumi jeb "nodokļu brīvdienas" Latvijā, vai arī uz kādu beznodokļu zonu. Šīs variācijas kombinējot, varēja viegli izvairīties no peļņas nodokļa maksāšanas. Tāpēc mēs arī izstrādājām likumu par uzņēmumu ienākuma nodokli. Jo bija dilemma: būt vai nebūt tādam nodoklim vispār, nav taču jēgas turēt nodokli, ja nav attiecīgā mehānisma, kas ļauj to iekasēt.

Otrs motīvs, kāpēc mēs izstrādājām šo nodokli, bija saistīts ar ārvalstu ieguldījumiem. Līdz šim valdīja uzskats, ka pamatmotīvs, kāpēc ārvalstu investori ieguldīs Latvijā (līdztekus tādiem apstākļiem kā politiskās situācijas stabilitāte, iespēja iegūt īpašumā zemi), ir arī šīs nodokļu atlaides. Tomēr, rūpīgāk iepazīstoties ar ārvalstu uzņēmēju motivāciju, izrādījās, ka viņiem daudz svarīgāka par nodokļu atlaidi ir nodokļu prognozējamība. Tātad ārvalstu uzņēmējs tikai tad iegulda naudu, ja viņš spēj prognozēt situāciju. Bet situāciju ar peļņas nodokli Latvijā ārvalstu uzņēmēji vienmēr bija novērtējuši kā neprognozējamu situāciju. Jo tik "brīvprātīgs" nodoklis vienmēr rada pilnīgi pamatotas bažas uzņēmējam, ka tā nepaliks, ka te kaut kas mainīsies. Bet ja nodoklis mainīsies (un tas nevar nemainīties), tad uzņēmējam ļoti grūti prognozēt, kā tas mainīsies. Lielam uzņēmējam daudz labāk patīk, ja viņš redz, ka nodoklis ir jāmaksā un kā būs jāmaksā, nekā strādāt kaut kā nezināma gaidās.

Vecajā, peļņas nodokļa, likumā nebija pat nodefinēti pamatjēdzieni, arī tāds jēdziens, vai tiek aplikts Latvijā gūtais ienākums vai "vispasaulē" gūtais ienākums. Likums to nepateica. Tāpēc vieni uzņēmēji mēģināja to traktēt vienādi, bet citi — citādi.

Jaunais likums tika būvēts pēc tāda modeļa, kā pasaulē iekasē šāda veida nodokļus. Te gan jāsaka, ka daudzās valstīs šis uzņēmumu ienākuma nodoklis tiek pielietots kā korporāciju nodoklis. Ja jums ir privātais uzņēmums, tad no jums tiek iekasēts iedzīvotāja ienākuma nodoklis neatkarīgi no tā, cik liels ir uzņēmums — tas var būt pat milzīgi liels. Savukārt, ja jums ir statūtsabiedrība, tad tiek pielietots šis korporācijas nodoklis.

Mēs ilgi domājām, kā to visu ievirzīt, un noteicām, ka pamats klasificēšanai būs nevis īpašuma forma uz uzņēmumu, bet gan grāmatvedības uzskaite.

Nodokļa maksātāji

— Tātad uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju loks visai ievērojami atšķiras no peļnas nodokļa maksātāju loka.

— Jā, atšķirības ir lielas. Uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji būs, pirmkārt, iekšzemes uzņēmumi jeb tā saucamie rezidenti. Tātad tie, kas ir fiksēti mūsu Uzņēmumu reģistrā. Bet šeit ir vēl viens nosacījums. Un proti, šo nodokli maksās ne visi Uzņēmumu reģistrā reģistrētie uzņēmumi, bet maksās tikai tie, kuru pienākums atbilstoši likumam "Par uzņēmumu gada pārskatiem" ir iesniegt gada pārskatus. Un praktiski vienlaikus ar gada pārskatu tiek veikts arī šis nodokļa aprēķins. Atgādināšu, ka uzņēmumu gada pārskati nav jāiesniedz individuālajiem uzņēmumiem (arī zemnieku un zvejnieku saimniecībām), ja to iepriekšējā gada neto apgrozījums ir mazāks par 45 000 latu. Tātad šī veida uzņēmumi, kas iepriekšējā gadā būs strādājuši ar mazāku apgrozījumu nekā Ls 45 000, nebūs šī nodokļa maksātāji, — tie maksās iedzīvotāju ienākuma nodokli (tajā skaitā arī par sava uzņēmuma ienākumiem).

Toties, ja ir statūtsabiedrība (arī viena īpašnieka SIA), tad neatkarīgi no apgrozījuma apjoma būs obligāti jāveic grāmatvedība dubultā ieraksta sistēmā, jāiesniedz gada pārskats un jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis.

Vēl viena grupa no iekšzemes uzņēmumiem, kas nemaksās šo nodokli, ir līgumsabiedrības. Tās gan ir jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā. Toties attiecībā uz grāmatvedības noteikumiem, manuprāt, likums "Par grāmatvedību" nav pietiekami precīzs, lai pateiktu, vai līgumsabiedrībām ir jāiesniedz gada pārskati vai nav jāiesniedz. Likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" ir pateikts viennozīmīgi: līgumsabiedrība uzņēmumu ienākuma nodokli nemaksā patstāvīgi, bet katrs līgumsabiedrības dalībnieks maksā attiecīgi vai nu uzņēmumu ienākuma nodokli vai iedzīvotāju ienākuma nodokli par tam pienākošos līgumsabiedrības peļņas daļu. Vienīgais līgumsabiedrības pienākums ir iesniegt deklarāciju, kā tiek sadalīts tās ienākums.

Šeit ir viena nianse. Un proti, atbilstoši likumam "Par uzņēmumu gada pārskatiem" varētu būt situācija, ka vienu gadu individuālais uzņēmums vai zemnieku saimniecība ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs, bet tajā gadā neto apgrozījums ir mazāks par Ls 45 000, un tāpēc nākamajā gadā tas pēkšņi vairs nekārto grāmatvedību dubultā ieraksta sistēmā un nokļūst citā kategorijā.

Toties likums "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" arī šādu uzņēmumu, kas kādā no gadiem ir pārsniedzis šo robežu (45 000) un tāpēc ir reģistrēts par uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju, piespiež palikt par šī nodokļa maksātāju 5 gadus (no reģistrācijas gada), — neatkarīgi no tā, ka turpmākajos gados (vai kādā no tiem) neto apgrozījums varbūt būs mazāks par Ls 45 000.

Šāds noteikums ir ieviests tāpēc, lai nebūtu manipulāciju, ka kāds nepārtraukti maina savu maksātāja statusu un vienmēr kļūst nepazīstams nodokļu administratoriem.

Otra liela uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju kategorija ir ārvalstu uzņēmumi jeb nerezidenti. Tātad turpmāk ne tikai iekšzemes uzņēmumi, bet arī tie ārvalstu uzņēmumi, kas Latvijā gūst ienākumus, tiek aplikti ar šo nodokli, un tiem ir īpaša maksāšanas kārtība.

Trešā maksātāju kategorija ir ārvalstu uzņēmumu pastāvīgās pārstāvniecības . Atbilstoši likumam par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā līdz šim ārvalstu uzņēmumi nedrīkstēja gūt Latvijā ienākumus citādi, kā vien dibinot Latvijā atsevišķu uzņēmējsabiedrību — juridisku personu. Bet izdarītie grozījumi likumā par ārvalstu ieguldījumiem, kas arī stājās spēkā ar 1.aprīli, turpmāk atļauj ārvalstu uzņēmumiem gūt Latvijā ienākumus, nedibinot šeit juridisku personu, bet uzliek par pienākumu maksāt nodokli. Cita starpā, mēs no tā ceram iekasēt vairāk nodokļus, jo praktiski bija ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības, kas bija reģistrētas Latvijā, taču tās ir reģistrētas Tieslietu ministrijā, bet nav reģistrētas Uzņēmumu reģistrā. Šīs pārstāvniecības faktiski guva Latvijā ienākumus (kaut vai no tā, ka šeit pārdeva kaut ko, darbojās šeit kā reklāmas aģenti un bieži vien slēdza ar attiecīgo firmu līgumu par piegādi, — tātad saskaņā ar likumu "Par uzņēmējdarbību" veica uzņēmējdarbību). Tātad tagad mēs apliekam ar nodokli tās pārstāvniecības, kas praktiski jau gūst Latvijā ienākumus. Tagad mums ir arī mehānisms, kā to izdarīt.

— Bet kā ir ar tām, patiesībā Latvijas, firmām, kas nodibinājušās beznodokļu zonās?

— Šādas firmas, kas pēc būtības ir Latvijas uzņēmēju dibinātas firmas ārvalstīs, apliks ar nodokli netieši. Par to likumā ir gara nodaļa. Arī terminu skaidrojumi, it īpaši par saistītiem uzņēmumiem, ir veltīti pamatā šai problēmai.

Tātad tās ir trīs galvenās maksātāju grupas. Taču likumā ir runa arī par tādiem šī nodokļa maksātājiem, kas nav reģistrēti kā uzņēmumi un nav arī ārvalstu uzņēmumi, bet kas ir reģistrēti kā budžeta organizācijas, reliģiskās organizācijas vai kā sabiedriskās organizācijas. Ja minētās organizācijas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, tad tās maksā šo nodokli, jo atbilstoši likumam par grāmatvedību tām obligāti ir jāveic grāmatvedības uzskaite dubultā ieraksta sistēmā un jāiesniedz gada pārskati.

Es gan teikšu, ka šajā sfērā bieži vien ir likumu pārkāpumi, jo saskaņā ar likumu par sabiedriskajām organizācijām tās nedrīkst veikt kaut cik ievērojama apjoma uzņēmējdarbību — tādā gadījumā tām ir obligāti jādibina uzņēmums. Taču ne vienmēr to dara.

Apliekamais objekts

— Attiecībā uz iekšzemes uzņēmumu jeb rezidentu ar nodokli apliekamais objekts ir definēts pavisam īsi. Toties attiecībā uz nerezidentiem — ļoti izvērsti, turklāt ar stipri diferencētām likmēm par atšķirīgiem ienākumu avotiem, tātad nerezidentu dažādām darbības formām Latvijā tiek piešķirts dažāds svars un atbilstoši šim nozīmīgumam attiecīgās darbošanās (ienākumu gūšanas) jomas tiek vai nu stimulētas vai piebremzētas?

— Atšķirībā no peļņas nodokļa likuma šajā likumā ir definēts nepārprotami, ka iekšzemes uzņēmumiem jeb rezidentiem tiek aplikts "vispasaules" ienākums. Tas nozīmē, ka ne tikai Latvijā gūtais ienākums, bet jebkurā pasaules malā gūtais ienākums, un viss šis kopējais ienākums ar nodokli tiek aplikts Latvijā. Tiek ņemts vērā arī ārzemēs samaksātais nodoklis.

Savukārt pastāvīgajām pārstāvniecībām ir mazliet cits apliekamais objekts. Un tas ir definēts kā pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā gūtais ienākums, kā arī tās tieši ārvalstīs gūtais ienākums. Jo šeit vienmēr ir jānošķir, vai ienākums gūts tieši pastāvīgās pārstāvniecības vai filiāles, nodaļas darbības rezultātā vai tas tomēr ir saistīts ar mātes jeb galvenā uzņēmuma atrašanās vietu. Mums, piemēram, Latvijā bieži vien filiāles dibina ar mērķi strādāt nevis Latvijas tirgū, bet gan Baltijas un dažkārt arī pat lielākā tirgū. Piemēram, mums drīz acīmredzot tiks nodibināta liela Francijas bankas nodaļa, kas pēc būtības būs tikpat liela kā pastāvīga Latvijas banka. Dabiski, ka tā strādās ne tikai Latvijas tirgū vien.

Nosakot nerezidentu apliekamā ienākuma veidus un likmes, mēs vadījāmies ne tik daudz no regulēšanas apsvērumiem, cik no nodokļa iekasēšanas vienkāršības apsvērumiem un taisnīguma. Jāņem vērā, ka šo nodokli iekasē izmaksas brīdī, tāpēc netiek ņemti vērā visi nerezidentu izdevumi, kas saistīti ar šī ienākuma gūšanu.

Taksācijas periods

Par kādu periodu nodoklis tiek ņemts? Pelņas nodokļa likumā par to nebija ne vārda. Peļna taču ir katru dienu, nedēļu, mēnesi un gadu. Tāpēc ir ļoti svarīgi noteikt tā saucamo taksācijas periodu. Praktiski šī problēma līdz šim nebija atrisināta. Toties šajā likumā mēs pasakām skaidri un gaiši, ka taksācijas periods ir gads, ka šis nodoklis ir gada nodoklis. Bet, ja tas ir gada nodoklis, kā tad būs gada laikā? Lai atrisinātu šo jautājumu, tiek noteikti tā saucamie avansa maksājumi. Taču avansa maksājumi kādreiz var būt lielāki nekā pats nodoklis. Un ir svarīgi noregulēt šo kārtību, kuru līdz šim (tāpēc, ka tas nebija likumā noteikts) noteica Valsts ieņēmumu dienests un Finansu ministrija ar saviem normatīvajiem dokumentiem. Toties tagadējā sistēma paredz jau ļoti precīzu situāciju. Tātad uzņēmuma pienākums ir gada beigās iesniegt gada pārskatu un līdz ar gada pārskatu iesniedz peļņas un zaudējumu aprēķinu, kas tiek koriģēts atbilstoši likumam. Un no tā tiek noteikts apliekamais ienākums, un tiek maksāts nodoklis. Savukārt gada laikā tiek veikti avansa maksājumi, kas ir atkarīgi no tā, cik jūs esat iepriekšējā gadā maksājis nodokli. Bet te ir viena nianse: to, cik liels nodoklis pienākas par iepriekšējo gadu, uzņēmējs uzzina tikai tad, kad iesniedz gada pārskatu. Gada pārskatu savukārt var iesniegt visa 1. ceturkšņa laikā, tāpēc avansa maksājumu kārtība tiek noteikta arī šim periodam, tas ir, 1. ceturksnim. Un šajos gadījumos tiek lietots aizpagājušā gada rādītājs. Tātad šie avansa maksājumi tiek noteikti kā zināms procents no iepriekšējo gadu nodokļa maksājumiem. Šeit gan ir dažādi gadījumi: kā ņemt vērā nodokļa atlaides u.tml. Daļa no nodokļa atlaidēm tiek ņemta vērā, nosakot avansa maksājumus, bet daļa netiek ņemta vērā. Avansa maksājumi ir visai sarežģīti, tāpēc visai sarežģīti un gari ir arī pārejas noteikumi, kas pamatā arī ir veltīti avansa maksāšanas kārtībai 1995. gadā, nodokļa ieviešanas gadā.

Apliekamā ienākuma

noteikšana

Šai problēmai ir veltīta likuma II nodaļa. Pamatprincips it kā ir ļoti vienkāršs. Par pamatu tiek ņemts nevis kaut kāds īpašs aprēķins, bet tieši tas aprēķins, kas tiek veikts atbilstoši likumam "Par uzņēmumu gada pārskatiem". Šis likums diezgan precīzi nosaka, kā jāsastāda uzņēmuma bilance un kā ir jāsastāda peļņas un zaudējumu aprēķins. Un tieši šis peļņas un zaudējumu aprēķins ir tas pamats, uz kura tiek noteikts apliekamais ienākums. Bet ne jau velti tas netiek saukts par peļņas nodokli. Jo jūsu peļņa vēl nav galīgais rādītājs. Pēc peļņas un zaudējumu aprēķina notiek pakāpeniskās korekcijas procedūra.

Un pirmā procedūra saistīta ar pamatlīdzekļu nolietojumu.

Atbilstoši grāmatvedības likumam jūs paši izvēlaties metodi, kā jūs norakstāt pamatlīdzekļu nolietojumu. Var būt izmantotas jebkuras metodes. Vienīgā prasība — lai tas tiešām parādītos — ka jūs iegādājaties pamatlīdzekli un ka jūs esat to nolietojis jeb kā mums iegājies — amortizējis. Bet likums "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" pasaka: tas, ko jūs darāt savā grāmatvedībā ar pamatlīdzekļu nolietojumu, aprēķinot savu finansu peļņu, ir jūsu ziņā, toties nodokļa vajadzībām jums, sākot no 1. gada, kad kļūstat šī nodokļa maksātājs, un visu turpmāko periodu, kamēr beidzat būt nodokļa maksātājs, ir jāpielieto tādas pamatlīdzekļu nolietojuma normas un metode, kādas noteiktas likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli".

Jāsaka, ka šī metode ir paredzēta kā nodokļa piespiedu stimuls. Jo tiek pielietota tā saucamā nelineārā metode. Tas nozīmē, ka pirmajos darbības gados atļauts norakstīt daudz lielāku pamatlīdzekļu vērtību nekā finansu grāmatvedībā. Savukārt turpmākajos gados parādīsies situācija, ka pēc jūsu finansu grāmatvedības ir lielāka norakstāmo pamatlīdzekļu vērtība, bet nodokļa aprēķinam jums jau būs vairāk norakstīts pirmajos gados, un tagad būs tiesības norakstīt mazāk. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka apliekamais ienākums mākslīgi tiek pārbīdīts no sākuma gadiem uz vēlākiem gadiem. Tas ir zināma veida stimuls, kura mērķis — stimulēt kapitālieguldījumus. Ideja ir tāda. Ja esat iegādājies pamatlīdzekli, kas pēc jūsu aprēķiniem kalpos 10 gadus, tad praktiski būs tā, ka 1. gadā izdevumos varat norakstīt jau 40% no šī pamatlīdzekļa iegādes vērtības, nākamajā gadā — 40% no atlikušās vērtības. Un tā tālāk.

Piemēram, ja pamatlīdzekļa iegādes vērtība ir Ls 1000, tad, pielietojot lineāro metodi, katru gadu tiek norakstīti Ls 100 un visa pamatlīdzekļa vērtība — 10 gados. Toties pēc likumā noteiktās (nelineārās) metodes šis pamatlīdzeklis tiks norakstīts 7 gadu laikā. Tas spiedīs uzņēmumu pārdomāt: saglabāt šo pamatlīdzekli vai tomēr izdevīgāk iegādāties jaunu. Šādā veidā stimulējam uzņēmumu ātrāk nomainīt pamatlīdzekļus. Jo viena no mūsu tautsaimniecības nelaimēm ir ļoti novecojušie pamatlīdzekļi.

Likumā noteiktā metode ir ļoti vienkārša, kas, mūsuprāt, ļoti atvieglos darbu arī grāmatvežiem. Jo viņiem nevajadzēs pilnīgi paralēli veikt uzskaiti par katru pamatlīdzekli finansu vajadzībām un nodokļu vajadzībām. Nodokļu vajadzībām vienkārši katru gadu jāsastāda pamatlīdzekļu kustības bilance, kas ir iegādāts, kas ir pārdots. Visi šie mehānismi ir iestrādāti attiecīgajās amortizācijas normās. Vienīgā sarežītākā amortizācijas uzskaites sistēma ir paredzēta ēkām un būvēm, tur uzskaitei tomēr jābūt individuālai par katru ēku un būvi.

Likuma 13. pantā ir noteikta arī tā saucamo nemateriālo ieguldījumu norakstīšanas kārtība, aprēķinot apliekamo ienākumu. Arī šeit praksē ir gan problēmas ar to nolietojuma norakstīšanu, gan arī dažādas manipulācijas. Likums nosaka, ka izdevumos nodokļa vajadzībām var norakstīt ne visus nemateriālos ieguldījumus, bet tikai likumā uzskaitītos šādu ieguldījumu veidus. Var norakstīt, pirmkārt, patentus, licences un preču zīmes — piecos gados, otrkārt, koncesijas — 10 gados. Treškārt, pētniecības un attīstības izmaksas — noraksta tajā gadā, kad tās radušās. Ceturtkārt, izmaksas, kas saistītas ar derīgo izrakteņu atrašanu, — noraksta sistemātiski 10 gados pēc izmaksu rašanās. (Jāatzīmē, ka atšķirībā no pamatlīdzekļu nolietojuma norakstīšanas nemateriālo ieguldījumu izveidošanas izmaksas par koncesijām, patentiem, licencēm un preču zīmēm noraksta pēc lineārās, tas ir, vienmērīgās metodes.)

Pārējos nemateriālos ieguldījumus norakstīt izdevumos nav atļauts.

— Kādi būtu šie "pārējie"?

— Nu, piemēram, tā saucamais "good will" (latviski to nevaram precīzi pārtulkot — it kā esot "laba griba"), tātad tas, kas ir sava veida uzņēmuma imidžs utt. Ja es pērku uzņēmumu, tad es varētu nopirkt to (neskatoties uz to, ka tur ir patenti vai preču zīmes) vienkārši tāpēc, ka šim uzņēmumam ir laba slava.

Piemēram, pērkot laikrakstu, kas ir nokļuvis finansiālās grūtībās, bet zinot, ka tas ir populārs, es varu balstīt savu biznesu uz šo popularitāti, uz laikraksta nosaukuma izmantošanu. Tātad par laikraksta imidžu, vārdu vien var samaksāt daudz, tādu ieguldījumu bez šaubām var darīt, bet norakstīt to izdevumos — nav atļauts. Likums šai ziņā ir diezgan strikts, tāpēc, ka šeit varētu gadīties arī manipulācijas: pircējs vienojas ar laikraksta līdzšinējo īpašnieku un pārspīlē šo cenu.

Līdzīgs princips attiecas arī uz citiem izdevumiem, ar kuriem koriģējam apliekamo ienākumu tā samazināšanas vai palielināšanas virzienā.

Nenoliedzami, ka uzņēmumiem bez tiešiem izdevumiem, kas saistīti ar ražošanas procesu, ir vēl arī citi izdevumi. Tomēr ne visus šos citus izdevumus var parādīt izdevumu daļā nodokļa aprēķināšanas vajadzībām.

Runa, pirmkārt, ir par izdevumiem, kas saistīti ar sociālajiem jautājumiem. Uzņēmums var piesaistīt darbiniekus, maksājot viņiem algas, un var piesaistīt darbiniekus, risinot dažādas viņu sociālās problēmas. Un, mūsuprāt, sociālo problēmu risināšana saviem darbiniekiem tomēr ir samaksas forma.

Piemēram, tāda samaksa forma, kā uzņēmuma darbinieku apmācība. Mēs principā atļaujam izdevumos iekļaut darbinieku apmācību. Bet, ja šī darbinieku apmācība tiek pārcelta uz Kanāriju salām, tad uzskatām, ka līdztekus darbinieku apmācībai tur ir zināma samaksa, jo tiek dota iespēja darbiniekiem labi atpūsties. Tāpēc šī atpūtas daļa ir nodalāma nost un ir ar nodokli apliekams objekts.

Tas pats attiecas uz sociālo objektu uzturēšanu. Tāds objekts kā, piemēram, tenisa korti, tie bez šaubām var būt uzņēmumam un normāli atspoguļosies finansu grāmatvedībā. Bet mēs sakām, ka šādā gadījumā ir jāveic zināma uzskaite par darbību ar tenisa kortiem. Īpaša uzskaite, atsevišķi. Un, ja ņem samaksu par to izmantošanu un tā pārsniedz uzturēšanas izdevumus, tad nekādas korekcijas nepieprasām, bet, ja šo kortu uzturēšana nes uzņēmumam zaudējumus, tad šos zaudējumus neatļaujam parādīt kā uzņēmuma zaudējumus. Jo uzskatām, ka šī zaudējumu daļa ir netieša samaksa uzņēmuma darbiniekiem. Jo neviens tirgus attiecību subjekts neturēs objektu, kas nes zaudējumus. Tātad, ja tas dod finansiālus zaudējumus, tad dod kaut kādu citu labumu — kaut vai tādējādi piesaistot sev labus darbiniekus un tos uzturot labā kondīcijā. Tāpēc par šo zaudējumu summu ir jāpalielina apliekamais ienākums. Tā ir arī citur pasaulē.

Ir vēl daži gadījumi, kuri mums likās svarīgi, lai tos koriģētu. Daudz strīdu ir par Finansu ministrijas izdotajām instrukcijām pie peļņas nodokļa. Bez šaubām, ja stingri vērtējam, šīs instrukcijas diezgan brīvi traktēja likumu par peļņas nodokli. Taču peļņas nodokļa likums nebija atregulējis šīs normas. Toties jaunā likuma 6. pants cenšas šīm normām dot viennozīmīgu traktējumu. Piemēram, kas notiks ar soda naudām par līguma nepildīšanu. Tātad, ja jūs nepildāt savas līgumsaistības, jums tiek uzlikts sods, — un šinī gadījumā jūs nevarat par soda naudas summu samazināt apliekamo ienākumu. Un, ja jūs esat vienkārši aplaupīts, arī šādā gadījumā par šīm summām jūs nevarat samazināt apliekamo ienākumu. Jo jūs esat atbildīgs par sava īpašuma aizsardzību. Ja mēs atļautu izslēgt šīs summas no apliekamā ienākuma, tad mēs riskētu, ka jūs pats sāksit aplaupīt sevi.

60% no reprezentācijai izmantotās summas nodokļa maksātājs var iekļaut izdevumos, savukārt par 40% no reprezentācijas izdevumiem ir jāpalielina ar nodokli apliekamais ienākums. Protams, šai normai, tas ir, procentuālajai attiecībai nav nekāda stingra pamatojuma, tā ir subjektīvi noteikta. Tomēr uzskatījām, ka kaut kādai normai ir jābūt. Jo no reprezentācijas izdevumiem zināmu labumu gūst arī pats nodokļa maksātājs, — kaut vai paēdot. Pēc būtības līdzīga situācija ir arī ar dienesta automašīnām. Arī tās daļēji tiek izmantotas savām personīgajām vajadzībām. Likumprojektā bija paredzēts, ka 20% no auto iegādes vērtības katru gadu nevar parādīt izdevumos; šī daļa ir sava veida pašlabums no automobiļa. Šādas normas attiecībā uz dienesta automašīnām pielieto daudzās valstīs. Tomēr mūsu likumdevējs ir nosvītrojis šo normu, bet atstājis principu, ka izdevumi par dienesta automašīnu izmantošanu personīgām vajadzībām ir apliekami.

Bez šaubām šīs lietas ir ļoti sarežģītas. Tāpēc saprotamas tās lielās diskusijas, arī Saeimā, piemēram, par apdrošināšanas līgumiem.

Nav nekāds noslēpums, ka šī samaksa par darbu bieži vien tiek veikta caur apdrošināšanu: apdrošina darbiniekus un pēc kāda laika šie darbinieki saņem kaut kādu atlīdzību no apdrošināšanas sabiedrības. Arī tas ir savā veidā veicinājis darbinieku piesaistīšanu un tāpēc nav gluži ar ražošanas izdevumiem saistīts. Tāpēc likumā ir iekļautas zināmas normas. Tas pats attiecas arī uz rezerves fondiem bankām un apdrošināšanas sabiedrībām: arī šeit var būt arī pārpratumi un pat ļaunprātība. Kaut vai tādējādi, ka es pats sev aizdodu sliktu aizdevumu vai apdrošinu sevi uz sliktiem nosacījumiem, pie tam jau apzināti neatdodu atpakaļ šo summu. Līdz ar to it kā uzņēmums necieš, jo šī summa no rezerves fonda tiek kompensēta, bet cieš valsts budžets, nesaņemot nodokļa maksājumu. Tāpēc, lai varētu noadministrēt, mums būs jālūdz un jāprasa, lai Latvijas Banka un šī apdrošināšanas uzraudzības institūcija, kas veidojas pie Finansu ministrijas, daudz stingrāk uzraudzītu bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Pretējā gadījumā mēs būsim spiesti grozīt šīs normas, nosakot, ka ne visa summa tiek izņemta no apliekamā ienākuma, bet tikai kāda daļa. Ja mēs redzēsim, ka šādā veidā tiek tomēr būtiski pārkāpts likums un tas kļūst par iespēju nemaksāt nodokli, tad skaidrs, ka praktiski daļa no atbildības pārcelsies uz citām institūcijām. Tāpēc mums, un paralēli Latvijas Bankai, būs stingri jākontrolē: ja kāda banka, teiksim, nepārtraukti nodarbojas ar slikto kredītu uzkrāšanu rezerves fondā un šis rezervju fonds tiek "apēsts" (nevis kā normāli tas atgriežas pie apliekamā ienākuma, saņemot atpakaļ kredītu), tad būs jāskatās, vai banka ievēro vēl citas prasības, un proti, cik liels drīkst būt slikto vai nedrošo parādu īpatsvars. Tas pats attiecas arī uz apdrošināšanas sabiedrībām.

Tātad, likumā šis atvieglojums ir, bet tas prasīs arī dubultkontroli, — gan no tiešiem uzraudzītājiem, gan no Valsts ieņēmumu dienesta.

Nākamā norma, kas atšķiras no peļņas nodokļa likumā bijušās, ir par zaudējumiem. Skaidrs, ka daļa no parādiem netiek atdota. Un uzņēmumam rodas zaudējumi. Mēs gribētu šādus zaudējumus neparādīt kā apliekamo ienākumu. Taču tad mēs riskējam, ka atkal var būt ļaunprātības. Un tādas arī ir. Tāpēc ļoti stingri ierobežojam to situāciju. Tas ir regulēts 9.pantā, kas nosaka, ka tikai tādā gadījumā, ja šis debitors ir atzīts par bankrotējušu un ja tas ir Latvijas nodokļu maksātājs, varu pateikt, ka es esmu darījis visu, ko varējis, bet debitoru parādu neesmu varējis atgūt, un līdz ar to es varu samazināt savu apliekamo ienākumu. Šeit ir ļoti strikti ierobežojumi, pat salīdzinot ar citām valstīm.

Kas attiecas uz zaudējumiem, kuri rodas tirgus konjunktūras apstākļu dēļ, sevišķi, kad uzņēmums sāk darbību, kad jāveic plaša reklāmas kampaņa u.tml., šādus zaudējumus atļaujam pārcelt: ja šogad ir radušies zaudējumi, tad atbilstoši likumam šādi zaudējumi tiek pārcelti uz nākamo maksāšanas periodu. Šis smagais periods var būt vairāku gadu garumā. Tāpēc zaudējumus atļauts pārcelt šādā veidā līdz 5 gadiem. Bet ilgāk gan nē.

Grāmatvedībā gan jābūt īpašai uzskaitei par šo zaudējuma dinamiku, kas ļautu secināt, kurā gadā jūs uzrādāt kura gada zaudējumus.

Zaudējumi, kas saistīti ar stihiskām nelaimēm, sadalās divās kategorijās. Pirmkārt, tie ir zaudējumi, kas saistīti ar pamatlīdzekļu zaudējumu vai iziešanu no ierindas; šīs problēmas risina pants, kas attiecas uz pamatlīdzekļu nolietojumu. Otrkārt, attiecībā uz ēkām un būvēm darbojas 10. panta noteikumi, kas paredz: ja tās ir apdrošinātas un jūs saņemat kompensāciju, tad šī kompensācija netiek iekļauta jūsu apliekamajā ienākumā. Bet pie viena noteikuma, ka jūs saņemto kompensāciju uzreiz liekat lietā, atjaunojot zaudēto ēku, būvi. Bet, ja jūs viņu neatjaunojat 12 mēnešu laikā, tad šī kompensācija kļūst par apliekamo ienākumu. Šī norma arī ir iestrādāta pret ļaunprātībām, kur varētu būt sava veida viltus celtniecība.

Nodokļa atlaides

Nodokļa atlaides jeb aprēķinātā nodokļa samazinājums ir paredzēts, pirmkārt, par ārvalstīs samaksāto nodokli.

Šeit mēs ejam modernāko valstu ceļu, kas neparedz ierobežojumus. Lielākā daļa Austrumeiropas valstu neiet uz šo normu, izņemot gadījumus, kad ir speciāls nodokļu līgums. Bet mēs ejam uz šo principu neatkarīgi no tā, vai Latvija noslēgusi ar kādu valsti starpvalstu līgumu par nodokļu dubultās aplikšanas novēršanu vai nav. Tātad, ja jūs ārvalstīs esat samaksājis nodokli, tad Latvijas nodoklis tiek samazināts. Bet tikai līdz kaut kādam līmenim, un proti, ārvalstīs jūs maksājat nodokli varbūt pēc 45% vai vēl lielākas likmes, bet Latvijā nodoklis tiek samazināts tikai pēc 25% likmes, un par tik mēs atļaujam samazināt Latvijā maksājamo nodokli.

Otra atlaižu grupa ir nodokļa atlaides mazajiem uzņēmumiem. Mēs esam šeit ielikuši, līdzīgi kā grāmatvedības likumā, 3 kritērijus. Ja taksācijas gadā ir izpildījušies vismaz divi no šiem kritērijiem, tad var pielietot 20% nodokļa atlaidi. Šie kritēriji ir:

1) pamatlīdzekļu bilances vērtība — 70 000 latu,

2) neto apgrozījums — 200 000 latu,

3) vidējais strādājošo skaits — 25 cilvēki.

Tātad šo nodokļa atlaidi var pielietot arī uzņēmums, piemēram, ar 50 strādājošajiem, ja viņa pamatlīdzekļu bilances vērtība nav bijusi augstāka par 70 000 latu vai neto apgrozījums — 200 000 latu. Tāpat gadījumos, kad neto apgrozījums ir daudz lielāks, toties pamatlīdzekļu bilances vērtība ne lielāka kā 70 000 latu vai ne vairāk par 25 strādājošiem. Jāņem gan vērā, ka šeit atkal parādās saistītie uzņēmumi. Ja uzņēmumi ir saistīti, tad šīs atlaides nevar tikt pielietotas, tādā gadījumā jārēķina visi šie uzņēmumi kopā.

Trešā atlaižu grupa ir uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību.

Saeimā likumprojekta izskatīšanas gaitā bija liels uztraukums, ka, lūk, lauksaimniekiem turpmāk būšot jāmaksā nodokļi; kaut gan mēs viņiem bijām paredzējuši pielietot šo mazo uzņēmumu atlaidi. Mēs uzskatījām (un tā arī ir), ka tīra lauksaimnieciskā darbība nedod peļņu, un šī mazo uzņēmumu nodokļa atlaide būtu praktiski atrisinājusi problēmu, un uzņēmumi, kas nodarbojas ar tīro lauksaimniecību, maksātu ļoti niecīgus nodokļus. Tomēr, ņemot vērā zināmo uztraukumu, tika pieņemta norma, ka zemniekiem tiks pielietota īpaša atlaide. Šī norma ir 18. pantā, un tā paredz, ka nodoklis uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību, tiek samazināts par 10 Ls par katru lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tā varētu parādīties arī kā tīrā nodokļa subsīdija. Šādā veidā mēs, apzinoties, ka lauksaimniecībā pašlaik nav īpašais peļņas laiks, faktiski stimulējam, un, manuprāt, droši vien tā arī būs, turēt lauksaimnieciskās zemes — kaut vai zemnieks pat necer gūt peļņu. Mēs negribētu, lai viņš tur vienkārši audzētu nezāles, tāpēc šis pants prasa zināmus nosacījumus — zemei tomēr jābūt apstrādātai. Turēt zemi tikai tāpēc, lai saņemtu nodokļa atlaidi, nevar, jo tad šī nodokļa atlaide iegūst pavisam kroplu formu. Tāpēc, lai dabūtu nodokļa atlaidi, ir jāiesniedz pašvaldības apstiprinājums, ka jūs to zemi tomēr izmantojat lauksaimnieciskajai ražošanai.

Nodokļa atlaide ir arī uzņēmumiem, kas kā darbaspēku izmanto notiesātos; šādi uzņēmumi pilnībā tiek atbrīvoti no nodokļa maksāšanas. Šī norma Saeimā pēc ilgām debatēm un strīdiem tika iebalsota likumā burtiski pēdējā brīdī. Skaidrs, ka tas radīs problēmas. Jo uzņēmums var izmantot pat tikai vienu notiesāto. Šī nodokļa atlaide pilnīgi lec laukā no kopējās atlaižu sistēmas, un nav jābūt lielam speciālistam, lai redzētu, ka tas ir svešķermenis šajā likumā. Un, ja arī varētu pielietot nodokļa atlaidi, tad vajadzētu noteikt, piemēram, konkrētu summu par vienu notiesātā izmantošanu. Toties tagad paredzu grūtības ar šī nodokļa administrēšanu šādā veidā. Tā ka būs jāmēģina meklēt kopā ar Iekšlietu ministriju metodes, lai panāktu to, ka nebūtu īpašas novirzes no loģikas. Jo citādi var iznākt, ka, piemēram, banka sāk nodarbināt ieslodzītos un pasaka, ka līdz ar to viņiem ir tiesības nemaksāt nodokli.

Nākamā nodokļa atlaide ir ziedotājiem. Tas ir "mūžīgais" jautājums: kā stimulēt ziedotājus?

Kopš 1990.gada laikam nav bijis neviena gada, kad par šo jautājumu nav runājis likumdevējs.

Nepārtraukti ir mēģināts atrast arvien jaunu un jaunu šī jautājuma risinājumu. Pašreizējā norma ir mazliet līdzīga iepriekšējā gada grozījumiem. Bet ir arī divas jaunas nianses. Pirmkārt, tiek akcentēta stingrāka atteikšanās no saraksta. Jau pats likums pasaka, ka ir 3 prioritārās sabiedriskās organizācijas: Latvijas Kultūras fonds, Latvijas Olimpiskā komiteja un Latvijas Bērnu fonds. Tiem ziedojušie saņem 90% atlaidi. Tomēr kopējā nodokļa atlaide viņiem nedrīkst pārsniegt 20% no nodokļa kopējās summas. Ziedojot visām pārējām organizācijām, iestādēm un fondiem, atlaide ir 85%. Redzam, ka šī starpība nav liela, tikai 5%. Toties agrāk bija milzīga starpība (95% un 75%). Un tāpēc pārējie sabiedriskie fondi tika speciāli virzīti pie Kultūras fonda vai pie Olimpiskās komitejas, Bērnu fonda, un caur viņiem saņēma ziedojumus, par ko tie savukārt ņēma procentus. Lai zināmā mērā izvairītos no šāda veida mākslīgās sponsorēšanas shēmas, mēs uzskatījām, ka ir jāsatuvina atlaides.

Mēs, Finansu ministrija, gribam reģistrēt ziedojumu saņēmējus. Un lai viņi publiski atskaitās par saziedotiem līdzekļiem. Bet, ja viņi atskaitēs rakstīs vienu, bet faktiski naudu izmantos kaut kur citur, tad šis fonds vai sabiedriskā organizācija zaudēs tiesības uz nodokļa atlaidi. Un ne uz vienu gadu vien; ilgi būs jāgaida, kamēr viņš atkal sakrās uzticības votumu. Visām lietām te jābūt atklātām, klusā naudas izmantošana nevar būt. Un nekādus citus šķēršļus neparedzam.

Paliek nodokļa atlaides arī invalīdu uzņēmumiem un paliek arī to saraksts. Šī problēma ir ļoti smaga. No vienas puses, invalīdu iesaistīšana darbā ir ļoti svarīga, bet, no otras puses, arī te var būt pārkāpumi. Un pagaidām šī forma nav atrasta labāka. Kaut gan arī šī atlaide nav ideāla, un diemžēl bija gadījums, kad bijām spiesti griezties pie Saeimas un lūgt atcelt vienam uzņēmumam atvieglojumus, jo praktiski bija tikai nosaukumā ierakstīts, ka tas ir ar invalīdu darbu saistīts uzņēmums, kuram patiesībā nekādas darbības šajā ziņā nebija. Tieši pretēji — bija smagi finansiāli pārkāpumi.

Dabiski, ka arī invaldīdu uzņēmumiem tāpat ir jāiesniedz gada pārskati un tāpat ir jāatskaitās arī par to, cik invalīdi ir nodarbināti. Un viena no pašām svarīgākajām prasībām ir tā, ka šiem uzņēmumiem no savas peļņas ir jāpārskaita noteikta summa invalīdu biedrībai vai citai organizācijai.

Saeimā, apspriežot nodokļa avansa maksājumus, likumā ir ielikta vesela virkne normu, kas ņem vērā lauksaimnieciskās ražošanas īpatnības. Lauksaimniecībā vienu gadu var būt peļņa, bet otrā — zaudējums, nākošajā gadā atkal var būt peļņa.

Tāpēc deputāti lauksaimniekiem piedāvāja trīs risinājumus:

1) maksāt nodokli pēc fakta, t.i. pēc faktiskiem ienākumiem, katru ceturksni sastādot pārskatu;

2) maksāt saskaņā ar sezonalitāti, tas ir, nevis katru mēnesi, bet pēc noteikta grafika;

3) ja 90% ienākuma gūst no lauksaimnieciskās darbības, tad avansa maksājumus var veikt, bet var arī neveikt vispār.

Katrs deputāts gribēja iebalsot savu normu. Mēs faktiski atbalstījām 23.panta 9.daļu (par sezonalitāti) kā pietiekamu.

Nepretojāmies iebalsot arī vēl divas pārējās aizsardzības normas, Vienīgi būs problēmas, jo šīs normas ir iebalsotas strikti, un it kā nav izvēles iespējas. Faktiski lauksaimniecības uzņēmumiem tiek uzspiestas divas kārtības. Tā jau ir pretruna, un tā būs jāatrisina ar Saeimas starpniecību, jo Saeimai šajā gadījumā būs jādod skaidrojums, kuriem lauksaimniecības uzņēmumiem kura kārtība tiek pieprasīta.

Ir dažas lietas, kas praktiski interesē valsti vairāk fiskāli, proti, šajā likumā tā ir norma par to, kā aplikt ar nodokli ienākumus no nekustamā īpašuma un no vērtspapīru pārdošanas.

Ir paredzēts (gan nerezidentiem, gan rezidentiem), ka šis ienākums ir apliekams ienākums. Cita starpā, tā ir diezgan sarežģīta sfēra, un pasaulē to regulē īpašs likums. Šie noteikumi tiks veidoti faktiski kā likums, nosakot, kas maksā, kas ir apliekamais objekts, kā to aprēķina utt. Ņemot vērā šo sarežģītību, mēs orientējamies uz to, ka šie noteikumi netaps vienā brīdī, un tas, manuprāt, ir nodokļu maksātāju interesēs. Iespējams, ka šie noteikumi sāks darboties tikai ar nākamā gada 1.janvāri. Šeit ir jāņem vērā, ka šāda veida ienākumi ir saistīti ar izdevumiem un te ir inflācijas moments. Tāpēc mēs gribam šos noteikumus izstrādāt ļoti rūpīgi. Ja es pirms 50 gadiem iegādājos nekustamo īpašumu un tagad to pārdodu, bet pa šiem gadiem esmu veicis, teiksim, tā pārbūvi un arī inflācija ir bijusi, vai tad vispār būtu jārunā par apliekamu ienākumu. Un vai tas vispār ir ienākums, varbūt tur ir zaudējumi. Bet pēc aprēķina, lai cik smalka būtu aprēķina metode, iznāks, ka tas ir ienākums. Uzskatu, ka mums būtu jāierobežo darījumu ar nekustamo īpašumu aplikšana ar nodokli, proti, jāapliek šādi darījumi, ja tas ir bizness. Tāpēc būs arī laika ierobežojums: ja nekustamais īpašums būs iegādāts senāk nekā attiecīgais laika ierobežojums, tad uzskatu, ka tad nav apliekama ienākuma, — lai arī cik izdevīgi to pārdotu. Pareizāk sakot, tas kļūst par ļoti nenosakāmu subjektīvu lielumu. Katrā ziņā šeit es saskatu pirmo problēmu. Un otra problēma ir par vērtspapīru pārdošanu. Mēs gribam, lai vērtspapīrus pārdod biržās. Ja tajā pašā laikā būs lieli nodokļi uz to, tad notiks tas, kas bija savā laikā preču biržām, ka biržā nekas nenotika, — biržā notika vienošanās, bet darījums tika noslēgts aiz stūra. Un diez vai tas būtu labākais ceļš. Attiecībā uz ienākumu no vērtspapīru pārdošanas mēs neceram uz lielu fiskālu efektu. Un, iespējams, ka ar šo nodokli tiks aplikti tikai Latvijā emitētie vērtspapīri. Tā ka ir vēl garš ceļš līdz šiem noteikumiem.