"Vēlamais bērnu skaits ģimenēs un tā īstenošanas nosacījumi"

Bērni dzimst vecāku priekam un arī viņu atbalstam vecumdienās. Bet ne tikai. Bērni vajadzīgi sabiedrībai un tautai kopumā: pašai tās pastāvēšanai un atjaunotnei.

Latvijas iedzīvotāju un it īpaši pamattautu skaita pastāvīgai atjaunotnei nepieciešams, lai vidēji katrs no pieaugušajiem būtu savā ģimenē uzaudzinājis vismaz divus bērnus. Tā kā ne katram veselība atļauj radīt bērnus un ne visi nodibina ģimenes, tad starp pārējiem ģimeņu ar trīs vai vairāk bērniem vajadzētu būt vairāk nekā ar diviem vai pat vienu.

Protams, tas var īstenoties tikai tad, ja arī vecāki ilgotos pēc vairākiem bērniem.

Vairākas valsts pētnieku kopas dažādos gados ir veikušas iedzīvotāju aptaujas par viņu iecerēto bērnu skaitu savā ģimenē, ja to neierobežotu kādi nelabvēlīgi apstākļi. 1979.gadā LZA Ekonomikas institūta aptaujātie darbspējas vecuma pilsētnieki un tāpat Statistikas institūta aptaujātās auglīgā vecuma sievietes vairumā gadījumu būtu gribējušas vismaz divus bērnus - vidēji 2,4. Pēc valsts izrādītām rūpēm - 1982.gadā ieviestā daļēji apmaksātā atvaļinājuma mātēm bērna kopšanai līdz tā pusotra gada vecumam, Statistikas institūta atkārtotā aptaujā 1985.gadā vēlamais bērnu skaits bija pieaudzis līdz vidēji 2,55. Īstenojoties, tas būtu pietiekami paaudžu skaitliskai nomaiņai.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas - 1992.gadā Ekonomikas institūts atkal aptaujāja darbspējas vecuma iedzīvotājus par labvēlīgos apstākļos savā ģimenē vēlamo bērnu skaitu. Izrādījās, ka kopumā tas nav samazinājies, bet pieaugušas atšķirības starp dažādu iedzīvotāju grupu viedokļiem. Jau 1979.gadā latviešu vēlamais bērnu skaits par 1/10 pārsniedza skaitliski lielākās cittautiešu grupas - krievu vēlamo bērnu skaitu: latvieši biežāk būtu vēlējušies trīs bērnus un retāk apmierinājušies ar diviem. 1992.gadā latviešu un krievu vēlamā bērnu skaita starpība bija divkāršojusies: sievietēm Rīgā vidēji attiecīgi 2,5 un 2,1; vīriešiem 2,6 un 2,3 (vīrieši visos gadījumos vēlas nedaudz vairāk bērnu nekā sievietes, laikam tāpēc, ka viņiem tas prasa mazāk pūļu).Savukārt laucinieki vēlas vidēji par 1/10 vairāk bērnu nekā rīdzinieki (1.tab.).

Tātad divu vai trīs bērnu ģimene Latvijā un it īpaši latviešiem ir kļuvusi par noturīgu sociālo normu. Samērā mazāku vēlamo bērnu skaitu aptaujās minēja jaunieši un arī citi neprecētie cilvēki, kā arī precētie bez bērniem vai ar vienu vien. Tas liecina, ka cilvēki arī rīkojas saskaņā ar savām iecerēm, ja vien apstākļi tiešām ir tam labvēlīgi.1 Laikam visi būs vienisprātis, ka par tādiem uzskatāma abu vecāku normāla veselība, saskaņa viņu starpā un visu ģimenes locekļu pamatvajdzību apmierināšanai pietiekams ienākumu līmenis. Pēdējais iecerētā ģimenes lieluma izveidē ir īpaši nozīmīgs.

Valsts Statistikas komitejas ziņas par ģimeņu budžetiem rāda, ka ienākumi vidēji uz vienu cilvēku ģimenēs ar bērniem - neatkarīgi no viņu skaita - 1993.gadā nesasniedza tai gadā noteikto krīzes iztikas minimumu, bet ar trīs un vairāk bērniem ienākumi ir par vienu trešdaļu mazāki nekā ar vienu bērnu un aptuveni divreiz mazāki kā ģimenēs bez bērniem. Atbilstoši atšķiras izdevumi pārtikai, kam izdod gandrīz pusi visu ienākumu (2.tab.).

Ienākumu līmenis arī ir vienīgais faktors, kura veidošanā var tieši piedalīties valsts: gan veicinot bērnu uzraudzības un līdz ar to peļņas iespējas abiem vecākiem, gan ar tiešām piemaksām. Latvijā kopš 1991.gada tiek maksāti ikmēneša pabalsti katra nepilngadīga bērna iztikai, vienam no vecākiem ir tiesības uz ienākumu nodokļa atvieglojumiem par katru apgādājamo, un māte, izmantojot atvaļinājumu jaundzimušā aprūpei, var saņemt bērnu kopšanas pabalstu līdz bērna trīs gadu vecumam.

Lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli par šī valsts atbalsta pietiekamību un saņemšanas nosacījumiem, ar LR Labklājības ministrijas ierosmi un atbalstu Ekonomikas institūts 1994.gadā veica trīsgadīgo bērnu vecāku aptauju.

Pavisam atbildēja 1062 ģimeņu pārstāvji Rīgā, Ventspilī, Talsos, Madonā un Līvānos (proporcionāli 1991.gadā dzimušo sadalījumam pa atbilstošiem pilsētu tipiem).2

Savas ģimenes materiālā stāvokļa vērtējumā tāpat izpaudās atšķirības pēc bērnu skaita: par labu to uzskatīja 12,2 procenti ģimenēs ar 1 bērnu un 5,3 procenti - ar trim vai vairāk, bet nonākuši parādos attiecīgi 13,7 procenti un 27,5 procenti. Turklāt kuplākās ģimenes gandrīz divreiz biežāk nekā ģimenes ar vienu bērnu nav spējušas trīs mēnešus un ilgāk nokārtot komunālos maksājumus: attiecīgi 20,6 procenti un 12,1 procents. Saprotams, ka ģimenēs ar vienu pelnītāju stāvoklis ir sliktāks nekā ar abiem vecākiem, kaut arī aptaujas laikā vairumā ģimeņu mātes nepelnīja, bet izmantoja bērnu kopšanas atvaļinājumu un saņēma tikai 12,5 vai 7,5 Ls mēnesī., t.i., mazāk par pusi no bezdarbnieka pabalsta...

Atbilstoši savā ģimenē vēlamajam bērnu skaitam un - līdz laikam - mazākam apgādājamo skaitam uz vienu pelnītāju vecāki ar vienu bērnu biežāk izteica gatavību vēl papildināt ģimeni (3.tab.).

Šo ģimeņu vidū 3,9 procenti jau gaida nākamo, turpretī starp aptaujātajiem triju bērnu vecākiem - neviens; un pretēji: stingri nolēmuši aprobežoties ar jau esošajiem bērniem gandrīz 4/5 vecāku ar trim un nepilna 1/5 - ar vienu bērnu, galvenokārt ģimenēs bez otra dzīvesbiedra. Savukārt starp nosacījumiem, pie kādiem vecāki būtu gatavi tālāk papildināt ģimeni: tikai 10 procenti - ja uzlabotos veselība, 5 procenti - ja ģimenē būtu labāka saskaņa; un nepārprotamā pārsvarā (85 procenti) ir materiālo apstākļu uzlabošanās. Protams, ka pašreizējo bērnu pabalsta apjomu ģimenes uzskata par nepietiekamu. Gandrīz puse vēlētos, lai tas līdzinātos minimālai algai, 13 procenti - mātes zaudētajai izpeļņai, 11 procenti - vismaz bezdarbnieku pabalstam.

Vecāku vērtējums par pastāvošajiem un citiem, mūsuprāt, piemērotākiem bērnu kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumiem izrādījās stipri vienprātīgs: 9/10 uzskata par pareizu izmaksāt šo pabalstu neatkarīgi no mātes nodarbinātības (4.tab.).

Tas nodrošinātu mātes peļņas un darbavietas saglabāšanos, bet bērnu varētu uzraudzīt vecvecāki vai aukles. Tāpēc likumsakarīgi, ka piekrišana dažādiem pabalsta saņemšanas nosacījumiem vairāk atkarīga no ģimenes sastāva nekā bērnu skaita: pie samērā lielāka pieaugušo daudzuma ir vieglāk nodrošināt bērnu uzraudzību, kas ir galvenais šķērslis, lai māte varētu kaut nepilnu darba dienu strādāt un pelnīt.

Tas arī ir galvenais ģimenes papildināšanas un vienlaikus mūsu Satversmē paredzētās abu dzimumu līdztiesības nosacījums. 1991.gadā pieņemtie bērnu kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi - tikai mātei un turklāt vismaz pirmajos bērna pusotra dzīves gados pilnībā atstājot darbu - ir vērsti uz vīriešu un sieviešu sabiedrisko lomu nolemtības atjaunošanu. Tas laupa ģimenei sievas un mātes nodarbošanās veida izvēles iespējas un vecvecāku ieinteresētību pieskaitīt mazbērnus, kā arī ierobežo mātes ienākumus ne tikai bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā, bet būtībā visā tālākajā dzīves posmā.

Kā zināms, bērnu dzimšanas izraisīto darba mūža pārtraukumu un ģimenes rūpju dēļ mātēm ir ierobežotas iespējas papildināties savā arodā un ieņemt augstākus, labāk atalgotus amatus. Pēc Valsts Statistikas komitejas ziņām 1994.gada I ceturksnī Latvijas tautsaimniecībā kopumā sievietes vidēji saņēma tikai 77 procentus no vīriešu atalgojuma (ar svārstībām no 93,6 procentiem lauksaimniecībā līdz 68,5 procentiem transportā). Saskaņā ar iecerēto reformu pensiju likumā tas nozīmētu arī atbilstoši mazāku pensiju - kā sodu par bērnu radīšanu un lielo neapmaksāto darbu viņu aprūpē.

Šāda - atklāti nepasludināta, bet konsekventi īstenota valsts ģimenes politika neatbilst ne Latvijas parakstītajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, ne norisēm Eiropas attīstītajās valstīs, kurām vārdos tiecamies līdzināties. Bet, galvenais, ka šī politika nav devusi cerēto rezultātu: vidēji vienai sievietei dzimušo bērnu skaits no 2,15 1986./87.gadā un 1,86 1991.gadā sarucis līdz aptuveni 1,4 1994.gadā, Rīgā pat līdz vienam. Latvietēm tas gan bija augstāks par vidējo valstī, tomēr ar katru gadu mazinājās.

Lai iedrošinātu ģimenes atkal tiekties uz iecerēto bērnu skaitu, valsts ģimenes politikā jāatsakās no visiem vienāda un turklāt iepriekšējo gadsimtu modeļa uztiepšanas, turklāt nepiešķirot pietiekamu materiālu atbalstu tā īstenošanai.

Pašreizējā sociālās politikas ievirze uz nabagāko atbalstīšanu dzīvības vilkšanas līmenī nerosina cilvēkus pašiem meklēt peļņas avotus, bet pat slēpt tādu esamību, kas ir brēcošā pretrunā ar tirgus ekonomikas un pašiniciatīvas principiem. Pretēji līdzšinējai pieejai valstij jāatbalsta sabiedrībai vēlamās cilvēku darbības, nevis vadoties pēc viņu nabadzības pakāpes, bet gan jau sasniegtā un vēl sagaidāmā rezultāta. Ģimenes politikā tas būtu ne lielāks dzimušo skaits nabagiem vecākiem, bet gan veseli un izglītoti bērni veseliem un vēl ilgus gadus darbotiesspējīgiem vecākiem.

Šai nolūkā tiesības uz bērna kopšanas pabalstu tā dzīves pirmajos gados jāpiešķir ģimenei neatkarīgi no mātes nodarbošanās. Lai ģimene pati atkarībā no visu ģimenes locekļu darba un peļņas iespējām izvēlas, kam uzraudzīt bērnu: mātei, tēvam, vecaimātei vai auklei. Protams, tas neizslēdz valsts uzraudzību, vai bērns tiešām ir pietiekami aprūpēts, ja jau šim nolūkam maksā pabalstu. Pats pabalsta apjoms valsts kasē atgrieztos caur mātes sociālo nodokli, bet ģimenes budžets pieaugtu un darba vieta - saglabātos.

Tāpat nepieciešams, lai šī pabalsta apjoms nebūtu pazemojošs šim atbildīgajam darbam - tātad vismaz bezdarbnieku pabalsta līmenī, kas paredz arī izmaiņas līdzi vidējai algai un cenu līmenim. Dabiski būtu, ja ģimenei, audzinot divus vai vairāk bērnu, kaut nedaudz tiktu palielināts arī pabalsts, jo darba ar diviem ir vairāk nekā ar vienu. Bērnam pārsniedzot pusotra gada vecumu, pabalsta apjomu varētu samazināt līdz mēneša maksai par vietu bērnudārzā vai rotaļu grupā un turpināt to līdz skolai.Tas, protams, nenozīmē, ka bērnudārzi būtu jāizmanto visām ģimenēm, bet tie tomēr rada rīcības izvēles iespējas un papildu darba vietas, kā arī iespēju gan mātēm, gan audzinātājām strādāt savā arodā, tātad veikt darbu labāk un pelnīt atbilstoši vairāk.

Tā kā mātēm pat ar lielāku valsts un citu ģimenes locekļu atbalstu darba pārtraukumi un papildu rūpes ar bērniem ir neizbēgamas, to izraisītais peļņas samazinājums un neapmaksātais darbs pensijas fondā būtu jākompensē ar valsts piemaksām piecu procentu apjomā no attiecīgā perioda vidējās algas par katru līdz pilngadībai ģimenē uzaudzinātu bērnu. Līdzekļi šādām piemaksām veidojas no to cilvēku iemaksām, kas nenodzīvo līdz pensijas vecumam, kā arī pateicoties darba mūža un pēc tā atlikušā dzīves laika starpībai.

Iepriekšējās desmitgades pieredze liecina, ka ģimenes atsaucas uz valsts atbalstu tās rūpēs ar bērnu skaita pieaugumu. Nav šaubu, ka tas notiks arī atjaunotajā Latvijā, ja tās ģimenes politika tiks veidota atbilstoši cilvēku vajadzībām un bērnu nozīmei tautas nākotnē.

Pārsla Eglīte,

LZA Ekonomikas institūta profesore

1Sīkāk par veiktajiem pētījumiem var lasīt:

Demogrāfiskās uzvedības faktori un motīvi/Rīga, Zinātne, 1984.105.-132.lpp. (krievu valodā)

V.Trostina. Latvijas PSR sieviešu domas par demogrāfiskās politikas pilnveidošanas virzieniem/LZA Vēstis, 1990.-nr.5, 75.-83.lpp.

I.Zariņa. Vēlamais ģimenes modelis Latvijas iedzīvotāju skatījumā/LZA Vēstis. A. 1994. Nr.5/6, 1.-10.lpp.

2 Sīkāk par aptaujas kopumu un tās rezultātiem P.Eglītes rakstā "Nebūs pārmaiņu - nebūs bērnu" nedēļrakstā "Izglītība un Kultūra" 1995.g.27.aprīlī, 4. un 18.maijā

1.tabula

Darbnespējas vecuma iedzīvotāju sadalījums pēc labvēlīgos

apstākļos savā ģimenē vēlamā bērnu skaita procentos, 1992.gadā

Referāta teksta nobeigums - "LV" nākamajā numurā, kopā ar citiem paredzētājiem konferences materiāliem