Zem vienām zvaigznēm debesīs un karogā

Stāsta, ka nākotnes aprises var saskatīt pagātnē. Tikai jāprot lasīt zīmes. Atšifrēt tāpat kā cilvēka genomu. Visa latviešu un lietuviešu, Latvijas un Lietuvas vēsture liecina: mūsu tautas un valstis ir bijušas stipras tad, kad kopīgu mērķu vārdā spējušas vienoties.

Laikam jau to apjauta arī tas pulciņš latviešu un lietuviešu, kas pirms 80 gadiem, 1921. gada 31. janvārī, Rīgā, Kultūras veicināšanas biedrības telpās, sanāca kopā uz Latvijas un Lietuvas apvienošanās biedrības dibinātāju sapulci.

Diemžēl laiks ne tikai maina paaudzes, bet dzēš arī atmiņas. Vēl skaudrāk nevēlamas pagātnes liecības putina varu maiņas un gari okupācijas gadi. Tāpēc arī saprotams — tagad var uziet tikai lauskas, atsevišķus faktus, kas stāsta, kā tas toreiz noticis. Jo palikušas tikai skopas ziņas laikrakstos. Tur trūkst darbojošos personu priekšvārdu. Ir domu aizmetņi, taču aizkadros paliek emocijas, bez kurām arī toreiz laikam gan nedzīvoja. Bet jāiztiek ar to, kas ir.

Vēl jānoskaidro, kur tolaik atradās Kultūras veicināšanas biedrība, bet tas nebūtu pārāk sarežģīti. Ir zināms, ka biedrības "Latviešu–lietuviešu vienība" dibināšanas sapulcē piedalījās 105 cilvēki.

Rakstīts, ka 31. janvārī runājis A. Reinholds, iepazīstinot ar biedrības izveides ieceri, lai tuvinātu latviešus un lietuviešus kultūras laukā. Ierosme nākusi no lietuviešu puses, to izteicis Lietuvas sūtnis Latvijā D. Zauņus, vēlākais Lietuvas ārlietu ministrs. Biedrības pamatakmens licēju vidū vēl ir bijis garīdznieks un lietuviešu ģimnāzijas direktors A. Jodavaļķis, laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redaktors J. Akmens, žurnālisti A. Reinholds un O. Krolls.

Dibināšanas sapulcē runājis arī Visbors, Vilsons, Liberts. Pilnsapulce vienojusies biedrību nosaukt par "Latviešu—lietuviešu vienību". Noteikts, ka par biedrības biedriem var būt tikai latvieši un lietuvieši, bet par biedriem veicinātājiem bez balsstiesībām — visi, nešķirojot tautības. Pagaidu valdē latviešus pārstāvējuši D. Vilsons, J. Rīteris, Liberts un Bergmanis, lietuviešus — A. Jodavaļķis, Visbors, Vroņevskis, Zarins. Turpmākajos gados "Latviešu — lietuviešu vienībai" veidojās nodaļas rajonos, biedru skaits kuplinājās līdz pustūkstotim. Mūsu biedru skaitā bijis arī Rainis, Jānis Endzelīns, daudzi citi latviešu kultūras un zinātnes darbinieki.

Kad 1940. gadā pēc padomju okupācijas Latvijā aizliedza un likvidēja vairāk nekā 6000 sabiedrisko organizāciju, starp tām bija arī valstī vecākā tautu tuvināšanās biedrība — "Latviešu—lietuviešu vienība".

Pēc Otrā pasaules kara biedrība savu darbu turpināja trimdā, tur "Latviešu—lietuviešu vienību" vadīja vēsturnieks Jūlijs Bračs (1909—1984). 1948. gadā Vācijā izdevumā "Aistija" viņš rakstīja, ka aistu vienības cīnītāji līdz šim abās pusēs bijuši karoga meklētāji. Viņi jutuši ideju savā sirdī, bet trūcis karoga — trūcis vienotas tautas vārda un simbola. Nu, autoraprāt, šis karogs un vārds ir atrasts. J. Bračs raksta:

"Vienības projekts varētu būt šāds. Kopējās valsts nosaukums: "Lietuva—Latvija". Lietuvas vārdu kā vecāko liekot pirmo. Vēl ideālāki būtu nosaukums "Aistija". (..) Savienotai valstij jāsastāv no divām sastāvdaļām — Lietuvas un Latvijas, kur katrai valstij ir sava iekšējā pārvalde. Galvaspilsēta būtu radāma pilnīgi par jaunu Lietuvas un Latvijas robežu tuvumā. Šāda galvaspilsēta nodibinātu kopīgu gravitācijas centru un palīdzētu ātrāk tuvināties tautas masām. Ir izteiktas domas, ka šāda galvaspilsēta varētu būt Šauļi kā vislielākais dzelzceļu centrs vai arī Klaipēda. Kopējais ģerbonis — jau tagad pieņemtā vienības kustības zīme: baltie Ģedimina stabi sarkanā laukā, vaiņagoti ar trim Latvijas zelta zvaigznēm. Kopējais karogs — jau tagad vienības kustības pieņemtās aistu nacionālās krāsas — balts, sarkans, dzeltens horizontālās svītrās. Valsts valoda — lietuviešu un latviešu valoda pēc tā parauga, kā vairākas valodas tiek lietotas Somijā, Šveicē, Beļģijā, Čehoslovākijā, Jugoslāvijā un Kanādā.

Ja izdotos realizēt šo divu brāļu tautu apvienošanās plānu, tad mēs būtu nodibinājuši stiprāku nacionālu valsti, mēs varētu labāk un drošāk aizstāvēt savas robežas rietumos un austrumos un ieiet kā stiprāka nacionālā vienība vienotajā Eiropā."

Šie vārdi ir rakstīti pirms pusgadsimta — 1948. gadā.

Bet trešās tūkstošgades sākumā gan Latvija, gan Lietuva gatavojas kļūt par vienotās Eiropas dalībvalsti. Un var jau būt, ka tā tiks tuvināts arī it kā mūsu priekšteču pārdrošais sapnis — par divu brāļu tautu apvienošanos. Ne vairs zem vienas valsts trim zelta zvaigznēm, bet gan zem daudzu valstu dzeltenajām zvaigznēm zilajā Eiropas Savienības karogā.

Baltu tautas tomēr būs vienotas. Ar to arī apsveicu Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 83. gadadienā. Februāris lietuviski saucas vasaris . Latviešiem šāds vārds gluži saprotams. Jo 16. februāris kļuva par pavasari mūsu kaimiņzemes atdzimšanā.

Andris Sproģis, 1988. gadā atjaunotās biedrības "Latviešu un lietuviešu vienība" priekšsēdētājs