Par Zinātnes padomi — darītāju un koordinētāju

IVARS KNĒTS, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, inženierzinātņu habilitētais doktors,

Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Pirmais veids — ir finansējums, kas tiek izdarīts no zinātnei paredzētās valsts budžeta daļas fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem. Tas aizņem finansējuma lielāko daļu — vairāk nekā 50 procentus.

Otrs — finansējums t.s. tirgus orientētajiem pētījumiem. Šos pētījumus mēs apmaksājam apmēram 50 procentu apjomā, bet otrus 50 procentus finansē ražotājs, kas pētījumu rezultātus ievieš ražošanā.

Trešais — finansējums domāts nacionālo pētniecisko programmu īstenošanai. Šādas programmas finansēšanu mēs uzsākam pirmo reizi, un tas aptver piecus projektus: "Latvijas dabas resursi un ekoloģiskā stabilitāte"; "Latvijas iedzīvotāji un tautas veselība"; "Letonika" — viss, kas saistās ar Latviju, tās tautu, valodu un kultūru; "Latvijas zinātniskās un tautsaimnieciskās produkcijas konkurētspēja"; "Sabiedrības sociālā attīstība un drošība".

Ceturtais — finansējums valsts institūciju pasūtītiem pētījumiem. Šeit jāpaskaidro, ka dažādas ministrijas iesniedz savus pētījumu pieteikumus Augstskolu un zinātnes departamentam. Tur eksperti tos izvērtē, un nauda to realizācijai tiek izdalīta no zinātnei paredzētās valsts budžeta daļas. Taču kontrole un pārskats par pētījumiem ir ministriju iekšējā lieta.

Piektais — zinātnisko iestāžu bāzu funkcionēšanai nepieciešamie līdzekļi. Līdz šim to nodrošināja ar fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem iedalīto finansējumu. Vienošanās starp granta turētāju un organizāciju vadītāju paredzēja, ka apmēram 20 procenti no šī finansējuma apjoma tiek novirzīti zinātniskās organizācijas infrastruktūras uzturēšanai. Ja 1995.gadā pētījumu projektiem grantu formā kopā bija iedalīti 4,4 miljoni latu, tad tas nozīmē, ka apmēram viens miljonslatu ieguldīts infrastruktūras uzturēšanai. Taču arī tas ir par maz. Bijušās ZA institūtu celtnes jau tagad brūk kopā, tāpēc mēs no budžeta līdzekļiem izdalījām atsevišķi nelielas summas, kas nodrošinātu vismaz ēku saglabāšanos.

Sestais — finansējums centralizēto pētniecisko izdevumu segšanai. Šajā gadījumā ir runa par izdevumiem, kas saistīti ar LZA, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas, Nacionālā Botāniskā dārza, Kodolpētniecības centra, LZP darbības nodrošināšanu, ekspertu atalgojumu un dažādu zinātnisko žurnālu izdošanu.

Septītais — finansējuma veids nodrošina Latvijas zinātnieku līdzdalību starptautiskajos zinātniskajos pasākumos. Tas ir jauns finansējuma veids, un pirmo reizi mēs esam spējuši atbalstīt mūsu zinātniekus četros dažādos veidos. Pirmkārt, sedzam organizāciju dalības maksu dažādās starptautiskajās organizācijās; otrkārt, finansējam starptautisku konferenču rīkošanu Latvijā; treškārt, apmaksājam starptautisku konferenču t.s. dalības maksu; ceturtkārt, apmaksājam atsevišķu pētnieku grupu starptautisko sadarbību. Lauvas tiesu šeit paņem sadarbība ar Starptautisko zinātnes fondu. Šajā gadījumā pastāv vienošanās valdības līmenī, ka tā uzņemas segt 50 procentus no kopējiem projektu izdevumiem.

Astotais — līdzekļi, kas nepieciešami zinātnes un augstākās izglītības integrācijas veicināšanai. Par šo jautājumu un ar to saistīto problēmu loku gribu izteikties plašāk, jo tā ir gandrīz vai pati galvenā problēma Latvijas zinātnē šobrīd.

Likvidējot ZA struktūras, šie institūti palika, kā saka, karājamies gaisā, kaut ir reģistrēti kā Izglītības un zinātnes ministrijas objekti. Mēs vēlamies, lai šo institūtu zinātnieki vairāk sadarbotos ar augstskolām. Taču te negaidīti, bet varbūt arī likumsakarīgi "uzpeld" konkurences faktors. Proti, zinātnieks no bijušā institūta, atnācis uz augstskolu, ne īpaši vēlas lasīt lekcijas studentiem, viņš grib nodarboties ar zinātni. Taču augstskolai šim nolūkam nav naudas, bet, lai tomēr atbalstītu zinātnieka zinātniskā darba iespējas augstskolā, nauda tiek izņemta no lektoriem paredzētā fonda. Rodas interešu sadursme un pretruna.

Lai šī integrēšanās procesa pretruna nesaasinātos, mēs finansiāli — mūsu iespēju robežās — mēģinām palīdzēt institūtu zinātniekiem. Otrs, ko mēs atbalstām, lai veiksmīgāk noritētu zinātnes un augstskolas integrācija, ir tādu mācību programmu izstrāde, kuras kopā veidotu gan zinātnisko iestāžu, gan augstskolu pārstāvji.

Pēdējais jaunums ir doktorantūras atbalsts. Ar doktorantu stipendijām — apmēram 24 lati — ir grūti doktorantūrai piesaistīt jaunus cilvēkus. Konkursa kārtībā 40 jaunajiem, spējīgajiem zinātniekiem piemaksāsim, lai stipendija kopā ar mūsu pabalstu sasniegtu 80 latus.

Tāda kopumā ir zinātnes finansējuma struktūra, par kuru atbild LZP un uz kuru bāzējas Latvijas zinātne.

— Kā jūs, būdams daudzu zinātņu problēmu samilzuma centrā, vērtējat stāvokli Latvijas zinātnē?

— Zinātnieku skaits salīdzinājumā ar 1990.gadu Latvijā ir samazinājies apmēram divas reizes. Daudzu institūtu ēkas ir slēgtas, tukšas. Piemēram, lielais 200 metru garais četrstāvīgais Fizikas institūta korpuss, kur kādreiz strādāja vairāk nekā tūkstotis darbinieku, tagad ir slēgts. Aparatūra netiek izmantota, vienīgi ziemā minimāli darbojas apkures sistēma. Tāda aina ir daudzās institūcijās. Taču tūlīt gan piebildīšu, ka daudzviet pamazām lietas sāk virzīties uz labo pusi. Es uzskatu, ka daudz varētu palīdzēt augstskolu un zinātnes integrācija. Tās nostiprināšana būs viens no manas darbības stūrakmeņiem LZP priekšsēdētāja amatā. Jāpanāk, lai tāpat kā visur pasaulē arī pie mums papildus tiem līdzekļiem, ko valsts piesķir augstskolām izglītībai, tiktu speciāli iedalīta arī nauda, kas vajadzīga augstskolu zinātniskajai darbībai. Tas būtu finansējums papildus LZP grantiem. Pašreiz finansējums augstskolām izglītībai knapi nosedz lekciju lasītāju darba samaksu.

Interesanti pieminēt ārzemēs iegūtos secinājumus, proti: labi nodrošināts zinātniskais darbs augstskolā dod iespēju tai piesaistīt spējīgus zinātniekus, ja ir labi zinātnieki, veidosies laba augstskola, kas sagatavos kvalificētus speciālistus. Ja augstskola nespēj savā darbā iesaistīt labus zinātniekus, tās prestižs sabiedrībā pazeminās, uz šādu augstskolu jaunieši vairs nevēlas iet, un tā agri vai vēlu bankrotē. Starp citu, mēs šīs problēmas tikko kā apspriedām ar Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāru Armandu Kalniņu.

Pašreiz svarīga ir LZP starptautiskā sadarbība, īpaši ar Eiropas valstīm, plašāk iesaistoties Eiropas Savienības valstu programmās "TEMPUS", "COPERNICUS", "PECO" un citās.

Daudz Latvijas zinātnei palīdz atsevišķas valstis. Jāpiemin Dānija, kas piesķīrusi 200 dolāru mēnesī 20 zinātniekiem, katram uz diviem gadiem. Dāņu izvirzītie nosacījumi bija šādi, pirmkārt, zinātniekam ir jāstrādā Latvijā; otrkārt, viņam ir jāsadarbojas ar kādu Dānijas zinātnisko organizāciju, treškārt, jaunā zinātnieka darba tēmai jābūt noderīgai Latvijai; ceturtkārt, zinātniekam jābūt vecumā līdz 35 gadiem.

Pieteikumu bija daudz. Visus kandidātus izvērtēja gan Dānijas, gan Latvijas eksperti. Tad sanācām kopā un noteicām šos 20 labākos. Šie 200 dolāri mēnesī tiek sadalīti šādi: 80 dolāri — stipendija; 70 dolāri (gadā 700 dolāri) — aparatūras iegādei, 50 dolāri — ceļa izdevumi (uz konferencēm, pieredzes apmaiņa). Divi mēneši gadā ir atvaļinājums, kad šī stipendija netiek maksāta.

Runājot par zinātnei iedalīto budžeta daļu, jāsaka, ka pagājušajā gadā mums lielas domstarpības bija ar Finansu ministriju. Tikai pēc LZP delegācijas sarunām ar Ministru prezidentu Māri Gaili mums izdevās pierādīt, ka zinātnei iedalāma lielāka budžeta daļa. Taču pašreizējais zinātnes finansējums tomēr ir mazāks par to, ko mēs pieprasījām. Latvijas zinātnes attīstībai no valsts kopprodukta ir iedalīti 0,38 procenti. Tas ir ārkārtīgi maz, apmēram septiņas līdz deviņas reizes mazāk nekā Eiropas valstīs, kur vidēji šis rādītājs ir 2,5 procenti.

Otrs, ne mazāk svarīgs, ir zinātnisko institūtu statuss. Bijušie LZA institūti šai akadēmijai vairs nepieder, taču vairāki dažādu ministriju institūti ir saglabājušies. LZA bijušie institūti ir piereģistrēti Augstskolu un zinātnes departamentam, bet kā saimnieciskas organizācijas, līdz ar to tie maksā zemes nodokli un citus nodokļus. Taču šiem institūtiem jābūt zināmā valsts nodrošinājumā, jo tie realizē valsts politiku zinātnē un nedarbojas kā uzņēmējorganizācijas. Pie šīs problēmas mēs aktīvi strādājam.

— Brīvā tirgus ekonomikas apstākļos fundamentālā zinātne it kā nokļuvusi pelnrušķītes lomā, bet īstās mātes meitas vietu ieņēmusi lietišķā zinātne. Kāda būs LZP politika attiecībā uz šiem abiem virzieniem?

— Pirmām kārtām jāatzīmē, ka reizēm ir grūti norobežot fundamentālo zinātni no lietišķās zinātnes. Var likties, ka, piemēram, matemātiķa pētījums kādā specifiskā diferenciālvienādojumu teorijā ir piederošs pie vistīrākās fundamentālās zinātnes. Taču, ievērojot zinātnes attīstības tempus mūsdienās, nav izslēgts, ka kādā jaukā dienā šis pētījums iegūst lielu praktisku jēgu. Līdzīgi ir citās zinātnēs — fizikā, ķīmijā un citur.

Šajā ziņā cits dalījums ir lietderīgāks, proti, augstas kvalitātes zinātniskie pētījumi un pētījumi, kas šajā brīdī ir vajadzīgi Latvijai. Turpmāk LZP strādās un savu finansu politiku realizēs tieši šādā griezumā. Jau tuvākajā laikā mēs aicināsim visas ministrijas sniegt informāciju par savām problēmām. Tad, izmantojot savu finansējumu, veidosim zinātnieku grupas, kas strādātu tieši Latvijai ļoti vajadzīgu problēmu risināšanā. Kāda būs atbilde? Droši vien būs cilvēki, kas teiks: dodiet tik naudu, tad mēs savas problēmas atrisināsim. Protams, ja ir nauda, var uzaicināt speciālistus no ārzemēm. Taču mēs gribam likt darbā mūsu pašu zinātnieku potenciālu, dot viņiem iespēju nopelnīt, lai nevajadzētu braukt darbā uz ārzemēm, lai Latvija saglabātu savu prāta potenciālu.

Bez fundamentālās zinātnes attīstības nav iespējams lietišķo zinātņu progress — tā ir aksioma. Mums kopā ar ministrijām ir jāizlemj, kas šobrīd Latvijai ir vajadzīgs. Diemžēl jau iepriekš jārēķinās, ka īstas skaidrības daudzviet nebūs. Tā kā mūsu valstī vēl nav oficiāli apstiprinātas Tautsaimniecības attīstības programmas, tad nevaram viennozīmīgi apstiprināt arī zinātnes attīstības programmu, kas norādītu mūsu darbības galvenos virzienus. Bet, turpinot par fundamentāliem pētījumiem, gribu atgādināt savu nostādni, ko paudu jau pirms trim gadiem, būdams LZP priekšsēdētājs: ja mums ir pasaules klases zinātnieks, tad liegt finansējumu viņa pētījumiem tikai tāpēc, ka konkrētajā brīdī tiem Latvijā nav tieša pielietojuma, ir aplamība. Šie augstas klases zinātnieki ir jāatbalsta.

— Gribētos dzirdēt jūsu viedokli par Salaspils reaktora perspektīvu, kā arī par Ventspils tuvumā krievu armijas atstātā radioteleskopa izmantošanu.

— Salaspils atomreaktora darbība saistījās ar fundamentālajiem pētījumiem Latvijas zinātnē. Problēma par tā likteni tiek risināta jau trešo gadu. No vienas puses, to vajadzētu slēgt. Reaktors nav bīstams apkārtējai videi, taču ir jau morāli novecojis un tā uzturēšana izmaksā lielu naudu. No otras puses, mums nav speciālistu, kas to varētu izdarīt, kā arī nezinām, kur likt tajā esošos kodolmateriālus. Organizācija Maskavā, kas reaktoru spētu slēgt, par to kādreiz pieprasīja vienu miljonu dolāru. Tādas naudas mums nav. Tagad jau prasot daudz vairāk. Šādā situācijā Salaspils reaktorā turpina strādāt neliela zinātnieku grupa, kas pēta apstarojuma ietekmi uz dažādu materiālu īpašībām.

Turklāt mēs finansējam Ventspils tuvumā esošo radioteleskopu, kas nodots Radioastrofizikas observatorijai. Tā ir unikāla un visumā moderna iekārta. Tās iespējas ar dziļu interesi jau ir pētījuši vācu, zviedru, dāņu speciālisti un zinātnieki. Patlaban mūsu fiziķi šajā jomā aktīvi darbojas, aicinot arī ārzemju studentus apgūt darba prasmi ar patiešām efektīvi aprīkotu radioviļņu interferometru un meklē sadarbības partnerus ārzemēs, jo mēs vieni nespējam uzturēt un pilnīgi izmantot šo objektu.

Pašlaik plašo teritoriju ar krievu armijas atstātajām ēkām — skolu, bērnudārzu, dzīvojamām mājām un, galvenais, ar daudzajiem radioteleskopu apkalpojošiem objektiem — apsargā, taču tas nenovērš izlaupīšanas iespējas. Tādējādi varam pazaudēt tiešām kaut ko vērtīgu, kas mūsu zinātnei var būt ļoti vajadzīgs.

— Un laikam pēdējais jautājums: vai šādi apstākļi — zemas augstskolu pasniedzēju un zinātnieku algas, ļoti ierobežots zinātnisko pētījumu finansējums, Latvijas labāko zinātnieku pārvilināšana uz ārzemēm un citi — neizraisa Latvijas zinātnieku pārcelšanos darbā vai pat uz dzīvi ārzemēs?

— Uz darbu ārzemēs dodas daudz jauno zinātnieku, arī pieredzējuši, gados vecāki augstas klases speciālisti.

Jaunie, kas Latvijā ieguvuši izglītību un sākuši strādāt zinātnē, visai bieži tiek nosūtīti stažēties ārzemēs. Tur mūsējie parāda tik augstu klasi, ka tiek aicināti uz laiku palikt darbā. Tagad ir grūti spriest, vai šie mūsu jaunie speciālisti pēc gadiem diviem trim vairs atgriezīsies Latvijā. Arī pieredzējušie Latvijas zinātnieki Rietumos tiek augstu vērtēti. Jau četrus gadus Vācijā strādā Dr. Kurts Švarcs, viņu atceramies kā izcilu lāzera starojumu pētnieku. Profesors Liepiņš, kas kādreiz strādāja Jāņa Stradiņa laboratorijā, ārzemēs kotējas tik augstu, ka tiek izmantoti visi iespējamie materiālie stimuli, lai novērstu viņa atgriešanos mājās. Nupat saņēmu vēstuli no Lundas universitātes vadības. Tiem ir brīvas divas profesoru vietas, un tiek lūgts, lai mēs Latvijā uz šīm vietām rīkotu konkursu. Latvijas zinātniekus pasaulē vērtē augstu.

Runājot par jauno speciālistu iesaistīšanos Latvijas augstskolu pasniedzēju darbā, kā arī zinātniskajā darbībā, jāsaka īsi: apkārt redzu galvenokārt tikai sirmas galvas... Docenta alga — 80 latu salīdzinājumā ar pensionāru pensijām nav slikta. Taču mani bijušie studenti, kas tagad pārgājuši strādāt firmās un tur veic kādus darbus, pelna vismaz trīsreiz lielāku algu. Tā, piemēram, mums kaimiņos esošas firmas darbinieks, kas muitā kārto papīrus par ienākušo aparatūru, saņem 250 latus. Sakiet, vai viņš nāks strādāt par pasniedzēju?

— Un izeja?

— Jau tuvākajā Latvijas Zinātnes padomes sēdē spriedīsim par nākošā gada budžetu zinātnei. Ceram rast atrisinājumu.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors

Foto: Arnis Blumbergs