"Demogrāfiskā attīstība Latvijā deviņdesmitajos gados"

Šī gada sākumā laikrakstā "Diena", šķiet, pirmo reizi Latvijā sniedzu tā saucamo dzīvestības koeficienta dinamiku kopš astoņdesmito gadu vidus. Šis vienkārši aprēķināmais rādītājs (dzimušo un mirušo skaita attiecība) 1985.gadā bija 1,16. Maksimumu tas sasniedza 1986. un 1987.gadā — vairāk par 1,30, bet tad sistemātiski kritās un jau 1991.gadā bija nedaudz zem vieninieka, norādot uz depopulācijas (izmiršanas) situācijas izveidošanos. Pērn tas noslīdēja līdz 0,58, bet šī gada pirmajos četros mēnešos līdz 0,44. Tādā situācijā uzskatāmāk jau lietot apgriezto lielumu, un tas rāda, ka šī gada pirmajā trešdaļā mirušo skaits 2,25 reizes pārsniedz dzimušo skaitu. Diezgan droši var teikt, ka šogad mirušie pārsniegs dzimušos vismaz par 20 tūkstošiem cilvēku. Tā kā divas piektdaļas no šī gada sagaidāmā jaundzimušo skaita ir jau mūsu laikabiedri, bet pārējie ir ieņemti, un katru dienu jaundzimušo kopumu papildina 50 līdz 60 bērni, tad var diezgan droši prognozēt, ka šogad dzimušo būs mazāk par 22000 (astoņdesmito gadu beigās vairāk par 40000), bet negatīvā dabiskā pieauguma samazinājuma apjoms svārstīsies ap 22000. Šie raksturojumi pēc būtības ir noteicošie demogrāfiskās situācijas izvērtējumā. Nekad agrāk Latvijā tik izteikta demogrāfiskā krīze nav pieredzēta.

Tālāk, izmantojot konkrētus statistiskos datus, detalizētāk aplūkosim demogrāfiskās attīstības īpatnības pēdējos gados.

Visos pēckara gados Latvijas iedzīvotāju skaits sistemātiski un visai strauji pieauga, galvenokārt uz migrācijas rēķina. Maksimumu tas sasniedza 1990.gada sākumā (2,673 milj.), bet deviņdesmitajos gados jūtami sarucis. Pēc mana vērtējuma, tas pašreiz ir 2,515 miljoni cilvēku un rudens sākumā atkal, tāpat kā 1978.gadā, būs sasniedzis apaļos divarpus miljonus. Šis kritums varētu turpināties līdz nākamā gadsimta sākumam, tomēr tālākā perspektīvā iedzīvotāju daudzums acīmredzot stabilizēsies 2,3 līdz 2,4 miljonu robežās.

Nedaudz savādāka ir latviešu skaita dinamika. Visai gauss latviešu pieaugums atzīmēts astoņdesmito gadu pirmajā pusē, taču šo gadu otrajā pusē demogrāfiskās politikas un strukturālo faktoru ietekmē latviešu skaits jūtami pieauga, sasniedzot maksimumu 1991.— 1993.gadā (1,396 milj.).

Kopš 1992.gada latviešu skaitam ir tendence samazināties. Tas notiek sakarā ar mirstības līmeņa pārsniegumu pār dzimstību. Migrācija sekmēja latviešu skaita papildinājumu Dzimtenē. Vēl pērn atzīmēts neliels (528 cilv.) pieaugums latviešu migrācijas rezultātā. Tomēr nelabvēlīgās paaudžu maiņas dēļ šī gada sākumā latviešu (1,385 milj.) bija pat nedaudz mazāk nekā 1989.gadā, kad notika tautskaite. Jāņem gan vērā, ka šajos aprēķinos nav uztvertas pārmaiņas asimilācijas procesā. Un tās latviešiem ir labvēlīgas, tāpēc latviešu skaitu vērtēju tuvu 1400000. Tomēr jāuzsver, ka pašreiz Latvijā latviešu skaits ir mazāks nekā pirms Pirmā un Otrā pasaules kara. Turklāt tieši pēdējos gados tas neapšaubāmi sarūk. Tiesa, cittautiešu depopulācija (vai to izceļošana) ir vēl izteiktāka, tāpēc pamattautības iedzīvotāju īpatsvars lēnām pieaug, veidojot 55 procentus no visiem valsts iedzīvotājiem. Prognozes liecina, ka arī tuvākajā perspektīvā latvieši turpinās izmirt, bet to īpatsvars pieaugs līdz 58 procentiem 2003.gadā. Pirmo reizi iedzīvotāju dabiskās kustības negatīvais saldo Latvijā atzīmēts 1991.gadā. Latviešiem tas negatīvs bija arī agrāk: 1973.— 1981. un 1985.gadā. Satrauc, ka šie negatīvie raksturojumi, kā tas redzams no zīmējuma, strauji progresē, radot reālus draudus tautas izdzīvošanai.

Latvijā zems dzimstības līmenis, kas nenodrošināja pat vienkāršo paaudžu nomaiņu, bija raksturīgs piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Summārais dzimstības koeficients visu laiku bija zemāks par 2,0 un tikai astoņdesmito gadu otrajā pusē sasniedza paaudžu nomaiņas normu. Kopš 1988.gada šis rādītājs kritās katru gadu un, visticamāk, ka pērn un šogad tas būs viens no viszemākajiem, kāds jebkad atzīmēts pasaulē,— attiecīgi 1,3 un 1,2. Līdzīgs tas gan vēl ir Austrumvācijā, Slovēnijā, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Igaunijā. Jāatzīmē, ka latviešiem dzimstība ir nedaudz augstāka nekā cittautiešiem.

Ja dzimstības pieaugumā astoņdesmitajos gados svarīga loma bija sieviešu vecumstruktūras uzlabojumam un laulību auglības pieaugumam, tad tagad būtiska nozīme ir laulību skaita kritumam un, protams, dzimstības ierobežošanai laulībā. Turklāt izšķirošā nozīme ir reproduktīvām pārmaiņām pilsētās. Noslēgto laulību daudzums ir zemākais Latvijas vēsturē. Nereģistrēto laulību un konsensuālo savienību zināma izplatība, izrādās, vāji kompensē reģistrēto laulību demogrāfisko potenciālu.

Līdz astoņdesmito gadu beigām migrācijas saldo Latvijā bija izteikti pozitīvs. Atsevišķos periodos relatīvais migrācijas pieaugums bija pat visaugstākais Eiropā. Pēc 1989.gada sākumā pieņemtā imigrācijas ierobežošanas lēmuma situācija migrācijas bilancē kardināli mainījās, it īpaši pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā. Maksimālie iedzīvotāju izbraukšanas apjomi fiksēti 1992. un 1993.gadā, kad notika Krievijas karaspēka apakšvienību izvešana un militārpersonu ģimeņu locekļu, kā arī citu nepilsoņu repatriēšanās uz NVS valstīm. Šis process turpinās mazāk izteiktā formā arī Tagad. Pērn migrācijas saldo bija mīnus 19 tūkstoši cilvēku, bet prognozējamais lielums šim gadam ir mīnus 12 tūkstoši cilvēku. Laikposmā no 1991.gada līdz šim brīdim migrācijas dēļ valsts iedzīvotāju skaits samazinājies par 110 tūkstošiem cilvēku.

Nobeigumā gribētu teikt, ka pērn man bija iespēja piedalīties ANO organizētās Kairas konferences dokumentu sagatavošanas sesijā Ņujorkā un pašā konferencē, kura pieņēma rīcības programmu tuvākajiem desmit gadiem. Biju uzaicināts arī uz Eiropas ekspertu sanāksmi Alikantē (Spānija), kurā tika parakstīta tā saucamā Alikantes deklarācija. Varētu teikt, ka personīgi izjutu šo dokumentu nozīmi. Visos šajos dokumentos valdības un nevalstiskās organizācijas ir aicinātas neatliekami aktivizēt demogrāfisko un sociālo politiku atbilstoši katras valsts situācijai un sabiedrības izpratnei par demogrāfisko optimumu.

Tieši sakarā ar visai kritisko demogrāfisko stāvokli Latvijā LR valdībai un nevalstiskām organizācijām vajadzēja rīkoties aktīvāk nekā visur citur. Diemžēl darīts tiek visai maz. Manuprāt, nekad agrāk kopš astoņdesmito gadu sākuma mūsu valdība nav bijusi tik pasīva šajā jomā. Speciālistu izstrādātā nacionālā programma "Iedzīvotāji" praktiski iesaldēta. Kaut kur valdības labirintos iestrēdzis ilgi gatavotais un gaidītais lēmuma projekts par nepieciešamību uzlabot demogrāfisko situāciju. Gribu atzīmēt, ka šādus lēmumus divas reizes pieņēma astoņdesmitajos gados (1980. un 1987.gadā). Nevienā valdības sēdē demogrāfija nav aplūkota kā tautas izdzīvošanas kardinālais jautājums. Atliek cerēt, ka šī konference būs pagrieziena punkts attieksmē pret demogrāfisko problemātiku.

Pēteris Zvidriņš,

LZA akadēmiķis

Nobeigumu prof. Pārslas Eglītes referātam, kas sākās "LV" iepriekšējā numurā, — skat. 7. lpp.