Par savas tautas dzīvīgumu

"Vēlamais bērnu skaits ģimenēs un tā īstenošanas nosacījumi"

Turpinājums no "LV" vakardienas nr.83

Tas nodrošinātu mātes peļņas un darbavietas saglabāšanos, bet bērnu varētu uzraudzīt vecvecāki vai aukles. Tāpēc likumsakarīgi, ka piekrišana dažādiem pabalsta saņemšanas nosacījumiem vairāk atkarīga no ģimenes sastāva nekā bērnu skaita: pie samērā lielāka pieaugušo daudzuma ir vieglāk nodrošināt bērnu uzraudzību, kas ir galvenais šķērslis, lai māte varētu kaut nepilnu darba dienu strādāt un pelnīt.

Tas arī ir galvenais ģimenes papildināšanas un vienlaikus mūsu Satversmē paredzētās abu dzimumu līdztiesības nosacījums. 1991.gadā pieņemtie bērnu kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi — tikai mātei un turklāt vismaz pirmajos bērna pusotra dzīves gados pilnībā atstājot darbu — ir vērsti uz vīriešu un sieviešu sabiedrisko lomu nolemtības atjaunošanu. Tas laupa ģimenei sievas un mātes nodarbošanās veida izvēles iespējas un vecvecāku ieinteresētību pieskaitīt mazbērnus, kā arī ierobežo mātes ienākumus ne tikai bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā, bet būtībā visā tālākajā dzīves posmā.

Kā zināms, bērnu dzimšanas izraisīto darba mūža pārtraukumu un ģimenes rūpju dēļ mātēm ir ierobežotas iespējas papildināties savā arodā un ieņemt augstākus, labāk atalgotus amatus. Pēc Valsts Statistikas komitejas ziņām 1994.gada I ceturksnī Latvijas tautsaimniecībā kopumā sievietes vidēji saņēma tikai 77 procentus no vīriešu atalgojuma (ar svārstībām no 93,6 procentiem lauksaimniecībā līdz 68,5 procentiem transportā). Saskaņā ar iecerēto reformu pensiju likumā tas nozīmētu arī atbilstoši mazāku pensiju — kā sodu par bērnu radīšanu un lielo neapmaksāto darbu viņu aprūpē.

Šāda — atklāti nepasludināta, bet konsekventi īstenota valsts ģimenes politika neatbilst ne Latvijas parakstītajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, ne norisēm Eiropas attīstītajās valstīs, kurām vārdos tiecamies līdzināties. Bet, galvenais, ka šī politika nav devusi cerēto rezultātu: vidēji vienai sievietei dzimušo bērnu skaits no 2,15 1986./87.gadā un 1,86 1991.gadā sarucis līdz aptuveni 1,4 1994.gadā, Rīgā pat līdz vienam. Latvietēm tas gan bija augstāks par vidējo valstī, tomēr ar katru gadu mazinājās.

Lai iedrošinātu ģimenes atkal tiekties uz iecerēto bērnu skaitu, valsts ģimenes politikā jāatsakās no visiem vienāda un turklāt iepriekšējo gadsimtu modeļa uztiepšanas, turklāt nepiešķirot pietiekamu materiālu atbalstu tā īstenošanai.

Pašreizējā sociālās politikas ievirze uz nabagāko atbalstīšanu dzīvības vilkšanas līmenī nerosina cilvēkus pašiem meklēt peļņas avotus, bet pat slēpt tādu esamību, kas ir brēcošā pretrunā ar tirgus ekonomikas un pašiniciatīvas principiem. Pretēji līdzšinējai pieejai valstij jāatbalsta sabiedrībai vēlamās cilvēku darbības, nevis vadoties pēc viņu nabadzības pakāpes, bet gan jau sasniegtā un vēl sagaidāmā rezultāta. Ģimenes politikā tas būtu ne lielāks dzimušo skaits nabagiem vecākiem, bet gan veseli un izglītoti bērni veseliem un vēl ilgus gadus darbotiesspējīgiem vecākiem.

Šai nolūkā tiesības uz bērna kopšanas pabalstu tā dzīves pirmajos gados jāpiešķir ģimenei neatkarīgi no mātes nodarbošanās. Lai ģimene pati atkarībā no visu ģimenes locekļu darba un peļņas iespējām izvēlas, kam uzraudzīt bērnu: mātei, tēvam, vecaimātei vai auklei. Protams, tas neizslēdz valsts uzraudzību, vai bērns tiešām ir pietiekami aprūpēts, ja jau šim nolūkam maksā pabalstu. Pats pabalsta apjoms valsts kasē atgrieztos caur mātes sociālo nodokli, bet ģimenes budžets pieaugtu un darba vieta — saglabātos.

Tāpat nepieciešams, lai šī pabalsta apjoms nebūtu pazemojošs šim atbildīgajam darbam — tātad vismaz bezdarbnieku pabalsta līmenī, kas paredz arī izmaiņas līdzi vidējai algai un cenu līmenim. Dabiski būtu, ja ģimenei, audzinot divus vai vairāk bērnu, kaut nedaudz tiktu palielināts arī pabalsts, jo darba ar diviem ir vairāk nekā ar vienu. Bērnam pārsniedzot pusotra gada vecumu, pabalsta apjomu varētu samazināt līdz mēneša maksai par vietu bērnudārzā vai rotaļu grupā un turpināt to līdz skolai.Tas, protams, nenozīmē, ka bērnudārzi būtu jāizmanto visām ģimenēm, bet tie tomēr rada rīcības izvēles iespējas un papildu darba vietas, kā arī iespēju gan mātēm, gan audzinātājām strādāt savā arodā, tātad veikt darbu labāk un pelnīt atbilstoši vairāk.

Tā kā mātēm pat ar lielāku valsts un citu ģimenes locekļu atbalstu darba pārtraukumi un papildu rūpes ar bērniem ir neizbēgamas, to izraisītais peļņas samazinājums un neapmaksātais darbs pensijas fondā būtu jākompensē ar valsts piemaksām piecu procentu apjomā no attiecīgā perioda vidējās algas par katru līdz pilngadībai ģimenē uzaudzinātu bērnu. Līdzekļi šādām piemaksām veidojas no to cilvēku iemaksām, kas nenodzīvo līdz pensijas vecumam, kā arī pateicoties darba mūža un pēc tā atlikušā dzīves laika starpībai.

Iepriekšējās desmitgades pieredze liecina, ka ģimenes atsaucas uz valsts atbalstu tās rūpēs ar bērnu skaita pieaugumu. Nav šaubu, ka tas notiks arī atjaunotajā Latvijā, ja tās ģimenes politika tiks veidota atbilstoši cilvēku vajadzībām un bērnu nozīmei tautas nākotnē.

Pārsla Eglīte,

Latvijas Zinātņu akadēmijas

Ekonomikas institūta profesore