Ministru kabineta instrukcija nr. 3

(prot. nr. 29, 18.§) Rīgā 1995. gada 30. maijā

Instrukcija par kārtību, kādā notiek tiespsihiatriskās ekspertīzes

Izdota saskaņā ar Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā izdoto
Ministru kabineta 1994.gada 30.augusta noteikumu nr.177
"Ārstniecības noteikumi" 95.punktu

 

I. Vispārīgie jautājumi

1. Tiespsihiatriskās ekspertīzes (tālāk tekstā — "ekspertīze") juridiskais pamatojums ir pirmstiesas izmeklēšanas iestādes, prokurora, tiesneša vai tiesas prasība saskaņā ar Latvijas kriminālkodeksu, Latvijas kriminālprocesa kodeksu, Civillikumu, Latvijas civilprocesa kodeksu, citiem likumiem un Ministru kabineta tiesību aktiem.

2. Ekspertīzi nosaka, ja nozīmīgu krimināllietas vai civillietas apstākļu noskaidrošanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas psihiatrijā.

3. Ja nozīmīgu lietas apstākļu noskaidrošanai nepieciešamas speciālas zināšanas citās ar psihiatriju saistītās medicīnas nozarēs, nosaka komplekso ekspertīzi.

4. Noteikt ekspertīzi aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām atļauts tikai tad, ja ir pietiekami dati, ka tieši šī persona ir izdarījusi sabiedriski bīstamo nodarījumu, par ko ierosināta krimināllieta un notiek pirmstiesas izmeklēšana.

5. Ekspertīzi veic šādos gadījumos:

5.1. pirmstiesas izmeklēšanas iestādei, prokuroram, tiesnesim vai tiesai ir radušās šaubas par aizdomās turētās, apsūdzētās vai tiesājamās personas pieskaitāmību;

5.2. ir radušās šaubas par liecinieka vai cietušā spējām pareizi uztvert krimināllietai vai civillietai nozīmīgus apstākļus un pareizi par tiem liecināt;

5.3. krimināllietas vai civillietas izskatīšanas vai iztiesāšanas laikā ir radušās pamatotas šaubas par prasītāja vai atbildētāja spējām pareizi uztvert lietai nozīmīgus apstākļus, kā arī pareizi tos atspoguļot;

5.4. tiesā ir iesniegts pieteikums personas atzīšanai par rīcībnespējīgu un ir pietiekamas ziņas par attiecīgās personas gara slimību vai plānprātību;

5.5. ir pamatotas aizdomas par to personu psihisku saslimšanu, kuras izcieš sodu.

6. Ekspertīzi veic saskaņā ar Latvijas kriminālkodeksā, Latvijas kriminālprocesa kodeksā, Civillikumā, Latvijas civilprocesa kodeksā un šajā instrukcijā noteiktajām normām par ekspertīzi, eksperta tiesībām, pienākumiem, atbildību un eksperta atzinumu.

7. Ekspertīzi parasti veic Labklājības ministrijas Veselības departamenta pārziņā esošās valsts psihiatriskās ārstniecības iestādes.

8. Tiesu psihiatrijas dienestu organizē, vada un kontrolē, kā arī metodiski un zinātniski nodrošina Labklājības ministrijas Veselības departamenta Valsts psihiskās veselības aprūpes centrs (tālāk tekstā — "Centrs"). Centrs kontrolē arī ekspertīžu kvalitāti un ekspertīžu veikšanas termiņus.

9. Tiesu psihiatrijas dienestu finansiāli nodrošina Labklājības ministrija no valsts budžeta.

10. Ārstiem, kuri piedalās ekspertīzēs, ir visas ekspertu tiesības un pienākumi, kas noteikti Latvijas kriminālkodeksā, Latvijas kriminālprocesa kodeksā, Civillikumā un Latvijas civilprocesa kodeksā.

11. Visiem ārstiem ekspertiem (tālāk tekstā — "eksperts") vienas ekspertu komisijas sastāvā ir vienlīdzīgas tiesības un pienākumi saskaņā ar Latvijas kriminālprocesa kodeksu un Latvijas civilprocesa kodeksu.

12. Eksperti veic ekspertīzi neatkarīgi un atzinumu dod saskaņā ar medicīnas zinātnes atziņām, likumdošanas aktiem par tiesu ekspertīzi, citiem tiesību aktiem un šo instrukciju.

13. Ekspertīzes atzinumu paraksta un par tā saturu ir personīgi atbildīgs eksperts vai visi ekspertu komisijas locekļi, kuri veic ekspertīzi.

14. Ja ekspertam, kurš strādā ekspertu komisijas sastāvā, ir citāds viedoklis nekā komisijai, viņš par to raksta atsevišķu atzinumu.

15. Eksperts dod atzinumu šādos apstākļos:

15.1. personas ambulatoras izmeklēšanas laikā;

15.2. personas stacionāras izmeklēšanas laikā;

15.3. ārpus ekspertu iestādes, ja pirmstiesas izmeklēšanas laikā pirmstiesas izmeklēšanas iestāde, prokurors, tiesnesis vai tiesa pieņem lēmumu pieprasīt tiespsihiatrisko ekspertīzi. Šajos gadījumos eksperts tiek uzaicināts uz iestādi, kura pieprasījusi ekspertīzi;

15.4. tiesas sēdē, kurā izskata personas lietu;

15.5. pēc lietas materiāliem par ekspertējamo personu neklātienē, ja ir izsludināta tās meklēšana vai ir zināms, ka ekspertējamā persona atrodas ārpus Latvijas Republikas;

15.6. pēc lietas materiāliem par ekspertējamo personu pēc viņas nāves.

16. Ja ekspertīzes atzinuma sniegšanai par personu, kura neatrodas apcietinājumā, nepieciešama stacionāra izmeklēšana, attiecīgo personu ārstniecības iestādē ievieto ar tiesneša vai tiesas lēmumu.

17. Ja ekspertīzes atzinuma sniegšanai par personu, kura atrodas apcietinājumā, nepieciešama stacionāra izmeklēšana, attiecīgo personu ievieto ārstniecības iestādes tiespsihiatriskās ekspertīzes nodaļā ar prokurora, tiesneša vai tiesas lēmumu un nodrošina apsardzi.

18. Par katru ekspertējamo personu ir jābūt rakstiskam eksperta atzinumam. Tam ir jāietver apstiprināta klīniskā psihiatriskā diagnoze, pamatoti ekspertīzes secinājumi un jāatbilst prasībām, kas noteiktas Nolikumā par tiespsihiatriskās ekspertīzes atzinumu (pielikums).

19. Eksperta atzinuma pamatā ir šādi dati:

19.1. personas psihiatriskās izmeklēšanas laikā iegūtie dati;

19.2. lietas materiālos norādītie dati;

19.3. personas medicīniskajā dokumentācijā ietvertie dati.

20. Eksperta atzinumam nav iepriekš noteikta juridiska spēka, un tas nav saistošs pirmstiesas izmeklēšanas iestādei, prokuroram, tiesnesim un tiesai.

21. Eksperta atzinumu pirmstiesas izmeklēšanas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa vērtē pēc vispusīgas, pilnīgas un objektīvas visu krimināllietas vai civillietas materiālu izskatīšanas.

22. Ja eksperta atzinums netiek iekļauts pierādījumu lokā, to motivē ar attiecīgu lēmumu vai spriedumu.

23. Amatpersonai, kura pieprasījusi ekspertīzi, jānodrošina eksperta tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, eksperta lūgto papildmateriālu (ieskaitot medicīniskos dokumentus) izsniegšana, kā arī ekspertīzes priekšmeta robežās — iespējas uzdot jautājumus pratināmajām personām.

24. Iestādei, kuras amatpersona ir pieprasījusi ekspertīzi, par attiecīgajā iestādē veikto eksperta darbu (ja eksperts savus pienākumus neizpilda kā dienesta uzdevumu) jānodrošina atlīdzība saskaņā ar Latvijas kriminālprocesa kodeksa 62.panta otro daļu.

25. Ja krimināllietai nav pievienota medicīniskā dokumentācija, ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām ir pienākums pēc tiesu psihiatrijas ekspertu iestāžu pieprasījuma nodot to ekspertu rīcībā.

Pēc ekspertīzes veikšanas ekspertu pienākums ir minētās medicīniskās dokumentācijas oriģinālus atdot ārstniecības iestādei vai ārstniecības personai.

26. Ja ekspertīzes atzinums ir nepilnīgs vai neskaidrs, pirmstiesas izmeklēšanas iestāde, prokurors, tiesnesis vai tiesa ar īpašu lēmumu var pieprasīt papildu ekspertīzi, ko veic tas pats eksperts (ekspertu komisija tajā pašā sastāvā) vai cits eksperts (ekspertu komisija citā sastāvā).

27. Ja ekspertīzes atzinums nav pamatots un ir šaubas par atzinuma patiesumu, pirmstiesas izmeklēšanas iestāde, prokurors, tiesnesis vai tiesa var pieprasīt atkārtotu ekspertīzi, ko veic cits eksperts (ekspertu komisija citā sastāvā).

28. Latvijas kriminālprocesa kodeksa 62.pantā paredzčtās tiesu medicīnas ekspertu tiesības un pienākumus ekspertiem izskaidro attiecīgās ekspertu iestādes vadītājs, un eksperti ar savu parakstu to apliecina. Parakstītais apliecinājums kopā ar eksperta atzinumu tiek nosūtīts amatpersonai, kura pieprasījusi ekspertīzi.

29. Īpaši sarežģītos vai konfliktu gadījumos ekspertu norīko vai ekspertu komisiju izveido Centrs. Centra direktors ir tiesīgs ekspertu komisijas sastāvā iekļaut arī citu valsts psihiatrisko ārstniecības iestāžu ekspertus, kā arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Psihiatrijas katedras speciālistus.

30. Ja ir pieprasīta kompleksā ekspertīze, Centra direktors ir tiesīgs pēc attiecīgās speciālistu asociācijas ieteikuma ekspertu komisijas sastāvā iekļaut sertificētus citu specialitāšu ārstus.

II. Tiespsihiatriskās ekspertīzes uzdevumi

31. Ekspertīzei ir šādi uzdevumi:

31.1. noteikt aizdomās turētās, apsūdzētās, tiesājamās vai notiesātās personas psihisko stāvokli un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem, kā arī dot atzinumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanas lietderību;

31.2. noteikt liecinieka vai cietušās personas psihisko stāvokli un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem par attiecīgās personas spējām pareizi uztvert krimināllietai vai civillietai nozīmīgus apstākļus un pareizi par tiem liecināt;

31.3. noteikt ekspertējamās personas psihisko stāvokli un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem krimināllietā vai civillietā par attiecīgās personas spējām vadīt savu rīcību un spējām izprast savas rīcības nozīmi.  

III. Tiespsihiatriskā ekspertīze civilprocesā

32. Ekspertīzes uzdevumi civilprocesuālajās lietās ir šādi:

32.1. noteikt personas psihisko stāvokli un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem, kas saistīti ar attiecīgās personas atzīšanu par rīcībnespējīgu, ja ir pamatotas aizdomas par minētās personas psihisku saslimšanu vai plānprātību;

32.2. noteikt rīcībnespējīgas personas psihisko stāvokli un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem, kas saistīti ar attiecīgās personas atzīšanu par rīcībspējīgu, ja ir pamats uzskatīt, ka minētās personas psihiskās veselības stāvoklis ir uzlabojies vai minētā persona ir izveseļojusies;

32.3. noteikt personas psihiskās veselības stāvokli un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem lietās, kuru izskatīšanā un iztiesāšanā svarīga nozīme ir attiecīgās personas slimības gaitas prognozei, kas varētu ietekmēt viņas spējas turpmāk īstenot savas tiesības un pienākumus (laulības šķiršanas, bērnu audzināšanas, adopcijas, aizbildnības un aizgādnības lietās);

32.4. noteikt personas psihisko stāvokli un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem, ja attiecīgā persona tiesiskā ceļā ir apšaubījusi ārstniecības iestādes vai ārsta speciālista atzinumu par tās veselības stāvokli.  

IV. Tiesu psihiatrijas eksperts.
Eksperta pienākumi, tiesības un atbildība

33. Par tiesu psihiatrijas ekspertu var strādāt tikai sertificēts ārsts psihiatrs, kuram darba stāžs psihiatrijā ir vismaz astoņi gadi, ieskaitot specializācijas laiku.

34. Ekspertīzi veic valsts psihiatrisko iestāžu ārsti — tiesu psihiatrijas eksperti.

35. Pirmstiesas izmeklēšanas iestāde, prokurors, tiesnesis vai tiesa par ekspertu var izraudzīties arī sertificētu psihiatru, kurš nestrādā ekspertu iestādē vai par tiesu psihiatrijas ekspertu valsts psihiatriskajā ārstniecības iestādē, bet kura praktiskā darba stāžs psihiatrijā ir vismaz astoņi gadi.

36. Pirmstiesas izmeklēšanas iestādes, prokurora, tiesneša vai tiesas prasība izsaukt ekspertu ir saistoša tās iestādes vadītājam, kurā eksperts strādā, un attiecīgās iestādes vadītājs ir atbildīgs par prasības izpildi.

37. Ekspertam ir jāveic šādi pienākumi:

37.1. pēc pirmstiesas izmeklēšanas iestādes, prokurora, tiesneša vai tiesas aicinājuma jāierodas attiecīgajā iestādē un jāsniedz objektīvas atbildes uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem;

37.2. pilnībā jāiepazīstas ar visiem lietas materiāliem, medicīnisko dokumentāciju un visiem papildmateriāliem, ko ekspertam ir nodevusi pirmstiesas izmeklēšanas iestāde, prokurors, tiesnesis vai tiesa, kā arī ar medicīnisko izmeklējumu rezultātiem un papildmateriāliem, kas iegūti ekspertīzes laikā;

37.3. jāveic nepieciešamā ekspertējamās personas izmeklēšana, lai objektīvi un vispusīgi atspoguļotu ekspertējamās personas stāvokli;

37.4. ja ekspertīzē eksperts konstatē apstākļus, kuriem ir nozīme lietas izmeklēšanā vai izskatīšanā tiesā, bet par kuriem ekspertam jautājumi nav uzdoti, viņam šie apstākļi ir jānorāda savā atzinumā;

37.5. jānodrošina pareiza un precīza ekspertīzes lietvedība, statistiskā uzskaite un pārskats par tiesu eksperta darbu, kā arī visu ekspertīzes materiālu pareiza glabāšana un arhivēšana.

38. Eksperts ir tiesīgs:

38.1. iepazīties ar krimināllietas vai civillietas materiāliem, ko viņam nodevusi pirmstiesas izmeklēšanas iestāde, prokurors, tiesnesis vai tiesa;

38.2. saņemt eksperta atzinumam nepieciešamos papildmateriālus;

38.3. ar pirmstiesas izmeklēšanas iestādes amatpersonas, prokurora vai tiesas sēdes priekšsēdētāja starpniecību uzdot pratināmajām personām jautājumus ekspertīzes priekšmeta ietvaros;

38.4. atteikties no atzinuma sniegšanas, ja saņemtie materiāli nav pietiekami atzinuma sniegšanai vai ekspertam uzdotie jautājumi pārsniedz viņa speciālo zināšanu ietvarus, un iesniegt motivētu rakstisku paziņojumu personai vai iestādei, kas pieprasījusi ekspertīzi.

39. Eksperts sniedz atzinumu savā vārdā un ir personīgi atbildīgs par savu atzinumu.

40. Eksperta atzinums nedrīkst pārsniegt viņa speciālo zināšanu ietvarus.

41. Ekspertam nav tiesību bez pirmstiesas izmeklēšanas iestādes amatpersonas, prokurora, tiesneša vai tiesas piekrišanas izpaust iepriekšējā izmeklēšanā iegūtos datus vai lietas materiālus, ar kuriem eksperts ir iepazinies vai kuri viņam ir kļuvuši zināmi ekspertīzes laikā.

42. Eksperts ir atbildīgs:

42.1. par apzināti nepatiesu ziņu ierakstīšanu dokumentos, dokumentu viltošanu vai apzināti nepatiesa atzinuma sniegšanu;

42.2. par nepamatotu atteikšanos dot atzinumu un pildīt savus pienākumus;

42.3. par nevērīgu un neapzinīgu savu pienākumu pildīšanu.

43. Eksperta pienākums ir atteikties veikt ekspertīzi šādos gadījumos:

43.1. eksperts pēc dienesta stāvokļa vai citādi ir bijis vai ir atkarīgs no aizdomās turētā, apsūdzētā, tiesājamā, cietušā, liecinieka, civilprasītāja vai civilatbildētāja;

43.2. eksperts nav pietiekami kompetents;

43.3. ir citi apstākļi, kas liedz veikt ekspertīzi.

44. Jautājumu par eksperta noraidījumu izlemj pirmstiesas izmeklēšanas iestādes amatpersona vai prokurors, bet tiesā — tiesa vai tiesnesis, kurš izskata lietu.  

V. Tiespsihiatriskā ekspertīze ambulatoras izmeklēšanas apstākļos

45. Atzinumu par ekspertīzi ambulatoras izmeklēšanas apstākļos dod eksperts vai ekspertu komisija tiesu psihiatrijas ekspertu iestādēs, psihiatriskajās ārstniecības iestādēs vai iepriekšējās izmeklēšanas brīvības atņemšanas iestādēs.

46. Ekspertīzes komisijas sastāvs ir tiesu psihiatrijas ekspertu iestādes vadītāja kompetencē vai tās ārstniecības iestādes vadītāja kompetencē, kuras struktūrā ir tiespsihiatriskās ekspertīzes nodaļa.

47. Ja ambulatoras tiespsihiatriskās izmeklēšanas apstākļos ekspertam nav iespējams atbildēt uz viņam uzdotajiem jautājumiem, atzinumā pamatoti jānorāda uz citām ekspertīzes veikšanas iespējām.

48. Atzinums par ekspertīzi ambulatoras izmeklēšanas apstākļos ir jāsniedz 20 dienu laikā no pēdējo lietas materiālu saņemšanas ekspertu iestādē. Ja minētajā termiņā pamatotu apstākļu dēļ nav iespējams ekspertēt attiecīgo personu un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem, kavēšanās iemesli rakstiski jāmotivē un piecas dienas pirms noteiktā termiņa beigām jāiesniedz amatpersonai, kura pieprasījusi ekspertīzi. Ar ekspertīzes iestādes lēmumu ekspertīzes veikšanas termiņu var pagarināt par 15 dienām, un par to jāpaziņo amatpersonai, kura pieprasījusi ekspertīzi.  

VI. Tiespsihiatriskā ekspertīze stacionāras izmeklēšanas apstākļos

49. Ekspertīzi pirmstiesas vai tiesas izmeklēšanas laikā var izdarīt stacionārā valsts psihiatriskajā ārstniecības iestādē, kas ir saņēmusi ārstniecības iestādes akreditācijas apliecību un var nodrošināt kvalificētu ekspertīzi stacionāras izmeklēšanas apstākļos.

50. Personām, kurām pirmstiesas vai tiesas izmeklēšanas laikā ir noteikta brīvības ierobežošana apcietinot, un personām, kuras izcieš sodu ar brīvības atņemšanu, ekspertīzi var izdarīt akreditētā valsts psihiatriskajā ārstniecības iestādē, kuras struktūrā ir tiespsihiatriskās ekspertīzes nodaļa ar apsardzi.

51. Atzinumu par ekspertīzi stacionāras izmeklēšanas apstākļos dod ārsts — tiesu psihiatrijas eksperts — vai ārstu — tiesu psihiatrijas ekspertu — komisija.

52. Ja ekspertīzi stacionārā izdara ekspertu komisija, tās sastāvs ir attiecīgās ārstniecības iestādes vadītāja kompetencē.

53. Ja ekspertīzes atzinuma sniegšanai ir nepieciešama stacionāra izmeklēšana, ekspertējamās personas ievietojamas ārstniecības iestādes specializētā tiesu psihiatrijas ekspertīžu nodaļā vai vispārējās psihiatriskās nodaļas specializētā palātā.

54. Ekspertīzes laikā stacionāras izmeklēšanas apstākļos saskaņā ar medicīniskajām indikācijām ekspertējamā persona saņem nepieciešamo ārstēšanu.

55. Atzinums par ekspertīzi stacionāras izmeklēšanas apstākļos ir jāsniedz 30 dienu laikā no pēdējo lietas materiālu saņemšanas ekspertu iestādē. Ja minētajā termiņā pamatotu apstākļu dēļ nav iespējams ekspertēt attiecīgo personu un atbildēt uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem, kavēšanās iemesli rakstiski jāmotivē un piecas dienas pirms noteiktā termiņa beigām jāiesniedz amatpersonai, kura pieprasījusi ekspertīzi. Ar ekspertu iestādes lēmumu ekspertīzes veikšanas termiņu var pagarināt par 15 dienām, un par to jāpaziņo amatpersonai, kura pieprasījusi ekspertīzi.  

VII. Tiespsihiatriskā ekspertīze pirmstiesas izmeklēšanas iestādē, prokurora vai tiesneša klātbūtnē un tiesas procesa laikā

56. Ekspertīzes atzinumu pirmstiesas izmeklēšanas laikā ārpus ekspertu iestādes eksperts dod pēc pirmstiesas izmeklēšanas iestādes, prokurora vai tiesneša aicinājuma izmeklēšanas vai tiesas iestādēs.

57. Tiesas procesa laikā eksperts vai ekspertu komisija iepazīstas ar lietas materiāliem un ekspertējamā personību, kā arī savu speciālo zināšanu ietvaros sniedz rakstisku atbildi uz tiesas uzdotajiem jautājumiem. Eksperts nolasa atzinumu un, ja tiesas procesa dalībniekiem ir radušies jautājumi vai ir nepieciešami skaidrojumi, sniedz atbildes vai paskaidrojumus. Ekspertīzes atzinums tiek pievienots lietas materiāliem.

58. Ekspertīzes atzinumu tiesas procesa laikā var sniegt gan krimināllietu, gan civillietu iztiesāšanā.

59. Ja eksperts pirmstiesas izmeklēšanas iestādes atbildīgās amatpersonas, prokurora, tiesneša klātbūtnē vai tiesas procesa laikā pamatotu apstākļu dēļ nevar atbildēt uz viņam uzdotajiem jautājumiem, atzinumā ir jānorāda citas ekspertīzes izdarīšanas iespējas.  

VIII. Tiespsihiatriskā ekspertīze pēc lietas materiāliem par personu neklātienē un pēc ekspertējamās personas nāves

60. Ekspertīzi saskaņā ar pirmstiesas izmeklēšanas iestādes, prokurora, tiesneša vai tiesas lēmumu var veikt pēc lietas materiāliem un medicīniskās dokumentācijas bez ekspertējamās personas izmeklēšanas šādos gadījumos:

60.1. ir izsludināta ekspertējamās personas meklēšana;

60.2. ir zināms, ka ekspertējamā persona atrodas ārpus Latvijas Republikas.

61. Saskaņā ar pirmstiesas izmeklēšanas iestādes, prokurora, tiesneša vai tiesas lēmumu ekspertīzes atzinumu pēc lietas materiāliem un medicīniskās dokumentācijas var dot par ekspertējamo personu pēc viņas nāves.

62. Ekspertīzes atzinumu par ekspertējamo personu pēc lietas materiāliem eksperts vai ekspertu komisija dod ekspertu iestādē vai tiesā.

Ministru prezidents M.Gailis

Labklājības ministrs, Ministru prezidenta biedrs A.Bērziņš

 

Pielikums

Nolikums
par tiespsihiatriskās ekspertīzes atzinumu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Tiesu psihiatrijas eksperta (tālāk tekstā — "eksperts") atzinums ir tikpat nozīmīgs kā jebkurš cits noteiktajā kārtībā konstatēts fakts lietas materiālos. Atzinums tiek noformēts noteiktā veidā un kārtībā.

2. Eksperta atzinumam (tālāk tekstā — "atzinums") nav iepriekš noteikta juridiska spēka, un tas nav saistošs tiesai, tiesnesim, prokuroram vai pirmstiesas izmeklēšanas iestādes amatpersonai.

3. Atzinumā ir jānorāda šādi dati:

3.1. tiespsihiatriskās ekspertīzes (tālāk tekstā — "ekspertīze") veicējs, vieta un laiks;

3.2. ekspertīzes juridiskais pamatojums;

3.3. ekspertējamā persona;

3.4. ekspertīzē un atzinumā izmantotie materiāli;

3.5. pēc eksperta norīkojuma izdarītie izmeklējumi;

3.6. ekspertam uzdotie jautājumi;

3.7. motivētas atbildes uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem.

4. Eksperta secinājumiem atzinumā ir jāatbilst atzinuma aprakstošajai daļai un faktiskajiem lietas apstākļiem. Atzinuma secinājumiem ir jābūt pamatotiem un jāatspoguļo ekspertējamās personas psihiskais stāvoklis un tā novērtējums.

5. Atzinums ir jāizsaka saprotami, tajā nedrīkst lietot speciālo terminoloģiju, kas var apgrūtināt atzinuma satura izpratni. Ja ir nepieciešams lietot psihiatrijas terminus, tie jānosauc latviski vai terminu saturs jāpaskaidro aprakstoši.

6. Atzinumā ir šādas daļas:

6.1. ievads;

6.2. ziņas par ekspertējamās personas dzīvi un pārciestajām slimībām;

6.3. ekspertējamās personas vispārējā, somatiskā, neiroloģiskā un psihiskā stāvokļa apraksts;

6.4. papildizmeklējumu apraksts un konsultantu secinājumi;

6.5. atzinuma motivējums;

6.6. nobeigums.

7. Atzinuma daļas var papildināt atkarībā no lietas apstākļiem.

 

II. Ievads

8. Ievada (formālā, informējošā daļa) sākumā norāda ekspertu iestādes nosaukumu, atzinuma uzrakstīšanas datumu un atzinuma kārtas numuru. Tālāk norāda eksperta vārdu un uzvārdu vai ekspertu komisijas sastāvu, ekspertīzes izdarīšanas vietu un laiku, ekspertējamās personas vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu, datumu, vietu, personas kodu un pastāvīgo dzīvesvietu, kā arī apsūdzētajām, aizdomās turētajām vai tiesājamajām personām — attiecīgos Latvijas kriminālkodeksa pantus un to saturu, bet lieciniekiem vai cietušajiem un personām civillietās — ierosinātās lietas būtību, ekspertīzes juridisko pamatojumu un datus par to, kas, kad un kāpēc ir pieprasījis ekspertīzi, kā arī tās krimināllietas vai civillietas numuru, kurā atzinums tiek sniegts.

9. Ievadā norāda ekspertam uzdotos jautājumus.

10. Ievada beigās atzīmē, ka eksperti ir informēti par atbildību saskaņā ar Latvijas kriminālkodeksu par apzināti nepatiesa atzinuma sniegšanu, par nepamatotu atteikšanos dot atzinumu un par iepriekšējās izmeklēšanas vai izziņas datu izpaušanu un apliecinājuši to ar parakstu, kas apstiprināts ar ekspertu iestādes ģerboņzīmogu.  

III. Ziņas par ekspertējamās personas dzīvi un pārciestajām slimībām

11. Šī atzinuma daļa ir secīgi, loģiski un saprotami uzrakstīta anamnēze (anamnēze — slimnieka vai viņa tuvinieku stāstījums par dzīves apstākļiem pirms saslimšanas un par slimības attīstības vēsturi) par ekspertējamās personas svarīgākajiem dzīves notikumiem, iedzimtību, pārciestajām slimībām, to izpausmēm un norisi, kā arī pašreizējo psihiskās veselības stāvokli.

12. Atzinumā ieraksta ekspertējamās personas vecumu, tautību, profesiju, ģimenes stāvokli un ģimenes anamnēzi.

13. Ģimenes anamnēzē apraksta iedzimtības datus, pārmantojamības datus un vidi, kurā ekspertējamā persona uzaugusi, attiecības ģimenē, sniedz iespējamās norādes uz ekspertējamās personas psihisko slimību predispozīciju (predispozīcija — uzņēmība pret kādu slimību), kā arī datus par vecākiem, brāļiem, māsām un citiem tuviem radiniekiem.

14. Zīdaiņa vecuma un bērnības aprakstā atzīmē agrīnās attīstības traucējumus, ja tādi ir bijuši, raksturo uzvedību un emocijas šajā laikposmā.

15. Izglītošanās aprakstā atzīmē ziņas par skolas gaitu sākumu, skolas apmeklēšanu, skološanās ilgumu, skolas beigšanas vecumu, iegūto izglītību, kā arī visas problēmas, ja tādas ir bijušas, mācību apguvē, attiecībās ar skolasbiedriem un skolotājiem. Ja ekspertējamajai personai ir akadēmiskā izglītība, norāda profesiju, kā arī valsti un mācību iestādi, kurā tā iegūta. Ja ekspertējamajai personai ir arodizglītība, norāda arodu un vecumu, kurā uzsāktas darba gaitas, kā arī visas darbavietas, un apraksta ekspertējamās personas attiecības ar darba devējiem un darbabiedriem.

16. Ekspertējamās personas ģimenes dzīves aprakstā atzīmē, vai ir bijušas problēmas ģimenes veidošanā, seksuālās identitātes problēmas, kādi ir kopdzīves partneri, kopdzīves laiks, seksuālās attiecības: homoseksuālās un heteroseksuālās attiecības, ja tādas ir vai ir bijušas, īss partneru raksturojums (ja partneriem bijuši psihiski traucējumi, norāda to raksturu), bērnu skaits ģimenē, viņu vecums, ekspertējamās personas attiecības ar bērniem (ja ekspertējamā persona ir sieviete, norāda, vai grūtniecība un dzemdības bijušas normālas, vai grūtniecības laikā nav bijuši psihiski traucējumi).

17. Ekspertējamās personas slimību aprakstā norāda vispārējos medicīniskos datus un īpaši atzīmē psihiskās saslimšanas vai traucējumus un centrālās nervu sistēmas saslimšanas, galvas traumas, kā arī ar alkohola, medikamentu vai narkotiku lietošanu saistītās problēmas.

18. Ja ekspertējamās personas nodarījums veikts alkohola reibumā, noskaidro un apraksta alkohola lietošanas daudzumu, veidu, biežumu, atkarības simptomus un alkohola lietošanas komplikācijas (paģiru stāvokļi, epileptiskas lēkmes, psihozes).

19. Ja ir zināms, ka ekspertējamā persona lieto medikamentus vai narkotiskas vielas, noskaidro, kādi līdzekļi, kādā nolūkā, kādās devās, kādā veidā tiek lietoti un kāda ir atkarība no tiem.

20. Ja ekspertējamā persona ir ārstējusies vai konsultējusies ar psihiatriem, kā arī bijusi citādi saistīta ar psihiatriskajām ārstniecības iestādēm, detalizēti apraksta traucējumu vai saslimšanas raksturu, pirmos simptomus, to attīstību, norisi, stacionāro un ambulatoro ārstēšanos. Atzīmē, kuros stacionāros un kad ekspertējamā persona ir ārstējusies, diagnozi, saņemto palīdzību un ārstēšanu, veiktos izmeklējumus un to rezultātus, vai ekspertējamā persona turpinājusi ārstēšanos ambulatori, vai saslimšana mainījusi ekspertējamās personas dzīvi, sociālo stāvokli, profesionālo darbību, vai ir bijusi invaliditāte.

21. Par visiem atzinuma datiem norāda uzziņas avotu: ekspertējamā persona, tās radinieki, lietas materiāli, no kuriem ziņas iegūtas, medicīniskā dokumentācija vai citi ekspertu rīcībā nodotie materiāli. Precīzi atzīmē medicīniskās dokumentācijas izsniedzēju iestādi vai privāti praktizējošā ārsta uzvārdu un kabineta adresi, medicīniskā dokumenta numuru, lietas materiālu dokumenta nosaukumu un lappusi.

22. Sociālpsihiatriskajā anamnēzē apraksta ekspertējamās personas intereses darbā un brīvajā laikā, attiecības ar draugiem, vai ekspertējamā persona ir ieceļotājs Latvijā, attieksmi pret netradicionālajām reliģijām, materiālo un sociālo stāvokli, vai ekspertējamajai personai ir bijusi saskare ar tiesībsargāšanas iestādēm, sodāmība, attiecības ar karadienestu.

Ja ekspertējamā persona ir aizdomās turamais, apsūdzētais vai tiesājamais, šajā atzinuma daļā apraksta tās prettiesisko rīcību vai noziegumu, kā arī uzvedību tā izdarīšanas laikā, obligāti atzīmē uzziņas avotus (lietas materiālu lappuses, liecinieku uzvārdi un citi uzziņas avoti).  

IV. Vispārējā, somatiskā, neiroloģiskā un psihiskā stāvokļa apraksts

23. Apraksta ekspertējamās personas izskatu (augums un miesas uzbūve, invaliditātes pazīmes) un apģērbu, īpaši, ja tas ir neparasts, kā arī atzīmē, vai izskats atbilst vecumam. Konstatē pārmaiņas sejas krāsā, trīci, injekciju pēdas.

24. Apraksta somatiskus traucējumus un slimības. Visos gadījumos, kad ekspertīze notiek stacionārā, nepieciešama somatiska izmeklēšana.

25. Atspoguļo centrālās nervu sistēmas (CNS) stāvokli, bojājuma simptomus, izteiktas funkcionālas novirzes un apraksta to simptomus.

Ja ir aizdomas par kādu CNS slimību vai bojājumu, nepieciešama speciālista konsultācija un pilnīga neiroloģiskā izmeklēšana.

Elektroencefalogrāfisko (EEG) izmeklēšanu veic, ja ir jādiagnosticē epilepsija un citi organiski CNS bojājumi.

Ja psihiskus traucējumus ir izraisījuši smadzeņu audzēji, asinsvadu slimības, smadzeņu atrofija, jāveic tomogrāfiskā izmeklēšana.

26. Apraksta tās speciālistu konsultācijas (izņemot neiropatologa un terapeita konsultācijas, kuras minētas iepriekš), kuras pilnīgāk atspoguļo ekspertējamā stāvokli un pamato klīnisko atzinumu.

Apraksta psiholoģiskās izmeklēšanas secinājumus, ja psihologs ekspertīzē nepiedalās ekspertu komisijas sastāvā. Šajā gadījumā atzinumam pievieno psiholoģiskās izmeklēšanas protokolu.

27. Atzīmē ekspertīzes laikā izdarīto laboratorisko izmeklējumu rezultātus un izvērtē to diagnostisko nozīmi.

28. Atzinumā apraksta visus svarīgākos datus, kas nosaka ekspertējamās personas psihisko stāvokli.

29. Aprakstā nelieto speciālo medicīnas terminoloģiju, simptomus nosauc aprakstoši.

30. Aprakstā ietver šādus jautājumus:

30.1. ekspertējamās personas ārējais izskats un izturēšanās, apziņas stāvoklis (skaidra vai ar traucējumiem), spēja orientēties (apzināt sevi) laikā, vietā, savā personā, ekspertējamās personas izpratne par situāciju, kontaktēšanās iespējas ar ekspertējamo personu, uzmanība un koncentrēšanās spējas;

30.2. ekspertējamās personas runa, tās saturs, forma, runas struktūra, saprotamība, tematu maiņa, runas ātrums, izrunas traucējumi, stostīšanās, disfāzija (pazemināta spēja saprast runāto un grūtības izteikties), dizartrija (runas traucējumi), — šos jautājumus apraksta pēc iespējas precīzi;

30.3. ekspertējamās personas garastāvoklis (neitrāls, pacilāts, nomākts), domas par nākotnes izredzēm, pašreizējo situāciju, ekspertējamās personas domas par to, vai tās izturēšanās saskan ar garastāvokļa vērtējumu, vai izturēšanās ir adekvāta garastāvoklim;

30.4. ekspertējamās personas domu gaita un saturs, domāšanas traucējumi: domu novirzīšanās, koncentrēšanās grūtības, domu kavēšana, uzspiestas domas, citi domāšanas traucējumi, slimīgas (murgu) idejas;

30.5. ekspertējamās personas uztveres (sapratnes, apjēgšanas) traucējumi: ilūzijas, senestopātijas, psihosensorie traucējumi, slimīgas fantāzijas un halucinācijas.

31. Visus minētos traucējumus nosauc aprakstoši, nelietojot speciālos terminus un pēc iespējas lietojot ekspertējamās personas stāstījumā izmantotos vārdus un izteicienus.

32. Ekspertējamās personas atmiņas un intelektuālo spēju aprakstā ietver šādus jautājumus:

32.1. atmiņas traucējumi un spriešanas spējas;

32.2. zināšanu un prasmju izmantošana praktiskajā dzīvē;

32.3. intelekta traucējumi un to izteiktības pakāpe;

32.4. psihometrisko testu rezultāti.

33. Aprakstu beidz ar ekspertējamās personas pašvērtējumu — ieskatu par savu rīcību, par situāciju, savu problēmu izskaidrojumu.  

V. Atzinuma motivējums

34. Šajā atzinuma daļā analizē ekspertējamās personas anamnēzes datus, somatisko, neiroloģisko un psihisko stāvokli, kā arī pamato diagnostiskos atzinumus un tiespsihiatriskās ekspertīzes atzinumus.

35. Analizē klīniskos datus un citas ziņas par ekspertējamo personu, kuras ir atzīmētas atzinuma aprakstošajā daļā.

36. Ja ir izdarīta atkārtota ekspertīze, bet secinājumi atšķiras, analizē arī iepriekšējos atzinumus.

37. Apraksts nevar būt trafarets, jo katrs gadījums ir individuāli argumentējams.  

VI. Atzinuma nobeigums

38. Atzinuma nobeigumā tiek dotas motivētas atbildes uz ekspertam uzdotajiem jautājumiem. Tās ietver psihiskā stāvokļa izvērtējumu ekspertīzes laikā un psihiskās saslimšanas diagnozi šādām personām:

38.1. aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām — attiecībā uz viņu psihiskās veselības stāvokli. Ja ekspertējamā persona slimo ar psihisku slimību vai psihiskie traucējumi ir tik izteikti, ka atņem šai personai iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, eksperts var dot motivētu ieteikumu atzīt šo personu par nepieskaitāmu. Šādā gadījumā eksperts atzinumā motivēti norāda ieteicamo ārstēšanas veidu un pamato to ar ekspertējamās personas saslimšanas gaitu, klīnisko psihisko stāvokli un prognozi. Ja ārstēšana nav nepieciešama, eksperts to motivē;

38.2. lieciniekiem un cietušajiem — attiecībā uz viņu spējām pareizi uztvert lietai nozīmīgus apstākļus un par tiem liecināt;

38.3. prasītājiem un atbildētājiem — attiecībā uz viņu spējām pareizi uztvert lietai nozīmīgus apstākļus un pareizi tos atspoguļot;

38.4. personām, kuru lietas saistītas ar rīcības spēju noteikšanu, — attiecībā uz viņu spējām vadīt savu rīcību un saprast tās nozīmi;

38.5. notiesātajām personām — attiecībā uz to, vai ekspertējamā persona soda izciešanas laikā nav saslimusi ar psihisku slimību, kas liedz iespēju turpināt soda izciešanu brīvības atņemšanas vietās.

39. Ja atzinumu pamatotu apstākļu dēļ nav iespējams dot vai nepieciešama papildu izmeklēšana, tas motivēti jānorāda atzinumā.

40. Atzinumu paraksta eksperts vai visi ekspertu komisijas locekļi, ja atzinumu sniedz ekspertu komisija.

41. Atzinumu apstiprina ar ekspertu iestādes ģerboņzīmogu.

Labklājības ministrs, Ministru prezidenta biedrs A.Bērziņš