Saeimas priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova uzruna svinīgajā piemiņas brīdī sestdien, 3.jūnijā, pie Saeimas nama, godinot visu četru neatkarīgās Latvijas Saeimu deputātu, Saeimas priekšsēdētāja biedru, Tautas balvas laureātu, bīskapu Jāzepu Rancānu

Šodien, sestdienas rītā, Vasarsvētku nedēļā, kad visa Latvija slīgst zilo ceriņu kupenās, Saeimas nams ar pusmastā nolaistiem karogiem sagaida bīskapu Jāzepu Rancānu atgriežamies Dzimtenē un atdod viņam pelnīto godu kā visu četru neatkarīgās Latvijas saeimu deputātam, Saeimas priekšsēdētāja biedram.

Latvijai šis ir vēsturisks mirklis, jo Jāzeps Rancāns bija viens no Latvijas valsts veidotājiem visos tai vēsturiski nozīmīgajos brīžos. Un visos laikos — gan labos, gan grūtos — Jāzeps Rancāns ir bijis kopā ar savu tautu.

Atskatoties uz viņa mūžu, jāteic, ka viņš pieder pie tās Latgales apgaismības nesēju plejādes, kura ir devusi daudzus izcilus Latvijas valsts veidotājus un latvju tautas vienotājus.

Šo cilvēku dzīves ceļš tajā laikā bija ļoti līdzīgs. Pašos pirmsākumos bija Latgales zemnieku spīta pilnais un sūrais darbs, lai dotu saviem bērniem izglītību — un visbiežāk tā vainagojās ar studijām Pēterpilī. Vēlāk nāca līdzdarbošanās latviešu biedrībās. Un tieši Latgales apgaismībai raksturīga iezīme ir tā, ka tās nesēji visbiežāk bija garīdznieki.

Nogājis šo daudziem laikabiedriem kopīgo ceļu, bīskaps Jāzeps Rancāns kļuva par vienu no Latvijas ievērojamākajiem valstsvīriem. Bet ne jau amati ir tie, kas šodien mums liecina par Jāzepa Rancāna lielo personības spēku, bet gan viņam dāvātā tautas uzticība. Viņš veltīja savu dzīvi kalpošanai tautai, un tauta viņu atalgoja ar uzticēšanos.

Jāzeps Rancāns bija visu četru neatkarīgās Latvijas saeimu deputāts, Saeimas priekšsēdētāja biedrs un trimdā pēc Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa nāves — Saeimas priekšsēdētāja un līdz ar to arī Valsts prezidenta vietas izpildītājs.

Jāzeps Rancāns bija viens no tiem redzamākajiem Latgales apgaismības darbiniekiem, kuri, iestādamies par vienotu Latvijas valsti, prasīja Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un Latviju redzēja kā vienu etnisku un ģeogrāfisku vienību, bet latviešus — kā vienotu tautu. Un šim nolūkam Rēzeknē 1917.gadā sanākušajā Latgales kongresā J.Rancāna uzruna kļuva par galveno ziņojumu. Tāpēc ne velti šodien skanēja dziesma "Daugav’s abas malas mūžam nesadalās". Un šim vienotības motīvam J. Rancāns palika uzticīgs visu mūžu, cenšoties ar savu politiķa un garīdznieka darbību apvienot dažādu reliģiju, uzskatu un partiju piekritējus vienam mērķim — Latvijai.

Kā garīdznieks un kā valstsvīrs viņš nav liecis galvu 1934.gadā parlamentāro varu nomainījušās autoritārās varas priekšā.

Brīdī, kad staļiniskais režīms faktiski jau bija uzsācis Latvijas okupāciju 1940.gadā, Daugavpilī pirmajos Latgales Dziesmu svētkos viņš lūdza Dievu par briesmām pakļauto Latviju un latviešu tautu.

Jāzeps Rancāns bija to Latvijas politiķu vidū, kuri vācu okupācijas laikā organizēja un nodibināja leģitīmu, alternatīvu varas pārstāvniecību — Latvijas Centrālo padomi, kura vēlāk turpināja savu darbību trimdā, nu jau Jāzepa Rancāna vadībā.

Nometinājumā Vācijā un vēlāk trimdā, liekot lietā savu Pirmajā pasaules karā gūto pieredzi un diplomāta spējas, Jāzeps Rancāns, gan meklējot iespējas tikties ar oficiālās varas pārstāvjiem, gan izvēršot lielu praktisku darbu, rūpējās par bēgļiem un latviešu karavīriem. Vienlaikus Jāzeps Rancāns kā politiķis uzturēja dzīvu Latvijas valsts ideju. Viņš ir daudz darījis, lai Latvijas valsts arī okupācijas laikā juridiski turpinātu pastāvēt.

Lai atceramies, ka, būdams demokrātisku uzskatu paudējs un aizstāvis, Jāzeps Rancāns bija vienkāršs un nesavtīgs, bet reizē arī savā pārliecībā stingrs un ar nelokāmu morāli apveltīts cilvēks.

Godinot šodien pie Saeimas nama bīskapa Rancāna atgriešanos Dzimtenē, mēs vienlaikus godinām arī to laiku Latvijas vēsturē, kad Latvija piedzima un attīstījās kā valsts. Tam bīskaps Rancāns veltīja savu aktīvo darbību kā valstsvīrs, piedaloties Latvijas valsts dibināšanas Pagaidu nacionālajā padomē, pēc tam — visu četru saeimu darbībā kā likumdevējs.

Šodien būtu vietā atcerēties vārdus, ko Jāzeps Rancāns teicis trimdā, pildot Latvijas Valsts prezidenta vietu:

"Ne mirkli mēs nedrīkstam aizmirst, ka Latvijas nākotne pieder demokrātijai — Latvijas tautai, nevis atsevišķām personām. Pēdējais neizbēgami noved pie diktatūras. Bet kurp noved diktatūra, kas notiek ar valsti un tautu, kur nav brīva vārda, to mēs skaidri redzam ne tikai savā tuvākā apkārtnē, bet visā Vācijā un tālā ceļā līdz Rīgai un tai garām, kur drupu kalni paceļas cits aiz cita.

Atmetīsim nesaticības garu, būsim vienoti. Uz saprašanos ved tikai demokrātijas ceļš."

Viņa ticība taisnības un patiesības uzvarai bija nesaraujami saistīta ar viņa ticību Latvijai.

"Patiesībai un taisnībai lai pievienojas arī mīlestība, jo tikai visas šīs trīs īpašības kopā rada īsto gara kultūru, uz kuras pacelsies brīva, neatkarīga, demokrātiska Latvijas Republika!"

Kā liecina laikabiedri savās atmiņās, katram, ko Jāzeps Rancāns trimdā satika, viņš teicis: "Lūdziet par Latviju!" Savas lūgšanas piepildīšanos Jāzepam Rancānam, dzīvam esot, nebija lemts pieredzēt. Toties tagad viņš atgriežas Dzimtenē, kam piederēja viņa sirds, viņa domas, viņa lūgšanas — viss.

Tālāk bīskapa Jāzepa Rancāna ceļš ved uz Aglonu, un varbūt tas ir simboliski, ka viņš atkal atgriežas Latgalē, no kuras uzsācis savas apgaismības darbinieka, garīdznieka un valstsvīra gaitas. Latvijas tauta var būt lepna, ka tai ir bijis tik izcils dēls.

Jāzeps Rancāns ir teicis — kas nepazīst savas tautas vēsturi, tas atsvešinās no savas tautas. Viņa paša noietais ceļš ir dzīva liecība mūsu tautas un valsts sarežģītajai vēsturei, un tāpēc lai glabājam to savā piemiņā!

Un tagad, godinot Saeimas priekšsēdētāja biedra Jāzepa Rancāna piemiņu, lai atskan Latvijas valsts himna, ar kuras vārdiem "Dievs, svētī Latviju!" bīskaps Jāzeps Rancāns ir lūdzis Visuaugstajam svētību savai tautai un valstij!

Sestdien notika neatkarīgās Latvijas Saeimas priekšsēdētāja v.i. bīskapa Jāzepa Rancāna pārapbedīšanas ceremonija. Runu pie Saeimas nama saka Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs (1. attēls). Pie Aglonas bazilikas kriptas ziedus noliek 5. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aivars Berķis un Saeimas sekretārs Imants Daudišs (2. attēls). Foto: Arnis Blumbergs, "LV" speciālkorespondents