Kurzemes Šveicē — Abavas ielejā: vakar, šodien, rīt

SILVIJA LIPSKA, Abavas ielejas aizsardzības un attīstības programmas koordinatore — speciāli "Latvijas Vēstnesim", domājot par Abavas ielejas programmu un 5. jūniju, Pasaules vides aizsardzības dienu

Programmas pieteikums

Var teikt, ka ierosmi Abavas ielejas programmas izveidē devis tēlnieks Ojārs Feldbergs, uzsākot Pedvāles muižā iekārtot dabas parku, tagad jau pēc būtības mākslas parku. Pedvāles muiža atrodas netālu no Sabiles Abavas krastā un patlaban tās teritorija ir ap 200 hektāriem. Vēlēšanās izkopt arī pārējo ainaviski skaisto teritoriju rosināja mākslinieku aicināt uz sarunām ieinteresētās personas — piecu pagastu, kā arī Kandavas un Sabiles pilsētu vadītājus. Rezultātā panākta vienošanās par teritorijas sakopšanas uzsākšanu. 1992.gadā bija organizēts pirmais seminārs par Kurzemes autoceļiem Kandava — Kuldīga un tiem pieguļošajām teritorijām. Dažādus seminārus un plenērus rīkoja arī mākslinieks Ojārs Feldbergs. 1994.gadā ar Abavas ieleju iepazinās Eiropas Padomes speciālisti, rudenī notika seminārs. EP speciālisti šo teritoriju novērtēja kā nozīmīgu. Pēc Vides un reģionālās attīstības ministrijas un Kultūras ministrijas darbinieku brauciena uz Strasbūru notika vienošanās par programmas izstrādāšanu, kuras projekta tehniskās izstrādes gaitā savu palīdzību piedāvāja arī Eiropas Padome.

Izveidotajā padomē patlaban jau darbojas pārstāvji no Kultūras, Vides un reģionālās attīstības, Zemkopības, Satiksmes, Labklājības ministrijām.

Jārisina arī daudzi sociālie jautājumi. Runājot par kultūrvidi, jāatceras, ka to rada cilvēks, kurš tur dzīvo. Ja ir etnogrāfiskās sētas, kultūras pieminekļi, — tad tas ir cilvēku darbs. Ja vide ir izpostīta, tad arī tas ir cilvēku postījums.

Dabas vērtības un

kultūrvēsturiskais mantojums

Abavas ieleja jeb, kā mēs sakām, Kurzemes Šveice ir pazīstama jau kopš seniem laikiem. Arī patlaban tūristi nemainīgi dodas apgūt šo maršrutu — tie ir gan ūdenstūristi, gan kājnieki, gan velotūristi. Viņi brauc skatīties Velna alu un Velnakmeni, Māras kambarus, ūdenskritumus un abas brīnišķīgās pilsētiņas — Kandavu un Sabili.

Kopš XVIII gadsimta Abavas ieleja ir pētīta, un tās izcilākie dabas veidojumi jau pirms Otrā pasaules kara atradās arī Latvijas Republikas aizsardzībā. Padomju varas gados veidotais dabas liegums noteikts 90 kilometru garumā, nosaucot to par "Abavas ielejas komplekso dabas liegumu", ar kopējo platību 6697 hektāri.

Lieguma teritorija aptver Ventspils rajona Zlēku, Usmas, Ugāles pagastus, Kuldīgas rajona Rumbas, Rendas un Padures pagastus, Talsu rajona Abavas un Ģibuļu pagastus, Tukuma rajona Matkules un Kandavas (agrāk Aizdzires) pagastus.

Abavas ielejā valsts aizsardzībā ir 16 dabas objekti — tādas populāras vietas kā Velna ala, Velnakmens, Māras kambari, kā arī piecas klintis, septiņi ūdenskritumi un trīs vēsturisku muižu parki un 20 dižkoki.

Tikpat interesants ir kultūrvēsturiskais mantojums. Senā Kurzeme rakstos jau minēta XIII gadsimtā. 1230.gadā Kursas līgumā ar vācu ordeni minētas apdzīvotas vietas: Candowe, Renda, Pidewale, Matecule un Walegale. Tās ir saglabājušās arī līdz mūsdienām. Abavas ieleja bija arī nozīmīgs tranzītceļš. Īpašu uzplaukumu novads pieredzēja Kurzemes hercogistes laikā. No tā laika saglabājušies arī ievērojami baroka arhitektūras pieminekļi.

Valsts aizsardzībā patlaban atrodas astoņi pilskalni, deviņi senkapi, piecas senā kulta vietas, divas viduslaiku pilsdrupas, Kandavas un Sabiles vēsturiskie centri, baznīcas, vairāki muižu centri. Kopumā ir 51 valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Jāpiebilst, ka nacionāli nozīmīga varētu būt ikviena Latvijas teritorija, svarīga ir apkārtējo cilvēku ieinteresētība un līdzdalība šo teritoriju uzkopšanā un aizsardzībā.

Iesāktie darbi

Patlaban notiek teritorijas apzināšana. Cilvēkiem šķiet interesanti dzīvot tādā dabas parka teritorijā un domāt, ar ko nodarboties. Bijuši jau divi semināri, viens no tiem veltīts tūrismam. Diemžēl ne visi zemnieki ir gatavi uzņemt tūristus, jo nespēj piedāvāt pilnu servisu, sākot ar komfortu dzīvojamās telpās un beidzot ar iespējām interesanti atpūsties. Lai gan ir jau pieredzējuši zemnieki lauku tūrismā. Piemēram, viens ierīko golfa laukumu, rok peldbaseinu. Tie, kas domā, jau dara.

Ieinteresējām zemniekus nodarboties ar netradicionālām ražošanas nozarēm, piemēram, melleņu un dzērveņu audzēšanu, duglāziju audzēšanu Ziemassvētkiem; ne mazāk lietderīga var būt arī Kašmiras kazu audzēšana un tā tālāk. Attīstoties tūrismam, jāorientējas arī uz servisa pakalpojumu sniegšanu.

Nākošajā seminārā runāsim par meža kopšanu un tā izmantošanu. Abavas ieleja ir bagāta ar mežiem, tie aizņem 40 procentus teritorijas. Sevišķi bagāti ir Rendas un Ģibuļu pagasti, Zlēkas, Ugāle. Zemes īpašnieki bieži vien nezina, ko darīt, nepārzina likumdošanu. Esam vienojušies ar Valsts meža dienestu par palīdzību.

Labas perspektīvas ir biodinamiskajai lauksaimniecībai. Piemēram, Rendas pagastā zemnieki audzē ekoloģiski tīrus lauksaimniecības produktus, kurus piegādā Rīgas viesnīcām. Šādu produkciju ļoti pieprasa. Tomēr vēl daudz jāstrādā. Cilvēkiem ir jāizzina visas iespējas, un mēs piedāvājam šo paleti — viņi var izvēlēties.

— Vai šī teritorija neuzliek ierobežojumus saimnieciskajai darbībai?

— Ierobežojumi aizsargājamajai teritorijai ir bijuši kopš 1957.gada. Ar biologiem esam vienojušies par konkrētu Abavas ielejas teritoriju ierobežošanu, lai dažus nogabalus varētu izmantot lauksaimniecībā. Ja cilvēks nesapratīs, kāpēc ir jāaizsargā, tad to arī nedarīs. Tāpēc labāk vienoties par to, kas ir ļoti vērtīgs, un to aizsargāt, bet pārējo teritoriju ļaut izmantot. Jāizskaidro cilvēkiem, jo, piemēram, viņi nezina, kāpēc jāaizsargā Imulas dolomīta klintis, jo tās nekādu speciālu aizsardzību it kā neprasa. Taču tur iekšā ir saglabājušās bruņuzivju atliekas.

— Kādas ir attiecības ar tūristiem, kā rūpējaties, lai viņi nepostītu dabu?

— Jādomā par teritorijas sagatavošanu tūristu uzņemšanai, tas ir, autostāvvietu sagatavošanu, tualetēm, tūristu apkalpošanu. Tūristus vietējie iedzīvotāji uztver kā nevēlamas personas. Protams, ja nav takas vai celiņa ar norādēm, tad iebraucējs iet, kur tīk, un izbradā visu apkārtni. Ja esi saimnieks, tad ierīko šīs takas un norādes zīmes, gan jau ar laiku tas atmaksāsies. Domāts ir arī par apvedceļu ierīkošanu apkārt Kandavas un Sabiles vēsturiskajiem centriem.

Patlaban galvenais ir izveidot šo dabas parku, noteikt tā robežas, izstrādāt funkcionālo zonējumu kartogrāfiski. Ar 1997.gadu Abavas ielejas dabas parkam būs sava administrācija, kas pārraudzīs parka saimniecisko dzīvi.

Reāli strādā deviņas darba grupas, vēl papildus iesaistīsies četras, kuras pētīs šo teritoriju, noteiks teritoriju nogabalus, gatavos kartes un veiks daudzus citus darbus.

Ingrīda Rumbēna,

"LV" nozares redaktore