Jānis Stradiņš, Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķi

Latvijai grūtā brīdī, kad brūk mūsu finansu sistēma, kad sašķobījušies valsts un tautas ētiskie pamati, kad sabiedrības uzmanību piesaista "čekas maisi", kad lielu problēmu vietā nākusi sīkumaina kašķēšanās, kad varbūt izšķiras Latvijas "būt vai nebūt" jautājums, pirmoreiz, vismaz pēckara Latvijas zinātņu vēsturē, mēs uzsākam diskusiju par "Letoniku" kā kompleksu zinātni par Latviju un latviešiem te un pasaulē, par latviešiem šodien un vēsturē, un varbūt arī par Latviju rīt. Sākam plānot šīs nozares attīstīšanu.

Tas notiek sakarā ar to, ka Latvijas Zinātnes padome un valsts valdība pieņēmušas, mūsuprāt, principiālu lēmumu — līdzšinējo zinātnes finansējuma "grantu " sistēmu sākot ar 1995.gada aprīli papildināt ar zinātnes programmu finansējumu. Šādas programmas pagaidām ir 5 (sk. "Zinātnes Vēstnesis", 1995.g. febr., Nr. 4):

1. Latvijas dabas resursi un ekoloģiskā stabilitāte,

2. Latvijas iedzīvotāji un tautas veselība,

3. Letonika,

4. Latvijas zinātniskās un tautsaimnieciskās produkcijas konkurēt—spēja,

5. Latvijas sociālā attīstība un drošība.

Programmu veidošanas gaitā visvairāk diskutētā bija programma "Letonika", kuras mērķi Zinātnes padomes izsludinātajos konkursa noteikumos formulēti šādi:

"III. LETONIKA. Latvijas vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas, valodniecības, literatūras, mākslas, folkloras, kultūras un sabiedriskās domas pētniecība, tās materiālās un informatīvās struktūras pilnveidošana.

Nodrošināt "Letonikas" prioritāro pētījumu attīstību, optimizēt to struktūru, veicināt starpdisciplināros pētījumus un speciālistu sagatavošanu visās ar "Letoniku" saistītajās nozarēs, it īpaši līdz šim vājāk attīstītajās.

Veicināt "Letonikas" pētīšanai vajadzīgo pirmavotu kvalitatīvu apzināšanu, vākšanu un zinātnisko apstrādi, nodrošināt savākto materiālu glabāšanu, pilnveidot "Letonikas" pētniecības centru materiāli tehnisko nodrošinājumu un informatīvās datu bāzes, atbalstīt "Letonikas" materiālu izdošanu."

Kad sākās šīs programmas apspriešana, kas brīžiem ritēja pārlieku emocionāli, humanitāro zinātņu pārstāvji nevarēja vienoties ne par prioritātēm, ne par to, vai par izdalīto gauži niecīgo naudiņu veikt pētījumus, uzturēt kolekcijas, pirkt datortehniku, izdot avotus vai grāmatas, vai darīt vēl kaut ko citu. Galu galā kaut kā sadalīja 80 tūkst. latu 1995.gadam starp institūtiem. Tālāko šī jautājuma apspriešanu izlēma nodot Latvijas Zinātņu akadēmijai, tās Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļai jēdziena "Letonika" formulēšanai, galveno nākotnes virzienu nospraušanai veltīt kādas 3—4 LZA sēdes.

Akadēmiķis S.Cimermanis ar savu iniciatīvu "Letonikas" programmas ietvaros pieteica projektu "Letonikas kā starpnozaru kompleksa pētījuma ilgtermiņa programmas izstrāde 1996—2005.g.", pieaicinot sev biedros 15 zinātniekus, galvenokārt LZA Humanitāro zinātņu locekļus. Šī projekta mērķis būtībā ir inventarizēt līdzšinējo veikumu, daļēji to izvērtēt, atklāt "baltos plankumus", aktivizēt starpnozaru sakarus, rosināt humanitāro zinātņu atmodu, pacelt to īpatsvaru citu zinātņu starpā, palielināt finansējuma procentus (piemēram, līdz 20 % no kopējā), pat izstrādāt programmu un aptuvenu tāmi. Lai novērstu pārpratumus, jāsaka, ka šis ir analītisks pētījums, kura rezultāti nebūs tiešs pamatojums finansējuma sadalījumam nākotnē. Arī turpmāk projekti "Letonikas" ietvaros tiks akceptēti konkursa kārtībā. Un otrkārt, minētās zinātnieku grupas sastāvs nebūs noslēgts. Vajadzības gadījumos pie tās izveidos arī nelielas ekspertu grupas no institūtu vēlētām personām, īpaši jaunajiem zinātniekiem, arī ar apmaksātu darbu. Bet vai to darīt un kā to darīt, tas ir projekta vadītāja ziņā. Mūsu uzdevums šajā rakstā ir šaurāks — mēģināt formulēt pamattēzes par "Letonikas" saturu un ietvariem.

"Letonikas" izpratne 1930.gados

"Lettica, nodaļas apzīmējums:

1.a) Cittautu bibliogrāfijā, ja tur visu latvisko vai no latviešu valodas tulkoto, tāpat par Latviju un latviešiem rakstīto nogrupē ar šo virsrakstu. Piemēram, K.Korsaka pārskats L., Latviu literatūros ir visuomeninio gyvenimo bibliografija lietuviškai 1883—1931 /žurnālā Bibliogr. Žinios, 1932, uzrādot visu, kas no latviešu valodas tulkots leitiski; M.Pukita pārskats par igauniski tulkotiem latviešu rakstnieku darbiem /Latvijas bibliotēku padomes Gada grāmata II, 1932/; latviešu grāmatu saraksti krievu bibliogrāfiskā izdevumā Kņižnaja Ļetopisj u.c. b) Latvijas bibliogrāfijā, ja ar šo virsrakstu nogrupē to, kas rakstīts par Latviju un latviešiem svešās valodās. 2.Periodikā (žurnālos, avīzēs, zinātniskās annālēs un dažādu rakstu krājumos), ja ar šo virsrakstu nogrupē rakstus vai informāciju par Latviju un latviešiem (par visu latvisko). Piemēram, žurnālā "Latvju Grāmata " hronikā pastāvēja nodaļa Latvijas lasītāju informēšanai par visu latvisko svešās valodās. 3.a) Ārzemju bibliotēkās, ja latviskos izdevumus nogrupē īpaši, piemēram, dažās bibliotēkās Krievijā, Vācijā, Lietavā un Igaunijā. No Vācijas bibliotēkām lielāku latvisku grāmatu kopu /148/ minējis Getingā J.Misiņš rakstā L.Getingas universitātes bibliotēkā /"Latvju Grāmata", 1923, Nr. 9/10/. Plašs Jāņa Šmita iekārtots latviešu izdevumu krājums Šikāgas publiskā bibliotēkā /saraksts Latvian Books, 1929/ un Ņujorkas publiskā bibliotēkā. b) Latvijas bibliotēkās, apvienojot ar šo nosaukumu rakstus un izdevumus svešās valodās par Latviju un latviešiem, tāpat tulkojumus no latviešu valodas /Latv. konvers.vārdn., 13.sēj. 23175.—23176.sl., R., 1935/.

Šobrīd mēs paplašinām agrāko gadu aprakstošo bibliogrāfisko jēdzienu un ar vārdu "Letonika" saprotam humanitāro un daļēji sociālo disciplīnu starpnozaru kompleksu ilgtermiņa pētījumu. Protams, varētu tur ietvert arī tādas nozares kā Latvijas ģeogrāfiju, ekoloģiju, dabas resursus, bet tas būtu pārāk plaši. Jau minētā zinātnieku radošā grupa ir sākusi izstrādāt programmmu. Darbs principā paveicams līdz 1995.gada beigām un iesniedzams Latvijas Zinātnes padomei un LR valdībai apstiprināšanai un finansējuma nodrošināšanai tuvākai un tālākai nākotnei.

Pētījuma organizatoriskais saturs būtu visu Latvijā esošo humanitāro disciplīnu zinošāko pārstāvju un kolektīvu apvienošana latviešu tautai svarīgu vēstures, kultūras vēstures, etniskās vēstures un kultūras sakaru vēstures problēmu risināšanai. Darbam būtu jānorit jau minētās valsts mēroga programmas ietvaros. Tās īstenošana varētu tikt paredzēta 10 gadiem, t.i., no 1996. līdz 2005.gadam. Domājams, ka darba gaitā atklāsies jauni avoti un izvirzīsies jaunas darba grupas un problēmas, kuru skaidrošanai būs jāturpinās vēl tālākā nākotnē.

1995.gads ir detalizētas pētījuma ilgtermiņa programmas izstrādes laiks. Izstrādes gaitā paredzamas 3—4 Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdes, kurās būtu apspriežami aktuālākie programmas satura un radošās darba grupas rīcības jautājumi. Gada beigās programma iesniedzama valdībai apstiprināšanai.

1996.gadā tiks izveidoti autoru kolektīvi, kuri izstrādās katras pētāmo jautājumu grupas detalizētu programmu, uzsāks jaunu avotu apzināšanu un apstrādi. Paredzama materiālu vākšana arhīvos, bibliotēkās, muzejos un ekspedīcijās.

Ziņu vākšana, savāktā materiāla sistematizācija un apstrāde, kā galvenais darba uzdevums, turpināsies 1996.—1998.gadā, līdztekus turpinot zinātniskās ekspedīcijas un zinātnisku rakstu publicēšanu par "Letonikas" avotiem, historiogrāfiju un dziļāk izzinātiem problēmas jautājumiem. Līdz 1998.gadam būtu pabeidzamas agrākajos gados iesāktās monogrāfijas, rakstu krājumi un citas ar "Letonikas" problemātiku saistītās publikācijas.

1999.gadā sāksies "Letonikas" programmmā iekļauto jauno monogrāfiju, kolektīvo pētījumu un rakstu krājumu intensīva gatavošana. Turpināsies ikgadējās ekspedīcijas, papildmateriālu vākšana, to sistematizācija un analīze.

"Letonikas" programmmas noslēguma posmā — 2005.gadā domāts pabeigt virkni iecerēto vispārinošo kolektīvo darbu un monogrāfiju par latviešu etniskās vēstures un kultūras vēstures svarīgākajiem jautājumiem, par latviešu etnisko situāciju un kultūru tā laika, t.i., 21.gs. sākuma Latvijā. Plaši tiks izmantoti pēdējās — 2000.gada tautas skaitīšanas dati.

"Letonikas" izstrādes gaitā valsts vadošajām institūcijām ik gadus tiks sniegti zinātnieku ieteikumi dažādu praktisku jautājumu risināšanai. Savukārt valsts institūcijas programmas izstrādes gaitā nodrošinās zinātnisko un populārzinātnisko darbu operatīvu publicēšanu, t.i., publicēšanai nepieciešamo finansējumu. Saprotams, ka tas neizslēdz grantu finansējuma turpināšanu "Letonikas" nozarē.

Programmas īstenošanā varētu piedalīties antropologi, arheologi, vēsturnieki, ekonomisti, etnodemogrāfi, etnogrāfi, etnopolitiķi, valodnieki, folkloristi, literatūrzinātnieki, mākslas vēsturnieki, sabiedriskās domas pētnieki, zinātņu vēsturnieki un citu nozaru speciālisti, kas strādā Latvijas arhīvos, augstskolās, zinātniskās pētniecības institūtos, muzejos un citur. Pieaicināmi arī ārzemēs strādājošie latvieši un citu valstu zinātnieki, kas risina "Letonikas" un tai radniecīgu zinātņu problēmas, piemēram, lituānistikas, slāvistikas, somugristikas. Tas dotu iespēju gūt labākus un savstarpēji salīdzināmus rezultātus. Tāpat būtu jāuztur cieši radoši kontakti dažādu pētnieku un kolektīvu starpā, nodrošinot darba koordināciju. Būtu atjaunojami un paplašināmi vēl nesen pastāvējušie zinātniskie kontakti ar radniecīgo problēmu pētniekiem Igaunijā, Lietuvā un Krievijā un meklējami jauni sakari ar zinātniekiem Rietumvalstīs, it īpaši Vācijā un Zviedrijā, arī ASV, kur darbu varētu koordinēt ar AABS. Programma būs atvērta visas pasaules zinātniekiem.

Kāds tad ir"Letonikas" stāvoklis Latvijā un pasaulē? Jaunas programmmas netop tukšā vietā. Latvijas antropologi, arheologi, etnodemogrāfi, etnogrāfi, folkloristi, literatūras vēsturnieki, mākslas zinātnieki, valodnieki un vēsturnieki ir apstrādājuši ievērojamu daudzumu pirmskara gados neanalizētu dokumentu, lietisko un citādu materiālu. Arheologu, etnogrāfu, folkloristu, valodnieku zinātniskajās ekspedīcijās iegūts liels daudzums jaunu visai vērtīgu rakstītu un lietisku materiālu, kas sniedz agrāk nezināmu informāciju.

Tomēr valsts vēstures arhīvos, zinātnisko iestāžu, t.sk. muzeju, zinātniskajos arhīvos un fondos glabājas vēl milzīgs skaits neapstradātu materiālu. Zinātniskajās ekspedīcijās ir apsekota krietna Latvijas teritorijas daļa. Tomēr plaši apvidi palikuši neapsekoti vai arī tas izdarīts nepietiekoši. Piemēram, Latvijas pilskalni un Ziemeļkurzeme arheoloģiskā, Sēlija, Zemgale, Dienvidkurzeme un Ziemeļvidzeme entogrāfiskā, otrā pasaules kara cīņu vietas vēsturiskā ziņā. Nav uzrakstīta starptautiski akceptējama Latvijas vēsture, īpaši laika posms par XX gs. utt.

Publicēti vai nodoti publicēšanai darbi ar nopietnu starptautisku nozīmi, piemēram, "Baltijas vēsturiski etnogrāfiskā atlanta" divi sējumi, "Latviešu valodas dialektu atlants", K.Karuļa "Latviešu etimoloģijas vārdnīcas" divi sējumi, "Latviešu tautasdziesmu" akadēmiskā izdevuma seši sējumi, M.Rudzītes "Latviešu dialektoloģija", "Latviešu literārās valodas vārdnīcas" 7 sējumi, "Arheoloģijas un etnogrāfijas" 17 sējumi, "Latvijas PSR arheoloģija", J.Graudoņa "Arheoloģijas terminu vārdnīca", rakstu krājumi "Baltu un Baltijas somu kontakti", "Baltu tautu etniskās vēstures etnogrāfiskie un lingvistiskie aspekti", "No baltu tautu senākās vēstures pēc arheoloģijas un antropoloģijas dotumiem", krājums par lībiešiem, par Kārli Ulmani, pēdējie Latvijas Enciklopēdiju redakcijas izdevumi.

Vērtīgus pētījumus etnogrāfijā, folkloristikā, valodniecībā, vēsturē ir publicējuši ārvalstīs dzīvojušie un šobrīd dzīvojošie latviešu zinātnieki: A.Aizsilnieks, E.Andersons, H.Biezais, E.Dunsdorfs, A.Ezergailis, U.Ģērmanis, P.Kundziņš, A.Plakans, V.Rūķe—Draviņa, A.Spekke, A.Švābe, V.Vīķe—Freiberga, u.c.

Par"Letonikas tematiku darbus publicējuši arī cittautu zinātnieki: R.Paroleks — Čehijā, P.Ariste, A.un H.Mooras, E.Tenisons u.c. Igaunijā, P.Korsaks, A.Vanags, A.Višņauskaite u.c. Lietuvā, N.Čeboksarovs, V.Ivanovs, P.Kušners, V.Sedovs, L.Terentjeva, V.Toporovs u.c. Krievijā, L.Ketunens, S.Suhonens u.c. Somijā. Daudzi ārzemju zinātnieki ir izmantojuši latviešu kolēģu materiālus kā salīdzināmos datus.

Kopumā ņemot, pasaulē ir interese par"Letonikas" problemātiku. Un tomēr daudzi svarīgi jautājumi ir palikuši nepētīti un trūkst vispārinošu publikāciju.

Savukārt Latvijā jau padomju varas gados tomēr ir izveidojies kvalificēts pētnieku kolektīvs, kas spēj risināt "Letonikā" ietilpstošās problēmas. Atsevišķu jautājumu skaidrošanā ir iespējams iesaistīt arī ārvalstīs dzīvojošos latviešu tautības zinātniekus (I.Dunkele, A.Ezergailis, B.Jēgers, K.Kangeris, B.Metuzāle—Kangere, V.Nollendorfs, A.Plakans, V.Vīķe—Freiberga, V.Zeps u.c.) un cittautu zinātniekus, kas pārvalda latviešu valodu un risina ar Latviju saistītus jautājumus (S.Suhonens Somijā, V.Ivanovs, V.Sedovs, V.Toporovs Krievijā, V.Šmidts, F.Šolcs Vācijā, A.Sabaļausks un Z.Zinkēvičs Lietuvā, E.Vēri, T.Vītso Igaunijā, E.Tarvels Zviedrijā u.c. ). Veidojas arī jauni speciālisti, kuru gatavošana tomēr ir jāpaplašina un jāpaātrina, lai nodrošinātu zinātnieku paaudžu maiņu.

Ir izveidota visai nozīmīga avotu bāze.

Darbā visumā tiek lietotas mūsdienu prasībām atbilstošas metodikas. Diemžēl Latvijas zinātniekiem trūkst mūsdienīga tehniskā nodrošinājuma: skaņu ierakstu aparatūra, videokameras, fototehnika, datori, kopēšanas iekārtas, arheoloģisko priekšmetu u.c. reāliju konservēšanai un restaurēšanai nepieciešamās iekārtas, gaisa kondicionētāji dokumentu un reāliju saglabāšanas optimāla režīma nodrošināšanai u.c. Tehniskā atpalicība un ārkārtīgā nabadzība mazina panākumus, neļauj sasniegt iespējamo darba ražību. Neērtības rada ļoti pārblīvētās zinātnieku darba, arhīvu un fondu telpas.

"Letonika" kā starpnozaru komplekss pētījums ir nepieciešama, lai apvienotu valsts kvalificētāko zinātnisko potenciālu kopīgam mērķim latviešu tautas, tās valodas, saimnieciskās darbības un kultūras vēstures un mūsdienu stāvokļa vispusīgai izpētei, no kuras izrietētu praktiski priekšlikumi dažādu valsts institūciju rīcībai.

Visai būtiska ir esošo zinātnisko arhīvu un fondu sakārtošana, glabāšana , ilgstošas saglabāšanas nodrošināšana, izmantošanas iespēju uzlabošana, t.i., tās tehniskais nodrošinājums. Šajā sakarā vispirms jārunā par antropologu, arheologu, etnogrāfu, folkloristu, mutvārdu vēstures pētnieku, valodnieku unikālajām pirmavotu kolekcijām, kas glabājas LZA Filozofijas un socioloģijas institūtā, Latviešu folkloras krātuvē, LZA Latviešu valodas institūtā, LU Latvijas vēstures institūtā, Latvijas Zinātņu akadēmijas arhīvā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedrā, arī valsts arhīvos un muzejos Rīgā un provincē. Šo kolekciju, arhīvu un fondu saglabāšanai un izmantošanai pašreiz ir ārkārtīgi nepieļaujami nelabvēlīgi apstākļi, bet pirmavoti varbūt ir mūsu vislielākā bagātība, vērtība Nr.1!

Programmas īstenošanas desmit gados ir neizbēgama patreizējo pieredzējušo vecākās paaudzes zinātnieku nomaiņa ar jauniem pētniekiem. Šim procesam būtu jānorit pakāpeniski, atbilstoši cilvēku radošā darba spējām un nodrošinot paaudžu pieredzes normālu pārmantošanu. Taču vislielākā problēma ir jauno speciālistu paātrināta sagatavošana un piesaiste "Letonikas" problēmām, īpašu uzmanību veltot visjaunāko darba metodiku (kuru vēl nav Latvijā!) un nepieciešamo svešvalodu mācīšanai. Ir taču daudzi jautājumi un vēstures posmi, kuru izpēte nav iedomājama bez nopietnām angļu, igauņu, krievu, lībiešu, lejasvācu, lietuviešu, poļu, vācu un zviedru valodas zināšanām. Jaunu spēku iesaistīšana darbā varētu sekmēt jaunu pētniecības virzienu un jaunu tēmu izvēli, tā ir kardināla problēma!

Taču vēl būtiskāk ir mainīt jauno paaudžu domāšanu un tehniskās iespējas, lai tie domātu gan Latvijas, gan pasaules kategorijās, labi pārzinātu modernās teorētiskās pieejas (varbūt gan neaizraujoties ar tām!), lai pilnībā pārvaldītu datortehniku, lai būtu pieeja pasaules datu bāzēm, lai mūsu pētījumi ieietu pasaules apritē, lai tiem būtu augsts reitings Eiropā, lai tos citētu Gārfilda izdevumos. Tātad — humanitāro zinātņu datorizācija.

Pētījumi organizējami tā, lai tiem būtu zinātniski praktiska nozīme un atdeve Latvijas valsts saimnieciskās un kultūras dzīves dažādās jomās, t.sk. latviešu etniskās apziņas, izglītības, kultūras un ētikas līmeņa celšanā, valodas saglabāšanā un tās tīrības izkopšanā, ģimenes stiprināšanā, tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanā un pārmantošanā un citur. Īpaša uzmanība būtu veltāma mācību grāmatu sarakstīšanai augstskolu studentiem un vidusskolu audzēkņiem.

Kā Latvijai jauna nozare būtu attīstāma etnopsiholoģija, kam liela nozīme etnokulturālo procesu, starpetnisko attiecību, ģimenes un darba kolektīva sadzīves, folkloras un mitoloģijas tēlu semantikas un citu jautājumu risināšanā. Te nedrīkst būt politizācijas!

Nopietni jādomā par avotu izmantošanas un pētījumu gatavošanas metodiku Latvijas zinātnes attīstības mūsdienu posmā, kad kļuvuši pieejami pēdējos gadu desmitos slēgtie avotu fondi, nepastāv agrākie tematiskie ierobežojumi, kļuvusi brīvi pieejama informācija par pētniecības darbu Ziemeļ— un Rietumvalstīs, kad tiks izmantoti jauni avoti, parādīsies jauni darba aspekti un pavērsies jaunas tehniskās iespējas. Tādēļ savlaicīgi plānojami nepieciešamie ārzemju komandējumi, zinātniskās konferences un citi pasākumi, kas palīdzēs celt mūsu pētījumu līmeni.

Iespējamais tematiskais saturs

"Letoniku" lielās līnijās varētu definēt kā starpnozaru kompleksu pētījumu par Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva un latviešu antropoloģiskā tipa veidošanos, senlatviešu cilšu apvienību, latviešu tautības un nācijas tapšanu, par latviešu un Latvijā mītošo cittautiešu etnisko, etnodemogrāfisko un sociālo situāciju Latvijā pagātnē un mūsdienās, par latviešu valodas, folkloras un mitoloģijas veidošanos un situāciju mūsdienās, par latviešu tradicionālo saimniecisko darbību un dzīves veidu, materiālo un garīgo kultūru, tradīcijām, izglītību, tautas un profesionālo mākslu, to savstarpējām saiknēm, par latviešu un citu tautu kultūrvēsturiskajiem kontaktiem, par latviešu sabiedriskās domas, literatūras, zinātnes, grāmatniecības attīstību, par svarīgākajām vēstures norisēm, kas veidoja un ietekmēja latviešu likteņus, un citiem jautājumiem.

Pētījuma hronoloģiskie kopietvari — no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Tomēr pieļaujama iespēja, ka atsevišķos jautājumos un to kopās avotu stāvokļa vai citu cēloņu dēļ darba hronoloģija tiek novesta tikai līdz kādam pagātnes gadu desmitam. Izcili svarīga loma ierādāma XX gadsimta Latvijas vēsturei, kas sabiedrību interesē visvairāk.

Teritoriāli darbam vajadzētu aptvert visu Latviju un iespēju robežās arī tās zemes, kurās ārpus Latvijas dzīvo lielāks latviešu skaits. Atzīmēsim grāmatu "Latvieši ārzemēs" (1993), jāatjaunina asociācijas "Latvija un latvieši pasaulē" darbs. Visas latviešu, Latvijas un kultūras vēstures problēmas skatāmas Eiropas norišu kontekstā un jāparāda Eiropai kvalificētās, nepolitizētās publikācijās svešvalodās.

Iespējami plaši būtu izmantojami līdz šim nepublicētie pirmavoti, kas glabājas Latvijas un ārzemju arhīvos, muzejos, bibliotēkās, privātās kolekcijās un citur. Īpaša uzmanība veltāma līdz šim nepētītiem vai nepietiekami pētītiem procesiem, parādībām, apvidiem, ievērojot, ka Latvija atrodas tādā ģeopolitiskā reģionā, kurā gadsimtu gaitā krustojušies daudzu etnosu pārstāvju ceļi, intereses, kultūras strāvojumi.

Ar tādu ievirzi darbs"Letonikā" virzītos tādā pat gultnē, kādā risinās pētījumi ģermānistikā, lituānistikā, slāvistikā un somugristikā. Tas būtu ērti koordinējams un varētu dot salīdzināmus rezultātus. Salīdzinājumam minēsim, ka somugristikā kā pētniecības kompleksā iekļautās zinātnes nozares ir arheoloģija, etnogrāfija, fiziskā antropoloģija, folklora un mitoloģija, literatūrzinātne, valodniecība, vēsture. Īpaša vieta tiek ierādīta dažādām valodniecības jomām, kam seko arheoloģija, antropoloģija, etnogrāfija un folklora. Vēstures jautājumi risinās caur minētajām etnokultūras izzināšanas jomām.

"Letonikas" programma, uzsvērsim vēlreiz, nesāksies tukšā vietā. Ir taču bijuši J.Endzelīns, Kr.Barons, K.Balodis, Viperi un P.Šmits, L.Bērziņš, vācbaltieši. Latvijas antropologi, arheologi, etnodemogrāfi, etnogrāfi, folkloristi, literatūras un mākslas vēsturnieki, valodnieki un vēsturnieki arī pēdējos gadu desmitos ir apstrādājuši ievērojamu daudzumu pirmskara gados neanalizētu dokumentu, lietisko un citādu materiālu. Latvijā ir izveidojušies kvalificētu pētnieku kolektīvi, kas spēj risināt "Letonikā" ietilpstošos jautājumus. Tie jāsaglabā, jāattīsta. Ir notikušas plašas un nopietnas zinātniskas konferences par avotiem, atsevišķu problēmu risināšanas gaitā iegūtajām atziņām, par nozīmīgām vēstures un kultūras norisēm, t.sk. par baltu tautu etnisko vēsturi. Ir izdoti gan šo konferenču tematiku atspoguļojoši rakstu krājumi, gan dziļas monogrāfijas un kolektīvi pētījumi ar paliekošu nozīmi. Bez jau iepriekš citētajiem, varētu minēt I.Roņa vadītā kolektīva ieceri par XX gs. Latvijas vēsturi, J.Kursītes—Pakules grupas gatavojamo Latvijas kultūrvēsturi, arī J.Stradiņa ieceri par Latvijas zinātņu vēsturi, V.Hausmaņa darbu par latviešu literatūrvēsturi, Latvijas Enciklopēdiju redakcijas pēdējo gadu fundamentālos izdevumus sērijā "Latvija un latvieši", iecerēto Latvijas zinātnieku leksikonu, arī J.K. Broces "Monumente" izdevuma noslēgšanu utt.

Vārdu sakot, "Letonikas" pētījumu zinātniskais mērķis būtu sniegt izsmeļošu ainu par etnokulturālajiem procesiem Latvijā no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, t.i., iespējami pilnīgi atainot latviešu etnosa, tā saimnieciskās darbības, dzīves veida un kultūras veidošanos Eiropas notikumu kontekstā. Šī mērķa sasniegšanai vajadzētu izmantot milzīgo, nereti unikālo, līdz mūsdienām nepietiekami apstrādāto pirmavotu materiālu.

Tautas izglītības jomā pētījumi varētu sniegt interesentiem un mācību iestāžu audzēkņiem objektīvas zināšanas par savas tautas un tās kultūras veidošanās likumsakarībām, grūtībām un līkločiem, sekmēt mūsdienu zināšanu līmenim atbilstošu mācību līdzekļu uzrakstīšanu un tautas tradicionālās kultūras vērtību pārmantošanu nākamajās paaudzēs.

Sociālajā plāksnē pētījumi parādīs latviešiem viņu vēsturiskās saknes, sniegs pārliecinošu ainu par dziļajām aktīvas radošas darbības tradīcijām, sekmēs etniskās apziņas celšanos un dzimtenes mīlestības jūtu augšanu, pārliecinās par saskanīgas un stabīlas ģimenes nepieciešamību.

Ekonomiskajā plāksnē nozīmīga būs publikācijās atrodamā informācija par latviešu tradicionālajām nodarbošanās nozarēm, par radošiem meklējumiem saimnieciskās darbības pilnveidošanā, paplašināšanā un ekonomiskuma nodrošināšanā, par saudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi un ražošanas līdzekļiem. Minētā un cita informācija sekmēs darba tikuma atjaunošanu un nostiprināšanu, līdz ar to valsts ekonomiskā potenciāla pieaugumu.

Visās minētajās praktiskās dzīves jomās nav gaidāmi pēkšņi pozitīvi rezultāti. Tos varēs gūt tikai pakāpeniskā sistemātiskā un ciešā valsts un zinātniskās pētniecības iestāžu sadarbībā, operatīvi publicējot pētījumu rezultātus, izmantojot tos mācību un kultūras iestāžu, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju ikdienas darbā.

Visus pētījumus vajadzētu cauraust vienai vadlīnijai, t.i., domai par to, kā skaidrojamā norise ietekmēja vai ietekmē latviešu etnosa attīstību, kāda vieta pētāmajai parādībai bija vai ir latviešu tautas kultūras vēsturē un kultūrā. Visas norises un parādības skaidrojamas kā nepārtrauktā attīstības gaitā esošas, ievērojams to etniskais un sociālais raksturs, izzināmas attīstību veicinošās un kavējošās parādības (apstākļi). Īpaša uzmanības veltāma etnisko, kultūras, sociālo un vēstures procesu norises mehānisma izzināšanai.

Runājot par radošo kolektīvu darba iespējamo tematisko saturu, minēsim kaut vai pāris tēmas vai to kopas, kuras risina slāvistika, somugristika un citi līdzīgi zinātnes virzieni. Varbūt tas rosinās Latvijas zinātniekus. Vienlaikus var piebilst, ka daudzas no šīm tēmām nebūs svešas mūsu zinātniekiem.

Arheoloģijā un fiziskajā

antropoloģijā:

Tautu grupu un tautu antropoloģiskie tipi un varianti.

Iedzīvotāju migrācija pēc antropoloģiskajiem un arheoloģiskajiem dotumiem.

Migrācija kādā teritorijā vienā vai vairākos laikmetos.

Tautas etnoģenēze antropologa un arheologa skatījumā.

Tautas mākslas sākumi un senākie attīstības periodi.

Senā ornamenta motīvi, kompozīcijas, semantika.

Sākotnējo un seno kultūru nepārtraukta attīstība un tās nozīme etnosa ģenēzē.

Cilvēka piemērošanās videi jeb vides ietekmē radušās ķermeņa iezīmes.

Apdzīvotības nepārtrauktība (pēctecība) apvidū cauri vēstures periodiem.

Baltijas somu un baltu cilšu vēsture.

Baltu cilšu loma Baltijas somu veidošanā; no mūsu puses prettēma varētu būt "Baltijas somu loma latviešu etnosa un tā kultūras izveidē".

Atsevišķu kultūras elementu (parādību) sākuma laiks, vieta, cēloņi, tālākā attīstība un izplatība.

Kultūras elementu pārmantošana no viena laikmeta citā.

Somugru (mūsu gadījumā — baltu) ciltis senās Krievzemes teritorijā un to likteņi.

Kultūras sakaru attīstība un izmaiņas vienā vai vairākos laikposmos.

Etnoss kādā laikposmā vai arī kopš kāda laikposma.

Kādas iedzīvotāju grupas cilme, attīstība un kontakti ar citām grupām.

Folklorā:

Tradīciju izveidošanās process un folkloras loma mūsdienās.

Etnisko iezīmju atspoguļojums svešā zemē dzīvojošas etnosa daļas (šajā gadījumā — latviešu) folklorā.

Mitoloģiskie tēli un to semantika.

Darba, kalendārās un sadzīves ieražas (paralēltēma ar etnogrāfiju).

Folkloras sākotnējās (vissenākās) formas.

Vīriešu, sieviešu, bērnu, sociālo grupu folklora.

Tautas mūzika un mūzikas instrumenti.

Kopīgais un atšķirīgais radniecīgu un svešu tautu folklorā.

Etnisko kontaktu atspoguļojums folklorā.

Citi etnosi un attieksme pret tiem folklorā.

Folkloras žanru personīgā un sociālā nozīmība.

Mitoloģijas un kristīgās reliģijas mijiedarbība.

Folkloras motīvu ietekme profesionālajā literatūrā dažādos laikposmos.

Folklora un tautu nacionālā atmoda.

Zinātņu vēsturē:

Valodzinātne, baltu cilšu tehniskās mākas, zinātniskie priekšstati. Baltija kā vidutājposms zinātnisko atziņu un tehnisko inovāciju tranzītā no Rietumiem uz Austrumiem. Zinātnisko centru — augstskolu, pētniecisko institūtu, Latvijas Zinātņu akadēmijas veidošanās un vēsture. Zinātnes loma Latvijas sabiedrībā dažādos laikmetos. Zinātne Latvijā un latvieši zinātnē (saistībā ar trim latviešu "intelektuālajām trimdām"), Latvijas un latviešu devums pasaules zinātnē. Zinātnes attīstības izpēte lielvalstī un mazā valstī: Latvijas piemērs, nacionālo (reģionālo) un internacionālo zinātņu proporcijas dažādos laikmetos. Zinātne un izglītība kā nācijas izdzīvošanas, progresa un demokrātijas avots Latvijā.

Līdzīgu uzskaitījumu varētu sniegt arī par citām nozarēm, atvainojamies par subjektīvismu.

Vai iesniegtā programma jau tiek finansēta par Latvijas vai ārvalstu līdzekļiem (kādā apjomā un par kādu tās daļu, cik ilgi)? Jāatbild, ka gan jā, gan nē.

Iesniegtā pētījuma "Letonika" ilgtermiņa (1996.—2005.g.) programmas izstrāde ir jauns pasākums, kurš līdz šim nevarēja būt finansēts, jo nebija pieteikts.

Atkārtosim: pozitīvu rezultātu iegūšanu minētajos gados sekmēs iepriekšējos gadu desmitos paveiktais. Valsts vēstures arhīvos, muzejos un bibliotēkās Latvijā, Igaunijā, Krievijā, Lietuvā, Polijā, Somijā, Vācijā, Zviedrijā un citur ir savākti vērtīgi vēstures dokumenti, rokraksti un lietiskie materiāli. Latvijas zinātniskās pētniecības iestāžu zinātniskajos arhīvos (Latviešu folkloras krātuve, Latviešu valodas institūta dialektoloģijas kartotēkas, Latvijas vēstures institūta antropoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas materiālu kolekcijas u.c.) ir sakrātas milzu vērtības par latviešu etnosa, tā valodas un kultūras attīstību. Iepriekšējos gadu desmitos ir izdoti simtiem grāmatu — dokumentu krājumi, zinātniskas un populārzinātniskas monogrāfijas, kolektīvi pētījumi, rakstu krājumi, zinātniski un populārzinātniski raksti, ceļojumu piezīmes u.c. Publikācijas sniedz plašu informāciju daudzos ar "Letoniku" saistītos jautājumos un to grupās, taču neatsedz problēmu kopumā.

Ne mazums būtisku jautājumu ir palikuši nepētīti. Par tiem zināmie avoti ir apstrādāti visai nepilnīgi (Latvijas un tās atsevišķo vēsturiski etnogrāfisko apgabalu iedzīvotāju sastāva veidošanās; konsolidācijas un asimilācijas procesu mehānisms; ģimenes forma, sastāvs, sadzīve; kultūras biedrību darbs; sabiedriskās domas attīstība u.c. ).

Maz mēs zinām pat to, kas paveikts Latvijas izpētē visur ārzemēs (AABS, Zviedrijā u.c.), bet jāapzinās — Latvijas pētniecībai jānotiek galvenokārt Latvijā, nevis Austrālijā, ASV, Zviedrijā, Vācijā vai citur). Tāpat arī jāapzinās, ka nedrīkstam strādāt izolēti. Līdzigas problēmas ir ari Lietuvā un Igaunijā. Mums jākoordinē darbs, jāveicina kopējas Baltijas studijas, kuru viens posms būtu "Letonika". Šim nolūkam varētu noderēt I Bal— tijas studiju konference Eiropā (Rīgā, 1995.gada 16.—18.jūnijā), ja šādas konferences varētu organizēt regulāri. Tāpat sadarbībā ar ārzemju universitātēm mums ir jāparāda ne tikai Latvija, bet drīzāk gan Baltijas valstis kā vienots reģions. Muims jādod pasaulei labas kvalitātes grāmatas par Latvijas vēsturi, par latviešu valodu, mākslu, literatūru, reliģiju, filozofiju, par starpnacionālām attiecībām Latvijā. Tas varētu būt triju Baltijas valstu pētnieku kopdarbs ar ārzemju zinātnieku līdzdalību, ko izdotu, teiksim, Jēlas, Minsteres vai Getingenes universitātes — Lielajai pasaulei. Jārīko kopējas starptautiskas konferences, piemēram, kopš 1958.gada ir stabīla Baltijas zinātņu vēstures konferenču tradīcija. 1996.gada janvārī Rīgā notiks jau 18. Baltijas zinātņu vēstures konference, ceram, ka ar plašu starptautisku līdzdalību. Mūsu triju Baltijas valstu Zinātņu akadēmiju vadības kārtējā tikšanās š.g. septembrī Tallinā būs veltīta triju pirmo Baltijas ZA kopējo Baltijas jūras, Baltijas valstu enerģētikas un humanitāro zinātņu programmu apstiprināšanai. Pēdējās sastāvdaļa principā ir arī "Letonika, kaut gan saskaņošanas darbs nebūs viegls. Ar igauņu zinātniekiem varētu būt kopēja problēma "Livonika", kā to proponē zviedri un vācieši, ar lietuviešiem — "Baltistika". "Letonikai" būtu jāatrodas it kā kaut kur vidū.

Tāds, lūk, būtu virziens šai programmmai "Letonika", kas varētu kļūt par mūsu nacionālo, reģionālo zinātņu mugurkaulu, dodot pašiem un pasaulei izsmeļošas zināšanas par Latviju. Te nu jāsaka "varētu", jo nonākam pie kardinālas problēmas. Viss sacītais lielākā vai mazākā mērā ir utopija, ideāls, tas, kam būtu jābūt. Ja mums visās nozarēs būtu eiropejiska līmeņa cilvēki, sagatavoti intelektuāli un tehniski savas misijas pildīšanai, ja mums būtu nevainojama starptautiska reputācija un stabīli kontakti, prasme un iemaņas, vēriens un skats, un, pēdīgi — ja mums būtu "tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā". Ar 50 — 100 tūkstošiem latu nav reāli uzsākt šo plaša mēroga programmu, tam vajadzētu vismaz 10 — 20 reizes vairāk, bet Latvijai naudas nav, pat ja valdībai būtu izpratne. Jābaidās, ka sāksies kašķēšanās, deķa vilkšana katram uz savu pusi, un "Letonika" vēl uz vairākiem gadiem nogrims kā teiksmainā Burtnieku pils.

Aleksandram Čakam ir tāds brīnišķīgs dzejolis "Nabadzības skaistums". Baidāmies, ka mūsu humanitāro zinātņu aprindas varētu sākt rakstīt garu garu poēmu"Nabadzības nesmukums", kuras pirmās rindas jau, šķiet, ir uzrakstītas. Ko atzīsim par prioritātēm? Kolekciju saglabāšanu? Pirmavotu izdošanu? Plašu, aptverošu pētījumu sagatavošanu un publicēšanu? Spožu individuālu darbu veicināšanu? Jaunu virzienu izstrādi vai veco virzienu uzturēšanu un attīstīšanu? Izglītošanu, popularizēšanu? Darbu izvērtēšanai vajadzīga maksimāla atklātība, demokrātisms, plašu aprindu, īpaši jaunās paaudzes pārstāvju piedalīšanās, konkursa principi. Un vēl viena problēma — "Letonika" neietver sevī visas humanitārās zinātnes. Vai mums Latvijā vajadzīgas humanitārās zinātnes, orientētas uz vispārcilvēciskām vērtībām (šis termins nepieder ne Gorbačovam, ne pat Saharovam!), vai tikai uz Latviju vien? Tomēr — viss tālākais būs atkarīgs no tā, vai mēs dzīvosim uz tilta vai patiltē. Nesen, sarunā ar ASV vēstnieku Latvijā Intu Siliņa kungu tika minēts piemērs, ka indiāņu rezervācijās nacionālo kultūru uztur ar īpatnēju likumdošanu, piemēram, rezervācijās atļauts darboties kazino, kas pašā štatā ir aizliegts. Sekoja replika: "Nu, man šķiet, jums Latvijā kazino jau tā ir par daudz".

Bet tīro "Letoniku" laikam tomēr vajadzēs veidot arī par "netīru" naudu. Taču šī nauda jāmeklē gan šeit, gan ārzemēs. Tas ir Latvijas politikas un ekonomikas nākotnes jautājums, kas arī, kā rādās, ietilpst jēdzienā "Letonika". Tomēr šīs tēmas analīze iziet ārpus šī raksta ietvariem, un pie tās vēlreiz atgriezīsimies"Letonikas" programmai veltīto sēžu sērijas nobeigumā.

Būsim pateicīgi par konstruktīvu priekšlikumu saņemšanu.