Cand. iur. Ansis Kurmis

Jānis Čakste 90.gados bieži no Jelgavas izbrauca uz laukiem gan kādas biedrības atklāšanas svētkos, gan izcilos gadījumos. Daudzas Kurzemes biedrības tik draudzīgi izturējās pret J.Čaksti tādēļ, ka viņš veicināja šo biedrību nodibināšanos, gan izstrādādams viņu statūtus, gan būdams palīdzīgs to apstiprināšanā, protams, bez atlīdzības. Vairākās Kurzemes biedrībās viņš jau bija ievēlēts par goda biedru.

Pēc triju vispārīgo dziesmu svētku nosvinēšanas Rīgā (1873., 1880. un 1888.gadā) Kurzemes lauku biedrības sāka kategoriski pieprasīt, lai tādus svētkus reizi sarīko arī Jelgavā kā Kurzemes centrā. Sākumā Rīga — Rīgas Latviešu biedrības personā — tam negribēja piekrist. Te nu Jānis Čakste darīja visu iespējamo, lai ceturtie Dziesmu svētki notiktu Jelgavā. Pats par sevi saprotams, ja viņš vēlējās Jelgavu izcelt kā visas Kurzemes un Zemgales sabiedriskās kustības centru un vēl lielākā mērā kurzemniekus iejūsmināt savā uzsāktajā nacionālās kultūras darbā.

Lai šo mūsu tautas vēstures posmu labāk saprastu, tad pāris vārdos jāatgādina, ka 90.gadu vidū Latvijā sākās noteikta un neatlaidīga pārkrievošana. 1885.gadā kā senatora Manaseina revīzijas rezultāts parādījās daži reformu likumi, piem., skolu reforma. Līdz tam laikam visa vidus un augstskolas izglītība mūsu tēvijā bija jāiegūst vācu valodā, arī Vidzemes draudzes skolās mācības valoda bija vācu. No 1885.gada par mācības valodu skolas likums nosacīja krievu valodu. 1889.gada likums sagāza visas agrākās vietējo vācu tiesu iestādes, ievezdams jaunas tiesu instances ar krievu valodu un krievu tiesnešiem. Šīs pāris reformas vien jau rāda, ka organizētā vācietība mūsu tēvijā bija jau stipri cietusi. Bet viņas vietā nāca krievu gars un vara. Šo maiņas laikmetu vajadzēja izmantot nacionālo spēku modināšanā un audzināšanā. Un še neatsverama nozīme sevišķi III un IV vispārējiem mūsu Dziesmu svētkiem.

Mēs redzam, ja Jānis Čakste, iestādamies par dziesmu svētku sarīkošanu Jelgavā un uzņemdamies viņu organizēšanas pūles, ir ļoti labi sapratis vēsturisko apstākļu konjunktūru un sava lielā darba nozīmi tautas liktenī.

Lai varētu svētkus sarīkot, Jānis Čakste Jelgavas Latviešu biedrības vārdā lūdza atvēli tos noturēt 1895.gadā, t.i., kad Krievija posās svinēt Kurzemes simts gadu pievienošanas svētkus. Kā redzams, bija piemērots gadījums, un krievu valdībai bija neērti liegt atvēli, lai gan muižniecība darīja visu iespējamo dziesmu svētku aizliegšanai. Grūto stāvokli K.Krasta kungs raksturo tā: "Kad svētku rīkošana gāja pilnā gaitā, Kurzemes muižniecība kā odzes dzelta saslējās pret tiem un bija griezusies pie toreizējā Kurzemes gubernatora Sverbejeva noliegt svētkus. Saprotams, ka gubernators pret muižniecības gribu nedrīkstēja rīkoties, un divas nedēļas pirms svētkiem tas doto atļauju atsauca (aizlieguma formālais iemesls — divi holēras sērgas gadījumi Ilūkstes apriņķī). Biedrībai rīkotājai un tās priekšniekam J.Čakstem personīgi zaudējumi celtos milzīgi. Cits viņa stāvoklī būtu atmetis varbūt ar roku šai lietai, bet Jānis Čakste devās ceļā uz Pēterpili un ar Visendorfa palīdzību iespaidoja iekšlietu ministru, un atvēle bija rokā."

IV vispārīgos Dziesmu un mūzikas svētkus nosvinēja lielā sajūsmā. Vecā Jelgava pa saviem 700 pastāvēšanas gadiem vēl nebija piedzīvojusi tik lielu ļaužu saplūdumu, kurus apvienoja dziesmu vara un liela, dziļa nojauta par labāku nākotni, kam nenovēršami jānāk. J.Čakste savā atklāšanas runā iecerēto nākotni simbolizēja dziesmu garā, "tas latvju tautā vēl arvienu atrod mīļu mājas vietu, to nespēj iznīcināt nedz laiku grūtumi un aukas, nedz cilvēku nelabvēlība". Šo sajūsmas un nesalaužamas ticības garu no jauna tūkstošiem latviešu aiznesa katrs savā pagastā, savā mājā. Latvju tauta bija sasaukusies un morāliski stiprinājusies, kā dzejnieks Pumpurs saka "no jauna gaismotā garā, no jauna iet brīvības karā!"

Svētku kuplā izdošanās un visu šķēršļu varonīgā pārvarēšana vēl vairāk pacēla Jāņa Čakstes labo slavu un popularitāti pāri Kurzemes līdumam arī Vidzemē. Viņš kļuva latvju tautā iecienīts un iemīļots atklātības darbinieks. Kā zināms, šiem svētkiem viņš nesa arī lielus upurus no savas personīgās rocības, piemaksādams ap 4000 zelta rubļu.