Zemgalietis savā Jelgavā

Kārlis Pauļuks, neatkarīgās Latvijas Saeimas deputāts

Jānis Čakste, būdams pēc dzimuma zemgalietis un vēlēdamies celt un attīstīt šo savas tēvijas zemes stūrīti, neļāva sevi aizvilināt uz Rīgu, kas uzsūca lielāko daļu Kurzemes inteliģences un solīja arī apdāvinātam Čakstem plašu un spožu darbalauku, bet viņš palika uzticīgs Zemgalei un izvēlēja Zemgales centru — Jelgavu par savas dzīves darba vietu.

Tūliņ pēc studiju beigšanas Maskavā viņš 1886. gadā nometās uz dzīvi Jelgavā, kur sāka nodarboties toreizējā Kurzemes guberņas prokuratūrā. Šis valsts dienesta darbs tomēr nekavēja viņu ņemt plašu jo plašu dalību arī vietējā latviešu sabiedriskā dzīvē. Toreiz jau pastāvēja Jelgavas Latviešu biedrība, bet dažu viņas biedru savstarpēju nesaskaņu dēļ tās darbība nevarēja uzplaukt un attīstīties.

Jāņa Čakstes lozungs bija visus vienot uz kopīgu sadarbību par latviešu nacionālo, kulturālo un saimniecisko attīstību. Ievēlēts par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, viņš tūliņ kopā ar dažiem saviem studiju biedriem, ar kuriem tas reizē atnāca uz Jelgavu, ķērās ar visu viņam iedzimto sparu un enerģiju pie biedrības dzīves attīstības minēto mērķu sasniegšanai. Plašie un interesantie jautājumu vakari sakopoja ap Latviešu biedrību plašas publikas aprindas, bet sevišķi visu Jelgavas skolu jaunatni. Sākumā biedrības mazais biedru skaits drīz auga simtos un, lai katrai sabiedriskās dzīves nozarei dotu iespēju jo plaši attīsties, pie biedrības nodibinājās dažādas komisijas un nodaļas, kā rakstniecības, dziedāšanas, mūzikas, teātra, lauksaimniecības, riteņbraucēju un citas nodaļas. Vairākas no šīm nodaļām vēlāk pārvērtās par plašām patstāvīgām biedrībām, kas ar Latviešu biedrību uzturēja tuvus sakarus.

Uzņemoties Jelgavas nedēļas avīzes "Tēvija" redakciju, Čakste likvidēja savu dienestu prokuratūrā un piegrieza savu galveno vērtību sabiedriskai dzīvei. Jau pirms Čakstes nomešanās Jelgavā Latviešu biedrība bija sākusi rīkot tā sauktos 30. augusta tautas svētkus par piemiņu dzimtbūšanas atcelšanai Kurzemē.

Lai dotu šiem tautas svētkiem plašu nacionālu nokrāsu Latviešu biedrība zem Čakstes vadības un iespaida uzbūvēja ļoti ērtas vasaras telpas biedrības dārzā. Tur katru gadu pulcējās dziedātāji un tūkstošiem ļaužu ne tikai no Jelgavas apkārtnes, bet pat no visas Kurzemes uz dziesmu svētkiem vai nacionāliem svētkiem 30. augustā.

Še Čakste katru gadu prezentēja sevišķi vietējai krievu augstākai administrācijai latviešu nacionālos sasniegumus, un še arī nodibinājās tuvāki sakari starp latviešiem un krievu administrāciju un citiem augstākiem ierēdņiem. Sakarā ar šiem svētkiem radās doma un vēlēšanās sarīkot Jelgavā IV vispārējos latviešu Dziesmu svētkus.

Pēc plašo III vispārējo latv. Dziesmu svētku nosvinēšanas Rīgā bija katram skaidrs, ka turpmāk šādus latviešu nacionālos svētkus krievu administrācija, kas uzsāka Baltijā plašu rusifikāciju, bez sevišķa iemesla vairāk neatļaus. Jelgavas Latviešu biedrība zem Čakstes vadības un uz viņa iniciatīvu nolēma rīkot vispārējos latviešu Dziesmu svētkus. 1895. gadā par piemiņu Kurzemes simts gadu pievienošanai Krievijai, jo bija sagaidāms, ka krievu valdībai būs grūti šādus svētkus aizliegt. Dabiski, ka šādi svētki bija jāsarīko Jelgavā. Lai gan ļoti daudzi jelgavnieki šaubījās par Jelgavas Latviešu biedrības spēju sarīkot šādus plašus svētkus, tomēr Čakste uzņēmās vadību un visu rīcību. Kā parasti, visi viņam ar lielāko uzticību sekoja. Vietējā augstākā krievu administrācija gan ļoti labi saprata, ka zem oficiālā izbīdītā svētku iemesla slēpjas nacionāli mērķi un to arī privātās sarunās atklāti izteica, tomēr, pateicoties Čakstes autoritātei un viņa lielajam iespaidam uz augstāko administrāciju, svētku rīkošanu atļāva.

Reizē ar Dziesmu svētkiem Jelgavas lauksaimniecības biedrība rīkoja pirmo latviešu izstādi Jelgavā.

Kaut gan oficiāli svētku atļauja bija dota, tomēr vietējā krievu administrācija darīja visu, lai svētkus sašaurinātu un, sevišķi, lai atņemtu tiem katru nacionālu nokrāsu. Šinī ziņā administrāciju visur un visādi atbalstīja vietējā vācu muižniecība, kam latviešu nacionālā attīstība arī bija dadzis acīs, un viņa jau no Valdemāra laikiem visādi to kavēja un apkaroja, apzīmēdama to par valdībai kaitīgu jaunlatvietības virzienu. Tā muižniecība, lai padarītu lauciniekiem piedalīšanos svētkos neiespējamu vai vismaz to stipri aizkavētu, visiem spēkiem pūlējās svētku laiku nolikt uz maija mēneša vidu, kad zemnieki aizņemti ar lauku apstrādāšanu un sēšanu. Pateicoties vienīgi Čakstes enerģiskiem un iespaidīgiem soļiem, izdevās visus tamlīdzīgus kavēkļus novērst un svētkus sarīkot jūnija mēneša vidū, kad zemnieki brīvāki.

Pašā pēdējā brīdī, kad svētki jau bija sarīkoti, svētku ēka uzbūvēta un dziedātāji jau sāka pulcēties, svētkus draudēja izjaukt guberņas būvniecības nodaļa, kas liedzās atzīt svētku ēku par pietiekoši droši un stipri būvētu. Un atkal, pateicoties vienīgi Čakstes iespaidam un viņa labām attiecībām ar gubernatoru un žandarmērijas priekšnieku, izdevās novērst arī šo pēdējo kavēkli.

Vispārīgi jāaizrāda, ka toreizējais Kurzemes žandarmērijas priekšnieks ne vienreiz vien ir atbalstījis Čaksti viņa vairākkārtīgās sadursmēs ar muižniecību un no pēdējās iespaidotu gubernatoru dažādos svētku sarīkošanas jautājumos. Pateicoties galvenā kārtā viņam, izdevās arī novērst kavēkļus mūsu tautas himnas dziedāšanai, ko toreiz dziedāja svētkos zem tautas lūgšanas nosaukuma.

Bez visiem šiem kavēkļiem, ko ceļā lika svētku rīkošanai oficiālā krievu administrācija un vācu muižniecība, tiem negaidīti gadījās arī pretinieki no dažu latviešu puses, no tā sauktajiem "jaunstrāvniekiem". Ja ņemam vēl vērā ārkārtīgi grūtos materiālos apstākļus, kādos Dziesmu svētku komitejai bija jārīko lielie svētki, tad kaut cik tiek saprotamas tās ārkārtējās grūtības, ar kurām svētku komitejai ar Čaksti priekšgalā bija jākaujas svētku sarīkošanā. Arī lielie lietus gāzieni svētku priekšvakarā un svētku pirmās dienās ne tikai kavēja svētku galīgo sarīkošanu, bet prasīja arī daudz naudas līdzekļu svētku ēkas jumta segšanai ar papi. Ja šādos tik grūtos apstākļos svētku sarīkošana tomēr tika spīdoši veikta un svētkiem bija lieliski panākumi mākslas un sevišķi nacionālā ziņā, ko ar atzinību uzsvēra arī lielā krievu avīze "Novoje Vremja" savos plašajos svētku aprakstos, tad galvenais nopelns neapstrīdami pieskaitāms svētku komitejas priekšniekam Čakstem. Še Čakste spīdoši pierādīja visas savas lielās organizatora un tautas vadoņa spējas.

Pēc IV Dziesmu svētkiem Čakste, neatteikdamies no ilggadīgā Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieka amata, sāka vairāk nodoties komunālai un politiskai darbībai. Tas viņu vēl vairāk veda tuvos sakaros ar vietējo augstāko administrāciju, kas viņu visur un arvien uzskatīja par Kurzemes latviešu pārstāvi un uz ko viņam arvien bija stiprs iespaids. Pateicoties šim iespaidam, viņam arī radās iespēja izglābt daudzus nevainīgos, kuriem nelaimīgā kārtā draudēja smagas represijas 1905. gada kustības dēļ.

Dabiski, ka šādos apstākļos Čakste bija viens no izredzētiem, ko latvju tauta sūtīja uz Krievijas I valsts domi.

Čakstes možo garu, enerģiju un centību sabiedriskā darbā nespēja salauzt arī smagais cietuma sods, ko viņam nācās izciest pazīstamā Viborgas uzsaukuma dēļ. Nacionālo latviešu vienotājs un aizstāvis Jānis Čakste bija visu savas darbības laiku Kurzemē, līdz kamēr briesmīgais pasaules karš viņu piespieda 1915. gada vasarā atstāt savu iemīļoto darba vietu Jelgavā. Bet šī nenogurstošā un pašaizliedzīgā tautas darbinieka slava gāja viņam līdzi arī svešatnē: viņu izvēlēja par Latv. bēgļu centrālkomitejas priekšnieku un Kurzemes komisāru.

Kad nodibinājās brīvā neatkarīgā Latvija, tā viņu aicināja par savu pirmo Valsts prezidentu.