Mūsu zīmīgajos ceturtajos Dziesmu svētkos

Prof. Jāzeps Vītols, Latvijas konservatorijas dibinātājs, latviešu vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents

Ar Jāni Čaksti iepazinos IV Dziesmu svētku rīcības komitejā. Gan bijām abi Jelgavā skolojušies (Č. dažus gadus vecāks par mani un bija manu vecāko brāļu skolas biedrs ģimnāzijā un pēc viņu nostāstiem spilgts "Junglette"), bet tikai šie svētki mūs saveda tuvāk kopā, deva man turklāt iespēju viņu novērot taisni tā īstenajā darba laukā: kā spējīgu un spēcīgu organizatoru, kā reāl– un ideālpolitiķa vislaimīgāko sintēzi; kā aizraujošu oratoru, kas, varbūt pats sevi hipnotizējot, hipnotizēja arī savus klausītājus; kas, pats gatavs cēlam mērķim upurus nest, prata pamudināt arī citus sekot viņa piemēram; sekot — kauču mazākos apmēros.

Ko tagad vēl mēs latvji labi mācījušies neesam — cienīt arī cita pārliecību, — to tanīs laikos, saprotams, pratām vēl daudz mazākā mērā. Trīs dziesmu svētku priekšdarbos līdzdarbojoties, esmu redzējis atkārtojamies gandrīz vienmēr to pašu ainu: zināmu cīņu ap hegemoniju sarīkotāju starpā, mazliet rupju vārdu lietojot "papriekš fotogrāfs, tad tikai dziesmas".

Jelgavas dziesmu svētkos politiskās pretešķības vai nu manas nerutinētās acis tik skaidri nepamanīja, vai arī vēl nebija pieņēmušas mūsu dienu asās formas, bet zināma loma tomēr ir tad bija diviem "trumpjiem": kurzemnieks — vidzemnieks. Un kurzemnieks šinī gadījumā dabiskā kārtā centās sargāt savu hegemoniju, kas vidzemniekam dažkārt tikpat dabiski likās it kā glāstīšana pret spalvu. Tur nu Čakste ar apbrīnojamu taktu, tamdēļ ka nepamanītā veidā prata apvienot visas it kā pretējās domas, nevienu kontroversi nenoveda līdz asākajam konfliktam; ar smaidu, bet turklāt noteikti, Čakste katram draudošam strīdam aplauza asmeni — man jāliecina, ka no visām dziesmu svētku komitejām, kur esmu līdzdarbojies, Jelgavas komiteja veica savu darbu vismierīgāk, visvienprātīgāk.

Visiem zināms Jelgavas svētku liktenis: tie salija visbēdīgākā kārtā. Un ja šo svētku labais gars Jānis Čakste nebūtu ar lielāko drosmi un liesmainu enerģiju glābis, ko glābt vēl varēja, — svētku mākslas un finansu bilance bija pazudināta. Pirmajā koncertā visi dziedātāji un klausītāji glābās grandiozajā svētku ēkā zem lietussargiem, ūdeņi gāzās caur jumta šķirbām, apdraudēja ērģeles, orķestra instrumentus, un galvenais — nāvīgi apdraudēja dziedātāju un klausītāju labo humoru, draudēja pārvērst milzu svētku telpas par tuksnesi: kas ies koncertā, kad viņam līst aiz krāgas?!

Otrās svētku dienas priekšpusdienā mēģinājums tiek traucēts no mūžīgās klauvēšanas virs galvām: Čakste iepriekšējo vakaru no Rīgas pasūtījis vagoniem jumta papes, mobilizējis visus Jelgavas strādniekus un sludināja koncertu ne vien "slēgtās", bet arī "sausās" telpās.

Liekas visai komitejai bez Jāņa Čakstes nebūtu dūšas bijis rīkot šo Herkula darbu — klāt milzu ēkas jumtu divpadsmit stundās. Un ja pat vienu acumirkli šis svētku sargeņģelis būtu izrādījies šaubu pārņemts, mazdūšīgs, nepacietīgs, skarbs vai skābs — trūkstošās pie debesīm saules vietā viņš vienmēr un visiem apgalvoja, ka viss nu esot vislabākā kārtībā, ka svētkiem nekas nedraudot, ka pat debesu dusmas rimšoties mūsu skaisto dziesmu priekšā.

Bet par to, cik viņš materiāli cietis sakarā ar šīm debesu dusmām — par to viņš neviena vārda nerunāja. Tikai citi minēja summu, kuru segt viņam nācās par jumta pārklāšanu vienā naktī. Pat sevišķi domīgs viņš nelikās, kad to vaicāja par svētku finansiāliem panākumiem. Galvenais — Dziesmu svētki un Kurzemes gods bija glābti. Ko pret to nozīmēja "niecīgā manta"!

Negalvoju par to, ka visi šie ārīgie momenti būtu jau burtiski norisinājušies taisni manis aprakstītajā kārtā un laikā, rakstīt šo svētku vēsturi nav mans uzdevums. Bet ka Čakste bija pa labu galvu lielāks nekā visi citi svētku komitejas locekļi kopā — to gribētos droši apgalvot. Muzikālos jautājumos Čakste bija atturīgs spriedējs; svētku programmas sastādīšanu atstāja liepratējiem, tomēr nenoklusot savas domas par latvju komponistu šiem svētkiem jaunradītajiem darbiem.

Par mūziku esmu tikai vienreiz ar viņu runājis, kad sesto svētku kara orķestru koncertā tika spēlēts mans "Sēru maršs"; tad Čakste, redzami saistīts, man teica: "vareni! Ar šo maršu Tevi reiz izvadīs — un mani ar." — viņš piebilda pēc īsas klusēšanas. Viņa pareģojums nav piepildījies. Viņš pārāk steidzās aiziet.

Vēl kāds vārds par Jelgavu. Saprotams, ka svēkiem tur bija liels mitekļu trūkums; un visviesmīlīgākā kārtā Čakste un viņa laipnā namamāte, gandrīz atkāpjoties no visām saimnieku priekšrocībām, atvēra sava dzīvokļa durvis veselam baram muzikantu — svētku dalībnieku. Ja nemaldos, tur saimniekoja uzurpētā kārtā visi trīs brāļi Jurjāni, mana izlutinātā persona, Malvīne Vīgnere un vēl, rādās, kādas dāmas — esmu aizmirsis (vajadzēja vēl kādām būt, jo Malvīne smiedamās vēlāk atzinās, ka esot kopā ar līdznoziedznieci revidējusi visu mūsu bagāžu, lai uzietu mūsu "sirds" noslēpumus).

Katrā ziņā mēs nezinājām, kā slavēt Jānis Čakstes plašo viesmīlību, peldējām kā nieres pa taukiem, un visi pēc kārtas iemīlējāmies namamātē, zvērēdami, ka skaistākas un staltākas dāmas nav visā Latvijā. Bija jau svētkos izdevība salīdzināt; patiesi "karaliskāka" pāra (lai salīdzinājums šinīs "demokrātiskajos" laikos man tiktu piedots!) starp visām daudz tūkstošu galvām atrast nebija iespējams.

Ja Čakste jau tanīs svētkos saistīja un vadīja, pateicoties savām novērotāja dāvanām, spējai apvienot dažādu ļaužu domas vienā kvintesencē, bet, galvenais, pateicoteis viņa vienmēr pārliecības pilnai, aizraujošai, degošai runai, tad pavisam nebrīnījos, kad daudz gadus vēlāk, Krievijas un pasaules haosam sākoties, viņu Pēterpilī satiku to pašu — tām pašām dzirkstošām acīm, ar to pašu dedzīgo valodu, tikai viņa skati bija tagad vērsti uz kaut ko nesalīdzināmi plašāku nekā toreiz Jelgavas svētkos. Sanāksmēs, kur latvju likteņu veidotāji Pēterpilī satikās, biju samērā bieži klāt (kad tās notika neoficiālā kārtā), bet tikai novērotāju loma. Man likās, daudz kas tika runāts, cerēts — neparasti pārgalvīgs. Bet atkal sajutu, ka šeit Čakses personā ir cilvēks citiem par galvu pārāks, ar gribu, ticību, kas spēj "kalnus celt". Savām domām, savai pārliecībai viņš runādams vienmēr ļāva brīvi plūst, un prieks bija sekot viņa dzīvajai valodai, novērot viņa mainīgo vaibstu spēli, galvenais — skatīties sirmgalvja tik jauneklīgi dzirkstošajās acīs. Atturīgs viņš ir tagad bija kritizējot savu politisko līdzdarbinieku domas un pārliecības, viņu rīkošanās veidu; varbūt kādreiz, ļoti intīmā gadījumā un sabiedrībā, viņš saudzīgā kārtā raksturoja kāda darbabiedra vājās puses. To politisko naidu, kas bieži satiekams pat vienas partijas darbinieku starpā, šo "greizsirdību" pie Jāņa Čakstes nekad neesmu novērojis.

Un kas blakus viņa ticībai viņam droši vien stipri palīdzēja pārliecināt arī mazdūšīgos, kuru skaits tanīs tumšajos laikos taču bija lielāks nekā ticīgo, tas bija viņa dabiskais humors. viņa saulainais smaids, — šis "mūža biedrs", kas viņu neatstāja pat tad, kad šaubas, pesimisms aptumšoja citu acis. Ticēt, gribēt, panākt — šie trīs darbības vārdi, man liekas, apvienojās Čaktes psiholoģijā vienā jēdzienā, kļuva sinonīmi. Un pat neveiksme pa starpam nevarēja grozīt šo saulaino uzvaras pārliecību. Lieki vēl piebilst, ka visas šīs pozitīvās personīgās īpašības atbalstīja Jāņa Čakstes kā nevainojama džentlmeņa ārīgās formas. Arī Eiropai savu daļu.