Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

Dziesmu svētku dalībniekiem Jelgavā, 11. jūnijā

Dziesmas draugi!

Dāmas un kungi!

Šodien esam sanākuši kopā šeit Jelgavā, Lielupes krastos, lai uz brīdi noliktu malā savu rūpju nastu un pasmaidītu, padziedātu sev un Latvijai. Latvietis to vienmēr pratis. Par spīti visam — pratis nolikt pie malas ikdienu, uzvilkt tautastērpu un atveldzēt dvēseli skaistajos dziesmu svētkos. Un ne jau tikai, bet tomēr lielā mērā, pateicoties dainai un dancim, mūsu tauta ir izdzīvojusi garu darba mūžu.

Šeit satiekas trīs gadu simti, šobrīd mēs esam Jelgavas Dziesmu un deju svētku virsotnē.

Pirmais gadu simts mūsu atmiņās saistās ar Kurzemi un Krieviju. Otrs — tautas brīvības cīņu, valstiskuma veidošanas, svešu valstu varmācības un latviešu tautas genocīda gadsimts.

Un trešais — šo trešo tagad veidojat un veidosit jūs — ar Tautas frontes iesākto Atmodu, ar atgriešanos tēva sētā, ar valsts iekārtas, ekonomikas un politikas veidošanu, kurai pamatus lika 1918.gadā demokrātiskā Latvijas Republika ar Jāni Čaksti un Kārli Ulmani priekšgalā.

Dziesmu svētki mūsu tautai ir kā spogulis, kura vienā pusē skatām pagātni, bet caur otru raugāmies nākotnē. 1895.gadā Jelgavā skanēja aicinājums — "Latvija mosties, Latvija cīnies!" Cīnies arī pret pašmāju kašķa un naida meklētājiem.

Lai šodien atceramies Jāni Čaksti, Jāzepu Vītolu, Jurjānu Andreju, Māteru Juri un daudzus citus, kuru talants, dedzīgums un tautas mīlestība radīja brīnumus.

Bet no atmiņām vien tīrumus neapsēsi un maizi neizcepsi. Jā, mums ir brīva Latvija, mēs esam atzīti visā pasaulē, bet — vai esam apliecinājuši savu varēšanu kā vienota tauta, vai esam mācījušies strādāt Tēvijas labā, neprasot, kāda alga, bet apzinoties, ka šobrīd visiem ir vairāk jādod un mazāk jāņem? Vai spējam cits citu balstīt grūtā brīdī vai tikai priecāties par kaimiņa nelaimi?

Un beidzot, vai veidojam valstī partijas un dažādas organizācijas atbilstoši Latvijas nākotnes interesēm? Vai spēsim šajā gadu simtā vienot tautu un stiprināt nacionālu valsti, kurā labi justos ne tikai latvieši?

Un es gribētu jūs aicināt uzdot šos jautājumus sev katram pašam. Ko esi reāli darījis savas ģimenes un tautas labā, vai tikai laiku velti niekojis, visu nopulgodams un kritizēdams? Mums ir viens ceļš šajā gadsimtā ejams — pašu spēkiem, pašu cilvēkiem strādājot pašvaldībās, parlamentā, valdībā. Mūsu vietā nedz ministri, nedz deputāti no citām valstīm strādāt nebrauks un mūsu vietā problēmas nerisinās.

Šis ceļš ir grūts mācību, latviešu tautas pašapliecināšanās un gadsimtu dzīves pieredzes izmantošanas ceļš. Vai spēsim? Un atbildu — jā! Jo cita ceļa un cita laika mums mūžīgās Latvijas veidošanai nav un nebūs. Atcerēsimies, ka ne cari, ne svešzemju elki, kas arī Jelgavu apmeklējuši un apmeklē vēl, nav nekad pakļāvuši mūsu spītīgo raksturu. Tas nenotiks arī tagad!

Šovakar lai skan Dziesma caur mūsu sirdīm un spožajām acīm, caur visu mūsu valsts novadu lepno un patstāvīgo garu, caur latviešu dziesminieku vārdiem un mūziku. Lai Latvijas dziesmu svētki būtu vienmēr gaiši un lai katrs ciemiņš pie mums jūtas lepns un drošs savā tautastērpā. Lai mūsu dziesmas mūs vieno!

Un, pirms klausāmies tautas mākslu, prātā paturēsim mūsu pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārdus Jelgavā 1895.gadā:

"Pēc tam, kad svētki būs izskanējuši, latviešu tauta atkal būs morāliski sasaukusies un stiprinājusies, — aiznesiet šo svētku noskaņojumu un dvēseles guvumu katrs savā pagastā, savā mājā."