Ja kādam vēl kas vaicājams par to, kālab šajā jūnija otrās nedēļas nogales dienās Jelgava kļuva par IV latviešu vispārējo Dziesmu svētku simtgades norišu centru, vispamatīgākās atbildes uz saviem jautājumiem varētu iegūt Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā. Tur kopš 9.jūnija atvērta plaša un, rādās, arī visaptveroša izstāde ne vien par to, kas te noticis 1895.gada vasaras vidū, bet arī krietni pirms tam un vēl labu laiku vēlāk. To varēs aplūkot visu 1995. gada vasaru.

Piektdienas pēcpusdienā te runāja Jānis Čakste, Latvijas brīvvalsts pirmā Valsts prezidenta mazmazdēls, atcerēdamies vectēva veikumu un ieskatīdamies mūsdienu Jelgavā. Jo Zemgales galvenā pilsēta no 9. līdz 11.jūnijam bija ne tikai Dziesmu svētku galvaspilsēta (attēlu augšējā rindā), bet arī kādreizējo jelgavnieku pulcēšanās vieta. Zināmā mērā — vērtību pārvērtēšanas vieta, kaut gan visi šo triju dienu notikumi savstarpēji papildināja cits citu pirms vainagojuma jaunās brīvdabas estrādes ielokā. Par svētku nozīmi svētdien runāja Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kopā ar viņu bija arī Ministru prezidents Māris Gailis un Valsts prezidenta padomnieks Raimonds Pauls (attēlu apakšējā rindā). Bet jau piektdien to atgādināja Jelgavas pilsētas Domes priekšsēdētājs Uldis Ivans, par to varēja lasīt muzeja sarūpētajā programmas grāmatiņā, Jelgavas avīžu speciālizlaidumos.

Šajā ziņā zīmīgas ir Jāņa Čakstes juniora rindkopas ko viņš veltījis svētku dalībniekiem un klausītājiem:

"Ceturtie vispārējie Dziesmu un mūzikas svētki Jelgavā 1895.gadā pēc tā laika dalībnieku liecībām tika nosvinēti lielā sajūsmā ar plašas publikas piedalīšanos. Tas bija laiks, kad latviešu tautai bija jāatrod un jāapstiprina sava identitāte, kad latviešiem vajadzēja cīnīties gan pret vācu muižniecību, gan krievu birokrātiju, lai savā zemē varētu sarīkot šādus svētkus un dziedātu dziesmas, ko tauta vēlējās. Par spīti svešām varām, par spīti nelabvēlīgiem laika apstākļiem, svētki tika svinēti cerībā un nojautā par labāku nākotni, kam nenovēršami jānāk.

Mans vectēvs savā atklāšanas runā šo latviešu nacionālo atmodu saistīja ar dziesmas garu, "kas latvju tautā vēl aizvien atrod mīļu mājas vietu, kuru nespēj iznīcināt nedz laiku grūtumi un aukas, nedz cilvēku nelabvēlības".

Simti gadi ir pagājuši. Daudz kas noticis, daudz kas mainījies, daudz kas izkarots, daudz kas pazaudēts, bet vēl bieži nācās dziesmās un kopējos saietos meklēt un dabūt stiprinājumu un cerību, ka dziesma likās esam vienīgais ierocis un vairogs.

Lai šis dziesmu gars šajos dziesmu svētkos mums dotu tādu pašu pacilājumu un tādas pašas cerības uz gaišāku nākotni kā tas notika pirms simts gadiem"

Šādās reizēs būtiska ir klātbūtne. Tāpat kā tiem trim trīs tūkstošiem dziedātāju vai pustūkstotim dejotāju. Lai censtos paspēt nenokavēt ne Māteru Jura piemiņas akmens atklāšanas brīdi Ādolfa Alunāna parkā, ne jaunās paaudzes dancošanas stundu laukumā pie pilsētas kultūras centra, ne pēcpusdienu Annas baznīcā ar Vācijas vīru kora koncertu un prāvesta Jāņa Priednieka uzrunu (prāvests iesvētīja arī Māteru Jura pieminekli), ne garīgās mūzikas koncertu Lauksaimniecības universitātes aulā. Ar goda virsdiriģentu Haraldu Medni augstajā tribīnē, vēlāk kopā ar dzīvesbierdi Kseniju (attēlu apakšējā rindā).

Saprotams, ne tikai to vien. Jo programma bija notikumiem pārsātināta, vēlās naktsstundas Saieta namā ieskaitot. Viena no virsotnēm — Jāņa Čakstes atdusas vietas apmeklējums Meža kapos Rīgā. Pēc simt gadiem Jelgavā.

Mintauts Ģeibaks,

"LV" korespondents

Foto: Arnis Blumbergs