Par Latvijas zemi Daugavas kreisajā pusē — "Sēlijas sarunas" uzsākot

Akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš

Šī gada Latvijas Kultūras fonda Daugavas nedēļa bija veltīta Sēlijai; notika vērienīgi un emocionāli piesātināti pasākumi Dunavā, Dignājā, Ābeļu pagastā, Jēkabpilī, Sēlpilī ar plosta palaišanu pa Daugavu, lielo Sēļu ugunskuru, tautas svētkiem, folkloras ansambļu sadziedāšanos, skolēnu darbu konkurss par dzimto novadu un tml. Bet kas vēl nozīmīgāk — ar novada pašvaldību un kultūras darbinieku atbalstu šī nedēļa aizsāk "Sēlijas gadu", kas turpināsies līdz 1996.g. maijam un kura gaitā tiks iztirzātas šī novada sasāpējušās problēmas un kultūrvēsturiskais mantojums (sk.: J.Stradiņš. Elpa, 1995.g. 2.jūnijā).

Daugavas nedēļas noslēgumā, 2.jūnijā, Sēlijas pašvaldību vadītājiem piedaloties, atjaunojamajā Krustpils pilī — notika zinātniska konference "Sēlijas sarunas". Tajā zinātnieki un kultūras darbinieki sniedza pārskatu par Sēlijas vēsturi, arheoloģiju, valodnieciskajām īpatnībām un citām problēmām, tādējādi iesākot "Sēlijas gadā" paredzēto problēmu iztirzājumu.

Ievadruna Latvijas Kultūras fonda Sēlijas konferencē, 1995.gada 2.jūnijā Krustpils pilī

Šodien mēs aizsākam principiālu sarunu par Sēliju kā Latvijas novadu. Sēlija nav tik vienkāršs jēdziens, kā pirmajā mirklī varētu likties. Manā uztverē tas ir vismaz trijdabīgs: 1) Sēlija kā senās sēļu cilts izplatības areāls Latvijā un Lietuvā; 2) Sēlija kā etnogrāfiski lingvistisks novads, kā kultūrvēsturisks novads ar sēlisku mentalitāti; 3) Sēlija kā potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums (līdzīgi Vidzemei, Kurzemei, Latgalei). Šie trīs jēdzieni nesakrīt vai sakrīt tikai daļēji.

Par seno sēļu izplatības areālu jārunā arheologiem, antropologiem, valodniekiem (vietvārdu pētniekiem). Tā ir arhaiska baltu cilts, kuras ziedu laiki bija 2.—4.g.s. pēc Kristus dzimšanas, kuru pēc tam pakāpeniski izspieda agresīvākie letgaļi un kuras izplatības areāls dažādos gadsimtos varētu būt bijis dažāds. Mūsuprāt, senās Sēlijas teritorijas ģeogrāfiskie ietvari nav īsti apzināti — vai tie sniedzas līdz Krastiem (Viesītes ietekai Mēmelē), Kurmenei, Vallei, Taurupes mežiem, jeb vai sēļu zemes Daugavas kreisajā krastā iesniegušās līdz Baldonei, Daugmalei un pat Rīgas Pārdaugavai. Nav šaubu, ka kādreiz Sēlija iesniegusies arī Daugavas labajā krastā un jo tālu — arī Lietuvā. Dažādās vēsturiski ģoegrāfiskās kartēs Sēlija iezīmēta dažādi — kurš variants pareizais? Interesanti būtu arī noskaidrot, kur varētu būt notikusi Nestora hronikā pieminētā vēsturiskā kauja ar krievu iebrucējiem 1106.(?)gadā (vai pie Valles?) — kauja, kas izšķīra kreisā krasta Latvijas likteni un būtībā arī pašas Latvijas piederību bizantiskajai vai latīniskajai pasaulei, Austrumiem vai Rietumiem.

Sēlija kā lingvistisks novads iesniedzas tālu Vidzemē — gar Aivieksti līdz Madonai, pat Gulbenei (Maija Poiša); Vidzemes sēļi varbūt runā pat sēliskāk nekā Augšzemes sēļi. Vajadzētu noskaidrot sēļu etnogrāfijas, folkloras īpatnības (Ancelāne, Skruzīšu Mikus, Ancītis), sēļu mentalitāti, kuri rakstnieki galu galā pieskaitāmi sēļiem. Katrā ziņā, "sēliskums" nav meklējams Jēkabpilī vai Jaunjelgavā, bet drīzāk atstatus no Daugavas, dziļajos mežos.

Sēlija kā teritoriāls veidojums šodien varētu būt identisks ar to, ko sauca par Augškurzemi (cara laikos) vai Augšzemi (Latvijas laikā), vāciski — Oberland, tātad Daugavas kreisā krasta teritoriju. Bet atkal: cik tālu — vai arī Skrudaliena un teritorija iepretī Krāslavai tajā ietilpst? Pašreiz Sēlija ir sadalīta starp 3—4 rajoniem; vai tas ir labi vai slikti, vai pirmskara administratīvo sadalījumu te vajadzētu atjaunot? Lielā mērā to nosaka infrastruktūra, arī sliktie ceļi Daugavas kreisajā krastā, jaunu centru veidošanās pēckara gados.

Sēlijas administratīvajam centram loģiski būtu jāatrodas Jēkabpilī, taču Jēkabpils patiešām ir robežpilsēta, border—city, kas vairāk velk uz Latgali. Vēsturiski Jaunjelgava (Fridrihštate) un Jēkabpils (Jakobštate) veidojušās kā plostnieku, vecticībnieku slobodas, žīdu miesti, nevis sēļu centri — es nesaku to nievājošā nozīmē, tikai konstatēju vēstures faktu. Senais sēļu centrs bija Sēlpils, kādreiz bija arī Sēlpils apriņķis, tagad tam vairs nav centra funkcijas. Varbūt par sēļu kultūras centru varētu kļūt tuvējā Viesīte, kurā satek ceļi no Neretas, Saukas, Aknīstes, Elkšņiem, Biržiem — šajos pagastos, manuprāt, ir vairāk sēliskas mentalitātes. Turpat līdzās ir Sunākste, un galu galā abu lielo Stenderu baznīca atradās nevis Sunākstē (tagadējā celtā vēlāk), bet pie pašas Viesītes, Zvanītājos. Turklāt Viesītē ir puspabeigts izcils kultūras nams, izteiksmīgās arhitektoniskās formās, kas atgādina senu sēļu pili.

No šī viedokļa Viesīte varbūt varētu kļūt par Sēlijas kultūras un tūrisma centru, ietverot maršrutos, saprotams, arī Neretu, Sauku, Sēlpili, Staburagu, Jēkabpili. Teiksim, būtu ziemas maršruts: Nereta—Sauka—Ormaņkalns—Kūliņi—Viesīte—Viesītes ezers—J.Dievkociņa nošaušanas vieta—Al.Grīna vietas—Birži—Vārnava—Pikstere—Sunākste—Sēlpils—Staburags—Aizkraukle (vai Jēkabpils). Taču, lai visam tam būtu pamats, nepieciešama infrastruktūra: viesnīcas, ceļi.

Vai Sēlijai būtu jākļūst par administratīvi teritoriālu veidojumu līdzīgi Vidzemei? Valdis Šteins pirms gadiem 5 ieteica sešus Latvijas novadus — Vidzemi, Kurzemi, Zemgali, Latgali, Sēliju un Rīgavu. Ja par Rīgas aglomerāciju varētu diskutēt, tad Sēlijai gan diez vai būtu piešķirams administratīva novada statuss. Diez vai. Vispār, nez vai ar šādām lietām būtu pārāk jāaizraujas; šad tad jau uzrodas novadu "ķēniņi", kā kādreiz lībiešiem Ulriķis Kāpsbergs vai nupat Žirinovska protežētais avantūrists — pašpasludinātais Kurzemes hercogs — Roberts Vītolnieks, alias kņazs Čartorišskis, kas pēc sudraba mākoņu un Antarktīdas pētījumiem jaunībā uzvilcis kazaka mundieri un nolēmis pārslēgties uz Kurzemes hercogistes atjaunošanu Krievijas protekrorātā.

Taču kā kultūrvēsturisku novadu Sēliju neapšaubāmi vajadzētu atdzīvināt, un te vietā būtu saruna par Sēlijas simboliku. Savā laikā korporācijai Selonija, šķiet, Skruzīšu Mikus ieteica zaļi—balti—sarkanās krāsas. Es ieteiktu šīs krāsas arī pašas Sēlijas karogam —tumši zaļš /balts /karmīnsarkans proporcijās 2:1:2; kaut kas vidējs starp Latvijas un Lietuvas karogu krāsām. Tas varētu tikt lietots līdzīgi lībiešu karogam sanākšanu un svētku reizēs. Labi būtu, ja pašvaldības un Latvijas Kultūras fonds izsludinātu konkursu arī novada ģerbonim; varbūt kaut ko no kokiem, augiem vai seno sēļu ornamentiem?

Būtu jāpētī arī ievērojamāko novadnieku gaitas. Šis ir Aleksandra Grīna simt—gades gads — būtu jāuzstāda piemiņas zīme pie Klaucānu ezera vai Biržiem. Drīz būs arī prof. Paula Stradiņa simt—gade (1996.g. 17.janvārī) — Viesītē un Jēkabpilī varētu domāt par mediķu dienām, par Rīgas speciālistu konsultācijām. Būtu jāatrod līdzekļi J.Jaunsudrabiņa pārapbedīšanai pie "Mūsmājām" Neretā. Būtu jāatceras Jānis Veselis, Pēteris Barisons, Jānis Akuraters, Fallijs, brāļi Dauges, Arvīds Žilinskis, brāļi Skulmes, arī zinātnieki no Sēlijas — Pēteris Nomals, Pēteris Rizga, Pēteris Gerke, Pēteris Kulitāns, Vilis Skārds, Skruzīšu Mikus. Bez Lūcijas Ķuzānes un Imanta Auziņa novada kultūrvēstures veidošanā varētu būt palīdzīga arī Velta Toma no Toronto.

Sēlijā allaž bijis daudz cittautiešu, arī ebreji. No Jaunjelgavas, Jēkabpils, Subates nākuši ievērojami ebreju kultūras darbinieki — medicīnas vēsturnieks Isidors Brensons, Parīzes Pastēra institūta direktors Maksis Šens. Viesītē kādreiz bija bagāta Vasermaņu ģimene, kura 1926.gadā pat proponēja toreizējo Āžu miestu pārdēvēt par Vasarārēm (pieņēma gan Viesītes vārdu). Pie Jaunjelgavas ir seni ebreju kapi — tie būtu jāsakārto; pie Viesītes ir Ļūdānu purvs, kur 1941.gada vasarā apšauti vietējie ebreji,— šī teritorija būtu vismaz jāiežogo, jāuzstāda piemiņas zīme, lai to nenostaigā dzīvnieki.

Jāatdzīvina sakari ar Lietuvu, jāatver muitas punkts pie Neretas, jāveido kopēji kultūrvēsturiski pasākumi. Ja Žeimelī, bijušajā Stendera mācītājmājā domāts par latviešu—lietuvju kultūras centru seno zemgaļu areālā, kāpēc tāds nevarētu veidoties arī sēļu areālā — Neretā, Aknīstē vai Rokišķos, varbūt arī Biržos vai pie Stelmužes ozola? Sēlija ir Latvijas un Lietuvas vienotājposms, arī Lietuvā dzīvo daudz lituanizētu sēļu, Viļņā pastāv veco sēļu klubs "Krivule". Sēļu gadam sākoties, saņēmu no ilggadīgā Lietuvas Zinātņu akadēmijas viceprezidenta Algirda Žukauska (kurš sevi uzlūko par īstenu sēli) apsveikuma un atbalsta vēstuli "Sēļu gada" iniciatīvai Latvijā. Domāju, ka, būdams Lietuvas ZA ārzemju loceklis, pagaidām vienīgais no Latvijas, drīkstu šai konferencei nodot Lietuvas sēļu sveicienu un aicināt uz sadarbību nākotnē.

Sēlijas vēsture vēl nav uzrakstīta. Ir Aleksandra Grīna un Riharda Ērgļa romāni par Sēlijas pagātni, šo tēmu risinājis arī Veselis, Jaunsudrabiņš, Akuraters, Kalve, pat Rainis. Šodien Sēlijas kultūras hroniku veido Lūcija Ķuzāne, "Sēlijas elēģiju" uzrakstījis Imants Auziņš. Apsveicama ir Vaidas Villerušas sastādītā un nupat izdotā grāmata "Sēļu zeme", bet tas ir sākums, kuram jārod cienīgs turpinājums vēsturnieku darbos. Savu atbalstu solījuši profesori Alberts Varslavāns un Heinrihs Strods, arī abi sēļi.

Kultūras fonda Sēlijas nedēļa ir tikai impulss. Arī "Sēļu gads" ir impulss. Sēlijas pētīšanas un atjaunošanas liktenis izšķirsies ne Rīgā, bet uz vietas. Ir jādarbojas vietējiem: īsteno sēļu droši vien novadā ir maz, mazāk nekā latviešu Rīgā, pat sēļu dienu radiointervijās maz dzirdējām sēlisku valodas īpatnību. Bet par to nav jābēdā. Galu galā arī Pliekšāni Sēlijā bija ienācēji, cēlušies no Stelpes, no Bauskas krieviņiem. Ir javeicina novada patriotisms, vai tas būtu sēliskums vai jēkabpilisms, cilvēki nav jāšķiro īstajos un neīstajos sēļos, bet novada tradīcijām jāpiesaista visi. Saprotams, saprāta un gaumes robežās, jo novada ikdienas dzīvē ir daudz citu problēmu, ne "sēliskums" vien.

Domāju, ka Sēļu gadu varētu noslēgt 1996.gada maija sākumā — vai nu nobeigtajā Viesītes Sēļu kultūras centrā, vai arī šeit. Tātad — pēc gada. Šajā laikā vajadzētu rūpīgi izstrādāt "Sēlijas manifestu" — dokumentu, kurā būtu analizētas Sēlijas novada akūtās problēmas un ieteikti to risinājumi, doti ieteikumi Sēlijas kā īpatnēja kultūrvēsturiska novada attīstībai, līdzīgi "Lībiešu krastam".

Šajā manifestā tad vajadzētu: 1) nodefinēt, kas ir Sēlija; 2) apsvērt nepieciešamās administratīvās izmaiņas; 3) dot ieteikumus par nodarbinātību, infrastruktūras (ceļu, viesnīcu) celtniecību; 4) paredzēt finansējuma avotus (varbūt arī palīdzību no ārzemēm, piemēram, Dānijas); 5) paredzēt Sēlijai īpatnēju kultūrpolitiku un izglītības politiku; 6) paredzēt kaut ko sēliskās identitātes veidošanai un ievērojamo novadnieku piemiņas saglabāšanai; 7) noteikt Sēlijas simboliku (karogu un ģerboni); 8) izstrādāt zinātnisku programmu Sēlijas vēstures un etnogrāfijas izpētei; 9) paredzēt izdevumus par Sēliju, tūrisma prospektus un tml.

Šo Sēlijas manifestu tad nu gada laikā varētu izstrādāt un pieņemt "Sēļu gada" noslēgumā, lai tālāk iesniegtu Saeimai, valdībai, Reģionālās attīstības ministrijai. Tāpēc ierosinu dibināt komisiju no pašvaldību darbiniekiem, kultūras un zinātnes pārstāvjiem, skolotājiem, novadpētniekiem, varbūt arī pieaicinot Lietuvas sēļus.

No šī viedokļa "Sēlijas sarunu" uzsākšanai ir principiāla nozīme. Vēsturiski varbūt šī ir pēdējā iespēja saglabāt Sēlijas jēdzienu, kamēr vēl palicis kaut kas no sēļiem; ja nokavēsim — būs jāreanimē.