Dzimis 1956. gada 20. janvārī Rīgā. Astoņus mēnešus kopā ar māti bijis izsūtījumā Sibīrijā. 1974. gadā beidzis Rīgas 6. vidusskolu. 1979. gadā absolvējis Igaunijas Mākslas akadēmiju, ieguvis mākslinieka – interjera noformētāja specialitāti.

Darba pieredze: savā specialitātē Viļņā un Rīgā. No 1979. līdz 1981. gadam — kolektīvās saimniecības "Nākotne" arhitekts interjerists; skolotājs astoņgadīgajā skolā. No 1981. līdz 1986. gadam — Zvejnieku kolhozu savienības projektēšanas tehnoloģiskā biroja vadošais konstruktors. Vairākus gadus strādājis Latvijas Reklāmas aģentūrā par galveno mākslinieku, Rīgas pilsētas tirdzniecības pārvaldē — par tirdzniecības reklāmas vadītāju.

Paralēli darbs mācību iestādēs — kvalifikācijas celšanas institūtā, pieci gadi — Rīgas Amatniecības vidusskolā (jauna tipa mācību iestāde). Pēdējā gadā — izglītības un zinātnes ministra padomnieks arodizglītības jautājumos, Latvijas mācību iestāžu direktoru kluba prezidents, Latvijas Dizaineru savienības biedrs. Bezpartejiskais.

Ar šādu paša pedagoga un mācību iestādes vadītāja gaitās iegūtu atziņu savā pirmajā preses konferencē Izglītības un zinātnes ministrijā aizvadītās nedēļas nogalē neparasti plašo žurnālistu saimi uzrunāja jaunieceltais ministrs Jānis Gaigals.

Bet pirms sarunas ar preses pārstāvjiem tie varēja iepazīties ar ministrijas darbinieku sagatavoto pārskatu par 30 izglītības ministriem Latvijā, sākot ar Dr.med. Kārli Kasparsonu 1918.gadā, līdz šī gada maija dienām, kad demisionēja Dr.phys. Jānis Vaivads. Jā, Jānis Gaigals nupat kļuvis par trīsdesmit otro izglītības ministru, kopš Latvijā pastāv šāds augsts amats, turklāt, kā rādās, viņš gadu ziņā ir viens no jaunākajiem, kas jebkad ieņēmuši šādu posteni.

— Esmu trešais ministrs kopš neatkarības atgūšanas, bet pats pirmais mans uzdevums būs pedagogu darba samaksas un algu izkārtojums, kas nepieļaujami iestrēdzis. Laiks rādīs, ko izdosies paveikt, jo principā mans ministra laiks varētu būt četri pieci mēneši, kad pēc 6. Saeimas vēlēšanām rudenī tiks veidota jauna valdība. Jā, būtu ideāli, ja tepat Vaļņu ielas otrā nama pagrabā būtu autonoma naudas drukāšanas mašīna, tad mēs latus varētu izgatavot pat ar lielu uzviju. Taču tie ir absolūti nereāli sapņi, un šodien es ar zināmu satraukumu gaidu Ministru kabineta ārkārtas sēdi, kurā paredzēts vispusīgi aplūkot Latvijas finansu sistēmas pašreizējās reālās iespējas. Līdz ar to arī izglītības finansēšanas pašreizējās iespējas.

Man pēc pieciem gadiem skolas direktora amatā ir savs priekšstats par to, kādām vajadzētu būt mācību iestādes vadītāja pilnvarām. Tās strikti formulēs jaunveidojamais un varbūt vēl šīs Saeimas apstiprināmais Izglītības likums, taču jebkurā gadījumā ir jābūt absolūti reālai rīcībspējai, citādi visi labie nodomi paliks tikai uz papīra.

Pati galvenā amatpersona mācību iestādē ir un vienmēr būs skolotājs, pedagogs, pasniedzējs, audzinātājs, maestro, kā nu kuru reizi to saucam. Diemžēl viņa darbības vērtējumā joprojām pārsvarā ir statiskie kritēriji: izglītība un nostrādātie gadi, un jaunie pedagogi, kas jau drīz vien gūst izcilus panākumus, ir spiesti gaidīt uz pirmo oficiālo "vecuma cenzu" — 9 gadiem un 11 mēnešiem, lai iekļautos nākamajā algu kategorijā. Cik zinu, mūsu kaimiņiem Lietuvā ir spēkā piecas pedagogu darba vērtējuma gradācijas, un šāda sistēma neapšaubāmi ir efektīvāka nekā mūsējā.

Bet pati galvenā persona skolā ir tās audzēknis, skolēns. Tam vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet jo vairāk sevis apzināšanās mūsdienu sarežģītajā situācijā. Tālab visai būtiskas ir skolotāju turpmākizglītības iespējas, lai viņi zinātu visu par visu jauno.

Šajās dienās esmu ticies ar daudziem kolēģiem gan ministrijā, kas man labi pazīstama, jo līdz šim te esmu darbojies kā Jāņa Vaivada padomnieks arodizglītības jautājumos, gan ar citiem izglītības darbiniekiem. Jau 15.jūnijā man būs būtiskas pārrunas ar zinātnes sfēras pārstāvjiem. Nav grūti nojaust, ka priekšplānā atkal būs finansējuma problēmas, zinātnisko iestāžu turpmākais statuss.

Vai esmu iecerējis reorganizēt pašu ministriju? Esmu pārliecinājies, ka lielum lielais vairākums no tās simt darbiniekiem ir augsta līmeņa profesionāļi, to pašu varētu teikt par pārējiem divsimt, kas strādā mūsu ministrijas pakļautības iestādēs. Tāds arī turpmāk varētu būt mūsu darbinieku optimālais kopskaits, jo izglītības sistēma ir pietiekami komplicēts organisms, lai ar vieglu roku atteiktos no jau pārbaudītās tās vadības struktūras.

Bet laiks rādīs, ko mēs varam arī dažos mēnešos reāli darīt izglītības un zinātnes labā. Tāpēc man gribētos iedibināt tādu kārtību, lai vismaz reizi mēnesī varētu tikties ar masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem un tikpat vaļsirdīgi kā šodien runāt par visu, kas uz sirds. Arī par personisko, kā tas notika šajā stundā.

Mintauts Ģeibaks,

"LV" korespondents

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"