Sievietes politikā un sabiedrībā Latvijā

VITA TĒRAUDA, valsts reformu ministre

Turpinājums no 1.lpp.

Šis stāvoklis nav salīdzināms kaut vai ar laika posmu pirms gada, kad politikā nedarbojās neviena sieviete. Patlaban arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības partijas vadībā ir sieviete.

Politikā ir nelieli panākumi, bet jājautā, vai tas ir uz ilgu laiku? Vai šī situācija būs noturīga? Gaidāmas vēlēšanas, un līdz šim ir bijušas grūtības sievietēm izvirzīties vēlēšanu sarakstu augšgalā. Sabiedriskajā domā prevalē jēdziens — vīrietis vadībā, bet sieviete palīgos.

Kāds cēlonis ir šādai situācijai, man ir grūti spriest, jo, lai gan esmu pirmā ministre sieviete neatkarīgajā Latvijā, tomēr neesmu šeit dzimusi, augusi, guvusi izglītību. Dzīvoju šeit tikai piecus gadus, tādēļ arī tas ietekmē manus uzskatus, tas ir mans personīgais viedoklis.

Kā liecina statistika, tad izglītības ziņā vīriešiem un sievietēm ir vienādas starta pozīcijas. Bet vēlāk dažādi faktori kavē sievieti ieņemt līdzvērtīgu amatu un saņemt pienācīgu atalgojumu.

To ietekmē gan sabiedriskā doma, nevienādās rūpes ģimenē, "rozā apkaklīšu" profesijas, kur zemākas algas, agrās laulības un bērna piedzimšana, tā kopšana, šķirtas laulības. Tas ir pamatā nabadzības feminizācijai.

Atšķirības darba likumdošanā — privilēģijas sievietēm mātēm nestrādāt, līdz bērns sasniedz trīs gadu vecumu, tomēr vienlaikus ir arī diskriminācija, jo viņas vēlāk zaudē darba tirgū.

Tāda ir patiesā aina, kas liedz bieži vien sievietēm būt aktīvākām un ieņemt tādu stāvokli sabiedrībā, kāds viņām pienākas un kam izglītības ziņā viņas ir piemērotas.

Kā šo situāciju Latvijā izjūtu es kā pirmā ministre sieviete? Intervijās žurnālisti parasti jautā: "Kā tas ir būt pirmajai sievietei ministrei? Vai šāda vienlīdzība mūsu sabiedrībā ir nepieciešama, vai tā nav pārspīlēta? Kas mainītos, ja sievietēm būtu tikpat daudz varas kā vīriešiem?"

Pirmie divi jautājumi izskan visbiežāk, un uz tiem nav viegli atbildēt tā, lai nesapītos stereotipos. Atbildot uz trešo, jāpaskaidro, lai cilvēki saprastu, ka vienlīdzība valsts valdības pārstāvniecībā paver citu perspektīvu sociālajā politikā, ekonomikā un politiskajā kultūrā un savstarpējā attieksmē sabiedrībā.

Jājautā, vai vienlīdzība vispār Latvijā ir vajadzīga? Šim jēdzienam nav vienotas izpratnes sabiedrībā. Tāpēc arī Nacionālajai komitejai, gatavojoties Pekinas konferencei, jānoskaidro Latvijas sabiedrībā vienlīdzības jēdziena nozīme, ko patlaban izprot kā negatīvu. Mums ir jādomā, kā veidot šo sabiedrību. Jāpārvar sabiedrībā iesakņojušies stereotipi — jādomā par "kluso revolūciju", par sabiedrības domas izaugsmi. Runājot par vienu no šiem stereotipiem — sievieti kā klusā darba veicēju. Kamēr citi kliedz un brēc, tikmēr sieviete jau visu ir izdarījusi.

Un šeit būtu vietā citēt ķīniešu parunu:

"Nav svarīgi, vai citi tev piešķir augstu stāvokli. Svarīgi ir būt labi sagatavotam, lai, darot jebkuru darbu, tu pierādītu, ka, ja tev būtu dota iespēja, tu būtu ticis galā ar vēl lielāku uzdevumu."

Skatos uz savām līdzgaitniecēm politiskajā dzīvē un domāju, ka viņas ar saviem darbiem īstenos šo seno vēlējumu. Un, piepildoties tam, sievietēm tiks dotas iespējas vai arī viņas pašas tās radīs, lai veiktu vēl lielākus darbus, kas darāmi mūsu valstī.