Māra Gaiļa uzruna Latviešu ģimnāzijas 50.izlaidumā sestdien, 17.jūnijā

Godātie svētku viesi!

Dāmas un kungi!

Skolotāji!

Abiturienti!

Atļaujiet man jūs visus sirsnīgi sveikt šajā visai latviešu sabiedrībai tik nozīmīgajā dienā — Minsteres Latviešu ģimnāzijas 50.izlaidumā! Šo dienu mēs varam atzīmēt, pateicoties, pirmkārt, trimdas latviešu gribai saglabāt latviskumu, un, otrkārt, Vācijas viesmīlībai un atbalstam.

Atskatoties pagātnē, es tomēr vēlētos atgādināt divus vēstures faktus, divus cēloņus, kuri mūs ir atveduši šeit. Pirmais ir Latvijas varmācīgā okupācija un iekļaušana Padomju Savienībā, kas izraisīja ievērojamas latviešu tautas daļas došanos uz Rietumiem, uz brīvo pasauli. Otrais ir tā saucamais latviešu trimdas fenomens, kad pasaulē izkaisīta tauta jau trešo paaudzi spēj organizēties un pretoties pārtautošanai.

Latviešu trimdas darbs nav novērtējams naudā vai citādā šauri materiālā izpausmē. Daugavas vanagi, baznīca, Pasaules brīvo latviešu apvienība un vietējo zemju organizācijas ir veikušas milzu darbu, gan saturot kopā izkliedēto tautu, gan arī saglabājot tajā ticību jaunam Latvijas brīvības saullēktam. Nevienā no bijušajām padomju ietekmes valstīm trimdas loma nav tik liela kā Latvijā. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka latviešu trimda bija visaktīvākā, visorganizētākā un, es teiktu, arī vismodernāk, visprogresīvāk domājošā. Tā nenoslēdzās tikai savu problēmu lokā, bet pirmām kārtām domāja par Latviju un tautu dzimtenē.

Drīz pēc neatkarības atgūšanas Rīgā darbu uzsāka PBLA pārstāvniecība, nupat Vecrīgā durvis vēra Daugavas vanagu nams. Liela ir Daugavas vanagu un baznīcas palīdzība Latvijai.

Šodien, stāvot šeit, jūsu vidū, es ar pilnu atbildības izjūtu varu teikt — Latvijas valsts joprojām ir vitāli ieinteresēta spēcīgas, labi organizētas ārzemju latviešu kopienas pastāvēšanā kā šodien, tā vēl jo vairāk nākotnē. Mums ir svarīgi, lai katrā latvietī saglabātos apziņa — esmu latvietis, mana tēvzeme ir Latvija. Mūsu valstij arī turpmāk būs nepieciešams gan jūsu politiskais lobijs mītnes zemju valdībās, gan latviešu veidotais saimniecisko un kultūras kontaktu tīkls.

Esmu dzirdējis, ka pārmaiņu vēji skāruši arī Rietumos dzīvojošos latviešus un viņu organizācijas. Jums jāatrod arī jauni spēka pielikšanas punkti un virzieni. Norietu piedzīvo politiskās trimdas jēdziens. Tagad jau ar pilnām tiesībām varam runāt par latviešu diasporu pasaulē. Nav daudz tādu valstu, kurās nesastapsim latviešu ārstus, juristus, uzņēmējus. Gribētos, lai it visur pasaulē pat vismazākā latvietības saliņa sekmētu mūsu valsts vārda labskaņu, palīdzētu Latvijai iekļauties mūsdienu ģeopolitiskajā realitātē.

Pēdējā laikā Latvijā dzirdamas arī balsis, kas izsakās noraidoši pret ārzemju latviešiem. Viņi esot tādi un šitādi, no Latvijas dzīves nekā nesaprotot. Dzirdēti arī Rietumu latviešu pārmetumi mums — okupētajā Latvijā dzīvojušajiem. Tas ir mantojums, ko joprojām nes līdzi traģiskā tautas sašķelšana. Mums jārod sevī spēki pārvarēt šo dažkārt uzvirmojošo savstarpējo neuzticību. Esmu pārliecināts, ka laiks dziedēs visas brūces. Minsteres ģimnāzija šajā ziņā ir labs paraugs. Arī šodien skolu beidz jaunieši gan no Rietumu zemēm, gan no Latvijas.

Daudzi no jums vēlas atgriezties dzimtenē. Bet dažus, sevišķi vecāko paaudzi, joprojām attur sociālo un medicīnisko garantiju trūkums, likumu nesakārtotība, nedrošība. Ko te var piebilst? Aizvadītajos piecos gados Latvija piedzīvojusi dramatiskas pārmaiņas, un tas arī saprotami — tiek veidotas un nostiprinātas atjaunotās valsts struktūras, tiek būvēta brīvā tirgus saimniecība. Cilvēkiem Latvijā jāmācās strādāt un dzīvot citādi — daudz nopietnāk un atbildīgāk, jo strādājam taču paši sev. Mēs labi apzināmies, ka šī pāreja no vienas ekonomiskās sistēmas uz otru daudziem cilvēkiem ir ļoti ļoti grūta un ka Latvijas struktūras joprojām nav pilnīgas. Tomēr esmu pārliecināts, ka pamazām mūsu valsts sāk funkcionēt labāk. Tā arvien ātrāk "uzņem apgriezienus", arvien kvalificētāk un precīzāk darbojoties jaunajos, demokrātiskai valstij atbilstošos ietvaros.

No vienas puses, vispārēja Latvijas sakārtošana ir priekšnoteikums, lai aizvien vairāk Rietumu latviešu pārvarētu neziņu, neuzticēšanos un atgrieztos Latvijā.

Bet, no otras puses, — jo vairāk ārzemēs dzīvojošo latviešu pārcelsies uz Latviju jau tagad, negaidot visu lietu pilnīgu sakārtošanos, jo vairāk bagātināsies Latvija, jo latviskāka tā kļūs, jo ātrāk mums būs iespējams sasniegt Rietumu pasaules standartus visās dzīves jomās.

Šodien īpaši vēlos pateikties visiem tiem bijušajiem Minsteres Latviešu ģimnāzijas audzēkņiem, kas atraduši veidus, kā sekmēt atdzimstošās Latvijas valsts izaugsmi. Arī atbildīgos amatos Latvijas valdībā. Lai pieminam kaut vai šeit klātesošās mūsu pašreizējās valdības ministres: valsts reformu ministri Vitu Tēraudu un finansu ministri Indru Sāmīti.

Pēc manas izpratnes, atgriešanās ir process. Tas ir ceļš uz tēvzemi, ko katrs no jums mēro savā laikā un savā veidā. Būtībā viss latviešu trimdas ceļš šos garos 50 pēckara gadus bijis viens nepārtraukts mājupceļš uz dzimteni. Viens pārceļas uz dzīvi Latvijā, cits, paliekot savā mītnes zemē, strādā Latvijai, cits ziedo līdzekļus, lai viņa pagastā atkal varētu stalta atdzimt kara un pēckara vandaļu nopostītā baznīca.

Latvijas valstij trūkst resursu — kā materiālo, tā it īpaši — garīgo. Tāpēc mums ir svarīgs katrs latvietis, kas ar savām zināšanām un mītnes zemē uzkrāto pieredzi var palīdzēt Latvijai, lai kurā pasaules malā viņš arī dzīvotu. Blakus zināšanām es īpaši vēlētos uzsvērt demokrātisko, eiropeisko pieredzi, kas tik ļoti nepieciešama mūsu valstij.

Šīs nedēļas sākumā es Luksemburgā parakstīju Asociācijas līgumu starp Latviju un Eiropas Savienību. Tuvināšanās Rietumu pasaulei un jo īpaši Eiropas Savienībai prasīs no mums daudz darba, spēka un zināšanu. Eiropa nav stāvējusi uz vietas visus šos pēckara gadus. Integrācija, komplicētā saimnieciskā mijiedarbība, muitas un robežu ūnijas — tie ir tikai daži būtiskie aspekti, ar kuriem mums nāksies rēķināties. Mēs labi apzināmies, ka skaitliski nelielo tautu ceļš Eiropas Savienībā var būt vienīgi izglītības un kultūras ceļš. Normāli būtu, ja katrs latvietis brīvi pārvaldītu trīs Eiropas valodas. Mums visiem — kā Latvijā, tā arī citur Eiropā un pasaulē — ir jāapgūst jauna, eiropeiska domāšana. Globālāka, plašāka domāšana. Jāsaprot, ka nacionālās valsts idejas transformēšanās vēl nenozīmē tautības zaudēšanu. Nacionālās saknes tagad iegūst jaunu dimensiju.

Tas īpaši jūtams tagad, kad vecajai Eiropai piepulcējas komunisma slogu nometušās Austrumeiropas, Viduseiropas un Baltijas valstis, ienesot tajā jaunu asiņu plūsmu.

Latviešu trimda pamatoti lepojās ar savu augsto izglītības līmeni. Te vietā atcerēties plašo un augstvērtīgo latviskās izglītības tīklu tūlīt pēc kara pārvietoto personu nometnēs Vācijā — Rietumu okupācijas zonā. Minsteres Latviešu ģimnāzija bija tikai loģisks turpinājums.

Visus pēckara gadus Minsteres Latviešu ģimnāzija bija faktiski vienīgā latviskā skola pasaulē, kur sagatavoja latviešu jauniešus tādā līmenī, ka viņi spēja konkurēt Rietumpasaules izglītības un darba tirgū.

Minsteres Latviešu ģimnāzija — tā ir kā sargtornis, kā bāka, no kuras daudzi raudzījās pretī okupācijas miglā tītajai dzimtenei. Tā vāca kopā mūsu izkaisīto tautu un rādīja ceļu atpakaļ uz Latviju, uz zemi, kuru lielākā daļa skolēnu nemaz nebija redzējuši, bet par kuru daudzi bija dzirdējuši no tēviem un mātēm.

Šī bāka raidīja arī tālu gaismu nebrīvē smokošajiem latviešiem. Līdzīgi kā toreiz — kara beigu posmā — pārceļotāji trauslajās laivās mēģināja saskatīt brīvās pasaules krasta ugunis, kas nozīmēja jaunas dzīves sākumu. Varbūt te vietā pieminēt arī citas bākas: radio "Brīvā Eiropa" un radio "Amerikas Balss" latviešu redakcijas, kuru darbības ietekmi tā pa īstam novērtēs tikai vēsture.

Šodien es vēlos no visas sirds pateikties skolotājiem un internāta audzinātājiem, visiem ziedotājiem, kas cēluši un uzturējuši šo namu. Vēlos pateikties ģimenēm, kas, netaupot laiku un līdzekļus, ir sūtījušas savus bērnus latviešu skolās. Es vēlos pateikties jums visiem par ticību neatkarīgas Latvijas valsts iespējamībai arī visdrūmākajos padomju okupācijas gados.

Šobrīd izskan bažas par Minsteres ģimnāzijas nākotni. Vislabāk, protams, būtu, ja šo izglītības cietoksni spētu noturēt mūsu valsts ar saviem budžeta līdzekļiem. Diemžēl pagaidām tas nav iespējams. Tomēr esmu pārliecināts, ka ciešā sadarbībā ar Ziemeļreinas — Vestfāles pavalsts valdību mēs atradīsim veidu, kā saglabāt latviskās izglītības iespēju Vācijā, it īpaši pēc vakar demonstrētās vācu iestāžu apņēmības.

Šajā svētku dienā es īpaši vēlos vērsties pie jums, abiturienti! Vēlos sveikt jūs visus un novēlēt veiksmi tālākajās dzīves gaitās. Es gribētu, lai jūs katrs apzinātos, ka līdz ar atgūto mūsu valsts neatkarību un Latvijas atgriešanos Eiropas klēpī jums paveras pavisam citas iespējas nekā manai paaudzei. Jūs augat nākotnes darbiem, nākotnes uzdevumiem. Jūs esat brīvi cilvēki, ikkatram no jums ir visas iespējas kļūt par savas laimes kalējiem. Lai Jums pietiek spēka un izturības visu ieceru piepildīšanai!

Kā jau tas mēdz būt šādos brīžos, man ir priecīgi un reizē arī mazliet skumji. Šodien mēs jūs izvadām ceļā, kas droši vien nebūs viegls. Bet atcerieties: jums pieder vislieliskākā bagātība: izvēles iespējas. Tikai un vienīgi jums jāpasaka katram pašam sev, kādu ceļu turpmāk iet. Vēlreiz atkārtošu: izglītība, vēlme iegūt modernu, visaugstākajām pasaules prasībām atbilstošu izglītību — tās ir pašas galvenās lietas, ko mēs varam tiekties iegūt.

Es ticu, ka daudzi no jums atradīs ceļu uz labākajām skolām un universitātēm Rietumvalstīs, lai pēc tam jau kā maģistri un doktori atgrieztos Latvijā. Dzīve ir dzīve, droši vien kādam ģimenes vai kādu citu apstākļu dēļ būs cita mītnes zeme. Bet, lai kur arī nākotnē katru no jums aiznestu liktenis, Minsteres gadi jums paliks atmiņā ar savu siltumu un latvisko garu.

Māris Gailis