Māra Gaiļa uzruna Latviešu ģimnāzijas 50.izlaidumā sestdien, 17.jūnijā

Turpinājums no 1.lpp.

Šodien īpaši vēlos pateikties visiem tiem bijušajiem Minsteres Latviešu ģimnāzijas audzēkņiem, kas atraduši veidus, kā sekmēt atdzimstošās Latvijas valsts izaugsmi. Arī atbildīgos amatos Latvijas valdībā. Lai pieminam kaut vai šeit klātesošās mūsu pašreizējās valdības ministres: valsts reformu ministri Vitu Tēraudu un finansu ministri Indru Sāmīti.

Pēc manas izpratnes, atgriešanās ir process. Tas ir ceļš uz tēvzemi, ko katrs no jums mēro savā laikā un savā veidā. Būtībā viss latviešu trimdas ceļš šos garos 50 pēckara gadus bijis viens nepārtraukts mājupceļš uz dzimteni. Viens pārceļas uz dzīvi Latvijā, cits, paliekot savā mītnes zemē, strādā Latvijai, cits ziedo līdzekļus, lai viņa pagastā atkal varētu stalta atdzimt kara un pēckara vandaļu nopostītā baznīca.

Latvijas valstij trūkst resursu — kā materiālo, tā it īpaši — garīgo. Tāpēc mums ir svarīgs katrs latvietis, kas ar savām zināšanām un mītnes zemē uzkrāto pieredzi var palīdzēt Latvijai, lai kurā pasaules malā viņš arī dzīvotu. Blakus zināšanām es īpaši vēlētos uzsvērt demokrātisko, eiropeisko pieredzi, kas tik ļoti nepieciešama mūsu valstij.

Šīs nedēļas sākumā es Luksemburgā parakstīju Asociācijas līgumu starp Latviju un Eiropas Savienību. Tuvināšanās Rietumu pasaulei un jo īpaši Eiropas Savienībai prasīs no mums daudz darba, spēka un zināšanu. Eiropa nav stāvējusi uz vietas visus šos pēckara gadus. Integrācija, komplicētā saimnieciskā mijiedarbība, muitas un robežu ūnijas — tie ir tikai daži būtiskie aspekti, ar kuriem mums nāksies rēķināties. Mēs labi apzināmies, ka skaitliski nelielo tautu ceļš Eiropas Savienībā var būt vienīgi izglītības un kultūras ceļš. Normāli būtu, ja katrs latvietis brīvi pārvaldītu trīs Eiropas valodas. Mums visiem — kā Latvijā, tā arī citur Eiropā un pasaulē — ir jāapgūst jauna, eiropeiska domāšana. Globālāka, plašāka domāšana. Jāsaprot, ka nacionālās valsts idejas transformēšanās vēl nenozīmē tautības zaudēšanu. Nacionālās saknes tagad iegūst jaunu dimensiju.

Tas īpaši jūtams tagad, kad vecajai Eiropai piepulcējas komunisma slogu nometušās Austrumeiropas, Viduseiropas un Baltijas valstis, ienesot tajā jaunu asiņu plūsmu.

Latviešu trimda pamatoti lepojās ar savu augsto izglītības līmeni. Te vietā atcerēties plašo un augstvērtīgo latviskās izglītības tīklu tūlīt pēc kara pārvietoto personu nometnēs Vācijā — Rietumu okupācijas zonā. Minsteres Latviešu ģimnāzija bija tikai loģisks turpinājums.

Visus pēckara gadus Minsteres Latviešu ģimnāzija bija faktiski vienīgā latviskā skola pasaulē, kur sagatavoja latviešu jauniešus tādā līmenī, ka viņi spēja konkurēt Rietumpasaules izglītības un darba tirgū.

Minsteres Latviešu ģimnāzija — tā ir kā sargtornis, kā bāka, no kuras daudzi raudzījās pretī okupācijas miglā tītajai dzimtenei. Tā vāca kopā mūsu izkaisīto tautu un rādīja ceļu atpakaļ uz Latviju, uz zemi, kuru lielākā daļa skolēnu nemaz nebija redzējuši, bet par kuru daudzi bija dzirdējuši no tēviem un mātēm.

Šī bāka raidīja arī tālu gaismu nebrīvē smokošajiem latviešiem. Līdzīgi kā toreiz — kara beigu posmā — pārceļotāji trauslajās laivās mēģināja saskatīt brīvās pasaules krasta ugunis, kas nozīmēja jaunas dzīves sākumu. Varbūt te vietā pieminēt arī citas bākas: radio "Brīvā Eiropa" un radio "Amerikas Balss" latviešu redakcijas, kuru darbības ietekmi tā pa īstam novērtēs tikai vēsture.

Šodien es vēlos no visas sirds pateikties skolotājiem un internāta audzinātājiem, visiem ziedotājiem, kas cēluši un uzturējuši šo namu. Vēlos pateikties ģimenēm, kas, netaupot laiku un līdzekļus, ir sūtījušas savus bērnus latviešu skolās. Es vēlos pateikties jums visiem par ticību neatkarīgas Latvijas valsts iespējamībai arī visdrūmākajos padomju okupācijas gados.

Šobrīd izskan bažas par Minsteres ģimnāzijas nākotni. Vislabāk, protams, būtu, ja šo izglītības cietoksni spētu noturēt mūsu valsts ar saviem budžeta līdzekļiem. Diemžēl pagaidām tas nav iespējams. Tomēr esmu pārliecināts, ka ciešā sadarbībā ar Ziemeļreinas — Vestfāles pavalsts valdību mēs atradīsim veidu, kā saglabāt latviskās izglītības iespēju Vācijā, it īpaši pēc vakar demonstrētās vācu iestāžu apņēmības.

Šajā svētku dienā es īpaši vēlos vērsties pie jums, abiturienti! Vēlos sveikt jūs visus un novēlēt veiksmi tālākajās dzīves gaitās. Es gribētu, lai jūs katrs apzinātos, ka līdz ar atgūto mūsu valsts neatkarību un Latvijas atgriešanos Eiropas klēpī jums paveras pavisam citas iespējas nekā manai paaudzei. Jūs augat nākotnes darbiem, nākotnes uzdevumiem. Jūs esat brīvi cilvēki, ikkatram no jums ir visas iespējas kļūt par savas laimes kalējiem. Lai Jums pietiek spēka un izturības visu ieceru piepildīšanai!

Kā jau tas mēdz būt šādos brīžos, man ir priecīgi un reizē arī mazliet skumji. Šodien mēs jūs izvadām ceļā, kas droši vien nebūs viegls. Bet atcerieties: jums pieder vislieliskākā bagātība: izvēles iespējas. Tikai un vienīgi jums jāpasaka katram pašam sev, kādu ceļu turpmāk iet. Vēlreiz atkārtošu: izglītība, vēlme iegūt modernu, visaugstākajām pasaules prasībām atbilstošu izglītību — tās ir pašas galvenās lietas, ko mēs varam tiekties iegūt.

Es ticu, ka daudzi no jums atradīs ceļu uz labākajām skolām un universitātēm Rietumvalstīs, lai pēc tam jau kā maģistri un doktori atgrieztos Latvijā. Dzīve ir dzīve, droši vien kādam ģimenes vai kādu citu apstākļu dēļ būs cita mītnes zeme. Bet, lai kur arī nākotnē katru no jums aiznestu liktenis, Minsteres gadi jums paliks atmiņā ar savu siltumu un latvisko garu.