Ministru kabineta noteikumi Nr. 615

Rīgā 2024. gada 24. septembrī (prot. Nr. 39 7. §)

Jonizējošā starojuma avotu fiziskās aizsardzības prasības

Izdoti saskaņā ar likuma "Par radiācijas drošību un kodoldrošību"
9. panta ceturtās daļas 1. punktu

1. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka jonizējošā starojuma avotu fiziskās aizsardzības prasības.

2. Noteikumi attiecas uz radioaktīvo vielu saturošajiem jonizējošā starojuma avotiem, kuriem nepieciešama licence vai reģistrācijas apliecība darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem.

3. Operators, kura kontrolētajā zonā atrodas jonizējošā starojuma avots, nodrošina minētā avota fiziskās aizsardzības prasību izpildi, lai novērstu neatļautas darbības, kas var izraisīt negatīvu seku iestāšanos.

4. Iespējamos neatļauto darbību veicējus (uzbrucējus) iedala divās grupās:

4.1. iebrucējs – uzbrucējs no ārpuses, kurš mēģina iekļūt vai ir neatļauti iekļuvis apsargājamā objektā, lai veiktu neatļautas darbības ar mērķi izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

4.2. iekšējais uzbrucējs – jebkurš darbinieks (ieskaitot iekšējās drošības dienesta vai apsardzes komersanta, kas nodrošina apsargājamā objekta fizisko drošību (turpmāk – apsardzes dienests), darbiniekus), kurš operatora kontrolētajā zonā, kurā atrodas jonizējošā starojuma avots (turpmāk – apsargājamais objekts), mēģina veikt vai veic neatļautas darbības ar mērķi izdarīt noziedzīgu nodarījumu, tai skaitā pasīvi vai aktīvi atbalstīt iebrucēju;

5. Fiziskās aizsardzības sistēma sastāv no šādiem elementiem:

5.1. atturēšanas sistēma – vizuāli identificējama informācija par aizsardzības pasākumu esību;

5.2. detektēšanas sistēma – neatļauto darbību atklāšana un atpazīšana;

5.3. novērtēšanas sistēma – iekšējā uzbrucēja un iebrucēja atpazīšana;

5.4. aizkavēšanas sistēma – neatļautu darbību aizkavēšana un iekšējā uzbrucēja vai iebrucēja kustības palēnināšana;

5.5. reaģēšanas sistēma – iekšējā uzbrucēja un iebrucēja aizturēšana vai neitralizācija.

6. Fiziskās aizsardzības prasību izpildi kontrolē Valsts drošības dienests un Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrs (turpmāk – centrs). Centrs konsultē Valsts drošības dienestu par iespējamo radioaktīvo piesārņojumu un apstarošanu apsargājamos objektos neatļauto darbību dēļ.

7. Apsargājamos objektos ir aizliegts filmēt vai fotografēt fiziskās aizsardzības sistēmu iekārtas un to darbību, izņemot speciālistiem paredzēto mācību materiālu par jonizējošā starojuma avotu fizisko aizsardzību, ja tas ir saskaņots ar operatoru.

8. Apstrādājot vai montējot mācību materiālu par jonizējošā starojuma avotu fizisko aizsardzību, pēc iespējas likvidē norādes par konkrēto apsargājamo objektu un atdala tos fotouzņēmumus vai filmas daļas, kurās parādīti visi viena objekta elementi kopumā vai jonizējošā starojuma avotu fiziskās aizsardzības sistēmas detalizētas shēmas. Mācību materiālu par jonizējošā starojuma avotu fizisko aizsardzību nedrīkst pavairot bez operatora atļaujas.

9. Lai īstenotu fiziskās aizsardzības prasības, radioaktīvo vielu saturošos jonizējošā starojuma avotus iedala piecās kategorijās (izņemot radioaktīvo materiālu transportēšanu – tai drošības līmeņus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 7. nodaļu). Kategoriju jonizējošā starojuma avotam un objektam, kurā atrodas jonizējošā starojuma avots, operators nosaka, ievērojot šo noteikumu 1. pielikumā minētos nosacījumus.

10. Darbu vadītājs nekavējoties informē centru un Valsts drošības dienestu, ja konstatē, ka ar jonizējošā starojuma avotu veiktas šo noteikumu 3. punktā minētās neatļautās darbības.

2. Fiziskās aizsardzības sistēmas plānošana

2.1. Vispārīgās prasības

11. Plānojot jebkuru darbību apsargājamā objektā, operators nodrošina efektīvu fiziskās aizsardzības sistēmu, kura:

11.1. neapgrūtina radiācijas drošības, kodoldrošības, ugunsdrošības un veselības aizsardzības prasību izpildi;

11.2. netraucē radiācijas avārijas seku likvidēšanu;

11.3. neapgrūtina jonizējošā starojuma avotu uzskaiti, kontroli un atļautās darbības apsargājamā objektā;

11.4. nodrošina, lai visi fiziskās aizsardzības sistēmas elementi darbojas vienlaikus, viens otru papildinot.

12. Operators izvēlas piemērotus fiziskās aizsardzības sistēmas tehniskos elementus un administratīvos līdzekļus, tai skaitā iekšējās instrukcijas attiecībā uz darbinieku un apmeklētāju iekļūšanas un izkļūšanas kontroli apsargājamā objektā un iekļūšanas un izkļūšanas reģistrēšanu. Ja nepieciešamo drošības pakāpi var sasniegt ar administratīvajiem līdzekļiem, fiziskās aizsardzības sistēmu tehniskos elementus nelieto.

13. Fiziskās aizsardzības sistēmā izmanto vienu vai vairākas iekārtas, lai ieslēgtu vai izslēgtu bloķēšanas sistēmu, signalizācijas sistēmu vai citu fiziskās aizsardzības iekārtu, kuru var darbināt ar šim nolūkam speciāli konstruētu un izveidotu atslēgu (turpmāk – kontroles iekārta).

14. Plānojot fiziskās aizsardzības sistēmu, paredz nepārtrauktu elektroenerģijas piegādi visiem fiziskās aizsardzības sistēmas elementiem avārijas gadījumā un elektrotīklu remonta laikā. Ja nepieciešams, ierīko autonomus rezerves barošanas avotus vai rezerves barošanu no elektroenerģijas piegādātāju elektrotīkla.

15. Objektā, kurā atradīsies 1. un 2. kategorijas jonizējošā starojuma avots, projektējot un izveidojot iekšējos elektrotīklus:

15.1. paredz nodrošinājumu nepārtrauktai elektroenerģijas piegādei visiem fiziskās aizsardzības sistēmas elementiem, ugunsdzēšanas ierīcēm, radiācijas drošības un kodoldrošības vadības un kontroles iekārtām un instrumentiem normālas ekspluatācijas apstākļos, kā arī avārijas gadījumā vai remonta laikā izslēdzoties kādam no elektroenerģijas ievadiem;

15.2. paredz šādu tehnisko nodrošinājumu:

15.2.1. pārslēgšanās uz avārijas režīma elektroenerģijas piegādi notiek automātiski, un tas neizraisa apsardzes iekārtu darbības traucējumus;

15.2.2. apsardzes stacijās automātiski ieslēdzas signalizācija, ja notikusi pārslēgšanās uz avārijas režīma elektroenerģijas piegādi;

15.2.3. avārijas režīmā visas iekārtas var darboties tik ilgi, cik nepieciešams, lai atjaunotu normālu elektroenerģijas piegādi;

15.2.4. elektroenerģijas nodrošinājuma iekārtas avārijas režīmā ir aizsargātas pret ārējās vides faktoriem.

16. Objektā, kurā atrodas 1. un 2. kategorijas jonizējošā starojuma avots, operators vismaz reizi nedēļā pārbauda avārijas režīma elektroenerģijas piegādes iekārtu stāvokli, tai skaitā degvielas daudzumu dīzeļģeneratoriem un uzlādējuma pakāpi akumulatoru baterijām. Pārbaudes datus reģistrē uzskaites žurnālā.

17. Operators 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avotam izstrādā fiziskās aizsardzības plānu un pirms licences darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem saņemšanas no centra saskaņo šo plānu ar Valsts drošības dienestu.

18. Fiziskās aizsardzības plāna saturs norādīts šo noteikumu 2. pielikumā.

19. Operators 4. un 5. kategorijas jonizējošā starojuma avotam un vaļējiem starojuma avotiem izstrādā aprakstu par fiziskās aizsardzības nodrošinājumu, ievērojot šo noteikumu 20. punktā un 7. nodaļā minētās prasības, un iesniedz to centram kopā ar citiem dokumentiem licences vai reģistrācijas apliecības darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem saņemšanai.

20. Operators nodrošina, ka tiek ievērotas fiziskās aizsardzības prasības attiecībā uz jonizējošā starojuma avotu kontroli un aizsardzības pasākumiem 4. un 5. kategorijas jonizējošā starojuma avotam, lai nepieļautu nepiederošu personu piekļūšanu jonizējošā starojuma avotiem, to pārvietošanu vai pazaudēšanu:

20.1. jonizējošā starojuma avotu uzglabā darba telpā vai īpaši noteiktā glabātavā, lai nepieļautu nepiederošu personu piekļūšanu konteinera uzglabāšanas vietai un jonizējošā starojuma avotam;

20.2. vieta kontroles zonā, kur lieto vai uzglabā jonizējošā starojuma avotu, ir marķēta ar radiācijas brīdinājuma zīmi (radiācijas simbols un vārdi "RADIOAKTĪVIE MATERIĀLI");

20.3. kontroles zona ir norobežota, iekļūšana zonās un apakšzonās (ja nepieciešams) un izkļūšana no tām notiek kontrolēti, kā arī ir nodrošināti tādi apstākļi, kas nepieļauj nepiederošu personu iekļūšanu zonās un apakšzonās;

20.4. ir izstrādāta kārtība, kādā notiek iekļūšana kontroles zonā un izkļūšana no tās.

2.2. Apdraudējuma novērtēšana

21. Plānojot fiziskās aizsardzības sistēmu 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avotam, tai skaitā aizsardzībai transportēšanas laikā, operators nodrošina apdraudējuma analīzi, novērtējot:

21.1. varbūtību uzbrukumam no ārpuses, uzbrukumam no slēpņa vai darbībām, ko veic labi apmācīta, ekipēta un bruņota persona vai personu grupa;

21.2. iespēju, ka neatļautās darbības veic persona, kas strādā apsargājamā objektā, vai minētā persona, sadarbojoties ar iebrucēju;

21.3. ierobežotas pieejamības informācijas apmaiņas iespēju starp iebrucēju un apsargājamā objekta personālu.

22. Šo noteikumu 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avotam operators norīko par drošību atbildīgo personu un nosaka tās uzdevumus.

23. Pirms darbiniekam (ieskaitot apsardzes dienesta darbiniekus) atļauj strādāt objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, darbinieks ar parakstu apliecina šādu apņemšanos:

23.1. nekādos apstākļos neveikt neatļautas darbības ar jonizējošā starojuma avotu;

23.2. ar savu darbību vai bezdarbību neveicināt neatļautas darbības ar jonizējošā starojuma avotu;

23.3. nesniegt ar fiziskās aizsardzības sistēmu saistītu informāciju personām, kurām nav tiesību šo informāciju saņemt;

23.4. nekavējoties informēt operatoru, ja darbinieka rīcībā nonākusi informācija par iespējamiem apdraudējumiem jonizējošā starojuma avotam.

2.3. Daudzu barjeru sistēma

24. Daudzu barjeru sistēmu veido, ievērojot principu, ka efektīvu fiziskās aizsardzības sistēmu var izveidot tad, ja ap iespējamā uzbrukuma mērķi ir izveidotas vairākas apsardzes zonas un katrā nākamajā zonā, kas ir tuvāk jonizējošā starojuma avotam vai jonizējošā starojuma avotu vadības sistēmām, tiek izveidots stingrāks aizsardzības režīms.

25. Apsargājamā objektā izveido šādas apsardzes zonas:

25.1. apsargājamā zona – teritorija, kas ietver visu apsargājamo objektu vai daļu no tā;

25.2. pastiprinātas apsardzes zona – teritorija apsargājamā objekta kontroles zonā;

25.3. iekšējā zona – teritorija ap jonizējošā starojuma avotu operatora kontroles zonā.

26. Apsardzes zonas norobežo ar aizsardzības barjerām, kuras ietver detektēšanas un aizkavēšanas sistēmas un kuras uzbrucējiem jāpārvar vienu pēc otras, lai nonāktu pie uzbrukuma mērķa.

27. Lai daudzu barjeru sistēma darbotos efektīvi, izveido rezerves sistēmu, kura var nekavējoties aizstāt galveno fiziskās aizsardzības sistēmu, ja tā tiek sabojāta vai notiek tehniska kļūda tās darbībā. Rezerves sistēmā ieteicams izmantot tādas iekārtas un tehnoloģijas, kuras atšķiras no pamatsistēmas, lai apgrūtinātu uzbrucējiem iespēju sabojāt abas sistēmas vienlaikus vai ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem.

2.4. Atturēšanas sistēma

28. Atturēšanas sistēmu veido tā, lai uzbrucējs, kas ir motivēts veikt neatļautas darbības ar mērķi izdarīt noziedzīgu nodarījumu, tiktu atturēts no šā nodoma īstenošanas ar pasākumiem, kas ļauj tam saprast, ka neatļautu darbību vai uzbrukuma gadījumā šā uzbrukuma veiksmīgas īstenošanas iespēja ir pārāk maza vai pat neiespējama vai ka iespējamās negatīvās sekas ir pārāk lielas.

29. Atturēšanas sistēmu izvieto apsargājamā zonā, kā arī operatora kontrolētajā teritorijā, kas robežojas ar publisko zonu. Atturēšanas sistēma var ietvert uzbrucēja informēšanu par drošības pasākumu esību:

29.1. konstatējama apsardzes klātbūtne publiskajā zonā vai informatīvas norādes par apsardzes esību;

29.2. informatīvas norādes par videonovērošanas veikšanu, kā arī konstatējama videonovērošanas kameru esība;

29.3. informatīvas norādes par nepiederošu personu klātbūtnes liegumu operatora apsargājamā zonā;

29.4. visu apmeklētāju identitātes fiksēšanas kārtība, pirms tie iekļūst apsargājamās zonas publiskajā daļā.

3. Detektēšanas sistēma un novērtēšanas sistēma

30. Detektēšanas sistēmu, kura sastāv no ierīcēm, kas reģistrē personu radītās izmaiņas (turpmāk – sensors), apvieno ar trauksmes novērtēšanas sistēmām, uzbrucēja atpazīšanas sistēmām un trauksmes paziņošanas sistēmām, ietverot tajās arī visas ar šīm sistēmām saistītās komunikācijas un displeja iekārtas. Šādu detektēšanas sistēmas un novērtēšanas sistēmas kompleksu veido, lai:

30.1. nekavējoties konstatētu iebrucēja mēģinājumu iekļūt apsargājamā objektā;

30.2. varētu atšķirt uzbrukumu no viltus trauksmes signāliem;

30.3. varētu atpazīt iebrucēju;

30.4. atšķirtu atļautās darbības no neatļautām darbībām, ko veic darbinieks;

30.5. varētu laikus izziņot trauksmi un reaģēšanas spēki varētu apturēt uzbrucēju pirms neatļautās darbības izdarīšanas, tai skaitā nolaupīšanas gadījumā apturēt uzbrucēju pirms apsargājamā objekta atstāšanas, bet diversijas gadījumā – pirms uzbrucējs ir nokļuvis līdz iekšējai zonai un veicis diversijas aktu.

31. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, detektēšanas sistēmas izvieto:

31.1. ap apsargājamo objektu;

31.2. tiešā atsevišķu jonizējošā starojuma avotu tuvumā;

31.3. pie apsargājamā objekta ieejas un izejas.

32. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, papildu detektēšanas sistēmas uzstāda tajās apsargājamā objekta vietās, kurās:

32.1. veicot uzbrukumu, var tikt radīti būtiski kaitējumi jonizējošā starojuma avotam;

32.2. ilgu laiku regulāri var pazaudēt jonizējošā starojuma avotu tik mazos daudzumos, ka to pazušanu var konstatēt tikai pēc fiziskas inventarizācijas.

33. Pastiprinātas apsardzes zonu barjeras nodrošina vismaz ar divām savstarpēji neatkarīgām uzbrukuma detektēšanas sistēmām, kā arī izveido trauksmes analīzes un novērtēšanas sistēmas.

34. Izvēloties sensorus detektēšanas sistēmai, ņem vērā:

34.1. apsargājamā objekta specifiku;

34.2. sensoru detektēšanas varbūtību;

34.3. varbūtību, ka sensorus var sabojāt vai traucēt to normālu darbību, tāpēc priekšroku dod tādiem elementiem, ko ir grūti sabojāt vai kuru darbību ir grūti traucēt.

35. Sensorus novieto vietās, kurās ir vismazākie ārējie traucējumi, kas var radīt kļūdas sensoru darbā, un ir iespējams noregulēt tos uz maksimālo jutību. Uzstādot sensorus, ņem vērā divas galvenās sensoru darbības traucēšanas metodes, ko var izmantot uzbrucējs:

35.1. bloķēšana – palīgierīču izmantošana un pasākumu veikšana, lai nepieļautu uzbrucēja radītā trauksmes signāla atskanēšanu vai kavētu trauksmes signāla noraidīšanu apsardzes dienestam;

35.2. apiešana – uzbrucēja pārvietošanās pa sensora nekontrolētām zonām.

36. Lai aizsargātu sensorus pret bloķēšanu, operators izvēlas kādu no šādām iespējām:

36.1. ierīces, kas rada trauksmi, ja mēģina sabojāt sensoru;

36.2. mehāniski izveidota zona, kura traucē piekļūt sensoram;

36.3. signalizācijas līniju uzraudzība visvairāk apdraudētajos punktos, ko veic apsardzes dienests;

36.4. signalizācijas līniju pašpārbaude visā to garumā, izmantojot elektroniskās metodes;

36.5. zonas, kuras vienlaikus kontrolē divi savstarpēji neatkarīgi sensori.

37. Lai nodrošinātu uzbrucēja atpazīšanu vai uzbrukuma savlaicīgu pamanīšanu objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, objektā, ap objektu un jonizējošā starojuma avota tiešā tuvumā uzstāda detektēšanas sistēmu sensorus kopā ar optiskajām ierīcēm, kas ļauj apzināt uzbrukumu, ļauj atpazīt uzbrucējus vai ļauj apsardzes dienesta darbiniekiem nepārtraukti vizuāli kontrolēt apsargājamo objektu un jonizējošā starojuma avotu.

38. Lai kontrolētu uzbrucēja pārvietošanos caur barjerām, uz sienām, durvīm, jumta un ventilācijas caurulēm novieto sensorus, tai skaitā:

38.1. magnētiskā līdzsvara slēdžus;

38.2. stiklu sasišanas sensorus;

38.3. gaismas stara sensorus.

39. Lai kontrolētu uzbrucēja pārvietošanos apsargājamā zonā, izmanto detektēšanu tilpumā, tai skaitā:

39.1. ultraskaņas sensorus;

39.2. mikroviļņu sensorus;

39.3. pasīvos infrasarkano staru sensorus.

40. Lai kontrolētu darbības tiešā jonizējošā starojuma avota tuvumā, izmanto punktveida sensorus, tai skaitā:

40.1. kapacitātes blīvuma sensorus vai citus pietuvošanās sensorus;

40.2. spiediena vai pieskaršanās sensorus.

41. Izveidojot detektēšanas sistēmu pastiprinātas apsardzes un iekšējā zonā, operators nodrošina, lai:

41.1. uz apsardzes pults parādās indikācija un ieslēdzas trauksmes signalizācija, ja kāds detektors dod trauksmes signālu, kā arī lai var konstatēt, kurš detektors kurā apsargājamās zonas vietā ir šo trauksmes signālu radījis;

41.2. ir indikācija, ja kāds no signalizācijas kabeļiem tiek pārrauts;

41.3. uz apsardzes pults ir indikācija, ja kāds detektors ir izslēgts, lai veiktu atļautas darbības apsargājamā objektā;

41.4. visi signalizācijas kabeļi un to savienojumi ir droši un pasargāti no iespējamām diversijām.

42. Izveidojot detektēšanas sistēmu ap apsargājamo zonu objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, operators papildus šo noteikumu 41. punktā minētajām prasībām nodrošina, lai:

42.1. uz apsardzes pults ir indikācija, ja notiek signalizācijas līnijas pārbaude, pieslēdzot tai mēriekārtas;

42.2. ieslēdzas trauksmes signāls, ja apsardzes režīmā tiek šķērsots apsargājamās zonas perimetrs.

43. Jebkuram akustiskajam fiziskās aizsardzības trauksmes signālam jābūt skaidri sadzirdamam un pazīstamam. Tas nedrīkst būt līdzīgs automašīnu radītajiem skaņas signāliem, kā arī citiem skaņas signāliem apsargājamā objektā.

44. Akustiskās trauksmes signalizācijas ierīces izveido tā, lai laikā starp signāliem to svārstību frekvence nepārsniedz 2 Hz ± 1 Hz un klusuma periods starp signāliem ir vienāds ar skaņas signāla laiku (10 % kļūdas robežās). Akustiskajam trauksmes signālam:

44.1. minimālais skaļums ir vismaz 100 dB;

44.2. skaņas impulsu garums ir 25–30 sekundes.

45. Ja akustisko trauksmes signālu var modulēt pēc frekvences, ierīci izveido tā, lai skaņas impulsu laikā frekvence mainās no 1800 Hz līdz 3550 Hz un atpakaļ līdz 1800 Hz.

46. Ja par trauksmes signālu izmanto gaismu, optiskās trauksmes ierīces izveido tā, lai tās dotu 25 sekundes garus gaismas impulsus un to darbība būtu vismaz 5 minūtes, ja trauksmes signālu rada automātiski, ieslēdzot un izslēdzot parastās apgaismošanas ierīces.

47. Ja par trauksmes signālu izmanto gaismas impulsus, signalizācijas frekvence ir 2 Hz ± 1 Hz, gaismas un tumsas brīži ir vienāda garuma (10 % kļūdas robežās).

48. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots:

48.1. operators nodrošina novērošanu un uzbrucēja atpazīšanu, apsardzes perimetra pārredzamību, novērošanu pastiprinātās apsardzes zonā un iekšējā zonā, izmantojot tuvās novērošanas televīzijas kameras vai citus piemērotus līdzekļus;

48.2. operators nodrošina, lai ar novērošanas kamerām visu diennakti varētu labi pārredzēt visas apsardzei nozīmīgās vietas pastiprinātas apsardzes zonā un iekšējā zonā, kā arī lai novērošanas sistēmas monitoros nav traucējumu un attēls ir skaidrs;

48.3. pastiprinātas apsardzes zonā nedrīkst būt nepārredzamu apgabalu, kurus varētu izmantot uzbrucēji, lai nepamanīti piekļūtu apsargājamam objektam. Operators nodrošina, lai apsardzes dienesta darbinieki spēj kontrolēt, kas notiek jebkurā tālākajā apsardzes zonas vietā, arī sliktas redzamības apstākļos.

4. Aizkavēšanas sistēma

49. Aizkavēšanas sistēmu veido tā, lai ar tehniskajiem līdzekļiem palēninātu:

49.1. iebrucēja:

49.1.1. iekļūšanu apsargājamā objektā pāri vai caur barjerām ap apsargājamo objektu;

49.1.2. pārvietošanos pa apsargājamo objektu;

49.1.3. nokļūšanu līdz jonizējošā starojuma avotam;

49.1.4. izkļūšanu no apsargājamā objekta, nolaupot jonizējošā starojuma avotu;

49.1.5. diversiju;

49.2. iekšējā uzbrucēja:

49.2.1. neatļautu un nereģistrētu pārvietošanos apsargājamā objektā;

49.2.2. neatļautu nokļūšanu līdz jonizējošā starojuma avotam;

49.2.3. izkļūšanu no apsargājamā objekta, nolaupot jonizējošā starojuma avotu;

49.2.4. diversiju.

50. Pasīvie aizkavēšanas elementi ir:

50.1. attālums, kas jāpārvar uzbrucējam;

50.2. inženierbarjeras, tai skaitā slēdzenes, kuras jāsagrauj, lai nonāktu līdz uzbrukuma mērķim.

51. Aktīvie aizkavēšanas elementi ir:

51.1. asaru gāzes;

51.2. putas;

51.3. lipīgi materiāli.

52. Aktīvos aizkavēšanas elementus atļauts izmantot tikai objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avots, pēc saskaņošanas ar Valsts drošības dienestu.

53. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, operators objekta iekšējā zonā nodrošina divas savstarpēji neatkarīgas fiziskās aizsardzības sistēmas, kuru izslēgšanai nepieciešami vismaz divi darbinieki vienlaikus.

54. Ja fiziskās aizsardzības iekārtu iedarbina, izņemot no tās atslēgu, slēdzeni izveido tā, ka ir nepieciešams izvilkt atslēgu vismaz 2 mm, lai aktivizētu aizsardzības sistēmu, vai nodrošina, ka aizsargierīci nevar iedarbināt nejauši vai atslēgu no slēdzenes izvelkot tikai daļēji.

55. Fiziskās aizsardzības iekārtu izveido tā, lai tā turpinātu darboties arī pēc 2500 ieslēgšanas un izslēgšanas reizēm.

56. Kontroles iekārtu, kuru darbina, ievadot individuālo kodu ar klaviatūras palīdzību, izveido tā, lai kontroles iekārtai būtu vismaz 10 000 kodu variantu.

57. Elektroniskās kontroles iekārtas izmanto objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots. Tās izveido tā, lai tiktu izpildīts kāds no šādiem nosacījumiem:

57.1. ir vismaz 50 000 kodu variantu, un tie tiek mainīti pēc gadījuma skaitļu likuma;

57.2. koda atrašanai, mehāniski pārbaudot visas iespējamās kombinācijas, ir nepieciešamas vismaz 10 diennaktis.

58. Operators nodrošina, lai atslēgu atrašanās vietas, to lietošanas kombinācijas un elektronisko atslēgu kodus zina tikai tie darbinieki, kuriem ir atļauts tās izmantot.

59. Ja objektā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avoti – kodolmateriāli, tad atslēgas, slēdzenes un informācija par elektronisko atslēgu kodiem atrodas objekta galvenajā apsardzes stacijā. Tās izsniedz tikai apsardzes dienesta darbinieks, kuram ir atļauja iekļūt attiecīgajā zonā. Atslēgas, slēdzenes un informācija par kodiem, kas atļauj piekļūt pie 1. kategorijas jonizējošā starojuma avota, glabājas tikai pie apsardzes dienesta vadītāja vai apsardzes maiņas priekšnieka.

60. Apsardzes dienests:

60.1. uztur un aktualizē informāciju par visām atslēgām, slēdzenēm un elektroniskajiem atslēgu kodiem;

60.2. vismaz reizi gadā veic visu atslēgu, slēdzeņu un elektronisko atslēgu fizisko pārbaudi un, ja nepieciešams, nomaina tās, lai nodrošinātu slēdzeņu kvalitātes atbilstību apsargājamā objekta fiziskās aizsardzības plānā paredzētajām prasībām.

61. Slēdzenes un elektronisko atslēgu kodus nekavējoties nomaina, ja atklāj neatļautu iekļūšanu apsargājamā objektā, atslēdzot šīs slēdzenes, kā arī visos gadījumos, kad darbinieks, kuram ir zināmi attiecīgie elektroniskie kodi un ir tiesības izmantot attiecīgās atslēgas un slēdzenes, pārtrauc darba attiecības attiecīgajā objektā.

62. Ja fiziskās aizsardzības iekārtas:

62.1. ieslēdz apsargājamā zonā, pirms pēdējais darbinieks to atstāj, ieslēgšanas sistēmu izveido tā, lai nodrošinātu apsardzes iekārtu ieslēgšanos ar 15–45 sekunžu aizkavēšanos, bet šis aizkavēšanās laiks var tikt koriģēts atbilstoši apsargājamās zonas specifikai;

62.2. izslēdz apsargājamā zonā, pirms pirmais darbinieks tajā ieiet, izslēgšanas sistēmu izveido tā, lai nodrošinātu trauksmes iekārtu ieslēgšanos ar 5–15 sekunžu aizkavēšanos, bet šis aizkavēšanās laiks var tikt koriģēts atbilstoši apsargājamās zonas specifikai.

63. Optiskos signālus, kas norāda aizsardzības sistēmu stāvokli (ieslēgts vai izslēgts), izveido tā, lai to gaismas stiprums ārpus apsargājamās zonas būtu mazāks par 0,2 cd.

5. Reaģēšanas sistēma

64. Reaģēšanas sistēmu veido tā, lai uzbrucējs tiktu aizturēts:

64.1. pirms tas nokļuvis līdz jonizējošā starojuma avotam un veicis diversiju pret apsargājamo objektu;

64.2. pirms tas izkļuvis no apsargājamā objekta kopā ar nolaupīto jonizējošā starojuma avotu.

65. Reaģēšanas sistēmas elementi ir apsargājamā objekta apsardzes dienests un ārējie reaģēšanas spēki, ja ir noslēgts līgums par palīdzību uzbrukuma gadījumā, tai skaitā apsardzes komersants vai zemessardze.

66. Ārējo reaģēšanas spēku laika patēriņu, kā arī uzbrukumam nepieciešamo laiku un uzbrucēja pārvietošanās ceļu novērtē un analizē, izmantojot specializētu programmatūru vai ņemot vērā apsardzes sistēmu ekspertu viedokli.

67. Izvēlas tādu ārējo reaģēšanas spēku, kuram nepieciešamais laiks, lai sagatavotos izbraukumam, ierastos uzbrukuma vietā un sagatavotos uzbrucēja aizturēšanai, ir īsāks nekā laiks, kāds nepieciešams, lai uzbrucējs ar nozagto jonizējošā starojuma avotu izkļūtu no apsargājamā objekta vai veiktu diversiju.

68. Objektu, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avoti – kodolmateriāli, apsargā apsardzes dienests, kas norīkots ar atsevišķu Ministru kabineta rīkojumu. Citos objektos, kuros atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avoti, operators izveido attiecīgu apsardzes dienestu. Par apsardzes dienesta vadītāju norīko personu:

68.1. kurai ir pieredze šādu uzdevumu izpildē;

68.2. kuras kandidatūru akceptējis Valsts drošības dienests.

69. Operators nodrošina, lai apsargājamā objekta apsardzes dienesta darbinieki:

69.1. tiek apmācīti radiācijas drošības jautājumos, kuri jāievēro attiecīgajā objektā;

69.2. zina apsargājamā objekta īpatnības;

69.3. tiek nodrošināti ar līdzekļiem apsardzes funkciju izpildei un aizsardzībai pret jonizējošo starojumu;

69.4. tiek apmācīti darbam ar detektēšanas un novērošanas ierīcēm.

70. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avoti – kodolmateriāli, izveido galveno apsardzes staciju, kas nodrošina nepārtrauktu fiziskās aizsardzības sistēmas darbību, un rezerves apsardzes staciju, kas:

70.1. objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avots, pilnībā uzrauga visas galvenās apsardzes stacijas darbības un jebkurā brīdī spēj pilnībā pārņemt tās funkcijas;

70.2. objektā, kurā atrodas 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, tiek izmantota fiziskās aizsardzības sistēmas funkcionēšanai, ja galvenajā apsardzes stacijā rodas tehniskas problēmas tās turpmākai darbībai vai ja iebrukuma dēļ apsardzes dienestam tā ir jāatstāj.

71. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avoti, kas nav kodolmateriāli, izveido apsardzes punktu.

72. Operators nodrošina, ka apsardzes stacijās un apsardzes punktos:

72.1. ir nepārtraukti sakari ar Valsts policiju un operatoru;

72.2. visi trauksmes signāli nonāk galvenajā apsardzes stacijā un rezerves apsardzes stacijā;

72.3. visus trauksmes signālus reģistrē un laikus veic atbilstošus pasākumus.

73. Apsardzes staciju darbiniekus nedrīkst iesaistīt tādu pienākumu izpildē, kas nav saistīti ar fiziskās aizsardzības prasību izpildi. Katrs apsardzes darbinieks kontrolē tikai vienu neatkarīgu fiziskās aizsardzības elementu. Apsardzes staciju darbinieku darba maiņas garums nedrīkst pārsniegt astoņas stundas.

74. Objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avots, apsardzes stacijas iekšpuse nedrīkst būt redzama no objekta apsardzes perimetra. No apsardzes stacijas jāredz iespējamie uzbrucēji un citas apsardzes stacijas, ja tādas attiecīgajā objektā ir izveidotas.

75. Operators nodrošina, lai objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avoti – kodolmateriāli, galvenajai apsardzes stacijai un rezerves apsardzes stacijai ir ložu necauršaujami logi, durvis, sienas, griesti un grīda.

76. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avoti – kodolmateriāli, nodrošina nepārtrauktus sakarus starp galveno apsardzes staciju un rezerves apsardzes staciju. Sakarus objektā, kurā atrodas 2. kategorijas jonizējošā starojuma avots, nodrošina vismaz divas savstarpēji neatkarīgas sakaru sistēmas, bet objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avots, – trīs savstarpēji neatkarīgas sakaru sistēmas.

77. Par savstarpēji neatkarīgām sakaru sistēmām var uzskatīt:

77.1. stacionāro telefona līniju neatkarīgi no tā, vai tā pilda telefona vai faksa funkcijas;

77.2. izdalīto datu pārraides līniju ar balss informācijas pārraides iespējām;

77.3. mobilo telefonu;

77.4. radiosakarus;

77.5. speciālās sakaru iekārtas, ja tās neizmanto publisko sakaru tīklu.

78. Plānojot sakaru sistēmas, operators nodrošina, ka:

78.1. vienas sistēmas bojājumus vai mākslīgus tās darbības traucējumus kompensē cita sistēma;

78.2. objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avoti – kodolmateriāli, izmanto elektroniskās kodēšanas un dekodēšanas metodes, lai nepieļautu pārraidāmās informācijas noklausīšanos, un ievieš procedūras, lai informācijas nosūtītājs varētu apliecināt savu identitāti.

79. Ja objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avots, teritoriju regulāri uzrauga apsardzes dienesta darbinieki, operators nodrošina tos ar portatīvajām rācijām, kas spēj uzturēt nepārtrauktus sakarus visā apsargājamā objekta teritorijā.

80. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, operators nodrošina, lai trauksmes signalizācija atbilst vismaz šādām prasībām:

80.1. apsardzes stacijas un apsardzes dienesta darbinieki ir nodrošināti ar ierīcēm uzbrukuma trauksmes signāla pārraidīšanai;

80.2. apsardzes dienesta darbinieki var viegli aizsniegt trauksmes signāla pārraidīšanas iekārtas, un tās nav citiem redzamas vai atpazīstamas;

80.3. trauksmes signāls nonāk galvenajā apsardzes stacijā un rezerves apsardzes stacijā;

80.4. ir nodrošināta nepārtraukta elektroenerģijas pievade no stacionārā elektrotīkla un rezerves barošana avārijas gadījumiem;

80.5. trauksmes signāls pēc iekārtas ieslēgšanas tiek pārraidīts nepārtraukti, līdz to pārtrauc apsardzes dienesta darbinieks;

80.6. trauksmes signāla pārraidīšanas iekārtas tiek pārbaudītas vismaz reizi nedēļā.

81. Trauksmes gadījumā apsargājamā objekta apsardzes dienesta darbiniekus vai ārējos reaģēšanas spēkus nevar atsaukt, kamēr nav pārbaudīti trauksmes iemesli.

82. Par jebkuru uzbrukumu apsargājamam objektam apsardzes dienests nekavējoties informē Valsts drošības dienestu.

6. Ieejas un izejas kontrole objektos, kuros atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots

83. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots, iekļūšana ir atļauta tikai personām, kurām ir iebraukšanas vai ieiešanas atļauja. Iebraukšanas atļauja tiek piešķirta atsevišķi no ieiešanas atļaujas. Iekļūšanas punktu skaitu apsardzes zonās samazina līdz minimumam, kas nepieciešams iestādes normālai darbībai, paredzot arī nepieciešamo izkļūšanas punktu skaitu avārijas situācijām. Nosacījumus ieiešanai ārstniecības iestādē nosaka attiecīgā objekta operators.

84. Operators var pieprasīt, lai ar transportlīdzekli apsargājamā objektā iebrauc apsardzes dienesta darbinieks vai cita šādiem darbiem norīkota persona, bet attiecīgā transportlīdzekļa vadītājs un kravu pavadošās personas iekļūst apsargājamā objektā ar ieiešanas atļauju.

85. Apsardzes dienests pārbauda transportlīdzekļus un jebkuru priekšmetu, lai pārliecinātos, ka netiek ievestas lietas, kas var apdraudēt apsargājamā objekta drošību, kā arī lai pārliecinātos, ka jonizējošā starojuma avots netiek izvests bez atļaujas.

86. Apsargājamās zonas un pastiprinātas apsardzes zonas norobežo žogi, sienas vai citas nepārtrauktas aizsardzības barjeras. Barjeras tiek apsargātas, un tajās izveido iekārtas vai elementus, kuri spēj konstatēt jebkuru ielaušanās vai izlaušanās mēģinājumu. Papildus šiem elementiem barjeras apgaismo un tajās izveido iekārtas vai elementus, kuri aizkavē uzbrucēju ielaušanos vai izlaušanos caur barjeru. Personu iekļūšanu pārbauda uz katras attiecīgās zonas robežas.

87. Objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avots, darbinieki, viesi un viņu personīgās lietas un transportlīdzekļi tiek pārbaudīti uz kontrolējamās zonas vai pastiprinātās apsardzes zonas robežas, lai pārliecinātos, ka šajā objektā netiek ienesti vai ievesti ieroči, sprāgstvielas, radioaktīvās vielas, toksiskās un narkotiskās vielas, alkohols, kā arī citi priekšmeti un materiāli, kuri var tikt izmantoti sabotāžai vai terorismam vai arī sekmēt šādas darbības. Ja attiecīgās vielas vai priekšmeti ir nepieciešami iestādes darbībai, tos ieved vai ienes ar speciālām atļaujām, kuras ir izdevis operators un kuras ir saskaņotas ar apsardzes dienesta vadītāju.

88. Ja objektā izmanto metāla detektorus, operators nodrošina, ka:

88.1. apsardzes dienesta darbinieki ir apmācīti izmantot stacionāros metālu detektorus un, ja nepieciešams, arī rokas detektorus;

88.2. ir izstrādātas instrukcijas, kā rīkoties, ja tiek atklāti neatļauti metāla priekšmeti.

89. Apsargājamā objektā ārstēšanai nepieciešamās narkotiskās vielas var ienest vai ievest neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki, lai sniegtu pirmo neatliekamo palīdzību cietušajam, kuru bez briesmām viņa dzīvībai nevar pārvietot ārpus apsargājamā objekta. Šis nosacījums neattiecas uz ārstniecības iestādēm.

90. Operators iekļūšanas punktus apsardzes zonās nodrošina ar atbilstošām stacionārām kontroles iekārtām. Objektā, kurā atrodas 1. kategorijas jonizējošā starojuma avots, izmanto iekārtas, ar kurām var atklāt radioaktīvās vielas un sprāgstvielas. Objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avoti – kodolmateriāli, izmanto iekārtas, ar kurām var atklāt kodolmateriālus, radioaktīvās vielas, metāla priekšmetus un sprāgstvielas.

91. Neviena persona, tai skaitā darbinieki, bez identifikācijas kartes netiek ielaista objektā, kurā atrodas 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avots. Persona, atrodoties apsargājamā objektā, identifikācijas karti novieto redzamā vietā virs apģērba, bet, atstājot objektu, to nodod glabāšanai apsardzes dienestam.

92. Ārstniecības iestādēs identifikācijas kartes nav nepieciešamas pacientiem un personām, kuras apmeklē pacientus.

93. Operators nodrošina:

93.1. identifikācijas karšu uzskaites sistēmu;

93.2. identifikācijas karšu sagatavju apsardzību un uzskaiti;

93.3. viesu un apmeklētāju reģistrācijas un kontroles procedūru.

94. Apsardzes dienesta vadītājs uzskaita visas izsniegtās identifikācijas kartes un pārbauda to stāvokli vismaz reizi trijos mēnešos.

95. Identifikācijas kartes uzskaites numuru drīkst mainīt tikai operators.

7. Fiziskās aizsardzības prasības radioaktīvo materiālu transportēšanai

96. Radioaktīvo materiālu saturošu paku transportēšanas drošības līmeņus nosaka pēc radioaktivitātes, ko satur paka:

96.1. paaugstinātu fiziskās aizsardzības drošības līmeni ievēro, ja paka satur radioaktīvo materiālu ar radioaktivitāti, kas pārsniedz lielumu 10D (D sliekšņa lielumi norādīti šo noteikumu 1. pielikumā) vai pārsniedz lielumu 3000A2 (kopējās radioaktivitātes limits A2 norādīts Ministru kabineta 2001. gada 3. jūlija noteikumos Nr. 307 "Noteikumi par aizsardzību pret jonizējošo starojumu, transportējot radioaktīvos materiālus");

96.2. ja šo noteikumu 96.1. apakšpunktā minētie lielumi netiek pārsniegti, bet radioaktīvais materiāls pēc radioaktivitātes pārsniedz atļauto limitu izņēmuma pakai vai neatbilst rūpnieciskai pakai ar materiālu ar zemu īpatnējo radioaktivitāti (LSA-I) vai objektu ar virsmas nosmērētību (SCO-I), nodrošina pamatlīmeņa fiziskās aizsardzības drošību;

96.3. ja tiek pārvadātas izņēmuma pakas vai rūpnieciskas pakas ar materiālu ar zemu īpatnējo radioaktivitāti (LSA-I) vai objektu ar virsmas nosmērētību (SCO-I), nav nepieciešami atšķirīgi kontroles pasākumi papildus tiem, ko nosaka parastā pārvadājumu komercprakse.

97. Operators, kurš veic jonizējošā starojuma avotu transportēšanu, nodrošina fizisko aizsardzību saskaņā ar transporta drošības līmeni, ietverot pasākumus, kas nodrošina detektēšanu, aizkavēšanu un reaģēšanu, piemēram, transportlīdzekļa un transportējamās pakas atvēršanu identificējošas ierīces un plombas, atslēgas (vienkāršas vai daudzkāršas) pakām, kravas nodalījumiem un transportlīdzeklim (durvju atslēgas, aizdedzes atslēgas), aizsargātas kravas nostiprināšanas ierīces, imobilizācijas ierīces.

98. Pamatlīmeņa fiziskās aizsardzības drošības pasākumi:

98.1. nosūtītāji, pārvadātāji, saņēmēji un citas personas, kas nodarbojas ar radioaktīvo materiālu pārvadāšanu, piemēro drošības pasākumus radioaktīvo materiālu pārvadāšanai, kas atbilst to pienākumiem un draudu līmenim;

98.2. ja radioaktīvos materiālus īslaicīgi uzglabā tranzīta vietās (piemēram, noliktavās), radioaktīvajam materiālam piemēro atbilstošus drošības pasākumus, kas atbilst lietošanas un uzglabāšanas laikā piemērotajiem pasākumiem;

98.3. ja vien nav sevišķi svarīgu drošības vai ekspluatācijas apsvērumu, radioaktīvo materiālu iepakojumus transportē noslēgtos transportlīdzekļos. Izņēmums – iepakojumus, kuri sver vairāk nekā 2000 kg un ir noslēgti un piestiprināti pie transportieriem, var pārvadāt ar vaļēju transportieri. Slēdzenes un plombu integritāti pirms nosūtīšanas un pēc ierašanās pārbauda personāls, kuru darba devējs ir īpaši pilnvarojis veikt šo pārbaudi. Ja pakas pārvadā uz atvērtiem transportlīdzekļiem, Valsts drošības dienests, ņemot vērā radioaktīvā materiāla raksturu vai nozīmīgos draudus, lemj, vai būtu jāpiemēro papildu drošības pasākumi. Šādi pasākumi var ietvert apsardzes nodrošināšanu un papildu aizsarglīdzekļu lietošanu, lai pasargātu iepakojumu no ārēja bojājuma;

98.4. personām, kas nodarbojas ar radioaktīvo materiālu pārvadāšanu, nodrošina apmācības, arī apmācības par fizisko aizsardzību;

98.5. katram transportlīdzekļa apkalpes loceklim, kas pārvadā radioaktīvos materiālus, ir līdzi personas identifikācijas dokuments;

98.6. pārvadātāji veic pārvadājumu fiziskās aizsardzības pārbaudes un nodrošina, lai pārvadāšanas laikā fiziskās aizsardzības pasākumi ir efektīvi;

98.7. operatori attiecīgajiem apkalpes locekļiem izsniedz rakstiskas instrukcijas par visiem nepieciešamajiem fiziskās aizsardzības pasākumiem, arī par to, kā reaģēt uz fiziskās aizsardzības incidentu pārvadāšanas laikā;

98.8. personām, kuras nodarbojas ar radioaktīvo materiālu pārvadāšanu, atbilstoši to pienākumiem operators var noteikt pārbaudi attiecībā uz indivīda uzticamību, tai skaitā, ja tas ir likumīgi atļauts un nepieciešams, izziņas veidā iegūstot ziņas (vai personai pašai par sevi iesniedzot izziņu) par personas sodāmību no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra valsts informācijas sistēmas "Sodu reģistrs".

99. Paaugstināta līmeņa fiziskās aizsardzības drošības pasākumi, kas jāievēro papildus šo noteikumu 98. punktā minētajiem pamatlīmeņa fiziskās aizsardzības drošības pasākumiem:

99.1. nosūtītāji, pārvadātāji, saņēmēji un citas personas, kas nodarbojas ar tādu radioaktīvo materiālu paku pārvadāšanu, kurām nepieciešams paaugstināts drošības līmenis, izstrādā, pieņem, ievieš un periodiski pārskata fiziskās aizsardzības plānu, kurā iekļauj vismaz šādus elementus:

99.1.1. atbildības par fizisko aizsardzību piešķiršana kompetentajām un kvalificētajām personām to pienākumu veikšanai;

99.1.2. noteikums par pārvadājamo radioaktīvo materiālu iepakojumu vai to veidu uzskaiti;

99.1.3. pārskats par veicamajām darbībām un fiziskās aizsardzības risku novērtēšana, ja nepieciešams, ietverot pārvadāšanas veidus, uzglabāšanu tranzītā, apstrādi un piegādi;

99.1.4. apmācība, reaģēšana uz augstāka līmeņa draudu apstākļiem, pārbaudes jaunajiem darbiniekiem, veicamās darbības (piemēram, maršruti, apsardzes izmantošana, piekļuve radioaktīvo materiālu iepakojumiem, nepieciešamais fiziskās aizsardzības līmenis pagaidu noliktavā, rīcība neaizsargātas infrastruktūras gadījumā), aprīkojums un resursi, kas jāizmanto, lai samazinātu ar fizisko aizsardzību saistītos riskus;

99.1.5. efektīvas procedūras un aprīkojums savlaicīgai ziņošanai par draudiem attiecībā uz fizisko aizsardzību, drošības pārkāpumiem, fiziskās aizsardzības incidentiem un ārkārtējām situācijām vai izņēmuma stāvokļiem, tai skaitā saistībā ar katastrofu (dabas vai cilvēku izraisītu), tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība;

99.1.6. drošības plānu novērtēšanas un testēšanas procedūras un periodiska plānu pārskatīšana un atjaunināšana;

99.1.7. pasākumi informācijas par transportlīdzekli drošības nodrošināšanai fiziskās aizsardzības plānā;

99.1.8. pasākumi informācijas sagatavošanai par transportu, saglabājot informācijas drošību un nekavējot transporta dokumentu un nosūtītāja deklarācijas iesniegšanu;

99.1.9. pārvadājuma atrašanās vietas novērošana;

99.1.10. ja nepieciešams, detalizētāka informācija par nolīgumiem, kas noslēgti atbildības nodošanai par pārvadājuma fizisko aizsardzību;

99.2. ja nepieciešams, var izmantot izsekošanas metodes vai ierīces radioaktīvo materiālu saturošu transportlīdzekļu kustības novērošanai;

99.3. pārvadāšanas laikā pārvadātājs nodrošina personāla iespēju sazināties ar norīkoto kontaktpunktu atbilstoši fiziskās aizsardzības plānam;

99.4. transportlīdzekli nodrošina ar attiecīgu aprīkojumu, lai atturētu no zādzībām, sabotāžas vai citām ļaunprātīgām darbībām, atklātu un aizkavētu minētās darbības un reaģētu uz tām, un nodrošina, lai aprīkojums ir darba kārtībā.

100. Operators šo noteikumu 96.1. un 96.2. apakšpunktā minēto jonizējošā starojuma avotu transportēšanai izstrādā fiziskās aizsardzības plānu un pirms licences darbībām ar jonizējošā starojuma avotiem saņemšanas no centra saskaņo šo plānu ar Valsts drošības dienestu.

101. Starptautiskie gaisa, jūras un autotransporta pārvadājumi, kuros pārvadā jonizējošā starojuma avotus, tiek veikti saskaņā ar normatīvajiem aktiem bīstamo kravu pārvadājumu jomā.

102. Autotransporta līdzekļus, kurus izmanto radioaktīvo materiālu vai kodolmateriālu transportēšanai ekskluzīvās lietošanas apstākļos, nodrošina pret to neatļautu lietošanu, izmantojot bloķēšanas un automātiskās avārijas signalizācijas ierīces. Var izmantot šādus autotransporta līdzekļu bloķēšanas veidus:

102.1. automašīnas stūres, stūres kolonnas un tās komponentu, stūres pārvada, stūres zobratu pārnesuma un tā komponentu bloķēšana, lai nepieļautu neatļautu automašīnas lietošanu;

102.2. transmisijas bloķēšana;

102.3. ātrumu pārslēgšanas bloķēšana.

103. Autotransporta līdzekļu bloķēšanas sistēmu izveido tā, lai:

103.1. vajadzētu izslēgt iekārtu, ko izmanto, lai nepieļautu neatļautu automašīnas pārvietošanu, izmantojot tās dzinēja spēku, ja:

103.1.1. tiek iedarbināts automašīnas dzinējs;

103.1.2. automašīna uzsāk braukšanu un tiek iedarbināts stūres mehānisms;

103.2. to nevarētu ātri un nepievēršot apkārtējo cilvēku uzmanību atslēgt bez attiecīgās atslēgas – slēdzenei nepieciešamas vismaz 1000 dažādas speciāli konstruētas un izveidotas kombinācijas aizslēgšanas, atslēgšanas vai signalizācijas sistēmai. Ja gada laikā atslēgas un slēdzenes ražotājs izgatavo vairāk nekā 1000 attiecīgā tipa mehānisko atslēgu, nepieciešams lielāks kombināciju skaits. Šādā gadījumā minimālais kombināciju skaits ir vismaz vienāds ar gada laikā saražoto viena tipa atslēgu skaitu;

103.3. tā būtu pietiekami izturīga un to nevarētu ar vienkāršiem palīginstrumentiem sagraut vai atvienot – slēdzenes konstrukcijai jānodrošina, lai atslēgas mehānisma pagriešanai būtu nepieciešams vismaz 2,45 N*m liels griezējspēks, ja netiek izmantota pareizā atslēga;

103.4. atslēgām un slēdzenēm nav redzams kodējums;

103.5. ciparu vai burtu kombinācija nav redzama uz displeja, ja izmanto elektronisko atslēgu sistēmu;

103.6. automašīnas drošība netiktu samazināta, ja bloķēšanas sistēma ir izslēgta un automašīnu izmanto atzīta persona;

103.7. bloķēšanas sistēma novērstu negadījumus, ja notiek automašīnas bloķēšana, tās dzinējam darbojoties, arī tad, ja sistēma iedarbojas neatļautas lietošanas dēļ.

104. Transportējot 1., 2. un 3. kategorijas jonizējošā starojuma avotu, automašīnā nedrīkst atrasties personas, kas nav tieši saistītas ar minēto avotu transportēšanu. Transportējot 1. kategorijas jonizējošā starojuma avotu, automašīnai nodrošina apsardzes eskortu.

8. Noslēguma jautājums

105. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 2002. gada 4. novembra noteikumus Nr. 508 "Jonizējošā starojuma avotu fiziskās aizsardzības prasības" (Latvijas Vēstnesis, 2002, 164. nr.; 2009, 69. nr.).

Ministru prezidente E. Siliņa

Klimata un enerģētikas ministra pienākumu izpildītājs ‒
aizsardzības ministrs A. Sprūds

1. pielikums
Ministru kabineta
2024. gada 24. septembra
noteikumiem Nr. 615

Radioaktīvo vielu saturošo jonizējošā starojuma avotu kategorijas fiziskās aizsardzības pasākumu īstenošanai

1. Jonizējošā starojuma avotu kategoriju sistēmu veido piecas jonizējošā starojuma avotu kategorijas, un tās norādītas šā pielikuma 3. punktā. 1. kategorijas jonizējošā starojuma avoti ir visbīstamākie, jo tie var radīt ļoti augstu risku cilvēku veselībai, ja netiek pārvaldīti saskaņā ar radiācijas drošības un fiziskās aizsardzības prasībām. 5. kategorijas jonizējošā starojuma avoti ir vismazāk bīstami, tomēr arī šie avoti nepietiekamas kontroles gadījumā var radīt jonizējošā starojuma dozas, kas pārsniedz jonizējošā starojuma dozu limitus, tādēļ arī šie avoti tiek pakļauti atbilstošai uzraudzībai un kontrolei.

2. Radioaktīvo vielu saturošo jonizējošā starojuma avotu iedalījums kategorijās balstīts uz avota bīstamību, ko raksturo katram radionuklīdam noteiktais radioaktivitātes lielums D. Radioaktivitātes lielums D ir radioaktīvā materiāla daudzums (radioaktivitāte), kas gadījumā, ja neatrodas drošā uzraudzībā, var radīt tādu apstarojumu, kas izraisa apstarotās personas nāvi vai nodara neatgriezenisku kaitējumu, pazeminot personas dzīves kvalitāti. Praksē lietojamo radionuklīdu radioaktivitātes sliekšņi atbilstoši kategorijām noteikti šā pielikuma 4. punktā, izmantojot radioaktivitātes lielumus D.

3. Jonizējošā starojuma avotu kategorijas:

4. Jonizējošā starojuma avotu radioaktivitātes sliekšņi atbilstoši kategorijām:

5. Nosakot jonizējošā starojuma avotu kategoriju, izvērtē šā pielikuma 3. punkta tabulā norādīto jonizējošā starojuma avotu lietošanas jomu un noteikto koeficientu A/D. Vienlaikus ievēro šādus nosacījumus:

5.1. ja konkrētais jonizējošā starojuma avots pēc koeficienta A/D ir augstākā kategorijā nekā pēc tabulā norādītās lietošanas jomas, jonizējošā starojuma avotam piešķir augstāku kategoriju;

5.2. ja konkrētais jonizējošā starojuma avots pēc tabulā norādītās lietošanas jomas ir augstākā kategorijā nekā pēc koeficienta A/D, jonizējošā starojuma avotam piešķir augstāku kategoriju.

6. Ja kategorijas noteikšanas brīdī nav zināma jonizējošā starojuma avota lietošanas joma atbilstoši šā pielikuma 3. punkta tabulai, operators nosaka jonizējošā starojuma avotam kategoriju, pamatojoties uz A/D koeficientu.

7. Ja izmanto vaļējus starojuma avotus, operators kategoriju jonizējošā starojuma avotam nosaka, pamatojoties uz A/D koeficientu.

8. Ja jonizējošā starojuma avota radioaktivitāte kļūst mazāka par šā pielikuma 4. punkta tabulā norādīto slieksni, operators var pārskatīt kategoriju, pamatojoties uz A/D koeficientu. Par jonizējošā starojuma avota kategorijas izmaiņām informē Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centru.

9. Ja radioaktīvie avoti nav nošķirti viens no otra ar fiziskām barjerām, atrodas tiešā tuvumā viens otram (piemēram, vienā telpā vai ēkā) vai glabāšanas vietās (piemēram, vienā nodalījumā), operators, nosakot atbilstošo kategoriju, ņem vērā jonizējošā starojuma avotu kopējo radioaktivitāti. Lai noteiktu kategoriju jonizējošā starojuma avotu kopumam, radionuklīda kopējo radioaktivitāti dala ar attiecīgo radioaktivitātes D vērtību un aprēķināto A/D koeficientu salīdzina ar šā pielikuma 3. punkta tabulā norādītajiem A/D koeficientiem. Ja apkopo jonizējošā starojuma avotus ar dažādiem radionuklīdiem, kategorijas noteikšanai izmanto A/D koeficientu summu saskaņā ar šādu formulu:

Kopējais A/D

A/D =

, kur

A_i,n – radionuklīda n katra individuāla avota i radioaktivitāte;

D_n – radionuklīda n D vērtība.

2. pielikums
Ministru kabineta
2024. gada 24. septembra
noteikumiem Nr. 615

Fiziskās aizsardzības plānā iekļaujamā informācija

1. Ievads:

1.1. fiziskās aizsardzības plāna mērķis;

1.2. darbības jomas, uz kurām attiecas fiziskās aizsardzības plāns;

1.3. fiziskās aizsardzības plāna saikne ar citiem attiecīgajiem dokumentiem, normatīvajiem aktiem vai pasākumiem (piemēram, par jebkuru vadības sistēmu ekspluatācijas drošību, radiācijas aizsardzību vai ārkārtas gatavības un reaģēšanas jautājumiem).

2. Apsargājamā objekta detalizēts raksturojums. Tajā ietver vismaz šādus datus:

2.1. jonizējošā starojuma avotu atrašanās vietas;

2.2. nepieciešamais aizsardzības līmenis saskaņā ar jonizējošā starojuma avota kategoriju un novērtēto drošības līmeni;

2.3. jonizējošā starojuma avota fiziskās īpašības (jonizējošā starojuma avota raksturojums, nosaukums un radioaktivitāte, iespējamās sekas saskarei ar cilvēku u. c.);

2.4. objekta darbības un normatīvās prasības;

2.5. jonizējošā starojuma avotu ievešanas un izvešanas vietas un jonizējošā starojuma avotu plūsma starp tām;

2.6. kopējais darbinieku skaits apsargājamā objektā, darbinieku skaits katrā maiņā, maiņu grafiki un procedūras, lai kontrolētu piekļūšanu jonizējošā starojuma avotiem;

2.7. prasības darbībām normālos apstākļos, remonta laikā un avārijas situācijās;

2.8. jonizējošā starojuma avotu kontroles un uzskaites sistēma;

2.9. zonas, kurās nodrošina aizsardzību pret neatļautām darbībām un nosaka jonizējošā starojuma avotus;

2.10. iespējamie iekšējo uzbrucēju un iebrucēju pārvietošanās ceļi un darbības detektēšanas un aizkavēšanas sistēmas pārvarēšanai.

3. Drošības pasākumu organizēšana:

3.1. fiziskās aizsardzības sistēmas elementi un to tehniskais nodrošinājums;

3.2. informācija par personālu:

3.2.1. lomas, pienākumi un atbildības jomas;

3.2.2. veiktās apmācības un kvalifikācija;

3.2.3. piekļuves tiesības;

3.2.4. uzticamība;

3.3. iekšējās instrukcijas:

3.3.1. apmeklētāju iekļūšanas un izkļūšanas kontrolei apsargājamā objektā;

3.3.2. iekļūšanas un izkļūšanas reģistrēšanai;

3.3.3. darbinieku rīcībai, lai nepieļautu neatļautas darbības;

3.4. informācijas aizsardzība;

3.5. tehniskās apkopes programma;

3.6. atbilstības un efektivitātes novērtējums.

4. Aizsardzības sistēma:

4.1. atturēšanas sistēma – vizuāli identificējama informācija par aizsardzības pasākumu esību;

4.2. detektēšanas sistēma – neatļauto darbību atklāšana un atpazīšana;

4.3. novērtēšanas sistēma – iekšējā uzbrucēja un iebrucēja atpazīšana;

4.4. aizkavēšanas sistēma – neatļautu darbību aizkavēšana un iekšējā uzbrucēja vai iebrucēja kustības palēnināšana;

4.5. reaģēšanas sistēma – iekšējā uzbrucēja un iebrucēja aizturēšana vai neitralizācija.

5. Drošības procedūras:

5.1. informācija par apdraudējumiem;

5.2. drošības izvērtēšanas metodoloģija;

5.3. drošības sistēmas projektēšana;

5.4. piekļuves kontrole;

5.5. atturēšanas, aizkavēšanas, atklāšanas un trauksmes novērtēšanas pasākumi.

6. Reaģēšanas pasākumi.

7. Dažādu fiziskās aizsardzības elementu savstarpējās ietekmes analīze.