Ilga Apine, ZA korespondētājlocekle:

Nacionālo grupu integrācija Baltijas valstīs, tās salīdzinošais aspekts

Visām Baltijas tautām ir līdzīgi vēsturiskie likteņi XX gadsmitā (divi pasaules kari to teritorijā, atbrīvošanās no cariskās impērijas jūga un 20 neatkarības gadi, padomju okupācija 1940.gadā) un vienāds totalitārisma mantojums nacionālajās attiecībās. Visā Baltijas reģionā ir samērā līdzīgs etniskais sastāvs: jau izsenis šeit bez pamattautām dzīvo arī slāvi un ebreji. Taču ir būtiskas atšķirības nacionālo grupu izvietojumā un proporcijās, kas ietekmē uzvedības modeli un valsts etnopolitiku.

Pirmā būtiskā Lietuvas un Latvijas atšķirība saskatāma pamattautas un nacionālo grupu (minoritāšu) proporcijās. Lietuvā šī proporcija ir visoptimālākā: 81% lietuviešu un 19% cittautiešu, to vidū — 9% krievu un 8,5% poļu. Latvijā pēdējās padomju tautskaites laikā 1989. gadā šī proporcija bija krasi atšķirīga: 52,04% latviešu un 48% cittautiešu (34% krievu). Igauņu īpatsvars Igaunijā — 61,7%. Jāņem vērā arī tas, ka no visām trim valstīm Latvijai jau izsenis bijusi raibāka etniskā struktūra. Nacionālo valstu pastāvēšanas sākumā 1922.gadā igauņi savā valstī bija gandrīz 88%, lietuvieši — 84,2%, bet latvieši — 73,5%.

Padomju nacionālās politikas sekas (migrācijas tempi, rezultāti, pilsētu pārkrievošana) Latvija un Igaunija izjuta smagāk nekā Lietuva. Tādēļ no visām Baltijas valstīm Lietuva varēja atļauties visliberālāko pilsonības likuma variantu. Latvijas un Igaunijas likumdošana etnopolitikas sfērā visnotaļ saistīta ar smago starpnacionālo attiecību modeli, kas mantots no padomju impērijas laika.

Savukārt cittautiešu un pamattautas ģeogrāfiskā izvietojuma tips Latvijā ir labvēlīgāks un sekmē cittautiešu integrēšanos. Lai arī vēsturiski etniski raiba ir bijusi un paliek Latgale, tomēr tur visur dzīvo arī latvieši, kamēr cittautieši izvietoti izkliedēti. Lietuvā dienvidaustrumu reģions ap Viļņu ir tāds, kurā koncentrējas poļi un baltkrievi, turklāt vēsturiski tas zināmu laiku bijis no Lietuvas atrauts. Igaunijā slāvu koncentrācijas vietas ir Narva, Kohtla — Jerve (igauņi tur ir tikai daži procenti), Tallina un Pērnava, kamēr 40% igauņu dzīvo mazpilsētās. Pamattauta un cittautieši izrādās ģeogrāfiksi izolēti, kas var radīt cittautiešu apdzīvoto reģionu distancēšanos no nacionālās valsts. Dažas Igaunijas politiskās partijas (sociāldemokrāti) savā nacionālajā programmā izvirzīja tēzi, ka nacionālās valsts stiprināšanas nolūkos vēlama igauņu izvietošanās pa visu Igauniju.

Igaunijas pētnieki konstatē, ka Igaunijā starp igauņiem un cittautiešiem pastāv liela sociāla un psiholoģiska distance. 58% igauņu socioloģiskajā aptaujā paziņojuši, ka viņiem nav nekādu kontaktu ar neigauņiem. Šāda morāli psiholoģiska gaisotne integrāciju apgrūtina. Latvijā veiktie pētījumi (R.Kārkliņa, B.Zepa, E.Vēbers u.c.) neliecina par tādu distancēšanos, bet gan par nostādņu tuvināšanos.

Neraugoties uz zināmām atšķirībām, visās Baltijas valstīs norisinās likumsakarīgs process ar divām galvenām izpausmēm: denacionalizētās un sovjetizētās nacionālās minoritātes atgūst savu etnisko identitāti un iekšēji konsolidējas kā kopienas. Vienlaicīgi tās ieaug, integrējas nacionālās valsts sabiedriskajā, politiskajā un kultūras dzīvē.