Latviešu vasaras saulgriežu dainas

Rita Drīzule, Dr. philol.

Visas rituālās darbības vasaras saulgriežos saistās ar diviem mītisko pretstatu pāriem: uguni un ūdeni, gaismu un tumsu. Lielākajai daļai Eiropas tautu šie svētki jau agrajos viduslaikos daļēji sakausējušies ar kristīgajām tradīcijām, turpretim latviešiem tie saglabājušies gandrīz nemainītā veidā līdz mūsu dienām. Cēlonis tam ir latviešu ilgstošā atrašanās kolonizētas, paverdzinātas tautas stāvoklī un līdz ar to viņu garīgā pretestība iekarotāju uzmāktajai ideoloģijai, kā arī neatlaidīgā cenšanās saglabāt un kopt savu senču tradīcijas.

Jāņu svētku nosaukums latviešiem atvedināts no to galvenā mītiskā personāža Jāņa, kas sākotnēji bijis arī galvenais svētku rituālās norises organizētājs un to kultiskās izpausmes personificējums. Jaunākajos laikos radies vasaras saulgriežu svētku nosaukums "Līgo svētki", kas veidots pēc Jāņu dziesmu īpatnējā piedziedājuma un nav balstīts uz vispārīgo Jāņu mīta kontekstu.

Jāņus ievada t.s. Zāļu diena (23.VI) un tai sekojošais Zāļu vakars. Ar Zāļu vakaru un nākamo nakti ir saistītas gandrīz visas vasaras saulgriežu tradicionālās izdarības. Tāpat kā citām Eiropas tautām, arī latviešiem Jāņu norisē vērojami trīs galvenie darbību virzieni: zāļu un ziedu vākšana un vainagu vīšana, pušķošanās, kas saistīta ar ticību to maģiskajai ārstniecības spējai; ugunskuru un Jāņuguns dedzināšana, kas balstās uz ticību uguns sevišķajai spējai šķīstīt un veicināt auglību; ticība ūdens un arī rasas dziedniecības spēkam un tanīs sakņotās izdarības.

Latvijā Jāņu ieražās dominē ticība zāļu un ziedu maģiskajam spēkam, bet daudzām citām Eiropas tautām (vāciešiem, krieviem, Skandināvijas tautām) vasaras saulgriežu norisēs vairāk izcelta jāņuguns un ugunskuru nozīme.

Jāņabērni. Kad mītiskā Jāņa loma svētku rituālā jau pilnīgi ikdienišķojusies, par jāņabērniem tiek nosaukti Jāņu dalībnieki — līgotāji. Viņi, īpatnējās Jāņu dziesmas dziedādami, iet no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem saimnieku pāri, t.s. Jāņa tēvu un Jāņa māti. Jāņabērni, kas Jāņos ierodas latviešu zemnieka sētā, jau pilnībā pārņēmuši mītiskā Jāņa funkcijas un, tāpat kā senlaikos Jānis, atnes sev līdzi ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Tautas dzejas metaforā jāņabērni ir daļa no veselā, t.i., no paša mītiskā Jāņa, tālab jau viņu ierašanās vien ir labklājības un laimes nosacījums. Tas pateikts arī dziesmās, piemēram: "Kas apvilka zelta stīgu ap Jānīša istabiņu? Jāņa bērni apvilkuši, Jāņa nakti līgojot," — vai arī: "Sasagrieza Jāņa bērni Jāņa tēva pagalmā: sagriez, Dievs, rudzus, miežus Jāņa tēva tīrumā." Senajai tradīcijai sekodami, jāņabērni cenšas ar vārda maģisko spēku pavērst vēlamajā virzienā latviešu zemnieka reālo dzīvi, kurā būtu "Pilna klēts rudzu, miežu, strīķētana bērna lāva".

Jāņabērnu kultiski maģiskā rituālā darbība visā Jāņu norisē ietver sevī to pašu simbolisko nozīmi kā vairākos aspektos līdzīgā ķekatu, budēļu, mārtiņbērnu darbība citos gadskārtu svētkos.

Jāņuguns. Visos tradicionālajos ieražu rituālos, arī gadskārtu ieražu ritos, darbībām ar uguni un ap to ir ierādīta nozīmīga vieta.

Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir savulaik izplatīta visā Eiropā: tās izcelsme ietiecas tālā senatnē. Nenoliedzams latviešu vasaras saulgriežu tradīcijās ir šās uguns sākotnējais saistījums ar šo svētku galveno mītisko personāžu — Jāni. Jāņuguns simboliski ir drīzāk debesu "uguns" (tiešā nozīmē saules gaismas) simbolisks atspulgs nekā zemes velte. Par to liecina arī cilvēku vēlme šo uguni iekurt vai uzstatīt pēc iespējas augstākā vietā kalnā vai vismaz pakalnā. To darīja, ne tikai lai tās gaisma saules prombūtnē apspīdētu pēc iespējas plašāku apkārtni, bet arī lai tā būtu iespējami tuvāk debesīm, dabiskajam gaismas avotam un arī mītiskajai Jāņa cilmes vietai. Jāņuguns cilvēku apziņā ietvēra daudzas cilvēku cilts tālajā pagātnē apzinātās uguns īpašības, bet jo sevišķi — šķīstītājas un zemes svētības, auglības nesējas nozīmi. "Kur jāņuguns atspīd, tajos laukos iznīkst nezāles, labi aug kultūraugi."

Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem. Valdīja uzskats, ka jāņuguns ir visu iedomāto ļauno burvestības spēku iznīcinātāja.

Sevišķas spējas latvieši piedēvēja jāņuguns liesmu un jāņuzāļu spēka apvienojumam. Tā, piemēram, jaunieši lēca pāri Jāņu ugunskuriem, apjozušies ar zāļu stiebriem, īpaši ar vībotnēm. Šī paraža vasaras saulgriežu rituālā sastopama daudzām senajām Eiropas tautām (slāviem, skandināviem, ģermāņiem u.c.).

Kalnos vai pakalnos uzstatītās jāņugunis atsevišķos Latvijas novados dēvētas dažādi. Vidzemē un daļēji Latgalē to populārākais nosaukums bijis "muciņa", "darvas muciņa", dažviet pat "deguts" (dialektā "daguts"). T.s. darvas muciņu pagatavoja no vecas, ar dzelzs stīpām apstīpotas mucas vai cita degoša materiāla trauka, piepildīja to ar sveķainām malkas šķilām vai arī sausu celmu gabaliem, aplēja visu ar darvu, tad piestiprināja garas kārts galā un aizdedzinātu pacēla augšā. Šim nolūkam nereti noderēja arī vecs, vietām caurs dzelzs spainis vai bojāts vara katls.

Zemgalē un vietumis arī Kurzemē augšā pacelto jāņuguni sauca par "pūdeli", "pundeli", dažviet par "raganu". Pēdējais nosaukums pazīstams arī Vidzemē, Rīgas apkārtnē.

Īpatnēji jāņuguns dedzināta Kuršu jomā. Tur zvejnieki nozaguši viens otram vecas laivas, aiznesuši tās uz pakalna un aizdedzinājuši. Dažreiz tās jau aizdedzinātas iestūmuši ūdenī. Arī dažos Latgales apvidos (Mērdzene) no otra saimnieka zagts jāņugunij domātais materiāls, piemēram, kāds vecs trauks, salmi u.tml. Šai zagšanai, liekas, ir ļoti sena mitoloģiskajos priekšstatos sakņojusies cilme. Te vērojama kopīga iezīme ar ķekatu, budēļu rituālās zagšanas darbībām rudens un ziemas gadskārtu ieražu norisēs.

Cilvēku izdarības pie jāņuguns, vienalga, vai tā ir uzstatīta kārtsgalā vai ierīkota uz zemes, arvien ir izkārtotas apļa veidā. Tā senie maģisko rituālu stingrie nosacījumi ir rūpīgi ievēroti. Ļaudis, aplī sastājušies, gāja apkārt ugunij, līgoja un rotaļājās. Tāpat arī, sasēdušies aplī ap jāņuguni, viņi ēda, dzēra alu un tērzēja.

Visas šīs rituālās darbības atklāj vairāku gadsimtu Jāņu norisi, kad ticējumi par mītisko Dieva dēlu Jāni — uguns aizdedzinātāju un līgotāju (jāņabērnu) aicinātāju — tautā jau sen izzuduši. Jāņuguni aizdedzina vai nu pats mājas saimnieks, tā autonomi pārņemot arī visas "Jāņa tēva" funkcijas, vai arī kāds jauns mājas puisis, visbiežāk — pats Jānis vārdā.

Jāņuguns aizdedzināšanai pārējo Jāņu izdarību vidū ir pati izcilākā vieta, jo tikai ar šo brīdi īsteni izvēršas viss turpmākais tradicionālo darbību risinājums.

Tautā gadsimtiem saglabājusies ticība tam, ka Jāņu ugunskuru pelni sniedz auglību zemei, pārticību cilvēkiem. Latviešu tautas ticējumā tas izteikts metaforiski: "Uguskura pelnos Dieviņš naudu ber". Līdzīgi ticējumi ir arī vairākām Rietumeiropas tautām.

Mitoloģijas enciklopēdija. 2.sējums. R., 1994. 184.lpp.