Tautasdziesma un tā sauktā ziņģe

Māra Vīksna, Latviešu folkloras krātuves (LKF) zinātniskā līdzstrādniece

Latviešu folkloras krātuves (LFK) fondos līdzās vairāk nekā vienam miljonam latviešu klasisko tautasdziesmu variantu, pēc tradīcijas formāli un saturiski nošķirot, uzkrājušies apmēram 75 000 dažāda vecuma, satura un formas dziesmu varianti. Kopskaitā iekļautas arī sabojātās tautasdziesmas, kas radušās pārejas periodā — aizmiršanas un literatūras ietekmes rezultātā, daudz vienreizēju individuālu sacerējumu bez kādas plašākas izplatības. Lielais variantu skaits un to neviendabība apgrūtina šo dziesmu pētīšanu. Šajā "jaundziesmu" grupā ir literāras cilmes sacerējumi vai citu tautu tautasdziesmu, romanču, balāžu tulkojumi, lokalizējumi, ko tauta dziedājusi, vairs neapzinoties autorus vai ienākšanas ceļus. Tās bijušas populāras dažādos laikos, atradušās mutvārdu tradīcijā un veidojušas neatņemamu folkloras repertuāra daļu. "Jaundziesmas" vēl atrodamas horeogrāfijas un tautas mūzikas materiālos, jo tās ir nedalāmas no melodijas, bieži saistītas ar kustību un, atšķirībā no tautasdziesmām, veic galvenokārt izklaidējošo funkciju. Šo dziesmu izplatību veicinājuši arī rokrakstu krājumi, kas nav raksturīgi klasiskās folkloras žanriem, izņemot tā saucamiem albuma pantiem, veltījuma dzejoļiem, kas folkloras fondos ir ap 14 000 variantu, kuru kopsakarība ar dziesmu vēl pētāma.

Rokrakstu krājumi, tā saucamās dziesmu klades, ir viens no senākajiem folkloristiem pieejamiem šī dziesmu žanra izpētes avotiem, jo nekad nav īpaši veicināta tā vākšana. Piemēram, vienā no vecākajām folkloras fondu kolekcijām — 19.gs. pēdējā ceturksnī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas organizētajā krājumā — starp vairākiem desmittūkstošiem tautasdziesmu ir tikai pāris simti šo jaunāku laiku dziesmu. Ilgi šī žanra izpēte atlikta, pat noraidīta (L.Bērziņš, J.Niedre, A.Ozols), tikai nelielu daļu no dziesmām — revolucionārās, strēlnieku un karavīru cīņas dziesmas — pētījuši V.Greble, E.Kokare, J.Vītoliņš. Par šo žanru vēl rakstījuši folkloristi B.Infantjevs, J.Rudzītis, dzejnieks J.Peters un mūzikas folklorists M.Goldins. Rezultatīvi pētījumi iespējami, apvienojot folkloristu, muzikologu, horeogrāfu, literatūrzinātnieku, vēsturnieku, psihologu un sociologu spēkus. Bet vispirms nepieciešams ilgstošs tehniskais sagatavošanās darbs, pirmais no tiem — kataloga veidošana, kas uzsākta 1984.gadā.

Padomju folkloristikā maz pētīta jaunāko laiku tautas dziedātā dziesma (mūsu iespējamais nosaukums "jaundziesma"). Nav vēl nostabilizējusies vienota terminoloģija. Krievu padomju folkloristi (A.Novikova) visu šo dziesmu slāni sauc par jaunās formācijas tautasdziesmām, nosacīti nodalot pilsētas dziesmas, ko satura dēļ dēvē arī par cietsirdīgām, vulgārām romancēm, un literāras cilmes dziesmas, igauņi šai nozīmē lieto jēdzienu "jaunāku laiku tautasdziesmas, vēlīnās izcelsmes tautasdziesmas". Baltkrievi šo žanru dēvē par netradicionālo folkloru. Latvieši pazīst īsu un kodolīgu vārdu — ziņģe. Tas cēlies no vācu valodas vārda "singen" — dziedāt. Bieži tas uzskatīts par žargonvārdu, par G.F.Stendera (Vecā Stendera) radītu un ieviestu.

Vēl tagad Kurzemē par ziņģēm sauc garās tautasdziesmas, tādā nozīmē šo vārdu lietoja Kr.Barons, E.Melngailis un L.Bērziņš. Nav izdevies atrast vārdnīcu, kurā ziņģes vārds būtu minēts kā jaundarinājums, bet ir vairākas liecības, ka tas jau pazīstams un lietots tautā pirms Vecā Stendera. Tā P.Šmits atsaucas uz Jēkaba Langes vārdnīcas I daļas rokrakstu (1755), kur Etnogrāfiskajās ziņās ziņģe minēta, skaidrojot izteikumu "ievilkt ar savu balsi" — "so nennen sie es bey ihren bruhtes singehm, wenn eine recht zu accompagniren weiss". P.Šmits atzīst: "Lai gan Lange dala dziesmas Dieva dziesmās un blēņu dziesmās, tomēr latviešu tautas dziesmas viņš visvairāk sauc par ziņģēm." Arī Vecais Stenders vairākkārtīgi norāda ziņģes vārda saturu un izpratni tautā. Tā 1761.gadā savā gramatikā Vecais Stenders raksta: "Dažām zemnieku dziesmām ir nepārrauts pavediens, uzņemto vielu apdziedot. Tās sauc ziņģes. Viņas dzied visvairāk, vērpjot garos ziemas vakaros." Piemēram minēta "Kur tu iesi bāluliņ, vakarā kājas āvi?"

1766.gadā vēstulē Suntažu mācītājam J.J.Harderam pamācībai Vecais Stenders atklāj savu daiļrades procesu:

"Mana brūka pie ziņģu taisīšanas ir šī: 1. Papriekš tulkoju es to vācu dziesmu latviešu valodā bez ziņģu vīzes, bet tā skaidri, kā ikviens saprast var.[..] 2. Pēc sāku tos vārdus ziņģu vīzē salikt. [..] 3. Kad ziņģe uz tādu vīzi taisīta, tad es visus vārdus no jauna pārraugu arig tie īsti ģeld pēc valodas un valodas mācības."

1774.gadā savu pirmo dzejoļu krājumu Stenders nosauc "Jaunas ziņģes", jo viņam ir pazīstamas arī vecas ziņģes.

1789.gadā savā vārdnīcā Vecais Stenders ar ziņģi apzīmē laicīgu dziesmu (weltliches Lied) un ar šā vārda palīdzību tulko reimweise — pēc ziņģu kārtas.

Garlībs Merķelis "Vidzemes senatnē" (1798—1799) izdala trīs dziesmu grupas: "Dziesmas (leitiski saka "giesmes") ar nopietnu saturu, kā pamācības un kara apdziedājumi; ziņģes — pie leišiem "daina" — priecīgas dziesmas; raudas — sēru vai kapa dziesmas." Ziņģe — jautra dziesma tiek pretnostatīta "dainai", ar ko lietuvieši vienmēr sapratuši tautasdziesmu.

Ziņģi kā garāku latviešu dziesmu, kas dziedama pēc īpašas melodijas, vislabāk raksturo H.E.Katerfelds 1835.gadā Latviešu draugu biedrības krājumā rakstā "Über das lettische Volkslied":

"Visus latviešu tautas dzejas ražojumus, mazāk pēc satura un formas nekā izpildījuma veida, var sadalīt dziesmās un ziņģēs. Dziesma parasti sastāv no četrām rindām un izsaka vienas domas. Viņu dzied pulkā (im chor), vienai dziedātājai tekstu dziedot vai dziedošā balsī teicot, kamēr beigās citas dziedātājas iekrīt ar gari vilktu monotonu e. Ziņģes dzied pēc dažādām meldijām un bez e. Satura ziņā ir raksturīgs tas apstāklis, ka viņas vielu izvērpj."

Arī vienu no pirmajiem latviešu tautasdziesmu krājumiem 1844.gadā G.F.Bitners nosaucis "Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes".

Vēsturiskais ekskurss ziņģes vārda semantikā parāda tā ietilpību. Iesākumā ar ziņģi saistīta pārejas dziesma no īsās klasiskās četrrindes uz garāku tautas romanci, jauna izpildījuma stila un individuāla melodiju dziesmu rašanos. Laiku gaitā savā evolūcijā vārds "ziņģe" iegūst negatīvu nokrāsu, tā lietojumu ierobežo. Tradicionāli mūsdienu izpratnē ar ziņģes vārdu saista sliktu, nemāksliniecisku, katrā ziņā sentimentālu (neizprotot šā vārda patieso nozīmi un pozitīvo skanējumu noteiktos vēsturiskos periodos), vāju dziesmu.

Jauno dziesmu — ziņģu — rašanās ir vēsturiski nosacīta. Jau no 13.gadsimta Latvijas teritorijā vērojama divu kultūru līdzāspastāvēšana. Katolicisms, piemērojoties pagāniskām ieražām, nemanāmi iedarbojās uz tautu, bet ar luterānisma ieplūšanu (no 1521.gada) var runāt par vācu kultūras aktīvu iejaukšanos latviešu garīgajā dzīvē. Baznīcu sprediķus un dziesmas sāk pasniegt latviešu zemniekiem saprotamā valodā. 1615.gadā, kas tiek uzskatīts arī par K.Fīrekera dzimšanas gadu, iznāk pirmā garīgo dziesmu grāmata latviski.

K.Fīrekers pirmais raksta sllabotoniskajā pantmērā un lieto atskaņas. Kā norāda A.Birkerts: "Šīs dziesmas latviešu gara dzīvē bija kas jauns. Latvieši pazina savas tautasdziesmas, bet te nu līdzās viņām bija radušās citas — ar citu formu, citu saturu, citu meldiju un dziedāšanas veidu."

Pretrunīgas ir ziņas par tautas attieksmi pret baznīcas dziesmām. Vietām tās dziedātas lielā sajūsmā un emocionālā pacēlumā, citur atkal tikai gaudotas. Baznīcai vajadzēja veikt speciālus pasākumus, lai tās iepludinātu tautas apziņā. Šeit lieli nopelni vēlākos gados ir skolai. Līdzās baznīcu dziesmām, iepazīstot atšķirīgo dziedāšanas stilu, rodas arī citāda satura dziesmas. To rašanos ietekmēja izmaiņas sociālekonomiskajā dzīvē — Kurzemes hercoga galma un muižas ļaužu sadzīve, pilsētu nostiprināšanās, amatniecības uzplaukums, latviešu zemnieku dzīves paplašināšanās — karadienests (rekrūši Baltijā no 1796.gada), jūras ceļojumi, saskare ar citu tautu kultūru (ceļojošie muzikanti, muzicēšana muižās, modes dejas un dziedāšana krogos), vēlāk — skola, kori, literatūra.

"Viss latviešu dzīves veids arī bija tik tālu grozījies, ka to senās tautasdziesmas vairs neaptvēra. Tautas dvēselē krājās jūtas, kas prasīja jaunas izteiksmes. Radās vēlēšanās apdziedāt individualizētas jūtas, atšķirībā no tautasdziesmām, kas vēro tipizētu (māsa, brālis, tautudēls) varoņu darbību un tās ārējās norises, vēlēšanās pēc garāka sižetiska izvērpuma, ilgstošākas dziedāšanas, vēlēšanās līdzi just asiem pārdzīvojumiem, saskaroties ar neparastām un jaunām reālijām, alkas pēc izziņas momenta. To visu spēja sniegt laicīgā literatūra, kas gan Vācijā, gan nedaudz vēlāk Latvijā pēc daudziem garīgās literatūras izdevumiem 18.gadsimta otrajā pusē pārliecinoši sāk pieaugt skaitā un ienākt tautā.

Izmantojot Jāņa Misiņa veidoto rādītāju tulkotai vācu dzejai, redzam, ka lielai daļai dziesmu nav bijis iespējams sameklēt tulkotāju, nav noskaidroti to ienākšanas ceļi. Šīs grupas dziesmām, kuras krievu padomju folkloristikā sauktas par pilsētas dziesmām, pilnībā atbilst ziņģes vārds, tās ir tuvas tautas romancēm, kurās jau arī sastopamies ar aizgūtiem motīviem (piemēram, dziesmu grupā par žēlumā nomirušo puisi u.c.), tās ir galvenokārt citu tautu folkloras sacerējumi (vācieši arī senas zināmu autoru folklorizējušās dziesmas uzskata par tautasdziesmām). Kaut gan bez pilnīgas precizitātes, novērots, ka vislielākais pierakstu skaits folkloras fondos sastopams ziņģei "Es stāv uz augsta kalna Un skatos jūriņā". Tā ir viena no populārākajām vācu balādēm, vācieši to ieskaitījuši savā tautas "zelta fondā", to saista ar "pārliecinošu dramatiska sižeta loģiku, maksimālu vienkāršību un lakonismu". Latviešu mentalitātei un sevišķi tautasdziesmām svešas ir izteiksmes — "debess brūt, slēpties klosterī, izlaist garu, sirds plīst, ar savu sidrabnazi un baltām rociņām kapu rakt, ar karstām asru lāsēm svaidīt". Vēl ļoti izplatītas ir vācu dziesmas un balādes "Dārzā tumšā zaļā vietā" un "No savas pašas jaunības Es mīlēju tās meitiņas", kurās ir speciāli izraisīti pārdzīvojumi. (Jaunieši spiesti uz vairākiem gadiem šķirties, norunā satikties pēc gadiem tajā pašā vietā. Tikšanās reizē jaunekle vairs nepazīst gaidīto un viņš pārbaudot pastāsta, ka viņas mīļam kāzas dzer. Ko viņa vēl par tādu piekrāpšanu? — "Tik daudz laimes dieniņu, cik uz šī koka lapiņu." Tagad jauneklis atklāj patiesību. Šāda pārbaudīšana un meitenes izraudināšana sastopama vēl arī citās vācu tautasdziesmās, kas dzīvojušas latviešu vidū.) Popularitātē un ilgdzīvošanā izceļas vācu tautasdziesmas "Mans brūtgāns ir jātnieks", "Skaista ir jaunība", "Rīga ir (vien) skaista pilsēta", "Māmiņ, mīļo māmiņ, Laid man pastaigāt", kas ir fragments no klasiskās balādes "Divi ķēniņbērni". Iespējams, ka šo ziņģu ieplūšana notikusi tiešā mutvārdu tradīcijā bez rakstītu avotu starpniecības. Vēlākos ziņģu krājumos pie šīm citu tautu tautasdziesmām — norādes, ka dziedamas "savā meldiņā". J.Cimze "Dziesmu rotā" vairākas no tām ievietojis "Lauku puķēs", t.i., tautasdziesmu nodaļā. Šī ziņģu grupa ļoti variējas gan tekstos, gan melodijā, bet tulkojumi bieži ir ļoti vāji. Plašāk apzināta ir tieši vācu tautasdziesmu ienākšana latviešu folkloras repertuārā, bet, protams, netrūkst arī krievu romanču, čehu, somu, leišu u.c. tautasdziesmu lokalizējumi. Mūsdienās viena no vispopulārākajām, sevišķi studentu vidū, ir dziesma par laupītāju Kaupēnu. Ņemot vērā reālos vēsturiskos notikumus (1927.gadā), tā nav pārāk sena, bet tās pamatā ir krievu tautasdziesma, kas pirmo reizi publicēta vairāk nekā pirms 200 gadiem. Nav vēl atrasti pieraksti, kas liecinātu, ka šī dziesma latviešiem būtu bijusi pazīstama ar citu galveno varoni. Dziesmas melodija ceļojusi no vienas dziesmas uz otru. Jau senākos dziesmu (ziņģu) pierakstos sastopams universāls pants, kas nav bijis mums pieejamā krievu oriģinālā:

"Laimīgs tas, kas vēl nav dzimis,

Laimīgs tas, kas nomiris,

Laimīgs tas, kas savu sirdi

Nav vēl mīlai atdevis."

Daudzas vācu balādes bija pazīstamas kā rotaļdejas. To apguvē lieli nopelni sadzīvei muižās un krogos, vācu dziesmu ar rotaļu starpniecību ļoti popularizēja skola. Dziesma, kas aktīvi funkcionē darbībā, norisē, kuras apguvē iesaistās jauni un jauni dalībnieki, saglabājas visilgāk. Iespējams, ka dažas banālas ziņģes par tikšanos, "cierēšanu", šķiršanos iesākumā funkcionējušas rotaļdejā, kas caur spēles elementiem dažu pārspīlētu darbību padara saprotamāku un pieņemamāku. Piemēram:

"Es krīt’ pie viņas kājām

Un lūdzos žēlīgi:

Ak, mīļā, mīļā, mīļā,

Ak, mīļā, mīlē man’."

Vēl iespējamās rotaļdejas: "Es visu nedēļ domāju, Ko dara mana mīļākā" (Aiziet apciemot, bet, ja tik reti nāk, tad mīļais tepat kaimiņos, nu abiem jāšķiras, zeme mirkst asarās), "Viens ģēģers jāj uz jakti Uz egļu mežiņu" (Divi satiekas, sarunājas, beigās izšķiras). Beidzot aplūkot šo dziesmu — ziņģu grupu —, jāsecina: folkloras sacerējumi, kas tulkojumā ienākuši svešā tautā ar citādu ekonomisko bāzi, citām tradīcijām un domāšanas veidu, dažkārt iegūst "sēnalu literatūras" godu.

Otra jaunās formācijas dziesmu grupa — literārās cilmes dziesmas. Latviešiem tās aizsākas ar Veco Stenderu — mūsu laicīgās literatūras dibinātāju, dabas, mīlas un filozofiskās dzejas aizsācēju. Ar Vecā Stendera dzeju varam sākt pētīt folklorizēšanās procesu — literatūras sacerējumu iekļaušanos tautas mutvārdu tradīcijā, iegūstot folkloras funkciju. Folklorizēšanās ir saistīta ar literāras cilmes dziesmu izplatību tautā, to pārmantošanu mutvārdu ceļā, teksta un melodijas autora neapzināšanos vai kolektīvu aizmiršanu, variēšanās pakāpi.

Vecais Stenders daļai savas dzejas deva ziņģes vārdu, kas jau bija pazīstams tautā garākas dziedamas dziesmas ar īpašu nobeigtu melodiju apzīmēšanai. Savu pirmo krājumu 1774.gadā viņš nosauc "Jaunas ziņģes" (papildināts izdevums 1783.gadā; 1785. un 1789.gadā — jau ar nosaukumu "Ziņģu lustes"). Katrai ziņģei pievienota norāde (1774. gadā — vēl tikai vācu valodā), pēc kādas melodijas tā dziedama. Bieži norādē minēta ziņģes pamatā izmantotā vācu oriģināla pirmā rinda. Vecais Stenders tulkošanai izmantoja arī nošu krājumus. Visbiežāk viņa tulkotais dzejnieks Kristians Veize (1726—1804) bija viens no pirmajiem vācu operu un operešu libretistiem. Ziņģes vārdu Vecais Stenders dod paša tulkotai dziedamai dzejai, kas vēlāk ļoti sarežģī ziņģes kā termina izmantošanas robežu noteikšanu.

Stendera daiļrade atspoguļo visus tos procesus, ko 18.gadsimtā pārdzīvo vācu literatūra. Izmantojot jau minēto J.Misiņa tulkotās dzejas rādītāju, redzam, ka atstarpe starp oriģināla publicējumu un Stendera tulkojumu ir tikai daži gadi. Tā ir tieši Stendera laika dzeja. Stenders ir tulkojis dzejniekus, par kuriem šveiciešu kritiķis J.Bodmers (1698—1783) vēstulē J.V.L.Gleimam (1719—1803), raksturojot vācu literatūru, ir rakstījis:

"Manos jaunības gados dzeja vēl neeksistēja. [..] Tad radās Hagendorns, Gleims, Klopštoks un sākās sudraba laikmets, pēc tam iestājās zelta laikmeta pavasaris."

Stenderam nebija iespēju izmēģināt savus spēkus, tulkojot "zelta laikmeta" dzeju (to darīja J. Alunāns, Kr. Barons, Rainis, Aspazija u.c.). Fenomenāla ir dažu viņa ziņģu dzīvotspēja tautā vēl 200 gadus pēc to sacerēšanas. (Pēdējie atsevišķu fragmentu pieraksti vēl 1980. un 1986. gadā.) Lai arī Stendera dzeja bieži vērtēta un kritizēta ar tiem pašiem vārdiem kā ziņģes kopumā, tomēr grūti atbildēt uz jautājumu, kas noteica šo dziesmu saglabāšanos un vitalitāti tautā? Vai tas ir tuvums dažkārt tautas dzejas izteiksmei, tautas domāšanai? Vai tādēļ "ka atbilda sava laika vēsturiskās attīstības objektīvajām tendencēm un dzejā modelēja jaunlaiku sabiedrības, t.i., buržuāziskās vides psiholoģiskos stāvokļus un norises".

Jaunais Stenders atzīmē, ka viņa tēva darbi pirkti "uz mācītāju paskubināšanu", bet, kā novērots grāmatniecības vēsturē, Vecā Stendera ziņģu krājumiem bijusi liela piekrišana. Tie piedzīvojuši vienu izdevumu pēc otra. Lai arī melodiju krājumos Vecā Stendera dzeja nonāk apmēram tikai 70 gadus pēc pirmpublicējuma, jau Merķelis vēsta par to dziedāšanu un izplatības īpatnībām. Merķelis pretnostatījis "ziņģes" - "dainām", priecīgas dziesmas, šajā grupā izceļ un saskata vācu cilmes dziesmas: "Cienījamais prāvests Stenders gribēja strādāt ar apgaismotu tautu ražojumiem pie šo ļaužu gara, par kuriem viņš bija uzņēmies gādāt. Viņš tulkoja latviski un turklāt ļoti veiksmīgi daudz vācu dziesmu. Turīgos apgabalos tās atrada piekrišanu, un ceļotājs jūtas patīkami pārsteigts, kad viņš tur dzird latviešu ganu meitu ganos dziedam pazīstamu meldiju, - klausās un pazīst kādu jauku Veisa vai Heltija dziesmiņu latviskā ietērpā. Tomēr šie ražojumi, cik labi arī viņi izdevušies, liecina vairāk par latviešu valodas lokanību nekā par tautas garu". To Merķelis raksta par Vidzemi un kurzemnieka Stendera dzeju, bet līdzīgi "turīgos" apgabalus piemin arī Jurjānu Andrejs: "Kā redzams, lielākā daļa deju ar vācu nosaukumiem uzrakstītas sevišķi Kurzemē. Varbūt, ka tur viņas izplatījušās Kurzemes lielkungu (hercogu) laikos, vai arī, tāpat kā liela daļa rotaļu, no pilsētām pārgājušas uz laukiem, jo, kā zināms, vācu elements un valoda bij savā laikā stiprijušies, sevišķi Kurzemes pārtikušo latvju ģimenēs." Iespējams, ka pārtikušajos apgabalos arī ātrāk tika aizmirstas latviešu tautasdziesmas un sāka dominēt jaunā izpildījuma stila dziesmas, kuru izplatībai noteicošā loma iespiestam un rakstītam vārdam, tekstam, grāmatai, kladei.

Pēc Vecā Stendera parauga - izdot ziņģes ar melodiju norādēm - 19. gadsimta otrajā pusē iznāk vesela virkne šādu dziedamas dzejas krājumu (E. Dinsberga, E.F. Šēnberga, un M. Fītiņa (Vītiņa), Lapas Mārtiņa, A. Šablovska u.c. kārtojumā), kam liela loma ziņģu izplatībā. Ja Vecā Stendera "Ziņģu lustes" var uzskatīt par vācu dzejas antoloģiju, tad arī šajos krājumos ir dažādu dzejnieku oriģināldzeja, cittautu folkloras un autoru darbu tulkojumi, latviešu tautas romances. Viens no visproduktīvākajiem autoriem un arī krājumiņu sakārtotājiem ir E.F. Šēnbergs, kas kopā ar M. Fītiņu 1856. gadā laika kavēklim izdod "Kabatas ziņģu grāmatiņu", kura 28 gados piedzīvo sešus izdevumus. Bieži krājumā rediģēta un kropļota citu autoru dzeja, tautas romancēs mainīts ritms, leksika, dzejnieku uzvārdi aizstāti ar pseidonīmiem. Piemēram, A. Pumpura dzeja "Kabatas ziņģu grāmatiņā" tiek publicēta ar Blūmu Mārtiņa vārdu vai saīsinājumu - rs. 1868. gadā iznāk "Puķes un pērles", ko, no to labāko rīmētāju dziesmām izlasījis un virknē savijis tikušiem sievišķiem par košu goda - vaiņagu Ernst Dunsberg". Šeit, nedaudz uzlabojot valodu, ievietotas 17 Vecā Stendera ziņģes. "Puķes un pērles" uzskata par pirmo latviešu dzejas antoloģiju. Tajā līdzīgi Caunīša un Kaktiņa melodiju krājumiem vēl rūpīgi sniegtas ziņas par autoriem, kas turpmākajos citu sastādītos dziesmu krājumos izzūd, ir paviršākas vai pat kļūdainas.

Jau agrāk publicēti E. Dinsberga krājumi ar individuāliem sacerējumiem un lokalizējumiem "Gaudu ziņģes" (1852), "Ziņģes un rīmes" (1856), garais dziedājums "Bāriņš Antoniuss" (ir varianti nosaukumā), kas no 1868. līdz 1881. gadam piedzīvo sešus izdevumus.

1887. gadā J. Šablovska apgādā iznāk "Ziņģu grāmatiņa" četrās daļās pa 100 ziņģēm katrā. Izsekojot melodijas norādēm pie ziņģēm, iespējams konstatēt populārākās to gadu dziesmas. Visbiežāk norādīts, ka ziņģe dziedama pēc melodijas "Sēdēdams pie avotiņa" (I grāmatiņā vien 22 reizes), "Pie upes vēsas lejas", "Sēdēdams pie upes malas", "Tu skaistā zvejniece", "Lūk, veiklais trijjūgs dodas aši" u.c. Šajās melodiju norādēs vērojama liela nekonsekvence un juceklis, katru nākošo var dziedāt pēc iepriekšējās dziesmas melodijas, un redzams, ka izmantojamo melodiju apjoms 400 ziņģu tekstiem ļoti neliels. Tās pašas norādes un secinājumi attiecināmi arī uz citiem ziņģu krājumiem, kas iznāk kuplā skaitā 19. gadsimta beigās. Rūpīgāks un atšķirīgāks ir pirmais studentu dziesmu krājums "Dzīru dziesmas", sakrātas Mētrainē 1888. gadā, kura mērķis "slavēt un apdziedāt tautu, tēviju, mīlestību, alutiņu un vairot jautrību un omulību sabiedrīgā dzīvē". Te atsevišķām dziesmām pievienota melodija, daudz tulkojumu no vācu studentu dziesmu krājumiem, autoru un tulkotāju vidū Auseklis, J. Alunāns, J. Pilsātnieks, J. Lautenbahs, Ed. Zeibots u.c.

Cenšoties apmierināt tautas gaumi un pieprasījumu, citu ziņģu taisītāju vidū centrā izvirzās Lapas Mārtiņš ar saviem lokalizējumiem, tulkojumiem un oriģināldzeju. Nereti viņš tulkošanai izvēlējies 18. gadsimta dzeju, tuvojoties Vecā Stendera ziņģu tematikai un tradīcijai. Daži viņa krājumi: "Mīlestības un mīlestības gaudu dziesmas" (1881), "Mīlestības dziesmu rota" (1882), "Mīlestības puķītes jaunībai" (1887) u. c. Viņam pieder arī augstvērtīgi tulkojumi (Hervega "Man dziesma manta vienīgā"), vēsturiski nozīmīgas dziesmas (Pirmajos vispārīgajos Dziesmu svētkos 1873. gadā kopkoris kā trešo dziesmu izpildīja "Ak, tēvija, tu dārgā, svētā"), tautā ļoti iemīlēti viņa lokalizējumi ("Cel mani pār’ par Daugavu", "Pie Donavas tur tālu", "Kāds dārznieks kādreiz bija" u.c.). Lapas Mārtiņa ziņģes tika pārrakstītas dziesmu kladēs, vēl šodien tās dzīvo vecākās paaudzes cilvēku atmiņā. Lapas Mārtiņam arī lieli nopelni ziņģu lapu aizpildīšanā.

Līdzās ziņģu grāmatiņām 19. gadsimtā Latvijā iznāk nelieli vienas lapas apjomā dziedamas dzejas publicējumi. Anglijā šīs lapiņas (broadsides), kas papildināja mutvārdu tradīciju, parādījās 15. gadsimta beigās. Iesākumā uz tām iespieda (tikai uz vienas puses) karaliskās proklamācijas, indulgences u.c. līdzīgus dokumentus, vēlāk uz tādām lapiņām sāka iespiest balādes, bet vēl vēlāk pazīstamu dzejnieku sacerējumus. Vācijā 16. un 17. gadsimtā šādas "skrejlapas" ar dziesmām (pamatā balādiskām) iznāca apmēram 100 000 eksemplāru gadā. Tās ceļojošie muzikanti pēc koncertiem par ļoti lētu maksu izplatīja tirgus laukumos. Šo lapiņu izdevēji izmantoja aktuālus tematus, piemeklējot formu, kas spētu ātrāk apmierināt raibā tirgus pūļa gaumi. Bieži pat lapiņu saturs bijis avīžniecisks - par pēdējām slepkavībām u.c. notikumiem.

Latvijā ziņģu lapu pamatsaturs galvenokārt: nelaimīga mīlestība, šķiršanās, laupītāji, cietumnieki, jūrnieki un ceļotāji, vīna dziesmas, dažādi notikumi. Vairāk saistījumā ar Rīgas visu slāņu dzīvi - tingeltangeļi. Līdzīga satura izdevumi arī vācu valodā. Dažkārt abās valodās lapiņas iznāk vienā dienā. Saturiski ziņģu lapiņas neatšķiras no publicējumiem grāmatiņās.

ZA Fundamentālajā bibliotēkā J. Misiņa sakopojumā ap 186 lapiņas latviešu ( no tām 36 tingeltangeļi) un 94 vācu valodā. Parasti vienā lapiņā viena vai divas ziņģes ar precīzu izdošanas vai cenzēšanas datumu, melodija, pēc kuras dziedama, reti autora norāde, cenā ap piecām kapeikām. Vecākā ziņģu lapiņa, kas saglabājusies fotokopijā, ir no 1854. gada, nākamajā - 1859. gada - lapiņā divas Vecā Stendera ziņģes: "Jau visi ciemi priecājas" un "Pēc daiļas ciema meitiņas". Pēdējās lapiņas mūsu gadsimtā iespiestas "Latvijas" drukātavā: "Pieviltā mīlestība jeb Atriebšanās ir salda vai arī Kā tu man, tā es tev. Dikti jauka ziņģe dziedama sava paša meldiņā". (Saturs, kā Pēteris Lakats nesniedz palīdzību savai vecai brūtei, kas cietusi avārijā), otra - "Skaistā meldermeitiņa Līna jeb Aiz lielām mokām nāve caur revolveri. Vēl jaukāka ziņģe visās meldiņās dziedama". Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tautas repertuārā ienāk dziesmas no kinofilmām, ļoti daudz deju mūzikas, šlāgeri, arī tādas tautā populāras dziesmas kā "Pie Dzintara jūras", "Zilais lakatiņš" u.c., kuru izplatību veicina nošu lapas. Repertuāra aktīvo daļu atspoguļo dažādie dziesmu sakopojumi krājumos, kas iznāk arī mūsu gadsimtā. Tiek veidoti izdevumi atsevišķām sociālām grupām, studentiem, strēlniekiem, karavīriem. Blakus lubu literatūrai, "kuras nolūks atraut tautu no politiskās cīņas, pārpludinot ar šādiem mīlestības dziesmu krājumiņiem, lapiņām visu Krieviju", sāk parādīties un funkcionēt asa sociāla protesta cīņas dziesma, revolucionārās, strēlnieku un vēlāk — padomju masu dziesmas. Dziesmu krājumu izdošanas tradīcija turpinās, populārākie dažādu dziesmu krājumi jau ar melodijām ir: "Jaunatnes dziesmas" (1950), "Dziedāsim" (1957), "Jaunatne dzied" (1958) u.c. Krājums ar vēsturisku ievirzi ir nelielā "Ziņģu buķetīte" Jāņa Niedres sakārtojumā (1983).

Arvien lielāka nozīme dziesmu apguvē un izplatībā ir tehniskiem līdzekļiem (radio, TV), jau vairākus gadsimtus tautā ienāk teātra dziesma, operas un operešu ārijas. Viena no interesantākajām un savdabīgākajām parādībām, kas raksturo jauno dziesmu izplatību, — individuālie rokrakstu krājumi, tā saucamās dziesmu klades, kuru tradīcija ļoti sena un nav izzudusi vēl šodien. Mūsu folkloras fondos vecākās klades ir no 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, jaunākās nodotas un arī rakstītas 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Klades galvenokārt bijušas nepieciešamas, lai saglabātu sev vēlamos tekstus dziedāšanai un, iespējams, arī lasīšanai. Ne vienmēr pieejami bijuši drukātie avoti, ne visas dziesmas tajos patikušas. Ar izglītības un rakstītprasmes paplašināšanos un nostiprināšanos rodas vēlēšanās radīt katram savu krājumu. Klades gan pēc formas, gan pēc satura bijušas ļoti dažādas, to ietekmējis arī īpašnieka dzimums, sociālā vide, izglītība. Bieži tās ir tikai grāmatu pārrakstījums, pat sastopami nosaukumi kladēm, piemēram, Mīlestības un mīlestības gaudu ziņģes, norādīti avīžu numuri, no kuriem dziesmas izrakstītas, arī norādes, pēc kādas melodijas dziedamas, dziesmu ieraksti datēti. Visbiežāk klades ir ceļojušas no viena pie otra, pārrakstot to saturu, vai arī dziesmas un albumu pantus ierakstot novēlējumam. Albuma pantiem gan parasti bija mazāka izmēra un krāšņākas "grāmatiņas" un to aizpildītāji bija citi, kas ierakstīja, nereti ilustrējot, savu veltījumu, aforistiskus pantus un lasāmu dzeju. Dziesmu klades atspoguļo sava laika repertuāru. Tajā, banāla satura ziņģes mijas ar revolucionārām dziesmām (sevišķi mūsu gadsimta sākumā tās sastopamas skolnieku kladēs), tautasdziesmas ierakstītas reti. Daudzas dziesmu klades vēl tagad ir liels lolojums, kā relikvijas tiek glabātas paaudzēs, tās ir rūpīgi izgreznotas ar sava laika uzlīmējamām un novelkamām bildītēm, glabā nospiestus ziedu pušķīšus, kam bijusi kāda nozīme īpašnieka dzīvē. Ir mēģināts folkloristu zinātniskajās ekspedīcijās dažās mantotās kladēs tekstus saistīt ar melodiju. Te jāsastopas ar ļoti raksturīgu parādību, ka dziesmu klades repertuārs ir tikai noteikta laika, noteiktas paaudzes īpašums, tas pārsvarā netiek mantots pat ģimenes robežās.

Bet ir tomēr dziesmas, kas līdzīgi tautasdziesmām pāriet no paaudzes paaudzē, tās var sameklēt gan ziņģu krājumos, gan dziesmu kladēs. Atkārtošanās, variēšanās parāda to folklorizēšanās pakāpi, popularitāti. Daži literāri teksti dzīvo pat 100 līdz 200 gadu pēc to sacerēšanas, tauta vairs neapzinās to autorus, tekstus neapgūst no grāmatām, dziesmu kladēs ieraksta pēc atmiņas vārdu saglabāšanai.

Jaunākos laikos dziesmu kladēs vērojama tendence pieaugt literārās cilmes dziesmu tekstiem, izzūdot senākiem cittautu folkloras tulkojumiem.

Pats būtiskākais dziesmai un arī tās izplatībai ir melodija. To neiespējami atrast ziņģu krājumiņos, lapiņās un arī kladēs, kur tāpat trūkst liecību par izpildījuma veidu un dziesmas funkciju. Šādu jautājumu noskaidrošanā palīdzēt var ziņas daiļliteratūrā, melodiju krājumi un no teicējiem iegūtais dzīvais materiāls. Par jauno dziesmu melodijām jau "Latvju Dainās" rakstīja Kr.Barons: ".. no muižu meitām un jumpraviņām mums ieviesās laba tiesa tapinātu garāku mīlestības dziesmu. Saturā, valodas ziņā viņas visai vājas; bet katrā vaļas brīdī un kaut kur tās varēja dziedāt un dziedāšanu ilgāk turpināt. Turklāt meldija bija jauna un raibāka ne kā senajām tautas dziesmām. Tas bija iemesls, ka mūsu ciemu zeltenītes arī šīs nezāles uzņēma."

Ļoti nozīmīgs jauno dziesmu apguvē bija pirmais melodiju krājums, kurš iznāca 1858.gadā, — "100 dziesmas un ziņģes ar notēm jaunekliem par labu sagādāts no J.Kakting un J.Caunīt". Ievadā sakārtotāji sniedz ziņas par krājuma tapšanu:

"Zinādami, ka dziesmas no viena dziesmu taisītāja vien ar laiku apnīkst, mēs dziesmas un ziņģes no daudz dziesmu taisītājiem krājam, no kurām mēs tās labākās un jaukākās izlasījām un priekš tam derīgus un mīlīgus meldiņus izraudzījām. Dažu reizi gadījās, ka jaukā meldiņa dēļ tāda dziesmiņa bija jāuzņem, ko gan nebūtu uzņēmuši, ja priekš viņa labāku dziesmu būtu atraduši; tā pat arī dažs ne īsti patīkams meldiņš bij jaukas dziesmas dēļ jāuzņem. Priekš daudz jaukiem meldiņiem mēs paši un mūsu draugi raudzījām derīgas dziesmas no vācu valodas pārtulkot."

Šajā krājumā atrodami arī piecu latviešu tautasdziesmu melodiju pieraksti. Viena piektā daļa no tekstiem ir ar Vecā Stendera vārdiem, vēl tikai pats J.Caunītis un E.Dinsbergs sagādājis 15 un 10 dziesmu tekstus. Te mēs atrodam arī tādas universālas melodijas, kas visbiežāk norādītas ziņģu krājumos: "Pie sudmalām paleijā", arī "Iekš upes vēsas lejas" (abām dziesmām viena melodija), "Pie straujas upes sēdēja", "Upes malā puisēns pina" u.c.

Kaudzītes Matīss, stāstot par Cimzes "Dziesmu rotas" (1872-1884) tapšanu, norāda par vārda piemeklēšanu melodijai:

"Tolaik vēl nevarēja nekā runāt par savas tautas komponistu meldijām, bet tās nācās ņemt no ārpuses — no citu tautu mūzikas un viņās pēc mēra jeb šablona bij jāiegulda dziedamie teksti jeb "vārdi", it kā rūtīs jeb gleznas rāmjos. To darīja arī Pilsātnieks, likdams savus sacerētos "vārdus" kaut gan svešā, bet krietnā mūzikā, [..] izmeklēja divas noderīgas meldijas no vācu komponistiem, centās ievietot viņās latviskus tekstus ar patriotisku saturu "Ozoli vēl Baltijā" un "Nu, sveiki, draugi, kas še kopā esam"."

J.Cimzes "Dziesmu rotas" nodaļai "Dārza puķes" pirmizdevumā apakšvirsraksts "Vāciešu dziesmas", bet vēlākos papildinātajos publicējumos "Mākslas un cittautu dziesmas". Arī tautasdziesmām domātajā nodaļā "Lauku puķes" atrodamas vairākas "vāciešu" un "mākslas dziesmas", kas, iespējams, jau bijušas folklorizējušās. "Dziesmu rotas" melodijas ir dzīvotspējīgas, bet tulkotie teksti, sevišķi vēlākajos izdevumos mācītāja J.Neilanda dotie, jau pilnīgi izzuduši no tautas atmiņas. Vienīgais melodiju krājums, kur jaunāko laiku dziesmas ievietotas tādas, kādas tās dzirdētas tautā, ir Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiāli" VI grāmatas nepublicētā daļa.

Bieži ievērojamu komponistu solo vai kora dziesmas tautā dzīvo ar citām melodijām. Piemēram, Šūberta "Puisēns rozi redzēja", E.Dārziņa "Vēl tu rozes plūc" un "Lauztās priedes", E.Melngaiļa un A.Kalniņa komponētais A.Niedras dzejolis "Dažu skaistu ziedu". Pēdējais folklorizējies ar vācu komponista F.Abta melodiju.

Jaunākos laikos, kad pārvarētas 19.gadsimta grūtības — dzejnieki būtu, bet melodiju trūkst, — var izdalīt atsevišķu komponistu daiļrades nozīmi tautā populārās dziesmas izveidē. Buržuāziskās Latvijas laikā skanēja Alfrēda Vintera dziesmas, un tauta vēl atceras: "Lēna vēsmiņa", "Anton, Anton", "Mans mazais draudziņ", "Gaujas laivinieks", "Viltīgās acis", "Lai meiča atsaucas" u.c. Ludis Bērziņš šādām "jaunmodes" dziesmām neparedzēja ilgu mūžu, bet viņa pieminētā "Stāv dzirnas zaļā ielejā" (melod. autors. V.Meiers, tekstu tulkojusi Aspazija) jau skan vairāk nekā 80 gadu. Ilgi nepazītās nu jau nelaiķa mūziķa Eduarda Rozenštrauha dziesmas ir "vecās likteņdzirnas", "Zilais lakatiņš", "Vaidava", "Jau saule riet aiz tum-