Tautasdziesma un tā sauktā ziņģe

Māra Vīksna, Latviešu folkloras krātuves (LKF) zinātniskā līdzstrādniece

Turpinājums no 4.lpp.

 

Bet ir tomēr dziesmas, kas līdzīgi tautasdziesmām pāriet no paaudzes paaudzē, tās var sameklēt gan ziņģu krājumos, gan dziesmu kladēs. Atkārtošanās, variēšanās parāda to folklorizēšanās pakāpi, popularitāti. Daži literāri teksti dzīvo pat 100 līdz 200 gadu pēc to sacerēšanas, tauta vairs neapzinās to autorus, tekstus neapgūst no grāmatām, dziesmu kladēs ieraksta pēc atmiņas vārdu saglabāšanai.

Jaunākos laikos dziesmu kladēs vērojama tendence pieaugt literārās cilmes dziesmu tekstiem, izzūdot senākiem cittautu folkloras tulkojumiem.

Pats būtiskākais dziesmai un arī tās izplatībai ir melodija. To neiespējami atrast ziņģu krājumiņos, lapiņās un arī kladēs, kur tāpat trūkst liecību par izpildījuma veidu un dziesmas funkciju. Šādu jautājumu noskaidrošanā palīdzēt var ziņas daiļliteratūrā, melodiju krājumi un no teicējiem iegūtais dzīvais materiāls. Par jauno dziesmu melodijām jau "Latvju Dainās" rakstīja Kr.Barons: ".. no muižu meitām un jumpraviņām mums ieviesās laba tiesa tapinātu garāku mīlestības dziesmu. Saturā, valodas ziņā viņas visai vājas; bet katrā vaļas brīdī un kaut kur tās varēja dziedāt un dziedāšanu ilgāk turpināt. Turklāt meldija bija jauna un raibāka ne kā senajām tautas dziesmām. Tas bija iemesls, ka mūsu ciemu zeltenītes arī šīs nezāles uzņēma."

Ļoti nozīmīgs jauno dziesmu apguvē bija pirmais melodiju krājums, kurš iznāca 1858.gadā, — "100 dziesmas un ziņģes ar notēm jaunekliem par labu sagādāts no J.Kakting un J.Caunīt". Ievadā sakārtotāji sniedz ziņas par krājuma tapšanu:

"Zinādami, ka dziesmas no viena dziesmu taisītāja vien ar laiku apnīkst, mēs dziesmas un ziņģes no daudz dziesmu taisītājiem krājam, no kurām mēs tās labākās un jaukākās izlasījām un priekš tam derīgus un mīlīgus meldiņus izraudzījām. Dažu reizi gadījās, ka jaukā meldiņa dēļ tāda dziesmiņa bija jāuzņem, ko gan nebūtu uzņēmuši, ja priekš viņa labāku dziesmu būtu atraduši; tā pat arī dažs ne īsti patīkams meldiņš bij jaukas dziesmas dēļ jāuzņem. Priekš daudz jaukiem meldiņiem mēs paši un mūsu draugi raudzījām derīgas dziesmas no vācu valodas pārtulkot."

Šajā krājumā atrodami arī piecu latviešu tautasdziesmu melodiju pieraksti. Viena piektā daļa no tekstiem ir ar Vecā Stendera vārdiem, vēl tikai pats J.Caunītis un E.Dinsbergs sagādājis 15 un 10 dziesmu tekstus. Te mēs atrodam arī tādas universālas melodijas, kas visbiežāk norādītas ziņģu krājumos: "Pie sudmalām paleijā", arī "Iekš upes vēsas lejas" (abām dziesmām viena melodija), "Pie straujas upes sēdēja", "Upes malā puisēns pina" u.c.

Kaudzītes Matīss, stāstot par Cimzes "Dziesmu rotas" (1872-1884) tapšanu, norāda par vārda piemeklēšanu melodijai:

"Tolaik vēl nevarēja nekā runāt par savas tautas komponistu meldijām, bet tās nācās ņemt no ārpuses — no citu tautu mūzikas un viņās pēc mēra jeb šablona bij jāiegulda dziedamie teksti jeb "vārdi", it kā rūtīs jeb gleznas rāmjos. To darīja arī Pilsātnieks, likdams savus sacerētos "vārdus" kaut gan svešā, bet krietnā mūzikā, [..] izmeklēja divas noderīgas meldijas no vācu komponistiem, centās ievietot viņās latviskus tekstus ar patriotisku saturu "Ozoli vēl Baltijā" un "Nu, sveiki, draugi, kas še kopā esam"."

J.Cimzes "Dziesmu rotas" nodaļai "Dārza puķes" pirmizdevumā apakšvirsraksts "Vāciešu dziesmas", bet vēlākos papildinātajos publicējumos "Mākslas un cittautu dziesmas". Arī tautasdziesmām domātajā nodaļā "Lauku puķes" atrodamas vairākas "vāciešu" un "mākslas dziesmas", kas, iespējams, jau bijušas folklorizējušās. "Dziesmu rotas" melodijas ir dzīvotspējīgas, bet tulkotie teksti, sevišķi vēlākajos izdevumos mācītāja J.Neilanda dotie, jau pilnīgi izzuduši no tautas atmiņas. Vienīgais melodiju krājums, kur jaunāko laiku dziesmas ievietotas tādas, kādas tās dzirdētas tautā, ir Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiāli" VI grāmatas nepublicētā daļa.

Bieži ievērojamu komponistu solo vai kora dziesmas tautā dzīvo ar citām melodijām. Piemēram, Šūberta "Puisēns rozi redzēja", E.Dārziņa "Vēl tu rozes plūc" un "Lauztās priedes", E.Melngaiļa un A.Kalniņa komponētais A.Niedras dzejolis "Dažu skaistu ziedu". Pēdējais folklorizējies ar vācu komponista F.Abta melodiju.

Jaunākos laikos, kad pārvarētas 19.gadsimta grūtības — dzejnieki būtu, bet melodiju trūkst, — var izdalīt atsevišķu komponistu daiļrades nozīmi tautā populārās dziesmas izveidē. Buržuāziskās Latvijas laikā skanēja Alfrēda Vintera dziesmas, un tauta vēl atceras: "Lēna vēsmiņa", "Anton, Anton", "Mans mazais draudziņ", "Gaujas laivinieks", "Viltīgās acis", "Lai meiča atsaucas" u.c. Ludis Bērziņš šādām "jaunmodes" dziesmām neparedzēja ilgu mūžu, bet viņa pieminētā "Stāv dzirnas zaļā ielejā" (melod. autors. V.Meiers, tekstu tulkojusi Aspazija) jau skan vairāk nekā 80 gadu. Ilgi nepazītās nu jau nelaiķa mūziķa Eduarda Rozenštrauha dziesmas ir "vecās likteņdzirnas", "Zilais lakatiņš", "Vaidava", "Jau saule riet aiz tumšām mežu sienām", "Zelta cauna" u.c. Nereti tautā kādai populārai melodijai piesakās pat vairāki autori. Par mūsdienās populāru komponistu dziesmu folklorizēšanos vēl trūkst materiālu, arī laika atkāpes. Folkloristiem ir izdevies pierakstīt dažas parodijas Raimonda Paula dziesmām, bet par to dzīvotspēju vēl grūti spriest.

Vai mēs aplūkojam vēsturiski senāko, vai jaunāko tautā populāro dziesmu slāni, tām līdzīgi tautasdziesmai raksturīga variēšanās. Visbiežāk dziesmas saīsināts, var būt aizmiršanas dēļ. Ja dziesma ziņģu lapās atrodama 18 un vairāk pantu garumā ar plašu izskaidrojumu, kāpēc Kārlis nevar precēt Anniņu vai Mariju, kādas materiālas dabas un pat ar darbu fabrikā saistītas grūtības liedz to darīt, tad tautā pierakstītais variants ir koncentrēts 3-5 pantos: vecāki liedz precēties, atliek tikai noslīcināties. Ir arī pretēja parādība — papildinājumi tekstā. Vecā Stendera rotaļai "Sliņķis gāja lūkoties sev sievu" interesantākam un iespaidīgākam izvedumu pievienots pants: "Lai ar sliņķis, tomēr mudris (gudris) Līgaviņu nobučo."

Tautā dziesmai "Zied zilas puķes meža malā" ir daudz variantu. Pamatā ir četru pantu garš A.Birkerta oriģināldzejolis "Starp klusajām druvām". Otro pantu tauta pilnīgi atmetusi:

"Tik skaista tā kā mīlestība,

Tik jauka tā kā pavasars,

Tik cēla tā kā nevainība,

Tik brīva tā kā saulestsars."

Varbūt nepieņemama likusies dziesma bez tāda rezultatīva noapaļota nobeiguma, kur tikai pateikts, ka "patīk pati skuķe", tad jau labāk kaut norādīt, ka "Drīz atkal izplauks zilās puķes, Bet skaistā skuķe neplūks tās", bet vēl labāk jau skaidrs iznākums, kas izteikts piecos sešos jaunos pantos: puisim no skaistās skuķes palicis tikai kapiņš, un viņš pats noslīcinās. Pievienojot klāt cita satura pantus, "Zilās puķes" kļūst par strēlnieku dziesmu.

Ļoti raksturīga ir dziesmu lokalizēšanās, Donava, Reina pārtop par Daugavu, Hamburga — par Rīgu. Tā pati Rīga, skaistā pilsēta, pārvēršas gan par Ventspili, gan par Liepāju. Baltinavā dziesmu "Es sēdēju uz Gaujas krasta" dzied: "Es sēdēju uz Tilžas krasta". Skaistā Anniņa nedzīvo tikai Ķemermiestiņā, bet vismaz vēl kādos piecos līdz septiņos Latvijas pagastos.

Ir teksti, kas katrā pusē tiek dziedāti savādāk, variējas arī melodijas. Citkārt viena melodija izmantota vairākiem tekstiem. Tā ukraiņu tautasdziesmas "Dņepra, Dņepra" motīvs dzirdams krievu romancē "................................."(Razorenova vārdi, A.Djubjuka) mūzika, ZA folkloras fondos atrodamas vismaz piecas dziesmas pēc šīs melodijas: "Tur aiz krūmiem guļ viens strēlnieks", "Ja liktens tev visu ņēmis", "Sniedz man draudzībā vēl roku", "Virši zili, virši sārti" un "Meži, meži, tumšie meži".

Daudzām dziesmām izmantota melodija no filmas "Volga, Volga". Dažkārt ziņģes dzied ar revolucionāro dziesmu melodijām un otrādi.

Nereti nenošķir tautasdziesmu un ziņģi, daudzas literāras cilmes dziedāmās dzejas tiek uzskatītas par tautasdziesmām. Dažkārt ziņģe tiek vērtēta augstāk, jo tā ir garāka, teicējam jābūt labai atmiņai, var ilgāk izdziedāties. Teicēju repertuārā mainās dažādas dziesmas, vērojama liela sajūsma un labpatika, izpildot jaunās dziesmas. Tāpat kā par tautasdziesmām, teicējs norāda, vai tā ir mātes vai tēva, vai cita kāda dziesma. Ļoti raksturīgs ir dziesmas tuvinājums savai pusei. Gandrīz katrā pusē varēs parādīt "uz kalna vientuļo ozolu, kas pa pusei jau nokaltis" un pavēstīt par puisi un meitu, kas zem tā satikušies un izšķīrušies. Bieži šķiet arī pilnīgi skaidrs jautājums par autoru. Pie dziesmas "Valteris ir goda vīrs" — piezīme: "Šo dziesmu teicēja iemācījusies no kādas kalpones, kas sacerējusi šo dziesmu par savu "kungu", kādu Liepājas advokātu ar uzvārdu Valters." Jumpravā teicēja par šo dziesmu teikusi, ka tā ir par kādu vietējo muižkungu. Tērvetē visievērojamākais cilvēks bijis tas, kurš zinājis visus vārdus šai ziņģei par Valtera ķēkšu.

Nīcā teicēji rāda uz lauku, kur blieķi balināti, un uz mežu, kur jaunā meita ievilināta Nīcas kungam. Teicēja ir pārliecināta, ka Vecā Stendera "Es blieķu dārzā biju" ir tikai Nīcas dziesma. Vēl Nīcā atrodami pieraksti, ka meita nomirusi, atstādama savam līgavainim zelta gredzenu un pašsacerētu vēlējumu, kas gan tik līdzīgs J.Esenberģa dzejolim, kas folklorizējies: "Un akmeni, nedz krustu Uz kapa nebūs celt, Tik košām baltām puķēm Būs virsū augt un zelt."

Mūsu gadsimta astoņdesmito gadu vidū daži folkloristi, tiekoties ar lielākām cilvēku grupām, aizsākuši aptauju par visvairāk dziedāt gribētām dziesmām. Aptaujas materiāli ir pagaidām ļoti nepilnīgi, aptaujāti cilvēki, kuru vecums lielākoties ir 16-22 gadi, katrs atzīmējis trīs dziesmas to popularitātes kārtībā, ko katrs gribētu dziedāt. Pārliecinoši pirmajā vietā ir latviešu tautasdziesmas. P.Jurciņa "Vālodzīte" pēc "Pūt, vējiņi!" un "Bēdu manu lielu bēdu" ieņem trešo vietu. Tālāk no populārām dziesmām seko L.Vāczemnieka un E.Rozenštrauha "Ūdensrozes", "Pie Dzintaras jūras" (vārdu autors K.Baltais, vācu deju melodija), F.Bārdas "Dzīvīte, dzīvīte", A.Niedras "Dažu skaistu ziedu", J.Neilanda "Teici, teici, valodiņa", Ā.Elksnes "Lūgums" (U.Marhilēvičs), Rietekļa "Še kur līgo priežu meži", "Stāv dzirnas zaļā ielejā", L.Brieža "Cielaviņa" (R.Pauls), Tirzmalietes "Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme", mūsdienu studentu dziesma "Ir vakars vēls" (kuras motīvi saskan ar Lapas Mārtiņa dzeju), "Dziesma par Kaupēnu", E.Zālītes "Zilie virši", Lilioma dziesma, Kaudzītes Matīsa "Brūklenājs".

Daļā sabiedrības dzied Aleksandra Čaka dzeju, Imanta Kalniņa dziesmas, kas ienākušas no vienas aktrises (Austras Pumpures) repertuāra, vai senas ziņģes un teātra kuplejas no cita cienījama aktiera (Ēvalda Valtera) koncertiem, dzied arī jaunākās latviešu un ārzemju estrādes dziesmas. Vecāku cilvēku vidū vēl skan Līventāla "Matīsiņš", Lapas Mārtiņa "Kāds dārznieks kādreiz bija", Zvārguļa "Vientuļais ozols", "Jaunība", "Sen tas bij’ pie Ventas ziedu laikā", "Ugunskurs", "Es grib’ rītā mežā braukt" u.c.

Tauta vienmēr ir gribējusi dziedāt, un ne vienmēr ir izprotama dziesmu izvēle.

Saīsināti publicēts no izdevuma "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis", 1987, nr.10, 56.-62.lpp.

 

Pilsētas Jāņu tradīcijas — ko dziedāja un darīja Rīgā

B.Unterkirhera vārdi

Pēc meldiņa "Kad es rītos agri ceļos"

Zāļu vakars un Jāņu nakts Rīgā

 

Skaistā Daugav’ upes malā

Skatās brālis, kā ar māsa

Uz tiem pulku cilvēkiem,

Svētku drēbēs ģērbušiem.

 

Skatās uz tām raibām lietām,

Kas uz tirgus vietu vietām

Pārdošanai izliktas, —

Nu nav naudas trūcības.

 

Skaistas puķes dažās kārtās,

Rozes, neļķes, nemaz dārgas;

Jauku smaržu izdod tās,

Pirciet pēc patikšanas.

 

Kurvīši un raibi pauti,

Saules širmji apzeltīti;

Kroņi, cepures, cik tīk, —

Kas vēl prot tik jaukus pīt!

 

"Zelta māmiņ," lūdzas Pricis,

"Pirc man cepuri ar spici;

Māsai košu kurvīti,

Kur var ielikt lellīti."

 

No jūrmalas meitas jaunas

Sanāk drānās pašu austās,

Savas zāles visādas

Agri vien jau nesdamas.

 

"Pirciet, kundziņ, krūzamētras!

Kumelītes itin lētas,

Zāles dažudažādas

Pie mums ir vislētākas."

 

Daža sieva, jau gan veca,

Līgo — un kā traka leca.

Kroņus galvā nēsā tās,

"Līgo, Jāni!" kliegdamas.

 

Jauni kungi un studenti

Braukā šodien košās laivās,

Līksmojas ar dziedāšan’,

Pilnas glāzes vien atskan.

 

Un, kad nakts nu pārgājusi,

Noguruši, apspirguši,

Veseli piecēlušies,

Nu uz Altona’u ies.

 

Daži brauc pa dzelzes ceļu,

Citi kājām notecēja.

Šodien lieli prieki būs,

Alus dzerts papilnam kļūs.

 

Raķetes ar daudz kāpj gaisā,

Švermeri ar prieku taisa;

Nu gan daža kapeika

Šodien te top izdota.

 

Gardi cepeši un kūkas,

Kas par naudu šodien lūkās?

Un ko sirds tik iekāro,

Ir pat šņepi izcepto.

 

Mūziķis ar lielu skaņu

Priecina tik vec’ kā jaunu,

Un viens otram uzsaucam

"Līgo, Jānīt!" — uzdzeram.

 

Tad pie Māras dzirnav’ dārzā

Var atpūsties koku ēnā;

Tur ir gardi dzērieni

Un ar smalki apdieņi.

 

Te tad top tik krietni dzīvots,

Ar turklāt tik brangi nodzerts,

Ka dažs sevi nesazin,

Ceļu mājās neatmin.

 

Tātad ar šī nakte beigta,

Kas no visiem top uzteikta,

"Līgo, Jāni!" uzdziedāts,

Tā bij viena brīva nakts.

 

 

 

Hungerkummers

Rīgā

 

Rīdziniekam savi prieki

Mēdz būt arī rudeņos.

Hungerkummers, vecie nieki,

Trijas reizes līksmo tos.

 

Pilns ir lielais munsturplacis,

Tur redz ļaudis dažādus;

Kāds tur mudžeklis, kāds tracis!

Visi sapērk ābolus.

 

Plača vidū redz tur stabu,

Kura galā lietiņas;

Kas tur uzrāpjas, tas dabū,

Visas, kas tur sakārtas.

 

Diezgan arī tādu rodas,

Kuri uzlīst vēlējās.

Jupis! Daudziem neizdodas, —

Rāpjas, pūlas — nolaižas.

 

Ļaudis uzgavilē, smaida,

Jo tāds skats tiem patīkas.

Zēni āboliem tos svaida,

Kas gar stabu rāpojas.

 

Vecrīgas ziņģu grāmata: XIX gadsimta beigu ziņģes. Sakārtojis A.Johansons. — R.: Zinātne, 1994. (Pirmpublicējums — "Ziņģu lapiņa", 1881.).