Ar debesmannu debesīs un varavīksni istabā

Savas bildes Auseklis Baušķenieks paraksta īsi un tieši tā, kā tām vislabāk piestāv: Bauš . Un uz viņa darbnīcas durvīm stāv rakstīts:

Te dzīvo viņš un otas trin,

Tā vārdu presē nepiemin.

Grib bildes skaistas uzkrāsot

Viņš ar, bet — neiznāk. 1981.–1983.

— Jā, tie bija tādi taupības gadi. Mālēju jau lielākoties savam priekam. Kad nesu darbus uz izstādēm, augstajām komisijām reti kas bija pa prātam. Te, lūk, šai bildē esmu pat pantiņu sacerējis klāt — kā gudri vērtētāji lauzītā latviešu valodā smādē gleznu, kur zāle nav tika zaļa, smaids cilvēku sejās nav tik plats un kolorīts tik gaišs, kā to padomju īstenība būtu prasījusi.

Bet par savām likstām ar gleznošanu un izstādīšanos mākslinieks runā bez jebkāda sarūgtinājuma. Jo dzīvi nu viņš ņem tādu, kāda tā ir, un nekad nav arī bijis ļoti pārliecināts, ka viņa darbi būtu pelnījuši lielāku ievērību. Atceros, toreiz, pirms 20 gadiem, kad Auseklis Baušķenieks, draugu un kolēģu pierunāts, savā 65.dzimšanas dienā sarīkoja pirmo personālizstādi, viņš bija patiesi pārsteigts par tās lielajiem panākumiem. Gluži tāpat, kā tagad par Triju Zvaigžņu ordeni.

— Tas jau nāca pavisam negaidīti! Kur mums tik daudz labu mākslinieku! Ļoti labu. Daudz labāku un vairāk atzītu par mani. Nu, brīnums!

Brīnums tas nešķiet daudzajiem Ausekļa Baušķenieka mākslas cienītājiem, kas viņa izstādēs, saskarē ar pašu meistaru allaž guvuši milzīgu pozitīvās enerģijas lādiņu, gaišu apskaidrotību. Viņa hiperbolas, neparastais skatījums uz lietām un parādībām tiecas tīši jaukt līdzsvaru un ārdīt stereotipus, noliek apskatīšanai allaž kādu negāciju gan no sabiedrības, gan katra atsevišķa cilvēka dzīves. Un skatītājam it bieži iedzeļ kāda jauna atskārsme par paša nepilnībām un vājībām. Katra bilde prasās tikt rūpīgi aplūkota, un katra vedina skatītāju uz sarunu — gan ar tās tēliem un simboliem, gan pašam ar sevi. Interesanti ir vērot skatītājus Ausekļa Baušķenieka izstādēs — vieni ļaujas šim dialogam ar gleznās tverto pasauli, mākslinieka redzējumu un aiziet no izstādes apskaidroti. Otri vienkārši priecājas par asprātību, komiskajām ainām un arī aiziet smaidīdami. Trešie redz notēlotas tikai negācijas un taisa visgudru, dažkārt drūmu ģīmi: sak, mākslinieks jau domā, ka tie tikai joki, bet lietas ir daudz nopietnākas.

Man šķiet, Ausekļa Baušķenieka mākslas saturisko pusi nevar labāk raksturot, kā to izdarījis mākslas zinātnieks Zigurds Konstants, paša sakārtoto grāmatu par viņu ievadot ar Roterdamas Erasma vārdiem:

"Ja jau nav nekā aplamāka kā jokoties par nopietnām lietām, tad nav nekā jaukāka kā niekus tā aplūkot, lai nieki neizliktos nemaz par niekiem."

Nieku un nieciņu Ausekļa Baušķenieka gleznās ir tiešām, cik uziet. Bet idejiskā un dvēseliskā slodze katram milzīga! Kaut vai taurenītis bildē ar robotiem — tas raisa asociācijas gan ar tiem "trauslajiem niekiem, kas pie dzīves sien" no Austras Skujiņas trīsdesmito gadu dzejas, gan putna spalvu no mūsdienu amerikāņu filmas "Forests Gamps", kas tikko saņēma tik daudzas Oskara balvas.

— Jā, manās gleznās galvenā ir saturiskā puse. Man arī patīk skaisti krāsu laukumi. Apbrīnoju Gogēna un Van Goga krāsu pasauli. Varbūt tuvāks tomēr ir Dalī. Bet es gleznoju, kā protu. Un ņemos apkārt katrai bildei, kamēr iznāk, kā esmu iedomājies. Man patīk pats darba process, tās saldās mokas. Ieceres bieži vien nāk nejauši, kā pēkšņa doma, atskārsme. Tad uzreiz cenšos nofiksēt — vai nu ar mazu skici, vai vienkārši pierakstu.

Arī es esmu lieciniece šādam pierakstam. Vēlreiz aplūkojam pasteļtoņos ieturēto glezniņu "Būs debesmanna" ar mazo puišelīti, kas skatās, kā māte kuļ lielā bļodā gaidāmo gardumu, un iztēlē redz enģelīšus uz mākoņa maliņas mielojamies ar to pašu mannu, kas taču tur laikam ir galvenais ēdiens. Šī pirmā bērnības atmiņa vedina pastāstīt par māti, kas audzinājusi savus četrus bērnus un ņēmusi arī veļu mazgāt. Viņa redzama, lūk, te pie gludināmā dēļa. Tēvs bijis ormanis. Tāpat kā vectēvs. Kurā bildē tad viņš būtu redzams? Un te nu mākslinieks tver pēc rakstāmā — nu patiesi, tēvs tak arī jāuzglezno!

— Man dzīvē viss tā vēlu nācis. Piedzimu vēlu — jaunākajai māsai jau bija 10 gadu. Toties, kad pēc trim meitām tikuši pie dēla, bijis liels prieks, un ielikuši man tādu gaišu vārdu — Auseklis. Vēlu sāku zīmēt. Patika jau skolas gados, bet skolotājiem nepatika. Atzīmes bija pavisam sliktas. Kad pēc ģimnāzijas bija jāizšķiras, ko tālāk darīt, par mākslas vai vispār kultūras lietām nedomāju. Gribēju kļūt par kādu mehāniķi vai jūras braucēju. Bet laiki bija grūti, vecāki uzstāja, ka jādomā kas praktiskāks. Iestājos universitātē arhitektos. Nepatika. Nemācījos. Bet tur bija arī daudz jāzīmē. Un tas iepatikās arvien vairāk. Gāju uz akadēmiju. Uzņēma uzreiz otrajā kursā. Rektors toreiz bija Vilhelms Purvītis, mācījos pie Miesnieka, Ubāna, Tones. Visi izcili mākslinieki! Personības. Ļoti patika veidot, bet Ubāns atrunāja, ieteica pievērsties glezniecībai. Un nenožēloju, lai gan tēlniecība man vienmēr bijusi tuva. Savulaik bērniem Pionieru pilī mācīju tēlniecību.

— Tas ilgus gadus bija maizes darbs, — atceras mākslinieka dzīvesbiedre Antoņina, saukta par Ņinu vai lielākoties par Nīni. Arī viņa pilī nodarbojusies ar bērniem. Tur sācies viņu kopīgais dzīves ceļš, svētīts ar lielu mīlestību un savstarpēju bagātināšanos.

Ar savu bērnībā savainoto roku paglābies no karadienesta, mākslinieks tomēr ticis iesaukts darba dienestā un izvests uz Vāciju. No gūstekņu nometnes atgriezies Latvijā, viņš nejutās atgriezies mājās. Ģimene bija paputējusi, trīs māsas devušās emigrācijā, darbi izvazāti un daudzi gājuši zudumā. Grūti, neiespējami šķita atkal ķerties pie otas. Ņinas lielā ticība viņa spējām palīdzēja tikt tam pāri. Un tieši viņas nesatricināmais miers un pārliecība ("Tu neuztraucies!", "Tikai glezno!", "Glezno, kā sirds liek!") māksliniekam palīdzēja vēlāk ilgus gadus izturēt neatzīšanu, noklusēšanu, ignoranci, nekrāt sirdī rūgtumu un darīt savu darbu. Reiz Antons Megnis apvaicājies: "Cik bildes tad tavs vīrs pa šo gadu uzmālējis?" Viņai diemžēl bijis jāatbild: "Nevienu!" Un, kaut arī Nīnim nebijis svešs Megņa labsirdīgais humors, kā skabarga sirdī iedūrušies viņa vārdi: "Tad tu esi slikta sieva!" Un viņa darīja visu, lai vīrs varētu gleznot. Uzņēmās lielāku darba slodzi pilī, lai viņam nebūtu tik daudz jādomā par iztiku, vāca un nesa uz komisijām visus vajadzīgos papīrus, lai viņu uzņemtu rindā pēc darbnīcas. Pagāja gan 11 gadi, bet darbnīcu viņš tiešām saņēma.

— Jā, tā īsti sāku nodoties mākslai, kad aizgāju pensijā un tiku pie savas darbnīcas. Biju ieguvis laiku un telpu, ko varu piepildīt tikai ar savām domām, meklējumiem un atradumiem. Te es varu veidot un gleznot, ķiberēties ar dažādiem mehānismiem un elektroniku, klausīties labu mūziku un aprunāties ar draugiem. Pirmo radiouztvērēju uzmeistaroju jau toreiz, kad Rīgā vēl nebija raidītāju. Tagad man izstrādājies tāds ritms: 10 mēnešus neatlaidīgi gleznoju, tad jūtos galīgi iztukšojies un kādus divus mēnešus noņemos tikai ar elektroniku. Tas palīdz turēt dvēseli līdzsvarā. Laimei jau nekā daudz nevajag — saskaņu ar sevi un līdzcilvēkiem. Redziet — tādu klusu, vienkāršu laimi piedzīvo ģimenīte, ko esmu notēlojis bildē "Varavīksne istabā".

Tā varētu būt arī mākslinieka dēla Ingus Baušķenieka ģimene, par kuras harmonisko saskaņu viņš patiesi priecājas. Senjors augstu vērtē arī dēla un vedeklas mākslu, kaut pats klausoties gandrīz vai tikai simfonisko mūziku, un lielākoties klasiķus.

Māksliniekam dzīves gājumā ir nācies pabūt Vācijā, Anglijā, ASV un vēl dažā labā zemē, bet viņa darbi, gan dāvināti, gan ārzemnieku un arī latviešu iegādāti, nonākuši Japānā, Kanādā, Austrālijā un daudzviet citur pasaulē.

— Es jau nekāds raženais mākslinieks neesmu. Pavisam uzgleznoti kādi 350 darbi. Vairāk uz ārzemēm nepārdošu, lai paliek tepat Latvijā. Uz rudeni jātaisa izstāde. Augustā paliks 85 gadi. Nekādu dižu svinēšanu neatzīstu, bet darbus ik pa pieciem gadiem cenšos parādīt.

Ausekļa Baušķenieka darbi vedina uz pārdomām. Skatoties to datējumu, jākonstatē, ka daudzus notikumus un parādības viņš it kā jau iepriekš paredzējis, nojautis ar savu mākslinieka intuīciju. Var tikai apbrīnot, cik trāpīgi un arī vispusīgi šais naivi mīļajās, satīriskajās un dažkārt groteskajās bildēs ir notēlots mūsu laiks, mūsu dzīve un garīgie apvāršņi. Kā savulaik sev pašam par pārsteigumu atklāja Andrejs Paulāns: "Brīnums gan! Visu mūžu tikai strādāju, taisīju podus, un nu izrādās, esmu radījis mākslu!"

Laiks un tauta visu noliek savā vietā. Un uz Ausekļa Baušķenieka atvainošanos par viņa atturīgo stāstījumu varētu atbildēt Kārļa Skalbes vārdiem: "Runāt ar darbiem — tā ir tā stiprākā un labākā valoda." Aina Rozeniece,

"LV" korespondente

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

un no mākslinieka arhīva