Akad. prof. Jānis Stradiņš

Aizvadīto sestdien, 17.jūnijā, Rīgas Sv.Pētera baznīcā atklāja ceļojošu izstādi "Baltija un vācieši", ko organizējušas Vācbaltiešu novadniecība Vācijā, Kārļa Širrena biedrība un latviešu — vācbaltiešu biedrība "Domus Rigensis".

Šī izstāde, kurā 32 stendos parādīta Latvijas un Igaunijas vēsture no 12.gs. līdz mūsdienām, akcentējot vāciešu lomu vēsturiskajās norisēs, jau kopš 1993.gada demonstrēta 20 Vācijas pilsētās, vēlāk — Lietuvā, pēc tam Liepājā un Daugavpilī. Tagad tā būs skatāma Rīgā, bet tālāk dosies uz Valmieru un Igaunijas pilsētām.

Izstāde tika atklāta I Baltijas izpētes konferences ietvaros, un atklāšanas ceremonija, kurā uzstājās "Domus Rigensis" priekšsēdētājs inž. V.Cepfs un O.Spārītis, LZA goda loceklis K.Karulis, LZA viceprezidents J.Stradiņš un izstādes organizētāja M.fon Hiršheite, pulcināja Sv.Pētera baznīcā lielu interesentu pulku. Piedāvājam prof. J.Stradiņa uzrunu atklāšanas ceremonijā (tulkojums no vācu valodas).

Pirmās Baltijas pētījumu konferences Eiropā (Rīgā, 16.—18.jūnijā) rīcības komitejas uzdevumā kā tās priekšsēdētājs sveicu jo sirsnīgi izstādes organizētājus un viesus. Tēma "Baltija un vācieši" neapšaubāmi pieder Baltijas pētījumu smagumpunktiem, un šī izstāde, kā arī vakardienas sēde Pulvertornī par Rīgas pilsoņiem gadsimtu gaitā bagātina mūsu konferenci, kurā piedalās 250 zinātnieki no 20 valstīm.

Vēlos pasvītrot divus momentus. Pirmkārt — izstādes tēma ir ļoti aktuāla Latvijai, tā ir vēsturiska un, iedrīkstos apgalvot, arī filozofiska problēma, atslēgas jautājums Latvijas pagātnei un varbūt arī nākotnei. Otrkārt — tas ir skats uz Latvijas vēsturi no ārpuses, kaut arī subjektīvs, taču citāds, salīdzinot ar mums ierastajām pieejām. Skats uz sevi no malas ir latviešiem noderīgs, ja vēlamies iekļauties Eiropas kontekstos, jo vēsture nav tikai tautiska mitoloģija, bet arī objektīva faktoru analīze.

Baltijas valstis ir piederējušas un pieder Rietumeiropai un Viduseiropai savas vēstures un tradīciju dēļ. Un tā tas ir, lielā mērā pateicoties vāciešiem. Līdz vācu invāzijai, līdz 13.gs., te bija Eiropas pēdējais pagāniskais novads — starp latīnisko katolicismu un bizantisko pareizticību. Svešas tautas centās šo ģeopolitiski nozīmīgo reģionu, ceļu no vikingiem uz grieķiem, pakļaut savai kontrolei. Tas izdevās vāciešiem, bruņinieku ordeņiem "Drang nach Osten" kustības gaitā. Ar katoļu (vēlāk — protestantisko) reliģiju šis reģions tika iekļauts Vakareiropā. Tas notika ar uguni un zobenu, ar sāpīgiem zaudējumiem vietējām tautām, taču tas notika, un tā ir mūsu vēstures tendence.

Izstāde apgaismo svarīgākās norises Baltijā, Latvijā — ordeņa laikus, Hanzas pilsētas, Māras zemes bojāeju, poļu un zviedru virskundzību, Kurzemes hercogisti, Krievijas impērijas Baltijas provinces, apgaismību, baznīcu dzīvi, Tērbatas universitāti, "Grindeļa laikus", pārkrievošanu, arī latviešiem mazāk pazīstamus jēdzienus, kā zemes vācisko pašpārvaldi (bruņniecību, landtāgus), Baltiju kā tranzītzemi ar izstarojumiem Austrumos un Rietumos. Fonā varbūt ir atstāti mums tuvākie aspekti, kā zemnieku dzīve, folklora, etnogrāfiskās tradīcijas, tautiskā atmoda, arī revolūcijas un abi pasaules kari.

Taču varam te skatīt arī Brīvības cīņas un pirmo neatkarības laiku, kaut negaidītā rakursā — ar majora Flečera un Hansa fon Manteifeļa portretiem, ar baltiešu landesvēra cildinājumu. Es negribētu še analizēt lielniecisko jakobīņu posmu Latvijas vēsturē, arī tā nav gluži izvērtēta problēma, taču objektivitātes labad jāatzīst vācu un latviešu ieroču brālība cīņā pret boļševismu 1918.—1920.gados. Mums jāatzīst, ka bez vācu un vācbaltiešu palīdzības toreiz diez vai būtu izcīnīta Latvijas neatkarība, bet Latvijas boļševizācija jau 1919.gadā Pētera Stučkas laikā būtu likteņa drāma latviešu nācijai, kā arī vācbaltiešu kopības traģiska bojāeja jau toreiz.

Mums jāuzlūko vācu loma Latvijas vēsturē citādi, nekā esam raduši to darīt, un daļēji tas jau tā notiek. Tādi jēdzieni kā "Drang nach Osten", vācu kultūras misija Baltijā latviešu aprindās jau tiek izrunāti bez negatīvas pieskaņas. Un līdzās Garlībam Merķelim vai Vecajam Stenderam mēs sākam novērtēt arī Tērbatas universitāti, veco vācisko Rīgas Politehnikumu, Augustu Bīlenšteinu, mēs atskārstam, ka mūsu dziesmu svētki, koru kultūra, studentu korporācijas lielā mērā veidojušās vācu tradīciju ietekmē. Tas pats sakāms par Rīgas arhitektūru, jūgendstilu. Maz vēl mēs zinām par vācbaltu rakstniekiem Verneru Bergengrīnu, Franku Tīsu, par vācbaltiešu zinātniekiem, kas arī varētu bagātināt mūsu kopējo kultūras mantojumu.

Mums jāatzīst, ka Latvija ir attīstījusies kā multikultūru zeme, un līdzās konfrontācijai vēsturē ir bijusi arī sadarbība. Un, riskējot kļūt nepopulārs, gribu tomēr izteikt domu, ka nākotnē kopējā kultūras kontekstā tiks iekļauti arī īstās krievu kultūras vērtīgie elementi. Cik drīz tas notiks, tā ir cita lieta. Jo mēs atceramies, ka šodien ir 17.jūnijs, un mēs nedrīkstam aizmirst, ka tieši šajā datumā pirms 55 gadiem, 1940.gadā, Latvijā iesoļoja krievu padomju karaspēks, kas saistījās ar mūsu neatkarības zaudējumu. Vai vēsture atkārtosies? — Dievs viņu zina, situācija ir būtiski mainījusies, taču modriem mums jābūt.

Šajos Latvijai smagajos finansu un banku krīzes laikos mums jādomā tomēr arī par eiropeisku nākotni, par sadarbību, arī ar Vāciju, nākamajā gadu tūkstotī. Vācija tagad kļuvusi par Latvijas tirdzniecības galveno partneri Rietumos. Aizvakar mēs runājām ar federālo ministru Beča kungu par kultūras vērtību apmaiņu. Mēs domājam par Rīgas 800 gadu jubileju, par Melngalvju nama un Rātslaukuma ansambļa atjaunošanu, par Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2001.gadā. Tieši šonedēļ notika arī pirmā jaunās, oficiālās, apvienotās Rīgas jubilejas rīcības komitejas sēde Ministru prezidenta Māra Gaiļa vadībā. Šajā ziņā mēs gaidām Vācijas atbalstu, vismaz morālu atbalstu, un vācbaltieši varbūt varētu kļūt par Rīgas pilsētas lobiju (šī vārda labā nozīmē) Vāczemē.

Vēsture turpinās, un pēc gadiem piecdesmit, manuprāt, šī izstāde varētu tikt būtiski papildināta ar jauniem eksponātiem, ar jaunu pieredzi Latvijas un Vācijas attiecībās. Katrā ziņā, Vācijas saimnieciskā, kultūras un varbūt arī politiskā misija šajā Eiropas reģionā nav beigusies, ja vien tā balstīsies uz toleranci, uz tautu pašnoteikšanās tiesību, uz Baltijas nāciju neatkarības atzīšanu. Un mēs, latvieši, nesakām šodien, kā pirms 55 gadiem, izceļojot vācbaltiešu kopienai, tos vārdus: "Uz neredzēšanos!", bet gan sakām "Herzlich willkommen!" — ja nāk draugi un partneri, kas atzīst mūsu tiesības brīvi pastāvēt un attīstīties.