Kāda bija, ir un var būt Latvija

No 16. līdz 18. jūnijam Rīgā, Latvijas Universitātē, notika Pirmā Baltijas izpētes konference Eiropā, kurā tika nolasīts ap 200 lietpratēju referātu. Daži no tiem — iepriekšējā numurā. Šeit — tēmas turpinājums.

Raitis Vilciņš, filizofijas doktors, Kultūras akadēmijas profesors:

Tautu un valstu mērogi kā teorētiski metodoloģiska problēma

Cilvēce potenciāli un substancionāli ir vienota. Tomēr tās attīstības reālā gaita un aina parāda vēsturiskā procesa nevienmērību. Sabiedrības kā relatīvi patstāvīgi organismi pārstāv ļoti atšķirīgus funkcionēšanas un attīstības resursus, tipus un modeļus. Arī katra konkrēta sabiedrība ir tikai daļēji viendabīgs un sistēmveidīgs fenomens. Tā ietvaros pastāv un mainās pēc ietekmētspējas dažādi vēsturiskās dzīves faktori: ģeogrāfiski teritoriālie, ekoloģiskie, tehnoloģiskie, ekonomiskie, demogrāfiskie, pārvaldes un vadības spēki, tradīcijas un innovācijas attiecības, kā arī kultūras un civilizācijas spēku sakarības.

Katras sabiedrības vēsturiskais process zināmā mērā individualizējas. Šī individualizācija saistīta ar sabiedrības cilvēciskā sastāva iespējām pacelties konsolidāli pār savu vēsturisko ikdienu un likteni valdīt spējīga kolektīvā subjekta — tautas līmenī. Iedzīvotāji — populuss — veido vēsturiskā procesa biopotenciālu un socializējamu demokrātisko resursu. Dēmoss lieliski iekļauj sevī sociālo indivīdu masu. No populusa un dēmosa noteiktos apstākļos izveidojas aktīvai un konstruktīvai dzīvesdarbībai gatava tauta. Tautas kategorijā ietilpstošais socializēto iedzīvotāju kopums no pasīvas objektīvās realitātes pārtop produktīvā subjektīvā realitātē. Šādā kvalitātē sabiedrības cilvēciskie spēki kļūst par ražīgu, stabilu un stratēģiski perspektīvu vēsturisko vairākumu. Tas spēj apzināt savu identitāti konkrētas sabiedrības autohtonās attīstības, saskarīgo sabiedrību reģionu un cilvēces globālās vēstures kopsakarībās. Tautas stāvoklī sabiedrība spēj distancēties no vienpusējas un grūti ietekmējamas objektīvās determinācijas un izdara savu vēsturisko izvēli. Rezultāts ir tradicionālo lielo, vidējo un mazo sabiedrību aprobežojošās, pat diskriminējošās attīstības iespēju un lomu strukturējuma pozitīva pārvarēšana.

Saturīgajos mērogos tautu vēsturiskais lielums ir tieši atkarīgs no sabiedrības radošā, konstruktīvā un produktīvā spēka. Tīri demokrātiskie raksturojumi, vienkāršota sociālās eksistences paplašināšana un vienplākšņaini ekstensīva sabiedrības pašatražošana nerada pamatu tautas kvalitatīvajam lielumam, pietiekamai vitalitātei un dzīvotspējai nākotnē.

Skaitliski nelielas sabiedrības, pārorientējoties uz dabiski vēsturisku un oriģinālu, bet vienlaikus pozitīvām ārējām ietekmēm un globālas nozīmes sasniegumiem atvērtu attīstību, spēj pārvarēt vēsturiskā provinciālisma barjeras.

Atkarībā no sabiedrības cilvēciskā tautspējīguma būtiski mainās arī varas sistēmas, to formas un realizācijas mehānismi. Vienpusīga varas sistēmas politizācija un varas subjekta, it īpaši daudzveidīgo un cirkulējošo elitu, pašrealizācijas sašaurināšana līdz entnokrātijai neļauj atbrīvoties no mehāniskā, būtībā neefektīvi strādājošā represīvās realitātes modeļa. Tas bloķē makro un mikrosociālās dzīves individualizāciju, funkcionē, pārtērējot un izšķērdējot materiālos, garīgos un cilvēciskos resursus, atsvešina varu no tautas un valsti no sabiedrības, neļauj veikt produktīvas reformas par pieņemamu progresa cenu. Impēriskās, gigantiskās, administratīvi hipercentralizētās valstis neatkarīgi no to teritoriālajiem izmēriem un represīvās enerģijas ar laiku kļūst hroniski nestabilas, zaudē savas iespējas izdzīvot un nodrošināt lokāla un globāla vēriena attīstību.

Mūsdienās aizvien intensīvāk parādās arī tradicionālo, klasisko un tipisko valstveidojumu vēsturisko likteņu transformācijas.

Uz sociālā tirgus ekonomiku, liberālismu un demokrātiju, daudzvariantu attīstību un cilvēcisko vērtību galamērķiem orientētās valstis lielā mērā jau kļūst pārvalstiskas, dziļāk sakņojas pašā sabiedrībā, efektīvāk savieno anonīmi pārpersoniskās, unificējošās funkcijas ar zināmu varas policentrismu, kā arī ar spontānām un lokālām cilvēku aktivitātēm.

Šādās sakarībās katra tradicionāli monocentriska un etatokrātiski funkcionējoša valsts jau kļūst pārāk smagnēja, stagnanti hipertrofēta. Bet formāli mazapjomīgas valstis var ātrāk pārveidot savu iekārtu un varas mehānismu pēc iekšējā federālisma principiem, kas ļauj būtiski kāpināt valstu vēsturiskās atjaunotnes un progresīvas pašrealizācijas iespējas.

M.Vidnere, ekonomikas doktore, Latvijas Universitātes docente:

Politiski represēto cilvēku pārdzīvotais un tā sociālpsiholoģiskais aspekts

Latvijai piedzīvojot sociālās vēstures attīstības un politiskās iekārtas destrukcijas laikmetu, kad savu kvintesenci sasniedzis sociālās vēstures konstituēšanas akts, atklāts paliek jautājums par represēto un reabilitēto personu dzīves liecību un pieredzes mantojumu un tā sociālpsiholoģiskajiem aspektiem.

Represēto personu aptaujas materiālu iesaiste konkrētos sociālpsiholoģiskos pētījumos ļauj pietiekami objektīvi izzināt tādas indivīda un sabiedrības attiecību šķautnes, kas palīdz labāk izvērtēt mūsdienu aktualitātes un izprast iespējamos nākotnes variantus, nodrošinot pietiekami augstu iegūtās informācijas un objektīvi eksistējošās realitātes atbilstības pakāpi.

Represēto personu dzīves stāsti un psiholoģija ir latviešu tautas vēstures dziļākā sāpe, un tās apzināšana ir ne tikai pienākums pret tautu, bet arī humāns zinātnes uzdevums, kas var ievērojami ietekmēt tautas un nācijas tālāko ētisko attīstību.

Nepieciešamība analizēt represēto cilvēku dzīves pieredzi un psiholoģiju ir motivēta šādi.

Tā ir noteiktas tematikas aizskarsme un pētniecība, kas saistīta ar vēsturē līdz šim nebijušu totalitārā režīma aktu, kurā ir cietusi vismaz desmitā daļa latviešu tautas.

Šīs tematikas izpēte ir cieši saistīta ar cilvēcisko attiecību formu apjēgsmi, to kategoriju apzināšanu un interpretāciju, atklājot neizmantotās un aplami ekspluatētās cilvēka radošās potences.

Apzinot pēc iespējas vairāk no totalitārā režīma cietušo cilvēku personīgo pārdzīvojumu liecību, pieskaramies dziļākajiem cilvēka morālās motivācijas aspektiem un normām, ar kurām tie saskaņojuši savu dzīvi.

Aizskarot etnisko sfēru kā apziņas lauka "kultūras modeli", kurā cilvēks ieaug kopš bērnības, analizējam tā nepārtrauktību cilvēka un tautas cilvēcisko formu (kultūras) izjūtā.

Iedziļinoties šo cilvēku dzīves vēstures fenomenā, iegūstama savdabīga vēstures subjektivizācijas liecība, kā arī noteiktu cilvēka esmes atainojums, kas atklāj tieši tās nozīmīgās cilvēciskās vērtības, kuru pietrūkst mūsu dzīvē, mūsu vidē.

Izpētes objekts ir visi 1994.gadā Latvijā dzīvojošie politiski represētie Latvijas pilsoņi. To kopskaits ir noteikts, pamatojoties uz Latvijas Valsts arhīva un pašvaldību Represēto lietu komisiju izsniegtajiem sarakstiem.