Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna Latvijas skolu jaunatnes VII Dziesmu svētku noslēgumā svētdien, 2. jūlijā

Cienījamie svētku dalībnieki, cienījamie klausītāji un skatītāji!

Mūsu tauta — dziedātāju tauta. Stipri vīri, gudras sievas, trausli bērni ar savu balsi ir pratuši pastāvēt simtiem gadu — gan baltās, gan nebaltās dienās, jo tautas dziesma, kopdziesma ir apliecinājums mūsu sāpei, mūsu varēšanai, spītij un priekam — mūsu dzīvei.

Tautas dziesma — tautas gars. Tas ir mūsu apliecinājums — ir un mūžam būs Latvija! Šo dziesmu nevar iemācīt īsā laikā, to katra dzimta savam bērnam ieliek šūpulī. Un, kad tas dodas pasaulē, tad pienāk viņa kārta atdot dziesmu, atdot nākamajai paaudzei.

Tāpēc Dziesmu svētki nav tikai iegūšanas svētki, tie ir došanas un pacilāta gara svētki. Šodien — Latvijas skolu jaunatnes septīto Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts. Un te nu viņi ir: smaidīgi, skaisti, spulgām acīm, cits raupjām savas zemes saimnieka delnām, cits smalkām mākslinieka rokām. Viņi stāv mūsu priekšā un ir gatavi dāvāt visu, ko sava mūža pavasarī ir sapratuši, ieguvuši un mantojuši. Vai mūsu sirdis ir gatavas saņemt šo bērnu dvēselīti?

Vai mēs visi kopā, mēs — pieaugušie, šajā rūpestiem pārņemtajā ikdienā spējam dāvāt un piepildīt bērna sapni "par dailes un zinātnes dižo pili" "uz granīta sirmsūnu pamatiem"?

Vai mūsu pieaugušo cilvēku gars ir tik možs kā mūsu meiteņu un zēnu dvēseles? Un, ja nav, tad ņemsim šodien mūsu bērnu trauslo spēku, sasmelsimies šīs gaviles, lai būtu stiprāki, lai atkal mēs būtu gatavi radīt, veidot un dot šodienai un rītdienai par spīti visām grūtībām.

Klausīdamies dziesmu šovakar, domāsim par mūsu jaunatni — tautas slavu un godu. Tā ir mūsu vislielākā bagātība. Tā ir mūsu nākotnes ķīla un ticība rītdienai.

Man bija tas gods būt par šo svētku Rīcības komitejas goda priekšsēdētāju, un es zinu, ar kādu neizsīkstošu enerģiju daudzi cilvēki gatavoja gan šo svētku māksliniecisko pusi, gan organizēja saimniecisko darbu.

Paldies viņiem par to!

Šajās dienās, dzirdot šo tūkstošiem balsu izteikto prieku un lepnumu, droši varu teikt — bija un būs vērts rīkot šādus svētkus!

Latvietis, neatkarīgi no vēstures uzspiestiem līkločiem, mūžam ir licis bēdu zem akmeņa, pāri gājis dziedādams.

Lai jums šovakar skanīgas balsis un raits dejas solis!