Režisore Skaidrīte Strade

Krietni pirms starptautiskās Teātra dienas savu 40 darba gadu jubileju atzīmēja Madonas Tautas teātris.

Rūpju nekad nav trūcis arī madoniešiem, taču te vairāk kā daudzviet citur prātus nodarbina garīgās vērtības. Madonas muzejs regulāri rīko vērtīgas mākslas izstādes, tipogrāfija palīdzējusi nākt klajā daudzām labām grāmatām, kultūras namā rosīgi darbojas kori, folkloras kopas, dejotāji, pūtēju orķestris un vēl citi pieaugušo un bērnu pulciņi. Rūdolfa Blaumaņa Tautas teātrim kārtējiem mēģinājumiem tur vairs nav īsti vietas. Tie notiek kinoteātra telpās, bet uz kultūras nama skatuves tikai ģenerālmēģinājumi un izrādes. Atelpas brīžu nav bijis. Teātra jubilejas programmā bija pirms vairākiem gadiem iestudētās izrādes, ko skatītāji vēlas redzēt atkārtoti — J.Jurkāna komēdija "Ak, nauda naudiņa..." un N.Vētras drāma "Dzirnavas", bet pašā jubilejas svinību vakarā teātris skatītājiem dāvināja pirmizrādi: Monikas Zīles lugu divās daļās "Čemergess" — "Katram sava kaite sāp". Lugas galvenā doma ir par saprašanos, par to, cik vajadzīgi esam viens otram, vientuļi un ievainojami, kad paliekam vieni un nav kam savu bēdu uzticēt. Režisore Skaidrīte Strade lugas domu atklājusi pārliecinoši risinātās tēlu attiecībās, reālistiski veidotos raksturu zīmējumos. Scenogrāfs Slavis Strads ar dažiem aizslietņiem rada lauku mājas interjera ticamību, bet ar gleznojumu dibenplānā — divi gulbīši ūdensrožu dīķī — ironisku attieksmi pret "bēdām", ko var mazināt "sirdi izkratot", pašam sevī ieklausoties un aptverot, ka tepat ir arī glābiņš no tām.

Skaidrīte Strade gadu desmitus strādājusi ar teātra kolektīvu, ar pacietību un rūpību izaudzinājusi ansambli, kas spēj brīvi dzīvot uz skatuves. Režisore nekad nav dzinusies pēc lētiem efektiem un mākslotas oriģinalitātes, bet gan tiekusies pēc literārā darba dziļākās jēgas un tēlu būtības atklāsmes.

Izrādes viņa veido roku rokā ar savu dzīvesbiedru mākslinieku Slavi Stradu. Arī viņš allaž cenšas atklāt darba dziļāko būtību. Tāpēc arī Madonas teātris ir ieguvis reālpsiholoģiskā teātra seju un iemantojis skatītāju cieņu plašā apkārtnē. Skatēs un starptautiskos festivālos R.Blaumaņa Tautas teātris aizvien guvis atzinību un arī godalgotas vietas.

Daudzi Blaumaņa Tautas teātra aktieri ir īsti meistari, dabas doti un skatuves pieredzē izslīpēti talanti. Astoņdesmit otro pavasari sagaidījusi Ārija Sīle, būdama sprigana un aktīva visās dzīves jomās. Viņas sirds teātrim piederējusi jau no skolas gadiem, kad skolotājs viņu, mazu knīpu, uzcēlis uz krēsla un licis norunāt dzejolīti. Tas bijis skaists brīdis! Ikdienā Ārija Sīle strādājusi par kasieri grāmatu veikalā, bet visa diena pagājusi gaidās, kad pienāks vakars un viņa atkal varēs izjust laimi pārveidoties par kādu citu cilvēku, mēģinājumos apgūt šīs burvju mākslas paņēmienus. Pašlaik Ārija Sīle ir pensijā, kopj savu dārziņu, ada un gaida ciemiņus. Bērni dzīvo citur un labprāt ņemtu māmuļu pie sevis, bet viņa nespēj dzīvot bez teātra, un arī teātrim būtu grūti iztikt bez Ārijas Sīles. Līdz nepazīšanai dažāda viņa spēj būt — kā smagas likteņa nelaimes pārcietusi, bet cieta pret sevi un asi patiesa pret māsām drāmā "Dzirnavas" vai šolaiku dzīvē galīgi apjukusi un nevarīga večiņa komēdijā "Ak, nauda naudiņa...", kur tik jauki atraisās viņas dabiskais humors.

Ne vien mākslinieciskās, bet arī sabiedriskās nozīmības ziņā ar Blaumaņa Madonas Tautas teātri saistās Martas Kraslovskas vārds. Ilgus gadus Marta Kraslovska strādājusi par kultūras nama direktori. Viņas dziļā kultūras darba vērtību izpratne palīdzēja veidoties un nostiprināties Tautas teātrim. Ik brīvo brīdi direktore veltīja teātrim kā aktrise, kam tā ir sirdslieta. Nav iespējams uzskaitīt visas spoži nospēlētās lomas, bet jāpiemin, ka visas tās ir bijušas meistarības ziņā izcilas, pie tam arvien bijis izjūtams aktrises personības spēks. Madonas teātra repertuārā Martas Kraslovskas vārds sastopams pie tik dažādās izteiksmes krāsās veidotām lomām, ka grūti noticēt, ka to spējusi radīt neprofesionāla aktrise.

Spilgta raksturlomu tēlotāja ir Valentīna Zepa, arī viena no Blaumaņa teātra stūrakmeņiem. Temperamentīga, atraisīta, organiska, uz skatuves allaž jūtas kā zivs ūdenī.

Sadzīvē atturīgā un klusā Dace Ādamsone uz skatuves tēlojusi arvien galvenās varones. Viņa ir emocionāla aktrise ar dziļu un patiesu jūtu pasauli. Labi viņa spēj iedzīvoties arī raksturlomās.

Jubilejas vakarā 11. martā lielā zāle bija pārpildīta, teātra saimei laimes vēlēja arī skatuves mākslas cienītāji no pārnovadiem, arī Alūksnes režisors Uldis Sedlenieks, kas savulaik strādāja Madonā. No Rīgas ceļu bija mērojusi profesore Līvija Akurātere, Tautas mākslas centra teātra sektora vadītājs Haralds Ulmanis un dramaturģe Monika Zīle. Svētkus vainagoja varena uguņošana, bagātīgi klāti mielasta galdi un dejošana līdz rīta gaismai.

Nora Vētra–Muižniece — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Oļģerts Skuja