Kad mūsu kopēja nākotne ir visa Eiropa

Par Ārlietu ministrijas organizēto starptautisko konferenci

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, atklājot konferenci

Ārlietu ministrs:

Ekselences! Dāmas un kungi!

Es esmu ļoti pagodināts šodien atrasties šeit. Man ir liels prieks atklāt šo domas rosinošo konferenci.

No Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās iegūs gan jau esošās ES dalībvalstis, gan kandidātvalstis. ES kandidātvalstīm paplašināšanās nozīmē vairāk nekā tikai pirmsiestāšanās kritēriju izpildi, ko noteikusi Savienība. Katra kandidātvalsts pēdējo desmit gadu laikā jau ir ieviesusi milzīgas politiskās, ekonomiskās un sociālās pārmaiņas. Šīs izmaiņas tiek skatītas kā pieliktās kopīgās pūles, lai sasniegtu vispārēju Eiropas labklājību un stabilitāti. Dažkārt šīs izmaiņas prasījušas lielas sociālās izmaksas, bet mēs tajā saskatām ieguldījumu mūsu kopīgajā nākotnē. ES dalībvalstīm, tāpat kā kandidātvalstīm, paplašināšanās nozīmē lielāku drošību, stabilitāti un vairāk iespēju. Paplašināšanās veiksme noteiks ES kapacitāti globālā mērogā. Nākotnes ES būs ne tikai ekonomiska un politiska lielvara, bet arī demokrātija un stabilitāte ar modernu un atvērtu sabiedrību jau visā savā būtībā.

Nicas lēmumi apliecina, ka paplašināšanās būs realitāte, jo lēmumi tika pieņemti, paturot prātā kandidātvalstu uzņemšanas iespēju.

Latvija var būt apmierināta ar sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš 2000.gada februāra, kad Latvija sāka sarunas, esam virzījušies uz priekšu daudz ātrāk nekā valstis, kas sarunas sākušas agrāk nekā Latvija. Sarunās sasniegtais progress ir skaidrojams ar iekšējām pārmaiņām Latvijā. Tāpat arī Portugāles un Francijas apņemšanās ES prezidentūras laikā uzturēt līdzšinējo straujo sarunu gaitu ir devusi savu ieguldījumu. Latvijai atvērtās un slēgtās sarunu sadaļas nav tikai pašmērķis. Mēs pirmsiestāšanās sarunas uztveram kā ieguldījumu Latvijas iekšējā attīstībā, kas veicina mūsu reformas. Tas ir instruments, kas palīdz identificēt problēmas un formulēt prioritātes. Valdība ir noteikusi 2001.gada prioritātes -– sabiedrības integrācija, valsts administrācija, ekonomikas un reģionālā politika, tiesu sistēmas stiprināšana.

Mēs atbalstām Zviedrijas ES prezidentūras mērķi — atvērt visas atlikušās sarunu sadaļas. Eiropas Komisijas piedāvātā iestāšanās sarunu "ceļu karte" uztur šo iniciatīvu. Ņemot vērā līdzšinējos panākumus sarunās, Latvija ir pārliecināta, ka spēs iekļauties šajā grafikā. 2001. gads mums ir izšķirošs - mūsu mērķis ir virzība saskaņā ar "ceļu karti" un sarunu noslēgšana 2002. gadā. Latvija uzskata, ka valstu grupēšana ir neapdomāta un neatspoguļo patieso kandidātvalstu gatavību.

Eiropas Komisija 2002. gadu uzskata par brīdi, kad tai vajadzētu uzņemt jaunās kandidātvalstis. Katra kandidātvalsts ir noteikusi arī savu datumu, kad tā būs sagatavojusies iestājai ES. Mēs esam pārliecināti, ka pievienosimies ES, vēlākais, 2004. gadā un piedalīsimies nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Dāmas un kungi,

Mūsu kopīgais mērķis ir izveidot ekonomiski stipru un augsti attīstītu Eiropu. 2000. gada martā Lisabonā Eiropas Savienības Padome izvirzīja mērķi Eiropas Savienībai — radīt pasaulē dinamiskāko ekonomiku, kas balstīta uz konkurētspējīgām zināšanām. Šis ir ambiciozs mērķis. Ekonomiskā politika ir cieši saistīta ar sociālo integrāciju. Tas būs jauns izaicinājums Eiropas drošībai, jo ekonomiskās un sociālās atšķirības neizzudīs līdz ar paplašināšanos.

Ir svarīgi stiprināt savstarpējo uzticību ne tikai valdību līmenī, bet arī visā sabiedrībā, lai pašreizējo kandidātvalstu pilsoņi nejustos kā otrās šķiras indivīdi paplašinātajā Eiropas Savienībā.

Šī konference ir pulcinājusi tikai nelielu daļu no Eiropas vadošajiem domātājiem, un tās mērķis ir diskutēt par to, kā būtu veidojams jauns līdzsvars un dinamiska sadarbība paplašinātajā Eiropā un tās kaimiņvalstīs, īpašu uzmanību vēršot uz šo valstu sociālajām un teritoriālajām atšķirībām. Es ceru, ka šis nodoms tiks sasniegts. Paldies par uzmanību!

"LV" (Kristīne Valdniece,

Artis Nīgals)

neoficiāls tulkojums

no angļu valodas

Uzruna konferencē "Stiprinot Eiropu kā labklājības, sociālās stabilitātes un tiesiskuma telpu" Rīgā 2001. gada 16. februārī

Par Ārlietu ministrijas organizēto starptautisko konferenci

Apritējuši desmit gadi, kopš dzelzs priekškara krišanas un Eiropas mākslīgā dalījuma izzušanas. Iepriekš no pārējās Eiropas mākslīgi nošķirtās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis veikušas nozīmīgu ceļu demokrātijas un tirgus ekonomikas virzienā un ar katru brīdi arvien noteiktāk tuvojas Rietumeiropas attīstītajām valstīm — Eiropas Savienībai (ES). Ir pienācis laiks, kad Latvijai kopā ar pārējām Eiropas Savienības kandidātvalstīm aktīvi jāiesaistās diskusijās par tēmām, kuras tiek apspriestas ES dalībvalstīs. Arī kandidātvalstīm beidzot jārunā par visas Eiropas nākotnes attīstības izredzēm un problēmām.

Apzinoties šo nepieciešamību, Latvijas Ārlietu ministrija piektdien, 16. februārī, rīkoja starptautisku konferenci "Stiprinot Eiropu kā labklājības, sociālās stabilitātes un tiesiskuma telpu." Konferences dalībnieki centās rast atbildi, kā nodrošināt labklājību un ekonomisko stabilitāti paplašinātajā Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs.

Izteikt savus viedokļus un diskutēt par paplašinātās Eiropas nākotnes attīstību uz Rīgu bija aicināti augsta ranga politiķi, zinātnieki un žurnālisti no Eiropas Savienības dalībvalstīm un kandidātvalstīm, kā arī pārstāvji no Ukrainas un Krievijas. Dalībnieku vidū bija Francijas Starptautisko attiecību institūta prezidents Tjerī de Monbriāls ( Thierry de Montbrial ), Francijas Ārlietu ministrijas Eiropas sadarbības direktore Paskale Andreani ( Pascale Andreani ), Portugāles Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Eiropas lietās Franciskū Seišašs da Košta ( Francisco Seixas Da Costa ), Eiropas Komisijas Paplašināšanās komisāra kabineta locekle Petra Erlere ( Petra Erler ), Igaunijas Eiropas integrācijas biroja direktors Henriks Hololejs ( Henrik Hololei ) u.c.

Konferenci atklāja Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš. Ministrs sanākušo dalībnieku uzmanību vērsa uz lielajām izmaiņām, kas notikušas Eiropā pēdējos desmit gados, un norādīja, ka politiskā un ekonomiskā attīstība ES kandidātvalstīs devusi lielu ieguldījumu visa Eiropas kontinenta kopējai izaugsmei un stabilitātei. I.Bērziņš uzsvēra, ka ir nepieciešams panākt savstarpēju uzticēšanos ne tikai dalībvalstu un kandidātvalstu valdību, bet arī sabiedrību līmenī. Tikai aktīvi diskutējot un sadarbojoties, iespējams panākt izaugsmi Eiropā, un šī konference ir solis ceļā uz to, atzina I. Bērziņš.

ES paplašināšanās — smags pārbaudījums nākotnes Eiropai

Konferences darbs risinājās divās daļās, kurās tika diskutēts par sociālo un ekonomisko atšķirību mazināšanu (kohēziju) Eiropā un par pilsoniskās un tiesiskās drošības stiprināšanu.

ES dalībvalstis pirms nepilna gada ES Padomē Lisabonā vienojās par jauno sociālās un ekonomiskās kohēzijas stratēģiju, par Eiropas nākotnes ekonomiskās izaugsmes pamatprincipiem. Kohēzija nav tikai reģionālā politika, tā ietver sevī arī zinātnes, transporta, enerģētikas, lauksaimniecības un citu nozaru vienmērīgu attīstību.

ES Padome vienojās par to, kā ES kļūt par dinamiskāko ekonomisko spēku pasaulē. Eiropas Savienība ekonomiskā spēka ziņā pašreiz atrodas aiz ASV, bet tas nenozīmē, ka mums ar to būtu jāsamierinās, konferencē atzina Franciskū Seišašs da Košta. Mums būs jāveido gudra, inovācijām bagāta Eiropas ekonomika, kas balstīta uz jaunajām tehnoloģijām un Eiropas kultūras daudzveidību, paskaidroja F.S. da Košta. Arī Paskāle Andreani pievērsa uzmanību Eiropas Savienības valstu ievērojamām atšķirībām un norādīja, ka šīs atšķirības, kopienai paplašinoties, palielināsies vismaz dubultīgi. P.Andreani vērsa uzmanību uz finansiālajām sekām, ko radīs Viduseiropas un Austrumeiropas kandidātvalstu uzņemšana ES. Visai Eiropai ir jāapzinās, cik milzīgi kredīti būs vajadzīgi, lai realizētu pietiekami dinamisku paplašinātās ES ekonomisko attīstību. Jāsaprot, ka līdz ar paplašināšanos mazināsies vidējais dzīves līmenis Eiropas Savienībā, jau tagad ir jāsāk aktīvi domāt, kas notiks ar reģioniem, kuri pašlaik saņem ES strukturālo fondu līdzekļus, bet pēc paplašināšanās tie tiks uzskatīti jau par relatīvi turīgiem Savienības reģioniem. Līdz ar paplašināšanos būs jāpārskata ES reģionālā politika, un ir svarīgi šajā procesā iesaistīt arī kandidātvalstis, atzina P. Andreani.

Jāatceras, ka arī Portugāles, Spānijas un Grieķijas uzņemšana pazemināja ES vidējo iekšzemes kopproduktu. Turpretim Somijas, Zviedrijas un Austrijas uzņemšana ievērojami paaugstināja ES iekšzemes kopproduktu. Bet šīs atšķirības nav tik lielas, lai tās radītu milzīgas problēmas Savienībai, atzina Dānijas Karalistes pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā Klauss Grube. Viņš atgādināja, ka ekonomiskās attīstības tempi kandidātvalstīs ir lielāki nekā ES dalībvalstīs, un tas nozīmē, ka šī atšķirība arvien mazināsies. Arī attiecībā uz eiro ieviešanu jaunajās dalībvalstīs nevajadzētu bažīties, jo, piemēram, arī Dānija un Lielbritānija vēl aizvien atrodas ārpus eiro zonas. Tāpat jaunajām ES austrumu robežām nevajadzētu radīt būtiskas problēmas, jo, kā norādīja K.Grube, starp Dāniju un Vāciju vēl aizvien pastāv reāla robeža un robežas kontrole. Dalībvalstu un kandidātvalstu starpā ir jāpanāk savstarpēja uzticēšanās, nevis jāuzsver iespējamās problēmas, atzina K.Grube.

Ir skaidrs, ka gaidāmā paplašināšanās nebūs viegla Eiropas Savienībai, tomēr tā ir nepieciešama un svarīga kā kandidātvalstīm, tā dalībvalstīm. Kā norādīja P.Erlere, Eiropas Savienībai ir jāizprot, vai paplašināšanās ir daļa no problēmas vai daļa no problēmas risinājuma. Tāpat ir jāsaprot, ka Eiropa ir lielāka par gaidāmo paplašināto Eiropas Savienību. Tādēļ fakts, ka Eiropas Komisija sākusi runāt par Kaļiņingradas vietu nākotnes Eiropā, vērtējams kā ļoti pozitīvs solis labu kaimiņattiecību veidošanā ar ES blakus esošajām valstīm, atzina P. Erlere. Svarīgi, lai visa Eiropa savā attīstībā sekotu Kopenhāgenas kritērijiem — veidotu demokrātisku sabiedrību, ievērotu pamattiesības un attīstītu tirgus ekonomiku.

Ukraina un Krievija nākotnes Eiropā

Bez ES dalībvalstu un kandidātvalstu pārstāvjiem savu viedokli par nākotnes Eiropas attīstību izteica arī Ukrainas un Krievijas pārstāvji. Kā pastāstīja Ukrainas Sociālo pārmaiņu institūta direktors Oļegs Soskins, šobrīd Ukrainā ir politiski un ekonomiski ļoti smags laiks. Tomēr šo grūtību dēļ Ukrainu nevajadzētu izsvītrot no Eiropas kartes. O. Soskins atzina, ka Ukrainas nākotne ir atkarīga galvenokārt no labām attiecībām ar Baltijas un Melnās jūras reģiona valstīm.

Savukārt Sanktpēterburgas Integrācijas programmu un pētījumu centra pārstāvis Igors Lešukovs runāja par Eiropas Savienības un Krievijas ekonomiskajām attiecībām. Kā apgalvoja I. Lešukovs, uzklausot ES apgalvojumus par labākām un aktīvākām ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju, skaitļi tomēr liecina par pretējo. Proti, tirdzniecība ar ES dalībvalstīm ir tikai ap 30 procentu no Krievijas ārējās tirdzniecības kopapjoma, un šai attiecībai ir tendence arvien samazināties. Tāpat arvien lielāku daļu šajā tirdzniecības kopapjomā veido Krievijas naftas un gāzes eksports uz ES. Ja šāda tendence turpināsies, Krievija būs spiesta meklēt citas alternatīvas savas ekonomikas attīstībai. Tādējādi Krievijas attīstība arvien palēnināsies, pieaugs nabadzība un noziedzība valstī. Bet tas spiedīs Krievijas iedzīvotājiem meklēt palīdzību ārpus Krievijas, kas, visticamāk, būs Eiropas Savienībā, secināja I. Lešukovs.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors